Petaura medibas ÿÐÞÌÕßÊÞÁ êÅË

        # PETAURA medibas
        Stanislavs Lems
        IZDEVNIECIBA «ZINATNE» RIGA 1966
        Parbaudijumsåååååååååååååååå.. 11
        Nosacitais reflekssåååååååååååååååå 60
        Patrula åååååååååååååååååååå.. 16G

«Albatross»ååååååååååååååååååå 202
        Terminussååååååååååååååååååå. 225
        Petaura medibas ååååååååååååååå. 291
        A(Polu)
        OXOTA HA C¨TABPA No polu valodas tulkojusi IRENA JUHNEVICA Izdots saskana ar Latvijas PSR Zinatnu akademijas Redakciju un Izdevumu padomes 1966. g. 16. Junija lemumu 7â3â4
        RAKSTNIEKS, ZINATNIEKS, FILOZOFS
        Neliela auguma cilveks vasariga krekla ar valeju apkakli stav pie gramatplaukta. Aiz lielam brillem gaisa plastmasas ietvara dzirksti gudras, jautras acis. Lupas iegulis viegls, mazliet ironisks smaids. Rokas vinam atverta gramata, bet aiz muguras uz vien­karsa plaukta stav desmitiem citu gramatu. Tas iespiestas ar dazadiem burtiem, dazadas valodas, bet uz visam mugurinam viens un tas pats vards: Stanislavs Lems.
        Tads viena no pedejam fotografijam re­dzams pazistamais polu rakstnieks, zinatniski fantastisko romanu un stastu autors, kura darbi tulkoti daudzu pasaules tautu valodas. Vina darbu plasa popularitate ir labi sapro­tama. Stanislavs Lems raksta par to, kas
        musu laikmeta savilno visus domajosos cil­vekus â par kosmosa dzilu noslepumiem, par zinatnes progresa milzigajam iespejam un si progresa pretrunigo lomu musdienu sa­biedriba. Lems ir zinatniski fantastiska zanra meistars. Aizraudams ar nakotnes tehnikas brinumu aprakstiem, valdzinadams ar dros­migu un neizsmelamu «zvaigznu» fantaziju un izvadidams lasitaju caur neskaitamiem satraucosiem piedzivojumiem, vins nekad neizvirza par pasmerki ne tehniku, ne fanta­ziju, ne piedzivojumus. Galvenais rakstnie­kam ir cilveks, ta triumfejosais prats.
        Stanislavs Lems pieder pie videjas pa­audzes rakstniekiem â dzimis 1921. gada. Lems ir arsts, tacu vina interesu loks ir ar­kartigi plass. Vinu interese absoluti viss: filozofija, kibernetika, astronomija, biologija, fizika, kimija, astronautika. Vina pirmais zi­natniski fantastiskais romans «Astronauti» iznak
1950. gada. Tam seko utopiskais ro­mans «Magelana makonis», kas partulkots un izdots ari latviesu valoda, stastu krajumi «Sezams», «Iebrukums no Aldebarana»,
«Edene». 1961. gada klaja nak veseli tris ro­mani â problematikas un stila zina visai atskirigi darbi â «Solaris», «Atgriesanas no zvaigznem» un «Vanna atrasta dienasgra­mata», ka ari stastu krajums «Robotu gra­mata». 1965. gada iznak stastu krajums «Me­dibas» un pasaku cikls «Kiberiada». Bez tam rakstnieks darbojas ari kritikas lauka un raksta visai interesantus filozofiskos darbus.
        Gandriz visi Stanislava Lema ieverojamakie darbi tulkoti krievu valoda, vina stasti pie mums paradas zurnalos un laikrakstos.
        Vielu saviem daildarbiem Stanislavs Lems smel fantastiski straujaja zinatnes attistiba, tacu ne visos vina romanos, stastos un no­veles sizets balstas uz stingri zinatniska pa­mata. Visbiezak sizets ir tira izdoma, dros­migs pienemums, kas lauj rakstniekam pa­radit savus varonus neparastos apstaklos â tala nakotne, uz citam planetam vai ari pasaule, kas izmainijusi savas ierastas pro­porcijas. Sads panemiens zinatniskaja fantas­tika ir pilnigi likumsakarigs. Jebkurs fantasts, censoties ielukoties nakotne, vienmer apiet kaut kadas starpstadijas, izmanto dazreiz ne tikai stingri zinatniskus, bet ari pavisam nezinatniskus pielavumus, lai aizsteigtos prieksa savu laikabiedru domam un ierau­dzitu nakotni tadu, kadu vins to velas vai ari baidas redzet.
        Lema noveles un stasti parasti ir varon­darba romantikas caurstravoti, dzirkstosa hu­mora pilni. Tie vienmer lasami ar kapinatu interesi un aizrautibu. Tacu sos darbus nevar saukt par izklaidejosu lasamvielu: rakst­nieks allaz ta vai citadi ieved lasitaju sa­rezgitu zinatnes, filozofijas un morales prob­lemu loka. Vina gramatas maca dzilak domat, liek lasitajam apsvert, cik sarezgita ir dabas un cilveces attistibas vesture.
        Lema gramatas lasitaju saista ari no cita viedokla: vina varoni ir cilveki, kuriem piemit. dazadas aizrausanas, vajibas un klu­das, tie ir loti cilveciski, tapec lasitajam tuvi un saprotami. Lema nakotnes cilvekiem rakstu­riga saasinata emocionala uztvere. Tadejadi rakstnieks polemize ar musdienu Rietumu fantastiku, kuras nakotnes cilveki lielakoties atteloti ka bezsirdigas, nejutigas biologiskas masinas, kuram prats nomacis jutas. Te gan japiebilst, ka ari Lema dailrades cels nav bijis taisns un gluds. Rakstnieks kadu laiku atradies Rietumu fantastikas ietekme, tacu pec tam vins nikni sacelies pret to un sacis uzbrukumu, brunojies ar nakotnes sapniem un pareizu sabiedribas attistibas likumu iz­pratni. Literaturas kritiki Lemu biezi vien raksturo ka rakstnieku, kas atrodas starp pe­simisma piesatinato musdienu Rietumu fan­tastiku un padomju zinatniski fantastiskas literaturas nakotni apliecinosajam tenden­cem.
        Stanislavu Lemu ka savdabigu, ar smalku humoru apveltitu fantastu, dzilu filozofu un meistarisku savu varonu raksturu veidotaju iepazistam ari krajuma «Petaura medibas», kura apkopoti sesi stasti par zvaigznu navi­gatoru Pirksu. Pirmie sa cikla stasti sarak­stiti pirms septiniem gadiem (tie ietilpst kra­juma «Iebrukums no Aldebarana»), bet pe­dejais â «Petaura medibas» â pabeigts 1964. gada decembri. So stastu ciklu var uz­skatit par unikalu paradibu pasaules zinat­niski fantastiskaja literatura. Lems seit pilnigi izvairijies no kadas zinatniski fantastiskas literaturas nelaimes, no sabloniskiem, shema­tiskiem varoniem, kuri lasitaju tikai izvada pa kosmosu.
        Stasta «Parbaudijums» paradita kada epi­zode no kosmosa ikdienas â kursanta izme­ginajuma lidojums. Arkartigi reali un taus­tami rakstnieks attelo situaciju lidojuma laika. Realistiski ir pilota Pirksa pardzivo­jumi un riciba. Bistamas situacijas sviedri uz pieres izspiezas ne tikai varonim, bet ari lasitajam. Beidzot, kad, liekas, vares brivi atelpot, izradas, ka tas viss bijis mans, misti­fikacija, augsti organizeta kosmiska lidojuma imitacija. Rakete nav izkustejusies no vie­tas, pilots un lasitajs pardzivojusi veltigi. Tacu parbaudijumu pilots ir izturejis.
        Bet stasta «Albatross» lasitajs sastapsies ar to pasu pilotu, kas nu jau ir daudzos lido­jumos norudijies zvaigznu navigators. Tacu soreiz vins celo ka parasts pasazieris uz lie­liska kosmiska lainera, kurs saviem klien­tiem nodrosina vislielako komfortu. Gluzi tapat ka parastaja amerikanu fantastiskaja literatura, Lems saja darba notelo kapitalis­tiskajai pasaulei tipiskas attiecibas un situa­cijas. Tacu Lems to dara tapec, lai atmaskotu kapitalistisko sabiedribu. Diko parsmalcinato celotaju labklajibai tiek nostadita preti kada cita kosmosa kuga boja ejas tragedija, par kuras aculiecinieku klust pilots Pirkss.
        Pirksa raksturs ir ne vien daudzskautnains, bet ari atklats attistibas un veidosanas pro­cesa, kas zinatniski fantastiskaja literatura ir visai reta paradiba. Krajuma beidzamajos stastos «Terminuss» un «Petaura medibas» Pirkss paradas ka pilnigi nobriedis cilveks, ists «kosmosa vilks», kurs tapat ka agrak ri­kojas strauji un energiski, tacu prot ari apvaldit sevi. Vienigi cilveks ar loti nosvertu psihi var pardzivot sais stastos telotas sa­dursmes ar robotiem, kuras slepj sevi dzilu cilvecisku tragediju. Pirkss saskata paradibu dzilako jegu un izdara filozofisku secina­jumu, ka cilvekiem, kuri radijusi masinas, ari jauznemas pilniga atbildiba par tam.
        Sa cikla stastos lasitajs parliecinasies par Lema speju attelot nerealo pasauli ar nepa­rastu tiesamibas speku. Rakstnieks prot pa­darit taustamu ikvienu detalu, ikvienu vina varoniem nepieciesamo rekvizitu. Meness ainavu apraksti, patrullidojums kosmosa, vecas raketes attelojums, divkauja uz Me­ness â viss kluvis apbrinojami ticams. Un paldies par to jasaka meistaribai, kas daritu godu jebkuram lielam realistiskas varda makslas meistaram.
        Visa sava dailrade Stanislavs Lems ir ne­nogurstoss eksperimentators. Biezi vien vina noveles ietver kadu hipotezi vai teoretisku visparinajumu. Sai zina rakstnieks pacelas lidz filozofa un zinatnieka limenim. Lema stasti liek domat ne vien par zinatnes turp­makajiem celiem, bet ari par sodienas un ritdienas cilveku likteniem un merkiem.
        Tulkotaja
        Stanislavs Lems
        PETAURA medibas

        PARBAUDIJUMS

        â Kursant Pirks!
        Ezelu Plavinas balss izrava vinu no sapnu dzelmes. Tiesi tobrid Pirkss iztelojas, ka skapja dziluma vina veco civilterpa biksu pulkstenkabatina atrodas divas kronas. Ska­nosa, aizmirsta sudraba moneta. Vel pirms mirkla vins bija parliecinats, ka tur neka nav, â varbut vienigi kada veca pasta kvits, â tacu pamazam saka ticet, ka mo­neta tur ir, un, kad Ezelu Plavina nosauca vina vardu, Pirkss bija par to pilnigi parlie­cinats. Var teikt, vins skaidri sajuta tas apa­lumu un redzeja, ka ta izspiezas kabatina. Vins varetu aiziet uz kino, un vinam vel
        paliktu pari puskrona. Bet, ja noskatitos tikai hroniku, tad paliktu pari pusotras, no sis summas vienu kronu vins pataupitu, bet parejo naudu nospeletu automatos. Ja auto­mata kaut kas aizkertos un tas saktu birdi­nat monetas â tiesi atverta plauksta, â bet Pirkss tikko spetu tas bazt kabatas un atkal pastiept rokuå Smigam tacu ta ga­dijas! Pirkss jau liecas zem negaiditas baga­tibas smaguma, kad Ezelu Plavinas balss izgaisinaja vina sapnus.
        Pasniedzejs ka parasti salika rokas aiz mu­guras un, parnesis kermena svaru uz veselo kaju, jautaja:
        â Ko jus daritu, ja, atrazdamies patrula, sastaptu kugi no citas planetasü
        Kursants Pirkss pavera muti, it ka gribe­dams izgrust no tas atbildi. Vins izskatijas pec cilveka, kuram nav ne vismazakas no­jausmas, kas jadara, sastopot raketes no citam planetam.
        â Es tuvinatoså â vins sacija dobja, neparasti rupja balsi.
        Kursanti saspringa. Visi sajuta, ka gai­dams kaut kas interesantaks par lekciju.
        â Loti labi, â teviskiga toni noteica Ezelu Plavina. â Un talakü
        â Piebremzetuå â izgruda kursants Pirkss, juzdams, ka jau sen parkapis savu zinasanu robezas. Vins drudzaini mekleja tuksaja galva kaut kadus paragrafus no gra­matas «Ka uzvesties Kosmosa». Vinam likas, ka so gramatu vins savu muzu nav redzejis.
        Pirkss kautrigi nodura acis un tad pamanija, ka Smiga vinam kaut ko saka â tikai ar lu­pam. Pirms prieksa teikta jega nonaca lidz Pirksa apzinai, vins skali atkartoja:
        â Es staditos viniem prieksa.
        Viss kurss iesmejas ka viens cilveks. Ezelu Plavina kadu mirkli valdijas, bet tad ari vins saka smieties. Tacu driz vien vins atkal kluva nopietns.
        â Rit jus ieradisieties pie manis ar kuga zurnalu å Kursant Berst!
        Pirkss apsedas ta, it ka kresls butu paga­tavots no stikla, kas nav vel pilnigi atdzisis. Vins pat seviski nelaunojas uz Smigu â tads jau vins bija, sis Smiga, nekad nevareja pa­laist garam izdevibu. Pirkss nedzirdeja ne varda no ta, ko sacija Bersts, â tas vilka uz tafeles liknes, bet Ezelu Plavina ka parasti klusinaja elektronu skaitlojamas masinas at­bildes, ta ka kursants, kas atbildeja, galu gala kludijas aprekinos. Reglaments atlava lietot skaitlojamas masinas, tacu Ezelu Pla­vinai sai zina bija pasam savi uzskati: «Skaitlojama masina ari ir cilveks,» vins medza sacit, «un var sabojaties.» Pirkss ne­launojas ari uz Ezelu Plavinu. Vins vispar ne uz vienu nelaunojas. Gandriz nekad. Pec piecam minutem vins jau staveja pie veikala Daierhofa iela un aplukoja skatloga gazes pistoles, no kuram vareja saut ar tuksam lodes vai gazes patronam â vesels kom­plekts ar simt patronam maksaja sesas kronas. Protams, Daeirhofa iela vins atradas sapnos.
        Pec zvana kursanti atstaja zali, ne jau kliegdami vai klaudzinadami kajam ka pir­mais vai otrais kurss â galu gala vini nebija nekadi berni! Turpat puse kursantu devas uz ednicu â sai laika tur nebija ko est, to­ties vareja sastapt jauno oficianti. Ka runa, esot skaista. Pirkss nesteidzigi gaja gar stik­lotiem skapjiem, kas bija baztin piebazti ar zvaigznu globusiem, un ar katru soli aizvien vairak zaudeja ceribas atrast kabatina divas kronas. Uz pedeja pakapiena vins saprata, ka moneta tur nekad nav bijusi.
        Pie vartiem staveja Bersts, Smiga un Paiarcs, ar kuru kosmodezijas lekcijas Pirkss bija pusgadu sedejis pie viena galda. Paiarcs bija aizsmerejis ar tusu visas zvaigznes Pirksa atlanta.
        â Rit tev izmeginajuma lidojums, â sa­cija Bersts, kad vins gaja garam.
        â Skaidrs, â flegmatiski atbildeja Pirkss. Vins nebija tik viegli izjokojams.
        â Ja netici, tad izlasi! â Bersts piesita ar pirkstu pie pavelu dela stikla.
        Pirkss gribeja iet talak, bet galva pati pa­griezas. Saraksta bija tikai tris uzvardi. Pasa augsa melns uz balta bija rakstits: «Kursants Pirkss».
        Kadu bridi vins neko neredzeja.
        Pec tam no talienes izdzirda savu balsi:
        â Nu un tadü Es tacu teicu â skaidrs!
        Pirkss pagaja viniem garam un aizsoloja pa aleju starp puku dobem. Sogad te auga milzum daudz neaizmirstulu, kas bija ta iestaditas, ka izveidoja raketi, kas nolaizas. Gundegas atteloja izpludes liesmu, bet tas jau saka noziedet. Pirkss neredzeja nedz puku dobes, nedz celinus, nedz neaizmirstu­les, nedz ari Ezelu Plavinu, kurs steidzigi iznaca no Instituta sanu korpusa. Vartos Pirkss tik tikko neuzskreja virsu pasniedze­jam. Nosaluteja vinam pasa degungala.
        â A, Pirkss! â sacija Ezelu Plavina. â Jus rit lidojatü Laimigu startu! Varbut jums lai­mesies satikt tos â no citam planetam.
        Internats atradas parka preteja puse, aiz lieliem seru vitoliem. Tas bija uzcelts dika mala, bet sanu korpuss, balstidamies uz ak­mens kolonam, slejas virs pasa udens. Kads bija palaidis baumas, ka sis kolonas atvestas no Meness, â tiras mulkibas, tacu pirma kursa audzekni, svetsvinigu jutu parnemti, bija iegriezusi tajas savus inicialus. Ari Pirksa varda tur netruka: vins bija to rupigi iegravejis pirms cetriem gadiem.
        Nokluvis sava istaba, â ta bija tik maza, ka Pirkss taja dzivoja viens pats, â vins ilgi domaja, vai ir verts taisit vala skapi. Skaidri atcerejas, kur atrodas vecas bikses. Turet civildrebes seit nebija atlauts, tapec vins tas bija atstajis. Nekada cita labuma no biksem nebija. Pirkss piemiedza acis, notupas pie skapja, pavera durvis, pastiepa roku un sa­taustija kabatinu. Protams, to jau vareja domat. Kabata bija tuksa.
        Vins staveja ieterpts vel nepiepusta kom­binezona uz platformas terauda dela zem pasas angara velves un pieturejas ar elkoni pie troses, kas bija izvilkta margu vieta, jo abas rokas bija aiznemtas: viena vins tureja kuga zurnalu, otra â briku. Briks bija spi­keris, ko vinam bija aizdevis Smiga. Stastija, ka lidojumos to nemusi lidzi visi kursanti. Tiesa, nebija skaidrs, kada veida tas atgrie­zas atpakal: pec izmeginajuma lidojuma kur­santi atstaja Institutu un devas uz Zieme­liem, uz Bazi, kur sakas gatavosanas gala eksameniem. Bet, ka redzams, tas tomer at­griezas, â varbut ka to nometa ar izpletniü Protams, tas jau bija tikai joks.
        Vins staveja uz atsperiga dela virs cetr­desmit metru dzila bezdibena un centas isinat laiku, pratodams, vai vinu parmek­les, â diemzel tas gadijas. Izmeginajuma lidojumos kursanti nema lidzi visneiedoma­jamakos un stingri aizliegtos prieksmetus â sakot ar degvina blaskem un beidzot ar kos­lajamo tabaku un pazistamu meitenu fotogra­fijam. Nemaz jau nerunajot par brikiem. Pirkss ilgi mekleja vietu, kur varetu paslept briku. Vins bija slepis to kadas piecpadsmit reizes â zabaka zem papeza, starp divam zekem, aiz zabakstulma, kombinezona ieks­kabata, mazaja zvaigznu atlanta â tadus at­lantus atlava nemt lidzi; nebutu slikti, ja vinam butu bijis brillu futralis, bet, pirmkart,
        tam vajadzetu but milzigam futralim un, otr­kart, Pirkss brilles nenesaja. Bridi velak vins aptvera, ka, ja vins tas nesatu, vinu nebutu uznemusi Instituta.
        Tatad vins staveja uz terauda dela, gaidi­dams abus instruktorus un Sefu, tacu visi tris nez kapec kavejas, lai gan starts bija nolikts devinpadsmitos cetrdesmit, bet tagad jau bija devinpadsmit divdesmit septinas. Vinam ienaca prata, ja atrastos kads gabalins leiko­plasta, briku varetu pielimet paduse. Stas­tija, ka ta izdarijis mazais Dzerkess; kad instruktors vinam pieskaries, vins iepikste­jies, ka vinam briesmigi kutot, un viss bei­dzies laimigi. Bet Pirkss neizskatijas pec tada, kam varetu kutet. Vins to zinaja, un tadel sai zina vinam nebija nekadu iluziju. Vins tureja spikeri labaja roka un, vienigi aptve­ris, ka vajadzes sarokoties ar visiem trim pavaditajiem, parlika to kreisaja roka, bet kuga zurnalu â no kreisas labaja. Sadi ma­nipulejot, vins nevilus sasupoja terauda plat­formu, un ta saka ligoties ka tramplins. Peksni preteja puse atskaneja soli. Pirkss uzreiz nevareja ieraudzit instruktorus: zem angara velves bija tumss.
        Visi tris ka vienmer bija svitigos formas terpos, it ipasi Sefs. Bet vinam, kursantam Pirksam, mugura bija kombinezons, kas ari nepiepusts izskatijas ka divdesmit kopa sa­likti regbija vartsarga terpi, turklat aug­stas apkakles abas puses nokarajas gari

        interkoma [1] un areja radiofona vadu gali, pie kakla kulajas skabekla slutene ar uzgriezni, muguru spieda rezerves balons; Pirksam bija velniskigi karsti dubultaja pretsviedru vela, bet visvairak trauceja ierice, kas lava lido­juma laika nokartot savas vajadzibas uz vie­tas, neizejot lauka (starp citu, vienpakapes raketes, ar kuram dodas izmeginajuma lido­jumos, nav kur iziet lauka).
        Peksni visa platforma saka lekat. Kads tuvojas no mugurpuses. Tas bija Bersts tada pasa kombinezona. Vins brasi nosaluteja, paceldams milziga cimda ieterptu roku, un apstajas ta, it ka gribetu nogrust Pirksu leja.
        Kad instruktori iznaca prieksa, Pirkss izbri­nejies jautaja:
        â Tu ari lidoü Tavs vards tacu nebija sa­raksta.
        â Brendans saslimis. Es lidoju vina vieta, â atbildeja Bersts.
        Uz mirkli Pirksam kluva mazliet neomu­ligi. Si galu gala bija vieniga iespeja pacel­ties kaut milimetru tuvak tai nesasniedza­majai augstienei, kur mita Bersts, lai gan vins, liekas, nemaz necentas. Vins bija ne vien spejigakais kursa, ko Pirkss vinam sa­mera viegli piedeva, sajuzdams pat zinamu cienu pret Bersta matematika spejam kops tas dienas, kad vins kluva aculiecinieks Bersta varonigajai divkaujai ar elektronu skaitlojamo masinu, â tikai velkot ceturtas pakapes saknes, Bersts paleninaja tempu; vinam bija ne tikai turigi vecaki, un vinam nepavisam nevajadzeja nodoties sapniem par divkronu monetam, kas patverusas ve­cajas bikses, bet ari spozi panakumi viegl­atletika, vins leca ka velns, lieliski dejoja un â ko gan tur runat! â bija loti skaists, bet to nekadi nevareja sacit par Pirksu.
        Vini gaja pa garo platformu starp spraislo- tiem velvju nostiprinajumiem, garam rindas nostatitam raketem, lidz vinus apzilbinaja spilgta gaisma, jo seit velve bija atbidita uz abam pusem divsimt metru gara posma. Virs milzigam, betonetam piltuvem, kas iesuca un novadija izpludes liesmu, staveja viens otram blakus divi konusveidigi milzi â vis­maz Pirksa acis tie bija milzi â katrs no tiem bija cetrdesmit astonus metrus augsts un vienpadsmit metru diametra pie apakse­jiem paatrinajuma dzinejiem.
        Uz vala atskruvetam lukam bija parmesti nelieli tiltini, bet parejas aizsprostoja vidu nostaditi svina paliktni ar mazu sarkanu karodzinu lokana kata. Pirkss zinaja, ka vins pats noliks mala so karodzinu, kad uz jauta­jumu, vai vins ir gatavs veikt uzdevumu, at­bildes apstiprinosi, un ka vins izdaris to pirmoreiz muza. Un peksni vinam ienaca prata, ka, atbidot karodzinu, vins no­teikti aizkersies aiz troses un nostiepsies visa garuma uz platformas, â ta medza gadities. Un ja jau citiem ta medza gadities, tad ar vinu tas notiks katra zina, vinam tacu vien­mer nelaimejas. Pasniedzeji atrada tam citu izskaidrojumu: vins esot tula, lempis un vienmer domajot par visu citu, iznemot to, par ko jadoma. Tiesa, Pirksam bija daudz vieglak rikoties neka runat. Starp vina ricibu un vardos ieterptam domam regojas ja nu ne bezdibeniså tad katra zina bija kads skerslis, kas sarezgija vina dzivi. Pasniedzeji nezinaja, ka Pirkss ir sapnotajs. To neviens nezinaja. Visi uzskatija, ka vins vispar ne par ko nedoma. Bet ta nebija taisniba.
        Vins paskieleja un ieraudzija, ka Bersts jau nostajies ka nakas, viena sola atstatuma no tiltina, kas bija parmests uz raketes luku, izstiepies un piespiedis rokas pie vel nepie- pustam kombinezona gumijas bandazam.
        Pirkss nodomaja, ka Berstam piestav pat sis jocigais terps, kas, liekas, bija pasuts no simtiem futbola bumbu, un ka Bersta kombi­nezons patiesam nav piepusts, turpreti vina kombinezona sur tur palicis gaiss, un tadel taja tik neerti staigat, tik plati jaliek kajas. Vins meginaja sabidit tas iespejami tuvak vienu pie otras, bet papezi nekadi nesaska- ras. Kapec tad Berstam tie saskarasü Tas bija nesaprotami. Starp citu, ja nebutu bijis Bersta, Pirksam pat neienaktu prata, ka ja­nostajas attieciga pozicija ar muguru pret raketi un ar seju pret trim cilvekiem formas terpos. Vispirms vini piegaja pie Bersta â pielausim, ka tas bija tadel, ka vina vards sakas ar burtu «B», â bet ari ta nebija ne­jausiba vai, pareizak sakot, bija nejausiba, kas nenaca Pirksam par labu: vinam muzigi bija ilgi jagaida, kamer vinu «uzraus augsa», un vins nervozeja, jo uzskatija, ka ir daudz labak, ja launais notiek pec iespejas atrak.
        Pirkss pa ausu galam dzirdeja, ko teica Berstam, un Bersts, nostiepies ka stiga, atri atbildeja, tik atri, ka Pirkss neko nesaprata. Pec tam instruktori pienaca pie vina, un, kad ierunajas Sefs, Pirkss pekstfi atcerejas, ka sodien vajadzeja lidot trim, nevis diviem un kur tad palicis sis tresaisü Par laimi, vins izdzirda Sefa vardus un pedeja bridi paguva noskaldit:
        â Kursants Pirkss lidojumam gatavs!
        â M å ja å â noteica Sefs. â Un kursants Pirkss apgalvo, ka vins ir miesigi un garigi vesels å hm å savu iespeju ro­bezasü
        Sefam patika izpuskot ar sadiem dailru­nibas ziediem stereotipus jautajumus, un vins vareja to atjauties, jo bija Sefs.
        Pirkss atbildeja, ka vins ir vesels.
        â Lidojuma laika iecelu jus, kursant Pirks, par pilotu, â Sefs izteica sakramen- talo formulu un turpinaja: â Uzdevums: startet vertikali, paatrinatajiem stradajot ar pusjaudu. Ieiet elipse B-68. Elipse izdarit ko­rekciju un ieiet pastaviga orbita ar aprinko­juma laiku 4 stundas 26 minutes. Gaidit orbita divus JO-2 tipa tieso sakaru kugus. Radara kontakta paredzama zona â 3. sek­tors, pavadonis PAL ar pielaujamo novirzi lidz 6 ienka sekundem. Nodibinat radiotele- foniskus sakarus manevra saskanosanai. Ma­nevrs: iziet no pastavigas orbitas kursa zie­melu platuma 60 gradi 24 minutes, austrumu garuma 115 gradi 3 minutes un 11 sekundes. Sakuma paatrinajums 2,2 g. Beigu paatrina­jums pec 83 minutem â 0. Neiziet no radio- telefonisko sakaru darbibas radiusa, pilotet ierinda abus JO-2 Meness virziena, ieiet pa­gaidu orbita tas ekvatoriala zona saskana ar Luna PELENG noradijumiem, parliecina­ties, ka abi pilotetie kugi atrodas orbita, un, izejot no tas ar paatrinajumu un kursu pec pasa ieskatiem, atgriezties pastaviga orbita pavadona PAL zona. Tur gaidit talakus no­radijumus.
        Instituta runaja, ka pasreizejo spikeru vieta driz paradisoties elektronu briki, tas ir, mikrosmadzenes kirsu kaulina lieluma, sos brikus varesot nesat ausi vai zem meles, un tie vienmer un visur pateiksot prieksa visu nepieciesamo. Bet Pirkss tam neticeja, uz­skatidams â un tam bija savs pamats â ka, paradoties sadam aparatam, vares iztikt bez kursantiem. Bet pagaidam vinam vaja­dzeja pasam atkartot uzdevuma saturu, un vins izdarija to, kludidamies tikai vienreiz, toties pamatigi: vins sajauca laika minutes un sekundes ar garuma un platuma minutem un sekundem. Pec tam, slapjs ka zurka pret­sviedru vela zem kombinezona bieza ap­valka, Pirkss gaidija, kas bus talak. Uzde­vumu vins gan atkartoja, bet ta jega vel nebija nonakusi lidz vina apzinai. Smadzenes urdija viena vieniga doma:
«Sadeva gan vini man sutu!»
        Kreisaja roka saznaudzis spikeri, ar labo Pirkss pasniedza kuga zurnalu. Uzdevuma mutiskais atstastijums bija visparastaka pie­siesanas â tik un ta tika sanemts rakstisks uzdevums ar sakotneja kursa shemu. Sefs ielika aploksni ar uzdevumu kabatina zem zurnala vaka, atdeva zurnalu Pirksam atpa­kal un pajautaja:
        â Pilot Pirks, vai esat gatavs startamü
        â Gatavs! â pilots Pirkss atbildeja.
        Sai bridi vins velejas tikai vienu â atras­ties vadibas kabine. Vins sapnoja par to, ka vares atlaist valigak kombinezonu, kaut vai apkakli.
        Sefs soli atkapas.
        â Pa-a raketem! â vins nokliedzas lie­liska, metaliska balsi, kura ka zvans parska­neja dobjo, nerimtigo troksni milzigaja angara.
        Pirkss apgriezas apkart, pakera sarkano karodzinu, paklupa uz troses, bet pedeja bridi notureja lidzsvaru un ka Golems aiz- soloja pa sauro tiltinu. Kad vins bija ticis lidz vidum, Bersts (no mugurpuses vins to­mer atgadinaja futbola bumbu) jau kapa sava rakete.
        Pirkss nolaida kajas iekspuse, piekeras pie masivajiem lukas nostiprinajumiem, no­brauca pa elastigu iedobiti leja, nepie- skardamies skersstieniem («Stieni â tikai mirstosiem pilotiem,» medza teikt Ezelu Pla­vina), un saka aizvert luku. Simtiem un tukstosiem reizu vins bija vingrinajies ar maketiem un istu vaku, kas bija iznemts no raketes un nostiprinats macibu zales vidu. No visa ta jau saka mesties nelabi: kreisais rokturis, labais rokturis lidz pusapgriezie- nam, parbaudit hermetizaciju, abu rokturu otrais pusapgrieziens, nospiest lidz galam, parbaudit hermetizaciju ar spiedienu, blivi noslegt luku ar ieksejo vaku, aizbidit pret- meteoritu aizliktni, iziet no lukas sahtas, aiz­vert kabines durtinas, nospiest lidz galam, rokturis, otrais rokturis, aizbidnis. â viss!
        Pirkss nodomaja, ka Bersts drosi vien jau sen sez sava stikla lode, bet vins vel tikai aizgriez ciet hermetisko aizvaru, un vinam ienaca prata, ka vini tacu tik un ta nestarte reize, bet ar sesu minusu intervalu, tatad nav ko steigties. Tomer labak butu sedet sava vieta ar ieslegtu radiofonu â vismaz dzirdetu komandas, kuras tiek dotas Berstam. Interesanti, kadu uzdevumu vins sanemisü
        Tiklidz Pirkss aizvera arejo luku, automa­tiski iedegas spuldzites. Nosledzis visu savu saimniecibu, Pirkss pa lezeniem kapieniem, kas bija noklati ar loti cietu un tai pasa laika elastigu plastmasu, aizgaja uz pilota vietu.
        Velns vinu sazin, kadel sajas mazajas vien­vietigajas raketes pilotam jasez apala, tris- metru diametra stikla burka. Si burka, kaut
        ari pilnigi caurspidiga, protams, nebija no stikla â un turklat bija elastiga ka bieza, loti cieta gumija. Si lode ar izbidamu pilota kreslu centra bija iemonteta konusveidigas vadibas kabines vidu; tadejadi pilots, sede­dams sava «zobarsta kresla» â ta tas bija iesaukts â un varedams griezties ap ta ver­tikalo asi, redzeja cauri stikla apvalkam, * kura vins bija ieslodzits, visas pulkstenu ci­parnicas, indikatorus, ekranus â prieksejos, aizmugures, sanu, â abu skaitlojamo masinu un astrografa diskus, ka ari vislielako sve­tumu â trajektometru, kas ar biezu, spidosu liniju uz mateta izliekta diska atzime raketes kursu attieciba pret nekustigajam zvaigznem Harelsbergera projekcija.
        Sis projekcijas elementus vajadzeja zinat no galvas un nolasit no aparata jebkura sta­vokli, pat atrodoties ar kajam gaisa. Kad pilots jau bija iekartojies kresla, vinam abas puses atradas cetri galvenie reaktora un stures vadibas sprauslu rokturi, tris avarijas rokturi, sesas mazas pilotazas sviras, starta un tuksgaitas poga, ka ari vilkmes jaudas un sprauslas izpludes regulators un virs pasas gridas â liels klimatizacijas un skabekla iekartas aparaturas ritenis, ugunsdrosibas iekartas rokturis, reaktora katapultas (gadi­jumam, ja taja saktos nevadama kedes reak­cija), tieva trose ar cilpu, kas piestiprinata pie skapisa, kur atrodas termosi un ediens, bet zem kajam â miksti bremzu pedali, kas atgadina seglu kapslus, un katapultas drosi- hatajs: ja to nospiez (vispirms ar kaju ja- parsit un japabida uz prieksu vacins), tas izsviez stikla lodi kopa ar kreslu un pilotu, kam seko gredzenlensu izpletna stropes.
        Lidztekus sim galvenajam merkim â pi­lota glabsanai nenoversamas avarijas gadi­juma â bija vel astoni citi arkartigi svarigi iemesli, kuru del bija konstrueta stikla lode, un labveligakos apstaklos Pirkss varetu tos visus noskaitit, tacu vinam (tapat ka citiem kursantiem) neviens no tiem nelikas pietie­kami svarigs.
        Iekartojies ka nakas, ar milzigam grutibam saliecies vidukli, lai ieskruvetu kresla iestip­rinatajos uzgalos visas caurules, kabelus un vadus, kas spraucas lauka un nokarajas no vina terpa (turklat ikreiz, kad vins noliecas uz prieksu, kombinezons miksti piegrudas vederam), Pirkss, pats par sevi saprotams, sajauca radiofona kabeli ar apsildisanas ka­beli, â par laimi, tiem bija dazadas uzmavas, tacu kludu vins pamanija tikai pec tam, kad bija nostradajies vaiga sviedros, un, svikstot saspiestajam gaisam, kas zibens atruma pie­pildija kombinezonu, Pirkss, smagi nopuzda­mies, atlaidas kresla, uzliekot ar kreiso un labo roku abas gurnu un plecu siksnas.
        Laba aizspradzej as uzreiz, bet kreisa nez kapec nikojas. Apkakle, kas bija piepusta ka automobila riepa, trauceja atskatities, un Pirkss mocijas, uz labu laimi raustidams plato siksnas aizdari. Peksni radioaustinas atskaneja apslapetas balsis:
        â Pilot Berst no AMU-18! Starts pec ra- diokomandas nulle! Uzmanibu â gatavsü
        â Pilots Bersts no AMU-18 gatavs star­tam pec radiokomandas nulle! â ka sa­viens sekoja atbilde.
        Pirkss nolamajas â aizdare noklikskeja. Vins iekrita mikstaja, dzilaja kresla tik loti noguris, it ka nupat butu atgriezies no ilg­stosa starpzvaigznu lidojuma.
        â Lidz startam divdesmit tris å Lidz startam divdesmit divas å Div å â mur­minaja balss radioaustinas.
        Reiz it ka esot gadijies, ka, izdzirdusi per- kondimdoso nulle, vienlaicigi startejusi divi kursanti â tas, kuram bijis jastarte, un tas, kurs tikai gaidijis savu kartu. Vini lido­jusi pa vertikali divsimt metru attaluma viens no otra un kuru katru mirkli varejusi sadur­ties; ta vismaz runaja Instituta. Ka stasta, kops ta laika detonacijas kabeli iesledza pedeja bridi, to darija pats kosmodroma ko­mandants no savas stiklotas vadibas kabi­nes â un visa si sekunzu skaitisana bija tira niekosanas. Tomer neviens nezinaja, ka tas isti notiek.
        â Nulle! â atskaneja radioaustinas.
        Tai pasa mirkli Pirkss izdzirda apslapetu
        dardonu. Vina kresls viegli nodrebeja, tikko manami sakustejas ugunu atspidumi uz stikla kupola, zem kura atlaidies vins guleja, verdamies griestos, tas ir, uz astrografu, uz dzesinasanas cirkulacijas, uz galveno un paligdizu vilkmes, uz neitronu plusmas blivuma, uz izotopu piesarnojuma un vel uz astonpadsmit citiem indikatoriem, no kuriem puse kontroleja vienigi paatrinataju stavokli. Vibracija kluva vajaka, dobja troksna vilnis aizvelas kaut kur sanis un it ka izpluda pa­debesos. Likas, augsup uzvirmoja kads nere­dzams aizkars, perkons attalinajas un, ka parasti, aizvien vairak izklausijas pec vetras atbalsim, lidz beidzot viss noklusa.
        Kaut kas iesnacas, iedzinkstejas, â Pirkss pat nepaguva nobities. Automatiskais dro­sinatajs bija iesledzis lidz sim tumsos ekra­nus: ja tuvuma kads starteja, tie bija no arpuses aizklati, lai apzilbinosa atomizpludes liesma nesabojatu objektivus.
        Pirkss nodomaja, ka sadas automatiskas ierices ir loti derigas, â un, ta so to pardo­madams, vins peksni sajuta, ka mati vinam sacelas stavus zem apalas kiveres.

«Ak dievs, es lidoju, es, es tulit lidosu!» pazibeja vinam galva.
        Vins saka drudzaini sagatavot sviras star­tam, tas ir, pec kartas pieskaras tam ar pirkstiem un skaitija: viens å diviå triså bet kur tad ir ceturtaü Pec tam siså sis in­dikators å un pedaliså ne, nevis pedalis, ak ta, ir å sarkanais å zalais rokturis å tad automats å ta å vai ari vispirms zalais un pec tam sarkanaisü!
        â Pilot Pirks no AMU-27! â vina saubas partrauca skala balss, kas cirta tiesi ausi.
        â Starts pec radiokomandas nulle! Uz­manibu â pilots gatavsü

«Vel ne!!!» pilots Pirkss gandriz vai ieklie­dzas, tomer savaldijas un sacija:
        â Pilots Berå pilots Pirkss no AMU-27 gatavs å e å startam pec radiokomandas nulle!
        Pirkss gribeja sacit «pilots Bersts», jo vins bija lieliski iegaumejis, ka atbildeja Bersts. «Idiots!» vins noraja pats sevi peksnaja klu­suma. Automats (vai tiesam visiem automa­tiem ir jabut ar unteroficiera balsiü) reja ausi:
        â Lidz startam sespadsmitå piecpa­dsmit å cetrpadsmitå
        Pilots Pirkss mirka sviedros. Vins pulejas atcereties kaut ko arkartigi svarigu â vins zinaja, ka tas ir dzivibas un naves jauta­jums, tacu bez panakumiem.
        â å sesas, piecas, lidz startam cetras å
        Pirkss saspieda mitrajos pirkstos starta
        rokturi. Par laimi, tam bija raupja virsma. «Vai tiesam visi ta svistü Acimredzotå
        vinam iesavas prata tai bridi, kad radio­austinas nodardeja:
        â Nulle!!!
        Vina roka pati â pilnigi patstavigi â pa­vilka sviru, pabidija to lidz pusei un ap­stajas. Atskaneja rukona. Skita, ka vinam uz krutim un galvas uzgulas elastiga spiede. «Paatrinajums!» vins paguva nodomat, un vinam sametas tumss gar acim. Tikai maz­lietin un tikai uz mirkli. Kad vins atkal va­reja labi redzet, â lai gan neatvairamais smagums joprojam stindzinaja kermeni, â ekrani, vismaz tie tris tiesi acu prieksa, bija balti ka piens, kas list ara no miljoniem kruzu.

«A, lauzos cauri makoniem,» Pirkss no­domaja. Tagad vins domaja it ka brivak, mazliet gausak, toties pilnigi mierigi. Pec kada laika Pirksam skita, ka vins ir tikai liecinieks sim jocigajam skatam: gul puisis atzvelies «zobarsta kresla» un nekustina ne roku, ne kaju. Makoni izgaisusi, debesis vel blavi zilgas ka vaji velas zilumi, ari zvaig­znes ta ka sak paradities â bet vai tas ir zvaigznesü
        Ja, tas bija zvaigznes. Raditaji skraidija pa griestiem, pa sienam, katrs pec sava prata, katrs kaut ko radija, viss bija jaredz, bet vinam bija tikai divas acis. Tomer Pirksa kreisa roka, paklausidama isam, atkartotam svilpienam radioaustinas, pati â atkal pati â pavilka rokturi, samazinot paatrina­jumu. Uzreiz kluva mazliet vieglak: atrums 7,1 sekunde, augstums 201 kilometrs, dota starta likne beigusies, paatrinajums 1,9 â var apsesties, un vispar tagad tikai saksies istais darbs!
        Pirkss leni slejas sedus, atbalstidamies uz kresla parocem, kas automatiski pacela at­zveltni, un peksni sastinga aiz sausmam.
        â Kur ir briksü!
        Ta bija ta pati arkartigi svariga lieta, ko vins nekadi nebija varejis atcereties. Pirkss saka parlukot gridu, it ka pasaule nemaz ne­butu neskaitamo indikatoru, kuri mirkski­naja no visam pusem. Briks guleja zem pasa kresla. Pirkss noliecas â siksnas, protams, nelava, atspradzet tas nebija laika â un ar tadu sajutu, it ka vins stavetu uz loti augsta torna smailes un gaztos kopa ar to bezdibeni, vins atvera kuga zurnalu, kas atradas kabata virs celgala, iznema no aploksnes uzde­vumu å neko nesaprata: kur tad, velns pa­ravis, orbita B-68ü A, te ta ir! Vins parbau­dija pec trajektometra un saka lenam nogriezties. Un pats brinijas â kaut ka izdevas.
        Elipse skaitlojama masina labveligi pazi­noja korekcijas datus, Pirkss atkal manev­reja, izgaja no orbitas, parak strauji nobrem­zeja â gandriz desmit sekundes, paatrina­jums bija minus 3 g, â bet vinam nekas nenotika, jo fiziski vins bija loti izturigs («Ja tev butu tadas pasas smadzenes ka muskuli,» Ezelu Plavina vinam medza sacit, «tad, iespe­jams, no tevis kaut kas iznaktu»), izpildijis korekciju, iegaja pastaviga orbita, noraidija pa radiofonu datus skaitlojamai masinai, ta neko neatbildeja, pari tas diskam parskreja tuksgaitas vilni. Pirkss parbaudija savus da­tus velreiz, â protams, vins bija aizmirsis parslegties â tagad vins izlaboja kludu, un uz diska tulin paradijas mirgojosa vertikala linija, bet visi lodzini ka norunajusi radija vieniniekus.

«Esmu orbita!» Pirkss nopriecajas. Ja, bet aprinkojuma laiks bija 4 stundas 29 minutes, turpreti vajadzeja but 4 stundam 26 minutem.
        Tagad vins patiesam nezinaja, vai sada no­virze pielaujama vai ne. Lauzija galvu, saka jau gudrot, vai neatspradzet siksnas, â briks guleja zem pasa kresla, â bet velns vinu zina, vai spikeri par to ir rakstitsü Te peksni vins atcerejas, ka profesors Kals bija teicis: «Orbitu aprekinos pielaujama kluda ir lidz 0,3 procentiem.» Dross paliek dross, Pirkss nodeva datus skaitlojamai masinai: vins at­radas pielaujamas kludas robezas. «Nu, lie­kas, viss kartiba,» Pirkss sacija pats sev un tikai tagad paveras visapkart.
        Parslodze izzuda, vins bija stingri piespra­dzets pie kresla, tikai jutas loti viegls. Priek­sejais ekrans â zvaigznes, zvaigznes un gaisi bruna malina pasa apaksa, sanu ekrans â neka, tikai melna tumsa un zvaig­znes. Apaksejais ekrans â ja! Pirkss uzma­nigi petija Zemi â vins lidoja virs tas 700 lidz 2400 km augstuma, savas orbitas zona; Zeme bija milziga, ta aizpildija visu ekranu; pasreiz vins lidoja tiesi virs Grenlandes â ta tacu, liekas, ir Grenlandeü Kamer vins gud­roja, kas ta ir, vins atradas jau virs Ziemel- kanadas. Apkart polam dzirkstija sniegs, okeans bija melni violets, izliekts, gluds, ka no cuguna izliets, makonu apbrinojami maz â it ka uz izliektas virsmas kads butu izslakstijis skidru putrinu. Pirkss paskatijas pulksteni.
        Vins lidoja jau septinpadsmit minutes.
        Tagad vajadzeja uztvert pavadona PAL radiosignalus un noverot radarus, lidojot
        cauri ta zonai. Ka sauc sos divus kugusü ROü Ne, JO. Bet numuriü Pirkss ieskatijas lapina ar uzdevumu, iebaza to kopa ar kuga zur­nalu kabata un pataustija uz krutim kontrol- regulatoru. Atskaneja pikstieni _un sprakski. PAL å kads tam ir signalsü A, Morze å Pirkss sasprindzinaja dzirdi, paveras ekranos, Zeme leni griezas zem vina, zvaigznes atri parvietojas uz ekraniem, bet no pavadona PAL nebija ne vests.
        Peksni Pirkss izdzirda dzinkstonu.

«PALü» Pirkss nodomaja, bet tudal atkal atmeta so domu. «Idiotisms! Pavadoni tacu nedzinkst! Kas tad dzinkstü» -â «Nekas ne- dzinkst,» vins atbildeja pats sev. «Kas tad tas irü Avarijaü»
        Pirkss nemaz nenobijas. Kas gan ta par avariju, ja vins lido ar izslegtu dzinejuü Karba pati no sevis sak sabrukt â vai taü Bet varbut issavienojumsü A, issavienojums! Zeligais dievs! Ugunsdrosibas instrukcija III A: «Ugunsgreks orbita» . .. paragrafs . .. velns vinu paravis! Dzinkst un dzinkst, vins tikko speja sadzirdet talo signalu pikstienus.

«Gluzi ka musa glaze,» Pirkss nodomaja apdullis, drudzaini skatidamies te uz vienu ciparnicu, te uz otru. Un tad vins to ierau­dzija.
        Ta bija milziga, zalgani melna musa no tas pretigas sugas, kas, skiet, radita, lai sa­gandetu cilvekiem dzivi, nekauniga, uzba­ziga, idiotiska un tai pasa laika viltiga, izma­niga musa, kura brinumaina karta (ka gan
        savadakü) ielidusi rakete un tagad lidoja caurspidigaja kupola, ka dzinkstosa bumbina sizdamas pret spidosajiem ciparnicu diskiem.
        Kad musa tuvojas skaitlojamai masinai, tas dzinkstesana skaneja radioaustinas ka cetrmotoru lidmasina: virs skaitlojamas ma­sinas atradas rezerves mikrofons, lai to va­retu izmantot bez laringofona, kad radiofona kabeli bus izslegti. Kam tas vajadzigsü Kat­ram gadijumam. Lidzigu iericu bija daudz.
        Pirkss noladeja so mikrofonu. Vins bai­dijas, ka nesadzirdes pavadona PAL signalu. Lai mers butu pilns, musa saka sirojumus ari uz citam vietam. Dazas minutes Pirksa skatiens bija nevilsus tai piesaistits, lidz bei­dzot vins stingri noteica sev, ka vinam uz­splaut uz so musu.
        zel, ka nevar uzbert DDT.
        â Pietiek!
        Sakas tada dzinkstona, ka Pirkss pat sa­viebas. Musa pastaigajas pa skaitlojamo masinu. Tad musa apklusa â tirija sparni- nus. Cik riebiga musa!
        Radioaustinas ieskanejas tala, vienmeriga pikstona â tris punkti, svitra, divi punkti, divas svitras, tris punkti, svitra â pavadonis PAL!
        â Nu gan jatur acis vala! â Pirkss sacija un nedaudz pacela kreslu: visi tris ekrani atradas vina acu prieksa. Vins parbaudija velreiz, ka darbojas fosforescejosais radara stars, un gaidija. Uz radara neka nebija. Bet kads kliedza:
        â A-7 ZemeâMeness . . . A-7 Zemeâ Meness, 3. sektors, 113. kurss, izsauc pava­doni PAL PELENG. Dodiet peilejumu. Uz­tveru.
        â Sasodits, ka gan es tagad dzirdesu savus JO! â Pirkss uztraucas.
        Musa ierucas radioaustinas un nozuda. Driz vien uz Pirksu no augsas krita ena â it ka uz spuldzes butu nosedies siksparnis. Ta bija musa. Vina rapoja pa stikla spuldzi, ka petidama, kas slepjas tas iekspuse. Tik­mer etera kluva par sauru. Pavadonis PAL, kurs jau bija redzams (tas tiesam izskatijas ka milzigs palis: 800 metru gars aluminija cilindrs ar observatorijas kupolu gala), lidoja kadus cetrsimt vai vairak kilometrus aug­stak par Pirksu un lenam apdzina vinu.
        â Pavadonis PAL PELENG izsauc A-7 ZemeâMeness, simt astondesmit komats cetrpadsmit, simt sesi komats sesi. Novirzi­sanas pieaug lineari. Beidzu.
        â Albatross-4 MarssâZeme izsauc Gal­veno PAL. Galvenais PAL, dodos iepildit degvielu, 2. sektors, dodos iepildit degvielu, 2. sektors, izmantoju rezerves. Uztveru.
        â A-7 ZemeâMeness izsauc pavadoni PAL PELENG . . .
        Parejo Pirkss nedzirdeja, visas skanas no­maca musas dzinkstesana. Beidzot ta apklusa.
        â Galvenais izsauc Albatrosu-4 Marssâ Zeme, iepildisana septitaja sektora, Galvena Omega, iepildisana parcelta uz Galveno Omegu. Beidzu.

«Vini tisam seit sadruzmejusies, lai es neko nedzirdetu,» Pirkss nodomaja.
        Pretsviedru vela gandriz vai peldeja uz miesas. Musa, nikni dzinkstedama, griezas virs skaitlojamas masinas diska, it ka par katru cenu gribetu panakt pati savu enu.
        â Albatross-4 Marss â Zeme, Albatross-4 MarssâZeme izsauc pavadoni Galveno PAL, ieeju 7. sektora, ieeju 7. sektora, ludzu pilotet saskana ar interkorna pavelem. Beidzu.
        Ieskanejas interkorna pikstieni, kas no­slapa pieaugosa dzinkstona. Saja troksni ielauzas vardi:
        â JO-2 ZemeâMeness, JO-2 Zemeâ Meness izsauc AMU-27, AMU-27. Uztveru.
        â Interesanti, ko vins izsaucü â Pirkss gudroja un peksni salecas savas siksnas.

«AMU» å vins gribeja teikt, bet no aiz­smakusas rikles nenaca ne skana. Radio­austinas dzinksteja. Musa. Vins aizvera acis.
        â AMU-27 izsauc JO-2 ZemeâMeness: Atrodos 4. kvadranta, PAL sektors, iesledzu pozicijas ugunis. Uztveru.
        Pirkss iesledza savas pozicijas ugunis â divas sarkanas sanos, divas zalas prieksgala, vienu gaisi zilu aizmugure â un gaidija. Nekas nebija dzirdams, iznemot musu.
        â JO-2 bis ZemeâMeness. JO-2 bis ZemeâMeness, izsaucuå â un atkal dzinkstona.

«Soreiz, skiet, maniü» Pirkss izmisuma nodomaja.
        â AMU-27 izsauc JO-2 bis ZemeâMe­ness. Atrodos 4. kvadranta, PAL robezsek- tors. Visas pozicijas ugunis ieslegtas. Uz­tveru.
        Tagad abi JO atsaucas vienlaicigi â Pirkss iesledza secibas selektoru, lai apsla­petu to, kurs atsaucas otrais, bet dzinkstona turpinajas, â protams, musa!

«Nudien pakarsos!» Pirkss nodomaja. Vinam neienaca prata, ka bezsvara stavokla del pat sada iespeja vinam ir laupita.
        Peksni uz radara ekrana Pirkss ieraudzija abus savus kugus â tie sekoja vinam para- lelkursa ne vairak ka devinus kilometrus viens no otra, tatad abpuseji aizliegtas zonas. Pirksam ka vadosajam vajadzeja tiem pa­velet atvirzities pielauta attaluma â 14 ki­lometrus vienam no otra. Vins parbaudija pec radara, kada stavokli atrodas punktini, kas apzimeja kugus, kad musa nosedas uz viena no tiem. Pirkss svieda musai ar kuga zurnalu, bet tas nesasniedza merki, atsitas pret lodes stiklu un nevis noslideja pa to leja, bet lidoja atpakal, pec tam uz augsu, atsitas pret stikla lodes kupolu un saka tur rinkot â bezsvara stavoklis! Musa pat ne- papulejas aizlidot â vina lenam rapoja prom. â AMU-27 ZemeâMeness JO-2, JO-2 bis. Es jus redzu. Kugi bistami tuvu. Pariet uz paralelkursu ar korekciju nulle komats nulle viens. Pec manevra izpildisanas pariet uz uztversanu. Beidzu.
        Abi punktini saka lenam attalinaties viens no otra, iespejams, ka tie vinam kaut ko teica, tacu Pirkss dzirdeja tikai musu. Bet musa dzinkstedama pastaigajas pa skaitlo­jamas masinas mikrofonu. Nebija vairs neka, ar ko tai mest. Kuga zurnals peldeja virs Pirksa, klusu caukstinadams lapas.
        â Galvenais PAL izsauc AMU-27 Zeme â Meness. Iziet no robezkvadranta, iziet no robezkvadranta, pienemu transsolaro kugi. Uztveru.

«Kada nekauniba! Ari transsolarais kugis te vel uzkulies! Kada man dala gar trans­solaro kugiü! Ierinda kursejosiem kugiem tiek dota prieksroka!» Pirkss nodomaja un saka kliegt, izgazdams sai kliedziena visas savas bezspecigas dusmas pret musu:
        â AMU-27 ZemeâMeness izsauc Gal­veno PAL. No kvadranta neizeju, kas man dalas gar transsolaro kugi, lidoju trisstura ierinda. AMU-27, JO-2, JO-2 bis, eskadrila ZemeâMeness, vadosais AMU-27. Beidzu.

«Nevajadzeja teikt, ka man nav nekadas dalas gar transsolaro kugi,» Pirkss nodomaja. «Skaidrs, nopelniju soda punktus. Kaut velns vinus visus paravis! Bet kas izpelnisies soda punktus par musuü Ari esü»
        Pirkss nosprieda, ka sads piedzivojums ar musu varejis atgadities vienigi vinam. Musa! Cik mulkigi! Vins iztelojas, ka Smiga ar Berstu locitos smieklos, ja uzzinatu par so idiotisko musu. Pirmoreiz pec starta Pirkss atcerejas Berstu. Nebija jau ari laika, pava­donis PAL aizvien vairak atpalika. Jau pie­cas minutes vini lidoja trijata.
        â AMU-27 izsauc JO-2, JO-2 bis Zeme â Meness. Pulkstenis divdesmit nulle septinas minutes. Iziesanu uz parabolisko kursu Zeme â Meness sakam pulksten divdesmitos nulle desmit minutes. Kurss simt vienpa­dsmit å óâ Pirkss lasija no lapinas, ko vinam ar akrobata veiklibu izdevas notvert gaisa virs galvas. Vina kugi atbildeja. Pa­vadonis PAL vairs nebija redzams, bet Pirkss to aizvien vel dzirdeja â vai nu vinu, vai musu. Peksni dzinkstona it ka dubultojas. Pirksam gribejas izberzet acis. Patiesam. Musas bija divas. No kurienes tad izlidusi otraü

«Tagad tas mani nobeigs,» Pirkss mierigi, pavisam mierigi nodomaja.
        Bija pat gluzi patikami apzinaties, ka ne­vajadzes vairs te nonemties, bojat sev ner­vus â musas tik un ta nobeigs. Tas turpi­najas tikai acumirkli, tad Pirkss paskatijas pulksteni â bija pienacis bridis sakt pasa noteikto manevru, bet vins vel nebija ne rokas uzlicis uz sviram!
        Tukstoskartigos vingrinajumos izciestas mokas, ka redzams, nebija gajusas zuduma: Pirkss bez skatisanas satvera abus rokturus, verodams trajektometru, pabidija labo, pec tam kreiso. Dzinejs dobji atsaucas, pec tam kaut kas iesnacas, Pirkss dabuja triecienu pa galvu un pat iekliedzas aiz parsteiguma. Kuga zurnala mugurina iesita vinam pa pieri â pie pasas kiveres malas! Zurnals aiz­klaja visu seju, un Pirkss nevareja to no­mest â abas rokas bija aiznemtas. Radio­austinas dzinksteja un spregaja musu milas spele uz skaitlojamas masinas. «Lidojuma lidzi jadod revolveris,» Pirkss nodomaja, sajuzdams, ka kuga zurnals, paatrinajumam aizvien pieaugot, saplacina vinam degunu. Pirkss ka nepratigs metaja galvu â vinam tacu jaredz trajektometrs! Zurnals svera ap­meram tris kilogramus; peksni tas ar blikski nokrita uz gridas â patiesam, gandriz 4 g. Pirkss nekavejoties samazinaja paatrina­jumu, uzturedams to manevra robezas, no­stiprinaja rokturu sprudus â tagad paatri­najums bija 2 g. Vai tiesam musam tas nekaiteü Nekas tam nenotika. Tas jutas lie­liski. Pirksam bija jalido ta veselas 83 minu­tes. Vins
paskatijas uz radara ekranu: abi JO sekoja vinam pa pedam, attalums starp vinu un tiem bija pieaudzis apmeram lidz septindesmit kilometriem; tas tadel, ka dazas sekundes paatrinajums bija sasniedzis 4 g un vins bija izravies uz prieksu. Nav liela nelaime.
        Tagad Pirksam bija nedaudz briva laika â lidz paatrinata lidojuma beigam. 2 g nav nekas sevisks. Vins tagad svera pavisam simt cetrdesmit divus kilogramus. Ne vien­reiz vien vins bija sedejis laboratorijas centrifuga ari pusstundu ar paatrinajumu 4g.
        Protams, tas ir nepatikami: rokas un kajas
        ka ar svinu pielietas. Galvu nav iespejams pat pakustinat â gar acim metas tumss.
        Pirkss velreiz parbaudija abu aizmugure lidojoso kugu stavokli un nodomaja: «Ko gan tagad dara Berstsü» Vins iztelojas Bersta seju â ta drosi vien izskatijas ka kinofilma. Ir gan tam puisim gimis! Deguns taisns, acis pelekas â terauda krasa å un vins jau nu nekada zina nav nemis lidzi briku, lai gan * ari Pirksam pagaidam tas nav bijis vajadzigs. Dzinkstona radioaustinas bija apklususi: abas musas rapoja virs vina pa kupola stikla virsmu, to enas parskreja par seju â pirmo reizi Pirkss pat satrukas. Vins paska­tijas uz augsu â musu melnas kajinas no­beidzas ar plakaniem paplasinajumiem, vederini spuldzu gaisma metaliski spideja. Cik pretigi!
        â Brazma-8 MarssâZeme izsauc tris­sturi ZemeâMeness, 16. kvadrants, kurss simt vienpadsmit komats sesi. Redzu jus uz tuvinasanas kursa vienpadsmit minutes, tris­desmit divas sekundes, ludzu mainit kursu. Uztveru.
        â Ir gan liktenis! â Pirkss ievaidejas. â Stulbenis, drazas man taisni virsu å redz tacu, ka lidoju ierinda!
        â AMU-27, vadosais trissturi Zemeâ Meness, JO-2, JO-2 bis izsauc Brazmu-8 MarssâZeme. Lidoju ierinda, kursu nemai­nisu, izdariet apiesanas manevru. Beidzu.
        Izrunajot sos vardus, Pirkss mekleja uz radara nekaunigo «Brazmu» un atrada to.
        Ne vairak par pusotra tukstosa kilometru attaluma!
        âr Brazma-8 izsauc AMU-27 ZemeâMe­ness. Man radies caurums gravimetriskaja sadale, nekavejoties izdariet apiesanas ma­nevru, kursu skersosanas punkts cetrdesmit cetri nulle astoni, kvadrants Meness cetri, robezzona. Uztveru.
        â AMU-27 izsauc Brazmu-8 Marssâ Zeme, JO-2, JO-2 bis ZemeâMeness, izdaru apiesanas manevru pulksten divdesmitos trisdesmit devinas minutes, vienlaicigs pa­grieziens aiz vadosa redzamibas robezas, novirze uz ziemeliem, sektors Meness viens nulle komats sesi, iesledzu mazjaudas dzi­nejus. Uztveru.
        To sacidams, Pirkss vienlaicigi iesledza abas apaksejas sprauslas. Abi JO tulit rea­geja, pagriezas, zvaigznes saka slidet uz ekraniem. «Brazma» pateicas, ta lidoja uz Galveno Lunu. Pirkss peksni sasparojas un noveleja «Brazmai» laimigu nosesanos sa­skana ar visiem laba tona noteikumiem, vel jo vairak tapec, ka tai bija gadijusies ava­rija. Tagad vins redzeja «Brazmu» tukstos kilometru attaluma ar ieslegtam pozicijas ugunim. Pec tam Pirkss izsauca savus JO un atkal saka uznemt ieprieksejo kursu â ak sausmas! Ka zinams, nav neka vieglaka par novirzisanos no kursa, bet uziet pec tam to pasu parabolas posmu skiet gandriz neiespe­jami. Paatrinajums bija cits, Pirkss nejau­daja pietiekami atri nodiktet koordinates skaitlojamai masinai, pa kuru rapoja musas, bet pec tam saka dzenat viena otru â to enas saudijas pa ekranu. Un no kurienes gan siem kukainiem tik daudz spekaü Pagaja minutes divdesmit, kamer kugi beidzot ievir­zijas sakotneja kursa.

«Bet Berstam cels drosi vien ka ar putekl- suceju nosukts,» Pirkss nodomaja.
«Vinam tas viss ir tirais nieks! Vins ar vienu roku tiek gala.»
        Pirkss iesledza paatrinajuma reduktora automatu, lai astondesmit tresaja minute iegutu nulles paatrinajumu saskana ar in­strukciju, un peksni ieraudzija kaut ko tadu, ka vina slapja pretsviedru vela kluva ka no ledus pasuta.
        No sadales dela â milimetru pec mili­metra â slideja nost baltais vaks. Ka re­dzams, tas bija vaji nostiprinats un pec gru­dieniem kuga manevresanas laika (vins tiesam loti strauji manevreja) aizbidni atna­kusi vala. Paatrinajums aizvien vel bija 1,7 g; vaks leni leni slideja, it ka to kads vilktu no apaksas aiz neredzama diega, bei­dzot nolidoja nost. Vaks atsitas pret kupola stiklu un noslideja pa to uz gridas. Iespi- dejas cetri atkailinati vara augstsprieguma vadi, bet zem tiem drosinataji.

«Kadel gan es ta nobijosü» Pirkss nodo­maja. «Nokrita vaks, lai krit â liela muiza! Vai nav vienalga, ar vaku vai bez vakaü»
        Tomer vins uztraucas: tadas lietas nedrikst notikt. Ja var nokrist vaks no drosinatajiem, var atdalities ari raketes pakalgals.
        Lidot ar paatrinajumu vajadzeja vel tikai divdesmit septinas minutes, kad Pirkss iedo­majas, ka pec dzineju izslegsanas vaks zaudes svaru un saks lidot. Vai tas var no­darit ko launuü Laikam gan ne. Tas ir parak viegls. Nesadauzis pat nevienu stiklinu. E, nekas!
        Pirkss uzmekleja ar skatienu musas: viena otru dzenadamas, griezdamas un dzinkste­damas, tas rinkoja pa kabini un beidzot pa­lida zem drosinatajiem. Pirkss tas vairs neredzeja.
        Uz ekrana vins samekleja abus JO â tie lidoja pa kursu. Uz priekseja ekrana bija redzams milzigs Meness disks, kas aiznema pusi no debesim. Reiz viniem bija notikusas selenografiskas macibas Tiho krateri â to­reiz Bersts vel izdarija aprekinus ar vispa­rastaka parnesajama teodolita palidzibuå Ek, velns paravis, ko gan visu vins neprata! Pirkss meginaja sameklet Galveno Lunu Arhimeda areja nogaze. Tas bija tikko sare­dzams, gandriz viss paslepies klintis, vareja saskatit vienigi kosmodroma gludo virsmu ar signalugunim â un, protams, tikai tad, kad tas nonaca enas zona, bet tagad tur spideja saule. Tiesa, pati stacija atradas kra­tera ena, bet kontrasts ar zilbinosi mirdzoso disku bija tik ass, ka vajas signalizacijas ugunis vispar nebija samanamas.
        Meness izskatijas ta, it ka cilveks uz ta nekad nebutu speris kaju, no Meness Alpiem pari Lietus Juras lidzenumam stiepas bez­gala garas enas. Pirkss atcerejas, ka pirms izlidosanas uz Menesi â toreiz vini lidoja liela grupa ka parasti pasazieri â Ezelu Plavina paludza vinu noskaidrot, vai no Me­ness ir saredzamas septita lieluma zvaigznes, bet vins, ezelis, keras pie si uzdevuma ar vislielako entuziasmu. Vins bija galigi aiz­mirsis, ka diena no Meness vispar nav redza­mas nekadas zvaigznes â acis parak zilbina saules gaisma, kas atstarojas no ta virsmas. Ezelu Plavina vel ilgi zobojas par sim no Meness saredzamajam zvaigznem.
        Disks uz ekraniem leni auga â driz tas pilnigi izspiedis melnas debesis no priekseja ekrana.
        Savadi â nekas nedzinksteja. Pirkss pa­skatijas sanis un sastinga aiz sausmam: viena musa sedeja uz drosinataja izliektas virsmas un tirija sparninus, bet otra lidoja tai apkart. Turpat blakus, dazus milimetrus talak spideja tuvakais kabelis. Izolacija beidzas nedaudz augstak, visi cetri kabeli gandriz zimula resnuma bija kaili. Spriegums jau vairs nebija tik augsts, 1000 voltu, un tadel atstarpes starp tiem nebija lielas â septini milimetri. Pirkss drosi zinaja, ka septini. Reiz vini demonteja visu elektroinstalaciju, un par to, ka Pirkss nezinaja, kadiem jabut attalumiem starp vadiem, vins dabuja dzirdet no asistenta ne visai patikamus var­dus. Musa beidza aplidot, otru un tagad rapoja pa kailo vadu. Acimredzot tas vinai nekaiteja. Bet ja vinai sagribesies uzrapties uz otru å Ka redzams, musai tiesi tas bija prata: ta iedzinkstejas un nosedas uz pasas malejas vara dzislas. It ka visa kabine nebutu citas vietas! Bet ja nu peksni ta nostasies ar prieksejam kajinam uz viena vada, bet ar pakalejam uz otra å
        Nu un kas par toü Sliktaka gadijuma no­tiks issavienojums. Lai gan musa, skiet, nav tik liela. Un, ja ari notiks issavienojums, tad uz isu bridi, automatiskais drosinatajs izslegs stravu, musa sadegs, automats atkal ieslegs stravu, un viss bus kartiba âó toties no musas vins bus ticis vala! Ka hipnotizets Pirkss skatijas uz augstsprieguma skapiti. Vinam tomer negribejas, lai sis dranka radijums taisitu eksperimentus. issavienojums â velns vinu zina, kas no ta var iznakt. . . Skiet, nekas, bet kadel tas vajadzigsü
        Pulkstenis: vel astonas minutes jalido, dzi­neju vilkmei pakapeniski samazinoties. Pirkss tiesi tobrid skatijas saja pulksteni, kad kaut kas iezibsnijas un â gaisma no­dzisa. Tas ilga kadu sekundes tresdalu. «Musa!» Pirkss nodomaja un, elpu aizturejis, gaidija, kamer automats ieslegs stravu. Iesledza.
        Iedegas gaisma, bet ta bija oranza, vaja, un tulit pat noklikskeja drosinatajs. Tumss. Automats atkal iesledza gaismu. Izsledza. Iesledza. Un ta visu laiku, bez apstajas. Spul­dzes dega ar pusgaismu. Kas noticisü Vien­merigi mirgojosa gaisma Pirkss tik tikko saskatija: no musas â si dranke tomer bija iespiedusies starp diviem vadiem â bija palicis pari likitis, garena oglite, kas vel ar­vien savienoja vadus.
        Nevaretu sacit, ka Pirkss butu loti par­bijies. Vins bija satraukts, bet vai tad kops starta briza vins kaut mirkli bija juties mie­rigsü Pulksteni redzeja slikti. Aparatu deliem bija pasiem savs apgaismojums, radaram ari. Stravas bija tiesi tik daudz, lai neizslegtos avarijas ugunis un rezerves kede, bet pilnam apgaismojumam tas acimredzot nepietika. Lidz dzineju izslegsanas bridim bija atliku­sas cetras minutes.
        Par to vinam nebija jarupejas: automata reduktoram pasam jaizsledz dzineji. Ledaina struklina parskreja vinam par muguru â ka gan automats izslegs, ja noticis issavieno­jumsü
        Kadu mirkli Pirkss saubijas, vai ta ir ta pati kede vai cita. Tad vins aptvera, ka tie ir galvenie drosinataji. Visai raketei un visam kedem. Bet katls, tas tacu darbojas pats par seviü å
        Katls â ja. Bet ne jau automats. Tu tacu pats to ieprieks noreguleji. Tatad vajag iz­slegt. Bet varbut labak neaiztiktü Varbut tomer darbosiesü
        Konstruktori nebija paredzejusi, ka vadi­bas kabine varetu ieklut musa, ka vaks va­retu nokrist un notikt issavienojums â un kads vel!
        Gaisma nepartraukti mirgoja. Vajadzeja kaut ko darit. Bet koü
        Gluzi vienkarsi: japarsledz galvenais sle­dzis, kas atrodas zem gridas aiz kresla. Tas izslegs galvenas kedes un iedarbinas avarijas kedes. Un viss bus kartiba. Rakete nav ne­maz tik slikti konstrueta, viss ir paredzets nepieciesamas drosibas garantesanai.
        Interesanti, vai Berstam tas butu ta uzreiz ienacis prataü Jadoma, ka butu. Varbut patå Tacu bija atlikusas tikai divas minu­tes!!! Vins nepagus izdarit manevru! Pirkss palecas kresla. Vins bija pilnigi piemirsis tos divus! Pieveris acis, vins mirkli domaja.
        â AMU-27, vadosais, ZemeâMeness iz­sauc JO-2, JO-2 bis. Man vadibas kabine noticis issavienojums. Manevru ieiesanai pagaidu pastavigaja orbita virs Meness ekvatorialas zonas izpildisu ar nokavesa­nos .. . nenoteikta laika. Izpildiet manevru patstavigi noraditaja laika. Uztveru.
        â JO-2 bis izsauc vadoso AMU-27 ZemeâMeness. Izpildu manevru vienlai­cigi ar JO-2, ieeju pagaidu pastavigaja or­bita virs ekvatorialas zonas. Lidz nosesanas bridim tev paliek devinpadsmit minutes. Velu sekmes. Velu sekmes. Beidzu.
        Noklausijies zinojumu, Pirkss tudal at- skruveja radiofona kabeli, skabekla sluteni, otru kabeli â siksnas vins bija atspradzejis jau ieprieks. Kad vins piecelas no kresla, reduktora automats iekvelojas rubinsarta gaisma â visa kabine briziem iznira no tum­
        sas, briziem iegrima blavi oranza pusgaisma. Dzinejs neizsledzas. Ka prasidama padomu, no pustumsas uz Pirksu raudzijas sarkana uguntina. Atskaneja vienmeriga dukona â bridinajuma signals. Reduktors nespeja auto­matiski izslegt dzinejus. Puledamies notu­reties lidzsvara, Pirkss metas aiz kresla.
        Sledzis atradas grida iemonteta kasete. Kasete bija aizslegta. Nu, protams, aizslegta. Pirkss paraustija vaku â nepadodas! Kur gan ir atslegaü
        Atslegas nebija. Vins paraustija velreiz â tas pats.
        Pirkss pieleca kajas. Vins skatijas ar neko neredzosu skatienu: uz prieksejiem ekra­niem kveloja gigantisks Meness, tas vairs nebija sudrabots, bet balts ka kalnu sniegs. Krateru robotas enas parvietojas pa Meness disku.
        Pirkss peksni saklausija radara altimetru â diez vai tas jau sen sacis darbotiesü Alti­metrs rami tikskeja, no pustumsas izleca mazi zali ciparini. Attalums â divdesmit viens tukstotis kilometru.
        Gaisma mirgoja bez apstajas, drosinatajs regulari izsledza stravu. Tacu, gaismai no­dziestot, kabine vairs nekluva tumss: spo­kaina Meness gaisma iespideja kabine un tikai nedaudz pavajinajas, kad iedegas bla­vas spuldzes.
        Kugis lidoja taisni uz prieksu, visu laiku uz prieksu un aizvien palielinaja atrumu, turklat saglabadams pastavigo paatrinajumu

0,2 g. Meness pievilka kugi arvien specigak. Ko daritü Ko daritü Pirkss velreiz metas pie kasetes, iespera ar kaju pa vaku â terauds pat nenodrebeja.
        Tulit! Ak dievs! Ka vins vareja but tik stulbs! Vajag . .. vajag tikai noklut tur, ap­valka otra puse! Tas tacu ir iespejams! Pie pasas izejas, kur stikla kupols sasaurinoties pariet piltuve, pie aizslega atrodas speciala sarkani lakota svira ar uzrakstu «Vienigi vadibas sistemas avarijas gadijuma». Vajag tikai to pabidit, un stikla kupols pacelsies gandriz par metru â vares palist zem ta apaksejas malas un noklut otra puse! Ar kadu izolacijas lentes gabalinu janotira vadi un å
        Ar vienu lecienu Pirkss atradas pie sar­kanas sviras.

«Idiots!» Pirkss domas sevi nolamaja, sa­tvera terauda rokturi un parava ta, ka pleca locitava noknikskeja. Rokturis izleca visa ellaina terauda stiena garuma, bet kupols pat nenodrebeja. Apstulbis Pirkss skatijas uz kupolu â un dziluma redzeja ekranus, kurus aizpildija kvelojosais Meness. Gaisma nepar­traukti mirgoja virs vina galvas â vins vel­reiz paraustija rokturi, lai gan tas jau bija izvilkts lidz galam å Neka.
        Atslega! Sledza kasetes atslega! Vins no­metas gulus uz gridas, paskatijas zem kresla. Tur guleja vienigi briks å
        Gaisma joprojam mirgoja, drosinatajs re­gulari izsledza stravu. Kad gaisma nodzisa.
        apkart viss kluva balts, ka no skeleta kau­liem izgriezts.

«Beigas»! Pirkss nodomaja. «Katapulteties kresla ar visu kupoluü Nevar â izpletnis nenobremzes, uz Meness tacu nav atmosfe­ras. «Paliga!!!» Pirksam gribejas kliegt, bet nebija neviena, kas vinu uzklausitu â vins bija viens. Ko daritü! Kadam glabinam tacu jabut!!
        Pirkss velreiz metas pie roktura, parava â roka gandriz izleca no locitavas. Pirkss bija gatavs vai raudat aiz izmisuma. Tik mulkigi, tik mulkigi .. . Kur ir atslegaü Kadel meha­nisms nedarbojasü Altimetrs . .. Vins atri parskatija ciparnicas: devini ar pusi tukstosi kilometru. Uz kvelojosa fona skaidri iezi­mejas Timoharisa robotas malas. Pirksam likas, ka vins jau skaidri redz vietu, kur vins ietrieksies ar pumeku klataja klinti. Gra­viens, uguns un . ..
        Peksni karteja gaismas uzliesmojuma bridi Pirksa drudzainais skatiens apstajas pie cet­ram vara dzislam. Tur skaidri melneja no sadegusas musas pari palikusi oglite, kas sa­vienoja kabelus. Ka vartsargs strauja leciena Pirkss metas ar plecu uz prieksu; trieciens bija drausmigs, no satricinajuma vins gan­driz zaudeja samanu. Kupola siena atsvieda vinu atpakal ka piepusta autoriepa, Pirkss nokrita uz gridas. Siena pat nenodrebeja. Vins pieleca kajas, smagi elpodams, ar asi­nainam lupam, gatavs atkal mesties virsu stikla murim.
        Un tad vins paskatijas lejup.
        Mazas pilotazas svira. Lieliem, islaicigiem paatrinajumiem lidz 10 g, bet tikai vienu sekundes dalu. Ta darbojas tiesi, ar meha­nisko pievadu. Nekavejoties iedarbinaja avarijas vilkmi.
        Bet sadi vins vareja vienigi palielinat pa­atrinajumu, tas ir, vel atrak aizlidot lidz Menesim. Ne, ir jabremze. Efekts bija parak islaicigs. Bremzesanai jabut nepartrauktai. Vai tiesam maza pilotaza nekam nederü
        Pirkss metas virsu svirai, kritot sakera to, parava un, palicis bez kresla amortizejosas aizsardzibas, sajuta, ka vinam burtiski visi kauli nobraksk â tik stipri vins atsitas pret gridu. Pirkss pavilka sviru velreiz. Tikpat drausmigs, acumirkligs raketes izraviens! Pirkss apdauzija galvu pret gridu, â ja ne­butu putuplasta, ta saskistu gabalos.
        Drosinatajs noklikskeja â mirgosana peksni izbeidzas. Kabine pielija ar vienme­rigu normalu spuldzu gaismu.
        Divkartejais zibenatro paatrinajumu gru­diens bija izsviedis starp vadiem iestreguso parogloto musas likiti. issavienojums bija likvidets. Sajuzdams uz lupam salo asins garsu, Pirkss metas kresla, it ka lekdams no tramplina, tacu netrapija taja, parlidoja augstu virs ta atzveltnes â briesmigs trie­ciens pret griestiem, ko nedaudz mazinaja kivere.
        Tai bridi, kad Pirkss gatavojas lecienam, reduktora automats, kas bija sacis darboties, izsledza dzineju. Pedejais pievilksanas speks bija zudis. Kugis tagad tikai pec inerces ka akmens krita uz Timoharisa klinsu robiem.
        Pirkss atgrudas no griestiem. Asinainas siekalas, kuras vins bija izsplavis, peldeja vinam apkart ka sarkansudraboti puslisi. Pirkss izmisigi locijas gaisa, stiepdams rokas uz kresla atzveltnes pusi. Izvilka no kabatam visu, kas tajas bija, un aizsvieda aiz mu­guras.
        No si atgrudiena Pirksa kermenis saka leni un ligani nolaisties aizvien zemak, pirksti, kas bija ta izstiepti, ka cipslas plisa vai pusu, vispirms ar nagiem aizskara nike­leto cauruli, pec tam ciesi satvera to. Tagad jau vins to vairs nelaidis vala. Pirkss ka uz rokam nostajies akrobats pievilkas ar galvu uz leju, satvera siksnu, nosluca pa to leja, aptina to sev apkart, aizdare .. . Vins neka­veja laiku, lai aizspradzetos, sakoda siksnas galu zobos â turas! Tagad jauzliek rokas uz rokturiem, kajas uz pedaliem!
        Altimetrs: tukstos astoni simti kilometru lidz Menesim. Vai vins pagus nobremzetü Izslegts! Cetrdesmit pieci kilometri sekunde! Japagriez, jaiziet no pikejosa lidojuma â tikai ta!
        Pirkss iesledza sprauslas â 2, 3, 4 g. Maz! Maz!!
        Vins iesledza pilnu vilkmi. Uz ekrana ka dzivsudrabs mirdzosais Meness, kas skita ka iemurets tur no arpuses, tagad nodrebeja un saka aizvien atrak slidet lejup. Kresls ciksteja zem Pirksa pieaugosa svara. Kugis iegaja loka ar lielu radiusu virs pasas Me­ness virsmas â sads radiuss bija nepiecie­sams milziga atruma del. Rokturis atradas nekustiga stavokli, nospiests lidz galam. Ker­menis iespiedas kresla porainaja polstere- juma, Pirkss slapa nost â kombinezons ne­bija savienots ar skabekla aparatu, vins juta, ka ieliecas vina ribas, gar acim nirbeja peleki plankumi. Pirkss gaidija uznakam aklumu, nenoversdams skatienu no radara altimetra ietvarina, kura lodzinos zibeja mazi ciparini, rindina pec rindinas: 990 å 900 å
840 å 760 kilometru .. .
        Lai gan Pirkss zinaja, ka lido ar pilnu jaudu, vins joprojam spieda rokturi. Vins izdarija visasako pagriezienu, kads vien bija iespejams, un â tomer turpinaja zaudet augstumu, cipari samazinajas â kaut ari lenak, â vins vel aizvien atradas liela loka lejupejosaja dala. Pirkss paskatijas uz tra- jektometru â vins tik tikko speja pagriezt redzoklus.
        Ka parasti bistama debess kermenu zona, aparata disks radija ne tikai raketes vilkto likni un vaji mirdzosu trajektorijas pare­dzamo turpinajumu, bet ari Meness virsmas profilu, virs kura notika sis manevrs.
        Abas sis liknes â lidojuma un Meness vir­smas â gandriz saskaras. Vai tas krustojasü
        Ne. Bet vina loks bija gandriz pieskare. Nav zinams, vai vinam izdosies noslidet gar pasu Meness virsmu vai ari vins ietrieksies taja. Trajektometrs stradaja ar precizitati lidz septiniem astoniem kilometriem, un Pirkss nevareja zinat, vai likne iet tris kilo­metrus virs klintim vai ari zem tam.
        Sametas tumss gar acim â 5 g lika sevi manit. Tacu samanu Pirkss nezaudeja. Vins guleja akls, stingri saznaudzis sviras, un juta, ka pamazam padodas kresla amortiza­tori. Pirkss neticeja, ka vins aizies boja. Kaut ka nespeja tam ticet. Vins vairs nespeja pa­kustinat lupas un tumsa, kas bija vinu apne­musi, vairs tikai leni skaitija: divdesmit viens, divdesmit divi, divdesmit tris, div­desmit cetri.. .
        Nonacis pie piecdesmit, Pirkss nodomaja: tulit notiks sadursme, ja tai vispar janotiek. Un tomer vins neizlaida no rokam sviras. Pamazam Pirkss saka zaudet samanu: sma­cejoss karstums, dzinkstona ausis, kakls pilns asinim, acu prieksa â asinaina tumsa å
        Pirksti pasi atlaidas, rokturis lenam no­slideja, Pirkss vairs neko nedzirdeja un ne­redzeja. Pamazam gluva gaisaks â kluva aizvien vieglak elpot. Vins gribeja atvert acis, bet tas tacu jau bija visu laiku atvertas un tagad degosi smeldza: bija izzuvusi acs abolu glotadina!
        Pirkss apsedas.
        Gravimetrs radija 2g. Prieksejais ekrans â tukss. Zvaigznota debess. No Meness ne vests. Kur palicis Menessü
        Tas atradas leja, zem Pirksa. Pirkss bija izravies no naves pikejuma un tagad atta- lina jas no Meness ar atrumu, kas aizvien samazinajas. Kada augstuma vins bija nodra­zies gar Meness virsmuü To, protams, regis­trejis altimetrs, tacu Pirksam so datu izpete nebija prata. Tikai tagad vins pamanija, ka nepartraukti ducosais trauksmes signals ap­klusis. Kam gan vajadzigs tads signals! Pie­karusi labak zvanu pie griestiem. Ja reiz kapseta, tad kapseta. Kaut kas klusu iedzink- stejas. Musa! Otra musa! Dziva, dranke tada! Ta lidinajas zem pasa kupola. Mute Pirksam bija kaut kas pretigs, ciets, ar auduma garsu â drosibas jostas gals! Vins visu laiku bija to turejis zobos, pats to neapjauz- dams.
        Pirkss piespradzeja siksnas un uzlika ro­kas uz sviram â vajadzeja ievadit raketi paredzetaja orbita. Skaidrs, no abiem JO vairs nav ne minas, bet vinam jaaizvelkas, kur pienakas, un janodod zinojums Naviga­cijas Lunai. Bet varbut Galvenajai Lunai, jo vinam gadijusies avarijaü Velns vinu sazin! Varbut neteikt nekoü Ne, izslegts! Vins atgriezisies â visi ieraudzis asinis, pat griesti noslakstiti (tagad vins to pamanija), turklat registrators bija ierakstijis lente visu, kas seit norisinajies: gan drosinataju stikus, gan cinu ar avarijas sviru. Ir gan sie AMU â neko teikt! Un ko lai saka par tiem, kas iesmere cilvekam sadu zarku!
        Bija laiks noraidit zinojumu, tacu Pirkss aizvien vel nezinaja, kam isti jazino. Vins pieliecas un atlaida valigak plecu siksnu.
        Pasniedzas zem kresla pec brika. «Galu gala kapec gan neieskatities tajaü Vismaz tagad noderes.»
        Te peksni kaut kas iecikstejas â it ka at­vertos kadas durvis.
        Tacu nekadu durvju aiz vina muguras ne­bija â Pirkss to lieliski zinaja. Piesaistits ar siksnam pie kresla, Pirkss nevareja atskati­ties. Bet uz ekraniem paradijas gaismas strele, zvaigznes kluva balakas, un Pirkss izdzirda tajas klusinatu Sefa balsi:
        â Pilot Pirks!
        Pirkss gribeja pielekt kajas, tacu kaveja siksnas, vins atkrita atpakal kresla, â vinam likas, ka vins sajucis prata. Eja starp kabines sienu un caurspidigo apvalku paradijas Sefs. Vins nostajas Pirksa prieksa sava pelekaja formas terpa, skatijas ar savam pelekajam acim â un smaidija. Pirkss nesaprata, kas ar vinu notiek.
        Caurspidigais apvalks pacelas augsup, Pirkss instinktivi atspradzeja siksnas un pie­celas. Ekrani aiz Sefa muguras peksni no­dzisa, it ka tos kads butu noputis.
        â Loti labi, pilot Pirks, â Sefs sacija. â Loti labi.
        Pirkss arvien vel neaptvera, kas ar vinu notiek. Vins nostajas Sefa prieksa pamat­staja un izdarija kaut ko drausmigu â pa­grieza galvu, cik to atlava miksti piepusta apkakle.
        Visa eja kopa ar luku bija atverta â it ka rakete sai vieta butu parskelusies uz pusem.
        Vakara saules staros redzeja angara plat­formu, uz tas stavosos cilvekus, troses, rez- gotas fermas. Pirkss ar pavertu muti paska­tijas uz Sefu.
        â Nac, zen, â Sefs sacija. Un leni sniedza vinam roku, kuru Pirkss satvera. Ciesi sa­spiezdams vina pirkstus, Sefs piemetinaja:
        â Lidojumu instituta varda izsaku tev pa­teicibu, bet pats sava varda ludzu piedosanu. Taså tas ir nepieciesami. Bet tagad ejam, ienaksi pie manis. Varesi nomazgaties.
        Sefs devas uz izeju. Pirkss sekoja_ vinam, smagi un neveikli sperdams solus. Ara bija auksts, puta vejins â tas ielauzas angara caur atbidito velves dalu. Abas raketes sta­veja tais pasas vietas, kur agrak, un tikai dazi gari, resni valigi nokarusies kabeli bija pievienoti to prieksgaliem. Agrak sadu ka­belu nebija.
        Instruktors, kas staveja uz platformas, Pirksam kaut ko sacija. Cauri kiverei vins slikti dzirdeja.
        â Koü â Pirkss automatiski jautaja.
        â Gaisu! Izlaid gaisu no kombinezona!
        â A, gaisu å
        Pirkss nospieda varstuli â atskaneja sna­kona. Pirkss staveja uz platformas. Divi cil­veki baltos virsvalkos gaidija pie barjeras. Vina rakete izskatijas ta it ka tai butu par­spradzis prieksgals. Pamazam Pirksu par­nema savads nespeks å parsteigums å vil­sanas å kas aizvien vairak parauga dusmas.
        Paslaik skruveja vala otras raketes luku. Sefs staveja uz platformas, cilveki baltajos virsvalkos kaut ko sacija vinam. Raketes iekspuse dobji nobrikskeja å
        No turienes izvelas bruns kamols, ka neskaidrs plankums kulajas galva bez kive­res, bija dzirdami gardzosi vaidiå
        Pirksam salodzijas celi.
        Sis cilveks . ..
        Bersts bija iedrazies Menesi.
        NOSACITAIS REFLEKSS

        Tas notika ceturtaja apmacibu gada, tiesi pirms brivdienam.
        Tai laika Pirkss jau bija izstradajis visus praktiskos darbus, aiz muguras bija ieskai­tes simulatora [2] , divi isti lidojumi, ka ari «pat­stavigs aplitis» â lidojums uz Menesi ar nosesanos un atpakalreisu. Vins jutas ka vecs kosmosa vilks, sava aroda meistars, kam jebkura planeta ir teva majas, bet apvalkats skafandrs â milakais terps; kurs pirmais pamana kosmosa preti drazamies meteoritu makoni un ar sakramentalu izsau­cienu: «Uzmanibu! Uzmanibu!» izdara zibe­nigu manevru, izglabdams no boja ejas kugi, sevi un savus tuligakos biedrus.
        Ta vins vismaz iztelojas, bardu skujot, ar sarugtinajumu konstatedams, ka pec vina arienes nemaz nav redzams, cik daudz vinam vajadzejis pardzivot. .. Pat pec sausaliga negadijuma, kad, nosezoties Centralaja Lici, Harelsbergera aparats spraga vinam gan­driz rokas, Pirksam neparadijas neviens sirms mats. Ko tur runat â vins saprata, ka vina sapni par sirmiem matiem ir bezcerigi (bet cik briniskigi izskatas sarmas skarti denini!); butu vismaz iegulusas ap acim krun­cinas, kuras no pirma acu uzmetiena stas­titu, ka tas radusas, saspringti verojot zvaig­znes kosmosa kuga kursa! Bet vins ka bija apalvaidzis, ta ari palika. Tadel Pirkss skra­peja ar patrulo bardas nazi savu gimi, no kura slepeniba kaunejas, un katrreiz izdo­maja aizvien satriecosakas situacijas, lai pats beigas klutu par stavokla saimnieku.
        Materss, kurs kaut ko zinaja par Pirksa rupestiem, bet so to nojauta, ieteica vinam izaudzet usas. Gruti pateikt, vai sis padoms naca no sirds. Katra zina, kad Pirkss klusa rita stunda pielika spogula prieksa melnu auklas gabalinu pie augsejas lupas, vins saka drebet â tik idiotisks izskats vinam bija. Vins saka saubities par Matersu, lai gan tas, iespejams, neveleja vinam launu; un drosi vien gluzi bez vainas sai zina bija Matersa glita masa, kura Pirksam reiz pa­teica, ka vins izskatas «sausmigi nopietns». Vinas vardi galigi satrieca Pirksu. Tiesa, restorana, kur vini toreiz dejoja, negadijas nekas tads, no ka Pirkss parasti baidijas. Vins tikai vienreiz sajauca deju, bet vina bija tik smalkjutiga, ka nesacija ne varda, un Pirkss ne tik driz pamanija, ka visi pare­jie dejo pavisam citu deju. Bet pec tam viss gaja ka pa sviestu. Vins nemina vinai uz kajam, cik vien varedams, centas skali nesmieties (vina smiekli lika atskatities visiem garamgajejiem uz ielas), bet pec tam pavadija vinu uz majam.
        No gala pieturas vajadzeja vel krietnu gabalu iet kajam, un Pirkss visu celu domaja, ka likt vinai saprast, ka vins nemaz nav «sausmigi nopietns» â sie vardi bija keru­sies vinam pie sirds. Kad vini jau tuvojas majai, Pirkss satraucas. Vins ta ari nebija neko izdomajis un turklat, pastiprinati doma­jot, kluseja ka zivs; vina galva valdija tuk­sums, kurs atskiras no kosmiska vienigi ar to, ka bija piesatinats ar izmisigu sasprin­dzinajumu. Pedeja mirkli ka meteori nozib- snija divas tris idejas: norunat ar vinu jaunu satiksanos, noskupstit vinu, paspiest vinai roku (par to vins bija kaut kur lasijis) daudz­nozimigi, maigi un tai pasa laika viltigi un kaisligi. Tacu nekas nesanaca. Pirkss vinu nenoskupstija, satiksanos nenorunaja, pat roku nepasniedza å Ja nu vel ar to viss butu beidzies! Bet, kad vina sava patika­maja, dudojosa balsi pateica «Ar labu nakti», piegaja pie vartiniem un satvera aizbidni, Pirksa pamodas satans. Varbut tas notika vienkarsi tadel, ka vinas balsi Pirkss saklau- sija ironiju, istu vai iedomatu, dievs to zina, tacu gluzi instinktivi, tiesi tad, kad meitene pagriezas pret
vinu ar muguru, tada paspar­liecinata, mieriga å vainigs tur, protams, bija skaistums, vina izturejas ka karaliene, skaistas meitenes vienmer ta å Nu, vardu sakot, vins uzsava tai pa attiecigu vietu, tur­klat diezgan stipri. Atskaneja kluss, apsla­pets kliedziens. Drosi vien vina bija krietni izbrinijusies! Bet Pirkss negaidija, kas notiks talak. Vins strauji pagriezas un aizskreja, it ka baiditos, ka vina dzisies pakalå Naka­maja diena, ieraudzijis Matersu, Pirkss pie­gaja pie vina ka pie minas ar pulkstena mehanismu, bet tas neko nezinaja par noti­kuso.
        Pirksu si problema uztrauca. Toreiz vins ne par ko nedomaja (cik viegli tas vinam diemzel izdodas bet nema un uzsava vinai. Vai tad ta rikojas «sausmigi nopietni» cil­vekiü
        Vins nebija par to lidz galam parliecinats, bet baidijas, ka drosi vien ta tas ir. Pec noti­kuma ar Matersa masu (kops ta laika vins vairijas sis meitenes ka uguns) Pirkss no ritiem vairs neskobija seju spogula prieksa. Turpreti agrak vins bija tik zemu kritis, ka vairakas reizes ar otra spogula palidzibu centas atrast tadu sejas pagriezienu, kurs vismaz daleji apmierinatu vina augstas pra­sibas. Protams, vins nebija galigs idiots un saprata, cik smiekliga ir sada merkakosanas, tacu, no otras puses, vins nemekleja skais­tuma atributus, pasarg dievs, bet gali rak­stura iezimes! Vins tacu bija lasijis Konradu un ar kvelojosu seju gremdejies pardomas par galaktikas dizeno klusumu, par viris­kigo vientulibu, â vai tad var iedomaties muzigas nakts varoni, vientulnieku ar sadu gimiü Saubas neizgaisa, bet skobisanos pie spogula vins izbeidza, pieradidams sev, ka vinam ir stipra, nelokama griba.
        Sie savilnojosie pardzivojumi nedaudz norimas, jo bija pienacis laiks kartot eksa­menu pie profesora Merinusa, kuru aiz muguras sauca par Merinosu. Taisnibu sakot, Pirkss nemaz nebaidijas no sa eksa­mena. Vins tikai tris reizes iegriezas Navi­gacijas astrodezijas un astrognozijas insti­tuta, kur pie auditorijas durvim kursanti gaidija tos, kuri naca lauka no Merinosa, ne tikdaudz tapec, lai apsveiktu vinus ar pana­kumiem, bet galvenokart tadel, lai uzzinatu, kadus jaunus akigus jautajumus izdomajis Baigais Auns. Tada bija stingra eksamina­tora otra iesauka. Sis vecis, kurs savu muzu nebija speris kaju ne vien uz Meness, bet pat pari raketes slieksnim, teorija bija tik erudits, ka pazina katru akmeni jebkura Lie­tus Juras krateri, asteroidu klinsainas kalnu gredas un pat visnepieejamakos Jupitera pavadonu rajonus; runaja, ka vins lieliski pazistot meteoritus un kometas, kuras tiksot atklatas pec tukstos gadiem, vins jau tagad matematiski aprekinajis to orbitas, nododo­ties savai iemilotakajai nodarbibai â debess
        kermenu perturbacijas analizei. Pasa erudi­cijas bezgaligums lika vinam piekasities kur­santu mikroskopiskajam zinasanam.
        Pirkss tomer nebaidijas no Merinusa, jo bija atklajis vina vajibu. Vecis bija ieviesis pats savu terminologiju, ko specialaja lite­ratura neviens cits nelietoja. Tad nu Pirkss, iedzimtas apkeribas mudinats, pasutija biblio­teka visus Merinusa darbus un â ne, vins tos nemaz nelasija â tikai izskirstija un izrakstija paris simtus Merinusa kropligo vardu. Iekala tos pamatigi un bija parlieci­nats, ka neizkritis. Ta ari notika. Profesors, uztveris, kada stila Pirkss atbild, atdzivojas, pacela biezas uzacis un klausijas Pirksa ka lakstigala. Negaisa makoni, kas parasti klaja vina pieri, izklida. Vins kluva it ka jaunaks, jo klausijas tikpat ka pats sevi. Bet Pirkss, sis negaiditas parvertibas un savas nekau­nibas sparnots, traucas pilnas buras uz prieksu, un, lai gan pilnigi izgazas pedeja punkta (te bija jazina formulas un nekada retorika nespeja palidzet), profesors ievilka treknu cetrinieku un izteica nozelu, ka nevar ielikt pieci.
        Ta Pirkss savaldija Merinosu. Panema to aiz ragiem. Daudz lielakas bailes vinam iedve'sa «traka vanna» â kartejais un pede­jais posms pirms izlaiduma eksameniem.
        Pret «trako vannu» nelidzeja nekada izlo­cisanas. Vispirms vajadzeja doties pie Alberta, kas skaitijas vienkarss eksperimen­talas astropsihologijas katedras laborants,bet taktiski bija docenta ]aba roka, un vina spriedums nozimeja vairak neka jebkura asistenta domas. Vins bija uzticibas persona profesoram Balo, kurs pirms gada bija aiz­gajis pensija par lielu prieku kursantiem un par sarugtinajumu laborantam (jo neviens nesaprata vinu tik labi ka atvalinatais pro­fesors). Alberts veda parbaudamo uz pag­rabu, kur saura istabina nonema no vina sejas parafina atveidojumu. Pec tam dabuta maska parcieta nelielu operaciju: nasis ielika divas metala caurules. Tas ari bija viss.
        Pec tam parbaudamais devas uz otro stavu, uz «pirti». Protams, ta nemaz nebija pirts, bet, ka zinams, studenti nekad nesauc lietas istajos vardos. Ta bija plasa telpa ar baseinu, kas pilns ar udeni. Parbaudamais â studentu zargona «pacients» â izgerbas un iegremde­jas udeni, kuru sildija tik ilgi, kamer vins vairs nejuta udens temperaturu. Tas bija at­karigs no individa: dazam udens «parstaja ek­sistet» pie divdesmit deviniem gradiem, da­zam â tikai pari trisdesmit diviem. Bet, kad jauneklis, guledams augspedu udeni, pacela roku, udeni beidza sildit un viens no asisten­tiem uzlika vinam uz sejas parafina masku. Pec tam udenim piebera kaut kadu sali (bet ne jau ciankaliju, ka nopietni apgalvoja tie, kas jau bija izpeldejusies «trakaja vanna»), â lie­kas, parasto varamo sali. To bera tik ilgi, kamer «pacients» (to sauca ari par «sli­koni») uzpeldeja ta, ka vina kermenis brivi
        turejas udeni mazliet zemak par limeni. Lauka regojas vienigi metala caurules, pa kuram parbaudamais vareja brivi elpot.
        Luk, patiesibu sakot, ari viss. Zinatnieku valoda so meginajumu sauca par
«aferento impulsu noversanu». Un tiesam, «slikonis», kuram bija laupitas redzes, dzirdes, ozas un taustes sajutas (udeni driz vien vairs nejuta), tikpat ka Egiptes mumija, sakrustojis rokas uz krutim, mierigi atdusejas bezsvara sta­vokli. Cik ilgiü Tik ilgi, cik speja izturet.
        Liekas, nav neka seviska. Tomer sada sta­vokli ar cilveku norisinajas kaut kas savads. Protams, par «slikonu» pardzivojumiem var pietiekami daudz izlasit eksperimentalas psihologijas macibu gramatas. Tacu rakstu­rigakais, ka sie pardzivojumi izpaudas indi­viduali. Apmeram tresa dala parbaudamo neiztureja pat tris stundas, kur nu vel sesas, piecas. Un tomer bija verts puleties, jo nori­kojums prakse pirms diploma aizstavesanas bija atkarigs no atzimes par izturibu: pirmas vietas ieguvejs tika sutits pirmklasiga prakse, kas nemaz nelidzinajas ne seviski interesan­tajam, visuma pat garlaicigajam darbam dazadas stacijas Zemes tuvuma. Nebija ieprieks paredzams, kurs no kursantiem izradisies
«teraudciets» un kurs neiztures; «vanna» ne pa jokam parbaudija rakstura merktiecibu un stingribu.
        Pirkss bija iesacis tiri labi, ja neskaita to, ka vins bez kadas vajadzibas iegremdeja galvu udeni vel pirms tam, kad asistents bija
        uzlicis vinam masku; pie tam vins ierija krietnu kruzi udens un guva iespeju parlie­cinaties, ka tas ir visparastakais salsudens. . Kad bija uzlikta maska, Pirkss sajuta ausis vieglu dukonu. Vins atradas absoluta tumsa. Atslabinaja muskulus, ka bija noteikts reglamenta, un palika nekustigi gulam udeni. Acis nevaretu atvert, pat ja gribetu: trauceja parafins, kas ciesi pieklavas vai­giem un pierei. Sakuma ieknudejas deguns, pec tam saka niezet laba acs. Caur masku, protams, pakasities nevareja. Par niezesanu citu «slikonu» atskaites nekas nebija sacits; acimredzot tas bija vina personigais iegul­dijums eksperimentalaja psihologija. Pavi­sam nekustigs vins zvilneja udeni, kas nesil­dija un nesaldeja vina kailo kermeni. Pec dazam minutem vins to vispar vairs nejuta.
        Protams, Pirkss vareja pakustinat kajas vai vismaz kaju pirkstus un parliecinaties, ka tie ir glumi un slapji, bet vins zinaja, ka no griestiem vinu novero registrejosas kameras acs; par katru kustibu pienacas soda punkti. Ieklausoties sevi, driz vien vins saka atskirt savas sirds tonus, tie bija nepa­rasti vaji un likas nakam no milziga atta­luma. Jutas vins gluzi ciesami. Niezesana izbeidzas. Nekas vinu neapgrutinaja. Alberts bija tik prasmigi pielagojis cauru­les maskai, ka Pirkss aizmirsa tas. Vins vis­par neko nejuta. Sis tuksums saka klut satraucoss. Vispirms vins vairs nejuta sava kermena, roku un kaju stavokli. Vins vel atcerejas, kada poza gul, tiesi atcerejas, nevis juta. Pirkss saka parlikt, cik ilgi vins atrodas zem udens ar so balto parafinu uz sejas. Un ar izbrinu konstateja, ka vinam, lai gan parasti vins bez pulkstena palidzibas vareja noteikt laiku ar precizitati no vienas lidz divam minutem, nav ne mazaka prieksstata par to, cik minusu â vai iespejams desmi­tiem minusuü â pagajis kops briza, kad vins iegremdejies «trakaja vanna».
        Kamer Pirkss par to brinijas, vins atklaja, ka vinam nav ne rumpja, ne galvas â itin neka. It ka vina vispar nebutu. Sadu sajutu nevareja saukt par patikamu. Ta drizak bai­dija. Pirkss it ka pamazam izskida udeni, kuru tapat vairs pilnigi nejuta. Luk, ari sirds vairs nav dzirdama. Vins no visa.speka sa­sprindzinaja dzirdi â veltigi. Toties klu­sumu, kurs pildija vinu visu, nomainija dobja dunona, nepartraukts notrulinosi vien­muls troksnis, tik nepatikams, ka gribejas aizbazt ausis. Prata iesavas doma, ka drosi vien pagajis krietns laika spridis un dazi soda punkti neietekmes kopigo atzimi: gri­bejas pakustinat roku.
        Nebija ko kustinat â rokas bija pazudu­sas. Nevaretu teikt, ka Pirkss nobijas, ne, drizak apstulba. Tiesa, vins bija kaut ko lasijis par «kermena sajutas zudumu», bet kas gan vareja iedomaties, ka tas nonaks lidz tadai galejibaiü

«Ka redzams, ta tam jabut,» vins mieri- naja sevi. «Galvenais â nekusteties; ja gribi ierindoties pirmajas vietas, tas viss ir jaiz­tur.» Si doma vinu kadu laiku satureja. Cik ilgiü Vins nezinaja.
        Pec tam kluva aizvien launak.
        Sakuma tumsa, kura vins atradas, vai, pre­cizak, tumsa, kura bija vins pats, piepildijas ar blavi mirgojosiem apliem, kas peldeja kaut kur redzesloka robezas; sie apli pat ne­spideja, tikai neskaidri balsnija. Pirkss pagrozija acis, sajuta so kustibu un noprie­cajas. Bet savadi: pec dazam kustibam acis atteicas paklausit.
        Tacu redzes un dzirdes fenomeni, si mir­gosana, zibsnisana, troksni un dunona, bija tikai nekaitigs prologs, rotala salidzinajuma ar to, kas sakas pec tam.
        Pirkss saira. Un ne tikai kermenis â par to vispar nevareja runat, tas jau sen bija beidzis eksistet, bija kluvis par kaut paga­jusu, par kaut ko uz muzu zaudetu. Bet var­but tas nekad nav bijisü
        Gadas, ka nospiesta roka, kurai nepieplust asinis, uz kadu laiku atmirst, tai var pieskar­ties ar otru, dzivo un jutigo roku, gluzi ka koka stumbenim. Gandriz katrs pazist so sa­vado, nepatikamo, bet, par laimi, atri par­ejoso sajutu. Cilveks pie tam paliek normals, dzivs, ir spejigs just, vienigi dazi pirksti vai rokas plauksta ir pamirusi, kluvusi par svesu prieksmetu, kas piestiprinats ta kermenim. Turpreti Pirksam nebija palicis nekas vai,
        pareizak sakot, gandriz nekas, iznemot bailes.
        Vins saira â nevis kaut kadas atseviskas personibas, bet gan bailes. No ka Pirkss bai­dijasü Vinam nebija ne jausmas. Vins nedzi­voja nedz nomoda (vai tad nomods var but bez kermenaü), nedz sapni. Tas tacu nebija sapnis: vins zinaja, kur atrodas, ko ar vinu v dara. Tas bija kaut kas cits. Un itin nemaz nelidzinajas reibumam.
        Ari par to vins bija lasijis. To sauca ta: «Galvas smadzenu garozas darbibas trauce­jumi sakara ar arejo impulsu trukumu».
        Tas neskaneja slikti. Bet prakse å
        Pirkss bija mazliet seit, mazliet tur, un viss izpluda. Augsa, apaksa, malas â nekas nebija palicis. Vins pulejas atcereties, kur jabut griestiem. Bet ka lai doma par gries­tiem, ja nav ne kermena, ne acuü
        â Tulit, â vins sacija pats sev, â nodi­binasim kartibu. Telpa â izmeri â vir­ziens å
        Sie vardi neko nenozimeja. Pirkss iedo­majas laiku, atkartoja «laiks, laiks», it ka koslaja papira loditi. Burtu savirknejums bez jebkadas jegas. So vardu vairs neatkartoja vins, bet kads cits, svess, kas bija iemieso­jies vina. Ne, vins ir iemiesojies kada cita. Un sis cits uzputas. Piepampa. Kluva neiz­merojams. Pirkss klida pa kaut kadam ne­izprotamam dzilem, bija kluvis milzigs ka balons, neiedomajams, zilonim lidzigs pirksts, nevis pasa, nevis ists, bet kaut kads izdo­mats, nez no kurienes radies pirksts. Sis pirksts atdalijas. Vins kluva par kaut ko no­macosu, nekustigu, parmetosi un reize mul­kigi saliektu, bet Pirkss, Pirksa apzina uz­liesmoja te viena, te otra puse sim blakim, kurs bija nedabisks, silts, derdzigs, ne­kads å
        Blakis pazuda. Pirkss griezas. Rinkoja. Krita ka akmens, gribeja iekliegties. Acu orbitas bez sejas, apalas, izvalbitas, izplusto­sas, ja meginatu tam pretoties, spiedas, lida vinam virsu, spileja vinu no iekspuses, it ka vins butu no planas pleves pagatavots rezer­vuars, kas tulit tulit parsprags.
        Un vins parspraga å
        Vins sadalijas cita no citas neatkarigas tumsas dalas, kuras lidinajas ka jucekligi virpulojosas papira plenes. Un saja nirbosaja virpuli bija nesaprotama sasprindzinatiba, piepule ka uz naves gultas, kad caur miglu un tuksumu kads, kas kadreiz bijis vesels kermenis un parverties nejutiga, atdziestosa tuksnesi, alkst pedejo reizi atsaukties, noklut pie otra cilveka, ieraudzit to, pieskarties tam.
        â Tulit, â kads apbrinojami skaidri no­teica, tacu tas naca no arpuses, tas nebija vins. Varbut kads labs cilveks apzelojies un sacis runat ar vinuü Ar koü Kurü Bet vins tacu dzirdeja. Ne, ta nebija ista balss.
        â Tulit. Citi jau to izbaudijusi. No ta ne­mirst. Jasaturas.
        Sie vardi visu laiku atkartojas. Kamer zaudeja jegu. Atkal viss izpluda ka veca izmirkusi dzeslapa. Ka sniega kupena saule. Vinu aizskaloja, vins, nekustigais, drazas kaut kur, izgaisa.

«Tulit manis nebus,» Pirkss nodomaja pa­visam nopietni, jo tas lidzinajas navei, nevis sapnim. Tikai vienu vins vel zinaja: tas nav sapnis. Vinu ielenca no visam pusem. Ne, ne vinu. Vinus. Vini bija vairaki. Cikü Vins nevareja saskaitit-.
        â Ko es seit daruü â kads vina jautaja. â Kur es esmuü Okeanaü Uz Menessü Par­baudijums å
        Negribejas ticet, ka tas ir parbaudijums. Ka tad ta: mazliet parafina, kaut kads sals­udens â un cilveks parstaj eksistetü Pirkss nolema darit tam galu, lai tas maksatu ko maksadams. Vins cinijas, pats nezinadams ar ko, it ka celdams milzigu akmeni, kas bija uzgulies virsu. Bet nevareja pat pakusteties. Pedeja samanas mirkli vins sakopoja atliku­sos spekus un ievaidejas. Un izdzirda so vaidu â apslapetu, talu, gluzi ka radiosig­nalu no citas planetas.
        Vins mazliet atjedzas, sakoncentreja do­mas, lai tudal atkal iesligtu karteja agonija, vel drumaka, visu iznicinosa.
        Nekadas sapes vins nejuta. Ak, ja butu sapes! Tas atrastos kermeni, atgadinatu par to, novilktu kaut kadas robezas, tirditu ner­vus. Bet si bija bezsapju agonija â nave­joss, pieaugoss nebutibas uzpludums. Vins sajuta, ka ieelpotais gaiss krampjaini ienak vina â nevis plausas, bet saja trisosaja, sa­nurcitaja apzinas drumslu masa. Ievaideties, velreiz ievaideties, izdzirdet seviå
        â Ja gribi vaidet, nesapno par zvaig­znem, â atskaneja ta pati nepazistama, di­vaini svesada balss.
        Vins apdomajas un neievaidejas. Starp citu, vina vairs nebija. Vins pats nezinaja, par ko ir parveties: vinam leja ieksa kaut kadas lipigas, saltas stravas, un launakais bija tas â kadel neviens stulbenis par to nav pat ieminejiesü â ka viss gaja vinam cauri. Vins bija kluvis caurspidigs. Vins bija cau­rums, siets, alu un pazemes pareju liculocu kede.
        Pec tam saira ari tas â palika tikai bailes, kas neizgaisa pat tad, kad tumsa, blavi mir­gojot, saka drebet ka drudzi â un pazuda.
        Pec tam kluva sliktak, daudz sliktak. Par to Pirkss diemzel velak nevareja ne pastastit, ne ari atcereties skaidri un siki: sadiem par­dzivojumiem vel nav atrasti vardi. Neko vins nevareja no sevis izspiest. Ja, ja, «sli­koni» bija kluvusi bagataki, ja, tiesi baga­taki par vel vienu velniskigu pardzivojumu, ko profani pat nevar iedomaties. Tiesa, ap­skaust te nav par ko.
        Pirkss izgaja cauri vel daudzam stadijam. Kadu laiku vina nebija, pec tam vins atkal paradijas vairakkartigi palielinats; pec tam kaut kas saeda vinam visas smadzenes, pec tam sekoja kaut kadas nesakarigas, vardos neizsakamas mocibas â tas apvienoja baiIes, kuras bija pardzivojusas gan kermeni, gan laiku, gan telpu. Visu.
        Bailu vins bija pierijies lidz kaklam.
        Doktors Grotiuss sacija:
        â Pirmoreiz jus ievaidejaties simt tris­desmit astotaja minute, otrreiz â divsimt divdesmit septitaja. Pavisam tris soda punkti, un nekadu krampju. Uzlieciet kaju uz kajas. Parbaudisim refleksuså Ka jums izdevas izturet tik ilgi â par to velak.
        Pirkss sedeja uz cetrkartigi salocita dviela, kas bija velniskigi ass un tadel loti patikams. Ne ko pielikt, ne atnemt â Lacars. Nevis tai nozime, ka vins areji butu lidzigs Lacaram, bet vins patiesam jutas augsamcelies. Vins bija izturejis septinas stundas. Ienemis pirmo vietu. Pedejo triju stundu laika tukstosreiz miris. Bet nebija ievaidejies. Kad vinu iz­vilka no udens, apslaucija, nomaseja, izdarija ieslircinajumu, iedeva malku konjaka un aizveda uz laboratoriju, kur vinus gaidija doktors Grotiuss, Pirkss paveras spoguli. Vins bija pilnigi apdullis, apreibis, it ka me­nesiem ilgi butu nogulejis karsoni. Vins zinaja, ka viss jau aiz muguras. Un tomer paveras spoguli. Nevis tadel, ka cereja ieraudzit sirmus matus, bet tapat vien. Ierau­dzija savu apalo gimi, atri noversas un aiz- soloja talak, atstadams uz gridas slapjas pedas. Doktors Grotiuss ilgi pulejas izdabut no vina kaut ko par pardzivoto. Nav joka lieta â septinas stundas! Doktors Grotiuss tagad pavisam citadi skatijas uz Pirksu: ne jau nu isLi ar simpatijam â drizak ar zinkari ka entomologs, kurs atklajis jaunu taurinu sugu vai atradis
loti reti sastopamu kukaini. Iespejams, ka vins saskatija Pirksa nakama zinatniska darba temu.
        Ar nozelu jaatzist, ka Pirkss izradijas ne seviski pateicigs objekts petijumiem. Vins sedeja un mulkigi blisinaja acis: viss bija plakans, izmeri dubultojas; kad vins snie­dzas pec kada prieksmeta, tas atradas tuvak vai talak neka Pirksam bija skitis. Ta bija normala paradiba. Bet ne visai normala bija vina atbilde asistentam, kurs centas uzzinat kaut ko vairak.
        â Jus tur esat gulejisü â Pirkss atbildeja ar jautajumu uz jautajumu.
        â Ne, â doktors Grotiuss izbrinijas,
        â kas tad irü
        â Tad paguliet, â Pirkss vinam ieteica,
        â pats redzesiet, ka tur ir.
        Nakamaja diena Pirkss jutas jau tik mozs, ka vareja pat jokot, runadams par «trako vannu». Tagad vins ik dienas iegriezas gal­venaja eka, kur uz zinojumu dela zem stikla tika izlikti prakses vietu saraksti. Tomer lidz nedelas beigam vina uzvards ta ari nepa­radijas.
        Bet pirmdien vinu izsauca Sefs.
        Pirkss uzreiz neuztraucas. Vispirms vins centas atcereties visus savus noziegumus. Runa tacu nevareja but par to, ka vins bija ielaidis peli «Ostensa» rakete, â tas notika sen, un pele ari bija pavisam mazina, un vispar, par ko tur runat, Pec tam gadijums ar modinataju, kas automatiski piesledza stravu gultai, kura guleja Mebiuss. Bet ari tas, patiesibu sakot, ir sikums. Ne to vien izstrada divdesmit divu gadu vecuma; pie tam Sefs bija iecietigs. Lidz zinamai robezai. Vai tiesam vins butu uzzinajis par «spoku»ü

«Spoks» bija Pirksa originalizgudrojums. Protams, vinam palidzeja biedri â draugi tacu vinam bija. Bet Barnu vajadzeja parma­cit. Operacija «Spoks» noriteja precizi pec plana. Vini piebera ar saujampulveri papira kuliti, pec tam izveidoja no pulvera celinu, kas trisreiz apliecas apkart visai istabai un pagaja zem galda. Varbut pulvera tiesam bija saberts mazliet par daudz. Pulvera ce­lina otrs gals iznaca pa durvju apaksu gai­teni. Barns tika ieprieks apstradats: veselu nedelu vakaros par spokiem vien runaja. Pirkss, nebudams mulkis, bija sadalijis lo­mas: vairaki puisi stastija visadus sausmu stastus, bet citi teloja neticigos, lai Barnam nerastos aizdomas.
        Barns sajos metafiziskajos stridos nepieda­lijas, reizem vienigi pasmejas par dedziga­kajiem «vinpasaules» apologetiem. Ja, bet vajadzeja redzet, ka pusnakti vins izspraga no savas gulamistabas, rekdams ka tigera vajats bifelis. Uguns caur durvju apaksu iekluva istaba, trisreiz apskreja apkart ista­bai un ta noribeja zem galda, ka gramatas pajuka uz visam pusem. Pirkss tomer bija parsavis par stripu â izcelas ugunsgreks. Ar daziem udens spainiem liesmas apdzesa, bet palika grida izdedzis caurums un smaka. Nu­murs zinama mera neizdevas. Spoku esa­mibai Barns nenoticeja. Pirkss nosprieda, ka drosi vien pie visa vainigs sis «spoks». No rita vins piecelas agrak neka parasti, uzvilka tiru kreklu, drosibas labad ieskatijas
«Lido­jumu gramata», «Navigacija» un aizgaja, ne nieka nebedadams.
        Sefa kabinets bija lielisks. Pirksam vismaz ta skita. Sienas bija viscaur nokartas ar de­bess kartem, uz tumsi zila fona mirdzeja ka medus lasites dzelteni zvaigznaji. Uz rak­stamgalda staveja mazs meness globuss, vis­apkart bija milzum daudz gramatu, diplomu, bet pie pasa loga staveja otrs, gigantisks globuss. Tas bija ists brinums: janospiez tikai attieciga poga â un tulit iedegas un ieiet orbita jebkurs pavadonis, â ka stasta, tur bijusi ne tikai pasreizejie, bet ari visve­cakie, ieskaitot pirmos 1957. gada pavado­nus, kuri jau kluvusi par vesturiskiem.
        Tacu Pirksam todien globuss nebija prata. Kad vins iegaja kabineta, Sefs rakstija. Pateica, lai Pirkss apsezas un uzgaida. Pec tam nonema brilles â vins bija sacis nesat brilles tikai pirms gada â un paskatijas uz Pirksu, it ka redzetu to pirmo reizi. Tads vinam bija paradums. No sa skatiena varetu apmulst pat svetais, kam uz sirdsapzinas nav neviena grecina. Pirkss nebija svets. Vins saka didities kresla. Briziem iegrima taja pec iespejas dzilak, nosezdamies nepiemeroti valiga poza ka miljonars uz personigas jah­tas klaja, briziem peksni pavirzijas uz prieksu, noslidedams gandriz vai uz paklaja pats sev uz papeziem. Izturejis pauzi, Sefs jautaja:
        â Nu, ka klajas, zenü
        Vins uzrunaja Pirksu ar «tu», tatad nav nemaz tik launi. Pirkss saprata, ka viss ir kartiba.
        â Ka stasta, tu esot izpeldejies.
        Pirkss apstiprinaja. Ko tas varetu nozimetü Vins aizvien vel bija piesardzigs. Varbut kauninas par netaktisko izturesanos pret asistentuå
        â Mums ir viena prakses vieta Mendelejeva stacija. Vai tu zini, kur tas irü
        â Astrofizikas stacija «tai puse»å â Pirkss atbildeja.
        Vins bija nedaudz vilies. Vins loloja klu­sas ceribas, tik dzili sirdi ieslegtas, ka aiz manticibas neatzinas par tam pat pats sev. Vins sapnoja par ko citu. Par lidojumu. Ir tacu tik daudz rakesu, tik daudz planetu, bet vinam jasamierinas ar parastu stacionaru praksi «tai puse» å Kadreiz uzskatija par sevisku siku nosaukt no Zemes neredzamo Meness puslodi par «to pusi». Turpreti tagad visi ta runa.
        â Pareizi. Vai zini, ka ta izskatasü â Sefs jautaja.
        Vinam bija savada sejas izteiksme, it ka vins kaut ko sleptu. Pirkss kadu mirkli vil­cinajas â melot vai nemelot.
        â Ne, â vins sacija.
        â Ja uznemsies so uzdevumu, es nodosu tev visu dokumentaciju.
        Sefs uzlika roku uz papiru kaudzes.
        â Tatad es varu ari neuznemtiesü â Pirkss jautaja ar nesleptu zinkari.
        â Ja, vari. Tadel ka uzdevums ir bistams. Precizak izsakoties, var izradities bistams . ..
        Sefs dziras vel kaut ko sacit, tacu neva­reja. Vins apklusa, lai labak ielukotos Pirksa; tas blenza vina plati ieplestam acim, tad leni, godbijigi noputas â un pamira, it ka aizmirsis, ka ir jaelpo. Nosarcis ka meitene, kuras prieksa nostajies princis, vins gaidija jaunus, pratu reibinosus vardus. Sefs iekle­pojas.
        â Nu, nu, â vins atskurbinosi ieruna­jas. â Es parspileju. Vismaz tu maldies.
        â Ka taü â Pirkss nomurminaja.
        â Es gribu sacit, ka tu neesi vienigais cilveks uz Zemes, no kura viss atkarigså Cilvece negaida, ka tu to izglabsi. Pagaidam vel negaida.
        Sarkans ka vezis Pirkss trinas uz sedekla, nezinadams, kur likt rokas. Sefs, pazistams ka liels zobgalis, vel pirms mirkla pavera vinam paradizes vartus: varonis Pirkss pec paveikta varondarba solo pa kosmodromu caur apbrina sastingusu puli un dzird jusmi­gus cukstus: «Tas ir vins! Tas ir vins!», bet tagad, it ka nemaz nesaprazdams, ko dara, saka noniecinat uzdevumu, pielidzinat vina misiju parastajai praksei pirms diploma aiz­stavesanas un beidzot paskaidroja:
        â Stacijas personalu komplekte no astro­nomiem, tos aizved uz «to pusi», lai tie nose­detu tur paredzeto menesi, un tas ir viss. Normals darbs tur neprasa nekadas izcilas spejas. Tadel kandidatiem vajadzeja izturet parastos pirmas un otras grutibas pakapes parbaudijumus. Bet tagad, pec ta gadijuma vajadzigi cilveki, kas butu vel rupigak par­bauditi. Vispiemerotakie, protams, butu piloti, bet pats saproti, nevar tacu pilotus turet parasta noverosanas stacija å
        Pirkss to saprata. Ne tikai Menesim, bet visai Saules sistemai bija vajadzigi piloti, navigatori un citi specialisti â to aizvien vel bija parak maz. Bet kas tas par gadijumu, ko mineja Sefsü Pirkss talredzigi kluseja.
        â Stacija ir loti maza. Uzbuveta mulkigi: nevis kratera dibena, bet ziemelu virsotnes pakaje. Izveloties vietu stacijas celsanai, norisa lieli stridi, lai saglabatu prestizu, tika upureti selenodezisko petijumu rezultati. Bet ar visu to tu iepazisies velak. Pateiksu tikai, ka pagajusaja gada nobruka dala no kalna un aizbera vienigo celu. Tagad aizklut lidz turienei var tikai diena un ari tad ar gruti­bam. Saka projektet uzkarinatu celu, bet pec tam darbus partrauca, jo pienemts jau lemums nakamgad parvietot staciju leja. Praktiski stacija nakti ir atgriezta no arpa­saules. Partrukst radiosakari. Kadelü
        â Piedodiet â kasü
        â Kadel, es jautaju, partrukst radiosa­kariü
        Tads vins bija, sis Sefs. Augstsirdigi pie­davaja misiju, ievadija nevainigu sarunu - un peksni parverta to visu eksamena. Pirkss saka svist.
        â Ta ka uz Meness nav ne atmosferas, ne jonosferas, radiosakari tiek uztureti ar ultraisvilniem å Sai noluka tur uzceltas ra- dioreleju linijas, kas lidzigas televizijas linijam å
        Sefs, atspiedies ar elkoniem uz rakstam­galda, grozija pirkstos pildspalvu, likdams saprast, ka bus pacietigs un noklausisies lidz galam. Pirkss tisam plasi stastija par lietam, kas zinamas katram skolniekam, lai attali­natu to bridi, kad vajadzes skart nozari, kur vina zinasanas nebija nemaz tik spozas.
        â Sadas raidlinijas atrodas ka saja, ta ari «taja puse», â tad Pirkss uznema atrumu ka kugis, kas iepeld dzimtajos udenos. â «Taja puse» ir astonas. Tas savieno Galveno Lunu ar stacijam Centralais Licis, Miegainais Purvs, Lietus Jura å
        â To tu vari izlaist â Sefs augstsirdigi atlava. â Un hipotezi par Meness izcelsa­nos ari. Es klausos å
        Pirkss saka mirkskinat acis.
        â Traucejumi sakaros rodas tad, kad linija noklust terminatora zona. Kad dazi retranslatori vel atrodas ena, bet virs pare­jiem jau aust Saule . . .
        â Kas ir terminators, es zinu. Nevajag skaidrot, â Sefs sirsnigi noteica.
        Pirkss ilgi klepoja. Tad izsnauca degunu. Bet nevar tacu stiept garuma lidz bezgalibai.
        â Sakara ar atmosferas trukumu Saules korpuskularie izstarojumi, bombardedami Meness virsmu, raida .. . e-e-e å trauceju­mus radiosakaros. Tiesi sie skersli rada sker­slus å
        â Skersli rada skerslus â pilnigi pa­reizi, â Sefs piebalsoja. â Bet kas tad ir sie skersliü
        â Tas ir otrreizeji izraisits izstarojums. Noå no å
        â Noü å â Sefs labveligi atkartoja.
        â Novinska efekts! â Pirkss izkliedza. Tomer atcerejas. Bet ari ar to vel nepietika.
        â Ka izpauzas sis efektsü
        To Pirkss nezinaja. Pareizak sakot, agrak zinaja, bet bija aizmirsis. Kadreiz iekaltas zinasanas vins bija aiznesis lidz eksamina­cijas zales slieksnim, ka zonglieris uz galvas nes veselu piramidu visneiedomajamako prieksmetu, bet tagad eksamens palicis aiz muguras å Sefs lidzjutigi pasupoja galvu, partraukdams bezjedzigos izdomajumus par elektroniem, piespiedu izstaro jumu un rezo- nanci.
        â M-ja, â noteica sis nezeligais cil­veks, â bet profesors Merinnuss ielicis tev cetrinieku .. . Vai tiesam vins butu kludijiesü
        Kresls, uz kura Pirkss sedeja, saka atgadinat kaut ko lidzigu koniskai vulkana vir sotnei.
        â Man negribetos vinu apbedinat, â Sefs turpinaja, â labak, lai vins neko nedabu zinat. ..
        Pirkss atviegloti noputas.
        â å Bet es palugsu profesoru Labu, lai izlaiduma eksamena å
        Sefs daudznozimigi apklusa. Pirkss sastinga. Ne jau no si drauda: Sefa roka lenam atbi­dija dokumentus, kurus Pirksam vajadzeja sanemt reize ar savu misiju.
        â Kadel nenodibina sakarus ar kabela palidzibuü â Sefs jautaja, neskatidamies uz vinu.
        â Tadel, ka tas ir dargi. Koaksialais ka­belis savieno pagaidam tikai Galveno Lunu ar Arhimedu. Tacu tuvakajos piecos gados paredzets visu radioreleju tiklu parveidot par kabelu tiklu.
        Joprojam raukdams pieri, Sefs atgriezas pie sakotneja temata.
        â Nu, labi. Praktiski katru nakti Mende- lejeva stacija uz Meness ir nogriezta no visas parejas pasaules divi simti stundu. Lidz sim darbs tur riteja normali. Pagajusaja menesi pec parasta sakaru partraukuma stacija ne­atsaucas uz Ciolkovska signaliem. Ritausma no Ciolkovska stacijas izsutija specialu ko­mandu. Atklajas, ka galvena luka ir atverta, bet sluzu kamera gul cilveks. Dezureja ka­nadiesi Salje un Sevidzs. Kamera guleja Se- vidzs. Vina kiveres stikls bija ieplisis. Vins bija nosmacis. Salje izdevas atrast tikai pec divdesmit cetram stundam dzila aiza zem Saules vartiem. Naves celonis â kritiens. Citadi stacija viss bija pilniga kartiba: apa­ratura stradaja normali, bija vel neskarti partikas krajumi, un neizdevas konstatet ari nekadas avarijas pazimes. Vai esi lasijis par toü
        â Lasiju. Bet avize bija rakstits, ka noti­cis nelaimes gadijums. Psihoze å divkarsa pasnaviba arprata lekme .. .
        â Blenas, â Sefs partrauca. â Es pazinu Sevidzu. Vel no Alpiem. Tadi laudis nemai­nas. Nu, labi. Avizes rakstija mulkibas. Iz­lasi jauktas komisijas zinojumu. Paklausies! Tadi puisi ka tu principa parbauditi ne slik­tak par pilotiem, bet diplomu tiem nav, ta­tad lidot tie nevar. Bet prakse tev ta ka ta jaiziet. Ja piekritisi â rit varesi izlidot.
        â Bet kurs bus otrsü
        â Nezinu. Kads astrofizikis. Vispar tur vajadzigi astrofiziki. Baidos, ka vinam no tevis bus maz labuma, toties tu varbut maz­liet apgusi astrografiju! Tu saproti, par ko ir runaü Komisija secinajusi, ka noticis ne­laimes gadijums, tacu palikusas zinamas sau­bas, nu, sacisim, neskaidribas. Tur noticis kaut kas neizprotams. Kas isti â nav zinams. Tadel ari nolemusi, ka butu svetigi aizsutit tur nakamaja maina kaut vienu cilveku ar pilota psihisko sagatavotibu. Es neredzu iemesla viniem atteikt. Tur drosi vien nekas sevisks nenotiks. Protams, jabut piesardzi­gam, bet nekadu detektiva misiju mes tev neuzticam, neviens necer, ka tu atklasi kaut kadas papildu detalas, kas visu so notikumu paraditu jauna gaisma, un tas ari nav tavs uzdevums. Tev klust sliktiü
        â Kas, piedodietü Ne! â Pirkss iebilda.
        â Bet man izlikas. Vai esi parliecinats, ka uzvedisies pratigiü Tev, ka redzu, reibst galva. Es padomasu å
        â Es uzvedisos pratigi, â Pirkss pazinoja, cik apnemigi vien varedams.
        â Saubos, â Sefs sacija. â Es sutu tevi bez entuziasma. Ja tu nebutu ienemis pirmo vietuå
        â Tad tas viss «vannas» del! â Pirkss tikai tagad saprata.
        Sefs izlikas, ka nav dzirdejis. Vins pa­sniedza Pirksam vispirms dokumentus, pec tam roku.
        â Starts rit astonos no rita. Nem pec iespejas mazak mantu. Starp citu, tu jau esi tur bijis, pats zini. Te bus lidmasinas bilete un rezervejums uz vienu no
«Transgalakti- kas» kugiem. Lidosi uz Galveno Lunu, no turienes tevi nogadas talak .. .
        Sefs sacija vel kaut ko. Noveleja labu veiksmiü Atvadijasü Pirkss nezinaja. Vins neko nedzirdeja. Nevareja dzirdet, jo atradas loti talu, jau «tai puse». Ausis skaneja starta dardona, acis atplaiksnijas balta, nedziva Meness klinsu uguns, bet seja bija lasams pilnigs apstulbums. Apgriezies uz papeza ap­kart, vins uzgrudas lielajam globusam. No­skreja pa kapnem cetros lecienos, it ka patiesam atrastos uz Meness, kur pievilksa­nas speks ir sesas reizes mazaks. Uz ielas Pirkss tikko nepakluva zem automasinas, kura nobremzeja ar tik griezigu skanu, ka garamgajeji apstajas, â bet vins pat nepa­manija to. Sefs, par laimi, nevareja noverot, ka Pirkss sak uzvesties pratigi, jo atkal no­lika par saviem papiriem.
        Nakamajas divdesmit cetras stundas ar Pirksu, ap Pirksu un sakara ar Pirksu risi­najas tik daudz notikumu, ka vins dazbrid gandriz vai ilgojas pec siltas salas vannas, kura nenotiek absoluti nekas.
        Ka zinams, cilvekam ir vienlidz kaitigs gan iespaidu trukums, gan to parblive jums. Bet Pirkss par to nedomaja. Visas Sefa pules kaut kada veida mazinat, vajinat un pat no­niecinat misijas nozimi, atklati sakot, palika bez rezultatiem. Lidmasina Pirkss iekapa ar tadu sejas izteiksmi, ka piemiliga stjuarte nevilus pakapas soli atpakal; starp citu, tas bija acimredzams parpratums, jo Pirkss vinu vispar nepamanija. Vins soloja ta, it ka ietu dzelzs kohortas prieksgala; atsedas kresla ka Vilhelms Iekarotajs; turklat vins bija vel Kosmiskais Cilveces Glabejs, Meness Lab­daris, Baismigu Noslepumu Atklajejs. Tas
        Puses Regu Uzvaretajs â un tas viss tikai nakotne, sapnos, kas nebut nebojaja vina passajutu, gluzi otradi, pildija vinu ar bez­galigu labvelibu un iecietibu pret celabied­riem, kuriem nebija ne jausmas par to, kads cilveks atrodas kopa ar viniem, reaktivas lidmasinas milzigaja vedera! Vins skatijas uz tiem, ka Einsteins vecumdienas skatijas uz mazuliem, kuri rotalajas smiltis.

«Selena», jaunais kompanijas «Transga- laktika» kugis, starteja no Nubijas kosmo­droma, no Afrikas sirds. Pirkss bija apmieri­nats. Vins, protams, nedomaja, ka ar laiku sai vieta pieliks memorialo plaksni ar atbil­stosu uzrakstu, â ne, tik talu vina sapni ne­sniedzas. Tacu jau bija diezgan tuvu tam. Tiesa, liksmes kausa saka ielasot pa rugtam pilienam. Cilveki lidmasina vareja vinu ne­pazit. Bet uz starpplanetu kuga klajaü Izra­dijas, ka vinam jasez leja, turistu klase, starp kaut kadiem francuziem, kuri bija no-t karusies ar fotoaparatiem un velniskigi atri un pilnigi nesaprotami sarunajas. Vins â tarkskosu turistu baraü!
        Nevienam par vinu nebija nekadas dalas. Neviens neuzvilka vinam skafandru, neie- sukneja gaisu, jautajot pie tam, ka vins jutas, nepiestiprinaja uz muguras balonus. Pirkss pagaidam mierinaja sevi, ka tas vaja­dzigs konspiracijas nolukos. Turistu klases salons izskatijas gandriz tapat ka reaktivaja lidmasina, tikai kresli bija lielaki un dzilaki, un tablo, uz kura iedegas dazadi uzraksti, regojas pasa degungala. Sie uzraksti lielako­ties visu aizliedza: celties, staigat, smeket. Pirkss veltigi pulejas izcelties astronautikas profanu puli ar to, ka apsedas pilnigi profe­sionala poza, parmeta kaju par kaju un ne- piespradzejas ar siksnu. Otrais pilots pave­leja vinam piespradzeties â ta bija vieniga reize, kad kads no ekipazas pieversa vinam uzmanibu.
        Beidzot viens no francuziem, acimredzot aiz parpratuma, uzcienaja vinu ar auglu po- madi. Pirkss panema to, citigi piebaza muti ar saldo, lipigo masu un, paklavigi iegrimis piepusta kresla dziluma, lavas pardomam. Pamazam vins atkal saka ticet, ka vina uzde­vums ir arkartigi bistams, un lenam izbaudija ta sausmas, gluzi ka rudits dzerajs, kura rokas nonakusi nopelejusi vina pudele no Napoleona laikiem.
        Pirksam trapijas vieta pie loga. Vins, pro­tams, nolema vispar neskatities lauka pa logu â cik daudz reizu vins jau bija to visu redzejis!
        Tacu neiztureja. Tiklidz «Selena» iegaja Zemes orbita, no kuras tai vajadzeja uznemt kursu uz Menesi, Pirkss pieplaka logam. Tik aizraujoss bija bridis, kad celu un kanalu liniju izvagota, pilsetu un ciemu plankumu izraibinata Zemes virsma it ka atbrivojas no visam cilveku klatbutnes pedam; pec tam zem kuga paveras plankumaina, ar makonu parslam aplipusi planetas puslode, un ska­tiens, klizdams no okeanu melnuma uz kon­tinentiem, veltigi pulejas ieraudzit kaut ko cilveka raditu. Vairaku simtu kilometru atta­luma Zeme likas tuksa, briesmigi tuksa, it ka dziviba uz tas tikai nupat saktu veidoties, ar vaju zalumu iezimedama vissiltakas vietas uz planetas.
        Pirkss tiesam bija redzejis to jau daudzas reizes. Tacu si parmaina aizvien no jauna vinu parsteidza: taja bija kaut kas tads, kam vins nevareja piekrist. Varbut pirmais uz­skatamais pieradijums cilveka mikroskopis- kumam salidzinajuma ar kosmosuü Pareja citu planetaru merogu sferaü Cilveces gad­simtiem ilgo pulinu nieciguma ainaü Vai ari otradi, niecigi maza lieluma triumfs, kas par­varejis salto, pret visu vienaldzigo sa draus­miga blaka pievilksanas speku un, atstajot aiz sevis kalnu masivu mezonigumu un po­laro ledu gales, izkapis citu debess kermenu krastosü Sis pardomas, pareizak sakot, vardos neieterptas jutas atdeva vietu citam, jo kugis mainija kursu, lai pa «caurumu» radiacijas joslas virs Ziemelpola aiztrauktos preti zvaigznem.
        Verot zvaigznes neiznaca seviski ilgi: uz kuga iedegas ugunis. Pasniedza pusdienas, kuru laika dzineji stradaja, lai raditu mak- sligu gravitaciju. Pec pusdienam pasazieri atkal atlaidas kreslos, gaisma nodzisa, un tagad vareja verot Menesi.
        Vini tuvojas tam no dienvidu puses. Pus­otra divsimt kilometru no pola atstarota
        Saules gaisma liesmoja krateris Tiho â balts plankums ar starveidigam svikam, kas aiz- stidza uz visam pusem; so sviku apbrinojama pareiziba parsteidza ne vienu Zemes astro­nomu paaudzi vien, bet pec tem, kad mikla bija atmineta, kluva par studentu joku ob­jektu. Kuram pirma kursa studentam gan netika stastits, ka «Tiho balta ripa» ir «Me­ness ass caurums», bet starveidigas svikas â parak trekni uzzimeti meridiani!
        Jo tuvak melnaja tuksuma iekartajai lodei vini pielidoja, jo skaidrak parliecinajas, ka Meness ir sastindzis, sacietejusas lavas ma­sivos saglabajies pasaules attels, kas parada, kada bijusi pasaule pirms miljardiem gadu, kad sakarseta Zeme kopa ar savu pavadoni jonoja caur meteoritu makoniem un planet- veidojumu paliekam, kad dzelzs un akmenu krusa nepartraukti saustija plano Meness garozu, atstadama taja caurumus un izlaiz­dama virspuse magmas straumes. Un kad pec bezgala ilga laika apkartejais izplatijums at­tirijas un kluva tukss, lode, kam nebija gaisa apvalka, saglabajas ka naves miega sastin­dzis kaujas lauks, ka kalnu veidosanas laik­meta kataklizmu mems liecinieks. Bet pec tam bombardejumu izkemota akmens masa kluva par iedvesmas avotu dzejniekiem un lirisku laternu milotajiem.
        Nesdama uz saviem diviem klajiem pasa­zierus un cetri simti tonnu kravas, «Selena» pagriezas ar pakalgalu pret augoso Meness disku, saka leni, pakapeniski bremzet un bei­dzot, viegli vibrejot, nosedas viena no liela­jam kosmodroma piltuvem.
        Pirkss jau bija paguvis pabut seit tris reizes, turklat divas reizes atlidojis viens pats un «pasrocigi nosedies» macibu lauka, puskilometru no pasazieru nosesanas lau­kuma.
        Tagad vins pat neredzeja macibu lauku, jo gigantisko, keramikas plaksnem apsuto
«Se- lenas» korpusu parbidija uz hidrauliska lifta platformu un nolaida leja hermetiska angara, kur notika muitas parbaude. Narkotiskas vielasü Alkoholsü Spridzekliü Indesü Kodigas skabesü Pirksam bija nedaudz indigas vielas, proti, konjaka blaske, ko vinam bija iedevis Materss. Ta bija paslepta biksu pakaleja ka­bata. Pec tam sekoja sanitara parbaude: ap­liecibas par potem, izzina par bagazas steri­lizaciju â lai neievazatu uz Meness kaut kadus mikrobus; tam visam Pirkss atri izgaja cauri. Pie barjeras apstajas, domadams, ka varbut vinu kads sagaidis.
        Vins staveja starpstava. Angars bija mil­ziga, klinti izcirsta un aizbeloneta telpa ar lidzenu gridu un kupolveidigu velvi. Gais­mas seit bija atliku likam, maksliga dienas­gaisma pluda no luminiscejosam plaksnem; surpu turpu steidzas milzums lauzu; ar elek- trokariem izvadaja bagazu, skidras gazes balonus, akumulatorus, kastes, caurules, ka­belu ritulus, bet telpas dziluma melneja tas, kas bija radijis visu so knadu, â «Selenas» korpuss, precizak izsakoties, tikai tas vidus­dala, kura atgadinaja milzigu gazes holderu; raketes pakalgals atradas dzili zem betona gridas, plasa aka, bet resna kermena augs­gals pa apalu caurumu iesniecas telpas augs­stava.
        Pastavejis kadu bridi, Pirkss atcerejas, ka vinam vel daudz kas kartojams. Kosmo­droma parvalde vinu pienema kads ierednis. Vins iedeva Pirksam norikojumu uz viesnicu un pazinoja, ka rakete uz «to pusi» izlidosot pec vienpadsmit stundam. Vins kaut kur steidzas un neko, patiesibu sakot, nepateica. Pirkss izgaja gaiteni, secinadams, ka seit valda pilnigs haoss. Vins pat laga nezinaja, pa kadu marsrutu vins lidos â caur Smita Juru vai taisni uz Ciolkovska stacijuü Un kur gan ir vina nepazistamais parinieksü Un kaut kada komisijaü Un turpmaka darba pro­grammaü
        Vins domaja par to, kamer vina ignums parvertas daudz materialaka sajuta, kas kon­centrejas kungi. Pirksam iegribejas est. Vins samekleja piemerotu liftu un, ticis gala ar uzrakstiem sesas valodas uz plaksnites, kura karajas kabine, nobrauca leja lidojosa per­sonala ednica, bet tur uzzinaja, ka vinam, ta ka vins nav pilots, jaed parastaja resto­rana.
        Ta tikai vel truka. Vins jau devas uz so noladeto restoranu, kad peksni atcerejas, ka nav sanemis savu mugursomu. Uzbrauca augsa angara. Bagaza jau bija nosutita uz viesnicu. Pirkss atmeta ar roku un gaja ieturet pusdienas. Vins iekluva starp divam turistu plusmam: uz restoranu devas fran­cuzi, kas bija atlidojusi kopa ar vinu, turp gaja ari kaut kadi sveiciesi, holandiesi un vaciesi, kuri nupat bija atgriezusies no eks­kursijas selenobusa uz Eratostena kratera pakaji. Francuzi leca uz augsu, ka to parasti dara cilveki, kas pirmo reizi izbauda Meness gravitacijas burvibu, sievietem smejoties un spiedzot, uzlidoja pie griestiem, liksmodami par leno nolaisanos no tris metru augstuma. Vaciesi izturejas lietiskak, vini ienaca resto­rana plasajas zales, sakara uz kreslu atzvel­tnem fotoaparatus, talskatus, stativus, gandriz vai teleskopus; zupa jau bija pasniegta, bet vini aizvien vel radija cits citam kalnu iezu skembas, kuras selenobusu komandas par­deva turistiem ka suvenirus. Pirkss sedeja, noliecies par savu skivi, pazuzdams visa saja vacu, francuzu, grieku, holandiesu å dievs vien to zina vel
kada varza, un vispareja entuziasma un sajusmas atmosfera vins drosi vien bija vienigais drumais cilveks pie otra­jam sisdienas pusdienam. Kads holandietis, nolemis veltit vinam uzmanibu, apjautajas, vai Pirksu pec lidojuma rakete nemoka kos­miska slimiba («Jus pirmoreiz uz Meness, jaü»), un piedavaja vinam tabletes. Tas bija piliens, kas kausam lika plust pari malam. Atstajis otro edienu pusestu, Pirkss nopirka bufete cetras pacinas cepumu un devas uz viesnicu. Visas savas dusmas vins izgaza uz portje, kas gribeja pardot vinam «gabalinu
        Meness», precizak izsakoties, sakususu ba- zalta skembu.
        â Atsujies, tirgoni! Es seit esmu bijis vel pirms tevis! â Pirkss ieblavas un, drebe­dams aiz niknuma, pagaja garam portje, kurs nevareja vien nobrinities par sadu dusmu izvirdumu.
        Divvietigaja viesnicas istaba, iekartojies zem spuldzes, sedeja neliela auguma virietis izbalejusa sporta jaka, iedegusu seju ar iesirmu rudo matu skipsnu uz pieres. Kad Pirkss ienaca, vins nonema brilles. Vinu sauca Langners, doktors Langners, vins bija astrofizikis un kopa ar Pirksu devas uz Men- delejeva staciju. Tas ari bija Pirksa nezina­mais Meness kompanjons. Pirkss, jau ieprieks sagatavojies launakajam, savukart nosauca savu vardu, nomurminaja kaut ko zem deguna un apsedas. Langneram bija ap cetrdesmit gadu; pec Pirksa domam, sis vecis bija labi saglabajies. Vins nesmekeja, drosi vien nedzera un drosi vien pat nerunaja. Vins lasija uzreiz tris gramatas: pirma bija logaritmu tabula, otras gramatas lappuses bija viscaur piebarstitas ar formulam, bet tresaja nebija neka, iznemot spektrogram- mas. Kabata vinam bija portativs aritmografs, kuru vins loti veikli izmantoja aprekinos. Laiku pa laikam, nenoversdams skatienu no savam formulam, vins Pirksam kaut ko pa­jautaja; Pirkss atbildeja, neparstadams grauzt cepumus. Mazaja istabina atradas div­stavu gultas, dusas telpa resnaks cilveks ne­maz
neiesprauktos, visur karajas plaksnites, kuras vairakas valodas piekodinaja taupit udeni un elektribu. Labi vel, ka neaizliedz dzili elpot: skabeklis seit tacu jaieved no citurienes! Pirkss uzdzera virsu cepumiem udeni no krana un parliecinajas, ka no ta sak sapet zobi, â acimredzot udens rezer­vuari atradas tuvu bazalta virskartai. Pirksa pulkstenis radija bez dazam minutem vien­padsmit, elektriskais pulkstenis, kas karajas istaba, radija septinus vakara, bet Langnera pulkstena raditaji jau bija pari pusnaktij.
        Vini nostadija savus pulkstenus pec Me­ness laika, tacu ne uz ilgu laiku; Mendele- jeva stacija bija cits, savs laiks, ka visur «tai puse».
        Lidz raketes startam bija atlikusas devinas stundas. Langners, neko neteicis, izgaja. Pirkss atlaidas kresla, pec tam parsedas zem lampas, meginaja lasit kaut kadus vecus, no­driskatus zurnalus, kas atradas uz galdina, tacu nevareja nosedet un ari izgaja lauka no istabas. Aiz pagrieziena gaitenis pargaja neliela halle, kur siena iemonteta televizora prieksa bija nolikti kresli. Australija raidija Galvenajai Lunai domatu programmu â kaut kadas vieglatletu sacensibas. Pirksu ne mazaka mera neintereseja sis sacensibas, bet vins sedeja un skatijas uz ekranu, kamer vinam uznaca miegs. Pieceldamies no kresla, vins uzlidoja pusmetru augsup, jo bija aiz­mirsis par vajo pievilksanas speku. Viss vinam bija kluvis kaut ka vienaldzigs. Kad
        beidzot vins vares novilkt sis civilas lupatasü Kas vinam izsniegs skafandruü Kur var dabut instrukcijasü Un vispar, ko tas viss nozimeü
        Iespejams, ka vins butu kaut kur devies, pat saceltu skandalu, bet vina kompanjons, sis pats doktors Langners acimredzot uzskata vinu stavokli par gluzi normalu, un vai tad sados apstaklos nav labak pievaldit meliü
        Parraide beidzas. Pirkss izsledza televizoru un atgriezas istaba. Ne jau ta vins bija izte­lojies savu uzturesanos uz Meness! Pirkss nomazgajas dusa. Caur plano sienu bija dzir­damas sarunas blakus numura. Protams, tie bija pazinas no restorana â turisti, kurus Meness noved lidz svetlaimigai ekstazei. Pirkss parvilka kreklu (kaut kas tacu jadara). Tikko vins bija nolicies gulta, ienaca Lang­ners. Ar cetram jaunam gramatam.
        Pirksam parskreja drebuli. Vins saka sa­prast, ka Langners ir zinatnes fanatikis, kaut kas lidzigs profesora Merinusa otram izde­vumam.
        Astrofizikis izklaja uz galda jaunas spektrogrammas un, petidams tas caur lupu ar tadu citibu, ar kadu Pirkss neaplukoja pat savas iemilotas kinoaktrises fotografijas, peksni noprasija, cik Pirksam gadu.
        â Simt vienpadsmit, â Pirkss sacija, bet, kad Langners pacela galvu, piemetinaja: â Pec dubultsistemas.
        Langners pirmoreiz pasmaidija un saka izskatities pec cilveka. Vinam bija balti, stipri zobi.
        â Krievi atsutis pec mums raketi, â vins noteica. â Lidosim pie viniem.
        .â Uz Ciolkovska stacijuü
        â Ja.
        Si stacija atradas jau «tai puse». Tatad vel viena parsesanas. Pirkss domaja, ka vini veiks atlikusos tukstos kilometrus. Drosi vien nevis sauszemes ekipaza, bet raketeü Tomer vins ne par ko nejautaja. Negribejas izradit savu nezinasanu. Langners, liekas, sacija vel kaut ko, bet Pirkss jau tapat ar visam drebem bija aizmidzis. Pamodas vins peksni: Langners, noliecies par gultu, pie­skaras vina plecam.
        â Ir laiks, â vins tikai noteica.
        Pirkss apsedas. Izskatijas, it ka Langners visu laiku butu lasijis un rakstijis: papiru kaudzite ar aprekiniem vina prieksa bija kluvusi lielaka. Pirmaja bridi Pirkss nodo­maja, ka Langners aicina vakarinas, bet runa bija par raketi. Pirkss uzcela sev plecos ciesi piestuketu mugursomu; Langnera mugur­soma bija vel lielaka un smagaka, it ka ar akmeniem piekrauta; pec tam atklajas, ka, iznemot kreklus, ziepes un zobu suku, tur bija vienigi gramatas.
        Jau bez muitas apskates, bez jebkadas parbaudes vini uzbrauca augseja stava, kur vinus gaidija Meness satiksmes rakete, kad­reiz sudrabota, bet tagad drizak peleka, vede­raina, uz trim izplestam divdesmit metru augstam posmainam kajam. Ta nebija aero­dinamiska rakete, uz Meness tacu nav atmo­
        sferas. Ar tadam Pirkss vel nebija lidojis. Kopa ar viniem vajadzeja lidot vel kadam astrokimikim, bet tas kavejas. Starteja laika, izlidoja divi vien.
        Atmosferas trukums uz Meness sagadaja daudz raizu: nevareja izmantot nedz lidma­sinas, nedz helikopterus â neko, iznemot raketes. Nedereja pat automasinas ar gaisa spilvenu, kuras tik loti piemerotas satiksmei skerslotos apvidos: visi gaisa krajumi tad butu jastiepj lidzi. Rakete lido atri, bet ne visur var nosesties, raketei nepatik ne kalni, ne klintis.
        Vinu vederainais triskaju kukainis iedu­cas, iedardejas un pacelas ka svece augsup. Kabine bija tikai kadas divas reizes lielaka par viesnicas istabeli. Sienas â iluminatori, velve â apals logs, pilota kabine novietota nevis augsa, bet apaksa, gandriz starp izplu­des dizem, lai pilots redzetu, kur nosesties. Pirkss jutas ka sainis: kaut kur vinu suta, laga nav zinams, kur un kadel, nav zinams, kas bus pec tamå Un ta muzdien.
        Vini izgaja elipses orbita. Kabine un ra­ketes garas «kajas» nostajas slipi. Meness slideja zem viniem milzigs, izliekts â likas, ka cilveks nekad nav speris uz ta savu kaju. Izplatijuma starp Zemi un Menesi ir tada zona, no kurienes abi debess kermeni izska­tas apmeram vienada lieluma. Pirkss labi atcerejas pirma lidojuma iespaidus. Zilgana, dumaka tita zeme ar izpludusam kontinentu konturam skita daudz nerealaka par stingo
        Menesi ar asi iezimeto klinsaino reljefu, â ta nekustigais smagums bija gandriz sa­taustams.
        Vini lidoja virs Makonu Juras, Bullialda krateris jau bija palicis aizmugure, dienvid­austrumos kluva saskatams Tiho ar sava oreola mirdzosajiem stariem, kas skersoja polu un iesniecas «tai puse»; no liela aug­stuma ka parasti radas gruti izskaidrojams iespaids par apbrinojamo precizitati, ar kadu tas viss veidots. Saules apmirdzetais Tiho bija it ka konstrukcijas centrs: ar savam bal­ganajam rokam tas aptvera un parskela Mitruma Juru un Makonu Juru, bet ta zie­melu stars, vislielakais, izzuda aiz apvarsna Skaidribas Juras virziena. Toties, kad vini, apliekusi no rietumiem loku ap Klavija cirku, lidoja jau «taja puse» virs Sapnu Juras un saka nosesties virs pola, manigais pareizibas iespaids, samazinoties augstumam, pamazam izgaisa, it ka gluda, tumsa «juras» virsma tagad butu atverusi savus nelidzenu­mus un plaisas. Ziemelaustrumos iemirdzejas Vernes kratera zobi. Vini laidas aizvien ze­mak, un tagad Meness paradijas sava patie­saja izskata: plakankalnes, lidzenumi, kra­teru un gredzenveidigu kalnu gredu iepla­kas â viss bija vienadi klats ar kosmiskaja bombardesana izrautajam bedrem. Akmens
skembu un lavas gredzeni skersoja cits citu, savijas kopa, it ka tos, kas bija veikusi so titanisko apsaudi, aizvien vel nebutu apmie­rinajusi nodaritie postijumi. Pirkss vel nebija apskatijis Ciolkovska masivu, kad raketi pa­gruda uz bridi ieslegtie dzineji, ta sagriezas vertikali, un Pirkss ieraudzija vairs vienigi tumsas okeanu, kas noklaja visu Rietumu puslodi, bet aiz terminatora linijas, zibina­dama savu smaili, slejas Lobacevska vir­sotne. Zvaigznes raketes augseja loga sa­stinga. Vini nolaidas ka lifta, un tas nedaudz atgadinaja ieiesanu atmosfera, jo rakete iegrima pasas dzineju ugunsstaba, kas sabie­zeja zem pakalgala, un gazes kauca, appluz­damas raketes arejo apsuvumu. Automatiski atliecas kreslu atzveltnes, pa augsejo ilumi­natoru Pirkss redzeja joprojam tas pasas zvaigznes; vini tagad strauji krita lejup, tacu bija jutama miksta, diezgan neatlaidiga dardoso dzineju pretestiba, gruzot raketi preteja virziena. Peksni dzineji iekaucas ar pilnu jaudu. «Aha, stajamies uz uguns!» Pirkss konstateja, lai neaizmirstu, ka vins tomer ir ists astronauts, kaut ari pagaidam bez diploma.
        Kaut kas noskindeja, nobrikskeja, it ka milzigs veseris dauzitu akmenus. Kabine ligani noslideja leja â atgriezas augsa, leja â un atkal augsa; ta kabine vel labu laiku lekaja uz nikni guldzosiem amortiza­toriem, kamer tris divdesmit metru garas, krampjaini izplestas «kajas» iekeras ka na­kas klinsu skembu gredas. Beidzot pilots aptureja so kabines slidesanu, nedaudz pa­augstinadams spiedienu ellas pievada; atska- ne ja klusa snakona, un kabine palika nekus­tigi karajamies.
        Pilots iekapa pie viniem caur luku gridas vidu un atvera sienas skapi, kura â bei­dzot! â atradas skafandri.
        Pirkss nedaudz atguva dzives prieku, tacu tikai uz bridi. Skapi bija cetri skafandri: viens pilotam, bez tam â liels, videja lie­luma un mazs. Pilots uzreiz iekapa sava ska­fandra, tikai kiveri neuzlika un gaidija savus celabiedrus. Ari Langners atri vien tika gala. Vienigi Pirkss, sarkans, nosvidis un dusmigs, nezinaja, ko darit. Videja lieluma skafandrs vinam bija par mazu, bet lielais â parak liels. Videja vina galva atduras pret kiveres dibenu, bet lielaja kulajas ka kokosrieksta kodols izzuvusa caula. Protams, vinam deva labus padomus. Pilots piebilda, ka liels ska­fandrs vienmer labaks par sauru, un ieteica aizpildit tuksas vietas ar velu no mugur­somas. Vins pat piedavaja aizdot savu segu. Bet Pirksam jau pati doma piebazt skafandru ar drebju gabaliem likas zaimojosa, pret to sacelas visa vina astronauta dvesele. Ietities kaut kadas lupatasü!
        Vins uzvilka mazako skafandru. Celabiedri neko nesacija. Pilots atvera sluzu kameras luku, un vini iegaja taja; pilots pagrieza skruves riteni un attaisija izejas luku.
        Ja blakus nebutu bijis Langners, Pirkss uzreiz lektu un, iespejams, vinam izdotos jau ar pirmo soli izmezgit kaju: lidz virsmai bija kadi divdesmit metri, un, ja nem vera ska­fandra svaru, pat sejienes apstaklos, lai gan pievilksanas speks ir mazs, tas ir tikpat ka nolekt no otra stava uz akmenu kaudzes.
        Pilots nolaida par bortu saliekamas kapnes, un vini nokapa uz Meness.
        Ari seit neviens vinus nesagaidija nedz ar ziediem, nedz ar triumfa arkam. Visapkart nebija ne dzivas dveseles. Apmeram kilo­metru no viniem pacelas Ciolkovska stacijas brunu kupols, ko apspideja baismas Meness saules slipie stari. Aiz stacijas bija redzams neliels klintis izcirsts nosesanas laukums, bet tas bija aiznemts: uz ta divas rindas staveja transportraketes; tas bija krietni lielakas par to, ar kuru bija atlidojusi Pirkss un Langers.
        Vinu rakete, nedaudz saskiebusies, mierigi atputas uz sava trijkaja; akmeni zem tas dizem bija melni, izpludes liesmu apsvilinati. Uz rietumiem apkartne bija gandriz lidzena, ja vien par lidzenu var saukt so bezgaligo akmenaino lauku, kura sur tur regojas at- luzni majas lieluma. Uz austrumiem lidze­nums kapa kalnup â sakuma lezeni, bet pec tam gandriz vertikalas terases pargaja gal­venaja Ciolkovska masiva; ta skietami tuva krauja atradas ena un bija melna ka ogle. Kadus desmit gradus virs gredas kveloja Saule; ta tik loti zilbinaja, ka uz to pusi ne­bija iespejams skatities. Pirkss tulit nolaida virs kiveres stikla dumkrasas filtru, bet tas maz lidzeja, nevajadzeja vienigi vairs pie­miegt acis.
        Piesardzigi kapdami pa nestabiliem klinsu blukiem, vini devas uz stacijas pusi. Savu raketi vini tulit pazaudeja no redzesloka, jo vajadzeja nokapt ne visai dzija ieplaka. Sta­cija pacelas par so ieplaku un visu apkartni; tris ceturtdalas stacijas ekas iesniecas monolita klinti, kas atgadinaja uzspri­dzinatu cietoksni un glabaja sava at­mina vel mezozoja laikus. Asi noskelto sturu lidziba ar cietoksna aizsardzibas torniem bija parsteidzosa,bet tikai no ta­lienes: jo tuvak vini piegaja, jo manamak «torni» zaudeja formas pareizibu, izpluda, bet melnas svitras uz tiem, ka izradijas, bija dzilas plaisas. Salidzinot ar citiem Meness rajoniem, apvidus seit bija samera lidzens, un vini gaja atri. Katrs solis sacela puteklu makoniti, sos slavenos Meness puteklus, kuri kapa augstak par jostas vietu, ietina cilve­kus pienbalta makoni un neparko negribeja nosesties. Tapec vini negaja zosu gajiena, bet rinda, un, kad pie pasas stacijas Pirkss atskatijas, vins ieraudzija visu noieto cela gabalu: to iezimeja tris biezas, cuskveidigas linijas, tris likumotas puteklu pines, daudz gaisakas par jebkuriem Zemes
putekliem.
        Pirkss zinaja par Meness putekliem daudz interesanta. Pirmie Meness iekarotaji bija parsteigti par so paradibu: par putekliem vini zinaja, bet pat vissmalkakajiem pu­tekliem bezgaisa telpa bija nekavejoties ja­nosezas. Tacu Meness putekli nez kapec nenosedas. Un interesanti, ka tikai diena. Saules gaisma. Izradijas, ka elektriskas para- dlbas seit noris savadak neka uz Zemes. Tur eksiste atmosferas izladesanas, zibeni, per­kons, Elma ugunis. Uz meness, protams, ta visa nav. Bet, dalinu izstarojuma bombardeti, akmeni izladejas ar to pasu ladinu, ar kadu uzladejas putekli, kas tos sedz. Bet ta ka vienadie ladini atgruzas, tad ari saceltie pu­tekli elektrostatiskas atgrusanas del neno- sezas dazreiz pat veselu stundu. Kad uz Saules ir daudz plankumu, Meness «puteklo» stiprak, kad Saules aktivitate kritas â ma­zak. Si paradiba izzud tikai dazas stundas pec tam, kad sakusies nakts, drausmiga Meness nakts, kuru var izturet tikai specia­los divkartu skafandros, kas konstrueti pec termosa principa un ir smagi, pat seit velnis­kigi smagi.
        Sis Pirksa zinatniskas pardomas partruka, kad vini piegaja pie stacijas galvenas ieejas. Vinus uznema ka milus cieminus. Ieraudzijis stacijas zinatnisko vaditaju, profesoru Gan- sinu, Pirkss mazliet apjuka. Vins bija loti apmierinats ar savu garo augumu, jo uzska­tija, ka tas kaut ka notuse vina apalo gimi. Tacu Gansins skatijas uz Pirksu no augsas uz leju â nevis parnesta, bet varda tiesaja nozime. Vina kolegis fizikis Pnins bija vel lielaka auguma â drosi vien divus metrus gars.
        Stacija bija vel tris krievi, iespejams, ari vairak, bet vini neradijas â laikam staveja sardze. Augseja stava atradas astronomiska observatorija un radiostacija. Klinti izcirsts, slips, betonets tunelis veda uz atsevisku telpu, virs kuras kupola nepartraukti griezas milzigas radara iekartu restes, pa ilumina­toriem pasa kalnu gredas virsotne vareja sa­skatit kaut ko zilbinosi sudrabainam, sime­triski noaustam zirnekla tiklam lidzigu â tas bija galvenais radioteleskops, vislielakais uz Meness. Lidz tam vareja noklut pusstundas laika pa uzkarinamo celu.
        Pec tam izradijas, ka stacija ir daudz lie­laka, neka sakuma bija licies. Tas dziles mil­zigos rezervuaros glabajas udens, gaisa un partikas krajumi. Stacijas sparna, iebuveti plaisa starp klintim un pilnigi nemanami no ieplakas, atradas aparati, kas saules staru energiju parveidoja elektriba. Un vel stacija bija kaut kas pavisam briniskigs â milziga hidrofona oranzerija zem kvarca kupola ar terauda stiegrojumu, tur bija milzum daudz puku un lieli rezervuari ar kaut kadiem udensaugiem, kas razoja vitaminus un olbal­tumvielas, bet pasa vidu auga bananu palma. Pirkss un Langners apeda pa bananam, kas bija izaudzeti uz Meness. Pirkss smiedamies paskaidroja, ka banani neietilpstot stacijas lidzstradnieku ikdienas edienkarte un domati galvenokart viesiem.
        Langners, kurs mazliet orientejas Meness celtnieciba, saka iztaujat par kvarca kupola konstrukciju, kas parsteidza vinu vairak par bananiem; ta bija patiesam unikala celtne. Ta ka to apnema bezgaisa telpa, kupolam bija jaiztur pastavigs spiediens devinas ton­nas uz kvadratmetru, kas, nemot vera oran­zerijas apmerus veidoja iespaidigu summu â divi tukstosi astoni simti tonnu. Tiesi ar tadu speku visos virzienos spieda seit ieslegtais gaiss, cenzdamies uzspridzinat no iekspuses kvarca apvalku. Konstruktori bija spiesti atteikties no dzelzsbetona, ielika kvarca sa- metinatas ribas, kuras visu spiediena speku, gandriz tris miljonus kilogramu, parnesa augsup uz disku, kas bija pagatavots no iri- dija un ko arpuse satureja stipras, dzili ba- zalta klintis noenkurotas terauda troses. Ta ka tas bija sava zina vienigais «piesietais kvarca gaisa balons».
        No oranzerijas vini devas taisna cela uz ednicu. Stacija tiesi tobrid bija pienacis pus­dienlaiks. Pirksam tas jau bija tresas pusdie­nas: pirmas vins paeda rakete, otras â Galvenaja Luna. Radas iespaids, ka uz Me­ness ed tikai pusdienas.
        Ednica, kas vienlaikus bija ari kopkajite, izradijas neliela; sienas bija apsutas ar koku â nevis ar paneliem, bet priezu balkiem. Smar­zoja pat pec svekiem. Pec zilbinosajam Me­ness ainavam sis majigais iekartojums bija seviski patikams. Starp citu, profesors Gansins atzinas, ka vienigi plana virskarta dari­nata no koka â lai mazak skumtu pec Zemes.
        Nedz pie pusdienu galda, nedz pec tam netika runats par Mendelejeva staciju, par negadijumu, par nelaimigajiem kanadiesiem, par gaidamo aizlidosanu â it ka Pirkss un
        Langners butu atbraukusi paviesoties un dievs vien to zina, cik ilgi paliks.
        Krievi izturejas, it ka tiem nebutu neka cita ko darit, ka vienigi sarunaties ar vie­siem: vini izprasnaja, kas jauns uz Zemes, kas notiek Galvenaja Luna; valsirdibas bridi Pirkss atzinas sava stihiskaja nepatika pret Meness turistiem un to manierem â likas, ka to uztvera atzinigi. Tikai pec kada laika vareja manit, ka briziem viens, briziem otrs saimnieks atstaj sabiedribu, bet pec tam atkal atgriezas. Noskaidrojas, ka vini iet uz observatoriju, jo uz Saules paradijusies ap­brinojami skaista protuberance. Vajadzeja tikai izrunat so vardu, kad viss parejais Langneram vairs neeksisteja. Zinatniekiem raksturiga neapzinata aizmirsanas parnema visus pie galda sedosos. Atnesa fotografijas, pec tam paradija ar koronografu uznemtu filmu. Protuberance patiesam bija vienrei­zeja: ta stiepas trisceturtdalmiijona kilo­metru garuma un atgadinaja aizvesturisku briesmoni ar ugunigu rikli. Protams, ne jau si zoologiska lidziba bija svariga.
        Kad iededza gaismu, Gansins, Pnins, tre­sais krievu astronoms un Langners saka sa­runaties; acis viniem spideja, vini bija klu­vusi kurli pret visu apkartejo. Kads atcerejas partrauktas pusdienas; atgriezas ednica, bet ari seit, atbidijusi skivjus sanus, visi saka kaut ko aprekinat uz papira servjetem. Bei­dzot Pnins apzelojas par Pirksu, kuram sie stridi bija kiniesu abece, un aizveda vinu uz savu istabu, mazu, bet pievilcigu: no tas plata loga paveras skats uz Ciolkovska gre­das austrumu virsotni. Saule, zema, zvero­josa ka elles varti, veidoja uz klinsu sabli­vejumiem citu haosu â enas, kuras ar savu melnumu absorbeja prieksmetu konturas, it ka aiz katra apgaismota akmena skautnes pavertos velniskigs bezdibenis un cels uz pasu Meness centru. Akmens virsotnes, slipie torni, smailes, obeliski it ka izkusa tur, sai tuksuma, lai pec tam kaut kur izsautos no tintes melnas tumsas gluzi ka parakmenoju­sas liesmu meles. Skatiens mulsa so pilnigi nesavienojamo formu sablivejuma un atvel­dzejas vienigi apalajas, melnajas bedres, kuras atgadinaja acu dobumus: tas bija lidz malam ar enam piepilditas mazo
krateru pil­tuves. >
        Ainava bija sava zina vienreizeja. Pirkss jau bija bijis uz Meness (to vins reizes sesas piemineja sarunajoties), bet ne tada laika, devinas stundas pirms Saules rieta. Vini ilgi sedeja pie loga. Pnins sauca Pirksu par ko­legi, bet tas nezinaja, ka lai atbild, un zongleja ar gramatiku ka vien prazdams. Krievu zinatniekam bija fantastiska fotoattelu ko­lekcija, kas bija sakrata kalnu pargajienos: vins, Gansins un vel viens vinu biedrs, kurs patlaban bija aizlidojis uz Zemi, brivaja laika nodarbojas ar alpinismu.
        Kads bija meginajis ieviest vardu «lu- nisms», bet sis termins neiegajas, jo vairak tadel, ka eksiste Meness Alpi.
        Pirkss, kurs kapa kalnos vel pirms iesta­sanas Instituta, nopriecajas, ka saticis alpi­nistu, un saka izvaicat Pninu par kalnos kap­sanas tehnikas ipatnibam uz Meness.
        â Kolegi, vajag paturet prata vienu, â Pnins atbildeja, â tikai vienu. Dariet visu «ka majas», kamer iespejams. Ledus seit nav â ja nu vienigi loti dzilas plaisas, un ari tad arkartigi reti, sniega, protams, ari nav; ta ka rapties kalnos seit, liekas, vaja­dzetu but loti viegli, vel jo vairak tadel, ka var nokrist no trisdesmit metru augstuma un nekas ar tevi nenotiks, â bet par to pat domat nedrikst.
        â Kadelü â Pirkss loti izbrinijas.
        â Tadel, ka seit nav gaisa, â astrofizikis paskaidroja. â Un lai cik ilgi jus kaptu se­jienes kalnos, tik un ta neiemacisieties pa­reizi noteikt attalumu. Te ari telemetrs neko daudz nelidzes, un kurs gan staiga ar tele- metruü Uzkapsi virsotne, ieskatisies bezdi­beni â un tev liksies, ka tas ir piecdesmit metru dzils. Ta dzilums varbut patiesam ir piecdesmit metru, bet varbut ari trissimt vai pat visi piecsimt metri. Man reiz gadijas å Bet jus jau zinat ka tas notiek. Cilvekam tikai jaiedves sev, ka vins var nokrist, un vins agri vai velu nokritis. Ja uz Zemes sa­dauzisi galvu â ar laiku sadzis, bet seit viens stiprs belziens pa kiveri, stikls ieplist â un cauri. Ta ka izturieties tapat ka Zemes kalnos. Ko jus atlaujaties tur, to var ari seit. Iznemot lecienus pari plaisam. Pameklejiet vispirms akmentinu, metiet to pari uz vinu pusi un noverojiet ka tas lido. Taisnibu sakot, es vispar no sirds neiesaku lekt. Ka tad isti notiek: aizlec vienreiz, otrreiz div­desmit metru, un bezdibeni tev vairs nelie­kas briesmigi, kalni izskatas tirais nieks â bet tad ari nelaime klat ka saukta. Glabsanas dienesta
seit nav å tatad pasi saprotat.. .
        Pirkss saka iztaujat par Mendelejeva sta­ciju. Kadel ta uzcelta gandriz virsotne un nevis lejaü Vai cels turp ir grutsü Stasta, ka esot jarapjas.
        â Rapties tikpat ka neiznak, bet cels ir diezgan bistams. Tas tadel, ka pari gajusi akmens lavina. No Saules Vartu puses. Ta noslaucijusi celu å Kas attiecas uz stacijas izvietojumu â man par to neerti runat. It ipasi tagad, pec tam, kad notikusi tada ne­laime å Bet jus, kolegi, drosi vien esat par to lasijisü å
        Pirkss, briesmigi nokaunejies, nomurmi­naja, ka tiesi tai laika vinam bijusi eksamenu sesija. Pnins pasmaidija, bet tulit atkal kluva nopietns.
        â Tad klausieties .. . Meness ir starptau­tisks ipasums, bet katrai valstij seit ir sava zinatniskas petniecibas zona. Mums tikai si puslode. Kad kluva zinams, ka radiacijas joslas aiztur kosmiskos starus pret zemi pa­verstaja puslode, angli paludza mums at­lauju uzcelt staciju musu puse. Mes neiebil- dam. Tiesi sai laika mes pasi gatavojamies celtniecibai Mendelejeva kalnu greda, tapec piedavajam angliem so rajonu, domadami, ka vini izmantos buvmaterialus, kurus mes bijam tur nogadajusi, bet norekinasimies pec tam. Angli bija ar mieru, bet velak nodeva visu kanadiesiem, jo Kanada ietilpst Britu Sadraudziba. Mums, protams, bija vienalga.
        Ta ka mes bijam jau izpetijusi celtniecibas rajonu, viens no musu zinatniekiem profe­sors Animcevs, kurs labi pazina vietejos ap­staklus, tika ieskaitits kanadiesu projekte­taju grupa ka konsultants ar padomdeveja balsstiesibam. Te peksni mes uzzinajam, ka angli tomer piedalas saja pasakuma. Vini at­sutija Senneru, un tas pazinoja, ka kratera dibena varot rasties otrreizejas radiacijas stravas, kuras izkroplosot petijumu rezulta­tus. Musu specialisti uzskatija, ka tas nav iespejams, bet visu izlema angli: ta tacu vinu stacija. Vini nolema parvietot staciju augsa.
        Protams, celtniecibas izmaksas drausmigi pieauga. Un visu starpibu sedza kanadiesi. Tomer tas nav galvenais. Mes naudu svesa kabata neskaitam. Vini izvelejas stacijai vietu, saka projektet celu. Animcevs zinoja: «Angli grib vispirms uzcelt pari diviem bez­dibeniem dzelzsbetona tiltus, bet kanadiesi nav ar mieru, jo buvdarbu izmaksas tada gadijuma gandriz divkarsojas; vini grib ierakties Mendelejeva gredas iekseja nogaze un ar vadamiem spradzieniem izlauzties cauri diviem klints ragiem. Es viniem neiesaku: tas var izjaukt kristaliska bazalta pamatalidzsvaru. Vini neklausa. Ko daritü» Ko gan mes varejam daritü Vini tacu nav mazi berni. Musu selenologisko petijumu pieredze ir ba­gataka, bet, ja jau vini negrib uzklausit pa­domu, neuzbazisimies. Animcevs rakstija savu atskirigo viedokli, un ar to viss beidzas. Saka spridzinat klinti. Ta pirma aplamiba â nepareiza vietas izvele â bija par iemeslu otrai. Bet rezultati diemzel nelika uz sevi ilgi gaidit. Angli uzcela tris pretlavinu sienas, nodeva staciju ekspluatacija, pa celu saka braukt kapurkezu transportieri, â ludzu, spoza uzvara. Stacija stradaja
jau tris mene­sus, kad akmens parkares pamatne zem Sau­les Vartiem, zem si liela roba, gredas rie­tumu puse paradijas plaisas .. .
        Pnins piecelas, panema no skapja vairakus lielus fotouznemumus un paradija Pirksam.
        â Luk, sai vieta. Seit gul, pareizak sakot, guleja, pusotra kilometra gara plaksne, kura vietumis karajas virs bezdibena. Cels stiepas apmeram vienas tresdalas augstuma, pa so sarkano liniju. Kanadiesi uztraucas. Anim­cevs (vins aizvien vel atradas tur) skaidroja viniem: starpiba starp dienas un nakts tem­peraturam ir trissimt gradu, plaisas paplasi­nasies, un tur neka nevar darit. Vai tad var atbalstit pusotra kilometra garu plaksniü Cels bez vilcinasanas jasledz, bet lidz stacijai, ja reiz ta uzcelta, jaieriko uzkarinamais cels. Bet vini izsauc ekspertu pec eksperta no An­glijas no Kanadas, un sakas ista komedija: tos ekspertus, kuri saka to pasu, ko Animcevs, tulin suta uz majam. Paliek tikai tie, kas megina kaut ka tikt gala ar plaisam. Sak plombet tas ar cementu. Lieto dzilo iesukne- sanu, balstus, cemente un cemente, bet bei­gas neredz: # kas aizcementetas diena, saplaisa jau pirmaja nakti. Pa plaisam jau velas nelielas lavinas, bet tas aiztur akmens sienas. Uzcel kilu sistemu, lai izkliedetu lie­lakas lavinas. Animcevs pulas ieskaidrot, ka nav ko nonemties ar lavinam: var sabrukt visa
plaksne! Es pat skatities uz vinu ne­speju, kad vins pie mums atbrauca. Vins lida vai no adas ara: redzeja tuvojamies ne­laimi un neko nevareja darit.
        Objektivi sakot, angliem ir briniskigi spe­cialisti, bet seit svarigas bija nevis specialas selenologiskas problemas, bet gan prestizs: uzbuvejusi celu un nevar atkapties. Anim­cevs iesniedza kartejo protestu un aizbrauca. Pec tam lidz mums nonaca zinas, ka sakusies stridi un nesaskanas starp angliem un kana­diesiem â tas pasas plaksnes del, ta saucama Ergla Sparna gabalina del. Kanadiesi gribeja to uzspridzinat â lai sagrauj visu celu, to­ties vares uzbuvet jaunu un drosu. Angli iebilda. Starp citu, ta bija utopija. Animcevs bija aprekinajis, ka plaksnes uzspridzinasa­nai butu vajadzigs sesas megatonnas liels udenraza ladins, bet ANO konvencija aiz­liedz ka spragstvielu lietot radioaktivos ma­terialus. Ta vini stridejas un kildojas, kamer plaksne nogruva .. . Angli pec tam rakstija, ka pie visa vainigi kanadiesi, kas noraidijusi sakotnejo projektu, â tos pasus dzelzsbe­tona viaduktus.
        Pnins kadu bridi aplukoja otru fotouzne* mumu, kas atteloja pedas robu gandriz div­karsa palielinajuma; ar melniem punktiniem bija atzimeta nobrukuma vieta, tas bija no­gazies uz cela un izpostijis to kopa ar visiem nostiprinajumiem.
        â Rezultata stacija reizem ir nepieejama. Diena lidz tai var aizklut samera viegli â dazi nelieli pargajieni pa korem, bet, ka jau es saciju, cels ir loti bistams. Toties nakti turp aiziet praktiski nav iespejams. Mums seit Zemes nav, pasi zinatå
        Pirkss saprata, par ko runa krievu zinat­nieks: sai puse garas Meness naktis neap­gaismo milziga Zemes laterna.
        â Un infrasarkanie seit nelidzü â Pirkss jautaja.
        Pnins pasmaidija.
        â Infrasarkanas brillesü Kads no tam la­bums, kolegi, ja stundu pec Saules rieta ak­menu virsma atdziest lidz minus simt ses­desmit gradiem å Teoretiski varetu iet ar radaroskopu, bet vai jus esat kadreiz megi­najis doties kalnos ar tadam iericemü
        Pirkss atzinas, ka nav meginajis.
        â Neiesaku. Tas ir arkartigi sarezgits pasnavibas veids. Radars derigs lidzenuma, nevis kalnos å
        Istaba ienaca Langners un Gansins: bija pienacis laiks doties projam. Lidz Mendele­jeva stacijai pusstundu jalido ar raketi, vel divas stundas jaiet kajam, bet pec septinam stundam norietes Saule. Septinas stundas ir krietna rezerve. Izradijas, ka kopa ar viniem lidos Pnins. Pirkss un Langners paskaidroja, ka tas nav vajadzigs, bet saimnieki par to pat dzirdet negribeja.
        Pedeja bridi Gansins pajautaja, vai vini negrib kaut ko noraidit uz Zemi, â tada iespeja tik driz neradisoties. Tiesa, starp Mendelejeva un Ciolkovska stacijam pastav radiosakari, bet pec septinam stundam vini skersos terminatoru un radisies stipri trau­cejumi.
        Pirkss nodomaja, ka nebutu pelami nosutit Matersa masai sveicienu no «tas puses», bet vinam pietruka drosmes. Vins pateicas par visu un devas leja, bet atkal izradijas, ka krievi pavadis vinus lidz raketei. Tad Pirkss neiztureja un pasudzejas par savu skafandru. Vinam samekleja citu, bet vecais palika Ciolkovska stacijas sluzu kamera.
        Krievu skafandrs konstrukcijas zina atski­ras no Pirksam pazistamajiem. Kiverei bija nevis divi, bet tris filtri: viens sargaja no Saules zenita, otrs â no zemas Saules, bet tresais, tumsi oranzais, â no putekliem. Savadak bija izvietoti ari gaisa varstuli, un loti jocigi bija zabaki: piesukne zoles ar gaisu â un staiga ka uz spilveniem. Akme­nus vispar nejut, bet areja zoles dala ideali pieklaujas pat pie visgludakas virsmas. Tas bija «augstkalnu» modelis. Bez tam viena skafandra puse bija sudrabota, otra â melna. Pagriezies ar melno pusi pret Sauli â sac svist, pagriezies ar sudraboto â kermeni noglauz patikams vesums. Pirksam tas skita ne seviski veiksmigs atradums: ne vienmer tacu var pagriezties pret Sauli, ka iegribas. Iet ar muguru pa prieksu, vaiü
        Krievu zinatnieki saka smieties. Vini paradija sledzi uz krutim: tas parvietoja krasas. Skafandru vareja padarit melna priekspuse, bet sudrabotu mugurpuse, un otradi. Interesanti notika ari krasu parvieto­sanas. Sauro telpu starp caurspidigo cietas plastmasas arejo apvalku un pasu skafandra korpusu aizpildija divas dazadas krasvielas vai precizak óâ pusskidras vielas, kuras bija pagatavotas no aluminija un ogles. Bet par­vietoties tas spieda skabeklis, kas naca no elposanas aparaturas.
        Bija laiks doties uz raketi. Pirmo reizi sta­cijas sluzu kamera Pirkss iegaja no Saules puses un toreiz bija ta apzilbis, ka neka ne­redzeja. Tikai tagad vins ieveroja, ka kame­rai ir loti ipatneja konstrukcija: visa tas arsiena bidijas augsup un lejup ka virzulis. Pnins paskaidroja, ka tadejadi vienlaicigi varot ielaist un izlaist neierobezotu skaitu cilveku un neizskiest veltigi gaisu. Pirkss izjuta kaut ko lidzigu skaudibai, jo Instituta kameras bija viscienijamas kastes, noveco­jusas vismaz par pieciem gadiem, bet pieci tehniska progresa gadi ir vesels laikmets.
        Saule nemaz nelikas noslidejusi zemak. Jocigi bija solot piepustajos zabakos â it ka nemaz nejutot pamatu zem kajam, â bet Pirkss pa celam uz raketi ar to aprada.
        Profesors Gansins piebaza savu kiveri tu­vak Pirksa kiverei un nokliedza dazus atvadu vardus, pec tam vini paspieda viens otram roku smagajos cimdos, un tulit aiz pilota visi iekapa rakete, kas mazliet nosedas zem pieaugosa smaguma.
        Pilots pagaidija, kamer pavaditaji aties drosa attaluma, un iesledza dzinejus. Ska­fandra iekspuse pieaugosas vilkmes druma dardona skaneja ka aiz biezas sienas. Par­slodze pieauga, bet vini pat nejuta, ka rakete atravas no laukuma. Vienigi zvaigznes sali­gojas augsejos iluminatoros, bet apaksejos nogrima un pazuda akmenainais tuksnesis.
        Tagad vini lidoja pavisam zemu un tadel neko neredzeja, tikai pilots veroja leja sli­doso regaino ainavu. JRakete karajas verti­kali ka helikopters. Atruma palielinasanos vareja nojaust pec pieaugosas dzineju dar­donas un visa korpusa vieglas vibracijas.
        â Uzmanibu, nolaizamies! â atskaneja kiveres radiofona. Pirkss nezinaja, vai to saka pilots pa raketes radio vai Pnins. Atlie­cas kreslu atzveltnes. Pirkss dzili noputas, vins bija kluvis viegls â tik viegls, ka, likas, tulit aizlidos; vins instinktivi piekeras pie parocem. Pilots strauji nobremzeja, dizes uzliesmoja, iegaudojas, liesmu meles ar ne­izturamu troksni pasavas uz pretejo pusi, gar kuga apsuvumu, parslodze pieauga, atkal kri­tas, un beidzot Pirksa ausis izdzirda divkarsu, cietu atsitienu â vini nosedas. Un tad sakas kaut kas negaidits. Rakete, kas jau bija sa­kusi savas divainas svarstibas augsup un lejup, it ka atdarinadama garkajaina kukaina pietupienus, peksni sasveras uz saniem un, akmeniem dardot, manami izkustejas no vietas.

«Katastrofa,» Pirksam pazibeja galva. Vins nenobijas, bet neapzinigi sasprindzinaja visus muskulus. Vina celabiedri guleja nekustigi. Dzineji kluseja. Pirkss lieliski saprata pilotu: kugis, sveroties uz saniem un svarstoties, slid lejup kopa ar akmenu nobiram, un, ja ieslegtu dzinejus, vini raketes vienas
«kajas» lielas sansveres del, nepaguvusi pacelties gaisa, vai nu apgaztos, vai apdauzitos pret klintim.
        Akmens bluku skrapstona un dardona zem raketes terauda ketnam kluva aizvien va­jaka un beidzot noklusa pavisam. Vel dazas grants struklinas spalgi noribinaja pa metalu, vel kada skemba iegrima dzilak zem posmai- nas «kajas» spiediena â un kabine lenam nosedas, saskiebusies par kadiem desmit gradiem.
        Pilots izrapas no savas akas mazliet no­kaunejies un saka paskaidrot, ka izmainijies apkartnes reljefs: acimredzot ziemelu no­gazei pari brazusies jauna lavina. Vins nose­dies uz nobiruma pie pasas kraujas, lai no­gadatu vinus tuvak merkim.
        Pnins atbildeja, ka tas nav seviski veik­smigs panemiens, ka saisinat celu: akmenu nobiras nav kosmodroms, un nevajag risket bez seviskas vajadzibas. Ar to isais dialogs beidzas, pilots ielaida pasazierus sluzu ka­mera, un vini pa kapnitem nokapa uz no­biram.
        Pilots palika rakete â vinam vajadzeja gaidit, kamer atgriezisies Pnins, bet Langners un Pirkss bija aizgajusi kopa ar Gansinu.
        Pirkss uzskatija, ka labi pazist Menesi. Tacu vins maldijas. Ciolkovska stacijas ra­jons bija pastaigas laukums salidzinajuma ar vietu, kur vini atradas patlaban. Rakete, sasverusies uz «kajam», kuras bija izplestas lidz pedejai iespejai un iegrimusas akmenu nobiras, staveja tikai trissimt solu no enas, ko meta Mendelejeva gredas galvenais ma­sivs. Pie melnajam debesim kvelojosas Sau­les eze gandriz skara kalnu kedes klinsu zobus, un, skita, ka zobi sai vieta kust, tacu tas bija tikai redzes mans. Tomer stavas kraujas, kas iznira no tumsas kilometru vai divus talak, nebija iluzija. Dzilu grambu izvagotaja lidzenuma, kas bija kratera di­bens, no plaisam pluda lejup neiedomajami balti nobirumu trissturi; svaigu nogruvumu vietas vareja viegli pazit pec izpludosajiem, puteklos titajiem klinsu apveidiem. Ari sa­plaisajuso lavu kratera dibena klaja gaisu pu­teklu karta; viss Meness bija nosets ar mikro­skopiskam meteoru dalinam â so naves lietu, kas miljoniem gadu krita no zvaigznem. Abpus takai â patiesibu sakot, ta bija tikpat mezonigs klinsu bluku un atlauzu juklis ka visa apkartne un tika deveta sai
varda tikai tadel, ka bija iezimeta ar akmeni iecemente- tiem aluminija mastiem, kuru galos mirdzeja kaut kas rubina loditei lidzigs, â abas puses sim celam, kas aizstiepas augsup pa nobi­rumu, slejas pa pusei apspidetas, pa pusei melnas ka Galaktikas nakts kraujas, ar ku­ram nevaretu sacensties pat Himalaju mil­zeni.
        Vaja pievilksanas speka del klintis bija uz muziem sastingusas ka murgu raditas for­mas. Pat pie bezdibeniem pieradusi cilveki, kapdami kalnu virsotnes, agri vai velu ap­mulsa. Apkartejas ainavas nerealitati un fan- tastiskumu pastiprinaja vel tas, ka baltie pumeka bluki no kajas speriena uzlidoja aug­sup ka spelu bumbas, bet vissmagaka bazalta atlauza, nomesta lejup pa nogazi, lidoja ne­dabiski leni, ilgi un nokrita bez skanas gluzi ka sapni.
        Kad vini uzkapa vairakus simtus metru augstuma, klinsu krasa izmainijas. Aizu, pa kuru gaja Pnins, Langners un Pirkss, no di­vam pusem ietvera rozaina porfira upes. Klinsu bluki, kas dazreiz slejas vairaku stavu augstuma, sakerusies kopa ar asajam skaut­nem, likas gaidam vieglu pieskarienu, lai gaztos leja neapturama lavina.
        Pnins veda vinus cauri sim parakmenoto spradzienu mezam, solodams ne visai atri, tacu nekludigi. Reizem akmens, uz kura vins nolika milzigaja skafandra zabaka ieauto kaju, sazvarojas. Tadas reizes Pnins uz mirkli sastinga un gaja vai nu talak, vai apgaja sai vietai apkart, pec vienigi vinam zinamam pazimem noskarzdams, vai sis akmens no­tures cilveka smagumu vai nenotures. Tur­klat skanas, kas alpinistam izsaka tik daudz, seit neeksisteja. Kads no bazalta blakiem atravas, liekas, bez kada iemesla un saka ripot lejup â paleninati, it ka miegaini, pec tam aizrava sev lidzi veselu masu citu ak­menu, kas, nikni palekdamies, jonoja aizvien atrak, lidz beidzot lavinas talako celu aiz­sedza pienbalti putekli. Tas bija gluzi ka murgos: milzigi klinsu bluki saduras pilnigi bez skanas, un cauri piepustajam pazolem nejuta pat virsmas satricinajumus. Kada asa pagrieziena Pirkss ieraudzija lavinas celu, bet pati lavina jau izskatijas ka vilnains, rami slidoss makonis. Peksna satraukuma vins saka ar skatienu meklet raketi, bet ta atradas drosiba, staveja agrakaja vieta, ka­dus paris kilometrus no sejienes, un
Pirkss redzeja tas spidigo vederinu un tris kajinu svitrinas. It ka ermots Meness kukainis butu nometies uz veca nobiruma, kurs agrak Pirksam bija licies stavs, bet no sejienes izskatijas gluds ka galds.
        Kad vini tuvojas enas joslai, Pnins pielika soli. Mezonigais un skarbais dabas ainavas varenums Pirksu bija tik loti aizravis, ka vinam pat nebija laika paskatities uz Lang- neru. Tikai tagad vins pamanija, ka mazais astrofizikis solo drosi un nemaz neklup.
        Vajadzeja parlekt pari cetrus metrus platai aizai. Pirkss leca parak strauji; vins uzlidoja gaisa un, bezmerkigi kustinadams kajas, no­laidas kadus astonus metrus aiz bezdibena vinejas malas. Vienigi sads Meness leciens vareja sniegt cilvekam jaunu pieredzi, kam nebija neka kopiga ar turistu akstisanos Me­ness viesnica.
        Vini iegaja ena. Kamer vini atradas sa­mera tuvu Saules apmirdzetajam klintim, to atspidumi nedaudz kliedeja tumsu, rotajas skafandru izliekumos. Bet driz vien tumsa tik loti sabiezeja, ka celabiedri vairs nevareja saskatit cits citu. Ena bija nakts. Cauri visam skafandra antitermiskajam kartam Pirkss sa­juta nakts ledaino aukstumu; tas nesniedzas lidz kermenim, nesvilinaja adu, bet it ka atgadinaja par savu memo, salto klatbutni: dazas brunota skafandra dalas jutami nodre­beja, atdzisusas par vairak neka divsimt gra­diem. Kad acis aprada, Pirkss pamanija, ka sarkanas bumbas aluminija mastos mirdz diezgan spozi; sis rubina kaklarotas krel­lites kapa augsup un izgaisa Saules gaisma â tur saplaisajusi kalnu kore strauji nolaidas lidz ielejai, izveidodama tris milzigas, stavas terases, kas pacelas cita virs citas; tas atda­lija sauri horizontali iezu atsegumi, izveido­dami kaut ko lidzigu asam dzegam. Pirksam skita, ka taluma izzudosa mastu rinda ved uz vienu no siem akmens plauktiem, tacu vins nodomaja, ka tas drosi vien nav iespejams. Pasa augsa caur kalnu kori, kura bija it ka zibens parskelta,
izlauzas gandriz horizontals
        Saules staru kulis. Tas atgadinaja mema klu­suma radusos spradzienu, kas izmeta nokai­tetu baltumu uz klinsu radzem un aizam.
        â Rau, tur ir stacija, â kiveres radiofona atskaneja Pnina balss. Krievu zinatnieks bija apstajies uz nakts un dienas, sala un svelmes robezas, radidams ar roku kaut kur uz augsu, bet Pirkss nevareja neko saskatit, iznemot melnejosas kraujas, kuras nebija kluvusas gaisakas pat Saule.
        â Vai redzat Ergliü å Ta mes nosaucam kalnu gredu. Ta ir galva, tur knabis, bet tas ir sparns! å
        Pirkss redzeja tikai gaismas un enu jukli. Virs kalnu gredas dzirkstosas austrumu no­gazes regojas slipa virsotne; ta skita atroda­mies pavisam tuvu, jo nebija gaisa dumakas, kas padara apveidus neasus. Un peksni Pirkss ieraudzija visu Ergli. Sparns bija ta pati krauja, uz kuru vini devas; augstak uz zvaigznu fona iezimejas putna galva; slipa virsotne bija knabis.
        Pirkss paskatijas pulksteni. Bija pagajusas jau cetrdesmit minutes. Tatad jaiet vismaz vel tikpat ilgi.
        Kartejas ena grimstosas joslas prieksa Pnins apstajas, lai parslegtu savu klimatiza- toru. Pirkss izmantoja to un pajautaja, uz kurieni ved cels.
        â Uz turieni, â Pnins noradija ar roku lejup.
        Pirkss redzeja vienigi bezdibeni, bet ta dziluma nobiruma konusu, kura regojas mil­zigas klinsu atlauzas.
        â No turienes atskelas plaksne, â Pnins paskaidroja, noradidams tagad uz gaiso robu kalnu kore. â Tie ir Saules Varti. Seismo- grafi Ciolkovska stacija registrejusi meness- trici; pec musu aprekiniem nogruvis apme­ram pusmiljons tonnu bazalta .. .
        â Pagaidiet, â parsteigtais Pirkss vinu partrauca, â bet ka tagad nogada augsa kravasü
        â Pats redzesiet, kad nonaksim gala, â Pnins atbildeja un saka solot uz prieksu.
        Pirkss sekoja vinam, puledamies atminet miklu, bet nevareja neko izdomat. Vai tad tiesam vini stiepj uz muguras katru litru udens, katru skabekla balonuü Ne, tas nav iespejams. Tagad vini gaja atrak. Virs bez­dibena regojas pedejais aluminija masts. Tumsa atkal ietina vinus, un vajadzeja iedegt lukturisus uz kiverem; baltie gaismas plankumi mirdzeja, parleca no vienas klinsu radzes uz otru. Tagad vini gaja pa dzegu, kas reizem sasaurinajas lidz divu plaukstu platumam. Vini gaja ka pa virvi pa pilnigi plakanu plauktu; ta raupja virsma bija labs atbalsts. Tiesa, viens neuzmanigs solis, viegls reibonis å

«Kadel mes neesam sasejusiesü» Pirkss nodomaja, un tai pasa mirkli gaismas punkts prieksa sastinga: Pnins bija apstajies.
        â Virve, â vins sacija.
        Pnins iedeva virves galu Pirksam, bet tas, izveris to caur specialu karabinu, pameta talak, Langneram. Kamer vini staveja, Pirkss vareja, atbalstijies ar muguru pret klinti, paskatities leja.
        Visa kratera piltuve guleja vina prieksa ka uz delnas, melnas lavas aizas izskatijas ka plaisu tiklins, zemais centralais konuss meta garu enu.
        Kur atradas raketeü Pirkss nevareja to ieraudzit. Kur ir celsü Sie aluminija mastu liklociü Ari tie bija pazudusi. Redzams bija vienigi plasais akmens cirks zilbinosi spoza gaisma ar melnas tumsas joslam, kuras stie­pas no vienas akmenu gredas lidz otrai; gaisie akmens putekli, kas klaja klintis, izcela apvidus reljefu ar groteskam aizvien maz'aku krateru grupam; tikai Mendelejeva kalnu gredas rajona drosi vien bija simtiem dazada diametra krateru â sakot no pus­kilometra lidz tikko samanamiem; tie visi bija ideali apali, ar lezenu arejo nogazi un stavaku ieksejo nogazi, to centra atradas kalnins vai neliels konuss, launaka gadi­juma â kaut kas lidzigs nabai; vismazakie no tiem bija preciza videjo kopija, videjie ne ar ko neatskiras no lielajiem, un tas viss atradas milziga, trisdesmit kilometru diametra akmens gredzena.
        Si haosa un precizitates lidzaspastavesana kaitinaja cilveka sapratu; sai formu jaunrade un noarde pec viena un ta pasa parauga ma­tematiska pilniba sadzivoja ar vistrakako naves anarhiju. Pirkss paskatijas augsup, pec tam atpakal, caur Saules Vartiem joprojam slacas baltas uguns straumes.
        Pec parsimt soliem aiz sauras plaisas klints izbeidzas; vini aizvien vel soloja ena, tacu kluva gaisaks no stariem, kurus atstaroja vertikali izslejies akmens stabs, kas iznira no tumsas gandriz vai divu kilometru aug­stuma. Vini pargaja pari akmenainam nobi­rumam, un vinu prieksa paveras diezgan lezena, spilgti apgaismota nogaze. Pirksu parnema kaut kads divains sastingums â ne­vis muskulu, bet gan prata sastingums, drosi vien tadel, ka vina uzmaniba bija parkairi­nata: vinam bija uzbrucis viss uzreiz â gan Meness ar ta mezonigajiem kalniem, gan le­daina nakts parmainus ar nekustigas svelmes uzpludiem, gan sis dizenais, visuaptverosais klusums, kura cilveka balss, kas laiku pa laikam ieskanas kiveres radiofona, liekas kaut kas tikpat nedabisks un nevajadzigs ka meginajums uznest Materhorna virsotne ak­variju ar zelta zivtinu.
        Pnins nogriezas aiz pedejas smailes, kas meta enu, un viss uzliesmoja ka uguns ap­nemts. Ta pati uguns ieslacas acis ari Pirk­sam, iekams vins aptvera, ka ta ir Saule, ka vini iznakusi uz augseja, neskarta cela gabala.
        Tagad vini atri soloja blakus, nolaidusi virs kiverem uzreiz divus pretsaules filtrus.
        â Tulit busim klat, â Pnins sacija.
        Pa sadu celu tiesam vareja braukt masinas, tas bija izlauzts klinti ar vadamajiem spra­dzieniem; tas stiepas zem Ergla Sparna no- kares lidz pasai kratera virsotnei; tur bija kaut kas lidzigs sedlienei ar dabiski izveido­jusos akmens katlu, kas apaksa bija noskelts. Sis katls tad ari palidzeja nokartot stacijas apgadi pec katastrofas. Kravas rakete pie­veda krajumus, un specials, jau ieprieks pie­sauts minmetejs saka saut katla konteinerus ar kravu. Dazi konteineri parasti saskelas, bet vairakums iztureja ka savienu, ta trie­cienu pret klinti, jo to brunotie korpusi bija apbrinojami izturigi. Agrak, kad vel nebija nedz Galvenas Lunas, nedz vispar kaut kadu staciju, partikas krajumus ekspedicijam Centrala Lica rajona piegadaja, nometot no raketes konteinerus; bet, ta ka izpletnus seit nemaz nevareja izmantot, sis duraluminija vai terauda kastes vajadzeja konstruet ta, lai tas izturetu pat visstiprako triecienu. Kastes nometa gluzi ka bumbas, bet ekspedi­cijas dalibnieki pec tam tas savaca â daz­reiz bija japarmekle vesels kvadratkilometrs. Tagad sie konteineri atkal nodereja.
        Aiz sedlienes cels aizstiepas zem pasas kalna kores uz Ergla Galvas ziemelu virsotni; kadus trissimt metrus zemak mirdzeja sta­cijas brunotais kupols. Nogazes puse staciju apnema klinsu bluku pusaplis: tie velas bez­dibeni un apstajas, sastapdami cela terauda kupolu. Vairaki tadi bluki guleja uz betona laukuma pie ieejas stacija.
        â Vai tiesam nevareja atrast labaku vietuü â Pirksam paspruka.
        Pnins, kurs jau bija uzlicis kaju uz kapnu pirma pakapiena, apstajas.
        â Jus runajat gluzi ka Animcevs, â vins noteica.
        Pnins aizgaja â viens â cetras stundas pirms Saules rieta. Bet, patiesibu sakot, vins aizgaja nakti: gandriz viss cels, kas vinam bija janoiet, jau bija ietits necaurredzama tumsa. .. Langners, kurs labi pazina Me­nesi, sacija Pirksam, ka, viniem nakot surp, vel nav bijis isti auksts â akmeni tikai sakusi atdzist. Sals ka nakas sanemsoties apmeram stundu pec tumsas uznaksanas.
        Ar Pninu bija norunats, ka vins pados zinu, kad bus nokluvis lidz raketei. Tiesam, pec stundas un divdesmit minutem vini iz­dzirda Pnina balsi pa radio. Saruna bija isa, nedriksteja zaudet ne sekundi, vel jo vairak tadel, ka startet vajadzeja grutos apstaklos: rakete nestaveja vertikali, tas ketnas bija diezgan dzili iegrimusas akmenu nobiras un darbojas ka enkurs ar balastu. Pirkss un Langners, atbidijusi loga metala slegi, re­dzeja so startu, â protams, ne jau pasu sakumu, jo stavvietu aizsedza galvenas kalnu gredas klinsu radzes. Peksni biezo un bez­veidigo tumsu parskela uguniga linija, bet apaksa uzvijas sarkaniga blazma â ta bija izpludes liesmu gaisma, ko atstaroja saceltie putekli. Uguns pikis kapa aizvien augstak un augstak, rakete pavisam nebija redzama, tikai si nokveldeta stiga, kas kluva aizvien smalkaka, truka un saira skiedras â ar pilnujaudu stradajosa dzineja normala pulsacija. Pirkss un Langners atlieca galvas: uguniga linija, kas iezimeja raketes celu, stiepas jau starp zvaigznem; pec tam ta pamazam novir­zijas no vertikales un ka skaists loks izgaisa aiz apvarsna.
        Vini palika divi vien absoluta tumsa, jo bija tisam nodzesusi visas ugunis, lai labak redzetu startu. Aizbidija brunoto slegi, iede­dza gaismu un paskatijas viens uz otru. Langners pasmaidija un sakumpis piegaja pie galda, uz kura atradas vina mugursoma, un saka vilkt lauka no tas gramatas. Pirkss staveja, atbalstijies pret ieliekto sienu. Galva vinam bija ists juklis: Galvenas JLunas salta pazeme, saurie viesnicas gaiteni, lifti, turisti, kuri leca lidz griestiem un apmainijas ar sakususiem pumeka gabaliem, lidojums uz Ciolkovska staciju, garie krievu petnieki, radioteleskopa sudrabotais zirnekla tikls, vel viens lidojums un beidzot sis velniskigais cels caur aukstumu un svelmi, gar bezdibe­niem, kas veras tiesi kiveres stikla. Vins ne­speja ticet, ka dazas stundas piedzivots tik daudz: laiks bija kluvis gigantisks, aptveris visas sis ainas, absorbejis tas, bet tagad tas atgriezas, ka cinidamas sava starpa par pirmo vietu. Pirkss uz mirkli pievera sursto­sos, sausos plakstus un atkal atvera acis.
        Langners kaut kada vinam vienam zinama sistema rindoja gramatas plaukta. Pirksam likas, ka vins ir izpratis so cilveku. Vina mie­rigas roku kustibas, izkartojot gramatas
        taisna rinda, neliecinaja par trulumu vai vienaldzibu. Langneru nenomaca si nedziva pasaule, jo ta vinam kalpoja: vins bija iera­dies stacija no laba prata, pec majam neil­gojas, jo vina majas bija spektrogrammas, aprekinu rezultati un ta vieta, kur sos apre­kinus izdarija; vins visur jutas ka majas, ja vien vareja nodoties savam neremdinamam zinasanu alkam; vins zinaja, kadel dzivo. Pirkss nekad vinam nebutu atklajis savus romantiskos sapnus par dizo varondarbu! Langners drosi vien pat nepasmaiditu ka pirms briza, bet uzklausitu vinu un atgrieztos pie sava darba. Pirkss kadu mirkli apskauda Langneru par vina pasparliecibu. Bet tai pasa laika vins juta, ka Langners ir svess, ka viniem nav ko runat vienam ar otru, bet vi­niem tacu bus jadzivo kopa nakts, diena un vel viena naktså Pirkss apskatija kabini, it ka pirmoreiz to redzetu. Ar plastmasu klatas, ieliektas sienas. Ar brunotu varstuli aiztaisits logs. Plastmasa iedarinatas griestu lampas. Dazas krasainas reprodukcijas starp plauktiem ar specialo literaturu; saura, ielo- gota plaksnite, uz tas divos stabinos uzrak­stiti visu seit dzivojoso
cilveku uzvardi. Kak­tos tuksi skabekla baloni, konservu karbas ar daudzkrasainiem mineralu gabaliem. Viegli metala kresli ar neilona sedekliem. Neliels darba galds, virs ta sarnira iestipri­nata lampa. Pa pusatvertam durvim redzama radiostacijas aparatura.
        Langners kartoja skapi, kas bija baztinpiebazts ar negativiem. Pirkss izgaja prieks­istaba; pa kreisi bija neliela virtuve, tiesi preti-â ieeja sluzu kamera, pa labi â divas mazas istabinas. Vins atvera savu. Iznemot gultu, saliekamo kreslu, izvelkamo galdinu un plauktinu, neka cita tur nebija. Griesti viena puse virs gultas bija noskelti ka mansarda, tacu nevis slipi, bet lokveidigi, atbilstosi arejo brunu izliekumam.
        Pirkss atgriezas prieksistaba. Sluzu kame­ras durvis sturos bija noapalotas, to malas klaja bieza hermetizejosas plastmasas karta. Pirkss ieraudzija spieku riteni un spuldziti, kas iedegas, kad areja luka bija atverta un kamera radas vakuums. Pasreiz spuldzite dega. Pirkss atvera durvis. Automatiski iede­gas divas lampas, apgaismodamas sauro telpu ar kailam metala sienam un vertikalam kapnitem vidu, â kapnites atduras pret izejas luku griestos. Zem apakseja kapnisu pakapiena bija redzamas jau mazliet nobru­zatas, ar kritu apvilktas konturas. Saja vieta atrada Sevidzu: vins guleja uz saniem, sa­ravies cokura, un vinu uzreiz nevareja pa­celt, jo asinis, ar kuram bija nopludusas acis un seja, bija piesalusas pie raupjajam plak­snem. Pirkss paskatijas uz so balgano ap­veidu, kas vel atgadinaja cilveka siluetu, tad atkapas un, aizsledzis hermetiskas durvis, pieversa skatienu griestiem: augsa duneja kaut kadi soli. Tur Langners bija uzkapis pa pieslienamam kapnitem preteja gaitena gala un rosijas pa observatoriju. Iebazis galvu observatorijas gridas apalaja luka, Pirkss ieraudzija ar parvalku apklatu
teleskopu, kas atgadinaja mazu lielgabalu, astrografu kameras un divus diezgan lielus aparatus: ta bija Vilsona kamera un otra, ellaina, ar ierici dalinu atstato pedu fotografesanai.
        Stacija bija domata kosmisko staru petisa­nai, un plates, kuras izmanto sai noluka, me- * tajas visapkart; to oranzas pacinas guleja starp gramatam, zem plauktiem, atvilktnes, pie gultam, pat virtuvite. Un tas ir vissü Pa­tiesibu sakot, viss, ja neskaita lielos rezer­vuarus ar udeni un skabekli, kuri bija no­vietoti zem gridas un ciesi nostiprinati Me­ness grunti, Mendelejeva kalnu gredas masiva.
        Virs katram durvim karajas apals indika­tors, kas registreja oglskabas gazes koncen­traciju telpa. Virs ta bija redzams klima- tizatora sietins. Iekarta stradaja bez troksna. Ta iesuca gaisu, attirija to no oglskabas gazes, pievienoja vajadzigo skabekla dau­dzumu, samitrinaja vai nosauseja to un atkal iesukneja visas stacijas telpas å Pirkss prie­cajas par katru skanu, kas naca no observa­torijas: kad Langners nekustejas, klusums kluva tik milzigs, ka vareja dzirdet plustam pasa asinis, gandriz ka eksperimentalaja ba­seina, «trakaja vanna», tacu no baseina vareja izkapt jebkura bridiå
        Langners nokapa leja, klusi un veikli saga­tavoja vakarinas, kad Pirkss ienaca virtu­vite, viss jau bija gatavs. Vini eda, gandriz neko nerunadami: «Pasniedziet, ludzu, sali.» â «Vai maize vel ir karbaü» â «Rit vajadzes atvert jaunu.» â «Kafiju vai tejuü»
        Un tas ari bija viss. Pirksam sads lako- nisms patlaban bija pa pratam. Ko tad vini isti edü Tresas pusdienas vienas dienas laikaü Vai ari ceturtasü Bet varbut tas jau ir naka^ mas dienas brokastisü Langners sacija, ka vinam jaattistot uznemtas plates, un uzkapa augsa. Pirksam nebija ko darit. Vins peksni to saprata. Vinu bija atsutijusi surp, lai Lang­ners nebutu viens, Pirkss tacu neka nesajedz ne no astrofizikas, ne no kosmiskajiem sta­riem. Vai tad Langners saks macit vinu, ka apieties ar astrografu! Vins bija ienemis pirmo vietu, psihologi apliecinaja, ka sads cilveks nesajuks prata, galvoja par vinu. Tagad vajadzes notupet saja poga divas nakts nedejas, bet pec tam divas dienas ne­dejas, nezin ko gaidot, nezin uz ko skato­ties . ..
        Uzdevumu, so Misiju, kuru vel pirms da­zam stundam vins uzskatija par neiedoma­jamu laimi, Pirkss tagad ieraudzija istaja gaisma â ka bezveidigu tuksumu. No ka vinam vajag pasargat Langneru un pasam seviü Kadas pedas jamekleü Un kurü Varbut vins uzskatija, ka atklas kaut ko tadu, ko nav pamanijusi visi lieliskie specialisti, kuri bija komisijas sastava, cilveki, kuri gadiem ilgi petijusi Menesiü Kads idiots vins bija!
        Pirkss sedeja pie galda. Bija janomazga trauki. Unjaaizgriez krans, jo pa pilitei sucas udens, dargais udens, ko atveda sasalusu blaku veida un nometa ar minmeteju pa div­arpus kilometru garu loku akmens katla stacijas pakaje.
        Bet vins nekustejas. Nepakustinaja pat roku, kas glevi guleja uz galda malas. Galva bija karstums un tuksums, klusums un tumsa, kas no visam pusem apnema stacijas terauda caulu. Pirkss izberzeja acis, kuras sursteja ka ar smiltim piebertas. Ar grutibam piece­las, it ka butu divkart smagaks neka uz Zemes. Aiznesa netiros traukus lidz izlietnei, ar troksni nometa zem siltas udens struklas. Un, mazgadams traukus, nokasidams no tiem atdzisusas tauku paliekas, Pirkss ar smaidu atcerejas savus sapnus, kas bija pagaisusi kaut kur pa celam uz Mendelejeva kalnu gredu, palikusi talu aiz muguras un likas tik smiekligi un svesadi, tik seni, ka no tiem nebija pat jakaunas.
        Ar Langneru vareja nodzivot dienu vai gadu â tas itin neko nemainija. Stradaja vins citigi, bet pagausi. Vins nekad nesteidzas. Vi­nam nebija nekadu sliktu ieradumu, nekadu divainibu vai ermibu. Kad jadzivo ar kadu tada sauriba, katrs nieks sak kaitinat: ka tavs kompanjons ilgi grozas zem dusas, ka vins at­sakas atvert karbu ar spinatiem, jo vinam tie negarso, ka vinam dazreiz ir jautri, ka vins peksni vairs neskujas un apaug ar briesmi­giem, durstigiem rugajiem vai ari, bardu sku­jot sagraizijies, veselu stundu peta sevi spoguli un skoba seju, it ka vins butu viens. Langners tads nebija. Vins eda visu, kaut ari bez sevis­kas patikas. Vins nekad nenikojas: jamazga trauki â mazga. Vins nerunaja daudz par sevi un savu zinatnisko darbu. Pajautasi kaut ko â atbildes. Vins nevairijas no Pirksa. Bet ari ne­uzmacas tam. Tiesi sis bezpersoniskums va­reja Pirksu kaitinat. Izzudis bija pirmais sejie­nes iespaids â kad fizikis, kurs kartoja plaukta gramatas, likas iemiesojam sevi patiesu varo­nibu, pareizak sakot, nevis varonibu, bet ap­skauzamu stoiciski viriskigu attieksmi pret zinatni â un tagad
uzspiestais kompanjons Pirksam skita lidz riebumam pelecigs. Tacu Langners nemodinaja Pirksa nedz skumjas, nedz ari kaitinaja vinu. Tadel ka Pirksam â vismaz sakuma â atradas milzums darba. Un sis darbs bija aizraujoss. Tagad, kad Pirkss bija iepazinis staciju un tas apkartni, vins atkal saka petit visus komisijas dokumentus.
        Katastrofa notika cetrus menesus pec sta­cijas nodosanas ekspluatacija. Ta sakas nevis ritausma vai vakara kresla, ka to vareja sa­gaidit, bet gandriz pasa Meness dienas vidu. Tris ceturtdalas Ergla Sparna plaksnes no- bruka bez jebkadam pazimem par katastrofas tuvosanos. Katastrofa notika cetru cilveku acu prieksa: komandas personalsastavs bija toreiz uz laiku divkarsots, un visi tiesi tobrid staveja un gaidija transportieru ko­lonu ar partikas krajumiem.
        Izmeklesana pieradija, ka ielausanas Ergla galvena balsta dziluma tiesam izjaukusi ta kristalisko strukturu un visas sistemas meha­nisko stabilitati. Angli novela atbildibu uz kanadiesiem, kanadiesi â uz angliem; Britu Sadraudzibas partneru lojalitate izpaudas vienigi tai apstakli, ka vini vienpratigi no­kluseja profesora Animceva bridinajumus . .. Bet, lai ka tas viss butu noticis, rezultati bija tragiski. Cetri cilveki, kas staveja pie sta­cijas taisna linija mazak neka judzi no katas­trofas vietas, redzeja, ka saskelas divas dalas zilbinosi mirdzosa klints, ka sabruk gabalos pretlavinu kilu un aizsprostu sistema, ka visa si jonojosu bluku masa no­slauka celu kopa ar klints pamatu, kas to balsta, un gazas ieleja, kura uz trisdesmit stundam parvertas viegli kuposa baltu pu­teklu jura, â so puteklu pali, lavinas mezo­niga spiediena dziti, pec dazam minutem jau sasniedza kratera pretejo nogazi. Nobru- kumu naves zona iekluva divi transportieri. To, kurs nosledza kolonu, vispar neizdevas atrast. Sadragatais transportieris tika aprakts zem desmit metru bieza akmenu slana. Otra transportiera soferis
meginaja glabties. Vins izdrazas cauri lavinai un nokluva augseja, neskartaja cela posma, tacu milzigs blukis, parvelies pari pretlavinu aizsprosta palie­kam, nogruda masinu trissimt metru dzila bezdibeni. Soferis paguva atvert luku un no­krita smalku akmenu plusma. Vins nodzivoja ilgak par saviem biedriem, bet tikai dazas stundas. Tacu sis dazas stundas bija ista elle parejiem. Sis cilveks, pec izcelsanas Kanadas francuzis, uzvarda Roze, nezaudeja sa­manu â vai ari naca pie samanas tulit pec katastrofas â un no balta makona, kurs klaja visu kratera dibenu, sauca paliga. Uz­tverejs vina skafandra radioaparatura bija bojats, bet raiditajs darbojas. Atrast Roze nebija iespejams. Nopeilet vina raiditaju ne­kadi neizdevas vairakkartigas vilnu lausanas del, vilnus atstaroja klinsu bluki, bet tie bija pamatigas majas lieluma, un glabeji virzijas pa so pienbaltu puteklu pielieto labirintu ka pa sagrautas pilsetas drupam. Radaram ne­bija nekadas nozimes, jo nobrukusie iezi satureja loti daudz serdzelzs. Pec stundas, kad no Saules Vartiem nogruva otra lavina, meklesana bija japartrauc. Otra lavina ne­bija
liela, tacu tai vareja sekot jauni nobru- kumi. Un vini gaidija, bet Roze balsi aizvien vel dzirdeja un seviski skaidri augsa, stacija: kratera akmens piltuve darbojas ka augsup paversts rupors. Pec trim stundam atlidoja krievi no Ciolkovska stacijas un devas pu­teklu makoni ar kapurkezu transportieriem; masinas slejas stavus un kuru katru mirkli draudeja apvelties uz slidosas nogazes: vaja pievilksanas speka del akmens nobirumu krisanas lenkis uz Meness ir daudz stavaks neka uz Zemes. Glabeju kedes aizkluva tur, kur pat kapurkezu masinas nevareja tikt klat, un trisreiz izkemmeja nobiruma klistoso virsmu. Viens no glabejiem novelas aiza; vinu nekavejoties nogadaja uz Ciolkovska staciju, un arstu energiska riciba glaba vinam dzivibu. Bet ari tad cilveki nepameta balto makoni, jo vini vel dzirdeja Roze balsi, kas kluva aizvien vargaka.
        Pec piecam stundam vins apklusa. Roze vel bija dzivs. To zinaja visi. Skafandra bez parastas radiotelefonisko sakaru aparaturas vel ir mazs automatisks raiditajs, kas savie­nots ar skabekla iekartu. Elektromagnetiskie vilni raida katru ieelpu un izelpu uz staciju, tur tas registre speciala «magiskajai acij» lidziga ierice; zals, spidigs taurins gan izples, gan saklauj sparninus. Si fosforescejosa mir­gosana liecinaja, ka samanu zaudejusais, mirstosais Roze aizvien vel elpo; si pulsa­cija kluva vajaka; neviens nespeja aiziet no radiostacijas, seit sapulcejusies cilveki bez­specigi gaidija Roze navi.
        Roze elpoja vel divas stundas. Pec tam zala uguntina «magiskaja aci» nodrebeja, saravas un nodzisa. Tikai pec trisdesmit stundam atrada sakroplotu, sastingusu liki; Roze apglabaja sagumzita skafandra ka me­tala zarka.
        Pec tam uzbuveja jaunu celu, pareizak sa­kot, to kalnu taku, pa kuru Pirkss atnaca uz staciju. Kanadiesi gribeja likvidet staciju, bet vinu sturgalvigie anglu kolegi atrisinaja partikas sagades problemu originala veida, kas uz Zemes pirmo reizi tika ieteikts, stur- mejot Everesta virsotni. Toreiz to noraidija ka nerealu. Reals tas kluva vienigi uz Meness.
        Katastrofas atbalss parskaneja visu Zemi neskaitamas, reizem pilnigi pretrunigas ver­sijas. Beidzot satraukums aprima. Tragedija kluva par kartejo nodalu Meness tuksnesu apgusanas hronika. Stacija mainas dezureja astrofiziki. Ta pagaja sesas Meness dienas un naktis. Kad jau saka likties, ka sai daudz cietusaja stacija vairs nenotiks nekas sensa­cionals, Mendelejeva stacija peksni neat­saucas uz aicinajuma signaliem, ko ritausma noraidija Ciolkovska stacijas radisti. Un atkal turp devas komanda no Ciolkovska stacijas â glabt cilvekus vai, pareizak sa­kot, noskaidrot, kadel stacija apklususi. Vinu rakete nolaidas liela nobiruma mala pie Erglu Virsotnes.
        Stacijas kupolu vini sasniedza, kad gan­driz viss krateris vel bija tits necaurredzama tumsa. Tikai pie pasas virsotnes horizonta­lajos staros laistijas stacijas terauda kupols. Ieejas luka bija lidz galam vala. Zem tas pie kapnitem guleja Sevidzs â tada poza, it ka vins butu noslidejis no pakapieniem. Vins bija nosmacis: kiveres brunotais stikls bija ieplisis. Velak uz. vina cimdiem plaukstas puse konstateja tikko manamas akmens pu­teklu pedas, it ka vins butu atgriezies no pargajiena kalnos. Bet sie putekli vareja but piekerusies ari agrak. Otru kanadieti, Salje, atrada tikai pec tam, kad bija rupigi parmekletas tuvakas plaisas un nogazes. Glabeji, nolaidusies ar trissimt metru garam trosem, izvilka vina kermeni no aizas dzi­luma zem Saules Vartiem. Likis guleja tikai dazus desmit metrus no tas vietas, kur bija gajis boja un apglabats Roze.
        Visi meginajumi atveidot notikumu norisi izradijas bezcerigi. Neviens nespeja izvirzit kaut cik ticamu hipotezi. Notikuma vieta ieradas jaukta anglu un kanadiesu komisija.
        Salje pulkstenis bija apstajies divpadsmi­tos, bet nebija zinams, vai tas sadauzijies dienas vidu vai pusnakti. Sevidza pulkstenis bija apstajies divos. Uzmaniga apskate (iz­meklesana tika izdarita ar idealu rupibu) radija, ka pulkstena atspere iztinusies lidz galam. Tatad Sevidza pulkstenis, pec visa spriezot, nebija apstajies vina naves stunda, bet bija vel kadu laiku gajis.
        Stacija valdija ierasta kartiba. Stacijas zurnala, kur pierakstija visus butiskos fak­tus, nebija neka tada, kas palidzetu tikt pie skaidribas. Pirkss lappusi pec lappuses izpe­tija so zurnalu. Ieraksti bija lakoniski: pulk­sten tikos un tikos izdariti astronomiski me­rijumi, eksponetas tik un tik plates, tados un tados apstaklos izdariti sadi noverojumi. Nevienai no sim stereotipa piezimem nebija pat netiesa sakara ar to, kas bija noticis sai Sevidza un Salje muza pedeja Meness nakti.
        Viss liecinaja, ka nave parsteigusi stacijas iemitniekus pilnigi negaidot. Atrada atskirtu gramatu, uz kuras malam Sevidzs so to bija atzimejis; elektriskas spuldzes apgaismota, ta guleja piespiesta ar otru gramatu, lai ne- aizskirtos lappuses. Blakus atradas pipe, ta bija novelusies uz saniem, un izkritusi oglite mazliet apsvilinajusi galda plastmasas virsmu. Turklat Sevidzs tobrid bija gatavojis pusdienas. Virtuve palikusas atgrieztas kon­servu karbas, blodina baltoja piena iekulta putrina omletei, ledusskapja durtinas bija atvertas, bet uz balta galdina atradas divi skivji, divi galda piederumi un sagriezta, ap­kaltusi maize å
        Tatad viens bija partraucis lasit un nolicis mala kuposu pipi, ka to parasti dara, kad grib uz bridi iziet no istabas. Otrs bija par­traucis vakarinu gatavosanu, atstajis pannu ar izkausetiem taukiem un nebija aizcirtis pat ledusskapja durtinas. Vini bija uzvilkusi skafandrus un izgajusi nakti. Vienlaicigiü Vai viens pec otraü Kadelü Uz kurieniü
        Vini abi bija nodzivojusi stacija jau divas nedelas. Lieliski pazina apkartni. Ari nakts jau bija gandriz pagajusi. Pec desmit piec­padsmit stundam vajadzeja uzlekt Saulei. Kadel vini nesagaidija saullektu, ja abi â vai viens no viniem â bija nolemusi no­laisties kratera dibenaü Par to, ka sads acim­redzot bijis Salje nodoms, liecina vieta, kur atrada vina liki. Vins tapat ka Sevidzs zinaja, ka doties uz laukuminu zem Saules Vartiem, kur cels negaiditi izbeidzas, ir ne­prats. Lidzena nokalne sai vieta kluva aizvien stavaka, it ka aicinadama laisties leja, bet pec daziem desmitiem soju jau regojas nobrukuma rezultata izveidojies bezdibe­nis. Jaunais cels apgaja so vietu, bet pec tam stiepas gar aluminija mastu liniju. To zinaja katrs, kas kaut reizi bija apmeklejis staciju. Un peksni viens no stacijas pastavigiem lidzstradniekiem devies tiesi uz turieni, sacis nolaisties pa plaksnem uz bezdibeni. Kada nolukaü Lai izdaritu pasnavibuü Bet vai tad medz ta but, ka pasnavnieks pamet saistosu lasamvielu, atstaj atvertu gramatu, noliek mala kuposu pipi un dodas preti naveiü
        Un Sevidzsü Kados apstaklos parplisis vina kiveres stiklsü Kad vins iznaca no stacijas vai kad atgriezasü Vai vins butu devies meklet Salje, kurs kavejas parak ilgiü Bet kadel vins negaja kopa ar toü Un, ja gaja, tad ka gan vins vareja tam laut nokapt pie bezdibenaü
        Uz visiem siem jautajumiem nebija at­bilzu å
        Vienigais prieksmets, kurs acimredzami neatradas sava vieta, bija pacina ar platem kosmisko staru registracijai. Ta guleja vir­tuve uz balta galdina blakus tuksiem, tiriem skivjiem.
        Komisija nonaca pie sadiem secinajumiem.
        Todien dezureja Salje. Iegrimis lasisana, vins peksni attapas, ka pulkstenis tuvojas vienpadsmitiem. Sai laika vinam vajadzeja apmainit eksponetas plates pret jaunam. Pla­tes eksponeja arpus stacijas. Simt solu aug­stak kalna nogazes klinti bija izcirsta pasekla aka. Tas sienas bija izklatas ar svinu, lai uz fotoplatem kristu tikai vertikalie stari, ka to prasija toreizejo petijumu noteikumi. Ta­tad Salje piecelas, nolika gramatu un pipi pie malas, panema jaunu plasu pacinu, uz­vilka skafandru, izgaja caur sluzu kameru, nonacis pie akas, pa siena ierikotam kapni­tem nogaja leja, apmainija plates un, pane­mis eksponetas, devas atpakal.
        Atpakalcela vins apmaldijas. Skabekla aparats vinam nebija sabojajies; tatad prata aptumsuma celonis nav anoksija â skabekla bads. Ta vismaz vareja pienemt pec sadau­zita skafandra apskates.
        Komisijas locekli naca pie parliecibas, ka Salje apzina peksni aptumsojusies, â citadi vins nebutu noklidis no cela. Vins parak labi to pazina. Varbut vins negaiditi saslima, zaudeja samanu, varbut vinam apreiba galva un vins zaudeja orientesanas spejuü Katra zina vins gaja, domadams, ka atgriezas stacija, bet patiesiba devas tiesi uz bezdibeni, kas gaidija vinu kadu simts metru attaluma.
        Sevidzs, redzedams, ka Salje ilgi neatgrie­zas, saka uztraukties, partrauca ediena gata­vosanu un meginaja nodibinat ar vinu radio­sakarus. Raiditajs bija nostadits uz vietejo sakaru ultraiso diapazonu. Protams, to vareja ieslegt ari agrak, ja kads no dezurejosiem par spiti traucejumiem butu meginajis nodi­binat sakarus ar Ciolkovska staciju. Tacu, pirmkart, krievi nebija dzirdejusi nekadus radiosignalus, kaut vai lidz neiespejamibai izkroplotus. Otrkart, sis pienemums likas maz ticams ari tadel, ka tiklab Sevidzs, ka Salje lieliski saprata sada meginajuma bez­jedzibu tiesi visstiprako radiotraucejumu pe­rioda, pirms ritausmas . .. Kad saistities ar Salje neizdevas, jo vins tai laika jau bija miris, Sevidzs, uzvilcis skafandru, izmetas tumsa un saka meklet biedru.
        Iespejams, ka Sevidzs bija tik loti sa­traukts par Salje klusesanu, par vina neiz­protamo, tik peksno pazusanu, ka noklida no cela; bet visticamakais ir tas, ka, pule­damies sistematiski parmeklet stacijas ap­kaimi, vins veltigi un parmerigi riskeja. Skaidrs ir viens: sais galvu reibinosa­jos meklejumos Sevidzs pakrita un sadau­zija kiveres stiklu. Vinam pietika speka aiz­spiest plisumu ar plaukstu, aizskriet lidz stacijai un iekapt ieejas luka, tacu, iekams vins paguva aizvert luku, iekams ielaida ka­mera gaisu, skabekla parpalikums no ska­fandra bija izpludis un Sevidzs uz pedeja pakapiena zaudeja samanu un pec dazam sekundem mira.
        Sads tragedijas iztulkojums Pirksu nepar­liecinaja. Vins rupigi iepazinas ar abu kana­diesu raksturojumiem. Sevisku uzmanibu vins pieversa Salje, jo tas acimredzot bija savas un sava biedra naves netiss vaininieks. Salje bija trisdesmit pieci gadi. Vins bija pazistams astrofizikis un pieredzejis alpi­nists. Vinam bija lieliska veseliba, un vins nekad neslimoja; vinam nekad nereiba galva. Lidz sim uz Meness vins bija stradajis «Zemes» puslode, kur kopa ar citiem entu­ziastiem nodibinaja Akrobatiskas vingrosa­nas klubu. Si neparasta sporta veida labakie parstavji ar vienu palecienu vareja apmest desmit salto no vietas un drosi nolekt uz pussaliektam kajam vai ari noturet uz sa­viem pleciem divdesmit piecu sportistu pira­midu! Vai tiesam sads cilveks bez jebkada iemesla peksni varetu klut vargs vai zaudet orientesanas speju un nenoiet pa lezenu no­gazi pedejos simt solus lidz stacijai, bet nogrieztos taisna lenki nepareiza virziena, turklat vel parkapt tumsa pari klinsu bluku kaudzei, kas izveidojusies aiz stacijas tiesi sai vietaü
        Un bija vel viens sikums, kurs, pec Pirksa domam (un ne tikai pec Pirksa domam), likas esam tiesa pretruna ar versiju, kas bija ierakstita oficialaja protokola. Stacija viss bija kartiba. Bet vienu prieksmetu atrada cita vieta â fotoplasu pacinu uz virtuves galda. Vareja domat, ka Salje tiesam izgajis lauka apmainit plates. Ka vins tas apmai­nijis. Ka nemaz nav devies taisna cela uz bezdibeni, nav rapies pari akmenu gredai, bet mierigi atgriezies stacija. Par to liecinaja plates. Salje bija nolicis tas uz virtuves galda. Kadel tiesi turü Un kur tai laika bija Sevidzsü Komisija nosprieda, ka virtuve at­rastas eksponetas plates pieder ieprieksejai, rita partijai un viens no zinatniekiem tas nejausi nolicis uz galda. Tacu blakus Salje likim neatrada nekadas plates. Komisija no­sprieda, ka plasu pacina, gazoties bezdibeni, varejusi izkrist no skafandra kabatas vai ari no Salje rokam un pazust viena no neskai­tamam spraugam akmens nobiruma.
        Pirksam skita, ka seit faktus acimredzami piemero ieprieks pienemtai hipotezei.
        Vins nolika protokolus atvilktne. Vinam vairs nebija tajos ko skatities. Vins zinaja tos no galvas. Vins sacija sev â pat ne­ietvera so domu vardos, jo bija ciesi parlie­cinats, â ka noslepuma atrisinajums nav meklejams abu kanadiesu psihika. Tas ir, nebija nekadas nesamanas, slimibas, prata aptumsuma â tragedijas iemesls bija cits. Tas jamekle vai nu pasa stacija, vai ari tas apkaime.
        Pirkss saka ar staciju. Vins nemekleja nekadas pedas â gribeja vienigi siki izstu­det iekartas detalas. Vinam nebija nekur jasteidzas, laika bija atliku likam.
        Vispirms Pirkss izpetija sluzu kameru. Ar kritu uzvilktas konturas pie kapnitem aiz­vien vel bija redzamas. Pirkss saka ar ieks- durvim. Ka parasti lidziga tipa mazajas ka­meras, iekarta lava atvert vai nu ieksdurvis, vai ari augsejas lukas vaku. Kad luka bija atverta, durvis nevareja attaisit. Tas pasar­gaja no nelaimes gadijumiem, piemeram, ja viens taisa vala vaku, bet otrs tai pasa laika atver durvis. Tiesa, durvis veras uz ieksu un gaisa spiediens tas tikpat aizcirstu gandriz ar astonpadsmit tonnu lielu speku, bet starp durvju malu un vertni vareja ieklut roka, kads ciets prieksmets vai riks â tada gadi­juma gaiss zibenigi noplustu tuksuma.
        Ar ieejas lukas vaku bija vel sarezgitak, jo ta stavokli kontroleja centralais sadales aparats radiostacijas telpa. Kad vaku atvera, uz sa aparata pults iedegas sarkans signals. Tai pasa mirkli automatiski iesledzas zala signala uztverejs. Ta bija ari stiklota loka­tora ekrana centra novietota stikla acs ni­kela ietvara. Kad «taurins» â acs vienme­rigi vicinaja sparninus, tas nozimeja, ka cilveks arpus stacijas elpo normali; bez tam uz segmentos sadalita lokatora ekrana kus­tejas spidosa svitrina, noradot, kur sis cil­veks atrodas. Spidosa svitrina aploja pa ekranu atbilstosi radara antenas apgriezie­niem uz kupola un deva iespeju noverot stacijas apkartni fosforescejosi mirdzosu ap­risu veida. Tulit aiz starina, kurs skreja pa apli ka pulkstena raditajs, uz ekrana para­dijas specifisks spidums, kas radas, radio­vilniem atstarojoties no visiem materialiem objektiem; metala skafandra terpies cilveks izraisija uz ekrana seviski spilgtu spidumu. Verojot so iegareno smaragdkrasas pun­ktinu, vareja uztvert ta kustibu, jo tas par­vietojas uz vajak spidosa fona, un tadejadi vareja noteikt, kur un cik
atri iet cilveks. Ekrana augsdala radija apkartni pie ziemelu virsotnes, kur bija ierikota aka plasu ekspo­nesanai; apaksdala bija dienvidi, tas ir, zona, kas nakts laika skaitijas aizliegta un kur at­radas cels uz bezdibeni.

«Elpojosa taurina» un radiolokatora meha­nismi funkcioneja neatkarigi viens no otra. Aci baroja adapters, kas bija savienots ar skafandra skabekla varstuliem un darbojas ar infrasarkanajam frekvencem tuvam frek­vencem, bet lokatora stars darbojas ar pus- centimetru gariem radiovilniem.
        Aparaturas riciba bija tikai viens lokators un tikai viena acs, jo saskana ar instrukciju tikai viens cilveks driksteja atrasties arpus stacijas, bet otrs stacijas iekspuse noveroja vina stavokli; nepieciesamibas gadijuma, protams, bija jasteidzas biedram paliga.
        Prakse sadas reizes, kad bija uz laicinu jaiziet, lai apmainitu aka fotoplates, tas, kurs palika stacija, vareja lidz galam atvert vir­tuves un radiostacijas durvis un paverot aparatus, nepartraucot ediena gatavosanu. Vareja ari uzturet radiotelefoniskos sakarus, iznemot pirmsausmas stundas, jo termina­tora, gaismas un enas robezas tuvojas ar tadu spraksku vetru, ka sarunaties praktiski nebija iespejams.
        Pirkss rupigi izpetija visus signalus. Kad pacela lukas vaku, uz pults iedegas sarkana spuldzite. Zalganais «taurins» kluva gaisaks, bet palika nekustigs, ta
«sparnini» bija ciesi saklauti, tievi ka diedzins, jo truka arejo signalu, kas tos izplestu. Lokatora starins vienmerigi aploja pa ekranu, un klinsainas apkartnes nekustigas aprises paradijas uz ta gluzi ka parakmenojusies regi. Starins nekui nekluva spozaks un tadejadi apstiprinaja «taurina» radijumus, ka vina darbibas ra­diusa arpus stacijas nav neviena skafandra.
        Pirkss, protams, noveroja aparaturu ari tai laika, kad Langners izgaja apmainit plates.
        Sarkana spuldzite iedegas un gandriz mo­menta nodzisa, jo Langners aizvera lukas vaku no arpuses. Zalais «taurins» saka vien­merigi pulset. Pec dazam minutem pulsacija nedaudz paatrinajas; Langners samera atri kapa augsup pa nogazi, un vina elpa, da­biski, kluva biezaka. Skafandra spilgtais at­spidums saglabajas uz ekrana ieverojami ilgak neka klinsu konturas, kuras izdzisa, tiklidz stars attalinajas. Pec tam «taurins» peksni saravas un pamira, bet ekrans kluva tukss, un skafandrs vairs nespideja. Tas no­tika bridi, kad Langners nolaidas aka, kuras svina sienas partrauca signalu plusmu. Vien­laicigi pie galvenas pults iedegas purpursar- kans uzraksts Alarm!*, bet aina uz loka­tora ekrana mainijas. Lokatora radara an­tena, joprojam griezdamas, samazinaja sli­puma lenki, pec kartas parmeklejot aizvien talakus apkartnes segmentus. Aparati tacu «nezinaja», kas noticis: cilveks peksni pa­zuda no vinu elektromagnetiskas varas lauka. Pec trim cetram minutem «taurins» atkal iztaisnoja sparninus, lokators atrada pazuduso un abi savstarpeji nesaistitie aparati
        "Alarm â trauksmes signals. (Tulk. piez.) konstateja cilveka paradisanos. Langners, izkapis no akas, atgriezas stacija. Signals Alarm! tomer turpinaja degt â to vaja­dzeja izslegt. Starp citu, pec simt divdesmit minutem to izdaritu izsledzejs ar pulkstena mehanismu, kas bija uzstadits tadel, lai vel­tigi neteretu elektroenergiju. Nakti ta naca tikai no akumulatoriem, bet diena tos atkal uzladeja Saule.
        Izpetijis so aparatu darbibu, Pirkss no­sprieda, ka tie nav seviski sarezgiti. Lang­ners vina eksperimentos nejaucas. Vins uz­skatija, ka kanadiesi gajusi boja tiesi sados apstaklos, kadus komisija izklastijusi savos protokolos; bez tam, pec vina domam, nelai­mes gadijumi vispar ir neizbegami.
        â Platesü â vins atbildeja uz Pirksa ar­gumentiem. â Nekadas ipasas nozimes sim platem nav. Cilveks uztraukuma ne to vien izdara. Logika pamet mus daudz atrak neka dziviba. Un cilveks sak rikoties bezjedzigiå
        Pirkss nolema ar vinu vairak nestrideties.
        Meness nakts otra nedela tuvojas beigam. Pec visiem petijumiem Pirkss bija tikpat gudrs cik sakuma. Varbut patiesam sai tra­gedijai lemts uz muzu palikt neatminetaiü Varbut tas ir viens no tiem arkartigi reta­jiem gadijumiem, kad nav iespejams atvei­dot notikumu norisiü
        Pirkss pamazam saka sadarboties ar Lang­neru. Vajadzeja tacu galu gala kaut ko darit, kaut ka aizpildit garas stundas. Vins iema­cijas apieties ar lielo astrografu (tatad tomer ta ir parasta prakse pirms izlaiduma .. .), pec tam saka pamisus ar Langneru staigat uz aku, lai atstatu tur uz dazam stundam kartejo fotoplasu partiju.
        Gaidita ritausma tuvojas. Gribedams uz­zinat kaut ko jaunu, Pirkss ilgi nonemas ar radioaparaturu, bet izdabuja no tas vienigi spraksku un svilpienu brazmu, kas vestija tuvo saullektu. Pec tam paeda brokastis; pec brokastim vini attistija plates. Vienu no tam astrofizikis aplukoja seviski ilgi, jo bija konstatejis uz tas kaut kadas lieliskas me­zonu sairsanas pedas; vins pat pasauca Pirksu pie mikroskopa, bet kodolparvertibu krasnumi to atstaja vienaldzigu. Tad sekoja pusdienas, pec tam â stunda pie astrografiem un zvaigznotas debess vizuala noverosana. Tuvojas vakarinu laiks, Langners jau rosijas pa virtuvi, kad Pirkss (todien bija vina karta apmainit plates) sacija, ka iziesot. Langners, citigi petidams sarezgitu recepti uz karbinas ar olu'pulveri, nomurminaja, lai pasteidzo­ties: omlete busot gatava pec desmit mi­nutem.
        Pirkss, jau uzvilcis skafandru, turedams roka plasu pacinu, parbaudija, vai kivere labi piegul pie apkakles, plasi atvera virtu­ves un radiostacijas durvis, iegaja kamera, aizcirta aiz sevis hermetiskas durvis, pacela augsejo vaku un izrapas lauka.
        Vinu ietina ta pati tumsa, kada valda starpzvaigznu telpa. Ar Zemes tumsu to ne­var ne salidzinat, jo atmosfera vienmer ne­daudz spid no skabekla izstarojuma. Pirkss redzeja zvaigznes, un vienigi pec ta, ka gan sur, gan tur partruka pazistamo zvaigznaju raksti, vins saprata, ka visapkart pacelas klintis. Pirkss iesledza kiveres laterninu un, solodams aiz bala, viegli drebosa gaismas laukumina, aizkluva lidz akai. Parmeta kajas smagajos zabakos pari akas malai (ar sejie­nes vieglumu aprod atri; daudz grutak atkal * pierast pie normala pievilksanas speka uz Zemes), sataustija pirmo pakapienu, nokapa leja un keras pie platem. Kad vins notupas un noliecas par stativiem, laternina saka mirkskinat un nodzisa. Pirkss sakustejas, uz­sita ar roku pa kiveri â gaisma atkal iede­gas. Tatad spuldzite vesela, tikai kontakts nav kartiba. Vins saka savakt eksponetas plates â laternina pamirkskinaja vienreiz, otrreiz un atkal nodzisa. Pirkss sedeja dazas sekundes akla tumsa, nezinadams, ko darit. Atpakalcels vinu nebaidija, vins to zinaja no galvas, turklat uz stacijas kupola mir­dzeja divas uguntinas, zala un
zila. Bet, ejot taustidamies, vareja sadauzit plates. Vins velreiz iebelza ar duri pa kiveri â spuldzite iedegas. Pirkss atri pierakstija temperaturu, ielika eksponetas plates kasetes. Kad vins saka novietot kasetes futrali, sasodita later­nina atkal nodzisa. Bija janoliek plates, lai vel dazas reizes uzsistu pa kiveri un ieslegtu gaismu. Pirkss ieveroja: kamer vins stav iztaisnojies, spuldzite deg, bet, tiklidz pie­liecas, ta nodziest. Vajadzeja turpinat darbu neerta stavokli. Beidzot gaisma nodzisa pa­visam un nekada dauzisana vairs nelidzeja. Bet patlaban nebija ko domat par atgriesanos stacija, jo visapkart guleja plates. Pirkss at­spiedas pret apaksejo pakapienu, atskruveja laterninas vacinu, iebidija dzivsudraba spul­dziti dzilak ietvere un atkal uzskruveja vaku. Gaisma tagad dega, bet ka par spiti iespruda skruve. Pirkss izmeginajas gan sa, gan ta, beidzot sadusmojies iebaza stikla vacinu kabata, atri savaca plates, izlika jau­nas un kapa augsa. Lidz akas malai bija pa­licis pusmetrs, kad Pirksam skita, ka vina reflektora baltajai gaismai piejaucas kada cita, mirgojosa un islaiciga; vins
paskatijas uz augsu, bet ieraudzija vienigi zvaigznes virs akas malas.

«Bus tikai ta licies,» Pirkss nosprieda.
        Vins izkapa lauka, bet vinu parnema kaut kads divains nemiers. Vins nevis gaja, bet skreja lieliem lecieniem, lai gan sie lecieni uz Meness, preteji daudzu cilveku domam, skrejienu nemaz nepaatrina â lecieni gan ir gari, toties lidojums sesas reizes lenaks neka uz Zemes. Pirkss bija jau pie stacijas un uzlika roku uz margam, kad atkal ieraudzija kaut ko noplaiksnam, it ka dienvidos kads butu izsavis no rakespistoles. Pasu raketi vins neredzeja â visu aizsedza stacijas ku­pols, tikai neskaidru parkarusos klinsu atspi­dumu: uz sekundi tas iznira no melnas tum­sas un atkal pazuda. Pirkss zibenigi ka pertikis uzrapas uz kupola. Visapkart bija tumsa. Butu vinam rakespistole, vins izsautu. Pirkss iesledza savu radio. Burkskis. Draus­migs burkskis.
        Peksni vins nolamaja sevi par mulki. Kada raketeü Tas drosi vien bija meteors. Meteori nespid, jo uz Meness nav atmosferas, bet tie uzzibsni, ar kosmisko atrumu ietriekda­mies klintis.
        Pirkss atri nokapa kamera, nogaidija, ka­mer raditaji konstate nepieciesamo spie­dienu â 0,8 kilogrami uz kvadratcenti­metru, atvera durvis un, nemdams nost kiveri, ieskreja prieksistaba.
        â Langner! â vins iesaucas.
        Klusums. Nenovilcis skafandru, Pirkss
        ieskreja virtuve. Apskatijas visapkart. Vir­tuve bija tuksa! Uz galda â vakarinam sa­likti skivji, katlina â iekulta omletes put­rina, panna blakus ieslegtam deglim.
        â Langner! â Pirkss iekliedzas un, no­sviedis plates, metas uz radiostacijas telpu. Tur ari neviena nebija. Nez kapec Pirkss bija parliecinats, ka nav verts kapt augsa uz observatoriju, ka Langnera stacija nav. Ta­tad sie uzliesmojumi tomer bija raketesü Langners butu savisü Vins izgajis laukaü Kadelü Un iet tagad bezdibena virziena!
        Peksni Pirkss ieraudzija Langneru. Zala acs mirkskinaja: Langners elpoja. Un radara rinkojosais starins izrava no tumsas mazu, spozu uguntinu â pasa ekrana apaksa! Lang­ners tuvojas bezdibenim . . .
        â Langner! Apstajies! Apstajies! Dzirdiü Apstajies! â Pirkss kliedza mikrofona, ne­noversdams acu no ekrana.
        Reproduktors burkskeja. Traucejumu sprakski un vairak neka. Zalie sparnini pli­vinajas, bet ne ta, ka normali elpojot: tie kustejas leni, nedrosi, briziem pamira, it ka Langnera skabekla aparats vairs nedarbotos. Bet spilgtais spidums radara bija loti talu: uz koordinatu tikla, kas klaja stiklu, tas mir­dzeja pasa ekrana apaksa, pusotra kilometra pa taisnu liniju, tatad kaut kur starp milzi­gajam klintim pie Saules Vartiem. Un ne­kustejas nemaz. Taustosajam staram apgrie­zoties, tas uzliesmoja viena un tai pasa vieta. Langners nokritisü Un gul tur â bez sa­manasü
        Pirkss izskreja gaiteni. Uz sluzu kameru, lauka! Vins metas pie hermetiskajam dur­vim. Bet, skrienot garam virtuvei, kaut kas iekrita vinam acis, melns uz balta galdauta. Fotoplates, kuras vins bija atnesis un meha­niski nometis seit, izbijies, ka nav Lang­nera å Sis skats paralizeja Pirksu . .. Vins staveja pie kameras durvim, turedams rokas kiveri, un nekustejas no vietas.

«Viss tapat ka toreiz. Viss tiesi tapat,» Pirkss domaja. «Vins gatavoja vakarinas un peksni izgaja. Tulit ari es iziesu vinam pakal un å mes abi neatgriezisimies. Pec dazam stundam Ciolkovska stacija saks izsaukt mus pa radio. Atbildes nebus å»

«Nepratigais, ej!» kads vina kliedza. «Ko tu gaidiü Vins tur gul! Varbut vinu aizravusi lavina, ta nobrukusi no virsotnes, tu nedzir­deji, seit tacu nekas nav dzirdams, vins vel ir dzivs, vins nekustas, bet ir dzivs, vins elpo, pasteidzies . ..»
        Pirkss tomer nekustejas. Peksni vins strauji pagriezas, iedrazas radiostacijas telpa un verigi ieskatijas indikatoros. Nekadu par­mainu nebija. Pec katram cetram piecam sekundem «taurins» savicinaja sparninus leni, vargi, nedrosi. Un spidums radara â bezdibena mala å
        Pirkss parbaudija antenas slipuma lenki: tas bija minimals. Antena -jau vairs neap­tvera stacijas tuvako teritoriju â ta raidija impulsus maksimala attaluma. Pirkss pielie­cas pie pasas acs. Un tad vins pamanija kaut ko divainu. Zalais
«taurins» ne vien saklava un izpleta sparninus, bet tai pasa laika vien­merigi drebeja, it ka vajam elposanas rit­mam butu pievienojies cits, daudz atraks. Agonijas krampjiü Konvulsijasü Tur mira cilveks, bet vins ar pusatvertu muti kari rau­dzijas katoduguntinas kustibas, tas bija aiz­vien tadas pasas â gan paleninatas, gan cita ritma diktetas. Peksni, pats isti nezinadams, kadel vins to dara, Pirkss satvera antenas kabeli un izrava to no ligzdas. Un notika kaut kas parsteidzoss: indikators ar atvie­notu antenu, atrauts no arejiem impulsiem, nepamira: sparnini turpinaja plivinaties å
        Joprojam ka apmats Pirkss metas pie pults un palielinaja radara antenas slipuma lenki.
        Tala dzirkstelite, kas bija sastingusi pie Saules Vartiem, saka tuvoties ekrana ietva­ram. Radars izrava no tumsas aizvien tuva­kus rajonus â peksni uz ekrana paradijas jauns uzliesmojums, daudz spilgtaks un spe­cigaks. Otrs skafandrs!
        Tas drosi vien bija cilveks. Vins kustejas. Leni, mierigi kapa lejup, nogriezas te pa kreisi, te pa labi, â acimredzot apiedams kaut kadus skerslus â un virzijas uz Saules Vartu pusi, pie tas otras, talas dzirkstelites â pie otra cilvekaü Pirksam acis vai no pieres leca lauka. Uz ekrana tiesam spideja divas dzirkstelites: tuva â kustiga un tala â ne­kustiga. Stacija bija tikai divi cilveki. Lang­ners un vins, Pirkss. Aparati radija, ka vini ir tris. Tresa nevareja but. Tatad aparati meloja.
        Vins vel nebija paguvis izdomat to visu lidz galam, kad atradas jau kamera â ar rakespistoli un patronam. Vel pec briza vins staveja uz kupola un sava ar signalraketem, merkedams viena virziena â taisni leja, uz Saules Vartu pusi. Pirkss tikko speja izsviest karstas caulas. Smagais rakespistoles rok­turis lekaja vinam roka. Pirkss neko ne­dzirdeja, tikai sajuta vieglu atsitienu pec melites nospiesanas, tad uzplauka gaismas streles, dimantzalums un purpura liesma, kas skieda uz visam pusem sarkanas lases un safira zvaigznu struklas å Pirkss sava un sava, neizveledamies krasas. Beidzot leja, bezgaligaja tumsa, uzliesmoja atbildes ugun- tina, un oranza zvaigzne, uzspragusi virs Pirksa galvas, apgaismoja vinu un ka apbal­vodama apbera ar kvelojosu strausa spalvu lietu. Un otra â ar safrana zelta lietu . ..
        Pirkss sava. Ari otrs atgriezoties sava: sa­vienu uzliesmojumi aizvien vairak tuvojas. Beidzot viena no uzliesmojumiem Pirkss ieraudzija Langnera spokaino siluetu. Pirksu peksni parnema nespeks. Viss vina kermenis parklajas sviedriem. Pat galva. Vins bija slapjs, ka no udens izkapis. Neizlaizdams rakespistoli no rokam, Pirkss apsedas, jo kajas bija kluvusas nepatikami lodzigas. Vins nokara tas atvertaja luka un, smagi elpodams, gaidija Langneru, kas bija gan­driz blakus.
        Tas notika ta. Kad Pirkss aizgaja, Lang­ners, rosidamies pa virtuvi, nelikas zinis par aparatiem. Vins paskatijas uz tiem tikai pec dazam minutem. Kad isti, precizi nav zinams. Katra zina tas acimredzot bija tobrid, kad Pirkss nonemas ar dziestoso laterninu. Kad vins nozuda no radara redzesloka, automats saka samazinat antenas slipuma lenki, un tas turpinajas lidz tam laikam, kamer rinkojo­sais starins pieskaras Saules Vartu pakajei. Langners ieraudzija tur mirdzosu dzirksteli un notureja to par skafandra atspidumu, vel vairak tadel, ka tas nekustigumu izskaidroja «magiskas acs» radijumi; sis cilveks (Lang- ners, protams, nodomaja, ka tas ir Pirkss) elpoja ta, it ka butu zaudejis samanu un slaptu nost. Langners, neko vairs negaidi­dams, uzvilka skafandru un steidzas paliga.
        Patiesiba dzirkstelite radara fikseja tuvako mastu no aluminija mastu rindas â to, kas stav pie pasa bezdibena. Langners, iespe­jams, butu atklajis savu kludu, bet bija tacu vel «acs» radijumi, kuri, skiet, papildinaja un apstiprinaja to, ko atzimeja radars.
        Avizes velak rakstija, ka «aci» un radaru parzinajusi elektronu aparatura, kaut kas lidzigs elektronu smadzenem, bet taja Roze boja ejas laika fiksets mirstosa kanadiesa elposanas ritms, un, kad radusies «analogiska situacija», elektronu smadzenes reproduce­jusas so ritmu. Un ka tas esot kaut kas lidzigs nosacitajam refleksam, ko izraisa elektrisko impulsu noteikta seciba.
        Patiesiba viss notika daudz vienkarsak. Stacija nebija nekadu elektronu smadzenu, tikai parasta automatiska vadibas sistema bez jebkadas «atminas». «Nepareizs elposa­nas ritms» radas tadel, ka mazaja konden­satora bija izsists caurums; sis bojajums lika sevi manit tikai tais reizes, kad bija atverta vai neaizskruveta augseja ieejas luka. Sprie­gums tad parleca no viena kontura uz otru un uz
«magiskas acs» tiklina radas «pulse- sana». Ta tikai pirmaja mirkli atgadinaja
«agonalo elposanu», jo, ieskatoties verigak, vareja viegli pamanit zalo sparninu neda­bisko tricesanu.
        Langners jau gaja uz bezdibena pusi, kur, pec vina domam, atradas Pirkss, un ap­gaismoja sev celu ar reflektoru, bet seviski tumsas vietas â ar raketem. Divus rakesu savienus bija pamanijis Pirkss, ejot atpakal uz staciju. Pec cetram piecam minutem Pirkss savukart saka saukt Langneru ar sa­vieniem no rakespistoles â un ar to piedzi­vojums beidzas.
        Ar Salje un Sevidzu bija savadak. Ari Se­vidzs, iespejams, sacija Salje: «Tikai neka­vejies ilgi», ka to Pirksam bija sacijis Lang­ners. Bet varbut Salje steidzas tadel, ka, iegrimis lasisana, aizkavejas un izgaja velak neka parastiü Katra zina vins neaizskruveja luku. Ta bija par maz, lai aparaturas nepa­reiza darbiba novestu pie tik tragiskam sekam; bija vajadziga vel kada sagadisanas: kaut kas acimredzot aizkaveja Salje aka tik ilgi, kamer antena, paceldamas katra apgrie­ziena laika par daziem gradiem, beidzot at­rada aluminija mastu virs bezdibena.
        Kas aizkaveja Saljeü Nav zinams. Toties gandriz drosi var apgalvot â ne jau saboja­jusies laternina: tas gadas parak reti. Tacu kaut kas vinu bija aizkavejis, un tikmer uz ekrana paradijas likteniga dzirkstelite, ko Sevidzs, tapat ka velak Langners, notureja par skafandra spidesanu. Nokavesanas â janokavejas bija vismaz par trispadsmit mi­nutem: to apstiprinaja velakie meginajumi.
        Sevidzs devas uz bezdibena pusi, lai uz­mekletu Salje. Salje, atgriezies no akas, atrada staciju tuksu, ieraudzija to pasu, ko Pirkss, un savukart devas meklet Sevidzu. Iespejams, ka Sevidzs, aizkluvis lidz Saules Vartiem, par velu saprata, ka uz ekrana re­dzejis tikai akmens nobiruma iedzitas metala caurules atstarojumu, tacu atpakalcela vins paklupa un sadauzija kiveres stiklu. Iespe­jams ari, ka vins nemaz neaptvera sis para­dibas mehanismu, bet, veltigi izmeklejies un neatradis Salje, iemaldijas kada krauja vieta un nogazas bezdibeni. Visus sos sikumus ne­izdevas noskaidrot. Ta vai citadi, abi kana­diesi gajusi boja.
        Katastrofa vareja notikt tikai pirms rit­ausmas. Ja nebutu traucejumu radioapara­tura, tas, kurs palika stacija, varetu sarunaties ar to, kurs bija izgajis ara, pat atrodoties virtuve. Viss vareja notikt tikai tada gadijuma, ja tas, kurs devas prom, loti steigtos. Vins tad neaizskruvetu lukas vaku. Vienigi sados apstaklos izpaudas aparaturas nepareiza darbiba. Un vispar, ja cilveks stei­dzas, vins var nokavet tiesi tadel, ka grib atrak atgriezties. Vins var nomest plates, sa­dauzit kaut ko â ne tas vien atgadas steiga. Radarais atstarojums nav seviski skaidrs: tukstots devinsimt metru attaluma metala mastu var viegli noturet par skafandru. Sa- gadoties visiem siem apstakliem, katastrofa bija iespejama un pat pilnigi ticama. Lai gutu pilnigu prieksstatu par visu, var pie­metinat, ka stacija palikusajam vajadzeja atrasties virtuve vai vienalga kur, tikai ne radiostacijas telpa, jo no tas vins redzetu, ka vina biedrs aizgajis pa pareizo celu, un vins dzirksteliti ekrana dienvidu dala nebutu noturejis par skafandru.
        Salje liki, protams, ne jau nejausibas pec atrada tik tuvu vietai, kur bija gajis boja Roze. Vins nogazas bezdibeni, kura mala staveja aluminija masts. Mastu ieraka tur, lai bridinatu cilvekus. Bet Salje gaja pie ta, domadams, ka tuvojas Sevidzam.
        Paradibas fiziskais mehanisms bija banali vienkarss. Bija vajadziga vienigi noteikta nejausibu seciba un tadi faktori ka radio- traucejumi un neaizskruvets lukas vaks sluzu kamera.
        Iespejams, ka vairak ieveribas pelna psi­hologiskais mehanisms. Kad aparatura, kam bija laupiti arejie impulsi, ar ieksejo sprie­gumu svarstibam iedarbinaja
«taurinu» un uz ekrana paradijas neists skafandra attels, cilveks, kurs piegaja pie aparata, uztvera to ka realu. Sakuma Sevidzs domaja, ka redz bezdibena mala Salje, pec tam Salje nesau­bijas, ka tur atrodas Sevidzs. Tas pats notika velak ar Pirksu un Langneru.
        To secinat bija seviski viegli tadel, ka vini abi zinaja visus sikumus par katastrofu, kura bija gajis boja Roze, un ka seviski tragisku detalu atcerejas vina ilgo agoniju, ko «ma­giska acs» lidz pat beigam kartigi raidija uz staciju.
        Tatad, ja vispar var runat par «nosacito refleksu», sai sakara kads bija piezimejis, tad tas radas nevis aparatiem, bet gan pa­siem cilvekiem. Vini pusapzinati naca pie parliecibas, ka Roze tragedija neizprotami atkartojusies, izraudzidamas soreiz par upuri vienu no viniem.
        â Tagad, kad mes visu zinam, â sacija Taurovs, kibernetikis no Ciolkovska staci­jas, â paskaidrojiet mums, kolegi Pirks, ka jus varejat orienteties sarezgitajos apstak­losü Lai gan jus, ka pats izteicaties, nesa­pratat paradibas mehaniku å
        â Nezinu, â Pirkss atbildeja. Acis zilbi­naja Saules apmirdzeto virsotnu baltums. To robotas kores regojas debess melnuma ka izbalojusi kauli. â Skiet, vainigas bija pla­tes. Es paskatijos uz tam un sapratu, ka esmu nometis tas tiesi tapat ka Salje. Iespejams, ka es tomer butu aizgajis, ja nebutu bijis vel kaut kas. Plates â tas galu gala vareja but nejausa apstaklu sagadisanas å Bet mums vakarinas bija omlete, tapat ka viniem tai pedeja vakara. Es nodomaju, ka parak daudz ir so nejausibu un ta vairs nav parasta saga­disanas. Ta ka å omlete å domaju, ta mus izglaba . ..
        â Luka tiesam bija palikusi atverta tadel, ka cepas omlete, kuras del jus ta steidzaties: tatad jus spriedat pilnigi pareizi, bet tas jus neglabtu, ja jus pilnigi palautos uz apara­turu, â Taurovs sacija. â No vienas puses, mums tai jatic. Bez elektronu iekartam mes uz Meness nevaretu paspert ne soli. Bet. . . par sadu uzticibu dazreiz ir dargi jasamaksa.
        â Pareizi, â Langners pieceldamies at­saucas. â Es gribu pateikt jums, kolegi, kas man visvairak patika mana biedra riciba. Kas attiecas uz mani, tad no sis galvu reibi­nosas pastaigas es atgriezos bez estgribas. Bet vins, â Langners uzlika Pirksam roku uz pleca, â pec visa notikusa uzcepa omleti un apeda to lidz pedejam kumosinam. Tas mani parsteidza! Lai gan jau agrak zinaju, ka vins ir apkerigs, godigs, es sacitu, no­pietns . ..
        â Ka â adsü! â Pirkss noprasija.
        PATRULA

        Karbinas dibena atradas majina ar sarkanu jumtu, dakstini to darija lidzigu avenei, gribejas gandriz vai nolaizit. Ja karbinu sa­kratija, no krumiem majinas prieksa gluzi ka rozainas perlites izvelas tris siventini. Un tulit pat no alas meza â mezs bija tikai uzzimets karbinas iekspuse, bet izskatijas gluzi ka dzivs â izleca melns vilks un, pie katras kustibas snakstinadams zobus un var­stidams sarkano rikli, skreja virsu siventi­niem, lai tos apritu. Drosi vien iekspuse vil­kam bija magnetins. Bija vajadziga liela veikliba, lai to nepielautu. Dauzot ar maza pirkstina nagu pa karbinas dibenu, bija labi atri jaieved visi siventini pa durtinam, kas
        turklat ne vienmer plasi atveras. Si rotallieta nebija lielaka par pudernicu, bet ar to vareja nonemties stundam ilgi. Diemzel ta­gad sis prieks bija liegts: bezsvara stavokli rotallieta nedarbojas. Pilots Pirkss skumigi veroja paatrinataju sviras. Nieciga kus­tiba â un dzineja vilkme, pat visvajaka, radis smagumu, un tad vares parupeties par siventiniem, nevis truli blenzt melnaja tuk­suma.
        Reglamenta diemzel nebija paredzets iedarbinat atomdzineju, lai glabtu no vilka tris rozainus sivenus. Vel vairak â bija ka­tegoriski aizliegts izdarit izplatijuma liekus manevrus. It ka tas butu lieks manevrs!
        Pirkss leni iebaza karbinu kabata. Piloti nema lidzi vel ermigakas lietinas, it ipasi, ja bija jadodas ilgstosa patrula â tada ka si. Agrak Bazes vadiba skatijas caur pirkstiem uz to, ka tiek izlietots urans, uzlaizot debesis bez raketem un to pilotiem dazadus nepa­rastus prieksmetus, piemeram, uzvelkamos putninus, kas knaba maizes drupacas, meha­niskos sirsenus, kas trenka mehaniskas lap­senes, kiniesu akigas rotallietas no nikela un zilonkaula, un neviens pat laga neatcere­jas, ka pirmais so sergu Baze bija ievazajis mazais Armenss, kurs, dodoties patrullido- juma, vienkarsi atnema rotallietas savam sesgadigajam delenam.
        Sada idile turpinajas samera ilgi â gan­driz gadu, lidz tam laikam, kamer dazas ra­ketes neatgriezas no lidojumiem.
        Tajos mierigajos laikos daudzi pat kurneja par patrullidojumiem, bet norikojums uz
«tuksuma kemmetaju» grupu tika uzskatits par Sefa personiskas nepatikas izpaudumu. Pirksu sis norikojums nemaz neparsteidzaâó patrula bija kaut kas lidzigs masalam: agri vai velu katram vajadzeja izslimot.
        Bet reiz neatgriezas Tomass, lielais, resnais Tomass, kurs valkaja cetrdesmit piekta lie­luma zabakus, kuram patika dzit jokus un kurs audzinaja pudelus âó protams, visgud­rakos pudelus pasaule. Pat vina kombinezona kabatas vareja atrast desu adinas un cukura graudinus, bet Sefam bija aizdomas, ka To­mass sad tad pamanas ievilkt pudelus ra­kete, lai gan Tomass apzvereja, ka nekas tamlidzigs vinam nekad pat prata neesot nacis. Iespejams. Neviens vairs to neuzzinas, jo kada julija pecpusdiena Tomass starteja, panemis lidzi divus termosus ar kafiju â vins vienmer arkartigi daudz dzera â un katram gadijumam atstajis treso termosu pilotu kopkajite, lai pec atgriesanas varetu iedzert tadu kafiju, kada vinam patika, ar biezumiem sajauktu un ar cukuru uzvaritu. Kafija gaidija loti ilgi. Tresaja diena pulk­sten septinos izbeidzas «pielaujamas aizkave­sanas» laiks un navigacijas zale uz dela ka vienigais ar kritu tika uzrakstits Tomasa vards. Lidz sim kaut kas tamlidzigs nebija gadijies â tikai visvecakie piloti atcerejas tos laikus, kad ar raketem notika avarijas, un viniem patika stastit jaunajiem sausmu
stastus par tam dienam, kad bridinajumu par meteoritu briesmam sanema piecpadsmit se­kundes pirms trieciena â pilnigi pietiekami, lai pagutu atvadities no gimenes. Pa radio, protams. Bet tie patiesam bija veci stasti. Delis navigacijas zale vienmer staveja tukss, un vienigi ieraduma del to nenonema no sienas.
        Pulksten devinos vel bija samera gaiss â visi dezurejosie piloti izgaja no radiokabines un, nostajusies uz zalaja, kas ietvera milzigo betoneto nosesanas laukumu, veroja debesis. Navigacijas zale nevienu nelaida. Sefs, kas atradas pilseta, atbrauca vakara, nonema no spolem visas registracijas lentes ar Tomasa automatiska raiditaja signalu ierakstiem un uzkapa augsa â stiklotaja observatorijas torni, kas griezas ka nepratigs, raudzidamies uz visam pusem ar melnajam radara glie­menem.
        Tomass lidoja ar mazo AMU; atomkuri- nama vinam butu pieticis, lai aplidotu pusi Piena Cela, ta pilotus mierinaja tankeru gru­pas jaunakais virsnieks, tacu visi uzskatija vinu par pedejo idiotu un kads pat izsmejosi aizradija, ka skabekla uz AMU bijis noze­lojami maz â piecu diennaksu deva ar astonu stundu neaizskaramo rezervi. Cetras dienas astondesmit stacijas pilotu, neskaitot daudzus citus, â kopskaita gandriz pieci tukstosi rakesu â parmekleja sektoru, kura bija pazudis Tomass. Neatrada neko â vins bija it ka izkupejis tuksuma.
        Otrs bija Vilmers. Vinu, taisnibu sakot, reti kads mileja; sadai nepatikai pret vinu nebija nekada nopietna iemesla, toties siku iemeslu netruka. Vienmer vins visus par­trauca â muzigi centas iemest kadu vardu starpa. Vins mulkigi smejas visnepiemerota­kajos apstaklos, un, jo vairak krita kadam uz nerviem, jo skalak vins smejas. Kad vinam negribejas sevi apgrutinat ar precizu nose­sanos, vins mierigi nosedas uz zalaja blakus nosesanas laukumam un izdedzinaja zali ar visam saknem un zemi metra dziluma. Bet, ja kads kaut par ceturtdalmiliparseku ieli­doja vina patrulejamaja rajona, vins tulit rakstija zinojumu, pat tad, ja tas bija vina Bazes biedrs. Bija ari citi, pavisam nenozi­migi iemesli, par kuriem pat kauns runat: vins, piemeram, slaucijas citu dvielos, lai vina dvielis ilgak paliktu tirs. Bet, kad Vil­mers neatgriezas no patrulas, visi peksni atklaja, ka vins bijis lielisks puisis un biedrs. Atkal ka nepratigs griezas radars, piloti lidoja arpus kartas bez nomainisanas, radisti vispar neatstaja Bazi, guleja parmainus, pie sienas uz sola â viniem pat pusdienas uz­nesa augsa. Sefs, kas jau
bija aizbraucis at­valinajuma, atgriezas ar specialu lidmasinu. Piloti parmekleja sektoru cetras dienas. Garastavoklis visiem bija tads, ka viena lidz galam neaizskruveta uzgriezna del vini bija gatavi mehanikim vai galvu noraut. Ieradas divas ekspertu komisijas. AMU-116, Vilmera raketes dvinubralis, tika izjaukts burtiski pa skruvitei, ka pulkstenis, bet ari tas itin neko nedeva.
        Tiesa, sektora bija tukstos sesi simti bil­jonu kubikkilometru, tacu to vienmer uzska­tija par mierigu rajonu â tur nebija nedz meteoritu briesmu, nedz pastavigu meteoritu plusmu, to nekrustoja pat vecu, jau simtiem gadu nenoverotu kometu celi, lai gan ir zi­nams, ka sadas kometas dazreiz saskist vis­sikakajas dalinas kaut kur Jupitera tuvuma, ta «perturbacijas dzirnavas», un pec tam laiku pa laikam izmet vecaja orbita sava saskelta kodola gabalus. Bet saja sektora vis­par neka nebija â to neskersoja neviens pavadonis, neviens asteroids, nemaz jau ne­runajot par Joslu, un tiesi tadel, ka starp- telpa te bija tik «tira», nevienam nepatika seit patrulet.
        Tomer Vilmers bija pazudis tiesi seit otrais pec kartas, un vina registracijas lente, kas tika desmitiem reizu noklausita, parfotogra­feta, pavairota un aizsutita uz Institutu, ra­dija tadu pasu skaidribu ka Tomasa lente, tas ir â nekadu. Kadu laiku pienaca signali, bet tad partrauca pienakt. Automatiskais raiditajs tos raidija samera reti â ik pec stundas. Tomass bija noraidijis vienpadsmit, bet Vilmers cetrpadsmit sadu signalu. Un tas bija viss.
        Pec otra negadijuma vadiba saka energiski rikoties. Sakuma parbaudija visas raketes â atomreaktorus, vadibas iekartu, katru skru­viti. Par skrambinu uz aparata stikla vareja pazaudet atvalinajumu. Pec tam nomainija visu raiditaju pulkstenmehanismus â it ka tie butu bijusi vainigi! Tagad signalus no raketem raidija ik pec astonpadsmit minu­tem. Sais parkartojumos nebija neka noso­dama, gluzi otradi; nepatikamakais bija tas, ka pie starta laukuma staveja divi vecakie virsnieki, kuri bez zelastibas atnema pilotiem visu: knabajosos un dziedosos putninus, tau­rinus, bitites, daznedazadas rotallietas. Driz vien Sefa kabineta sakrajas vesela kaudze konfiscetu mantu. Launas meles melsa: kabi­neta durvis esot muzigi aizslegtas tapec, ka Sefs pats ar tam rotalajoties.
        Vienigi so notikumu gaisma vareja piena­cigi novertet neparspejamo veiklibu, kadu bija paradijis pilots Pirkss, par spiti visam ienesdams sava AMU majinu ar siventiniem. Tiesa, vins no ta neguva nekada labuma, iznemot moralu gandarijumu.
        Patrullidojums ilga jau devinas stundas. «Ilga» ir loti trapigs apzimejums. Pilots Pirkss sedeja sava kresla, apsiets un notits ar jostam ka mumija â tikai rokas un kajas vinam bija brivas â un apatiski veroja ekra­nus. Sesas nedelas vini bija lidojusi pa pariem â trissimt kilometru attaluma viens no otra, â bet velak Baze atgriezas pie ve­cas taktikas: sektors bija tukss, pilnigi tukss, pat vienas patrulraketes tam bija par daudz, bet zvaigznu kartes nedrikst but «caurumu», tadel lidojumus turpinaja, tacu sutija tikai Vienu raketi. Kops paru lidojumu atcelsanas» Pirkss starteja astonpadsmitais.
        Aiz gara laika vins pardomaja, kas butu varejis notikt ar Tomasu un Vilmeru. Baze gandriz neviens vinus vairs nepiemineja, tacu lidojuma laika cilveks jutas pietiekami vientuls, lai lautos visneaugligakajam pardo­mam. Pirkss jau lidoja turpat tris gadus (pre­cizak izsakoties, divus gadus un cetrus me­nesus) un uzskatija sevi par vecu profesio­nali. Astrogarlaiciba beidza vinu vai nost, lai gan vins nepiedereja pie tiem, kas iz­liekas.
        Patrullidojumus salidzinaja â un tam bija savs pamats â ar gaidisanu zobarsta piene­mamaja istaba, starpiba bija tikai tada, ka arsts nenaca. Zvaigznes, protams, nekustejas, Zeme vispar nebija saskatama vai ari, ja seviski palaimejas, ta paradijas ka maza, sa- zilejusa nadzina mala, un ari tad vienigi pir­majas divas lidojuma stundas, pec tam ta parvertas par tadu pasu zvaigzni ka citas, tikai ta leni kustejas. Uz Sauli, ka zinams, skatities vispar nevar. Sada situacija akigas kiniesu rotallietas un citas speles kluva se­viski nepieciesamas. Tacu pilota pienakums bija karaties jostu kokona, kontrolet paras­tos un radara ekranus, laiku pa laikam pazi­not Bazei, ka nekas nav atgadijies, parbaudit reaktora tuksgaitas radijumus, un dazreiz â tas gan atgadijas loti reti â no sektora pie­naca signals, kas sauca paliga, vai pat SOS, un tad vajadzeja traukties pa galvu pa kaklu, tacu ta jau bija veiksme, kas negadijas bie­zak ka reizi vai divas reizes gada.
        Tikai nemot to visu vera, klust saprotams, ka pilotu murgainas domas, kas no Zemes iedzivotaju un parasto pasazieru viedokla skiet gluzi vai noziedzigas, patiesiba ir loti cilvecigas. Kad visapkart ir pusotra triljona kubikkilometru tuksuma, kura nevar atrast ne saujinas cigaretes pelnu, tad velesanas, lai kaut kas notiktu, pat visbriesmigaka ka­tastrofa, parversas par istu maniju.
        Simt astondesmit divos patrullidojumos Pirkss bija izbaudijis visas psihiskas fazes: vins bija miegains, iesliga pesimisma, jutas vecs, kluva jocigs, bija tuvu klusam arpra­tam un galu gala tapat ka macibu laika saka saceret dazadus piedzivojumu stastus, daz­reiz tik sarezgitus, ka nepaguva tos pabeigt pat lidz lidojuma beigam. Tacu garlaikojas tapat ka agrak.
        Aizmaldidamies vientuligo pardomu labi­rinta, Pirkss skaidri zinaja, ka vins drosi vien neko neizdomas un ka vina biedru nozusana paliks noslepums. Vai tad labakie Bazes un Instituta eksperti vairakus menesus nebija par to lauzijusi galvasü Tadel vins labpratak nonemtos ar siventiniem un vilku, jo si no­darbosanas, budama tikpat neaugliga, bija vismaz nevainigaka. Tacu dzineji kluseja, nebija ne vismazakas vajadzibas tos iedar­binat, rakete lidoja pa stipri izstieptas elipses posmu, kuras viena fokusa atradas Saule, un siventiniem vajadzeja gaidit labakus laikus.
        Tatad â kas noticis ar Tomasu un Vil- meruü
        Prozaiski noskanots profans saktu ar pie­nemumu, ka vinu raketes ar kaut ko sadu­rusas, piemeram, ar meteoritu vai kosmisko puteklu makoni, ar kometas kodola paliekam vai ar kadu vecu raketes vraku. Bet si sa­dursme bija tikpat maz ticama ka iespeja atrast lielu briljantu troksnaina iela. Starp citu, aprekini liecina, ka atrast sadu bril­jantu butu daudz vieglak.
        Garlaicibas del â vienigi garlaicibas del â Pirkss saka diktet savai skaitlojamai masinai skaitlus, sastadit vienadojumus, aprekinat sadursmes varbutibu, tacu iznaca tads skait­lis, ka skaitlojama masina bija spiesta no­snapt astonpadsmit nulles, lai tas varetu ietilpt lodzinos.
        Un vispar izplatijums bija tukss. Nekadu vecu kometu celu, nekadu kosmisko pu­teklu makonu â itin neka. Teoretiski vecas raketes vraks varetu seit atrasties tapat ka jebkura cita kosmosa punkta, â pec neiedo­majami daudziem gadiem. Tomass un Vil­mers butu ieraudzijusi to jau iztalem, vismaz no 250 kilometru attaluma; ja ari tas naktu taisni no Saules puses, meteoradars tik un ta butu sacelis trauksmi vismaz trisdesmit se­kundes pirms sadursmes; turklat, ja pilots palaistu garam trauksmes signalu, â teiksim, iesnaustos, â automatiska ierice pati iz­daritu apiesanas manevru. Un, ja automats sabojatos, sads brinumu brinums varetu ga­dities vienreiz, nevis divas reizes pec kartas dazu dienu laika. Luk, ko apmeram varetu domat profans, kas nezina, ka rakete lido­juma laika var atgadities vel daudz bistama­kas lietas neka sadursme ar meteoritu vai kometas kodolu. Pat tik maza rakete ka AMU sastav no gandriz vai simt cetrpadsmit tukstosiem svarigu dalu: svarigu â tas no­zime, ja kada no tam sabojajas, tad seko katastrofa. Mazak svarigu dalu ir vairak neka miljons. Bet, ja ari atgadisies kaut kas pavisam
drausmigs, rakete pat pec pilota naves nesaskidis gabalinos un nekur nepa­zudis, jo, ka saka veca pilotu paruna, izpla­tijuma nekas nepazud; ja tur butu atstata cigaresu etvija, tad vajadzetu tikai uzzinat tas trajektorijas elementus, ierasties tai pasa vieta noteikta laika, un cigaresu etvija, vir­zoties pa savu orbitu, ar astronomisku preci­zitati noklutu sava ipasnieka rokas ieprieks aprekinataja sekunde. Katrs kermenis bez­gala ilgi rinko pa savu orbitu, tadel avarija cietuso rakesu vrakus gandriz vienmer var agri vai velu atrast. Lielas Instituta skaitlo­jamas masinas ir aprekinajusas vairak neka cetrdesmit miljonu iespejamo orbitu, pa ku­ram varetu kusteties boja gajuso pilotu ra­ketes, un visas sis orbitas tika parbauditas, tas ir, izzondetas ar koncentretiem visspeci­gako radara izstarotaju staru kuliem. Rezul­tati jau zinami.
        Protams, nevar apgalvot, ka butu izzondets pilnigi viss sistemas izplatijums. Raketes taja
        ir kaut kas neiedomajami niecigs, daudz ma­zaks neka atoms attieciba pret zemeslodi. Tacu mekleja visur, kur vien raketes varetu atrasties, pienemot, ka to piloti nebus ar maksimalo atrumu atstajusi patrulejamo sek­toru. Un kadel tad viniem butu jabeg no sava sektoraü Vini tacu nebija sanemusi ne­kadu radiosignalu, nekadu paliga saucienu, nekas tamlidzigs ar viniem nebija noticis â tas bija parbaudits.
        Vareja likties, ka Tomass un Vilmers ar savam raketem iztvaikojusi ka udens pilieni uz nokaitetas plits vai ariå
        Profans ar dzivu izteli pretstata prozaiska­jam profanam, protams, uzskatitu, ka sis miklainas pazusanas vaininieki ir izplatijuma sastopamas noslepumainas butnes, kas naku­sas no citam zvaigznem, ir apveltitas ar augstu attistitu un reize launu intelektu.
        Tacu astronautika pastav jau kops seniem laikiem, un kurs vairs tic sadam butnem, ja izpetitaja kosmosa tas nekur nav atrastasü Par «butnem» sacereto anekdosu skaits drosi vien parsniedza izplatijuma sistemas kubik- kilometru skaitu. Iznemot
«viszalakos» jau­neklus, kuri pagaidam lidoja pie laboratorijas griestiem piekartos kreslos, par tam neviens nedotu ne pliku grasi. Iespejams, ka sadas butnes dzivo uz talam zvaigznem, â bet tikai uz loti talam. Dazi primitivi mikstmiesi, ne­daudz kerpju, bakteriju, infuzoriju, kadas nav sastopamas uz Zemes, â luk, patiesibu sakot, viss daudzu gadu ekspediciju rezultats. Un galu gala, vai tad siem radiju­miem â ja ari pienemtu, ka tie pastav, â tik tiesam nav neka cita ko darit, ka uzglu­net sai velniskigi vientuligaja izplatijuma nosturi mazajam patrulraketemü Un ka gan tie vareja nemaniti pielavities tamü
        Sadu jautajumu, kas parverta hipotezi ab­soluta, gigantiska bezjedziba, bija daudz â tik daudz, ka rotala tiesam zaudeja jebkuru jegu. Lai kadam domu lidojumam Pirkss bija noskanots lidojuma devitaja stunda, tomer visas sis skaudri realas patiesibas nedeva vinam ne vismazako iespeju iedabut sava iztele sis demoniskas zvaigznu butnes.
        Laiku pa laikam, kad, pat bezsvara sta­vokli atrodoties, Pirksam apnika sedet viena un tai pasa poza, vins mainija kresla slipumu, pec tam paskatijas vispirms pa labi, pec tam pa kreisi, vins nemaz neredzeja trissimt vienpadsmit raditajus, kontrolspuldzites, pul­sejosos diskus un ciparnicas: vinam tas viss bija tikpat ka parastam cilvekam sen pa­zistama seja, kura nepavisam nav japeta lupu izliekums, uzacu loki vai jamekle grum­binas uz pieres, lai saprastu, ko ta izsaka. Ekrani un kontrolspuldzites Pirksa uztvere sapluda viena vesela, kas zinoja, ka viss ir kartiba. Bet, skatidamies taisni uz prieksu, Pirkss redzeja abus prieksejos zvaigznu ekranus un starp tiem â pats savu seju, kuru ietvera apala, dzeltena kivere, kas da­leji aizsedza pieri un zodu.
        Starp diviem zvaigznu ekraniem atradas spogulis, kas nebija seviski liels, bet novie­tots ta, lai pilots redzetu taja tikai sevi â un neko vairak. Neviens nezinaja, kadel seit atrodas spogulis un kam tas vajadzigs. Tas ir, visi zinaja, bet pargudri argumenti par labu sim spogulim reti kadu parliecinaja. To visu bija izgudrojusi psihologi. Cilveks, vini apgalvoja, lai cik divaini tas izklausas, biezi vien un ipasi ilgstosas vientulibas apstaklos nevar pienacigi kontrolet savu domu un emociju stavokli un var gadities, ka vins ne no sa, ne no ta iesligst kaut kada hipnotiska sastinguma, pat ciesa miega ar valejam acim, no kura ne vienmer var laika pamos­ties. Reizem dazi klust par upuri negaiditam halucinacijam vai bailem, peksnam uzbudi­najumam, un pret visiem tamlidzigiem par­steigumiem lieliski palidzot kontrole par savu seju. Tiesa, redzet sev prieksa ka iemu­retu savu seju ilgas stundas un gribot ne­gribot noverot katru tas izteiksmi nav visai patikami. Bet ari par to reti kads zinaja, iznemot patrulrakesu pilotus. Tas sakas pa­visam vienkarsi: cilveks kaut ka saskoba seju, savelk lupas vai
uzsmaida savam atte­lam, bet pec tam cita citai seko aizvien rie­bigakas grimases; ta tas notiek, ja situacija, kas cilvekam ir tik pretdabiska, turpinas ilgak, neka iespejams izturet.
        Par laimi, atskiriba no citiem pilotiem Pirkss ne seviski interesejas par savu seju. To, protams, neviens neparbaudija un nebija ari iespejams parbaudit, tacu stasta, ka dazi aiz garlaicibas vai ari gariga truluma del sakusi darit kaut ko tadu, par ko gruti stastit, piemeram, splavusi sava attela, bet pec tam nokaunejusies, dabiski, bijusi spiesti darit to, kas ir stingri noliegts â atspradzet siksnas, piecelties un bezsvara stavokli iet, pareizak sakot, peldet pie spogula, lai kaut ka notiritu to pirms nosesanas. Dazi pat spi­tigi apgalvoja, ka Vurcs, kas ietriecas tris­desmit tris metrus dzili betona nosesanas laukuma, parak velu atcerejies, ka jano­slauka spogulis, un sacis so darbu bridi, kad rakete iegajusi atmosfera.
        Pilots Pirkss tadus numurus nekad neiz­stradaja un, galvenais, neizjuta ne mazako velesanos splaut spoguli, bet cina ar so vele­sanos, ka stasta, dazu labu novedusi lidz nervu sabrukumam; smieties par to varetu vienigi tas, kas nekad nav bijis viens patrula. Pirkss vienmer, pat visbriesmigakas garlai­cibas brizos, galu gala kaut ko izgudroja un apvija ap to visas parejas, jucekligas un ne­skaidras jutas un domas ka loti garu un sarezgitu diegu ap cietu serdeni.
        Pulkstenis â parastais pulkstenis, kas merija laiku â radija vienpadsmit nakti. Pec trispadsmit minutem Pirksa AMU vaja­dzeja atrasties no Saules visattalakaja orbi­tas posma. Pirkss ieklepojas paris reizu, lai parbauditu mikrofonu, uz labu laimi pieda­vaja skaitlojamai masinai izvilkt ceturtas pakapes sakni no 8 769 983
410 567 396, pat nepaskatijas uz rezultatu, ko skaitlojama masina pazinoja ar vislielako steigu, parmal- dama ciparus savos lodzinos un nervozi sa­kratidama tos, it ka no si rezultata butu atkarigs diezin kas. Pirkss nodomaja, ka, no­laidies zeme, vins vispirms izmetis no raketes pa luku cimdus, vienkarsi tapat, pec tam uzsmekes cigareti un ies uz ednicu, kur liks tulit pasniegt kaut ko ceptu, vircotu, ar sar­kanajiem pipariem un klat pie visa ta liela alus kausu â vinam garsoja alus. Te peksni vins ieraudzija spidosu punktu.
        Pirkss skatijas uz kreiso prieksejo ekranu it ka ar neko neredzosu skatienu un domas atradas jau ednica, sajuta pat bruni saceptu kartupelu smarzu â tos gatavoja speciali vinam, â bet, tiklidz ekrana dziluma para­dijas spidosais punkts, vins saspringa tik loti, ka drosi vien uzlidotu gaisa, ja vinu nesa­turetu siksnas.
        Ekrans bija apmeram metru diametra un atgadinaja melnu aku; gandriz pasa centra spideja Cusknesa Ro, bet Piena Celu divreiz parskela bezdibenigs tuksums, kas stiepas lidz pasai ekrana malai; tuksuma abas puses mu­dzet mudzeja spidosi zvaigznu putekli. Saja nekustigaja ainava leni iepeldeja mazs spi­doss punkts, mazs, bet daudz skaidraks neka jebkura no zvaigznem. Tas nebut nespideja seviski spilgti â ne, bet Pirkss to uzreiz pa­manija, tapec ka tas kustejas.
        Izplatijuma var sastapt spidosus, kustigus punktus. Tas ir rakesu pozicijas ugunis. Pa- fasti raketes neiededz savas ugunis, bet dara to tikai pec radiosignala, lai varetu tas iden­tificet. Ir dazadas ugunis: pasazieru raketem vienas, precu raketem â citas, savas atrajam ballistiskajam, patrulas, kosmiskajam, die­nesta, smagajam un visam parejam. Sis ugunis ir dazadi izvietotas, un tas var but visadas krasas, iznemot vienu â balto. Rake­tem nav balto ugunu, lai tas vienmer varetu atskirt no zvaigznem.
        Kad viena rakete lido tiesi aiz otras, pir­mas raketes balta uguns skiet pilnigi nekus-, tiga, bet no ta jaizvairas, lai aizmugure lido­josais pilots netiktu maldinats.
        Uguntina, kas slinki slideja pa ekranu, tomer bija pilnigi balta, â Pirkss juta, ka acis vinam pamazam iziet no orbitam. Vins pat nemirkskinaja plakstinus â tik loti bai­dijas, ka pazaudes uguntinu no redzesloka. Beidzot, kad acis saka sapet, vins pamirkski­naja, tacu nekas nemainijas. Baltais punktins mierigi virzijas uz prieksu â vairs tikai dazi centimetri to skira no ekrana pretejas malas. Vel minute, un tas izzudis no redzesloka.
        Pilota Pirksa rokas automatiski satvera vajadzigas sviras. No reaktora, kas lidz sim bija stradajis tuksgaita, zibenigi izsavas izpludes liesma. Paatrinajums iespieda Pirksu mikstaja polsteretaja kresla, uz ekraniem sakustejas zvaigznes. Piena Cels pluda sker­sam lejup, it ka ta tiesam butu piena upe, toties kustiga uguntina beidza kusteties â raketes prieksgals tagad sekoja tai pa pedam, bija nomerkets uz to ka medibu suna deguns uz briksnos paslepusos irbi. Luk, ko nozime trenins!
        Viss manevrs ilga nepilnas desmit se­kundes.
        Lidz sim bridim pilots Pirkss vispar nebija paguvis padomat â tagad vinam pirmoreiz ienaca prata, ka tas viss drosi vien ir halu­cinacija, jo kaut kas tamlidzigs nemedz atga­dities. Sada doma darija vinam godu. Cilveki parasti parak palaujas uz savam sajutam un, ieraudzijusi uz ielas miruso pazinu, drizak gatavi pielaut, ka vins ir augsamcelies, neka nodomat, ka pasi sajukusi prata.
        Pilots Pirkss iebaza roku kresla polstere- juma iekskabata, izvilka no turienes mazu pudeliti, ievadija sev deguna divus stikla stobrinus, iesnauca, un acis vinam sariesas asaras. Psihrans, ka stastija, varot partraukt pat jogu kataleptisko stavokli un engelu kontemplaciju. Uguntina tomer turpinaja kusteties kreisa ekrana centra. Izdarijis visu, kas jadara, Pirkss nolika pudeliti sava vieta, mazliet pamanevreja ar sturem un, parlieci­najies, ka seko uguntinai ciesi pa pedam, paskatijas uz radaru, lai noteiktu attalumu lidz sim spidosajam prieksmetam.
        Un te nu vins dabuja otru triecienu: me- teoradara ekrans bija tukss, zalganais, taus­tosais stars, kas spideja ka loti stipri fosforizeta strele, griezas uz ekrana pa apli, visu laiku pa apli, un neuzradija nekadu spi­dumu â neko, pilnigi neko.
        Pilotam Pirksam, protams, prata nenaca, ka vina prieksa varetu but gars spoza oreola. Vins vispar neticeja gariem, lai gan zinamos apstaklos stastija par tiem sievietem, bet sadas reizes sarunu temats nebija spiritisms.
        Pirkss tikai nosprieda, ka tas, aiz ka vins lido, nav nedzivs kosmisks kermenis, jo tie vienmer atstaro radara staru kuli. Vie­nigi prieksmeti, kas darinati maksligi un no­klati ar specialu vielu, kura absorbe, dzes un izkliede centimetrvilnus, nedod nekadu optisku efektu.
        Pilots Pirkss noklepojas un rama balsi sa­cija, juzdams, ka vina gamurs miksti pie­skaras pie kakla piestiprinatajam laringo- fonam:
        â Patrulejosais AMU simt vienpadsmit izsauc objektu, kas lido sektora tukstos simt divi komats divi ar aptuvenu kursu uz sek­toru tukstos cetri simti cetri un vienu baltu pozicijas uguni. Ludzu pazinot savus pazisa- sanas signalus. Uztveru.
        Un gaidija, kas notiks talak. . Pagaja sekundes, minutes â nekadas at­bildes. Toties pilots Pirkss pamanija, ka uguntina klust balaka, tatad attalinas no ra­ketes. Radara telemetrs nespeja vinam neko pateikt, bet katram gadijumam vinam re­zerve vel bija optiskais telemetrs. Pirkss iz­stiepa kaju talu uz prieksu un nospieda pedali. Telemetrs noslideja no augsas, tas bija lidzigs binoklim. Pirkss pievilka to ar kreiso roku pie acim un saka iestadit asumu.
        Vinam izdevas gandriz uzreiz uztvert uguntinu objektivos un saskatit vel kaut ko. Punktins tagad izauga redzesloka un bija tik liels ka no piecu metru attaluma aplukots zirnis, tas ir, no izplatijuma korelacijas vie­dokla tas bija milzigs. Turklat par ta apalo, it ka mazliet saplacinato virsmu no labas uz kreiso pusi leni slideja sicini aptumsojumi â it ka kads ar resnu, melnu matu vilktu tiesi gar telemetra objektivu. Sie aptumsojumi bija miglaini un neskaidri, tacu to kustibas virziens palika nemainigs: tie visu laiku par­vietojas no labas uz kreiso pusi.
        Pirkss saka grozit regulatoru, bet izradijas, ka spidosais punktins negrib klut skaidri sa­redzams; tad vins ar otru prizmu, kas bija speciali tam domata, sadalija attelu uz pusem un saka tuvinat abas pusites, un, kad vinam tas izdevas, paskatijas uz skalu â un ap­stulba treso reizi.
        Spidosais objekts lidoja cetru kilometru attaluma no raketes!
        Tas bija ta, it ka kads, traucoties saciksu automasina, peksni atrastos piecu milimetru attaluma no otras automasinas: cetri kilo­metri izplatijuma ir tikpat bistams un nepie­laujams attalums. Pirkss vairs neko daudz nevareja darit. Vins paversa areja termo- para raditaju uz uguntinu, ar talvadibas sviru bidija temekli, kamer precizi nosedza pienbalto spidoso punktu, un ar vienu aci uztvera rezultatu: 24 Kelvina gradi.
        Tas nozimeja, ka punktinam ir apkarteja izplatijuma temperatura â tikai 24 gradi virs absolutas nulles.
        Tagad Pirkss jau bija pilnigi parliecinats, ka si uguntina nevar eksistet, spidet, un vel jo vairak kusteties, bet, ta ka uguntina atradas vinam degungala, Pirkss turpinaja dzities tai pakal.
        Uguntina dzisa aizvien manamak â un aizvien atrak. Pec minutes Pirkss parlieci­najas, ka ta attalinajusies par simt kilo­metriem, un vins palielinaja atrumu.
        Tad notika kaut kas pavisam parsteidzoss.
        Uguntina sakuma lava sevi panakt. Ta at­radas 80â70â50â30 kilometru attaluma no raketes prieksgala. Pec tam ta atkal izravas uz prieksu. Pirkss palielinaja atrumu lidz 75 kilometriem sekunde. Uguntinas atrums bija 76. Pirkss atkal palielinaja atrumu, bet soreiz pamatigi: vins uzreiz iesledza pusi dizu jaudas, un raketi izsava uz prieksu. Tris­karsa parslodze iespieda Pirksu kresla spil­venos. Raketei AMU bija maza miera sta­vokla masa, tadel ta uznema atrumu saciksu automasinas tempa. Pec minutes tas atrums jau bija 140.
        Punktina atrums bija 140,5.
        Pilots Pirkss juta, ka vinam klust karsti. Vins iesledza pilnu vilkmi. AMU-111 ietri­sejas ka uzvilkta stiga. Atruma raditajs, kas izdarija merijumus attieciba pret nekusti­gajam zvaigznem, naski kapa uz augsu: 155â168â177â190â200.
        Kad bija sasniegti divi simti, Pirkss parau­dzijas uz telemetru, un tas bija ists desmit- cinnieka cienigs varondarbs, jo paatrinajums sasniedza 4 g.
        Uguntina acimredzami tuvojas, auga auguma: sakuma ta bija desmit, pec tam sesu kilometru attaluma, vel mirklis â un lidz tai bija atlikusi vairs tikai tris kilometri. Tagad ta bija lielaka par zirni, ko apluko izstieptas rokas attaluma. Miglainie aptum­sojumi joprojam parvietojas pa uguntinas disku. Tas spidumu vareja pielidzinat otra lieluma zvaigznei, tacu tas bija disks un ne­vis punkts ka zvaigzne.
        AMU-111 paradija, ko spej. Pirkss lepojas ar to. Mazaja vadibas kabine nekas neno­drebeja, pat parejot uz pilnu vilkmi â no vibracijas nebija ne minas! Reakcija noriteja precizi pa asi, dizu slipejums bija lielisks, reaktors vilka pec nelaba.
        Uguntina naca tuvak un tuvak â tagad pavisam leni. Lidz tai bija palikusi divi kilo­metri, kad Pirkss saka loti atri domat.
        Tas viss bija gauzam savadi. Uguntina ne­piedereja nevienam Zemes kugim. Kosmosa piratiü Smiekligi. Nekadu kosmosa piratu nav, un ko vini iesaktu sai sektora, kas ir vel tuksaks neka veca mucaü Uguntina par­vietojas ar lielu atrumu plasas robezas, pa­atrinajums tai bija tikpat straujs ka bremze­sana. Kad tai iegribejas, ta aizbega no rake­tes, bet tagad lava sevi pamazam panakt. Un tas Pirksam nepatika visvairak. Vinam ienaca prata, ka ta izturas . . . esma. Pieme­ram, tarps uz aka zivij pie pasa degungala.
        Un vins, protams, tudal iedomajas aki.
        â'Nu pagaidi, draudzin! â Pirkss sacija pats sev un peksni ta nobremzeja, it ka ving prieksa butu paradijies vismaz asteroids, lai gan radars aizvien vel bija tukss un ekrani neko neradija. Kaut ari Pirkss instinktivi no­lieca galvu un no visa speka piespieda zodu pie krutim, vienlaicigi sajuzdams, ka auto­mats zibensatruma piepilda vina kombine­zonu ar saspiesta gaisa papilddevu, lai varetu pretoties bremzesanas sokam, uz kadu bridi vins zaudeja samanu.
        Gravimetra raditajs uzsavas lidz minus 7 g, notriceja un lenam nokrita lidz minus
4. AMUtIII zaudeja gandriz tresdalu sava atruma â tagad tas veica vairs tikai 145 ki­lometrus sekunde.
        Kur palikusi uguntinaü Mirkli Pirkss uz­traucas, ka vispar to pazaudejis. Ne, ugun­tina bija. Tikai talu. Optiskais temeklis radija 240 kilometru. Divu sekunzu laika vins butu varejis nolidot lielaku attalumu. Tatad tulit pec Pirksa manevra ari uguntina zibenigi samazinajusi atrumu!
        Un tad â velak vins pats brinijas, ka tikai tad, â Pirksam ienaca prata, ka tas drosi vien ir noslepumainais kaut kas, kuru savos patrullidojumos sastapusi Tomass un Vilmers.
        Lidz sim bridim vins vispar nebija domajis par briesmam. Tagad vinu peksni parnema bailes. Tas turpinajas isu bridi. Protams, nekas tamlidzigs nevar atgadities â bet, j a n u ta tomer bija svesas, citas pasaules ra­ketes uguntinaü
        Uguntina acimredzami tuvojas, samazinaja atrumu, atradas jau 60â50â30 kilometru at­taluma. Ari Pirkss pats nedaudz tuvinajas un bija pat parsteigts, cik atri izaugusi uguntina: tagad ta spideja jau divu kilometru attaluma no raketes prieksgala, atkal bija blakus!
        Kresla otra puse kabata atradas binoklis, divdesmitcetrkartigs nakts binoklis, â to lie­toja tikai iznemuma gadijumos, kad, pieme­ram, sabojajies radars un japielido pie kada pavadona no enas puses. Tagad sis binoklis loti nodereja. Tas deva tadu palielinajumu, ka uguntina tagad it ka atradas nepilnus simt metrus no raketes. Tas bija neliels disks, balts ka atskaidits piens, pec izmeriem mazaks par Menesi, kadu to redz no Zemes. Pari sim diskam slideja vertikalas aptumso­jumu svitras. Zvaigznes, kad tas aizsedza disks, neizzuda uzreiz, bet tikai pec kada briza, it ka balta diska malina butu nedaudz vairak retinata un caurspidigaka neka ta vidus.
        Bet apkart pienbaltajam diskam nekas ne­aizsedza zvaigznes. No simt metru atta­luma â binokli â varetu ieraudzit kugi atvilktnes lieluma. Bet tur neka nebija. Ne­kada kuga. Uguntina nebija nedz kada kuga pozicijas uguns, nedz izpludes liesma. Tas bija skaidrs.
        Vienkarsi â patstaviga, lidojosa balta uguntina.
        Pratu vareja zaudet!
        Pirkss sajuta milzigu velesanos izsaut uz pienbalto disku. Tas nebija viegli, jo raketei nebija nekadu ierocu. Reglamenta to lieto­sana nebija paredzeta. Pirksam bija tikai divi prieksmeti, kurus vareja izsaut no kabines: vins pats un zondes balons. Patrulkugi ir ta konstrueti, ka pilots var katapulteties herme­tiska apvalka ar izpletni. To dara tikai arkar­tejas nepieciesamibas gadijuma, un atgriez­ties rakete atpakal, protams, vairs nav iespe­jams. Tatad atlika vienigi zondes balons. Ta ir loti vienkarsa ierice â gumijas balons ar planam sieninam, tukss un satits tik ciesi, ka atgadina skepu. Tas parklats ar aluminiju, lai varetu labak saredzet. Biezi uz aerodina- mometra radijumiem vien palauties nevar â vai rakete jau ieiet planetas atmosfera vai vel ne. Un galu gala pilots grib zinat â un tas ir galvenais â vai ap vinu neatrodas reti­nata gaze. Tad pilots izmet balonu, kas auto­matiski piepusas un lido ar nedaudz lielaku atrumu neka kugis. Balons redzams ka gaiss plankumins pat piecu sesu kilometru atta­luma. Ja balons ieklust retinata gaze, pat loti retinata, tas sasilst no berzes un
parplist. Tad pilots zina, ka laiks sakt bremzesanu. Pirkss meginaja paverst prieksgalu tiesi pret miglaino disku. Vins nevareja temet ar ra­daru, tadel izmantoja optisko temekli. Trapit tik mazam prieksmetam gandriz no divu kilo­metru attaluma ir neiedomajami gruti. To­mer Pirkss meginaja izsaut, bet disks nelava panemt sevi uz grauda. Tiklidz Pirkss, uzma­nigi manevrejot ar nolieces dizem, saka griezt AMU prieksgalu, disks mierigi atvir­zijas sanis un atkal jonoja vinam pa prieksu kreisa zvaigznu ekrana centra. Sis manevrs atkartojas cetras reizes pec kartas, katru nakamo reizi nedaudz atrak, it ka disks aiz­vien labak orientetos pilota nodomos. Tas acimredzot nevelejas, lai AMU prieksgals butu paversts tiesi pret vinu, un lidoja ar ne­lielu sanu novirzi.
        Tas bija fantastiski. Lai pamanitu raketes prieksgala niecigo kustibu divu kilometru attaluma, diska riciba vajadzeja but kadam gigantiskam teleskopam, ko Pirkss nemaz ne­redzeja. Un tomer disks izdarija aiziesanas manevru, nokavedamies ne vairak par pus- sekundi.
        Pirksa nemiers auga auguma. Vins jau bija izdarijis visu iespejamo, lai identificetu so sasodito lidojoso objektu, bet nebija ticis ne par soli tuvak. Un tad â sededams nekustigi, ar pamazam stingstosam rokam â vins peksni iedomajas, ka ar tiem diviem drosi vien noticis tiesi tas pats. Ieraudzijusi ugun­tinu, vini centas uzzinat tas pazisanas signa­lus, domadami, ka tas ir kads divains kos­mosa kugis; kad tiem neatbildeja, vini saka dzities tam pakal aizvien atrak; drosi vien tapat bija petijusi uguntinu ar binokli un pa­manijusi tumsas svitras, kas to skersoja;
        Varbut vini sava uz to ar zondes balonu, bet pec tam . . . izdarija kaut ko tadu, ka vairs neatgriezas.
        Sapratis, cik tuvu vins ir tadam pasam galam, Pirkss ne vien sajuta bailes, bet vinu parnema ari izmisums. Tas bija gluzi ka mur­gaina sapni: kadu bridi vins neapjauta, kas vins ir â Pirkss, Tomass vai Vilmers. Tadel ka toreiz viss norisinajas tiesi tapat ka ta­gad, â tur nebija nekadu saubu. Vins sedeja ka paralizets, pilnigi parliecinats, ka glabina vairs nav. Visbriesmigakais bija tas, ka vins pat nevareja aptvert, kur slepjas briesmas,â izplatijums bija tukss å
        Tukssü
        Ja, sektors bija tukss, bet vins tacu vairak neka stundu dzinas pakal uguntinai ar atrumu lidz 230 kilometriem sekunde. Iespe­jams, ne, pilnigi skaidrs, ka vins atradas uz sava sektora robezas vai pat bija parlidojis tai pari. Kas atrodas talakü Nakamais sek­tors, 1009., nakamie pusotra triljona kilo­metru tuksuma. Tuksums, no visam pusem miljoniem kilometru itin neka, tikai tuksums, bet divu kilometru attaluma no raketes prieksgala dejoja balta uguntina.
        Pirkss saka saspringti domat, ko gan ta­gad â tiesi tagad â butu varejusi darit Vil­mers vai Tomass. Vilmers un Tomass. Tadel ka vinam jadara pavisam kas cits. Citadi vins neatgriezisies.
        Pirkss velreiz nospieda bremzes. Raditajs nodrebeja. Vins lidoja aizvien lenak. Vairs
        tikai 30â22â13â5 kilometri sekunde. Luk, jau 0,9. Vairs tikai dazi simti metru se­kunde â raditajs tikko manami drebeja virs nulles. No reglamenta viedokla vins bija ap­stajies. Izplatijuma raketei vienmer ir kaut kads atrums attieciba pret kaut ko. Stavet ka zeme iedzitam mietam nav iespejams.
        Uguntina kluva mazaka. Ta aizvirzijas ar­vien talak un talak å kluva aizvien balaka, pec tam vairs nekluva mazaka. Saka augtå atkal kluva lielaka, kamer apstajas tapat ka vins. Divus kilometrus no raketes prieksgala.
        Ko nebutu darijusi Vilmers un Tomassü Ko vini noteikti nebutu darijusiü Vini nebutu begusi no sadas mazinas, drankigas, idiotiskas uguntinas, no mulkiga miglaina punktina!
        Pirkss negribeja pagriezties: pagriezoties, vins pazaudetu punktinu no redzesloka â tas paliktu aiz muguras, bet to, kas notiek aiz muguras, ir grutak noverot, galva japa­griez uz sanu ekrana pusi, un vispar Pirkss nevelejas, lai si uguntina butu vinam aiz­mugure -â vins gribeja to skaidri un nepar­traukti redzet. Tadel Pirkss iesledza atpakal­gaitu, izmantodams bremzes dizes ka paatri­najuma dizes. Ari tas ir japrot, ta ir elementara pilotaza. Sakuma bija minus 1 g, velak minus
1,6, minus 2. Atpakalgaita ra­kete nelidoja tik ideali ka ar parasto vilkmi. Prieksgals nedaudz zvarojas â bremzes to­mer domatas bremzesanai, nevis paatrina­jumam.
        Uguntina it ka ietrisejas. Dazas sekundes ta samazinajas izplatijuma, uz mirkli aiz- sedza Eridana Alfu, noslideja no tas, pade­joja starp mazam bezvarda zvaigznem â un sekoja raketei.
        Negribeja atkapties.

«Tikai mierigi,» Pirkss nodomaja. «Ko gan ta galu gala var man nodaritü Tads mazs, spidoss meslinsü Un kada man par to visu dalaü Mans uzdevums â patrulet sektoru. Velns lai parauj so uguntinu!»
        Ta Pirkss domaja, bet, protams, ne mirkli nenoversa skatienu no uguntinas. No nepa­rastas satiksanas briza bija pagajusas gan­driz divas stundas. Reizem dedzinaja acis un tas piepluda ar asaram. Pirkss izvalbitam acim turpinaja kapties atpakal. Kapjoties atpakal, nedrikst lidot parak atri, bremzes nav paredzets darbinat ilgi. Tadel vins lidoja ar astonu kilometru atrumu sekunde â un sviedri vinam pluda aumalam.
        Jau labu bridi Pirkss juta: kaut kas notiek ar vina kaklu; it ka kads butu ar knaiblitem atvilcis adu no ta lejup uz krutim, un mute kluva sausa. Pirkss nepieversa tam uzma­nibu, jo vinam bija svarigakas rupes par sausu muti un adas knudesanu uz kakla. Pec tam vinam kluva kaut ka savadi â vins vairs nejuta savas rokas. Kajas vins juta. Laba spieda bremzes dzineja pedali. Pirkss meginaja pakustinat rokas, jo ne­gribeja izlaist no acim uguntinu: ta naca itka tuvak â apmeram 1,9 vai 1,8 kilometri no prieksgala. Dzenas vinam pakal, vaiü
        Vins gribeja pacelt roku, bet nevareja. Otru â ne tikai nevareja! Vins nejuta savas rokas, it ka to vispar nebutu. Gribeja paska­tities uz tam -â kakls pat nepakustejas, tas bija saspringts, ciets ka koks.
        Pirksu parnema panika. Kapec vins lidz sim bridim nebija izdarijis to, kas bija vina tiesais pienakumsü Kadel, ieraudzijis ugun­tinu, nekavejoties neizsauca pa radio Bazi un nepazinoja par toü
        Tadel ka vinam bija kauns. Vilmeram un Tomasam drosi vien ari bija kauns. Vins iztelojas, ka smietos radistu kabine. Ugun­tina! Balta uguntina, kas sakuma beg no ra­ketes, bet pec tam vaja to! Patiesam! Pa­teiktu vinam, lai iekniebj sev un pamostas.
        Tagad Pirksam bija vienalga â vins vel­reiz paskatijas uz ekranu un teica:
        â Patrulejosais AMU-111 izsauc Baziå
        Pareizak sakot â gribeja teikt. Bet ne­vareja. No rikles izlauzas kaut kada neartiku­leta murminasana. Pirkss sasprindzinaj a visus spekus â atskaneja reciens. Un tad â pirmo reizi â vina skatiens atravas no zvaigznu ekrana un pieversas spogulim. Vina prieksa, pilota kresla, apala, dzeltena kivere sedeja briesmonis.
        Tam bija milzigas, izvalbitas acis, elles sausmu pilnas, plati ieplesta vardes mute, taja kulajas tumsa mele. Kakla vieta triceja kaut kadas savilktas dzislas, kas nepartraukti
        raustijas, ta ka apaksejais zoklis pazuda tajas. Un sis briesmonis ar peleku, strauji pietukstosu seju reca.
        Pirkss pulejas aizvert acis â nevareja. Gribeja atkal paskatities uz ekranu â ne­vareja. Pie kresla piesaistitais briesmonis raustijas aizvien negantak, ka gribedams saraut siksnas. Pirkss skatijas uz to â neko citu vins nespeja darit. Pats vins nejuta ne­kadu krampju, neko. Juta tikai, ka sak slapt, ka nevar ievilkt gaisu.
        Vins dzirdeja kaut kur blakus pretigu zobu snirkstonu. Vins vispar vairs nebija Pirkss â neko nezinaja, vinam nebija ne roku, ne kermena, bija palikusi tikai kaja, kas spieda bremzes pedali. Vins juta, ka vinam paliek tikai skatiens, kas klust aizvien miglainaks, ka acu prieksa sak nirbet mazi balti punk­tini. Vins pakustinaja kaju. Ta saka rausti­ties. Pacela to. Nolaida. Briesmonis spoguli izskatijas pelnu peleks, uz lupam tam para­dijas putas. Acis pavisam izspiedas no orbi­tam. Briesmonis raustijas.
        Tad Pirkss izdarija to, ko vel speja. Vins savecinaja kaju, parava to uz augsu un no visa speka iesita sev ar celi pa seju. Vins sajuta drausmigas, griezigas sapes par­sistajas lupas, asinis saka plust, uz zoda, vins vairs neko neredzeja.
        â A-a-a-a å â vins seca. óâ A- -a-a-a å
        Ta bija vina balss.
        Sapes kaut kur izgaisa, vins atkal neka ne­juta. Kas notiekü Kur vins atrodasü Vina nekur nebija. Nebija neka å
        Pirkss dauzija, dragaja ar celi savu seju, raustoties ka arpratigais, bet rekonas vairs nebija. Vins izdzirda savu elsojoso, asinis slapstoso balsi.
        Vins atkal atguva savas rokas. Tas bija ka no koka un tik briesmigi sapeja pie katras kustibas, ka visi muskuli likas partrukusi, bet vins vareja tas kustinat. Taustoties ar notirpusiem pirkstiem, Pirkss saka atspra­dzet siksnas. Iekeras kresla paroces. Piecelas. Kajas vinam triceja, viss kermenis bija ka ar amuru sadauzits. Vins piekeras pie troses, kas bija izvilkta skersam par vadibas kabini, un piegaja pie spogula. Atspiedas ar abam rokam pret ta ietvaru.
        Spoguli staveja pilots Pirkss.
        Vins vairs nebija peleks â seja bija vie­nas asinis, deguns sadauzits, pietucis. No parskeltajam lupam teceja asinis. Vaigi vel bija zilgani, sapampusi, zem acim melni mai­sini, zem adas uz kakla kaut kas vel raus­tijas, tacu aizvien mazak, mazak â un tas bija vins, Pirkss. Vins ilgi slaucija asinis no zoda, splava, klepoja, dzili elpoja, vargs ka berns.
        Tad vins soli atkapas. Paskatijas uz ekranu. .Rakete aizvien vel tapat lidoja atpakalgaita, jau bez vilkmes, tikai ar ieskrejienu. Baltais disks lidoja tai pakal, aiz prieksgala, divu kilometru attaluma.
        Turedamies pie troses, Pirkss aizgaja lidz kreslam. Domat vins vispar nespeja. Rokas vinam saka tricet tikai tagad, bet tas bija parastais efekts, kas radas pec soka, â to vins zinaja un nebaidijas no ta. Kaut kas kresla prieksa bija mainijies å
        Automatiska raiditaja kasetes virsma bija ieliekta. Pirkss pagruda vaku â tas nokrita. Kasete bija pilna ar sadauzitam detalam. Ka tas noticisü Acimredzot vins pats iesperis pa raiditaju. Kadü
        Vins apsedas kresla, iesledza nolieces dizes un saka pagriezienu.
        Baltais disks sasvarstijas, parslideja par ekranu, nonaca lidz ta malai, tacu nenozuda, bet atleca no malas ka bumbina! Atgriezas centra!
        â Maita! â Pirkss iekliedzas naida un riebuma.
        Si dranka del vins tik tikko neiegaja «mu­zigaja orbita»! Ja uguntina pagriezoties ne­aizvirzijas aiz ekrana, tad skaidrs, ka tas vispar nav, ka ta rodas pasa ekrana. Ekrans tacu nav logs, raketei nekadu logu nav. Taja ir televizijas iekarta â arpuse, apsuvuma, atrodas objektivi, bet iekspuse â apara­tura, kas parvers to elektriskos impulsus at­tela uz katoda ekrana. Vai iekarta saboja­jusiesü Tik divaina veidaü Un Vilmeram un Tomasam ariü Ka tas iespejamsü Un kas ar viniem pec tam notikaü
        Tagad Pirksam nebija laika par to pratot, Vins iesledza avarijas raiditaju.
        â Patrulejosais AMU-111 izsauc Bazi, â< vins sacija. â Patrulejosais AMU-111 izsauc Bazi. Atrodos uz 1009. un 1010. sektora ro­bezas, ekvatoriala zona, atgriezos, atklajis defektuå
        Kad pec sesam stundam Pirkss nosedas, sakas rupiga izmeklesana, kas turpinajas veselu menesi. Vispirms specialisti keras pie televizijas aparaturas. Ta bija jauna, uzla­bota aparatura â tada ir visam patruldie­nesta AMU raketem. To iemonteja pirms gada, un ta stradaja lieliski. Nekad nebija atklats ne mazakais defekts.
        Pec ilgam pulem elektroniki beidzot at­klaja uguntinas rasanas mehanismu. Ekrana katodcaurules pec vairaku tukstosu stundu darba tika bojats vakuums, uz ekrana iek­sejas virsmas radas klejojoss ladins, kas uz ekrana izskatijas pec pienbalta punktina. Sis ladins kustejas, paklausot diezgan sarezgitam likumibam. Kad raketes paatrinajums peksni pieauga, ladins izpluda nedaudz plasak, it ka tas tiktu saplacinats uz ekrana iekseja stikla, â tad likas, ka punktins tuvojas rake­tei. Kad iesledza atpakalvilkmi, ladins aiz­peldeja caurules dziluma, bet, kad paatrina­jums nostabilizejas un palika nemainigs, klejojosais ladins lenam atgriezas ekrana centra. Tas vareja ari parvietoties pa to visos virzienos, bet visbiezak koncentrejas pasa vidu â kad rakete lidoja bez vilkmes pa pastavigu orbitu. Un ta talak, un ta ta­lak â ladina petisana turpinajas, bet ta dinamiku atteloja sesstavigas formulas.
        Atklajas ari tas, ka specigakie gaismas avoti â caurules ieksiene elektriskie â la­dinu izkliede. Tas koncentrejas vienigi tad, kad katodcaurules sanemto impulsu intensi­tate bija loti vaja, kada ta ir kosmiska telpa talu no Saules. Vajadzeja tikai saules staram kaut reizi parslidet par ekranu, ladins izpluda un nozuda uz vairakam stundam.
        Apmeram to bija konstatejusi elektroniki. Radas pat vesela gramata, kas bija baztin piebazta ar matematiku. Pec tam darbu saka arsti, psihologi, astroneirozes un astropsiho- zes specialisti. Pec vairakam nedelam at­klajas, ka klejojosais ladins pulse (neapbru­nota acs to uztvera ka sikus aptumsojumus, kas slideja par gaiso disku), bet mirgojumu frekvence, parak islaiciga, lai acs varetu uz­tvert tos katru atseviski, iedarbojas uz ta saucamo smadzenu garozas tetaritmu un pa­lielina garozas potencialu svarstibas, kamer sakas peksna epilepsijai lidziga lekme. Ap­stakli, kas papildus sekmeja sis lekmes rasa­nos, bija pilnigs miers, jebkadu kairinataju trukums, iznemot gaismu, un ilgstosa, nepar­traukta skatisanas uz mirgojosu uguntinu.
        Specialisti, kas visu to atklaja, protams, kluva slaveni. Visa pasaule elektroniki tagad pazist Ledju-Harpera efektu â klejojosu ladinu rasanos katodcaurules vakuuma; astro- biologi toties zina ataktiski â katatoniski â klonisko Nugelheimera sindromu.
        Pirksa personiba zinatnes pasaulei palika svesa, un tikai loti citigi avizu lasitaji no petita saliktiem rakstiniem dazos vakara izdevumos vareja uzzinat, ka, pateicoties Pirksam, vairs nevienam pilotam nedraud liktenis, kads piemeklejis Vilmeru un To­masu, kuri, palielinajusi lidz pedejai iespejai savu rakesu atrumu un zaudejusi samanu, dzenoties pec malduguntinas, gaja boja Kos­mosa dziles.
        Ta slava pagaja Pirksam garam, bet vins par to nemaz nenoskuma. Pat par maksligo zobu, kas vinam bija jaieliek ta vieta, kuru vins bija izsitis ar celi, vins samaksaja no savas kabatas.

«ALBATROSS»

        Pusdienas bija sesi edieni â neskaitot pie­devas. Vina ratini nedzirdami ripoja pa stik­lotiem celiniem. Augstu pie griestiem virs katra galdina dega punktveida spuldze. Bru­nurupucu zupu pasniedza citronkrasas gaisma. Zivis â gandriz balta ar zilganu zai- gojumu. Calus apspideja sartums ar maigu, zidaini pelecigu nokrasu. Kad dzera melno kafiju, par laimi, nekluva tumss â Pirkss bija sagatavojies vislaunakajam. Sis pusdie­nas vinu nogurdinaja. Vins nosolijas, ka no sis dienas edis tikai apakseja klaja bara. Zales svinigums vinu nomaca. Visu laiku bija jadoma par elkoniem. Turklat â tuale­tes! Zale bija ieliekta â malas atradas aug­stak, centrs gandriz pusstavu zemak. Ta
        izskatijas ka gigantisks zeltains, kremkrasas skivis, pilns ar pasaule kosakajam sviest­maizem. Stivas, puscaurspidigas kleitas cauk­steja Pirksam aiz muguras. Seit lieliski pa­vadija laiku. Speleja muzika. Skraidija oficianti â isti oficianti, katrs izskatijas ka filharmonijas dirigents. «Transgalaktika» garante: nekadu automatu, intima atmosfera, smalkjutiba, sirsniga, cilveciska labveliba, viss apkalpojosais personals dzivi cilveki, isti sava aroda virtuozi.
        Pirkss dzera melno kafiju, smekeja ciga­reti un centas atrast zale kadu vietu, kas veldzetu skatienu. Mierigu sturiti, kur va­retu atpusties. Galda biedre vinam patika. Uz vinas dekolteta kakla melneja plakans, raupjs akmentins. Ne jau kaut kads hrizo- prass vai halcedons. Nekas no Zemes â drosi vien no Marsa. Sis akmentins, jadoma, bija vesela bagatiba, tacu izskatijas pec brugakmena skembas. Sievietem nedrikst but tik daudz naudas.
        Pirkss nebija sasutis. Nebrinijas. Vins ve­roja. Pamazam vinam radas velesanas izkus­teties. Vai neaiziet pastaigaties uz klajaü
        Vins piecelas, viegli palocijas un aizgaja. Iedams starp skautnainam kolonam, kas bija noklatas ar spogulmasu, Pirkss ieraudzija savu attelu â zem kaklasaites mezgla bija redzama poga. Kurs gan, starp citu, vel nesa sadas kaklasaitesü Pirkss sakartoja apkakliti jau gaiteni. Iekapa lifta. Uzbrauca pasa augsa, uz skatu klaja. Lifts nedzirdami at­veras. Seit nebija nevienas dzivas dveseles. Pirksu tas iepriecinaja. Tresdala padzilinato griestu virs klaja, kur staveja atputas kresli, izskatijas ka melns, gigantisks, pret zvaig­znem paverts logs. Atputas kresli ar pledu kaudzem bija tuksi. Tikai viena no malejiem kads guleja, apsedzies lidz zodam, â di­vains vecis, kas naca pusdienot stundu velak par citiem un eda viens pats tuksaja zale, aizsegdams seju ar servjeti, kad juta sev pieverstu skatienu.
        Pirkss apgulas. Apslepti klimatizatori rai­dija uz klaja galeriju brazmainas veja plusmas; likas, ka pus tiesi no melnajam debesu dzilem. Konstruktori, kuru pakalpo­jumus izmantoja «Transgalaktika», bija sava aroda lietprateji. Atputas kresli bija erti â pat ertaki par pilota kreslu, lai gan tas bija konstruets, pamatojoties uz visprecizaka­jiem matematiskiem aprekiniem. Pirksam kluva vesi. Tapec bija vajadzigi pledi. Vins ietinas tajos, it ka iegrima dunas.
        Kads naca augsa. Pa kapnem, nevis lifta. Galda biedre. Cik gadu vinai varetu butü Mugura vinai bija pavisam cita kleita. Bet varbut ta vispar bija cita sievieteü Vina at­gulas tris atputas kreslus talak. Atskira gra­matu. Vejs salca gramatas lapas. Pirkss ska­tijas tagad taisni uz prieksu. Vareja lieliski redzet Dienvidu Krustu. Loga ietvara no­skelts, spideja MazaMagelana makona gaba­lins â gaisaks punktins uz melna fona. Pirkss nodomaja, ka lidojums ilgs septinas dienas.
        Sai laika daudz kas var notikt. Vins tisam sa­kustejas. Biezais, cetrkartigi salocitais papirs iecaukstejas krusu iekskabata. Pirksam klajas labi â otra navigatora vieta vinu jau gaidija, vins precizi zinaja marsrutu: no Se- vernajas Zemlas ar lidmasinu lidz Eirazijai un talak uz Indiju. Vinam bija vesela bilesu gramatina â to vareja lasit, katra blanka citada krasa, dubulta, noplesamie taloni, zelta apmalites, â viss, ko «Transgalaktika» deva pasazieriem rokas, laistijas sudraba vai zelta. Pasaziere tresaja atputas kresla ir loti skaista. Drosi vien ta pati. Vajadzetu kaut ko pateikt, bet varbut labak nevajagü Vins tacu, skiet, stadijas vinai prieksa. Tira ne­laime, ja tik iss uzvards â neesi paguvis iesakt, kad tas jau beidzas. «Pirkss» skan tapat ka «ikss». Visvairak neertibu tas sa­gada, sarunajoties pa telefonu. Pateikt kaut koü Bet ko tadü
        Pirkss atkal nodevas mokosam pardomam. Uz Marsa vins iztelojas so celojumu pavisam savadak. Kugu ipasnieki no Zemes apmak­saja vinam parlidojumu â tiem, liekas, bija kaut kadi darijumi ar «Transgalaktiku», un no vinu puses tas nebija tikai skaists zests vien. Bet vins, lai gan nolidojis jau gandriz tris miljardus, nekad vel nebija celojis «Ti­tanam» lidziga kugi. Kravas kugi izskatijas pavisam citadi! Simt astondesmit tukstosu tonnu miera stavokla masas, cetri galvenas vilkmes reaktori, kustibas atrums 65 kilo­metri sekunde, tukstots divi simti pasazieru vienvietigajas un divvietigajas kajites ar vannam, luksus numuri, garanteta pastaviga gravitacija, iznemot starta un nosesanas brizus,-vislielakais komforts, nekadu avariju, komanda â cetrdesmit divi cilveki, apkalpo­josais personals â divsimt sesdesmit cil­veku. Keramits, terauds, zelts, paladi js, hroms, nikelis, iridijs, plastmasas, Kararas marmors, ozols, sarkankoks, sudrabs, kristals. Divi baseini. Cetras kinozales. Astonpadsmit stacijas tiesajiem sakariem ar Zemi â vie­nigi pasazieru vajadzibam. Koncertzale. Sesi galvenie klaji, cetri skatu
klaji; automatiskie lifti; iespeja pasutit biletes gadu uz prieksu uz visam raketem Saules sistemas ietvaros. Bari. Spelu zales. Universalveikals. Amat­nieku ielina â kadas Zemes vecpilsetas skersielinas preciza kopija ar vina pagra­binu, ar gazes laternam, menesi, aklu muri un kakiem, kas pastaigajas pa so muri. Oran­zerija. Un velns zina kas vel. Celojumam jailgst veselu menesi, lai apstaigatu to visu vismaz vienu reizi.
        Pasaziere aizvien vel lasija. Vai tiesam sievietem jakraso mati tada krasaü Norma­lam cilvekam, redzot tadus matus, klustå Bet vinai â vinai si krasa gandriz vai pie­stav. Pirkss nodomaja, ja vinam butu degosa cigarete, vajadzigie vardi atrastos uzreiz. Un iebaza roku kabata.
        Cigaresu etvija â vinam nekad nav bijusi â so vinam uzdavinajis Bomans un vins to nesaja ka pieminu â liekas, bija kluvusi mazliet smagaka. Tikai mazdruscin. Par to vins bija parliecinats. Vai palielinajies paatrinajumsü
        Pirkss ieklausijas. Tad, luk, kas.
        Dzineji stradaja ar lielaku jaudu. Parasts pasazieris to nemaz nesaklausitu:
«Titana» masintelpu no pasazieru telpam atdalija cetras izolacijas starpsienas.
        Pirkss izvelejas balu zvaigzniti pasa loga sturi un nenoversa no tas skatienu. Ja vini tikai palielina atrumu, zvaigznite nekuste­sies no vietas. Bet, ja ta notrices å
        Zvaigznite notriceja. Leni â arkartigi leni â aizpeldeja sanis.

«Pagrieziens ap lielo asi,» Pirkss nodo­maja.

«Titans» lidoja pa «kosmisko tuneli», kur neka nebija â nedz puteklu, nedz meteoritu, neka, iznemot tuksumu. Prieksa, tukstots devinsimt kilometru attaluma no vina, jo­noja «Titana» locis, kura uzdevums bija no­drosinat gigantam brivu celu. Kadelü Katram gadijumam, lai gan cels tapat bija brivs. Raketes stingri ieveroja kustibas grafiku. «Transgalaktikai» bija garantets lidojums bez traucejumiem pa noteiktu parabolas posmu, pamatojoties uz apvienotas astrona- vigacijas kompanijas noslegto vienosanos. Neviens nevareja aiznemt tas trasi. Zinas par meteoritiem pienaca tagad sesas stundas uz prieksu; kops tukstosiem automatisko zondubija sakusas patrulet sektorus aiz Urana orbitas, raketem praktiski nekadas briesmas no arienes nedraudeja. Joslai â miljards meteoritu orbitai starp Zemi un Marsu â bija savs patruldienests, turklat rakesu trases gaja arpus ekliptikas plaknes, kura ap Sauli griezas dardosa Josla. Progress â pat kops ta laika, kad Pirkss lidoja ar patrulrake- tem, â bija milzigs.
        Vardu sakot, «Titanam» nebija ne mazakas vajadzibas lavet, nekadi skersli neaizspros­toja celu. Un tomer kugis nogriezas. Tagad Pirksam vairs nevajadzeja pat skatities uz zvaigznotam debesim â vins sajuta to ar visu kermeni. Zinot kuga atrumu, ta masu un zvaigznu kustibas atrumu, vins, ja vien veletos, butu varejis aprekinat trajektorijas likni.

«Kaut kas ir noticis,» Pirkss nodomaja. «Bet kasü»
        Pasazieriem neko nezinoja. Slepj kaut koü Kadelü Pirkss diezgan vaji orientejas kartiba, kada valda uz luksus pasazieru kugiem. To­ties vins loti labi zinaja, kas var notikt ma- sintelpa, vadibas kabineå nav jau nemaz tik plasa si saimnieciba. Ja draudetu avarija, kugis saglabatu sakotnejo atrumu vai ari sa­mazinatu to. Tacu
«Titans» å
        Tas turpinajas jau cetras minutes. Tatad â pagrieziens gandriz par 45 gradiem. Intere­santi.
        Zvaigznes nekustejas.
        Kugis lidoja taisna virziena. Etvija, ko Pirkss vel aizvien tureja roka, kluva sma­gaka.
        Vini lidoja taisna virziena un palielinaja atrumu. Uzreiz viss kluva skaidrs. Kadu bridi Pirkss sedeja nekustigi, tad piecelas. Tagad vins svera vairak. Pasaziere ar pelekajam acim paskatijas uz vinu.
        â Kaut kas noticisü
        â Nekas sevisks.
        â Kaut kas ir mainijies. Vai jus nejutatü
        â Nieki. Mazliet palielinam atrumu, â Pirkss noteica.
        Tagad varetu sakt parasto iepazisanas sa­runu. Vins paskatijas uz pasazieri. Matu krasa nemaz netrauceja. Vina bija loti skaista.
        Pirkss devas uz prieksu. Paatrinaja solus. Sieviete laikam nodomaja, ka vins ir jucis. Lidz pat skatu klaja galam sienas bija klatas ar daudzkrasainam freskam. Pa durvim ar uzrakstu «Klaja gals â ieejas nav» Pirkss iegaja gara, tuksa gaiteni, kas spuldzu gaisma metaliski spideja. Durvju rindas ar numuriem. Pirkss devas talak. Orientejas pec dzirdes. Pa kapnitem uzkapa pusstava un apstajas pie citam durvim. No terauda.

«Ieeja tikai zvaigznu personalam» bija rakstits uz plaksnites. Oho! Cik skaistus no­saukumus izdomajusi si «Transgalaktika»!
        Durvis bija bez roktura, tas atvera ar spe­cialu sledzeni, kadas vinam nebija. Pirkss pielika pirkstu pie deguna. Bridi domaja.
        â Tap-tap â ta-ta â tap-tap-tap, â vins izklauveja.
        Pirkss mirkli gaidija. Durvis atveras. Sprauga paradijas druma, sasarkusi seja.
        â Ko jus velatiesü
        â Es esmu patruldienesta pilots, â vins sacija.
        Durvis atveras plasak.
        Pirkss iegaja ieksa. Seit atradas rezerves vadibas pults â pie vienas sienas bija no­vietota nolieces dizu vadibas dublejosa sistema. Preteja puse â optiskas kontroles ekrani. Pie aparatiem staveja dazi kresli, visi bija tuksi. Zems automats kontroleja spuldzu mirgosanu. Uz saura galdina pie sienas staveja pustuksas glazes gredzenveida spailes. Gaisa juta svaigi uzvaritas kafijas aromatu un ipatneju parkarsusu plastmasu smarzu ar tikko manamu ozona piejaukumu. Otras durvis bija puspievertas. Aiz tam dzirdeja vajus taisnotaja pikstienus.
        â SOSü â Pirkss jautaja cilvekam, kas vinam bija atveris durvis. Tas bija padrukns virietis ar nedaudz uztukusu vaigu, it ka tam sapetu zobi. Matos â radioaustinu loka iespiedums. Mugura vinam bija peleka, ne­aizpogata
«Transgalaktikas» uniforma ar daudziem ravejsledzejiem. Krekls bija izlidis no biksem.
        â Ja.
        Virietis it ka svarstijas.
        â Jus no patruldienestaü â vins jautaja.
        â No Bazes. Divus gadus lidoju pa Trans- urana orbitam. Esmu navigators. Mans uz­vards Pirkss.
        Virietis sniedza roku.
        â Mindels. Kodolfizikis.
        Nerunadami vairs ne varda, vini devas uz otru telpu. Ta bija tieso sakaru radiokabine. Loti plasa. Kadi desmit cilveki ielenca gal­veno raiditaju. Divi radiotelegrafisti ar ra- dioaustinam kaut ko nepartraukti rakstija, aparati klaudzeja, zem gridas bija dzirdami pikstieni. Kontrolspuldzes dega pie visam sienam. Seit izskatijas ka liela starppilsetu telefona centrale. Telegrafisti gandriz vai guleja uz savam pultim. Vini bija tikai krek­los un bikses. Sejas nosvidusas â viens bija bals, otrs, vecaks, ar retu galva, izskatijas ta, it ka nekas nebutu noticis. Radioaustinu loks sadalija matus, un reta bija labi redzama. Divi cilveki sedeja galdinu talak; Pirkss pa­skatijas uz viniem un ieraudzija komandoru.
        Pirkss vinu mazliet pazina. «Titana» ko- mandors bija neliela auguma, iesirms, ar mazu, neizteiksmigu seju. Parlicis kaju par kaju, vins, liekas, petija savas kurpes purn­galu.
        Pirkss klusam piegaja klat cilvekiem, kuri staveja blakus telegrafistiem, paliecas uz prieksu un saka lasit par plecu virietim ar retu:
        å «sesi astonpadsmit komats tris lidoju ar pilnu vilkmi nonaksu gala astoni nulle divpadsmit beidzu.»
        Telegrafists ar kreiso roku pievilka veid­lapu un turpinaja pierakstit.

«Galvena Luna izsauc Albatrosu-4 Marss â
        Meness. Vai jums ir bojajumi punkts Atbil­diet pec Morzes radiofons neaizsniedz punkts Cik stundu varat notureties ar avarijas vilkmi punkts Nopeiletais dreifs nulle sesi komats divdesmit viens punkts Uztveru.»

«Brazma MarssâMeness izsauc Galveno Lunu punkts Eju ar pilnu vilkmi pie Alba- trosa 64. sektors punkts Man parkarsis reak­tors punkts Tomer eju talak punkts Atrodos sesu miliparseku attaluma no nopeileta SOS punkta Beidzu.»
        Peksni otrs radiotelegrafists, tas balais, izdvesa kaut kadu neartikuletu skanu. Visi apkart stavosie noliecas par vinu. Cilveks, kas ielaida Pirksu, pasniedza komandoram pilnas veidlapas. Otrs telegrafists rakstija:

«Albatross-4 izsauc visus punkts Atrodos dreifa elipse T-341 65. sektors punkts Kor­pusa apsuvums plist talak punkts Pakalgala rezervuari laiz udeni punkts Reaktora ava­rijas vilkme 0,3 g punkts Reaktors nav kontrolejams punkts Galvena starpsiena bojata vairakas vietas punkts Bojajums uz tresa klaja palielinas avarijas vilkmes iedar­bibas rezultata punkts Siltuma noplude tur­pinas punkts Meginu cementet punkts Par­vietoju komandu uz prieksgalu Beidzu.»
        Rakstot radiotelegrafistam triceja rokas. Viens no blakus stavosajiem panema vinu aiz krekla apkakles, piecela, izgruda lauka pa durvim, izgaja pats, pec briza atgriezas un apsedas vina vieta.
        â Vinam tur ir bralis, â vins paskaid­roja, nevienu ipasi neuzrunadams.
        Tagad Pirkss parliecas par plecu vecaka­jam radiotelegrafistam, kas peksni saka rakstit:

«Galvena Luna izsauc Albatrosu-4 Marssâ Meness punkts Pie jums lido Brazma no 64. sektora Titans no 67. sektora Ballistiskais astoni no 44. sektora Kobolds septini nulle divi no 94. sektora punkts Cementejiet starp­sienu skafandros aiz aizsegplaksnem augst- spiediena gadijuma punkts Pazinojiet avari­jas dreifu pasreizeja bridi punkts» å
        Tas, kurs bija nomainijis jauno tele­grafistu, skali sacija: «Albatross!», un visi noliecas par vinu. Vins rakstija:

«Albatross-4 izsauc visus punkts Avarijas dreifs nav noteikts punkts Korpusa spanti kust punkts Nav gaisa punkts Komanda skafandros punkts Masintelpa pielijusi ar skidumu punkts Aizsegplaksnes parsistas punkts Temperatura vadibas kabine 63 punkts Pirmais caurums kabine aizcementets punkts Skidums varas punkts Applust galve­nais raiditajs punkts Tagad uzturesu sakarus tikai pa radiofonu punkts Gaidam jus Beidzu.»
        Pirkss gribeja uzsmeket â gandriz visi smekeja, un vareja redzet dumus ka zilganas lentes kapjam augsup, kur tos uzsuca venti­lacijas atveres. Vins mekleja cigaretes pa visam kabatam un nevareja atrast. Kads â vins pat neredzeja, kurs, iespieda vinam roka attaisitu pacinu. Vins aizsmekeja. Ko- mandors sacija:
        â Kolegi Mindel, â uz mirkli vins iekoda apakslupa. â Pilnu vilkmi!
        Sakuma Mindels likas parsteigts, tacu neko nesacija.
        â Bridinatü â jautaja cilveks, kas sedeja blakus komandoram.
        â Ja. Es pats. Dodiet!
        Vins pievilka sev klat mikrofonu un saka runat:
        â Titans MarssâZeme izsauc Alba- trosu-4. Lidojam pie jums ar pilnu vilkmi. Atrodamies uz jusu sektora robezas. Busim pec stundas. Meginiet izklut pa avarijas luku. Busim pie jums pec stundas. Lidojam ar pilnu vilkmi. Turieties. Turieties. Beidzu.
        Vins atbidija mikrofonu un piecelas. Min­dels runaja pa interkomu pie pretejas sienas:
        â Zeni, pec piecam minutem pilnu vilkmi. Ja, ja, -3- vins atbildeja tam, kurs atradas vada otra gala. Komandors izgaja. Vina balsi vareja dzirdet otra istaba:
        â Uzmanibu! Uzmanibu! Pasazieri! Uz­manibu! Uzmanibu! Pasazieri! Parraidam svarigu zinojumu. Pec cetram minutem musu kugis palielinas atrumu. Mes sanemam SOS signalu un steidzamies . ..
        Kads aizvera durvis. Mindels pieskaras Pirksa plecam.
        â Piekeries pie kaut ka. Tulit bus vairak par diviem.
        Pirkss pamaja ar galvu. 2 g vinam neko nenozimeja, bet vins saprata, ka tagad nav istais laiks dizoties ar savu izturibu. Paklau­sigi piekeries pie kresla, kura sedeja vecaks telegrafists, vins lasija par ta plecu:

«Albatross-4 izsauc Titanu punkts Stundu nenoturesos uz klaja punkts Avarijas luka iespiesta starp plistosiem spantiem punkts Temperatura vadibas kabine 81 punkts Tvaiks ieplust kabine punkts Meginasu par­griezt prieksejas brunas un izlauzties Beidzu.»
        Mindels izrava vinam no rokam aprakstito veidlapu un aizskreja uz otru istabu. Kad vins vera vala durvis, grida viegli nodrebeja un visi sajuta, ka kermeni peksni klust loti smagi.
        Ienaca komandors, vins spera solus ar ma­namu piepuli. Apsedas sava kresla. Kads pasniedza vinam uzkarinamo mikrofonu. Rokas vins tureja saburzitu lapinu â pedejo
«Albatrosa» radiogrammu. Komandors izglu­dinaja lapinu un ilgi skatijas uz to.
        â Titans MarssâZeme izsauc Alba- trosu-4, â vins beidzot izteica. â Busim pie jums pec piecdesmit minutem punkts Pie­naksim pa kursu astondesmit cetri komats piecpadsmit punkts Astondesmit viens ko­mats divi punkts Atstajiet kugi. Mes jus at­radisim. Noteikti atradisim. Turieties. Beidzu.
        Atpogatos formas svarkos gerbies cilveks, kurs bija nomainijis' jauno telegrafistu, peksni pieleca kajas un paskatijas uz ko- mandoru â tas pienaca vinam klat. Tele­grafists nonema radioaustinas, atdeva tas ko- mandoram, bet pats saka regulet kerkstoso reproduktoru. Peksni visi sastinga.
        Kabine staveja cilveki, kuri bija lidojusi gadiem ilgi, bet kaut ko tadu neviens no viniem nebija dzirdejis. Tas, kura balss, sa­jaukdamas ar snakonu, skaneja no repro- duktora, ka ar uguns sienu atdalita, kliedza:
        â Albatross â visiem â skidums â va­dibas kabine â temperatura â neiespe­jami â komanda lidz galam â palieciet sveiki â instalacija å
        Balss apravas, un bija dzirdama tikai snakona.
        Reproduktors iecerkstejas. Bija gruti no­tureties kajas, tomer visi staveja, saliekusies un pret metala sienam atbalstijusies.
        â Ballistiskais astoni izsauc Galveno Lunu, â atsaucas speciga balss. â Dodos pie Albatrosa-4. Atbrivojiet man celu caur 67. sektoru, lidoju ar pilnu vilkmi, manevret apejot nevaru. Uztveru.
        Klusums ilga vairakas minutes.
        â Galvena Luna izsauc visus 66., 67., 68., 46., 47., 48. un 96. sektora. Pasludinu sekto­rus par slegtiem. Visiem kugiem, kas neiet ar pilnu vilkmi pie Albatrosa-4, nekavejoties janobremze, jaiesledz tuksgaita un jaiededz pozicijas ugunis. Uzmanibu, Brazma! Uzma­nibu, Titans MarssâZeme! Uzmanibu, Bal­listiskais astoni! Uzmanibu, Kobolds septini nulle divi! Ar jums runa Galvena Luna. At­brivoju jums celu pie Albatrosa-4. Jebkura kustiba SOS punkta vadosa radiusa sektoros tiek partraukta. Saciet bremzesanu milipar- seka no SOS punkta. Gadajiet, lai tiktu ieslegtas bremzes Albatrosa optiskaja ra­diusa, jo ta komanda, iespejams, jau pame­tusi klaju. Velu sekmes. Velu sekmes. Beidzu.
        Tagad atsaucas «Brazma» pec Morzes. Pirkss ieklausijas signalu pikstienos.

«Brazma MarssâZeme izsauc visus, kas dodas paliga Albatrosam-4 punkts Esmu iegajis Albatrosa sektora pec 18 minutem busu tam blakus punkts Man parkarsis reak­tors dzesinasanas iekarta bojata punkts Pec glabsanas darbiem man bus vajadziga arsta palidziba punkts Saku bremzesanu ar pilnu atpakal vilkmi Beidzu.»
        â Arpratigais, â kads noteica, un visi, kas lidz sim bija stavejusi ka statujas, saka ar acim meklet to, kurs bija to teicis. Sakas ne­apmierinata murminasana.
        â «Brazma» bus pirma, â Mindels no­teica un paskatijas uz komandoru.
        â Tai pasai bus vajadziga palidziba. Pec cetrdesmit minutem ..,
        Vins apklusa. Reproduktors arvien vel cerksteja un cerksteja, te peksni cauri sprakskiem vareja sadzirdet:
        â Brazma MarssâMeness izsauc visus, kas dodas paliga Albatrosam-4. Atrodos Al­batrosa optiskaja radiusa. Albatross dreife aptuveni pa elipsi T-348. Pakalgals sakarsis lidz kirssarkanai kvelei. Signalugunu nav* Uz aicinajuma signaliem Albatross neatbild.
        Bremzeju un saku glabsanas operacijas. Beidzu.
        Otra istaba atsaucas zumeri. Mindels un vel viens virietis izgaja lauka. Pirksam aiz sasprindzinajuma visi muskuli bija ka no koka. Ak dievs! Ka vinam gribetos but tur! Mindels atgriezas.
        â Ka tur irü â komandors jautaja.
        â Pasazieri jauta, kad vini vares dejot, â Mindels atbildeja. Pirkss pat nedzirdeja sos vardus. Vins skatijas uz reproduktoru.
        â Tagad jau driz, â komandors mierigi atbildeja. â Iesledziet optiskos sakarus. Mes tuvojamies. Pec dazam minutem mums vajag vinus ieraudzit. Kolegi Mindel, bridiniet otr­reiz â mes bremzesim.
        â Klausos, â Mindels atbildeja un iz­gaja.
        Reproduktors ieducas, un atskaneja balss:
        â Galvena Luna izsauc Titanu Marss â Zeme, Koboldu septini nulle divi! Uzmanibu! Uzmanibu! Uzmanibu! Ballistiskais astoni pamanijis 65. sektora centra spidumu ar gaismasspeju minus cetri. Brazma un Alba­tross neatbild uz aicinajumu signaliem. Iespejams reaktora spradziens uz Albatrosa. Pasazieru drosibas labad Titanam Marss â Zeme janobremze un nekavejoties jaatsau­cas. Ballistiskais astoni un Kobolds septini nulle divi rikojas talak pec pasu ieskatiem. Atkartoju: Titanam Marss â Zeme å
        Visi skatijas uz komandoru.
        â Kolegi Mindel, â vins sacija. â Brem­zesim miliparsekaü
        Mindels skatijas uz sava rokas pulkstena ciparnicu.
        â Ne, komandor. Mes ieejam optiskaja zona. Butu vajadzigi 6 g.
        â Tad mainisim kursu.
        â Tik un ta bus vismaz tris, â Mindels sacija.
        â Neko darit.
        Komandors piecelas, piegaja pie mikro­fona un ierunajas:
        â Titans Marss â Zeme izsauc Galveno Lunu. Nevaru nobremzet, man ir parak liels atrums. Mainu kursu, izdarot apiesanas ma­nevru, dzinejiem stradajot ar pusjaudu, un no 65. sektora izeju kursa divsimt divi 66. sektora. Ludzu atbrivot man celu. Uz­tveru.
        â Sanemiet apstiprinajumu, â vins uzru­naja virieti, kurs agrak bija sedejis vinam blakus. Mindels kliedza kaut ko interkoma. Nepartraukti duca zumeri. Uz sienas tablo iedegas uguntinas. Peksni kluva it ka tum­saks â asinis atpluda no acim. Pirkss plati iepleta kajas. Kugis bremzeja, izdarot pa­griezienu. «Titans» tikko manami vibreja, spalgi gaudoja dzineji.
        â Sesties! â komandors iekliedzas. â Man seit nav vajadzigi varoni! Tagad ir tris!
        Visi apsedas uz gridas, pareizak sakot, no­krita uz tas. Grida bija noklata ar biezu putuplasta kartu.
        â Nu! Tagad tur viss ir salauzts un sa­dauzits! â noruca cilveks, kas sedeja blakus Pirksam. Komandors to dzirdeja.
        â Apdrosinasanas sabiedriba samaksas,â vins atbildeja no sava kresla. Liekas, bija vairak neka tris â Pirkss ar pulem pielika roku pie sejas. Pasazieri drosi vien visi gu­leja kajites, bet kas notika virtuves, edam­istabas! Vins iztelojas oranzeriju. To tacu neviens koks neiztures. Bet lejal Veseli va­goni sadauzita porcelana! Jauks skats!
        Ieskanejas reproduktors:
        â Ballistiskais astoni izsauc visus. Atro­dos Albatrosa optiskaja zona. Albatross â makoni. Pakalgals sakarsis. Partraucu brem­zesanu un izsutu izplatijuma nodalas Albatrosa komandas meklesanai. Brazma neatbild uz aicinajuma signaliem. Beidzu.
        Paatrinajums samazinajas. Kads paradijas otras durvis un kaut ko nokliedza. Vareja jau piecelties. Visi devas uz durvim. Pirkss izgaja pedejais. Ta bija galvena vadibas ka­bine. Visu prieksejo sienu aiznema astonreiz sespadsmit metru liels ekrans â ieliekts, gi­gantisks ka milzu kinoteatri. Visas ugunis kabine bija nodzestas. Izplatijuma uz melna, zvaigznota fona, zemak par «Titana» galveno asi, kreisaja kvadranta pleneja tieva svitrina, kas beidzas ar nokaitetu, kirssarkanu ciga­retes uguntinai lidzigu ogliti. Si svitrina bija kodols balganam, nedaudz saspiestam puslim, no kura uz visam pusem stiepas atzari ar smailiem galiem; cauri sim lodveidigajam makonim aizvien skaidrak izlauzas spozako zvaigznu gaisma. Peksni visi sasveras uz prieksu, it ka gribetu ieiet ekrana. Pavisam zemu, apakseja labaja sturi starp zvaigznem iemirdzejas un saka atri mirgot balts punk­tins. Ta bija «Brazma».

«Albatrosa reaktora sakusies nevadama kedes reakcija punkts Ir cilveku upuri punkts Dazi apdegusi punkts Ludzu arstus punkts Raiditajs bojats spradziena laika punkts Reaktoram ir suce punkts Esmu ga­tavs katapultet reaktoru komats ja neaptu­resu suci punkts,» Pirkss atsifreja mirgojoso punktinu.

«Albatross» vairs nebija redzams. Starp zvaigznem pletas smags, dzintarbaltbruns dumu makonis ar kuplam krepem. Tas lenam nosedas, parvietojoties uz ekrana apaksejo kreiso sturi. «Titans» virzijas virs ta, iziedams jauna kursa no katastrofas sektora.
        Tumsas vadibas kabines dziluma no radio- kabines durvim krita gara gaismas strele.
        Bija dzirdama «Ballistiska» balss:
        â Ballistiskais astoni izsauc Galveno Lunu. Nobremzeju 65. sektora centralaja dala. Brazma miliparseka zem manis optiski signalize par cilveku upuriem un reaktora suci, ir gatava katapultet reaktoru, prasa arsta palidzibu, ko tai sniegsu. Albatrosa ko­mandas meklesanu apgrutina izplatijuma infi­cesanas ar radioaktivo makoni, kura virsmas temperatura parsniedz 1200 gradu. Atrodos Titana Marss â Zeme optiskaja zona, tas lido-man garam ar pilnu vilkmi, ieiedams 66. sektora. Gaidu Kobolda pienaksanu sep­tinos nulle divi, lai veiktu kopigus glabsanas darbus. Beidzu.
        â Visi vietas! â atskaneja skala balss. Vienlaikus iedegas vadibas kabines signal- ugunis. Sakas kustiba, cilveki izklida gar sienam trijos virzienos, Mindels deva pave­les, stavot pie sadales pults, vienlaicigi duca vairaki zumeri; beidzot zale bija tuksa, izne­mot komandoru, Mindelu un Pirksu; tur bija palicis tikai jaunais telegrafists, kurs staveja kakta ekrana prieksa un skatijas uz dumu makoni, kas pakapeniski izkliedejas, izpluda un kluva balaks.
        â A, tas esat jus, â «Titana» komandors sacija, it ka tikai nupat butu ieraudzijis Pirksu, un pasniedza vinam roku. â «Ko- bolds» atsaucasü â vins jautaja pari Pirksa galvai kadam radiokabines durvis.
        â Ja, komandor, lido atpakal.
        â Labi.
        Kadu bridi vini staveja, verodami ekranu. Pedejais netira makona kuskis bija izzudis. Ekranu atkal aizpildija tira zvaigznota tumsa.
        â Vai kads ir izglabiesü â Pirkss jautaja, it ka «Titana» komandors varetu zinat vairak par vinu pasu. Tacu vins bija komandors, un komandoram jazina viss.
        â Drosi vien vinam droseles iesprudu­sas, â komandors atbildeja. Vins bija galvas tiesu mazaks par Pirksu. Mati alvas krasa â vai nu nosirmojis, vai ari vienmer tadi bijusi.
        â Mindel, â komandors uzrunaja garam ejoso inzenieri, â esiet tik laipns, atsauciet trauksmi. Lai dejo. Jus redzejat «Alba- trosu»ü â vins jautaja, uzrunadams kluse­joso Pirksu.
        â Ne.
        -â Rietumu kompanija. Divdesmit tris tuk­stosi tonnu. Kas tur irü
        Pienaca radiotelegrafists un pasniedza vinam aprakstitu veidlapu. Pirkss izlasija pirmos vardus: «Ballistiskais izsaucå» â un atkapas. Tacu tagad vins trauceja cilve­kiem, kuri viena laida gaja cauri vadibas kabinei, un tadel nostajas kakta pie pasas sienas. Ieskreja Mindels.
        â Ka «Brazma»ü â Pirkss vinam jautaja. Mindels bija nosvidis un slaucija ar mutau­tinu pieri. Pirksam likas, ka vins pazist Min- delu jau veselu muzibu.
        â Nav jau tik launi, â Mindels noruca. â Dabujusi trukties. No satricinajuma sabo­jajusies reaktora dzesesanas sistema â sis drankis vienmer pirmais iziet no ierindas. Ir pirmas un otras pakapes apdegumi. Arsts jau ir tur.
        â No «Ballistiska»ü
        â Ja.
        â Komandor! Galvena Luna! â kads sauca no radiokabines, un komandors izgaja lauka, Pirkss staveja preti Mindelam, kas mehaniski pieskaras savam uztukusa jam vaigam un iebaza mutautinu kabata.
        Pirksam gribejas izprasnat vinu sikak, bet Mindels vairs neko neteica, tikai atmeta ar roku un aizgaja uz radiokabini. Reproduktors runaja desmit balsis, kugi no pieciem sektoriem jautaja par «Albatrosu», par «Brazmu». Galvena Luna beidzot paveleja visiem apklust un meginaja atsketinat sa­tiksmes samezglo jumu, kas bija radies ap 65. sektoru, kad tika noblokets apkartejais izplatijums. Komandors sedeja blakus tele­grafistam un kaut ko rakstija. Peksni telegra­fists nonema radioaustinas un nolika mala, it ka tas vinam vairs nebutu vajadzigas. Vis­maz Pirksam ta skita. Vins piegaja telegra­fistam klat no mugurpuses. Gribeja pajautat, kas noticis ar «Albatrosa» laudim â vai viniem izdevies izglabties. Telegrafists sajuta vina klatbutni, pacela galvu un ielukojas vinam seja. Pirkss vinam vairs neko nejau­taja. Vins izgaja pa durvim ar uzrakstu «Ieeja tikai zvaigznu personalam».
        TERMINUSS

1
        No pieturas bija vel krietns gabals ko iet, it ipasi, kad jastiepj cemodans, ka soreiz Pirksam. Spokaini balojosos laukus klaja rita migla, pa soseju, svikstinot riepas, trau­cas smagas automasinas, it ka dzidamas sev pa prieksu sudrabotas miglas valus; pagrie­zienos to pakalejas ugunis iedegas sarkanas. Parlikdams cemodanu no vienas rokas otra, Pirkss paskatijas uz augsu. Migla likas kritam lejup, jo vareja redzet zvaigznes. Pirkss nevilus uzmekleja ar skatienu Marsa kursa likni. Sai bridi peleka migla saligojas. Nedabiski zala uguns parskela to. Pirkss mehaniski atvera muti: tulit nograndes per­is â 2076 225
        kons, un tam sekos karsts viesulis. Zeme saka drebet. Acumirkli virs lidzenuma uz­leca zala saule. Lidz pasam horizontam indiga spozuma iemirdzejas sniegs, cela stabu enas saka skriet uz prieksu, viss, kas nebija spilgti zals, kluva melns, it ka par- oglojas. Berzedams zalas kluvusas plaukstas, Pirkss skatijas, ka viens no spokaini apgais­motajiem smailajiem minaretiem, kas seit, pauguru ieskautas ieplakas vidu, pacelas cits pie cita ka divainas celtnieka iedomas uz­burti, atraujas no zemes un, balstidamies uz uguns staba, sak svinigi celties augsup. Kad dardona kluva par materialu speku, kas pie­pildija visu apkartejo telpu, Pirkss, aizklajis seju ar rokam, ieraudzija caur pirkstiem ta­los tornus, celtnes un cisternas dimanta oreola. Administrativas ekas logi liesmoja, it ka aiz tiem plositos ugunsgreks, visas kon­turas saka vilnoties un locities svelmainaja gaisa, bet visa si skata vaininiece, uzvarosi rekdama, jau izgaisa augstumos, atstadama leja melnu, milzigu kuposas zemes apli. Pec minutes no zvaigznotajam debesim lielam lasem saka lit silts kondensacijas lietus.
        Pirkss pacela savu nesamo un devas talak. Raketes pacelsanas it ka satrieca nakti, kluva ar katru bridi gaisaks, un vareja jau redzet, ka gravjos saplok kustosais sniegs un viss lidzenums izkapj no tvaika makoniem.
        Aiz stieplu pinuma zoga, kura laistijas udens lases, stiepas gara, ar velenam klata aizsargsiena kosmodroma apkalpei. Nedziva,
        mitruma piesukusies perna gada kula nelava ä labi atsperties, tacu Pirkss tik loti steidzas, ka nemekleja tuvakas parejas pakapienus, bet ar ieskriesanos tika kalna un ieraudzija raketi no talienes.
        Izslejusies pari visam citam raketem, augsta ka tornis ta staveja atseviski. Tadas jau sen vairs nebuveja. Pirkss apgaja uz betona sakrajusas seklas pelkes, talak to gandriz vairs nebija: udens acumirkli iztvai­koja no termotrieciena, cetrsturaina plaksne sausi un spalgi ka vasara skaneja zem pape­ziem. Jo tuvak vins gaja, jo vairak bija jaat­liec galva. Raketes brunas izskatijas it ka parmainus noklatas ar limi un maliem kopa ar kaut kadam lupatam. Agrak volframam me­ginaja pievienot azbesta karbida skiedras. Kad sads kugis, bremzejot atmosfera, divas tris reizes apsvila, tas bija viscaur vienas skrandas, it ka tam butu dirata ada. Sis skrandas nebija verts raut nost, tulit atkal paraditos jaunas, jo pretestiba starta laika bija kolosala. Un stabilitate, vadamiba â stajies kaut tulit Kosmiska tribunala prieksa: acimredzams noziegums.
        Pirkss gaja nesteigdamies, lai gan cemo­dans jau bija pamatigi novilcis rokas: vins gribeja ka nakas apskatit kugi no arpuses; uz debess fona gluzi ka Jekaba kapnes iezi­mejas trapa viegla konstrukcija, raketes sie­nas bija pelekas ka akmens â starp citu, viss vel bija peleks: pa betonu izsvaiditas tuksas kastes, stikla baloni, sarusejusie dzelzs luzni, metala spiralu rituli.
        Nekartigi samesti, tie liecinaja, ka iekrau­sana notikusi steiga. Solus divdesmit no trapa Pirkss nolika cemodanu zeme un pa­veras apkart. Likas, krava atradas jau kugi; milziga kapurkezu kravas platforma bija at­bidita, un tas aki nokarajas kadus divus metrus no korpusa. Pirkss pagaja garam terauda ketnai, ar kuru kugis, liels un melns uz ritausmas fona, atspiedas pret betonu, un palida zem raketes pakalgala. Betons bija ieliecies zem ketnas kolosala svara, un pa to uz visam pusem aizstiepas plaisas.

«Samaksas ari par to,» ieiedams raketes pakalgala ena, Pirkss iedomajas kuga ipas­niekus. Atmetis atpakal galvu, vins apstajas zem pirmas izpludes piltuves. Tas apmali, kas regojas parak augstu, lai butu aizsnie­dzama, klaja bieza sodreju karta. Pirkss ievilka nasis gaisu. Lai gan dzineji jau sen nestradaja, vins tomer sajuta aso, raksturigo jonizacijas svilumu.
        â Panac surp, â kads ierunajas vinam aiz muguras. Pirkss atskatijas, bet nevienu neredzeja. Un atkal izdzirda to pasu balsi â it ka no tris solu atstatuma.
        â Hei, vai te kads irü â Pirkss iesaucas. Vina balss dobji noskaneja zem raketes melna pakalgala kupola, kas nirdza preti ar desmitiem dobumu. Klusums. Pirkss aizgaja otra puse un ieraudzija kadus trissimt metrus talak rosamies cilvekus: stavedami rinda, vini vilka pa zemi smagu kurinama padeves sluteni. Vairak neviena nebija. Pirkss vel bridi klausijas, un atkal, soreiz no augsas, lidz vinam nonaca neskaidra murminasana. Acimredzot sadu efektu radija izpludes pil­tuves: tas darbojas ka reflektori, koncentre­jot apkartejas skanas. Pirkss atgriezas pec cemodana un devas pie trapa.
        Iegrimis savas domas, â kas tas bija par domam, vins nevaretu pateikt â Pirkss ne­pamanija, ka uzkapa pa sesstavu kapnem. Augsa uz aluminija margu ietvertas platfor­mas vins pat nepagriezas, lai ar skatienu atvaditos no Zemes. Tas vinam neienaca prata. Iekams atvert luku, vins parvilka ar pirkstu par brunam. ista rive. Virsma atga­dinaja skabes saestu klinti.

«Nu, ko lai dara, pats ta gribeju,» vins no­murminaja. Luka smagi atveras, it ka butu nosprostota ar blukiem. Barokamera izska­tijas ka mucas iekspuse. Pirkss aptaustija caurules, saberza pirkstos sausus puteklus. Rusa.
        Spraucoties caur ieksejo luku, Pirkss vel paguva ieverot, ka starplika ir salapita. Aug­sup un lejup stiepas ar nakts spuldzem ap­gaismotas vertikalas gaitenu akas. To gaisma perspektiva sapluda gaiszila strele. Kaut kur virmoja ventilatori, zlaksteja neredzams suk­nis. Pirkss izslejas. Visu so brunu un klaju masivu vins sajuta ka pats sava kermena turpinajumu. 19 000 tonnu, velns paravis!
        Cela uz vadibas kabini Pirkss nevienu ne­satika. Gaiteni valdija tik absoluts klusums, it ka kugis jau atrastos kosmosa. Pneimatis­kais sienu parklajums bija vienos traipos; lejup nokarajas apbruzatas troses, pie kuram vareja piekerties bezsvara stavokli. Desmi­tiem reizu pargrieztie un sametinatie caurul­vadu savienojumi atgadinaja apdegusus kar­tupelus, kas iznemti no apdzisusa ugunskura. Pa bremsbergiem Pirkss aizgaja lidz sesstu­rainai telpai ar ovalam metala durvim katra siena. Ar auklam notiti misina rokturi pnei­matisko vieta.
        Numeratoru lodzini bolija savas stikla acis. Pirkss nospieda informatora pogu â noklik­skeja relejs, metala karba kaut kas noca- beja, bet ekrans palika tumss.

«Ko nuü» Pirkss nodomaja. «Skriet sudze­ties KIKü»
        Vins atvera durvis. Vadibas kabine izska­tijas ka trona zale. Nekustigo ekranu stiklos gluzi ka spoguli Pirkss ieraudzija sevir plat­male, kas lietu bija galigi zaudejusi formu, ar cemodanu, rudens meteli vins izskatijas pec pilsetnieka, kurs rakete ieklidis nejausi. Uz paaugstinajuma staveja plati pilotu kresli ar dziliem sedekliem â tajos vareja iegrimt lidz krutim, un tie iedvesa cienu ar saviem apmeriem. Pirkss nolika cemodanu uz gridas un piegaja pie pirma kresla. Taja melnoja ena â it ka pedeja sturmana regs. Pirkss uz­sita ar plaukstu pa kresla atzveltni â sace­las putekli, deguna ieknudejas, vins saka neganti skaudit un peksni iesmejas. Putu­plasta kresla parocu polstejums bija laika zoba sagrauzts. Skaitlojamas masinas â tadas Pirkss vel nebija redzejis. To konstruk­tors, liekas, bija parlieku daudz skatijies uz ergelem. Pultis bija vienas ciparnicas: cilve­kam vajadzeja but ar simt acim, lai varetu noverot visas uzreiz. Pirkss lenam pagriezas. Parlaizdams skatienu no vienas sienas uz otru, Pirkss redzeja labotu kabelu mudzek­lus, sarusejusas izolacijas plaksnes, roku nopuletas dzelzs
stures hermetisko starpsienu noblivesanai, izbalojusu krasu uz ugunsdro­sibas iericem. Viss bija tik puteklains, tik vecså
        Pirkss iespera pa kresla amortizatoriem. Tulit saka tecet hidrauliki.

«Ja jau citi lidojusi, ari es varesu,» vins nodomaja. Atgriezas gaiteni, pa pretejam durvim iekluva saneja un devas taisni uz prieksu. Blakus lifta durvim Pirkss pamanija uz sienas nedaudz tumsaku izcilni. Pielika plaukstu â ne, vins nebija kludijies. Aiz- plombets caurums. Pamekleja blakus citas plombas, bet seit acimredzot tika nomainita vesela sekcija â griesti un sienas bija gludi. Vins atkal paskatijas uz plombu. Cements bija sastindzis pikas, skita, ka vins saredz neskaidrus nospiedumus, ko atstajusas draus­miga steiga stradajosas plaukstas. Pirkss iekapa lifta un brauca lidz pasai apaksai, lidz reaktoram. Lodzina nesteidzigi slideja spidosi klaju cipari: piektais å sestais å septitais å
        Apaksa bija auksts. Gaitenis apliecas ka loks un sazarojas; zemas, iegarenas prieks­telpas gala Pirkss jau redzeja reaktora ka­meras durvis. Seit bija vel aukstaks; putek­laino spuldzu gaisma baloja elpa. Pirkss pa­purinaja galvu. Ledusskapjiü Tiem jabut kaut kur tuvuma. Vins ieklausijas. Apsu­vuma plaksnes, viegli skindot, drebeja. Pirkss pagaja zem masivam velvem, kuras dobji atbalsojas vina soli; vinam bija sajuta, ka vins atrodas kaut kur dzili pazeme. Her­metisko durvju rokturis negribeja padoties. Vins spieda stiprak â rokturis pat nepakus­tejas. Pirkss jau gribeja likt virsu tai kaju, tacu atsifreja atslegas mehanismu: vispirms vajadzeja izvilkt skelttapu.
        Aiz sim durvim bija otras, divviru, uz ver­tikalas ass, biezas ka dargumu glabatavai. No terauda lobijas nost laka. Acu augstuma vareja samanit sarkanu burtu atliekas:

«Biå ta å i».
        Pirkss nonaca saura, gandriz pilnigi tumsa eja. Kad vins uzspieda kaju uz slieksna, kaut kas noklikskeja un acis apzilbinaja balta gaisma; tulit pat iedegas tablo ar galvas­kausu virs sakrustotiem kauliem.

«Ir gan vini toreiz baidijusies!» Pirkss no­domaja. Metala pakapieni dobji iedunejas, kad vins kapa leja uz kameru. Vins atradas it ka izzuvusa gravja dibena: tiesi vina prieksa divu stavu augstuma lidzigi cietoksna murim pacelas izliekta, peleka reaktora aiz­sargsiena, ko izraibinaja nelieli zalgandzel- teni paugurini. Tas bija plombas kadreizejo nopludumu vietas. Pirkss meginaja tas sa­skaitit, bet, uzkapis uz platformas un ierau­dzijis visu sienu no augsas, atteicas no sava nodoma; dazas vietas aiz plombam vairs ne­bija redzams betons.
        Platforma, ko balstija dzelzs stabini, bija atdalita no parejas kameras ar stikla sienam, likas, ka tai uzlikta virsu stikla karba. Pirkss nojauta, ka tas ir svina stikls, kam japasarga no stipras radiacijas, tomer tik un ta sis atomarhitekturas piemineklis Pirksam skita bezjedzigs.
        No tada ka neliela jumtina apaksas regojas starveidigi izplesti Geigera skaititaji, kas bija paversti pret reaktora vederu. ipasa nisa Pirkss atrada ciparnicas, nekustigas, iznemot vienu. Reaktors darbojas tuksgaita.
        Pirkss nokapa leja un, notupies uz celiem, ieskatijas kontrolaka. Periskopa spoguli aiz vecuma bija parklajusies ar melniem plan­kumiem. Ta ka par daudz radioaktivo izde­dzu, bet galu gala Marss nav Jupiters, var aizlidot un atlidot desmit dienas. Radas, ka kurinama pietiks vairakiem sadiem reisiem. Pirkss iedarbinaja kadmija blendes. Raditajs nodrebeja un negribot parvietojas uz skalas otru galu. Parbaudija aizkavesanos â var iztikt! Kaut tikai kosmiskas inspekcijas kon­trolieris skatitos caur pirkstiem!
        Kakta kaut kas sakustejas. Divas zalas uguntinas. Pirkss ciesi paskatijas uz tam un nodrebeja: tas lenam parvietojas. Pirkss pa­gajas tuvak. Tas bija kakis. Melns, novardzis. Vins klusi ienaudejas un pieglauda muguru Pirksa kajai. Pirkss pasmaidija un paveras apkart. Augstu uz dzelzs plaukta vins ierau­dzija rinda saliktus burisus. Tajos knosijas kaut kas balts. Laiku pa laikam starp stieplu pinumiem paspideja melnas acu perlites. Baltas pelites. Dazreiz tas vadaja vecos ku­gos ka dzivus radioaktivas nopludes indika­torus; Pirkss noliecas, lai noglastitu kaki, bet tas izslideja no rokas apaksas, pagriezas uz vistumsako un saurako kameras dalu, klusi ienaudejas, uzmeta kukumu un, pieplacis pie zemes, lavijas pie betona sienas balsta, aiz kura melneja kaut kas taisnsturainai ejai lidzigs. Saspringti izslietas astes galins no­raustijas, kakis lida talak, tumsa tas bija vairs tikko saredzams. Pirkss ieinteresets pa­skatijas turp, pieliekdams galvu. Slipaja siena regojas pusatvertas kvadratveida dur­tinas, aiz tam kaut kas vaji spideja, sakuma izskatijas pec metala troses rituliem. Kakis, sabozis
spalvas, raudzijas uz so gaiso plan­kuminu, stiva aste viegli drebeja.
        â Kas tad atkalü Tur neka nav, â Pirkss nomurminaja un, notupies gandriz uz pape­ziem, ielukojas tumsaja iedobuma. Tur kads sedeja. Salikuso stavu klaja nespodri miglo- jumi. Kakis, klusi naudedams, devas uz dur­tinu pusi. Pirksa acis saka pierast pie tumsas: vins aizvien skaidrak saskatija asus, spigulo­josus, augstu saceltus celgalus, blavi vizosas metala brunas ap kajam un segmentetas metala rokas, kas bija tas aptverusas. Tikai galva slepas ena.
        Kakis ienaudejas.
        Viena roka cikstedama sakustejas, izstie­pas un, pieskardamas ar dzelzs pirkstu ga­liem gridai, izveidoja slipumu, pa kuru kakis zibenigi uzsavas augsa, lai iekartotos sedo­sajam uz pleca.
        â Ej tu, â Pirkss sacija, uzrunadams daleji kaki, daleji radijumu, kas lenam, it ka milzigu pretestibu parvaredams, saka novakt roku. Pirksa vardi paralizeja so kustibu. Dzelzs pirksti atsitas pret betonu.
        â Kas tur irü â atskaneja izkemota, it ka no dzelzs caurules nakosa balss. â Termi- nuss runa â kasü
        â Ko tu seit dariü â Pirkss jautaja.
        â Ter-minuss seit es auksts slik-ti redzu, â balss cerksteja.
        â Tu uzmani reaktoruü â Pirkss jautaja. Vins jau saka zaudet ceribu uzzinat kaut ko no automata, kas bija novecojis tapat ka viss kugis, bet zalas kaka acis nelava vinam ap­raut pusvarda.
        â Ter-minuss â reaktoru, â saka bubi­nat betona patvertne. â Es â reaktoru. Reaktoruå â automats atkartoja, it ka izbauditu mulkigu prieku.
        â Piecelties! â Pirkss uzkliedza, jo nekas cits vinam neienaca prata. Iekspuse iesnirk- stejas. Pirkss soli atkapas, redzedams, ka no tumsas izlien divi dzelzs cimdi ar izplestiem pirkstiem, izgriezas uz aru, piekeras pie nisas malam un sak izstiept rumpi, kura kaut kas iebrikskejas. Metala stavs saliecas, izsprau­cas lauka un saka iztaisnoties, cikstinadams un cirkstinadams visus loceklus. Uz putek­lainajam dzelzs locitavam izspiedas ellas lases. Vairak lidzigs bruniniekam neka auto­matam robots lenam gazelejas no viena sana uz otru.
        â Vai te ir tava vietaü â Pirkss no­prasija.
        Automata stikla acis saka skatities katra uz savu pusi, un si greizacainiba padarija ta plakano metala seju absoluti trulu.
        â Plombas â sagata-votas â divas â sesas â astonas marcinas â slikti â redzu â aukstiå
        Balss naca nevis no galvas, bet no auto­mata klata krusukurvja.
        Kakis, saritinajies kamola, skatijas uz Pirksu no dzelzs pleca augstumiem.
        â Plom-bas gata-vas, â Terminuss cerk­steja. Ta rokas nepartraukti kustejas, un sis kustibas bija Pirksam labi pazistamas opera­cijas elementi: ar lapstinas veida saliktam plaukstam Terminuss kaut ko uzkera gaisa un meta kaut kur sev prieksa. Ta parmainu kustibam plombe radioaktivas suces. Okside­tais rumpis sazvarojas vel vairak, melnais kakis noskrapstinaja ar nagiem pa dzelzi, tacu nenoturejas un, dusmigi sprausladams, ka melna sautra nometas leja, skardams Pirksa kajas. Automats to it ka nemanija. Tas bija apklusis, tikai rokas aizvien vel konvulsivi raustijas dziestosas kustibas, kuras skita ka vina vardu mema atbalss. Beidzot vins pamira.
        Pirkss paskatijas uz reaktora sienu, kas bija aiz vecuma parakmenojusies, visa vienos notecejumos, ar tumsiem cementa plaksteru plankumiem, un pagriezas pret Terminusu. Tas drosi vien bija loti vecs, â kas zina, varbut pat vecaks par kugi. Labais plecs acimredzot bija apmainits, uz gurniem un lieliem bija skaidri samanamas metina­sanas pedas, nokaitetais un pec tam atdzisu­sais metals pie dzelzs suvem kluvis gandriz tumsi zils.
        â Terminus! â Pirkss uzsauca robotam, it ka uzrunatu kurlo. â Ej sava vieta!
        â Klausos. Ter-minuss.
        Automats ka vezis saka capot atpakal uz atvertas patvertnes pusi un snirkstedams spraukties ieksa. Pirkss atskatijas, mekle­dams kaki, bet ta nekur nebija. Tad vins atgriezas augsa, aizvera aiz sevis hermetiskas durvis un uzbrauca ar liftu ce­turtaja klaja, navigatora kabine.
        Plata un zema, ar nomelnejusiem ozola paneliem un balku griestiem ta atgadinaja kuga kajiti. Seit bija kuga iluminatori apalos misina ietvaros, caur stikliem lauzas ieksa dienas gaisma. Tada bija mode pirms gadiem cetrdesmit, pat plastmasas sienu apsuvums imiteja koka panelus. Pirkss atvera ilumina­toru un tikko neapdauzija pieri pret bezlogu sienu. Dienas gaismas iluziju radija apslep­tas spuldzes. Vins aizcirta logu un pagriezas. No galdiem nokarajas debess kartes, bali zilas ka juras geografijas atlantos, pa kak­tiem metajas izlietoti, ar kursa liknem izrai­binati pauspapira rulli, rasejamais delis zem punkt veida reflektora bija sadurstits ar cirkuli, kakta staveja rakstamgalds, ta prieksa â pie gridas pieskruvets ozola kresls, zem sedekla tam bija lodveida sarnirs, kas deva iespeju nostadit to jebkura plakne. Gar malam stiepas panelos iedarinati, izkal­tusi bibliotekas skapji.
        ists Noasa skirsts.
        Varbut tadel agents pec liguma paraksti­sanas sacija: «Jus sanemat vesturisku kugi.»
        Vecs vel nenozime vesturisks!
        Pirkss saka citu pec citas izvilkt rakstam­galda atvilktnes un beidzot atrada kuga zur­nalu â lielu, lidz spidumam noberzta adas iesejuma ar apsubejusiem metala kalumiem. Pirkss aizvien vel staveja, it ka nevaredams izskirties â apsesties sai milzigaja izsedetaja kresla vai ne. Vins atvera zurnalu. Pirmaja lappuse bija izmeginajuma reisa datums un kugu buvetavas tehniska akta fotogramma. Pirkss pamirkskinaja acis; toreiz vina vel nebija pasaule. Vins uzmekleja pedejo ierakstu â pasreiz tas bija vissvarigakais. Viss saskaneja ar agenta sniegtajam zinam: kugi veselu nedelu iekrautas masinas un visadi sikumi Marsam. Starts, kas bija pare­dzets divdesmit astotaja, atlikts, jau tris die­nas tiek aprekinata soda nauda par dikstavi.
        Luk, kapec vini ta steidzas â uzrekini Zemes osta var izputinat pat miljonaruå
        Pirkss lenam skira lapas, nemaz nelasi­dams izbalejusos ierakstus, uztvera tikai at­seviskus stereotipus izteicienus, kursa datus, aprekinu rezultatus â ne pie ka nepaka- vejas, it ka mekletu zurnala pavisam ko citu. Starp daudzajam lappusem acis iekrita tikai viens ieraksts, pasa augsa:

«Kugis nosutits uz Ampersharta kugu bu­vetavam I kategorijas remontam.»
        Datums, bija ierakstits pirms trim gadiem.

«Interesanti, ko gan vini uzlabojusiü» Pirk­sam nepiemita parmeriga zinkariba, tomer vins parskatija visu darbu aprakstus un bri­nijas arvien vairak: nomainitas prieksgala brunas, sespadsmit klaju sekcijas, reaktora spantu nostiprinajumi, hermetiskas starp­sienas å
        Jaunas starpsienas un spantiü
        Tiesa, agents kaut ko stastija par kadu senu avariju. Bet ta nebija parasta avarija â drizak katastrofa.
        Pirkss paskira dazas lapas atpakal, lai kaut ko uzzinatu no ierakstiem pirms re­monta. Vispirms vins atrada norikojuma ostu. Marss. Krava â sikas preces. Komanda: pirmais virsnieks â inzenieris Prats, otrais â Vains, piloti Poters un Nolans, mehanikis Simons å
        Bet komandierisü
        Vel lappuse â un Pirkss nodrebeja.
        Kuga pienemsanas datums â pirms devin­padsmit gadiem. Un paraksts:

«Pirmais navigators â Momsens.»
        Momsens!
        Pirksam kluva karsti.
        Vai tiesam Momsensü Tas tacu nav tas Momsens! Tas å tacu å tacuå tas bija cits kugis!
        Bet datumi saskaneja: kops ta laika paga­jusi devinpadsmit gadi. Acumirkli. Tikai lenam. Lenam.
        Pirkss atkal panema kuga zurnalu. Plass, noteikts rokraksts. Izdzisusi tinte. Pirma lido­juma diena. Otra, tresa. Neliela reaktora suce: 6,4 rentgeni stunda. Uzliktas plombas. Kursa aprekini. Orientesanas pec zvaigznem.
        Talak, talak!
        Pirkss nelasija â vina skatiens atri skreja pa rindam.
        Atradu!
        Datums, ko vins, vel puika budams, bija ielagojis skola, un zem ta:

«Pulksten 16.40 pec kuga laika sanemts Deimosa bridinajums par meteoritu bries­mam, par Leonidu makoni, kas tuvojas no Jupitera perturbacijas un virzas preti kugim ar 40 kilometru atrumu sekunde caur musu sektoru. Meteoritbridinajuma sanemsana ir apstiprinata. Izzinota trauksme. Pastavot ne­partrauktai reaktora sucei 0,42 rentgeni stunda, sakts apiesanas manevrs ar pilnu vilkmi un iziesanu uz Oriona deltu.»
        Zemak, bet jauna rinda:

«Pulksten 16.51 pec kuga laika pa å»
        Vairak lappuse neka nebija.
        Nekadu zimju, keburu, traipu, neka, izne­mot nevajadzigi uz leju pagarinatu, pec ka­ligrafijas likumiem nenoapalotu pedeja burta «a» vertikalo liniju. Tas mazliet drebeligaja, dazus milimetrus garaja turpinajuma, ar ko apravas kartejais ieraksts, noslidot no rindas uz lapas balto lidzenumu, bija viss: trapi­jumu gravieni, gaudojosa gaisa noplude, cilveku kliedzieni, kad spragst pusu acu aboli un rikles å
        Bet to kugi tacu sauca savadak. Savadak! Kaü .
        Tas bija gluzi ka sapni: Pirkss nekadi ne­vareja atcereties so nosaukumu, tikpat pa­zistamu ka Kolumba kuga nosaukums!
        Ak dievs, ka gan sauca so kugi, pedejo Momsena kugiü!
        Pirkss metas uz biblioteku. Biezais Loida registra sejums gadijas tiesi pie rokas. No­saukums, skiet, sakas ar «K». «Kosmonauts»ü Ne. «Kondors»ü Ne. Kaut kas garaks â kaut kada drama, varonis vai bruninieks å
        Vins nosvieda sejumu uz rakstamgalda un, piemiedzis acis, saka uzmanigi petit sie­nas. Starp biblioteku un skapi ar kartem uz panela karajas aparati: higrometrs, izstaro- juma indikators, aparats oglskabas gazes daudzuma noteiksanaiå
        Pirkss pec kartas apgrieza aparatus. Ne­kadu uzrakstu. Starp citu, tie izskatijas jauni.
        Tur, kakta!
        Pieskruvets pie ozola plaksnes, spideja radiografa tablo. Tadus vairs nerazo: disku ietvera jocigi, no misina izlieti rotajumi. .. Pirkss atri izgrieza skruves, uzmanigi izvilka tas ar pirkstu galiem, parava ietvaru â tas palika vinam roka â un apgrieza metala karbinu otradi. Otra puse, uz zeltaina misina, bija iegravets tikai viens vards: «K o r i o - 1 a n s».
        Tas bija tas pats kugis.
        Pirkss parskatija kabini. Tatad seit, saja kresla, toreiz, tai pedeja mirkli, bija sedejis Momsensü
        Pirkss atvera Loida registru uz burtu «K». ««Korsars» å «Koriolans» å Kompanijaså kugis å 19 tukstosu tonnu miera stavokla masas å izlaists no kugu buvetavas å gada å urana-udens reaktors, sistema å dzesinasana å vilkme . .. maksimalais dar­bibas radiuss . .. norikots linija Zeme â Marss, pazudis pec sadursmes ar Leonidu plusmu, pec sespadsmit gadiem patrullidma- sina to atrod orbitas afelija . .. pec pirmas kategorijas remonta, kas izdarits Ampers- harta, Dienvidu kompanija noriko uz linijas Zeme â Marss å krava â sikas preces . .. apdrosinasanas tarifs å» Ne, tas nav tas å Atradu!

«. .. ar nosaukumu «Zila zvaigzne».»
        Pirkss pievera acis. Cik seit kluss! Maini­
        jusi nosaukumu. Drosi vien, lai butu vieglak savervet komandu. Tad, luk, kadel agents å
        Vins saka atcereties, kas sai sakara tika runats Baze. «Koriolana» vraku atrada vinu patrulkugis. Bridinajumi par meteoritu bries­mam tais laikos vienmer naca parak velu. Komisijas publicetais protokols bija lako­nisks: «Nelaimes gadijums. Neviens nav vai­nigs.» Bet komandaü Ka liecinaja izmekle­sana, ne visi komandas locekli uzreiz gajusi boja; starp dzivajos palikusajiem bijis pats komandieris, un vins darijis visu iespejamo, lai cilveki, kuri bijusi atskirti cits no cita ar saplacinato klaju sekcijam, kuri sapratusi, ka nav nekadu ceribu izglabties, nezaudetu drosmi un lai komanda dzivotu lidz pedejam skabekla balonam, â lidz galam. Bija vel kaut kas, kads drausmigs sikums, par kuru vairakas nedelas rakstija visa prese, kamer jauna sensacija nelika visu aizmirst, â kas tas bijaü
        Un peksni Pirkss ieraudzija milzigu lekciju zali, ar formulam norakstitu tafeli, pie kuras, nosmerejies ar kritu, mocijas Smiga, bet vins, Pirkss, noliecies par izvilkto galda atvilktni, slepus lasija tas dibena izklatu avizi. «Kurs var pardzivot savu naviü Tikai nedzi­vais.» Nu ja! Ta tas bija. Tikai viens izglabas sai katastrofa, jo vinam nebija vajadzigs nedz skabeklis, nedz bariba, saspiests zem luzniem, sespadsmit gadus bija nogulejis â automats.
        Pirkss piecelas. Terminuss! Noteikti, no­teikti Terminuss. Vins ir seit, uz kuga. Vajag tikai gribet, izskirties å
        Blenas! Sis mehaniskais idiots, sucu plom­besanas masina, ir kurls un akls aiz vecuma. Vienigi prese sava muzigaja tieksme izspiest no jebkura notikuma iespejami lielaku sen­saciju ar saviem skalajiem virsrakstiem bija parvertusi robotu noslepumaina tragedijas aculiecinieka, kuru komisija it ka pratinajusi aiz slegtam durvim. Vins atcerejas automata trulo snirkstonu. Blenas, tiras blenas!
        Pirkss ar troksni aizcirta kuga zurnalu, iemeta to atvilktne un paskatijas pulksteni.
        Astoni, jasteidzas. Vins samekleja kravas dokumentus. Lukas jau bija noslegtas, ostas un sanitara kontrole izdarita, muitas akti vi­zeti, viss kartiba. Vins izskatija precu sertifi­katu un nobrinijas, ka nav pilnas frakts spe­cifikacijas. Masinas â nu labi, bet kadas masinasü Kada taraü Kadel nav iekrausanas diagrammas ar aprekinatu smaguma centruü Neka, iznemot kopigo svaru un shematisku skici par izvietojumu tilpnes. Pakalgala no­dalijumos bija tikai 300 tonnu kravas â ka­delü Varbut kugis lidoja ar samazinatu vilkmiü Un par to vins uzzina nejausi, gan­driz vai pedeja mirkliü! Pirkss aizvien stei­dzigak raknajas mapes, segregatoros, izme­taja papirus, aizvien vel nevaredams atrast mekleto, gadijums ar Momsenu pamazam izgaisa no atminas, un, nejausi paskatijies uz radiografu, ko vins bija iznemis no ietvara,
        Pirkss pat nodrebeja aiz parsteiguma. Bet tad vinam patrapijas kads saraksts, no kura vins uzzinaja, ka pedeja tilpne, kuras dibens pie­klavas reaktora aizsargsienai, atrodas cetr­desmit astonas kastes ar proviantu. Un atkal specifikacija vins atrada vienigi vispareju apzimejumu: «Partikas preces, kas atri bo­jajas». Kadel tad tas novietoja tur, kur bija vissliktaka ventilacija, bet temperatura dzi­neju darbibas laika visaugstakaü Tisam, lai tas sabojatos, â vai neü
        Kads klauveja.
        â Ludzu! â Pirkss atsaucas, meginadams uz labu laimi sabazt mapes pa visu galdu izmetatos papirus.
        Ienaca divi. Un tulit nozinoja:
        â Bomans, atominzenieris.
        â Simss, elektroinzenieris.
        Pirkss piecelas. Simss â jauns, vajs ar va­veres seju un saudigu skatienu â visu laiku klepoja. Palukojies uz Bomanu, Pirkss uzreiz saprata, ka tas ir veterans. Vina seju klaja iedegums ar raksturigo oranzo nokrasu, kadu adai pieskir nelielu kosmiska starojuma devu ilgstosa iedarbiba. Vins tikko sniedzas Pirk­sam lidz plecam: tais laikos, kad Bomans saka lidot, uz kuga rekinajas ar katru svara kilogramu. Vins bija vajs, bet seja skita pie­tukusi, ap acim tumsi maisini ka visiem tiem, kuri jau ilgus gadus izjutusi vairakartigas parslodzes. Apakseja lupa nesedza zobus.

«Ari es kadreiz ta izskatisos,» Pirkss nodo­maja, iedams tiem preti un sniegdams roku.
        Elle sakas devinos. Kosmodroma bija nor­mala kustiba: rinda pie starta, lielo megafonu murminasana pec katram sesam minutem, signalraketes, pec tam dunona, rekona, dzi­neju dardona, izmeginot pilnu vilkmi. Pec katra starta kaskadem lejup krita augstu sa­celtie putekli. Tie vel nebija paguvusi no­sesties, kad no komandtorna zinoja, ka pa­verts cels nakamajam â visi steidzas, cenz­damies iegut kaut vai dazas minutes, ka tas parasti notiek precu osta maksimali noslogo­tajas stundas: gandriz visi kugi lidoja uz Marsu, kas izmisigi pieprasija masinas un zalumus, cilveki tur menesiem ilgi nebija re­dzejusi darzenus, hidroponiskos solarijus vel tikko saka celt.
        Pie nakamajam raketem tikmer pluda celtni, betona maisitaji, konstrukciju ele­menti, stikla vates baki, cisternas ar cementu un naftu, saini ar medikamentiem. Pec sig­nala cilveki slepas, kur nu kurais vare­dams â pretizstarojuma gravjos, brunu vil­cejos, un betons vel nebija paguvis ka nakas atdzist, kad vini jau atgriezas pie darba. Des­mitos, kad saule, tinusies dumu makonos, sarkana, it ka pietukusi, pacelas virs hori­zonta, betona aizsargsienas starp starta lau­kumiem jau bija sakapatas, apkvepusas un uguns saestas. Dzilas plaisas steidzigi aiz­mureja ar atri zustosu cementu, kas dublai­nam struklakam slacas no slutenem; pa to laiku antiradiacijas komandas skafandros ar lielam kiverem izleca no transportieriem, lai ar saspiestu smilsu struklam notiritu radio­aktivas paliekas; sirenam kaucot, surpu turpu saudijas sarkanmelnas kontroles auto­masinas. Uz komandtorna kads blava mega­fona, aso smailu galos griezas milzigie radaru bumerangi, â vardu sakot, viss bija ta, ka tam jabut.
        Pirkss ravas vai pusu. Vajadzeja vel pie­nemt uz klaja pedeja mirkli piegadato svaigo galu, ielaist tvertnes dzeramo udeni, par­baudit dzesinataju temperaturu (minimala bija minus pieci, kosmiskas inspekcijas kon­trolieris nogrozija galvu, bet galu gala ap­zelojas un parakstija); kompresori, kaut ari bijusi kapitalremonta, jau pirmaja izmegina­juma saka tecet. Pirksa balss aizvien vairak atgadinaja bazuni. Peksni atklajas, ka udens slikti izvietots: kads kretins aizgriezis ven­tilus, kad apaksejas tvertnes vel nebija pil­nas. Pirkss parakstija papirus â vinam pa­gruda pa pieciem uzreiz â nezinadams, ko paraksta. Pulkstenis bija vienpadsmit, lidz startam stunda, â un peksni atkal jaunums!
        Komandpunkts nelauj pacelties, jo veca dizu sistema rada parak bistamus radioakti­vos nokrisnus; kugim vajadziga borudenraza papildpadeve ka «Gigantam» â tai kravas raketei, kas starteja sesos. Pirkss, pilnigi aiz­smacis no kliegsanas, peksni nomierinajas. Vai dispecers maz saprot, ko vins runaü Vai tad vins tikai tagad pamanijis «Zilo zvaigzni»ü Te var rasties lielas, loti lielas nepatiksanas. Ko vini gribü Papildu aizsar­dzibaü Kadaü Maisi ar smiltimü Cikü Si­kums â tris tukstosi! ludzu! Vienalga, vins startes paredzetaja laika. Kompanijai uzliks naudas soduü Ludzu, uzlieciet!
        Pirkss svida. Visi ka norunajusi, lai pa­stiprinatu jau ta valdoso haosu: elektrikis lamaja mehaniki, kurs nebija parbaudijis avarijas sistemu; otrais pilots izskrejis kaut kur uz piecam minutem, un vina nav uz kuga â atvadas no ligavas, feldseris vispar kaut kur pazudis; cetrdesmit brunotu mamutu pabraukusi zem kuga, aplenkusi to, un cil­veki melnos kombinezonos skriesus stiepj maisus ar smiltim, semafors uz komandtorna, divaini izlokoties, mudina tos: pienakusi kaut kada radiogramma, pilota vieta to sanemis elektrikis, aizmirsis ierakstit radiozurnala, bet ta ari nav vina darisana. Pirksam jau griezas galva, un vins tikai izlikas, ka zina, kas notiek. Divdesmit minutes pirms starta Pirkss pienema dramatisku lemumu: lika parsuknet visu udeni no prieksgala tvertnem uz pakalgalu. Lai notiek kas notikdams, lau­nakaja gadijuma udens saks varities, toties bus lielaka stabilitate.
        Vienpadsmitos cetrdesmit â dzineju par­baude. Tagad atpakalcela vairs nebija. Izra­dijas, ka ir vel vertigi cilveki, seviski Pirk­sam iepatikas inzenieris Bomans, â vinu ne redzeja, ne dzirdeja, bet viss noriteja ar pulkstena precizitati: dizu izpusana, maza vilkme, pilna vilkme. Sesas minutes pirms starta, kad komandtornis deva signalu «Sa­gatavoties, starts!», vini bija gatavi. Visi jau guleja kreslos, kad paradijas feldseris; otrais pilots, mulats, atgriezas pec tiksanas ar ligavu nomakta garastavokli. Dinamiskais skalrunis reca, gardza, murminaja; beidzot automata raditajs apstajas pie nulles â cels brivs. Starts!
        Pirkss, protams, zinaja, ka 19 000 tonnu nav patrulas caumala, kura ir tiesi tik daudz vietas, lai plati pasmaiditu, kugis nav blusa, pats nepaleksies, ir jadod vilkme, â bet neko tamlidzigu vins nebija gaidijis. Uz ci­parnicas jau puse jaudas, viss korpuss tric, it ka taisitos saskist gabalos, bet slodzes indi­kators rada, ka vini vel nav atravusies no betona. Pirksam jau iesavas prata, ka
«Zvaigzne» varbut aizkerusies aiz kaut ka, â stasta, sadas lietas gadoties reizi simt ga­dos, â bet sai bridi raditajs sakustejas. Uguns stabs pacela «Zvaigzni», ta triceja, gravimetra raditajs ka nepratigs lekaja pa skalu; Pirkss noputies atlaidas spilvenos, at­slabinaja muskulus â tagad vins, pat ja gribetu, neko nevaretu izdarit. Rakete celas augsup. Tulit vinus pa radio bridinaja, ka starte ar pilnu jaudu â tas palielinot radio­aktivo inficesanos. Kompanijai tiks uzlikts papildu naudas sods. Kompanijaiü Loti labi, lai maksa, velns to ravis! Pirkss tikai savie­bas, vins pat necentas runat preti komand­punktam, pieradit tam, ka startejis ar pus- vilkmi. Vai tad vinam tagad butu janosezas, jaizsauc komisija un japieprasa ieprotokolet uranografu ierakstusü
        'Starp citu, Pirksu tagad nodarbinaja pavi­sam kas cits â izlausanas cauri atmosferai. Savu muzu vins vel nebija lidojis ar kugi, kas ta kratitos. Ta laikam varetu justies cil­veki viduslaiku tarana, kas lauzas cauri mu­riem. Visapkart viss lekaja, vinus ta metaja siksnas, ka sirds kapa lauka pa muti, gravi- metrs nekadi nevareja izskirties: briziem radija 3,8, briziem 4,9, nekaunigi tuvojas ciparam pieci un tudal ka nobijies noskreja uz 3. Bija tads iespaids, it ka izpludes dizes butu piedzitas ar klimpam. Vini celas augsa jau ar pilnu jaudu, Pirkss ar abam rokam spieda kiveri pie galvas, citadi nevareja dzir­det pilota balsi radioaustinas â tik neganti reca «Zvaigzne»! Ta nebija uzvarosa ballis­tiska dardona. Raketes cina ar zemes pievilk­sanas speku lidzinajas izmisuma pilnai ago­nijai. Kadas paris minutes skita, ka vini nevis starte no Zemes, bet nekustigi karajas, ar visu atsitiena speku atgruzdami no sevis planetu, tik izjutama bija
«Zvaigznes» mok­pilna piepule! Visas konturas vibracijas del it ka izpluda, un Pirksam likas, ka vins dzird plistam suves, bet tas jau bija tiras mulkibas: sada elles troksni vins nevaretu sadzirdet pat tauru skanas, kas sauc uz pastaro tiesu.
        Prieksgala apvalka temperatura â tas bija vienigais indikators, kas nesvarstijas, neatka­pas, nelekaja un neaizkavejas, bet mierigi kapa uz augsu, it ka uz skalas vel butu vismaz metrs vietas, nevis pasi pedejie, sarkanie ci­pari â bija 2500,
2800. Kad Pirkss paskatijas uz skalu, bija atlikusas vairs tikai dazas svit­rinas. Bet «Zvaigzne» nebija sasniegusi pat orbitalo atrumu; viss, ko vini bija panakusi lidojuma cetrpadsmitaja minute, bija 6,6 ki­lometri sekunde! Pirksam peksni iesavas prata drausmiga doma, ka murgos, kas daz­reiz nomoka pilotus, ka
«Zvaigzne» vispar nav atravusies no zemes, bet uz ekraniem zibosie makoni nav nekas cits ka no parpli­susam dzesinasanas caurulem plustosie tvaiki. Patiesiba nebija nemaz tik launi: vini lidoja. Feldseris guleja bals ka krits un mo­cijas. Pirkss nodomaja, ka no mediciniskas palidzibas, kas vinam jasniedz komandai, seviskas jegas nebus. Inzenieri turejas labi, bet Bomans nebija pat nosvidis â guleja ar pievertam acim, sirms, mierigs, vajs ka zens. Zem kresliem no amortizatoriem uz gridas sucas hidrauliskais skidrums, loti jauki â virzuli bija aizgajusi gandriz lidz atturei. Pirksu intereseja vienigi tas, kas notiks, ja virzuli to patiesam sasniegs.
        Pirkss bija pieradis pie gluzi cita, moderna ciparnicu izvietojuma, tadel vina galva visu laiku griezas uz nepareizo pusi, kad vins gribeja parbaudit vilkmi, dzesinasanu, at­rumu, apvalka stavokli un vispirms, protams, vai vini iegajusi sinergiskaja.
        Pilots, ar kuru vini sazinajas sakliedzoties pa interkomu, skiet, bija nedaudz apjucis: vini te iegaja kursa, te novirzijas no ta; svar­stibas, protams, bija nelielas, sikas, bet, lau­zoties cauri atmosferai, ar to pietiek, lai viens raketes sans sakarstu vairak par otru, â tad brunas rodas kolosali termiskie spriegumi, un sekas var but liktenigas. Pirkss mierinaja sevi vienigi ar ceribu, ka si skran­daina caumala, kas izturejusi simtiem startu, iztures ari so.
        Termopara raditajs tiesam aizvirzijas lidz skalas galam: 3500 gradu, uz mata tik daudz, cik bija arpuse, un, ja ta turpinasies vel desmit minutes, Pirkss zinaja, ka apvalks saks izirt, â karbidi ari nav muzigi. Cik biezs ir apsuvumsü Nekadu raditaju par to nebija; katra zina apsuvums bija pamatigi apdedzis. Pirksam sametas karsts, un vainigi tur bija vienigi pardzivojumi, jo ieksejais termometrs, tapat ka starta bridi, radija div­desmit septinus gradus. Vini jau bija ses­desmit kilometru augstuma, atmosfera prak­tiski bija palikusi leja, atrums â 7,4 kilo­metri sekunde. Rakete celas nedaudz vien­merigak, bet arvien vel gandriz ar triskarsu paatrinajumu. Si «Zvaigzne» kustejas ka svina klucis. Neparko nevareja attistit pie­nacigu atrumu â pat tuksuma. Kadelü Pirk­sam nebija ne jausmas.
        Pec pusstundas vini jau atradas «Arbitra» kursa â tikai aiz si pedeja peilejosa pava­dona viniem vajadzeja iziet ekliptiskaja trase ZemeâMarss. Visi iztaisnojas kres­los, Bomans maseja sev seju, Pirkss juta, ka ari vinam mazliet pietukusas lupas, seviski apakseja. Citiem acis bija pielijusas ar asi­nim, piepampusas, vinus mocija sauss klepus, aizsmakums, bet tas bija normalas paradibas, tas parasti pec kadas stundas izzud.
        Reaktors stradaja tiri labi; tiesa, vilkme nebija samazinajusies, bet nebija ari pie­augusi, tuksuma tai, patiesibu sakot, bija japalielinas, tacu tas nez kapec nenotika. Pat fizikas likumi uz «Zvaigzni», skiet, neattie­cas. Paatrinajums bija gandriz normals, ka uz Zemes, atrums â 11 kilometru sekunde. Viniem vel bija jaattista kurjerraketes at­rums, citadi lidz Marsam vajadzetu vilkties menesiem ilgi. Pagaidam vini virzijas tiesi uz «Arbitru».
        Pirkss, tapat ka visi navigatori, gaidija no «Arbitra» vienigi nepatiksanas: vai nu pa­manis, ka kugim ir parak gara, instrukcija neatjauta izpludes liesma, vai ari, ka joniza­cijas izladesanas dizes trauce radiosakarus, vai ari pieprasis nogaidit, kamer paiet garam kads svarigaks kugis. Soreiz tomer nekas nenotika.
«Arbitrs» vinus uzreiz palaida garam un vel nosutija pakal radiogrammu: «Augstu tuksumu». Pirkss atbildeja, un sav­starpeja apmainisanas ar kosmiskam laipni­bam beidzas.
        Vini ievirzijas kursa. Pirkss paveleja pa­lielinat vilkmi, paatrinajums pieauga, vareja jau kusteties, izlocit kajas, piecelties. Radio- tehnikis, kurs vienlaicigi bija ari pavars, aizgaja uz kambizi. Visiem gribejas est, se­viski Pirksam, kurs kops rita vel nebija neko baudijis, bet startejot krietni nopulejies; temperatura vadibas kabine tikai tagad saka celties â nokaiteta areja apsuvuma svelme ar novelosanos iekluva raketes iekspuse. Vareja just, ka smako skidra ella, kas bija iztecejusi no hidraulikiem un izpludusi pel­kes blakus kresliem.
        Kodolfizikis nolaidas leja pie reaktora parbaudit, vai nav neitronu suces, Pirkss pa to laiku, noverodams zvaigznes, sarunajas ar elektriki. Izradijas, ka viniem ir kopigi pazinas. Pirksam pirmoreiz kops briza, kad vins bija uzkapis uz klaja, kluva nedaudz vieglak ap sirdi: lai kada butu si «Zvaigzne», bet 19 000 tonnu nav joka lieta. Ari vadit sadu zarku ir daudz grutak neka parasto kravas raketi, un tatad ari gods lielaks un uzkrajas pieredze.
        Pusotra miljona kilometru attaluma no «Arbitra» vini piedzivoja pirmo triecienu: pusdienas nebija edamas. Radiotehnikis bija vinus nekaunigi piekrapis. Visnegantak ar­dijas feldseris: izradijas, ka vinam ir slims kungis, isi pirms starta vins nopircis dazas vistas, vienu atdevis radiotehnikim, bet tagad buljons pilns ar spalvam. Parejie da­buja bifstekus â ar tiem vareja nonemties lidz kapa malai.
        â Vai tie ir ruditi, vaiü â otrais pilots jautaja un iedura daksinu sava bifsteka tik sparigi, ka tas izleca no skivja.
        Radiotehnikim par to visu nebija ne silts ne auksts. Vins ieteica feldserim buljonu iz­kast. Pirkss juta, ka vinam jaiejaucas, bet nezinaja, ka to izdarit. Vinam naca smiekli.
        Iebaudijis pusdienas konservus, Pirkss at­griezas vadibas kabine. Paveleja pilotam izdarit zvaigznu kontrolfiksesanu un, ierak­stijis kuga zurnala gravimetru radijumus, paskatijas uz reaktora ciparnicam. Un klusu iesvilpas. Tas nebija reaktors, bet ists vul­kans. 800 gradu pec cetru stundu lidojuma! Dzesinosais skidrums cirkuleja zem divdes­mit atmosferu maksimala spiediena. Pirkss lavas domam. Launakais, skiet, bija aiz mu­guras. Nosesanas uz Marsa nav nekada prob­lema â uz pusi mazaks pievilksanas speks, retinata atmosfera. Gan jau kaut ka nosedi- sies. Bet ar reaktoru kaut kas jadara. Vins piegaja pie skaitlojamas masinas un apreki­naja, cik ilgi vel jalido ar pasreizejo vilkmi, lai sasniegtu kurjerraketes atrumu. Ar atrumu, kas mazaks par 80 kilometriem se­kunde, vini cela arkartigi aizkavetos.

«Vel septindesmit astonas stundas,» bija skaitlojamas masinas atbilde.
        Septindesmit astonas sadas stundas reak­tors parsprags. Tas parplisis ka ola. Par to Pirkss nesaubijas. Vins izlema, ka atrums ja­uznem grudienveidigi â pamazam. Tiesa, tas mazliet sarezgis kursu, turklat briziem bus jalido bez vilkmes, tatad bez gravitacijas, un tas nav nemaz tik patikami. Citas izejas diem­zel nebija. Pirkss paveleja pilotam nenoverst acu no astrokompasa, bet pats nobrauca ar liftu leja pie reaktora. Iedams pa pustumso gaiteni caur kravas tilpnem, vins izdzirda apslapetu dardonu, it ka-pa dzelzs plaksnem marsetu brunota nodala. Pirkss pielika soli. Peksni vinam starp kajam ka melna svitra izsavas kakis, un tulit kaut kur blakus no­klaudzeja durvis. Kad vins nonaca pie ne­spodri apgaismota galvena gaitena, viss jau bija apklusis. Vina prieksa bija nomelnejuso sienu tuksums, un tikai pasa dziluma kada spuldzite vel drebeja no nesena satricina­juma.
        â Terminus! â Pirkss sauca uz labu laimi. Vinam atbildeja vienigi atbalss. Pirkss griezas atpakal un pa saneju aizkluva lidz reaktora priekstelpai. Bomana seit vairs ne­bija. Gaiss sauss ka pulveris dedzinaja acis. Ventilatoru piltuves plosijas karsts vejs, duca un snaca ka tvaika katlu telpa. Reak­tors, tapat ka visi reaktori, darbojas nedzir­dami â kauca maksimali noslogotie dzesi- nasanas agregati. Betona iemureto caurulu kilometri, pa kuriem pluda ledusauksts skid­rums, divaini murkskeja, it ka par kaut ko zelodamies. Suknu raditaji aiz lecu stikliem vienpratigi novirzijas pa labi. Starp ciparni­cam ka meness spideja vissvarigaka â ta, kas atzimeja neitronu plusmas blivumu. Ra­ditajs gandriz skara sarkano svitru â skats, kas jebkuru kosmiskas inspekcijas darbi­nieku varetu novest lidz infarktam.
        Grubulaina, ar cementa ielapiem noklata, klintij lidziga betona siena dega naves versme, platformas plaksnes viegli vibreja, likdamas visam kermenim trisinaties nepati­kamos drebulos, spuldzu gaisma ellaini iz­pluda ventilatoru mirgojosos diskos; viena no baltajam signalspuldzem saka mirkskinat, pec tam nodzisa, un tas vieta iedegas sarka­nais signals. Pirkss pagaja zem platformas, kur atradas sledzi, tacu Bomans jau bija aiz­steidzies vinam prieksa: pulkstena mehanisms bija nostadits uz kedes reakcijas parravumu pec cetram stundam. Pirkss neaiztika auto­matu, tikai parbaudija Geigera skaititajus. Tie mierigi tikskeja. Indikators radija ne­lielu nopludi â 0,3 rentgenus stunda. Pirkss ieskatijas kameras tumsaja kakta. Tur neka nebija.
        â Terminus! â vins uzsauca. â Ei! Ter­minus!
        Neviens neatbildeja. Burisos ka balti punktini nemierigi skraidija peles: acim­redzot tas nejutas labi saja patiesam tropis­kaja temperatura. Pirkss atgriezas augsa, aizsaudams durvim prieksa aizbidni. Aukstaja gaiteni vinam par muguru parskreja dre­buli â krekls bija slapjs no sviedriem. Pats nezinadams kadel, Pirkss gurdi vilkas pa raketes pakalgala tumsajiem gaiteniem, kas kluva aizvien sauraki, lidz celu vinam aiz­sprostoja akla siena. Pirkss to pataustija. Siena bija silta. Pirkss noputas, devas atpa­kal, uzbrauca ar liftu ceturtaja klaja navi­gatoru kabine un saka nospraust kursu. Kad vins bija ticis ar to gala, pulkstenis radija devini. Pirkss izbrinijas, jo nebija pat pama­nijis, ka aizritejis laiks. Nodzesa gaismu un izgaja lauka.
        Iekapdams lifta, vins sajuta, ka grida miksti pazud zem kajam. Automats saskana ar programmu izsledza reaktoru.
        Ar naktsspuldzem vaji apgaismotaja kuga vidusdalas gaiteni vienmerigi duca ventila­tori. Gaisa stravas drebeja talo spuldzisu dzirksteles. Pirkss viegli atgrudas no lifta durvim un aizpeldeja uz prieksu. Gaitenu sanu nodalijuma bija vel tumsaks. Zilgana puskresla vins aizslideja garam kajitem, kuras vel lidz sim nebija ielukojies. Ar ru- binsarkanam spuldzitem apzimetas rezerves luku izejas pavera savas melnas piltuves. Ka sapni vins slideja zem izliektajam velvem, izstiepies virs savas milzigas enas, aizvien talak, lidz iepeldeja pa atvertam durvim liela, neiedzivota kopkajite. Zem vina gais­mas strele ap garu galdu staveja kreslu rin­das. Pirkss karajas virs galda ka udenslidejs, kas parmekle nogrimusu kugi. Blavi mirdzo­sajos stiklos pie sienas uzzibsnija spuldzu atspulgi, sabirza gaiszilas uguntinas un no­dzisa. Aiz kopkajites paveras nakama, vel tumsaka telpa. Pat pie tumsas pieradusas Pirksa acis nevareja taja neka saredzet. Taustoties vins ar pirkstu galiem skara elas­tigu virsmu, nezinadams, vai tie ir griesti vai grida. Viegli atgrudies, vins ka peldetajs pagriezas un nedzirdami devas
talak. Sam­tainaja melnuma, spidedami pasi sava gaisma, balsnija iegareni, rindas novietoti prieksmeti. Pirkss sajuta gludas virsmas ve­sumu â mazgajamie trauki. Tuvako klaja melni plankumi. Asinisü
        Pirkss uzmanigi pastiepa roku. Tas bija tavots.
        Vel vienas durvis. Pirkss, slipi karajoties gaisa, atvera tas. Pelekaja pustumsa vinam gar seju ka spokaina virtene aizslideja kaut kadi papiri, gramatas un nozuda ar klusu caukstonu. Vins atkal atgrudas. Soreiz ar kajam un, sacelis puteklus, kas nenosedas, bet stiepas vinam nopakal ka rusgans pli­vurs, iznira pa atvertajam durvim gaiteni.
        Naktsspuldzu kedite dega nemirkskina­dama. Skita, klajus parpludinajis zils udens. Pirkss piepeldeja pie troses, kas karajas pie griestiem. Cilpas, kad vins izlaida tas no ro­kam, saka lenam locities, it ka pieskariens tas butu atmodinajis.
        Pirkss pacela galvu. Kaut kur tuvuma klaudzinaja. Kads dauzija ar amuru pa metalu. Pirkss devas uz sis skanas pusi, klau­soties, ka ta briziem pienemas speka, briziem norimst, un beidzot ieraudzija grida iemon­tetas sarusejusas sliedes. Pa tam kadreiz no­laida galvenajas tilpnes kravas platformas. Tagad Pirkss lidoja atri, juzdams, ka gaiss noglauz seju. Skana kluva aizvien specigaka. Peksni Pirkss pamanija zem griestiem cau­ruli. Ta iznaca no skersgaitena. Vecs caurul­vada kanals. Pirkss pieskaras tam. Caurule nodrebeja. Klaudzieni savienojas grupas, pa divi, pa tris. Peksni vins saprata. Morzes alfabets.
        -- Uzmanibu å
        Tris klaudzieni.
        â Uzmanibu å
        Tris klaudzieni.
        â E-s-m-u-a-i-z-s-k-e-r-s-s-i-e-n-a-s, â dar­deja caurule.
        Pirkss nevilus salika burtus, zilbi pa zilbei.
        â L-e-d-u-s-v-i-s-u-r å
        Ledusü Pirkss pirmaja bridi nesaprata. Kads ledusü Ko tas nozimeü Kas å
        â K-o-n-t-e-i-n-e-r-s-p-a-r-p-l-i-s-i-s, â cau­rule atsaucas. Pirkss bija uzlicis uz tas roku. Kas raidaü No kurienesü Vins meginaja izdomat, kur iet caurulvads. Tas bija avari­jas kanals, tas naca no pakalgala, sazarojo­ties visos klajos. Kas tur vingrinas Morzeü Kas par iedomu! Pilotsü
        â P-r-a-t-a-t-s-a-u-c-i-e-s-p-r-a-tå
        Pauze.
        Pirksam aizravas elpa. Sis uzvards par­steidza vinu ka sitiens. Kadu mirkli vins ar izplestam acim skatijas kanala un peksni metas uz prieksu. «Tas ir otrais pilots,» vins nodomaja, aizkluva lidz pagriezienam, at­grudas un, uznemdams atrumu, lidoja uz vadibas kabini, bet caurule virs vina dzink­steja:
        â V-a-i-n-t-e-s-i-m-o-n-s å
        Skana attalinajas. Pirkss pazaudeja cauruli no redzesloka; pasitas sanis â ta nogriezas uz skersgaiteni. Pirkss strauji atgrudas no
        sienas un caur puteklu makoni saskatija saliektu caurules sprunguli, kam bija uz­vazta sarusejusi slegplaksne. Tas bija cauru­les gals. Uz vadibas kabini ta neietü Tatad å tatad ta nak no pakalgalaü Betå tur å neviena nav å
        â P-r-a-t-s-s-e-s-t-a-j-a-p-e-d-e-j-a,â skin­deja caurule. Pirkss ka siksparnis karajas pie griestiem, iekeries ar saliektiem pirk­stiem caurule. Deninos pulseja asinis. Pec isas pauzes atkal atskaneja klaudzieni:
        â B-a-l-o-n-a-p-a-l-i-c-i-s-t-r-i-s-d-e-s-m-i-t- 1-i-d-z-n-u-l-l-e-iå
        Tris klaudzieni.
        â M-o-m-s-e-n-a-t-s-a-u-c-i-e-s-m-o-m-s-e- nå
        Pauze.
        Pirkss apskatijas visapkart. Valdija pilnigs klusums, tikai ventilatora aizvars aiz pagrie­ziena plaukskeja veja brazienos, un no tu­rienes izpustie gruzi, leni griezdamies, vijas augsup, metot uz griestiem virs spuldzem enas, it ka tur veseliem bariem lidinatos lieli, neveikli naktstaurini. Peksni saka birt strauji klaudzieni:
        â P-r-a-t-p-r-a-t-p-r-a-t-m-o-m-s-e-n-s-n-e-a -t-b-i-l-d-s-e-p-t-i-t-a-j-a-i-r-s-k-a-b-e-k-l-i-s-v- a-i-t-u-v-a-r-i-i-z-i-e-t-c-a-u-r-i- â u-z-t-v-e- r-u å
        Pauze. Spuldzes dega joprojam ar to pasu gaismu, gruzi un putekli lenam virpuloja. Pirkss gribeja palaist vala cauruli, bet ne­vareja. Gaidija. Ta atsaucas:
        â S-i-m-o-n-s-i-z-s-a-u-c- m-o-m-s-e-n-u p-r-a-t-s-s-e-s-t-a-j-a« a-i-z- s-k-e-r-s-s-i-e-n-a-s a-r-p-e-d-e-j-o-b-a-l-o-n-u- m-o-m-s-e-n- a-t- s-a-u-c-i-e-s-m-o-m-s-e-nå
        Pedejais, smagais belziens. Caurule vel ilgi vibreja. Pauze. Pec tam vairaki nesapro­tami klaudzieni un atra klabona:
        â V-a-j-i-d-z-i-r-d-u-v-a-j-i-d-z-i-r-d-u å
        Klusums.
        â P-r-a-t-a-t-s-a-u-c-i-e-s-p-r-a-t- u-z-t-v-e-r-uå
        Klusums.
        Caurule nodrebeja. Gluzi ka no talienes naca aprauti sitieni. Tris svitras. Tris punkti. Tris svitras. SOS. Katrs nakamais sitiens bija vajaks. Vel divas svitras. Un vel viena. Un gari stiepta izdziestosa skana, it ka kads berztu vai skrapetu cauruli â to vareja dzir­det vienigi sada absoluta klusuma.
        Pirkss atgrudas un ar galvu pa prieksu aizlidoja gar cauruli, kad ta pagriezas, pa­griezas ari vins, pacelas, nolaidas, skeldams ar galvu gaisu. Valeja sahta. Slipums. Sauri gaiteni. Kravas nodalijumu varti â vieni, otri, tresie. Kluva tumsaks. Pirkss vilka ar pirkstiem pa cauruli, lai to nepazaudetu, melni, sakaltusi putekli nobraza plaukstas; klaji jau bija palikusi aiz muguras, vins at­radas telpa bez gridas un griestiem, kas at­dalija arejo apvalku no tilpnem; starp tra- versam melneja rezerves tvertnu uzblidusie kermeni, no augsas krita puteklainas gais­mas streles. Pirkss paskatijas augsup un mel­naja sahta ieraudzija divas spuldzu rindas, spuldzes bija rusganas no putekliem, kas stiepas Pirksam nopakal ka gars makonis, ka neredzama ugunsgreka dumi. Gaiss seit bija sastavejis, sasmacis, vareja just sakarsetas dzelzs smaku. Pirkss lidinajas starp tikko sa­manamam metala konstrukcijam, bet caurule stiepti dzinksteja:
        â P-r-a-t-a-t-s-a-u-c-i-e-s-p-r-a-tå
        Caurulvads sazarojas. Pirkss satvera abus
        atzarus, lai noskaidrotu, no kurienes nak skana, tacu ta ari netika gudrs. Uz labu laimi nogriezas pa kreisi. Kaut kada luka. Saurs tunelis, melns ka darva. Tunela gala â gais­mas aplis. Pirkss izleca no tunela. Vins atra­das reaktora priekstelpa.
        â T-e-v-a-i-n-s- p-r-a-t-s- n-e-a-t-b-i-l-d å â dzinksteja caurule, kad vins atvera pirmas durvis. Seja iesitas karsts gaiss. Pirkss uzkapa uz platformas. Kauca kompresori. Silts vejs sajauca vinam matus. No sejienes vins redzeja rakursa reaktora betona sienu, spideja ciparnicas, ka sarkanas lases drebeja signaluguntinas.
        â S-i-m-o-n-s-i-z-s-a-u-c- v-a-i-n-u- d-z-i-r- d-u- m-o-m-s-e-n-u- z-e-m- m-a-n-i-s, â dar­deja caurule tepat blakus. Ta iznaca lauka no sienas un lokveidigi aizstiepas lejup, sa­vienojoties ar galveno caurulvadu. Sazaro­juma prieksa, kajas iepletis, staveja auto­mats. Likas, ka vins cinas ar neredzamu pretinieku, tik zibenigi kustejas vina rokas. Pilnam saujam vins meta cementa javu, sa­placinadams to ar plaukstu sitieniem, piela­bodams, veidodams, tad pargaja pie nakama posma â un iestajas pauze. Pirkss ieklau­sijas automata darba ritma. Rokas ka staiga­josi klani izklaudzinaja:
        â M-o-m-s-e-n-m-e-t-s-l-u-t-e-n-i- p-r-a- t-a-m-b-e-i-d-z-a-s-s-k-a-b-e-k-l-i-så
        Terminuss sastinga ar paceltam rokam, karajoties gaisa iepreti savai gandriz cilveka enai. Vina kvadratveidiga galva grozijas pa labi un pa kreisi. Vins parbaudija nakamo savienojumu. Noliecas. Saliecis plauksta kelles veida, panema cementu. Atvezejas. Rokas ieklavas ritma. Caurule saka tricet no belzieniem:
        â N-e-a-t-b-i-l-d-n-e-a-t-b-i-l-d å
        Pirkss parmeta kajas par margam un no­laidas leja.
        â Terminus! â vins uzkliedza, vel nepie- skaries gridai.
        â Klausos, â automats tudal atsaucas. Vina kreisa acs paversas uz cilveka pusi; laba turpinaja grozities orbita, verojot rokas, kuras apmeta cauruli ar cementu, izklaudzi- nadams:
        â P-r-a-t- a-t-s-a-u-c-i-e-s-p-r-a-t- u-z-t-v-e- r-uå
        â Terminus! Ko tu dariü! â Pirkss iesau­cas.
        â Noplude. Cetras desmitdalas rentgena stunda. Plombeju to, â automats atbildeja dobja basa, bet vina rokas tai pasa laika izklaudzinaja:
        â T-e- v-a-i-n-s-m-o-m-s-e-n- a-t-s-a-u-c-i- e-s-m-o-m-s-e-n å
        â Terminus!!! â Pirkss velreiz iekliedzas. Vins skatijas gan uz metala seju un kreiso aci, kas skieleja uz vina pusi, gan uz zibosa­jam dzelzs plaukstam.
        â Klausos, â tikpat monotoni atkartoja automats.
        â Ko tu å raidi ar Morzes abeciü
        â Plombeju nopludi, â zema balss at­bildeja.
        â S-i-m-o-n-s- i-z-s-a-u-c- v-a-i-n-u u-n- p-o-t-e-r-u- p-r-a-t-a-m-n-u-l-l-e-m-o-m-s-e-n-s n-e-a-t-b-i-l-d å â dzelzs dardeja zem auto­mata zibosajam rokam. Smaga cementa java saplaka, noteceja, rokas uztvera to, paplikski­naja, piespieda pie ieapalas virsmas. Kadu bridi automata paceltas rokas sastinga, pec tam vins pieliecas, panema jaunu cementa devu un saka birt strauju belzienu lavina:
        â M-o-m-s-s-e-n- m-o-m-s-s-e-n-m-o-m-s-s- e-n- a-t-s-a-u-c-i-e-s- m-o-m-s-s-e-n- m-o-m-s- s-e-n- m-o-m-s-s-e-n- m-o-m-s-s-e-n- m-o-m-s- s-e-n- m-o-må
        Ritms pieauga traka atruma, viss caurul­vads drebeja un steneja zem sitienu krusas, tas izklausijas pec nebeidzama kliedziena.
        â Terminus!!! Izbeidz!!! â Pirkss metas uz prieksu un sakera automatu aiz ellaina­jiem elkoniem â tie izslideja vinam no ro­kam. Terminuss sasprindzis pamira. Bija dzirdama vienigi suknu smakstinasana aiz betona sienas. Pirksa prieksa staveja auto­mata korpuss, nopludis ar ellu, kas teceja pa stabveidigam kajam. Pirkss atkapas.
        â Terminuså â vins varga balsi no­teica. â Ko tu å â un apravas.
        Dzelzs plaukstas, skali noskindinadamas, saklavas. Tas berzejas viena gar otru, no- rausdamas piekaltusa cementa paliekas, kas nekrita zeme, bet saka virpulot gaisa, izkliz- damas ka dumu gredzeni.
        â Ko tu å darijiü â Pirkss jautaja.
        â Plombeju nopludi. Cetras desmitdalas rentgena stunda. Varu turpinatü
        â Tu klauveji pec Morzes. Ko tu raidijiü
        â Pec Morzes, â automats atkartoja tiesi tada pasa toni un piemetinaja: â Nesaprotu. Varu plombet talakü
        â Variå â Pirkss nomurminaja. Vins skatijas uz milzigajam rokam, kas lenam iz­taisnojas. â Ja, variå
        Pirkss gaidija. Terminuss vinu vairs nere­dzeja. Automats panema ar kreiso roku ce­mentu un ar zibenatru kustibu meta pret sienu. Nostiprinaja, pieplacinaja, nolidzi­naja â tris belzieni. Tagad laba roka stei­dzas pie kreisas, un caurule saka dzinkstet:
        â P-r-a-t-s-g-u-l-s-e-s-t-a-j-a å
        â M-o-o-m-s-s-e-n-s å
        â A-t-s-a-u-c-i-e-s-m-o-m-s-s-e-n å
        â Kur Pratsü â Pirkss iekliedzas mezo­niga balsi.
        Terminuss, kura dzelzs rokas zibeja spul­dzu gaisma ka spidosas svitras, nekavejoties atbildeja:
        â Nezinu.
        Vienlaicigi vins izklauveja ar tadu atrumu, ka Pirkss tik tikko speja uztvert:
        â P-r-a-t-s-n-e-a-t-b-i-l-d å
        Un tad notika kaut kas parsteidzoss. Si­tienu serijai, ko izklaudzinaja laba roka, pie­vienojas otra, daudz klusaka â to izklaudzi­naja kreisas rokas pirksti; signali sajaucas, un pec dazam sekundem caurulvads drebeja no divkarsu sitienu perkona, kura ieskanejas izdziestosa serija:
        â S-l-s-t-r-o-k-a-s-n-e-v-r-u- v-a-i-s å
        â Terminus å â Pirkss nocuksteja tikai ar lupam. Vins kapas atpakal pie metala pa­kapieniem. Automats nedzirdeja. Ta ellaini spidigais korpuss raustijas roku kustibu takti. Pat neklausoties, vienigi pec ellaina metala atspidumiem, Pirkss vareja izlasit:
        â M-o-o-m-s-s-e-n- a-t-s-a-u-c-i-e-s å

3
        Pirkss guleja uz muguras. Vina acu prieksa plaiksnijas tumsa. Prats virzijas kuga dziluma. Vai taü Vinam bija izbeidzies ska­beklis. Tie divi neko nevareja palidzet. Bet Momsensü Kadel vins neatbildejaü Varbut vins jau bija mirisü Ne, Simons dzirdeja vinu. Vinam vajadzeja but kaut kur tuvuma, aiz sienas. Aiz sienasü Tas nozime, ka telpa, kur atradas Momsens, bija gaiss. Citadi Si- mons nebutu neko dzirdejis. Ko vins dzir­dejaü Solusü Kadel vini to saucaü Kadel vins neatbildejaü
        óPunktos un svitras ietverta agonija. Termi­nuss. Ka tas noticisü Vinu atradusi zem at- luznu kaudzes kameras dibena. Drosi vien tai vieta, kur caurulvads iznak arpuse. Aiz­berts ar atluzniem, vins vareja dzirdet klau­vesanu â bet cik ilgiü Skabekla krajumi ir lieli. Vareja pietikt vairakiem menesiem. Partikas krajumi ari. Tatad vins gulejis tur, zem atluzniem. Bet smaguma tacu nebija. Kas nelava vinam kustetiesü Laikam gan aukstums. Automati nevar kusteties loti zema temperatura. Ella locitavas sabieze. Hidrau­liskais skidrums sasalst un parples caurules. Paliek vienigi metala smadzenes â vienigi smadzenes. Vins vareja dzirdet un fikset sig­nalus, aizvien klusaki, tie saglabajas vina at­minas elektronu vitnes, it ka tas butu noticis vakar. Bet vai vins pats par to nezinaü Ka tas var butü Nezina, kas modele vina darba ritmuü Varbut vins meloü Ne, automati ne­melo.
        Nogurums apnema Pirksu ka melns udens. Varbut nevajadzeja vina klausitiesü Sai ap­stakli bija kaut kas derdzigs â ta noskati­ties agonija, kas fikseta visos sikumos, sekot tas attistibai, lai pec tam analizetu katru sig­nalu, katru lugumu pec skabekla, katru klie­dzienu. To nedrikst darit, ja nevar palidzet. Pirksam galva bija tads sajukums, ka vins nezinaja, par ko doma, tacu arvien vel ne­skanigi atkartoja tikai ar lupam, it ka iebilz­dams kadam:
        â Ne. Ne. Ne.
        Pec tam nebija vairs neka.
        Pirkss atguvas pilniga tumsa. Gribeja gulta apsesties, bet piespradzeta sega nelava. Taustidamies vins atspradzeja siksnas, uz­dedza gaismu.
        Dzineji darbojas. Pirkss uzmeta halatu, vairakas reizes salieca celgalus, nosacidams, cik liels ir paatrinajums. Vina kermenis svera vairak neka simt kilogramu. Apmeram pusotra gü Rakete mainija kursu, vins skaidri sajuta vibraciju; sienu skapji stiepti, bridi­nosi ciksteja, viena skapja durvis, nikni bar­damas, atveras, visi nepiestiprinatie prieks­meti, apgerbs, kurpes pamazam parvietojas uz pakalgalu ka kada slepena nodoma vie­noti un atdzivinati.
        Pirkss piegaja pie interkorna skapisa un attaisija durtinas; iekspuse staveja aparats, kas atgadinaja veclaicigu telefonu.
        â Vadibas kabine! â Pirkss iekliedza mikrofona.
        Un pat saviebas, dzirdot savu balsi, â tik loti vinam sapeja galva.
        â Te pirmais. Ka tur irü
        â Kursa korekcija, navigator, â atbildeja tala pilota balss. â Mes esam nedaudz no­virzijusies sanis.
        â Cikü
        â Se å septinas sekundes.
        â Ka reaktorsü â Pirkss mierigi apjau­tajas.
        â Sessimt divdesmit apvalka.
        Un tilpnesü
        â Sanu tilpnes piecdesmit divi, kila â cetrdesmit septini, pakalgala â divdesmit devini un piecdesmit pieci.
        â Kada bija novirze, Munroü Cik jus teicatü
        â Septinas sekundes.
        â Pienemsim, â Pirkss atbildeja un no­meta klausuli. Piloti, protams, meloja. Sep­tinu sekunzu korekcija neprasa tadus paatri­najumus. Novirzisanos no kursa vins verteja dazos grados.
        Velniskigi piesilst sis tilpnes. Kas atrodas pakalgala tilpneü Produktiü Pirkss apsedas pie rakstamgalda.

««Zila zvaigzne» ZemeâMarss izsauc kuga ipasnieku punkts Reaktors karse kravu punkts Nav pakalgala novietotas kravas specifikacijas punkts Ludzu dot noradijumus punkts Navigators Pirkss beidzu.»
        Pirkss vel rakstija, kad apklusa dzineji, sma­gums izzuda, â piespiedis zimuli, vins peksni uzlidoja gaisa. Nepacietigi atgrudas no griestiem, lai atkal atsestos kresla un velreiz parlasitu radiogrammu.
        Padomajis vins saplesa lapinu un iemeta atvilktne. Miegainiba bija pilnigi izzudusi, palikusas tikai galvas sapes. Gerbties vinam negribejas: bezsvara stavokli ta bija sarez­gita procedura, kas sastaveja no nedrosiem lecieniem un nonemsanas ap atseviskam tualetes sastavdalam, ta ka Pirkss, gerbies halata, kas bija uzmests virs pidzamas, iz­gaja no kajites.
        Nakts apgaismojuma zilganums apslepa sienu apsuvuma bedigo stavokli. Cetras tu­vakajas nisas regojas ventilacijas kanalu vienmerigi pulsejosas atveres, visur izme­tatie gruzi pluda uz tam ka dunas, ko aizrauj zemudens straumes. Bezgaligs klusums pil­dija visu kugi. Ieklausoties taja, gandriz ne­maz nekustoties, karajoties virs savas milzi­gas enas, kas klajas skersam pari sienai, Pirkss pievera acis. Ir bijusi gadijumi, kad cilveki, sadi karajoties, aizmieg, bet tas bija bistami: jebkura dzineju iedarbinasana, lai izdaritu manevru, var triekt neaizsargato kermeni pret gridu vai griestiem. Pirkss vairs nedzirdeja ne ventilatorus, ne sava pulsa sitienus. Vinam skita, ka so nakts klu­sumu uz kuga varetu atskirt no jebkura cita klusuma. Uz Zemes var sajust kaut kadas klusuma robezas, ta parejoso raksturu, islaicibu. Meness kalnos cilveks nes lidzi pats savu mazo klusumu, kas ieslegts skafandra, kurs pastiprina katru siksnu nirkstienu, katru locitavu knikski, pulsu, pat elpu. Vienigi kugis nakti pazud melna, ledaina klusuma.
        Pirkss pielika pie acim pulksteni. Driz bus tris.

«Ja ta vel turpinasies, man ir beigas,» vins nodomaja. Vins atgrudas no izliektas skerssienas un ka putns, samazinot lidojuma atrumu, izpletis rokas, noplaneja uz kajites slieksna. No talienes, ka no dzelzs pazemes, lidz vinam nonaca tikko dzirdama skana.
        .Bang â bang â bang.
        Tris sitieni.
        Pirkss skendedamies aizcirta durvis, no­vilka halatu un neverigi pasvieda to gaisa; halats lenam pieputas un celas augsup ka grotesks regs. Pirkss nodzesa gaismu, apgu­las, uzlika uz galvas spilvenu.
        â Idiots! Noladetais dzelzs idiots! â Pirkss atkartoja, aizveris acis un tricedams aiz neizprotama niknuma. Bet nogurums atri guva virsroku: vins pat nemanija, ka atkal aizmiga.
        Pirkss atvera acis ap septiniem. Vel pus­miega pacela roku. Ta neatkrita atpakal. Smaguma nebija. Pirkss apgerbas un izgaja lauka. Dodamies uz vadibas kabini, vins ne­vilus saka ieklausities. Bija kluss. Durvju prieksa vins apstajas. Uz mateta stikla krita udens zalgani radara ekranu atspidumi. Ka­bine valdija pustumsa. Pilots, zvilnedams kresla, smekeja cigareti. Planas dumu ver­petes peldeja mirgojoso ekranu prieksa. Dzinksteja kaut kada Zemes muzika, ko reizem izkroploja kosmiskie traucejumi. Pirkss apsedas pilotam aizmugure; vinam negribejas pat parbaudit gravimetriskos ierakstus.
        â Kad iedarbinasiet dzinejusü â vins pa­jautaja.
        Pilots bija apkerigs.
        â Astonos. Bet, ja gribat nomazgaties, navigator, varu iedarbinat tulit. Atskiribas nav nekadas.
        â Nu, ne. Kartibai jabut, â Pirkss no­murminaja.
        Kluva kluss, tikai dinamiskaja skalruni duca vienmula mehaniska melodija. Pirksam atkal saka nakt miegs. Vins vairakas reizes atjedzas, tad atkal laidas snauda; no tumsas iznira lielas, zalas kaku acis, Pirkss mirkski­naja, kaku acis parvertas spidosas ciparni­cas; ta vins balanseja uz nomoda un miega robezas, kad peksni iecerkstejas dinamiskais skalrunis.
        â Runa Deimoss. Pulkstens septini un tris­desmit minutes. Parraidam dienas meteorit- zinas ieksejai zonai. Marsa gravitacijas lauku ietekme Drakonidu plusma, kas jau atstajusi Joslas sferu, radies malejs savirpu- lojums. Sodien tas ies cauri 83., 84. un 87. sektoram. Marsa meteoritstaCija makona apmerus verte uz 400 tukstosiem kubikkilo- metru. Sakara ar to 83., 84. un 87. sektors tiek pasludinati par navigacijai slegtiem lidz atsaukumam. Parraidam zinas par makona sastavu, kas iegutas tiesi no Fobosa ballistis­kajam zondem. Saskana ar pedejiem datiem makonis sastav no X, XV, Z klases mikro- meteoritiemå
        â Labi, ka tas neattiecas uz mums, â pi­lots piezimeja, â es nupat ka pabrokastoju, man nenaktu par labu, ja vajadzetu ieslegt pilnu vilkmi.
        â Kads atrumsü â Pirkss jautaja piecel­damies.
        â Vairak ka piecdesmit.
        'â Taü Nav slikti, â Pirkss nomurminaja. Vins parbaudija kursu, uranografu radiju­mus, cik liela ir noplude â ta turejas viena limeni â un devas uz kopkajiti. Tur jau sedeja abi virsnieki. Pirkss gaidija, vai kads no viniem neierunasies par nakts klaudzie­niem, bet saruna visu laiku risinajas ap lote­rijas tirazu, ko ar nepacietibu gaidija Simss. Sai sakara vini atcerejas kolegus un pazinas, kas bija laimejusi.
        Pabrokastojis Pirkss devas uz navigatoru kajiti, lai iezimetu noieto cela gabalu. Bet driz vien vins iedura cirkuli deli, iznema no atvilktnes kuga zurnalu un samekleja «Ko- riolana» pedejas komandas sastavu.

«Virsnieki â Prats un Vains, piloti â No- lans un Poters, mehanikis â Simons å»
        Pirkss uzmanigi ieskatijas komandiera pla­saja rokraksta. Pec tam vins iemeta zurnalu atvilktne, pabeidza rasejumu un, pakeris lidzi pauspapira rulli, devas uz vadibas kabini. Pusstundas laika vins precizi aprekinaja, kad vini sasniegs Marsu. Atpakalcela vins ieska­tijas caur durvju stiklu kopkajite. Virsnieki speleja sahu, feldseris sedeja pie televizora, uzlicis elektrisko silditaju uz vedera. Pirkss iesledzas kajite un izskatija radiogrammas, ko bija panemis no pilota. Vins pat nepamanija, ka vinu pieveica miegs. Vairakas reizes vi­nam miega likas, ka dzineji sak stradat, un
        vins veltigi pulejas pamosties, tikai sapnoja, ka piecelas, iet uz vadibas kabini, atrod to tuksu un, mekledams kadu no komandas lo­cekliem, sak maldities pa raketes pakalgala gaitenu labirintiem, kas bija melni ka darva. Pirkss pamodas pie rakstamgalda, viss vie­nos sviedros, nikns, jo apzinajas, kas ta bus par nakti pec tik daudz diena noguletam stundam. Kad pievakare pilots iesledza dzi­nejus, vins izmantoja to un iegaja karsta vanna. Atsvaidzinajies devas uz kopkajiti, iedzera radiotehnika sagatavoto kafiju un pa telefonu pajautaja sardzes pilotam, kada ir reaktora temperatura. Ta tuvojas tukstos gradiem, bet arvien vel nevareja sasniegt kritisko. Ap desmitiem Pirksu izsauca vadi­bas kabine â vini lidoja garam kadam ku­gim, kas jautaja, vai viniem esot arsts. Pirkss, uzzinajis, ka runa ir par asu apendicita lekmi, nolema nepiedavat savu feldseri, jo vairak tadel, ka tris miljonus kilometru aiz viniem lidoja kads liels pasazieru kugis, kas bija izteicis gatavibu piebremzet un izsutit arstu.
        Tik vienmuli, bez kadiem notikumiem pa­gaja visa diena. Vienpadsmitos balto gaismu uz visiem klajiem, iznemot vadibas kabini un reaktora kameru, nomainija zilgano nakts spuldzu mirgosana. Kopkajite gandriz vai lidz pusnaktij dega maza spuldzite virs saha dela. Tur sedeja Simss un speleja pats ar sevi. Pirkss aizgaja vel parbaudit tempera­turu dibentilpnes un pa celam satika Bomanu nakam no reaktora puses. Inzenierim bija sa­mera labs noskanojums: noplude nepalieli­najas un dzesinasanas sistema darbojas gluzi ciesami.
        Inzenieris atvadijas un aizgaja, atstajis Pirksu auksta, tuksa gaiteni. Viegla gaisa strava kapa augsup, puteklaino zirneklu tiklu atliekas ap ventilacijas spraugam neskanigi triceja.
        Pirkss ilgi staigaja pa augsto, baznicas vel­vem lidzigo eju starp galvenajam tilpnem, kamer dazas minutes pirms pusnakts apklusa dzineji.
        No kuga malu malam lidz Pirksam nonaca griezigas un klusinatas skanas, tas pamazam attalinajas un kluva vajakas. Tie bija nepie- stiprinatie prieksmeti, kas kustejas ar sakot­nejo paatrinajumu, sizdamies pret sienam, griestiem, gridam; so sitienu atbalsis, kas piepildija, skiet, peksni atdzivojusos kugi, vel kadu mirkli virmoja gaisa, tad izdzisa, un atkal iestajas klusums, kuru vel klusaku pa­darija ventilatoru vienmeriga dukona.
        Pirkss atcerejas, ka rakstamgalda atvilktne navigatoru kabine ir sametusies, un, mekle­dams kaltu, pa garu, sauru ka zarna gaiteni starp kreisa borta tilpni un kabelu tuneli no­kapa noliktava; ta laikam bija visputeklai­naka vieta uz kuga, turklat putekli, kuros vins bija iebridis pari galvai, nenosedas, un vins, pa pusei noslapis, taustidamies tikko aizkluva lidz izejai.
        Pirkss bija gandriz jau pasa kuga vidu, kad gaiteni atskaneja soli. Bezsvara stavokli ta iet vareja vienigi automats. Patiesam, ska­nigos solus pavadija pie gridas pieliposo magneta piesuceknu plaukskesana. Pirkss nogaidija, kamer eja uz talo spuldzu fona paradijas melns siluets. Terminuss gaja, ne­drosi ligodamies un plasi vicinadams rokas.
        â Ei, Terminus! â Pirkss uzsauca, izie­dams no enas.
        â Klausos.
        Smagais stavs apstajas; korpuss pec inerces sasveras uz prieksu un atkal lenam ienema vertikalu stavokli.
        â Ko tu seit dariü
        â Peles, â atbildeja balss no krusu vai­roga, un likas, ka no brunam runa aizsmacis punduris. â Peles gul nemierigi. Mostas augsa. Skraida. Grib dzert. Ja grib dzert, tad tam jadod udens. Peles daudz dzer, kad augsta temperatura.
        â Un ko tu dariü â Pirkss pajautaja.
        Automats saligojas.
        â Augsta temperatura. Staigaju. Vienmer staigaju, kad augsta temperatura. Udeni pe­lem. Ja izdzers un aizmigs â labi. Biezi no­tika kludas augstas temperaturas del. Nove­roju. Izeju, atgriezos pie reaktora. Udeni pelem å
        â Tu nes udeni pelemü â Pirkss jautaja.
        â Ja. Terminuss.
        â Bet kur tev ir udensü
        Automats vel divas reizes atkartoja «aug­sta temperatura», un visu laiku likas, ka taja ir paslepts cilveks, jo Terminuss neizpratne saka atri un kaut ka nevarigi celt rokas pie acim, kuru redzokli sakustejas dobumos un pieversas dzelzs plaukstam. Pec tam vins sacija:
        â Nav udens. Terminuss.
        â Bet kur tad tas palicisü â Pirkss neat­laidas. Piemiedzis acis, vins veroja robotu, kas, izslejies galvas tiesu augstak par vinu, izdvesa dazas neartikuletas skanas un negai­diti noteica basa:
        â Aiz å mirsu.
        Pirkss apmulsa â tik nevarigi tas skaneja. Kadu bridi vins skatijas uz dzelzs korpusu, kas viegli ligojas.
        â Aizmirsi, jaü Ej pie reaktora. Ej! Dzirdiü
        â Klausos.
        Terminuss iesnirkstejas, pagriezas uz vie­tas un devas prom tadiem pasiem parak stingriem, kokainiem, it ka vecigiem soliem. Attalinoties vins kluva aizvien mazaks. Viena no pedejiem pagriezieniem vins pa­klupa, smagi novicinaja rokas, atguva lidz­svaru un nozuda sanu eja. Vel kadu laicinu vareja dzirdet atbalsojamies vina solus. Pirkss gribeja atgriezties sava kajite, tad pardomaja un, bez troksna peldedams virs gridas, nokluva lidz sestajai ventilacijas akai. Parvietoties pa akam bija noliegts, pat ja dzineji izslegti, tacu Pirkss aizliegumu ne­ieveroja. Specigi atgrudies no iezogojuma, vins desmit sekundes izlidoja cauri septiniem staviem, kas atdalija kuga vidusdalu no pa­kalgala. Reaktora kamera vins neiegriezas. Sienas vidu regojas gars aizbidnis. Pirkss pie­peldeja pie ta, atvera sauras durtinas. Aiz tam bija terauda iedarinats taisnsturains svina stikla lodzins, kas veidoja pelu burisu aizmugurejo sienu. Lidz ar to peles vareja noverot, neieejot kamera. Aiz stikla Pirkss ieraudzija netirus, tuksus burisu dibenus, un talak aiz stieplu pinuma kameras dziluma augstu piestiprinatas spuldzes
gaisma spigu­loja ar udeni aplietie robota pleci. Automats gandriz horizontali karajas gaisa, slinki kus­tinadams rokas. Vina brunas bija noklatas ar baltajam pelem; tas tekaleja pa plecu plaksnem, pa krusu vairogu, druzmejas tur, kur posmaina vedera iedobumos lielam la­sem bija sakrajies udens, peles laizija to, palecas, uzlidoja gaisa, bet Terminuss tas kera; peles slideja starp robota dzelzs pirk­stiem, to astites bija jocigi sagriezusas. Skats bija tik vienreizejs un komisks, ka Pirksam gribejas smieties, Terminuss tikmer baza sa­kertas peles burisos, ta metaliska seja atradas pavisam tuvu Pirksa acim, bet robots acim­redzot vinu nemanija. Vel divas tris pelites uzlidoja gaisa. Terminuss sakera tas, no­sledza burisus un izzuda no Pirksa redzes­loka, vienigi ta gigantiska ena, it ka aizke­rusies aiz galvena caurulvada uzmavas, no­gulas uz reaktora betona ka izpludis krusts.
        Pirkss klusu aizvera durtinas, atgriezas kajite, izgerbas un apgulas, bet nevareja aizmigt. Kadu laiku vins palasija astronavi- gatora Irvinga atminas, bet acis sursteja ka ar smiltim piebertas, galva kluva smaga, to­mer gulet negribejas. Vins ar skumjam no­domaja, ka lidz ritam vel talu, un, uzmetis halatu izgaja lauka.
        Galvena gaitena un sanu gaitena krusto­juma no ventilacijas spraugas atskaneja solu troksnis. Pirkss pielika galvu pie rez­giem. Dzelzs akas atbalss izkroplota skana naca no apaksas. Pirkss atgrudas no rezga, kadu bridi peldeja ar kajam pa prieksu, pec tam pa tuvako vertikalo eju nokluva raketes pakalgala limeni. Soli ieskanejas skalak, pa­mira, tad atbalsojas ar jaunu speku. Auto­mats naca atpakal. Pirkss gaidija to pie pa­siem gaitena griestiem, kas sai vieta bija krietni augsti. Gaitena dziluma snirksteja slucosi soli. Skana izgaisa. Pirkss jau saka zaudet pacietibu, kad soli atskaneja atkal, no ejas iznira gara ena un tulit aiz tas para­dijas Terminuss. Vins pagaja zem Pirksa tik tuvu, ka vareja dzirdet pukstam vina hidrau­lisko sirdi. Terminuss paspera vel dazus so­lus, apstajas un gari nosnacas. Pec tam vins sazvarojas pa labi un pa kreisi, it ka klanitos dzelzs sienam, un devas talak uz prieksu. Pie tumsas ieejas sanu gaiteni robots atkal ap­stajas. Ieskatijas tur. Velreiz gari nosnacas. Pirkss, tikko skardams ar pirkstu galiem griestus, aizpeldeja pakal milzu stavam.
        â Ksss å ksss å â vins dzirdeja aiz­vien skaidrak. Terminuss atkal apstajas pie kartejas ventilacijas akas un meginaja iebazt galvu caur rezgiem, tacu vinam tas neizde­vas. Vins iesnacas, lenam iztaisnojas un aiz­stebereja talak. Pirksam tas apnika.
        â Terminus! â vins uzsauca. Automats, kas tiesi tobrid liecas pie akas, sastinga, nepabeidzis kustibu.
        â Klausos, â vins sacija.
        â Ko tu atkal seit dariü»
        Pirkss veras plakanaja metala maska, lai gan ta nebija seja un nevareja neko izteikt.
        â Meklejuå â Terminuss atbildeja.
        â Mekleju å kaki.
        â Koü!
        Terminuss saka izslieties. Vins stiepas uz augsu, rokas glevi nokarajas, it ka vins butu tas aizmirsis, un tadel, ka vins darija to tik gausi, locitavas cikstinadams, vina kustibas jaudas kaut kas draudoss.
        â Mekleju kaki, â vins atkartoja.
        â Kadelü!
        Terminuss bridi kluseja, sastindzis ka dzelzs statuja.
        â Nezinu, â vins klusu atbildeja, un Pirkss apmulsa. Naves klusums, blava spul­dzu gaisma, sarusejusas kravas cela sliedes un aizvertie varti darija gaiteni lidzigu pa­mestas sahtas ejai.
        â Diezgan, â Pirkss beidzot noteica.
        â Ej atpakal pie reaktora un nenac no tu­rienes lauka! Dzirdiü!
        â Klausos.
        Terminuss pagriezas un aizgaja. Pirkss pa­lika viens. Gaisa strava nesa vinu starp griestiem un gridu milimetru pec milimetra uz ventilatora atverto rikli. Vins atgrudas ar kaju no sienas, pagriezas uz lifta pusi un jo­noja augsup, atstadams aiz sevis melnas aku mutes, no kuram ka milziga pulkstena tikski dimdeja aizvien vajaki un talaki automata soli.

4
        Nakamajas dienas Pirkss bija aiznemts ar matematiku. Katrreiz, no jauna iesledzot, reaktors sakarsa arvien vairak, bet ta efek­tivitate mazinajas. Bomans pielava, ka neit­ronu atstarotaji ir galigi nolietojusies. To apstiprinaja leni, bet neatlaidigi pieaugosa radioaktiva noplude. Pirkss izdarija vissarez­gitakos aprekinus, censoties pareizi izkalku- let vilkmes un dzesinasanas laiku. Kad reak­tors nedarbojas, Pirkss parsvieda dzesinoso skidrumu no sanu tilpnem uz pakalgala tilp­nem, kur pieturejas patiesam tropisks kar­stums. Si bezgaliga lapisanas prasija pacie­tibu â Pirkss stundam ilgi sedeja pie skait­lojamas masinas un ar meginajumu un kludu metodi mekleja vislabako atrisinajumu. Re­zultata vini nolidoja cetrdesmit tris miljonus kilometru ar niecigu nokavesanos. Lidojuma piektaja diena par spiti Bomana pesimistis­kajiem paregojumiem vini attistija vajadzigo atrumu. Izslegdams reaktoru, kurs nu vareja dzeseties lidz pat nosesanas bridim, Pirkss atviegloti noputas. Pilotejot so veco kravas raketi, vins redzeja zvaigznes daudz retak, neka budams uz Zemes. Starp citu, vins par tam ari
neinteresejas â pat par sarkano ka vara naudas gabals Marsa disku â vinam pietika ar kursa liknem.
        Velu priekspedejas celojuma dienas va­kara, kad zilo ugunu kliedeta tumsa verta klajus it ka plasakus, Pirksam ienaca prata tilpnes. Lidz sim vins nebija tajas pat ieska­tijies.
        Pirkss izgaja no kopkajites, kur Simss ka vienmer speleja ar Bomanu sahu, un nolai­das lifta uz pakalgalu. Kops tiksanas gaiteni vins Terminusu vairs nebija nedz redzejis, nedz dzirdejis, bija vienigi pamanijis, ka no kaka vairs nav ne minas, it ka tas vispar ne­butu bijis uz kuga.
        Vaji apgaismotajas kuga centralajas telpas, klusu salcot, bezgaligi cirkuleja gaisa stravas. Kad Pirkss atvera durvis, zale iede­gas ar biezu puteklu kartu klatas spuldzites. Vins apstaigaja visu tilpni no viena gala lidz otram. Starp gandriz vai lidz griestiem sa­krautam kastem bija palikusi saura eja. Pirkss parbaudija, cik ciesi piestiprinatas pie gridas terauda lentes, ar kuram bija savilkta katra kravas piramida; ta ka durvis bija pa­likusas vala, atdzivojies caurvejs izsuca no tumsajiem kaktiem skaidu kaudzes, gruzus, pakulas, kuras tikko manami supojas gaisa ka udenslecas uz udens.
        Pirkss atradas jau gaiteni, kad izdzirda lenus, vienmerigus sitienus:
        â Uzmanibu å
        Tris sitieni.
        Kadu bridi Pirkss dreifeja gaisa strava, kas cela to aizvien augstak. Gribot negribot bija jaklausas. Sarunajas divi. Signali bija vaji, skita, ka cilveki taupa spekus. Sitieni tika raiditi te lenak, te atrak. Viens biezi klu­dijas, it ka butu piemirsis Morzes abeci. Rei­zem tie ilgi kluseja, reizem saka klaudzinat vienlaicigi. Melnais gaitenis ar reti izvieto­tam spuldzem likas bezgaligs, un taja salco­sais vejs it ka naca no neizmerojama tuk­suma.
        â S-i-m-o-n-d-z-i-r-d-i-v-i-n-u, â leni, neritmiski klaudzeja caurule.
        â N-e-d-z-i-r-d-u â n-e-d-z-i-r-d-u å
        Pirkss nikni atgrudas no sienas un sara­vies, pievilcis kajas, ka akmens lidoja lejup pa gaiteniem, kas bija aizvien vajak apgais­moti: smalkie rusganie putekli ap spuldzem sabiezeja, un Pirkss saprata, ka pakalgals vairs nav talu. Smagas reaktora kameras durvis bija puspievertas. Pirkss ieskatijas pa tam.
        Kamera bija auksts. Pa nakti izslegtie kompresori kluseja, un vienigi betona siena apsleptais caurulvads gandriz vai cilveka balsi kaut ko murminaja, kad gaisa burbuli lauza sev celu cauri biezajam skidrumam.
        Terminuss, apskaidijies ar cementu, stra­daja. Virs vina galvas, kura nepartraukti su­pojas, sparigi duca ventilators. Pirkss, nepie- skaries kapnu pakapieniem, turedamies pie margam, nolaidas leja. Automata dzelzs rokas klusi skindeja, svaiga cementa karta apslapeja to sitienus.
        â N-e-d-z-i-r-d-u å u-z-t-v-e-r-u å
        Vai nu nejausi, vai ari tapec, ka pavele paleninat sitienus naca no ta pasa avota, kas sutija Morzes abeces signalus, caurule du­neja arvien klusak. Pirkss staveja tiesi bla­kus automatam. Ta posmainie vedera seg­menti, kas virzijas cits citam virsu, kad auto­mats pieliecas, atgadinaja insekta vederinu. Stiklainajas acis trisuloja sicini spuldzu at- spidumi. Ciesi ieskatijies sajas acis, Pirkss sajuta, ka vins ir gluzi viens sai tuksaja ka­mera ar stavajam sienam. Terminuss nezi­naja, ko vins dara, vins bija masina, kas raidija atmina nostiprinatu skanu seriju, ne­kas vairak. Sitieni aizvien pavajinajas.
        â S-i-m-o-n-a-t-s-a-u-c-i-e-s, â Pirkss ar pulem atsifreja. Ritms sajuka. Pirkss piedu­ras pie caurules kadu pusmetru no stradajosa robota saliekta stava. Vina pirkstu kaulini atsitas pret metalu, un sai laika raidita sitienu serija uz mirkli apravas. Paklauda- mies peksnam impulsam, Pirkss, nepaguvis aptvert, cik mezoniga ir vina velesanas iejaukties sen pagajuso gadu saruna, saka atri klaudzinat:
        â K-a-d-e-l-m-o-m-s-e-n-s- n-e-a-t-b-i-l-d å u-z-t-v-e-r-u å
        Gandriz vienlaicigi ar vina pirmo sitienu pa cauruli iesita ari Terminuss. Abas skanas sapluda, automata roka pamira, it ka vins butu izdzirdis Pirksu, bet, kad Pirkss bija beidzis, roka atkal saka dzit cementu savie­nojuma sprauga. Caurule ieskanejas:
        â J-o-v-i-n-a-m-b-e-i-d-z å
        Pauze. Terminuss pieliecas, lai pagrabtu cementa javu. Vai tas bija atbildes sakumsü Pirkss, elpu aizturejis, gaidija. Automats iztaisnojas, strauji mezdams cementu, un caurule atbalsoja steidzigus sitienus:
        â S-i-m-o-n-v-a-i- t-u å
        â T-e-s-i-m-o-n-s-n-e- e-s å k-a-s-r-u-n-a- j-a å k-a-s-r-u-n-a-j-a å
        Pirkss ierava galvu plecos; sitieni bira ka krusa:
        â K-a-s- r-u-n-a-j-a-a-t-s-a-u-c-i-e-s- k-a-s- r-u-n-a-j-a k-a-s-r-u-n-a-j-a å t-e-s-i-m-o-n-s- t-e- v-a-i-n-s- a-t-s-a-u-c-i-e-s å
        â Terminus! â Pirkss iekliedzas. â Iz­beidz! Izbeidz!
        Dunona izbeidzas. Terminuss iztaisnojas, bet vina pleci un rokas raustijas, viss vina korpuss triceja dzelzs drudzi, un Pirkss tur­pinaja lasit sos spazmatiskos grudienus:
        â K-a-s-r-u-n-a-j-a å k-a-s å k-a-s å
        â Izbeidz!!! â vins iekliedzas velreiz. Pirkss skatijas uz automatu no saniem, sma­gie pleci drebeja, un gaismas vizuli, atstaro­damies no brunam, atkartoja:
        â K-a-s å
        Gluzi ka iztuksots pec vetras, kas izbrazu­sies tam cauri, automats pamazam sastinga.
        Paceldamies virs gridas, vins ar troksni atsitas pret caurulvada horizontalo atzaro­jumu un palika karajoties, it ka aizkeries aiz caurules, pilnigi nekustigi, bet, ieskatijies verigak, Pirkss pamanija, ka bezspecigi no­laista roka tikko manami raustas:
        â K-a-s å
        Pirkss pats nezinaja, ka vins izkluvis gai­teni. Ventilatori duca. Pirkss peldeja preti aukstam, sausam vejam, kas puta no augse­jiem klajiem. Spuldzu ugunu gaisie apli slideja par vina seju.
        Kajites durvis bija pusatvertas. Uz rak­stamgalda dega lampa, mezdama uz gridas sauras gaismas streles, griesti sliga tumsa.
        Kurs tas bijaü Kurs ta saucaü Simonsü Vainsü Bet vinu tacu nebija! Vini gajusi boja pirms devinpadsmit gadiem!
        Tad kurs gan tas bijaü Terminussü Bet vins tacu tikai laboja caurulvadus. Pirkss labi zinaja, ko dzirdes, ja meginas iztaujat Ter- minusu â plapasanu par rentgeniem, no­pludi un plombam. Terminuss pat nenojaus, ka vina rokas strada kaut kada regaina ritma.
        Skaidrs bija viens: sis ieraksts â ja tas ir ieraksts â nav nedzivs. Lai kas butu sie cil­veki â sis balsis, sie sitieni, â ar tiem var sarunaties. Ja tikai ir drosme å
        Pirkss atgrudas no griestiem un nedrosi piepeldeja pie pretejas sienas. Pie velna! Vinam gribejas staigat, staigat atri, sajust savu svaru, uzbliest no visa speka ar duri pa galdu! Sis skietami tik ertais stavoklis, kad prieksmeti un pasa kermenis parvertu­sies nematerialas enas, bija lidzigs murgam. Viss, kam vins pieskaras, atvirzijas, peldeja prom, viss bija nestabils, bez atbalsta un kluva par piepustu tuksumu, par skietamibu, sapniå
        Sapniü
        Pagaidi. Ja es redzu kadu sapni un jautaju tam, tad es nezinu atbildi, kamer ta nav at­skanejusi tam no lupam, bet sis nosapnotais cilveks tacu neeksiste arpus manam smadze­nem, vins ir tikai pagaidam no tam noskirta dala. Ikviens ta dubultojas gandriz ik die­nas, ipasi naktis, veidojot pamatu islaicigam pseidoindividualitatem, kas rodas viena cil­veka murgos. Tas var but izdomatas vai ari no dzives nemtas butnes. Vai tad mes biezi vien neredzam sapni mirusosü Vai tad mes nesarunajamies ar tiemü
        Mirusie.
        Vai tad Terminuss å
        Ka pusnemana rinkodams pa kajiti, pelde­dams no vienas sienas pie otras, Pirkss bei­dzot nokluva pie durvim un iekeras tajas. Vins redzeja kadu tumsu gaitena dalu un saja tumsa kritoso gaismas streli.
        Atgriezties turü
        Atgriezties un jautatü
        Ta ir kaut kada fiziska paradiba, sarezgi­taka par parastu pierakstu; automats galu gala nav ierice skanu fiksesanai. Sai auto­mata radies skanu ieraksts, kam piemit
        zinama patstaviba, mainigums. Ieraksts, kam â lai cik savadi tas ari skanetu â vareja jautat un no kura vareja uzzinatå visu. Uzzinat par Simona, Nolana, Potera lik­teni un par so neizprotamo, parsteidzoso komandiera klusesanu . . .
        Vai var iedomaties vel kadu citu izskaid­rojumuü
        Laikam gan ne.
        Pirkss bija par to parliecinats un tomer nekustejas no vietas, it ka gaididams kaut ko.
        Galu gala neka cita te nav, iznemot stravu plusmu dzelzs karbas ieksiene. Neka dziva, nevienas butnes, kas ietu boja sadragata kuga tumsa. Noteikti neka!
        Izklauvet jautajumus, Terminusam vero­ties ar stiklainu skatienuü Bet vini tacu nestastis visu pec kartas, saks saukt paliga, prasit skabekli, lugt, lai vinus glabj! Ko lai atbildü Ka vini neeksisteü Ka vini ir tikai
«pseidoindividualitates», izoletas elektronu smadzenu salinasr to murgiü Ka vinu bailes ir tikai bailu imitacija un vinu agonija, kas atkartojas katru nakti, nav vairak verta ka nospeleta plateü Pirkss vel atcerejas straujo sitienu brazmu, kas bija sekojusi pec vina jautajuma, so kliedzienu, ar kuru, izbrineju­sies un peksni radusos ceribu sparnoti, tie sauca vinu, â so bezgaligi atkartoto, neat­laidigo, steidzigo lugumu: «Atsaucies! Kas runaü Atsaucies!!»
        Pirkss vel dzirdeja to, sajuta pirkstu galos so sitienu izmisumu un nevaldamo niknumu.
        Vini neeksisteü Bet kas gan vinu sauca, kas ludza palidzibuü Un kada jega, ja specia­listi sacis, ka sie kliedzieni nav nekas cits ka plaksnu rezonanses ierosinatu ladinu svarsti­basü Pirkss apsedas pie rakstamgalda. Izrava atvilktni. Nikni piespieda papirus, kas cauk­stedami celas uz augsu, samekleja vajadzigo, izklaja sev prieksa un rupigi izgludinaja, lai tas neizlidotu no telpas. Citu pec citas vins saka aizpildit nodrukatas ailes:
        Modelis: Tips:
        Nosaukums: Bojajuma veids: Secinajumiå
        AST-Pm-105/0044 Remontuniversals Terminuss Funkciju sabrukums
        Pirkss domaja. Vins tuvinaja spalvu papi­ram un atkal atrava. Domaja, ka masinas, kam cilveks pieskiris domasanas spejas, tadejadi parversot tas par savu trako iedomu lidzdalibniecem, nav vainigas. Par to, ka teiksma par Golemu, par masinu, kas sadum­pojusies un sacelusies pret cilveku, ir meli un tie izdomati, lai tie, kuri atbild par visu, varetu so atbildibu no sevis novelt.
        Secinajumi: Nodot luznos.
        Un lappuses apakseja sturi vins ar stingu sejas izteiksmi parakstijas:
        Pirmais navigators Pirkss.
        PETAURA MEDIBAS

        Nikns ka velns Pirkss iznaca no kosmo- ostas parvaldes. Un vajadzeja tam atgadities tiesi ar vinu! Kuga ipasnieks nebija piega­dajis kravu â nebija piegadajis, un cauri. Parvalde neko nezinaja. Protams, pienaca telegramma:
«Nokavesanas 72 stundas, ligumsodu parskaitu jusu rekinu â Ens- trands.» Vairak ne varda. Ari tirdzniecibas parstavja biroja vins nebija neko panacis. Osta kluva par sauru, un ligumsods parvaldi neapmierinaja. Dikstave paliek dikstave, labak navigators startetu un izietu apla or­bita. Dzinejus var izslegt, nekada degvielas paterina, nogaidisiet sis tris dienas un atgrie- zisieties. Kadel gan jums to neizdaritü
        Tris dienas metaties apkart Menesim vie­nigi tadel, ka piekrapis kuga ipasnieks! Pirkss nezinaja, ko iebilst, tacu laika atce­rejas kolektivo ligumu. Bet, kad vins ka trumpi izspeleja arodbiedribas noteiktas nor­mas par uzturesanos kosmosa, parvaldes darbinieki kluva piekapigaki. Turklat pasreiz nav Mierigas Saules gads. Radiacijas devas nav nekaitigas. Tadel bus jamanevre, ja­slepjas no Saules aiz Meness, jaspele sunisi, terejot degvielu, bet kas maksasü Skaidrs, ka ne jau kuga ipasnieks. Varbut kosmoostas parvaldeü Bet vai jus zinat, cik tas izmaksa, ja reaktoru, kura jauda ir septindesmit mil­joni kilovatu, desmit minutes darbina ar pilnu vilkmiü
        Galu gala vins dabuja atlauju stavesanai, bet tikai uz 72 stundam, plus cetras stundas neskaitamo sikumu iekrausanai, â cuciba, ne minutes vairak! Varetu likties, ka ta ir liela pretimnaksana no vinu puses. It ka ta butu vina vaina. Vins tacu bija ieradies ar minutes precizitati, lai gan nelidoja no Marsa pa isako celu, bet ja nu kuga ipasnieks å
        Visu so rupju del Pirkss gandriz aizmirsa, kur atrodas, un nospieda durvju rokturi ar tadu speku, ka palecas lidz griestiem. Vins jutas neveikli, atskatijas, bet tuvuma ne­viena nebija. Vispar Lunasitija skita izmi­rusi. Tiesa, kadus divdesmit kilometrus uz ziemeliem, starp Ipatiju un Toricelli, saku­sies lielie buvdarbi. Inzenieri un tehniki, kuri pirms menesa seit visu izdarija, jau bija izbraukusi uz Celtniecibu. Lielais ANO pro­jekts Luna II atvilinaja no Zemes aizvien vairak cilveku. «Soreiz vismaz nebus jarai­zejas par viesnicu,» Pirkss nodomaja, laiz­damies ar eskalatoru uz pazemes pilsetas apaksejo stavu. Plafoni izstaroja saltu dienas gaismu. Dega katra otra spuldze. Taupa! At­grudis stikla durvis, Pirkss iegaja neliela halle. Brivas istabas bija. ka gan savadak. Cik uziet. Atstajis savu cemodaninu, kas vairak atgadinaja neseseru, pie portje, Pirkss saka uztraukties: vai tik Tindals izsekos, ka me­haniki noslipe centralo diziü Ta jau uz Marsa bija splavusi uguni ka viduslaiku mitrajeze! Labak butu pats pieskatijis, tomer saimnieka acs å Tacu Pirksam negribejas atkal braukt augsa
divpadsmitaja stava, jo vairak tadel, ka visi bus jau izklidusi. Drosi vien sez kos­modroma tirdzniecibas salona un klausas jaunas plates. Pirkss gaja, pats nezinadams, uz kurieni; viesnicas restorans bija gluzi tukss, it ka nemaz nebutu atverts, tomer aiz letes sedeja sarkanmataina meitene un lasija gramatu. Bet varbut vina lasidama bija aiz­migusiü Vinas cigarete uz marmora plaksnes bija parvertusies gara pelnu stabina . ..
        Pirkss apsedas un nostadija pulksteni pec vieteja laika. Tulit kluva vels. desmit va­kara. Bet nupat pirms dazam minutem uz kuga bija pusdienlaiks. Muzigais karuselis ar negaiditam laika mainam bija tikpat mo­koss ka sakuma, kad vins tikko macijas lidot. Pirkss apeda pusdienas, kas bija kluvusas par vakarinam, un uzdzera virsu mineral­udeni, kurs laikam bija siltaks par zupu. Viesmilis, skumjs un miegains ka ists luna- tikis, saskaitot rekinu, kludijas, tacu nevis sava laba, kas jau bija bistams simptoms. Pirkss ieteica vinam pavadit atvalinajumu uz Zemes, klusam izgaja, cenzdamies nepa- modinat bufetnieci, panema no portje atslegu un uzbrauca sava istaba. Tikai tagad vins paskatijas uz zetonu, un vinu parnema kaut kada divaina sajuta, ieraugot skaitli 1173: sini numura vins jau bija reiz dzivojis, kad pirmoreiz lidoja uz «to pusi». Atveris durvis, Pirkss tomer parliecinajas, ka ta ir vai nu cita istaba, vai ari gluzi savadak parkartota. Ne, laikam vins maldas â ta bija lielaka; vins pagrieza visur sledzus â tumsa vinam bija apnikusi â ieskatijas skapi, izvilka maza rakstamgalda atvilktni, tacu
cemodanu nesaka izkravat, vienigi nometa pidzamu uz gultas, bet pastas tubinu un zobu suku no­lika uz mazgajama trauka. Nomazgaja ro­kas â udens, ka jau vareja gaidit, bija vel­niskigi auksts, brinums, ka gan tas nebija sasalis. Pirkss pagrieza silta udens kranu â nopileja dazi pilieni. Piegaja pie telefona, lai piezvanitu administratoram, bet atkal par­domaja. Protams, tas ir skandalozs fakts. Pilsetu uz Meness uzcelusi, bet nav pana­kusi, lai viesnica vienmer butu silts udens I Pirkss iesledza radio. Raidija tiesi Meness vakara zinas. Pirkss gandriz neklausijas, par­domadams, vai neaizsutit kuga ipasniekam telegrammu. Protams, par savu naudu. Bet ari tas neko nedos. Romantiskie kosmonau­tikas laiki sen pagajusi, tagad tu esi parasts ormanis, kas atkarigs no tiem, kuri iekrauj preces ratos. Maksa par vesanu, apdrosina­sana, maksa par stavesanuå Radio kaut ko neskaidri murminaja. Pag, ko tas sakaü å Pirkss pastiepa roku pari gultai pie aparata un pagrieza pogu: «å acimredzot Leonidu plusmas paliekas,» maigs diktora baritons piepildija istabu. «Tikai vienu apdzivojamo sektoru skaris tiess trapijums, un
tas zaudejis hermetiskumu. Laimigas apstaklu sagadisa­nas del tur dzivojosie cilveki atradusies darba. Parejie meteoriti nav nodarijusi no­pietnus bojajumus, iznemot vienu, kas par- sitis noliktavu parsegumu. Ka zino musu korespondents, sesi universali automati, kas bija domati darbam Celtniecibas teritorija, pilnigi iznicinati. Bojata ari augstsprieguma linija un partraukti telefona sakari, kurus pec trim stundam tomer izdevas atjaunot. Atkartojam svarigakos zinojumus. Sorit at­klats Panafrikas kongress» å
        Pirkss izsledza radio un apsedas. Meteo­ritiü Kaut kada plusmaü Protams, pasreiz ir Leonidu laiks, bet prognozisti vienmer pie­sauc nelaimi, uz mata tapat ka sinoptiki uz Zemeså Buvdarbi notiek, skiet, uz zieme­liem no pilsetas. Bet atmosfera paliek atmo­sfera: tas trukums liek sevi manit. Sesi auto­mati å ludzu! Labi vel, ka cilveki palikusi dzivi. Tomer mulkigi â izgajis cauri parse­gumam! Sim projektetajam gan å
        Pirkss peksni sajuta, ka ir galigi parguris. Laiks pagalam sajucis. Starp Marsu un Zemi viniem drosi vien iegadijas otrdiena, pirm­dienai tulit sekoja tresdiena; beigas pietruka ari vienas nakts. «Tadel jaizgulas un pie tam ari prieksdienam,» vins nodomaja, piecelas un mehaniski devas uz mazas vannas istabas pusi, bet, atcerejies ledaino udeni, nodrebeja, strauji pagriezas un pec mirkla jau guleja gulta. Nav ko salidzinat ar kosmosa kuga koju! Roka automatiski pasniedzas pec siks­nam, lai piespradzetu segu; neatradis tas, Pirkss viegli pasmaidija; vins bija piemirsis, ka viesnica peksns smaguma zudums ne­draudeja å
        Ta bija vina pedeja doma; atveris acis, vins pirmaja mirkli nesaprata, kur atrodas. Valdija Egiptes tumsiba. «Tindal!» Pirksam gribejas pasaukt paligu, un negaiditi, pavi­sam neizprotami, kapec, vins atcerejas, ka paligs, sausmu parnemts, reiz izskreja pidzambikses no kajites un izmisigi ieklie­dzas, versdamies pie sardzes pilota: «Drau­dzin! Pasaki, ludzams, ka mani saucü!» Na­badzins bija kluvis gluzi traks, jo, izgudrojis sev kadu kunga kaiti, izdzera veselu pudeli ruma. Tacu pa so aplinku celu Pirksa domas tulit atgriezas isteniba. Vins piecelas, iededza spuldzi, palida zem dusas, atcerejas udeni un palaida vispirms tievu struklinu â udens bija silts; Pirkss noputas, jo bija sapnojis par karstu vannu, tacu pec minutes zem udens struklam, kas sitas seja, saka pat dungot.
        Pirkss vilka mugura tiru kreklu, kad dina­miskais skalrunis â Pirksam nebija ne jaus­mas, ka sis prieksmets atrodas viesnicas istaba â ierunajas basa:

«Uzmanibu! Uzmanibu! Parraidam svarigu zinojumu. Visus viriesus, kas spejigi nest ierocus, ludz nekavejoties ierasties kosmo- ostas parvalde, 318. istaba pie inzenierkap- teina Aganana. Atkartoju. Uzmanibu! Uz­manibu å»
        Pirksu tas tik loti parsteidza, ka veselu minuti vins staveja nekustigi viena krekla un zekes. Kas tad nuü Pirma aprija jokiü Kas spejigi nest ierocusü Varbut vins vel gulü Vicinadams rokas, lai atrak uzvilktu kreklu, Pirkss apdauzijas pret galda malu, pie tam ta, ka vinam karsts parskreja pa kauliem. Ne, tas nebija sapnis. Kas tadü Iebrukumsü Marsiesi iekaro Menesiü Kadas blenas! Katra zina jaietå
        Kamer vins vilka bikses, kads cuksteja vinam ausi, ka tiesi ta ari vajadzejis no­tikt å ja reiz vins atrodas seit. Tads jau ir vina liktenis â vienmer iekulties dekas å
        Kad Pirkss gaja ara no istabas, pulkstenis radija astoni. Vins gribeja pajautat pirmajam pretimnacejam, kas isti noticis, bet gaiteni neviena nebija, uz eskalatora ari, it ka nu­pat butu notikusi vispareja mobilizacija, it ka visi kaut kur, velns zina, kur, jau karotu prieksejas linijas å Pirkss skreja augsa pa eskalatoru, kurs jau ta atri slideja. Steidzas, it ka tiesam baiditos palaist garam iespeju veikt varondarbu . .. Augsa vins pamanija spilgti apgaismotu stikla kiosku ar avizem, pieskreja pie lodzina, lai beidzot pajautatu, bet kiosks bija tukss. Avizes pardeva auto­mats. Pirkss nopirka cigaresu pacinu un avizi, ko izskatija, nepaleninot solus, tacu neatrada taja neko, iznemot meteoritkatastro- fas aprakstu. Varbut pie visa vainiga si ka­tastrofaü Bet kads tai sakars ar ierociemü å Ne, protams. Pa garo gaiteni vins aizgaja lidz parvaldei un beidzot ieraudzija cilvekus. Tiesi tai bridi kads iegaja 318. istaba, cits tuvojas tai no gaitena preteja gala.

«Nu es vairs neko neuzzinasu, neko nepa- gusu,» Pirkss nodomaja, sakartoja formas svarkus un gaja ieksa. Ta bija neliela istaba ar trim logiem, aiz kuriem kveloja maksliga Meness ainava nepatikama nokaiteta dziv­sudraba krasa. Trapecveidigas istabas saura­kaja dala staveja divi rakstamgaldi, bet visu parejo telpu rakstamgaldu prieksa aiznema kresli, kas acimredzot bija sanesti steiga: tie gandriz visi bija dazadi. Istaba atradas cetr­padsmit piecpadsmit cilveku, galvenokart videja vecuma viriesi, un dazi jaunekli ar kosmiskas navigacijas kursantu uzsuvem. Savrup sedeja kads padzivojis kapteinis, citi kresli pagaidam staveja tuksi. Pirkss nosedas blakus kursantam, kurs tulit izstastija vinam, ka vakar vini sesi atlidojusi prakse Meness otra puse; bet vinu riciba bijis tikai mazs aparats, ta saucama «blusa», kurs uznemis tikai tris, parejiem vajadzejis gaidit savu kartu, un te peksni kaut kas tads. Varbut navigators kaut ko zinaü å Bet navigators pats neko nezinaja. Pec sejas izteiksmem vareja spriest, ka neparastais izsaukums ari parejos parsteidzis pilnigi nesagatavotus, â drosi vien visi no
viesnicas. Atcerejies, ka vinam jastadas prieksa, kursants izpildija dazus vingrojumus, pie tam tikko neapgaz­dams kreslu. Pirkss sakera kreslu aiz atzvelt­nes, bet tulit ari atveras durvis un ienaca neliela auguma tumsmatains cilveks ar iesir­miem deniniem; vinam bija lidz zilganumam noskuti vaigi, kuplas uzacis un mazas caur­urbjosas acis. Vins klusedams izgaja starp kresliem, apstajas pie rakstamgalda, at­tina vala pie griestiem piekarto rulli ar 1:1000 000 meroga karti un, paberzejis ar plaukstas malu galigo degunu, sacija bez jebkada ievada:
        â Sveicinati, es esmu Aganans, Pirmas Lunas un Otras Lunas apvienota vadiba piln­varojusi mani pagaidam vadit operacijas, lai padaritu nekaitigu Petauru.
        Klatesosie sakustejas, bet Pirkss joprojam neko nesaprata, nezinaja pat, kas tas Petaurs tads ir.
        â Tie, kas klausijusies radio, zina, ka seit, â Aganans noradija ar linealu uz Ipa- tijas un Alfraganusa krateru apkaimi, â vakar nokritis meteoritu spiets. Pasreiz mus neinterese meteoritu nodaritie zaudejumi, lai gan viens no tiem, laikam vislielakais, parsitis noliktavu 137 un R7 parsegumus, pie tam otraja atradusies Petauru partija, kas atgadata no Zemes tikai pirms cetram die­nam. Radio zinoja, ka tie visi iznicinati, tacu tas neatbilst patiesibai.
        Pirksam blakus sedosais kursants klausijas ar tumsi piesarkusam ausim, pat muti bija paveris, ka baididamies palaist garam kaut vienu vardu. Aganans turpinaja:
        â Nogruvusi velve saspieda piecus robo­tus. Sestais palika neskarts. Precizak izsako­ties, tika bojats â mes ta domajam, jo tas izkluva lauka no drupam un no ta briza saka uzvesties ka, ka å â Aganans neatrada at­bilstosa varda un turpinaja, nepabeidzis frazi: â Noliktavas atrodas pie saursliezu dzelzcela sanu nozarojuma, piecas judzes no pagaidu nosesanas laukuma. Tulit pec ka­tastrofas saka glabsanas darbus un vispirms izsauca visus pec uzvardiem, lai noskaidrotu, vai kads nav apbedits zem drupam. Si ope­racija ilga apmeram stundu; pa to laiku kluva zinams, ka buvdarbu centralas vadibas sektors no satricinajuma zaudejis hermetis­kumu, un operacija ievilkas lidz pusnaktij. Ap vieniem nakti noskaidrojas, ka avariju augstsprieguma linija, kas apgadaja ar stravu visu Celtniecibas teritoriju, ka ari telefona sakaru traucejumus nav izraisijusi meteoriti â kabelis pargriezts å ar lazera staru.
        Pirkss piemiedza acis. Vinam visu laiku skita, ka vins piedalas kada izrade, masku balle, jo kaut kas tads isteniba nevareja no­tikt. Violetais lazers. Vai tiesamü! Varbut to ievedis marsiesu spiegsü Tacu inzenierkap- teinis neizskatijas pec cilveka, kurs no rita sapulcina viesnicas iemitniekus, lai izspeletu ar tiem mulkigu joku.
        â Telefona sakarus atjaunoja vispirms,â Aganans stastija, â bet tikmer maza avari­jas dienesta bezcela automasina, aizkluvusi lidz vietai, kur bija pargriezts kabelis, zau­deja radiotelegrafa sakarus ar Lunasitijas parvaldi; pulksten trijos no rita kluva zinams, ka bezcela automasina apsaudita no lazera un pec vairakiem trapijumiem aizdegusies. Soferis un ta paligs gajusi boja, bet divi komandas locekli, kuri par laimi jau bija uzvilkusi skafandrus, jo gatavojusies labot liniju, paguvusi izlekt un paslepties tuksnesi, tas ir, Mare Tranquilitalis, aptuveni seit. â Aganans noradija ar linealu uz Klusuma Juras rajonu, kas atradas kadus cetrsimt kilometrus no neliela Arago kratera.
        â Neviens no viniem, cik man zinams, uzbruceju nav redzejis. Kada bridi vini saju­tusi loti stipru termisko triecienu un bezcela automasina aizdegusies. Vini izlekusi, pirms uzspragusi skidras gazes baloni, vinus pa­glabis atmosferas trukums, jo spragusi tikai ta degvielas dala, kas vareja savienoties ar skabekli automasinas iekspuse. Viens no siem cilvekiem gajis boja â pagaidam ne­noskaidrotos apstaklos, bet otram izdevies atgriezties Celtniecibas teritorija. Vins no­skrejis skafandra ap septindesmit kilometru un izlietojis visu gaisa krajumu; sakusies anoksija â skabekla bads; par laimi, vinu uzgajusi, un tagad vins atrodas slimnica. Zinas par to, kas ar vinu noticis, iegutas no vina pasa stasta, un tam vajadzigs apstipri­najums.
        Peksnaja naves klusuma Pirkss saka ap­tvert, ko tas viss nozime, tacu vel neticeja, negribeja ticetå
        â Jus, protams, nojausat, â mieriga balsi turpinaja tumsmatainais cilveks, kurs ka ogl- melns siluets iezimejas uz dzivsudraba krasa kvelojosas Meness ainavas fona, â ka tas, kas pargriezis telefona kabeli un augstsprie­guma liniju, ka ari uzbrucis bezcela auto­masinai, ir neskartais Petaurs. Tas ir pagai­dam vel maz izpetits modelis, jo serijveida razosana to nodeva tikai pagajusaja menesi. Kopa ar mani seit vajadzeja ierasties inze­nierim Klarneram, vienam no Petaura kon­struktoriem, lai siki izskaidrotu jums gan si modela iespejas, gan ari lidzeklus, kurus tagad vajadzetu likt lieta, lai padaritu to ne­kaitigu vai iznicinatu .. .
        Pirksam blakus sedosais kursants klusi iekaucas. Sis kauciens izteica vislielako sa­jusmu, kas pat nemeginaja ieterpties sausmu maska. Jauneklis nepamanija navigatora skatienu. Starp citu, neviens tagad neieve­roja un nedzirdeja neko citu ka vienigi inze- nierkapteina balsi.
        â Es neesmu intelektronikis un nevaru pastastit par Petauru. Bet klatesoso vidu ja­but doktoram Makorkam. Vai vins ir seitü
        Rinda, kas atradas Pirksam prieksa, piece­las vajs, liela auguma cilveks ar brillem uz acim.
        â Esmu seit. Es nepiedalijos Petauru pro­jektesana, pazistu tikai musu anglu modeli, kas loti lidzigs amerikanu modelim, bet nav identisks tam. Tomer atskiribas nav lielas. Varu but noderigs å
        â Lieliski. Ludzu, doktor, panaciet surp å Es tikai isuma pakavesos pie pasreizejas situacijas: Petaurs atrodas kaut kur seit, â Aganans ar lineala galu noradija uz Klusuma Juras «krastu», â tas ir, 30â80 kilometru no Celtniecibas teritorijas. Tapat ka visi Petauri, tas paredzets darbiem kalnraktuves loti smagos apstaklos, augsta temperatura, rajonos, kurus seviski apdraud nobrukumi, tadel modelim ir masivs korpuss un tas par­klats ar biezam brunam å Bet par to sikak pastastis doktors Makorks. Kadi lidzekli ir musu riciba, lai padaritu Petauru nekaitiguü Visu Meness bazu vaditaji izsniegusi mums nedaudz spragstvielu â dinamitu un oksili- kvintu [3] , ka ari tuvdarbibas un kalnu lazerus, pie tam nedz spragstvielam, nedz lazeriem, protams, nav kaujas ierocu rakstura. Gru­pam, kas dosies iznicinat Petauru, tiks pie­skirtas tuva un videja darbibas radiusa bez­cela automasinas, tai skaita divas ar vieglam pretmeteoritu brunam klatas automasinas. Vienigi sadas brunas iztur lazera stara trie­cienu no viena kilometra attaluma. Tiesa, sie dati attiecas uz Zemi, kur atmosfera stipri absorbe starojuma
energiju. Seit atmosferas nav, tatad sis bezcelu automasinas salidzina­juma ar parejam bus apdraudetas tikai ne­daudz mazak. Mes esam sanemusi ari daudz skafandru un skabekla; baidos, ka tas ari ir viss. Ap pusdienlaiku no padomju sektora atlidos «blusa» ar tris cilveku komandu; principa ta var uznemt cetrus cilvekus, lai parsviestu tos rajona dziluma, kur atrodas Petaurs. Pagaidam ar to beigsu. Nododu jums papira lapu, uz kuras, ludzu, uzrakstiet sala­sami uzvardus un noradiet specialitati. Tik­mer doktors Makorks varbut pateiks dazus vardus par Petauru. Galvenais, manuprat, ir noradit Ahileja papedi.. .
        Makorks staveja blakus Agananam. Vins bija vel vajaks, neka Pirksam pirms briza bija licies; atkarusas ausis, galvaskauss maz­liet atgadina trissturi, uzacu gandriz nemaz nav, nenoteiktas krasas mati â un tomer Makorks lika sajust pret sevi simpatijas.
        Vispirms vins nonema brilles metala ietvara, it ka tas traucetu, nolika sev prieksa uz galda malas un tikai pec tam saka runat:
        â Es melotu, apgalvojot, ka esam pare­dzejusi lidzigus gadijumus. Tacu bez formu­
        lam kibernetikim galva jabut kaut mazliet intuicijas. ,Tiesi tadel mes lidz sim neesam izskirusies nodot savu modeli serijveida ra­zosana. Laboratorijas petijumi demonstreja, cik lielu pilnibu sasniedzis Mefisto â ta sauc musu modeli. Petaurs atskiras no ta ar la­baku ierosmes un aiztures lidzsvaru. Ta vis­maz es domaju lidz sim, balstoties uz litera­riem avotiem, â tagad par to vairs neesmu tik dross. Nosaukums mudina domat par mitologiju, bet tas ir vienkarsi saisinajums no vardiem Pasprogrammejosais elektrona trisbloku automats ar racemisku atminu, jo ta smadzenu konstrukcija izmantoti gan pa labi, gan pa kreisi rotejosi pseidokristaliskie monomeri. Pasreizeja momenta tam acim­redzot nav nozimes. Automats apgadats ar violetu lazeru kalnrupniecibas darbiem, energiju gaismas impulsiem dod mikrokatls, kura darbiba pamatojas uz aukstas kedes reakcijas principa, tadejadi Petaurs, cik at­ceros, var attistit impulsa 45 000 kilovatu jaudu.
        â Cik ilgi tas kalpoü â kads pajautaja.
        â No musu viedokla â muzigi, â neka­vejoties atbildeja kalsnais doktors. â Katra zina ilgus gadus. Kas tad isti vareja notikt ar so Petauruü Vienkarsa valoda runajot, es domaju, vins ir dabujis triecienu pa galvu. Tas izradijies neparasti specigs trieciens, jo galu gala pat seit, uz Meness, grustosa eka var iedragat hromnikela galvaskausu. Kas tad noticisü Lidzigus eksperimentus mes nekad neesam izdarijusi: tie mums izmaksatu parak dargi, â Makorks negaidot pasmai­dija, radidams vienadus, sikus zobus, â tacu visuma ir zinams, ka skaidri lokalizets ne­lielu, tas ir, samera vienkarsu, smadzenu bo­jajums, citiem vardiem sakot, parastas skait­lojamas masinas bojajums rada pilnigu funk­ciju sabrukumu. Turpreti, jo tuvak mes esam cilveka smadzenes notiekoso procesu imita­cijai, jo vairak sadas sarezgitas smadzenes, ka izradas, spejigas funkcionet, pat ja tas daleji bojatas. Dzivnieku, piemeram, kaka smadzenem ir zinami centri, kuru uzbudina­jums izraisa reakciju, kas areji atgadina agresiva niknuma izvirdumu; Petaura sma­dzenes iekartotas savadak, bet tam ir kada kopiga piedzina, aktivitates motors,
kuru var novirzit pa dazadiem kanaliem. Tad, luk, sis aktivitates centrs kaut kada veida piesle­dzies tiesi blokam ar noardisanas pro­grammu. Es izklastu jautajumu, protams, maksimali vienkarsi.
        â Bet no kurienes radusies si noardisanas programmaü â jautaja ta pati balss, kas agrak.
        â Tas tacu ir automats, kas paredzets kalnrupniecibas darbiem, â doktors Ma­korks paskaidroja. â Ta uzdevums â izsist ejas, strekus, urbt klinsu iezus, sadrupinat seviski cietus mineralus, vispar saardit vielas sabiezejumus, protams, ne jau visur un ne visus; bet traumas rezultata Petaura smadze­nes radies zinams programmas visparina­
        jums. Starp citu, mana hipoteze var izradities pilnigi nepareiza. Si tiri teoretiska problema klus butiski interesanta velak kad mes iz­taisisim no robota adas tepiki. Pagaidam vis­svarigakais ir noskaidrot, uz ko spejigs Pe­taurs. Vins spej parvietoties ar 50 kilometru atrumu stunda, turklat jebkura apvidu. Sa­skares virsmas locitavas strada ar teflonu. Tam ir magnetisks ekrans, ta brunas nevar parsist nedz pistoles, nedz sautenes lode; tamlidzigi meginajumi nav izdariti, bet do­maju, ka vienigi brunusitejs savins å mums tacu nav sadu ierocu, vai neü
        Aganans noraidosi papurinaja galvu. Vins panema sarakstu, kas bija paguvis atgriez­ties pie vina, un saka lasit, pievilkdams uz­vardiem prieksa mazas atzimes.
        â Protams, pietiekami liela ladina spra­dziens Petauru sagrautu, â Makorks mierigi turpinaja, it ka runatu par visparastakajam lietam. â Tacu vispirms sads ladins vinam japietuvina, un es baidos, ka tas nebus viegls uzdevums.
        â Kur isti vinam novietots lazersü Galvaü â kads no auditorijas jautaja.
        â Vinam nav galvas, tikai izvirzijums, kaut kads uztukums starp pleciem. Tas palielinot vina izturibu nobrukumu gadijumos. Petaura garums ir 220 centimetri, tatad vins sauj mazliet vairak neka no divu metru augstuma; lazera acij ir metala plaksts; ja Petaura kor­puss atrodas nekustiga stavokli, tad ta ap­saudes zona ir trisdesmit gradu plata, lielaku
        apsaudes zonu panak, pagriezot visu kor­pusu. Lazera jauda sasniedz 45 000 kilovatu; katrs specialists sapratis, ka ta ir loti liela jaUda, tadel stars viegli izurbjas cauri te­rauda plaksnei, kuras biezums ir vairaki centimetriå
        â No kadas distancesü
        â Tas ir violetais lazers, tatad tam ir visai mazs staru kula izkliedes lenkis å tadel ari distanci praktiski ierobezo vienigi redzes lauks; lidzenuma horizonts seit atrodas divu kilometru attaluma, un trapijuma radiusam jabut vismaz tikpat lielam.
        â Mes esam sanemusi specialus kalnrak- tuvju lazerus ar sesas reizes lielaku jaudu,â Aganans piebilda.
        â Bet tas tacu ir tas pats, ko amerikani sauc par o v e r k i 11 â pariznicinasana, â Makorks ar smaidu piebilda, â sis lazera jaudas parakums divkauja ar Petauru nedod nekadas prieksrocibas å
        Kads pajautaja, vai automatu nevarot iz­nicinat no kosmosa kuga. Makorks atzina sevi par nekompetentu. Aganans, ieskatijies saraksta, sacija:
        â Seit ir klat pirma ranga navigators Pirkss å Varbut vins izskaidros mums so jautajumuü
        Pirkss piecelas.
        â Teoretiski videjas tonnazas kugis ka mans «Kivje» ar miera stavokla masu 16
000 tonnu, protams, varetu iznicinat sadu Petauru, ja uzlaistu tam virsu reaktivo strukluå Izpludes plazmas temperatura parsniedz 6000 gradu 900 metru attaluma, â ar to acimredzot pietiktuü . ..
        Makorks pamaja.
        â Bet ta ir tiri spekulativa spriedele­sana, â Pirkss atkal ierunajas. â Kugi tacu vajadzetu paverst tiesi pret merki, bet tik mazs merkis ka Petaurs, ne lielaks par cil­veku, vares viegli izvairities, ja nebus ne­kustigi nostiprinats, jo sada kuga parneses atrums, manevrejot pie planetas virsmas, tas pievilksanas speka lauka, ir loti mazs, un nevar but ne runas par augstako pilotazu. Tadejadi atliek vienigi iespeja izmantot ma­zos kugus, teiksim, Meness kabotazas floti. Tacu tiem ir vaja izplude ar samera zemu temperaturu, tatad, ja izmanto sadu kugiti ka bumbvedeju, tad drosi vien .. . Turklat precizai bombardesanai vajadzigas specialas ierices, temekli, bet uz Meness tadu nav. Es neredzu sadu iespeju. Protams, var un pat vajag izmantot sis mazas masinas, bet tikai izlukosanai, tas ir, lai atrastu automatu.
        Pirkss jau gribeja apsesties, kad peksni vinam ienaca prata jauna doma.
        â Pareizi, â vins sacija, â reaktivas mu­gursomas. Tas var izmantot. Pareizak sakot, tas var izmantot cilveki, kas prot ar tam ap­ieties.
        â Vai tas ir tas mazas individualas rake­tes, kuras piestiprina uz mugurasü â Ma­korks jautaja.
        â Ja. Ar tam var izdarit augstus lecienus un pat palikt nekustigi karajoties, gaisa; at­kariba no modela un tipa lidojuma ilgums var but no vienas lidz vairakam minutem, bet sasniedzamais augstums â no 50 lidz 400 metriem å
        Aganans piecelas.
        â Tas, jadoma, ir reali. Kas no klateso­sajiem ir trenejies ar siem aparatiemü
        Pacelas divas rokas. Pec tam vel viena.
        â Tikai trisüå â Aganans novilka. â A, un jus ariü â vins piemetinaja, ierau­dzijis, ka Pirkss, aptveris, kas par lietu, tikai tagad pacel roku.
        â Tatad pavisam cetri. Skiet, pamaz å Pameklesim vel kosmodroma personala vidu. Skaidrs, ka runa ir par brivpratigu piedali­sanos. Tiesi ar to man vajadzeja sakt. Kurs no jums velas piedalities operacijaü
        Kluva troksnaini, jo visi klatesosie celas augsa no vietam.
        â Vadibas varda pateicos, â Aganans sacija. â Tas ir labi.. . Tatad mums ir.. . septinpadsmit brivpratigo. Mus atbalstis tris Meness flotes apaksvienibas, bez tam musu riciba ir desmit soferu un radistu bezcela automasinu apkalposanai. Ludzu visus palikt tepat, bet jus, â vins uzrunaja Makorku un Pirksu, â ludzu, naciet man lidzi pie prieks­niecibas å
        Ap pulksten cetriem pecpusdiena Pirkss sedeja lielas kapurkezu automasinas torniti un dazbrid palecas no straujiem grudieniem; mugura vinam bija skafandrs, uz celiem gu­leja kivere, ko vareja uzvilkt pec pirma trauksmes signala, bet kakla karajas bries­migi smagais lazers, kura rokturis nezeligi dauzija Pirksa krutis; kreisaja roka vins tureja mikrofonu, bet ar labo grozija periskopu, verodams gara kede izstiepu­sos bezcela automasinu nodalu, kas gluzi ka jahtas supojas vilnotajos Miera Juras lidzenumos. Si tuksnesiga «jura» kveloja saules gaisma no viena melna apvarsna lidz otram. Pirkss pienema un noraidija zi­nojumus, sarunajas ar Pirmo Lunu, ar citu masinu komandieriem, ar pilotiem no izluk- kugiem, kuru mazas izpludes liesminas uz­zibsnija starp melnas debess zvaigznem, un tomer dazbrid nevareja tikt vala no sajutas, ka tas ir kaut kads jucekligs un mulkigs sapnis.
        Notikumi izversas aizvien straujak. Ne jau Pirksam vien likas, ka Celtniecibas va­diba lavusies panikai; ko gan galu gala vareja izdarit viens nejega automats, pat apbrunots ar starmetiü Tadel, kad otraja ap­spriede augstakaja limeni, kas notika pus­dienlaika, kads ierunajas par ANO un iero­sinaja kaut vai palugt Drosibas Padomei «specialu sankciju», lai varetu ievest artile­rijas ierocus (vislabak kaujas raketes) vai varbut pat atomsavinus, Pirkss kopa ar citiem saka protestet, teikdams, ka, nepagu­vusi nevienu uzvaret, vini klus par ap­smieklu visai Zemei.
        Starp citu, bija skaidrs, ka tamlidzigs starptautiskas organizacijas lemums bus ja­gaida vairakas dienas, ja ne pat nedelas; pa to laiku «trakais» robots var aizklist dievs zina kur, bet to, kas paslepies Meness garo­zas nepieejamas plaisas, vairs nesasniegs nekadi ieroci; tadel vajadzeja rikoties atri un noteikti. Tad noskaidrojas, ka visgrutak bus tikt gala ar sakaru problemu â visu Me­ness pasakumu vajo vietu. Bija izsniegts ap­meram 3000 patentu dazadiem izgudroju­miem, kas centas uzlabot sos sakarus, sakot ar seismisko telegrafu (izmantojot mikro- spradzienu signalus) un beidzot ar staciona­rajiem pavadoniem
«Troja». Sadus pavado­nus ievadija orbita jau pagajusaja gada, tomer stavoklis nekluva labaks.
        Praktiski uzdevumu atrisinaja ar mastos novietotu ultraisvilnu raiditaju sistemu; tas loti atgadinaja agrakas pirmspavadonu laika televizijas retranslacijas linijas uz Zemes. Sada sistema bija drosaka par pavadonu sa­kariem, lai gan inzenieri aizvien vel lauzija galvas, ka padarit orbitalos raiditajus neju- tigus pret
«Saules veju». Jebkurs Saules akti­vitates leciens un ta izraisitas elektriski uz­ladetu augstas energijas dalinu «vetras» kos­miskaja telpa tulit radija traucejumus, kas apgrutinaja sakarus un biezi vien ilga vai­rakas dienas. Tiesi pasreiz plosijas viens no sadiem «Saules taifuniem», tadel sakarus starp Pirmo Lunu un Celtniecibu uztureja pa virszemes raiditaju liniju, un operacijas
«Petaurs» panakumi bija liela mera atkarigi no ta, vai «dumpiniekam» neuznaks velesa­nas iznicinat mastu fermas, no kuram cetr­desmit piecas atradas tuksnesi, kas atdalija Lunasitiju un kosmodromu no Celtniecibas teritorijas. Protams, ar noteikumu, ka auto­mats joprojam siros to apkaime.
        Petauram bija pilniga manevresanas bri­viba, tam nebija vajadziga ne degviela, ne skabeklis, ne miegs vai atputa; vins bija tik loti autonoms, ka daudzi inzenieri vienigi tagad isti aptvera, cik pilnigu masinu vini radijusi pasi ar savam rokam, â tas turp­mako ricibu neviens nespeja paredzet. Jo, protams, turpinajas jau agri no rita saktas tiesas sarunas Meness â Zeme starp opera­cijas vadibu un firmu
«Kibertroniks» â Pe­taura konstruktoru stabu, tacu no viniem neizdevas uzzinat neko tadu, ko jau nebutu pateicis doktors Makorks. Vienigi profani vel centas pierunat specialistus noteikt auto­mata taktiku ar lielas skaitlojamas masinas palidzibu.
        Vai Petaurs bija sapratigsü Protams, bet sava veida! Si «lieka», bet pasreizeja mo­menta ari kaitiga masinas «sapratiba» izrai­sija daudzu operacijas dalibnieku dusmas: vini nevareja saprast, kadel inzenieri devusi masinai, kas domata vienigi kalnrupniecibas darbiem, tadu ricibas brivibu un patstavibu.
        Makorks mierigi paskaidroja, ka «intelek- tronu jaudas parmeriga paaugstinasana» pas­reizeja tehnikas attistibas posma ir tas pats, kas palielinata izturibas rezerve, kada gan­driz vienmer piemit tradicionalam masinam un dzinejiem. Ta ir avarijas rezerve, kas pa­redzeta funkcionesanas drosibas un izturibas paaugstinasanai, jo nav iespejams ieprieks paredzet, kadas situacijas noklus masina, ne­atkarigi no ta, vai ta butu energetikas vai informativa masina.
        Tadejadi nevienam, taisnibu sakot, nebija ne mazakas nojausmas, ko uzsaks Petaurs. Protams, no visam malam â tai skaita ari no Zemes â specialisti sutija pa telegrafu savus padomus; diemzel tie izradijas dia­metrali preteji. Vieni uzskatija, ka Petaurs meginas iznicinat «maksligos» objektus, pie­meram, augstsprieguma mastus vai retran­slacijas tornus, citi savukart domaja, ka vins izlietos savu energiju, lai neproduktivi izni­cinatu visu, kas stav vinam cela, lai ta butu Meness klints vai bezcela automasina ar cil­vekiem. Pirmie bija par tuliteju uzbrukumu noluka iznicinat Petauru, citi ieteica izvele­ties nogaidisanas taktiku.
        Specialistu domas saskaneja vienigi tai zina, ka noteikti janovero Petaura parvieto­sanas. Tadel Meness flotile ar divpadsmit posmiem jau no rita patruleja virs Miera Juras un nepartraukti sutija zinojumus gru­pai, kas apsargaja Celtniecibas teritoriju un uztureja pastavigu kontaktu ar kosmodroma parvaldi. Nebija viegli ieraudzit Petauru, dzelzs gabalu, milzigaja, ar lavas laukiem, plaisam un pusaizvertam aizam noklataja, turklat ar siku krateru bakuretam nosetaja klinsu tuksnesi.
        Kaut sie zinojumi butu bijusi noraidosi! Bet patrulejosas komandas jau vairakkart bija sacelusas trauksmi, zinodamas, ka atra­dusas «trako», lai gan velak izradijas, ka ta ir seviskas formas klints vai Saules staros spigulojosas lavas gabals. Pat feroindukcijas mekletaji kopa ar lokatoriem ne seviski lidzeja: no Meness apgusanas sakotnes pet­niecibas ekspedicijas klinsainajos tuksnesos bija atstajusas milzum daudz metala tvertnu, apdegusas rakespatronu caulas un dazneda­zadas dzelzs grabazas, kuras vai ik bridi kluva par jauna uztraukumu celoni. Tadel operacijas pavelnieciba pat gribeja, lai Pe­taurs uzbruktu kadam objektam, lai vins bei­dzot paraditos; tacu pedejo reizi vins bija atgadinajis sevi pirms devinam stundam, uz- brukdams elektriku tehniskas palidzibas ava­rijas masinai, un kops ta laika bija ka Me­ness grunti iekritis.
        Ta ka neviens neuzskatija par iespejamu nogaidit â Celtniecibai nekavejoties bija vajadziga elektroenergija â operacija, kas aptvera ap 9000 kvadratkilometru, pamatojas uz to, ka so teritoriju parmekleja divas pre­timnakosas bezcela automasinu grupas, kas virzijas viena otrai preti no ziemeliem un no dienvidiem. No Celtniecibas puses naca viena kede galvena tehnologa Stribra va­diba, bet no Lunasitijas kosmodroma â otra, ko-komandeja kapteinis navigators Pleidars, bet abu pusu operaciju koordinatora loma bija uzticeta Pirksam. Vins labi saprata, ka kuru katru mirkli vini riske pabraukt garam Petauram, kas vareja but paslepies, teiksim, dzila tektoniska plaisa; vini nepamanis to pat tad, ja vins bus tikai apberts ar gaisajam Meness smiltim; Makorks, kurs ka «padom­devejs intelektronikis» brauca kopa ar Pirksu, bija tadas pasas domas.
        Bezcela automasinu ar mezonigu speku svaidija no vienas puses uz otru, jo vini brauca ar atrumu, no kura, ka vinus bezru­pigi nobridinaja soferis, «agri vai velu iztek acis». Vini atradas Miera Juras austrumu zona, lidz rajonam, kur visdrosak vareja atrasties automats, bija atlicis tikai nepilnas stundas brauciens. Pec sis nosacitas robezas skersosanas visai komandai jauzliek kiveres, lai pec negaidita trapijuma, zudot hermetis­kumam vai izceloties ugunsgrekam, varetu nekavejoties atstat masinu.
        Cik vien iespejams, bezcela automasina tika parveidota par brunumasinu: mehaniki uzmonteja uz tas kupolveidiga tornisa spe­cigu kalnu lazeru, tacu trapijuma precizitate nebija nekada spoza. Pirkss uzskatija to par pilnigi iluzorisku, it ipasi salidzinajuma ar Petaura trapigumu. Petaurs bija apbrunots ar automatisko temekli, ta fotoelektriskas acis savienojas ar lazeru, un tas vareja mo­menta trapit objektam, kas atrodas redzes­loka centra. Bezcela automasina uzstadija kadu visai divainu temekli, kas laikam bija partaisits no veca kosmiska telemetra, un, kad izlidoja no Meness kosmodroma, izme­ginaja to, apsaudot pie horizonta redzamas klintis. Klintis bija samera lielas, attalums neparsniedza judzi, un tomer trapit tam izde­vas tikai ar ceturto savienu. Te velreiz sevi atgadinaja Meness apstakli, jo lazera stars ka zilbinosa svitra redzams vienigi izkliede­josa vide, piemeram, Zemes atmosfera; va­kuuma jebkuras intensitates gaismas staru kulis nav redzams lidz bridim, kamer tas ne- uzduras kadam skerslim. Tadel uz Zemes var saut no lazera, ka sauj ar trasejosam lodem, korigejot uguni pec to
lidojuma redzamas linijas. Uz Meness starmetim bez temekla nav praktiskas nozimes. Pirkss pateica to Makorkam, kad no iespejamas bistamas zo­nas vinus skira vairs tikai dazu minusu brau­ciens å
        â Neesmu par to domajis, â inzenieris atbildeja un pec tam smaididams piemeti­naja: â Kadel isti jus man to sakatü
        â Lai jus nelolotu iluzijas, â Pirkss at­bildeja, nenoversdams acu no periskopa okulara. Lai gan okulara ietvaru sedza putu­plasta spilventins, Pirkss apzinajas, ka vinam bus loti ilgi (protams, ja vins vispar izkulsies sveika no sis dekas) jastaiga ar zilu aci. â Un ari tapec, lai paskaidrotu jums, kadel mes vedam lidzi so automatiskas dzirdinasa­nas trauku.
        :â Sos balonusü â Makorks jautaja. â Es redzeju, ka jus nemat tos no noliktavas. Kas tajos ieksaü
        â Amonjaks, hlors un kaut kadi ogluden­razi, â Pirkss atbildeja. â Ceru, ka tie no­deres å
        â Gazu dumu aizsegsüå â inzenieris centas uzminet.
        â Ne, es domaju drizak par kaut kadu uguns korigesanas veidu: ja nav atmosferas, tad ta ir jarada, vismaz uz laiku å
        â Baidos, ka mums nepietiks laika å
        â Loti iespejams; es panemu tos lidzi katram gadijumam. Pret trako vislabak lietot traku taktiku å
        Vini apklusa, jo automasinu saka svaidit ka bumbu, amortizatori dauzijas un ciksteja, kuru katru mirkli tajos vareja aizdegties ella. Masina jonoja pa slipumu, kas bija no­sets ar asam klinsu atlauzam. Preteja nogaze mirdzeja pumeka baltums.
        â Vai zinat, no ka es visvairak baidosü â iesaka Pirkss, kad bezcela automasinas gaita nedaudz izlidzinajas (vins bija kluvis apbri­nojami runigs). â Ne jau no Petaura â pa­visam ne no vina å No sim Celtniecibas automasinam: ja kaut viena no tam notures mus par Petauru un saks apsaudit no lazera, tad tik ies jautri.
        â Es redzu, jus esat paredzejis visu, â inzenieris nomurminaja.
        Kursants, kurs sedeja blakus radistam, parliecas par sava kresla atzveltni un pa­sniedza Pirksam pavirsi uzkriceletu radio- grammu.
        â Iegajam divdesmita retranslacijas masta rajona bistamaja zona pagaidam neka punkts Stribrs punkts, â Pirkss skali izla­sija. â Mums ari jauzliek kiveres å
        Masina samazinaja atrumu, rapjoties no­gaze. Pirkss ieveroja, ka neredz vairs savu kaiminu kreisaja puse, tikai laba bezcela automasina ka melns punktins rapoja aug­sup pa nogazi. Pirkss paveleja izsaukt kreiso masinu pa radio, tacu atbildes nebija.
        â Sakam zaudet sakarus, â vins mierigi noteica. â To jau es gaidiju. Vai nevaretu pacelt antenu augstakü Neü Slikti.
        Vini jau bija tikusi lezena paugura vir­sotne. Aiz horizonta savu roboto gredu bija paslejis Toricelli krateris, kas atradas gan­driz divsimt kilometru attaluma; Saules ap­spidets, tas asi iezimejas uz melna debess juma fona. Gandriz viss Miera Juras lidze­nums bija palicis aiz muguras. Paradijas dzilas tektoniskas plaisas, no rupjas smilts sur tur regojas lauka bazalta plaksnes, pari kuram bezcela automasina rapoja ar grutibam, sliedama prieksgalu augsup gluzi ka jahta vilnos, bet pec tam smagi krita leja, it ka, kulenus mezdama, taisitos gazties bezdibeni. Pirkss pamanija kartejo retranslacijas mastu, paskatijas uz celgalam piespiesto planseti ar celuloida virsmu un paveleja visiem uzlikt kiveres. Tagad vini vareja sarunaties vienigi pa ieksejo telefonu: izradijas, ka tuksnesis var metat bezcela automasinu vel stiprak neka lidz sim, â galva kulajas kivere ka rieksta kodols tuksa caumala.
        Kad vini pa nogazi nobrauca leja, robotais Toricelli krateris bija nozudis aiz tuvejiem pauguriem, un gandriz vienlaikus no redzes­loka izgaisa labejais kaimins. Vel paris minu­tes vini dzirdeja ta aicinajuma signalus, tad klinsu atstarotie vilni sakroplojas un sakas ta saucamais «naves radiobezvejs». Skatities periskopa, kad galva kivere, ir loti neerti; Pirksam skita, ka vins vai nu izsitis ilumina­toru, vai sadauzis okularu. Vins darija visu iespejamo, lai nepazaudetu parskatu; ar klinsu atlauzam nosetais lidzenums vilnojas takti ar masinas grudieniem. Acu prieksa haotiska jukli zibeja oglmelnas enas un zil­binosas klinsu virsmas. Peksni talo debesu tumsa izsavas maza oranza liesma, nomir- goja, saravas un pazuda. Un atkal spidums, soreiz nedaudz spozaks. Pirkss iekliedzas: «Uzmanibu! Leja kaut kads spradziens!» un saka nikni grozit periskopa rokturi, noteik­dams azimutu pec caurspidiga stikla skalas gravejuma.
        â Mainit kursu! â vins ierecas. â 47 ko­mats 8, pilnu gaitu uz prieksu!
        Soferis vinu saprata, lai gan, patiesibu sa­kot, ta komande uz kosmosa kuga; bezcela automasinas apsuvums un visi mezgli spaz- matiski nodrebeja, un, apgriezusies gandriz
        uz vietas, masina ravas uz prieksu. Pirkss piecelas no kresla, jo sedot grudieni atrava vinu no okulara. Jauns uzliesmojums â so­reiz pluksnota avenkrasas liesma. Tacu uz­liesmojumu vai spradzienu avots atradas arpus redzesloka, paslepts aiz gredas, kura vini rapas.
        â Uzmanibu! â Pirkss sacija. â Sagata­vot personiskos lazerus! Doktor Makork, pa- naciet pie lukas, pec manas komandas vai pec trapijuma atveriet to. Sofer, samaziniet atrumu å
        Uzkalns, kura rapas masina, pacelas virs tuksnesa ka Meness briesmona stilba kauls, pa pusei iegrimis rupjajas smiltis; ar savu gludumu si klints patiesam atgadinaja no­puletu skeletu vai gigantisku galvaskausu; Pirkss paveleja soferim uzbraukt virsotne. Kapurkedes iesnirkstejas, it ka terauds skra­petu pa stiklu.
        â Stop! â iekliedzas Pirkss; masina, strauji nobremzejusi, ieduras ar prieksgalu klinti, saligojas, amortizatori no sasprindzi­najuma iestenejas un pamira.
        Pirkss veroja lezeno ieplaku, ko no divam pusem ieskava starveidigi seno magmas plusmu akmens nobirumi; divas tresdalas no milziga iedobuma apspideja spoza Saule, at­likuso tresdalu ietina absoluta tumsa, uz tas samtaina fona ka elles dargakmens sarkana spiduma dzisa kadas masinas uz pusem par­skeltais karkass. To redzeja vienigi Pirkss un soferis, jo iluminatoru brunu aizklaji bija nolaisti.
        Pirkss, taisnibu sakot, nezinaja, ko darit. «Ta ir kada bezcela automasina,» vins do­maja. «Kurp ta virzijusiesü Uz dienvidiemü Acimredzot no Celtniecibas grupas, bet kas gan to sasavisü Petaursü Tada gadijuma mes stavam seit atklata vieta ka kretini, vajag paslepties. Bet kur palikusas parejas bezcela automasinas, ziemelu un dienviduü»
        â Gatavs! â radists iekliedzas. Vins par­sledza automasinas raciju uz ieksejo tiklu ta, lai visi varetu kiveres dzirdet pienakosos signalus.
        â Katlamalais nobrukums. Klints sadra­gata â atkartota atkartosana lieka â pie­klusana pec azimuta â polikristaliska meta- morlizacijaå â Pirksa radioaustinas iedu­cas balss, kura izrunaja sos vardus skaidri, monotoni, bez jebkadas intonacijas å
        â Tas ir vins! â Pirkss ieblavas. â Pe­taurs! Hallo, radist! Peile, atri peile! Dod peilejumu! Velns paravis I Kamer vins vel raida I
        Pirkss blava ta, ka vinu apdullinaja pasa kliedzieni, kurus pastiprinaja kiveres no­slegtais dobums; nenogaidijis, kamer radists atjegsies, vins saliecies palida zem kupola, satvera smaga lazera divkarso rokturf un saka grozit to kopa ar torniti, piebazis acis temekla okularam. Pa to laiku kivere duca si zema, mazliet skumja, vienmeriga balss:
        â Gruti divskaba virkoza nenokrasosa-
        nas â nevis izjumti segmenti â bez jauniem vienveidigiem ieklavumiemå â bezje­dziga muldesana, likas, saka norimt.
        â Kur ir sis sasoditais peilejums!!!
        Pirkss, nenoversdams acis no temekla, iz­dzirda haotisku troksni: Makorks metas uz prieksu, atgruda radistu, bil'a dzirdama kaut kada rosisanas, un tulit radioaustinas atska­neja kibernetika mieriga balss:
        â Azimuts 39,9 desmitdalas å 40,0â 40,1â40,2å
        â Parvietojas, â Pirkss saprata.
        Tornitis bija japagriez, grozot rokturus,
        un Pirkss grozija tos ar tadu speku, ka rokas tikko turejas locitavas. Cipari leni kustejas. Sarkana svitrina uzkapa pari cetrdesmit.
        Peksni Petaura balss pargaja stienta spieg­sana un apklusa. Tai pasa mirkli Pirkss no­spieda sprudu â un puskilometru lejak, tiesi uz gaismas un enas robezas, klints nozibsnija ar ultraspozu liesmu.
        Biezo cimdu del bija velniskigi gruti notu­ret rokturi nekustigi. Liesma, kas bija spilg­taka par Sauli, ieurbas ieplakas tumsa metrus desmit no dziestosa karkasa, apstajas un, skaididama plavu, izlauzas talak, izmezdama divas dzirkstelu slotinas. Radioaustinas kads murminaja. Pirkss, nepieversdams tam uzma­nibu, grieza aizvien talak ar sis drausmigas uguns smalko liniju, kamer ta izskida ka dzirkstoss radiants pret kadu akmens stabu. Gar acim, aizvien palielinadamies, griezas tumssarkani apli, bet cauri to dejai Pirkss
        pamanija zilbinosu zilu aci, mazaku par ada­tas smaili, kura atveras pasa tumsas dzelme, kaut kur mala, ne tur, kur vins sava, un, pirms vins paguva nospiest rokturus, lai pa­grieztu lazeru kopa ar balstu, klints pie pasas masinas izsplava uz viniem skidru sauli.
        â Pilna gaita atpakal! â Pirkss iesaucas, refleksivi salocija kajas, un tad vins vairs neko neredzeja, starp citu, vins neko ari ne­ieraudzitu, iznemot sos tumssarkanos, leni slidosos aplus, kuri kluva briziem melngani, briziem zeltaini.
        Dzinejs ierecas, vinus svaidija ta, ka Pirkss ielidoja masinas dibena un aizvelas uz prieksu starp radista un kursanta celiem; no arpuses ciesi pie brunam piesietie baloni saka spalgi skindet. Masina traucas atpakal­gaita, kaut kas drausmigi nobrikskeja zem kapurkedes, sagrieza bezcela automasinu, pa­svieda sanus, â vienu mirkli skita, ka ta apvelsies, bet soferis, izmisigi piedodams gazi, spiezdams uz bremzem un sajugu, kaut ka parvareja so trako slidesanu, tad masina noraustijas tadas ka konvulsijas un apstajas.
        â Ka hermetiskumsü â Pirkss kliedza, pieceldamies no gridas.

«Laime, ka masina klata ar putuplastu,» vins nodomaja.
        â Kartiba!
        â Nu, tas bija pietiekami tuvu, â pavi­sam citada balsi Pirkss noteica, pieceldamies no gridas un iztaisnodams muguru. Ne bez nozelas vins pusbalsi piebilda: â Kadus div­simt metrus pa kreisi, un es butu vinam trapijis . ..
        Makorks virzijas uz savu vietu.
        â Paldies, doktor, â Pirkss sacija, pie- plakdams pie periskopa. â Hallo, sofer, no- brauciet leja pa to pasu celu, pa kuru mes braucam augsa. Tur ir tadas mazas klintis, kaut kas lidzigs arkai, â pareizi, pareizi, iebrauciet ena starp tam un apturietå
        Leni, parspileti piesardzigi bezcela auto­masina iebrauca ar smiltim pusaizberta nisa starp klinsu atlauzam un apstajas ena, kas darija to neredzamu.
        â Lieliski! â gandriz jautri noteica Pirkss. â Tagad man vajadzigi divi cilveki, kas dotos izlukos å
        Makorks pieteicas gandriz vienlaicigi ar kursantu.
        â Labi. Uzmanibu, â Pirkss uzrunaja pa­rejos, â jus paliekat seit. Neizejiet no enas, pat tad, ja Petaurs dosies jums taisni virsu, â sediet klusu. Ja nu vienigi vins rapsies virsu masinai, tad aizstavieties, jums ir lazers, bet tas ir maz ticams å
        â Palidziet sim jauneklim, â Pirkss teica soferim, â nonemt balonus ar gazi, bet jus, â vins sacija jau telegrafistam, â iz­sauciet Pirmo Lunu, kosmodromu, Celtnie­cibu, patrulas un pirmajam, kas atsauksies, pazinojiet, ka Petaurs iznicinajis vienu bez­cela automasinu, acimredzot no Celtniecibas, un ka tris cilveki no musu masinas devusies medibas. Lai tur neviens nelien ar lazeriem, nesauj uz labu laioi un ta talakå Bet tagad ejam.
        Ta ka katrs vareja aiznest tikai vienu ba­lonu, vini pakera lidzi cetrus. Pirkss uzveda biedrus nevis «galvaskausa» virsotne, bet mazliet talak, kur bija redzama neliela plaisa, kas stiepas lejup. Aizgaja, cik talu vien bija iespejams, nolika balonus zem liela blaka, pec tam Pirkss ieteica soferim griezties atpa­kal. Bet pats, izbazis galvu virs akmens, apskatija binokli ieplaku. Intelektronikis un kursants tupeja vinam blakus; beidzot Pirkss ierunajas:
        â Neredzu vinu. Doktor, vai tam, ko vins sacija, bija kada jegaü
        â Skiet, ka ne. Saraustita runa â kaut kas lidzigs sizofrenijaiå
        â Atlauzas jau beidz degt, â Pirkss pie­metinaja.
        â Kadel jus savatü â Makorks jautaja. â Tur vareja but cilveki.
        â Nebija neviena.
        Pirkss virzija binokli milimetru pec mili­metra, uzmanigi petidams katru paugurinu saules apspidetaja telpa.
        â Vini nav paguvusi izlekt.
        â Kadel jus esat par to tik parliecinatsü
        â Vins parskelis masinu uz pusem. To var redzet pat no sejienes. Laikam vini uz- braukusi tam gandriz virsu. Vins savis no kadu desmit metru attaluma. Turklat abas lukas palikusas aizvertas. Ne, â vins pieme­tina ja pec dazam sekundem, â saule vina nav. Bet aiziet prom vins, skiet, nav pagu­vis å meginasim vinu izvilinat.
        Pieliecies vins uzvilka smago balonu ak­mens virsotne un, stumdams to sev pa prieksu, murminaja caur zobiem:
        â Luk, piedzivojumi ar indianiem, par kuriem esmu allaz sapnojis å
        Balons sasveras; pieturedams to aiz ven­tila, izstiepies uz akmens, Pirkss izmeta:
        â Ja ieraudzisiet gaiszilo spidumu, tulit saujiet â vina lazera aciå
        Pirkss no visa speka pagruda balonu, kas sakuma leni, pec tam aizvien atrak ripoja lejup pa nogazi. Visi tris sagatavojas saut, balons bija aizripojis jau metrus divsimt un kustejas aizvien lenak, jo slipums vairs ne­bija tik stavs. Reizi vai divas likas, ka to apstadinas akmenu cilni, bet balons velas tiem pari, kluva aizvien mazaks un ka blavi mirdzoss punkts jau tuvojas ieplakas dibe­nam.
        â Neizdevas, â Pirkss vilies sacija, â vai nu vins ir gudraks, neka es domaju, vai ari nav pieversis uzmanibu, vaiå
        Pirkss nepabeidza. Nogaze zem viniem kaut kas apzilbinosi iemirdzejas. Liesma gan­driz uzreiz parvertas smaga, netiri dzeltena makoni, kura centrs kveloja drumas ugunis, bet malas izpluda, iekerdamas klinsu at- lauzas.
        â Hlorså â Pirkss komenteja. â Ka­del jus nesavatü Neko nevareja saredzetü
        â Neko, â kursants un Makorks atbildeja vienlaikus.
        â Bledis .. . paslepies aiz kada paugura å vai ari sauj no flanga; tagad es patiesam saku saubities, vai mums kaut kas izdosies å
        Pirkss pacela otru balonu un raidija to nopakal pirmajam. Sakuma balons aizripoja tiesi tapat, bet kaut kur nogazes vidu sagrie­zas un palika nekustigi gulam. Pirkss neska­tijas uz to â visu savu uzmanibu vins kon­centreja uz trissturaino tumsas palagu, kura slepas Petaurs. Leni riteja sekundes. Peksni nogazi satricinaja spradziens, un taluma ka krums pacelas gazes makonis.
        Vietu, kur bija paslepies automats, Pirk­sam neizdevas ieverot, bet vins ieraudzija saviena liniju, pareizak, tas dalu, kura ma­terializejas apzilbinosa pavediena, kas caur- auda pirma gazes makona paliekas. Pirkss tudal virzija temekli gar so spidoso trajek­toriju, kas jau saka izdzist, un, kad tumsas mala skara tiklinu krustojumu, Pirkss no­spieda sprudu. Acimredzot tai pasa mirkli to izdarija ari Makorks, bet pec briza pie­vienojas ari kursants. Tris Saules lemesi uzara ieplakas melno dibenu, un tulit sa­veju prieksa it ka aizcirtas kvelojosas dur­tinas â akmens aizklajs nodrebeja, no ta malam saka birt varaviksnu miriades, izkau­sets kvarcs apbera skafandrus un kiveres un momenta sastinga mikroskopiskas lasites; Makorks un Pirkss guleja izstiepusies aiz klints, bet virs vinu galvam nokaiteti lidz baltkvelei, ka kili ietriecas otrais un tresais gaismas ladins, nolidzinadami klints virsmu,
        kas tudal parklajas ar sastingusiem stikla
        puslisiem.
        â Visi dziviü â Pirkss jautaja, nepacel­dams galvu.
        â Ja! Es ari! â skaneja atbilde.
        Noejiet pie masinas un pasakiet tele­grafistam, "lai izsauc visus, jo Petaurs ir seit un mes pacentisimies, cik tas ir musu spekos, vinu aizturet, â Pirkss paveleja kursantam, kurs parapas atpakal un pieliecies skreja uz klintim, starp kuram staveja bezcela auto­masina.
        â Mums atlikusi divi baloni, katram pa
        vienam. Doktor, tagad mes mainisim pozi­ciju. Ludzu but piesardzigam un labi paslep­ties, jo vins jau piesavis musu klinti.. .
        To sacidams, Pirkss pacela balonu un, iz­mantojot lielu klinsu atlauzu enas, devas pec iespej !,s atrak uz prieksu. Nogajusi kadus divsimt solus, vini atsedas magmas plusmas padzilinajuma. Kursantam, kas naca no ma­sinas, uzreiz neizdevas vinus atrast. Vins smagi elpoja, it ka butu noskrejis judzi.
        â Mierigi, nedeg, â Pirkss noteica. â Nu, kas tur dzirdamsü
        - Sakari atjaunotiå â kursants aizels­damies zinoja; vins notupas blakus Pirksam, un tas ieraudzija aiz kiveres iluminatora jaunekla acis, kas mirkskinaja viena mirk­skinasana. â Boja gajusaja masina atradu­sies cetri cilveki no Celtniecibas. Otra ma- sina bijusi spiesta pamest kaujas lauku lazera defekta del.. . Parejas aizbraukusas gar malu un neko nav pamanijusas.
        Pirkss pamaja ar galvu, it ka sacidams: «Tiesi ta jau es domaju.»
        â Kas velü Kur ir musu grupaü
        â Gandriz visa divdesmit judzu no sejie­nes, tur sacelta maldu trauksme, kaut kada rakesu patrula zinojusi, ka redzot Petauru, un visi sapulcinati tai vieta. Bet tris masinas neatbild uz izsaukumu.
        â Kad tas ieradisies seitü
        â Pagaidam signalus tikai uztverå â- kursants nedrosi sacija.
        â Tikai uztverü å Ka tad taü!
        â Telegrafists saka: vai nu ar raiditaju kaut kas noticis, vai ari radiovilni sai vieta ekranizejas. Vins jauta, vai nevaretu mainit stavvietu, lai pameginatu .
        .
        â Lai maina vietu, ja vajadzigs, â Pirkss atbildeja, â un, ludzu, nejonojiet ta, jaska­tas zem kajam .. .
        Bet kursants drosi vien neko nedzirdeja, jo zibens atruma metas atpakal.
        â Labakaja gadijuma vini bus seit pec pusstundas â ja izdosies nodibinat saka­rus, â Pirkss noteica.
        Makorks neatbildeja. Pirkss apsvera, ka rikoties. Nogaidit vai nenogaiditü Protams, ja bezcela automasinas izkemmes ieplaku, panakumi ir nodrosinati, tacu bus ari zaude­jumi. Bezcela automasinas pretstata Petau- ram bija lieli merki, neveiklas, un tam visam jauzbruk reize, citadi divkauja beigtos tapat ka Celtniecibas masinai. Pirkss centas iz­gudrot kadu viltibu, lai izvilinatu Petauru apgaismota vieta. Ja Petauram palaistu virsu ka pievilinataju televadamu bezcela auto­masinu un apsauditu robotu no citas vietas, teiksim, no augsas å
        Pirksam ienaca prata, ka vinam neviens nav jagaida, jo vina riciba ir bezcela auto­masina. Tacu ricibas plans kaut ka nekon- kretizejas. Palaist masinu uz labu laimi ne­bija jegas. Petaurs saskaidis to gabalu gabalos, bet pats neizkustesies no vietas. Vai tiesam vins saprot, ka tiesi enas zona, kura vins uzturas, dod vinam prieksroci­basü . .. Bet ta tacu nav masina, kas kon­strueta kaujai ar visu tas taktiku . .. Saja neprata ir sistema, bet kadaü
        Saravusies cokura vini sedeja akmens plaksnes pakaje, paslepusies tas biezaja, sal­taja ena. Peksni Pirksam skita, ka vins iztu­ras ka pedejais ezelis. Ja vins butu bijis Petaura vieta â tur, ko gan vins darituü Pirkss uzreiz sajuta nemieru, jo vins nesau­bijas, ka Petaurs meginas uzbrukt. Pasiva gaidisana nevareja nest nekadu labumu. Varbut automats jau zogas viniem klatü Tiesi tagadü Vins tacu var aiziet lidz rietumu klintim, visu laiku parvietojoties tumsas aiz­sega, bet talak ir tik daudz milzigu akmenu un saplaisajusa bazalta, ka saja labirinta var slepties nezin cik ilgi.. .
        Pirkss bija gandriz parliecinats, ka Petaurs rikosies tiesi ta un ka tas gaidams kuru katru mirkli.
        â Doktor, es baidos, ka vins mus par­steigs nesagatavotus, â Pirkss sacija, atri pielekdams kajas. â Ka jus domajatü
        â Jus uzskatat, ka vins var parspet mus viltibaü -â Makorks jautaja un pasmaidija. â Ari man tas ienaca prata. Protams, tas butu logiski, bet vai vins rikojas logiskiü Tas ir jautajums å
        â Vajadzes velreiz pameginat, â Pirkss nomurminaja. â Janomet sie baloni leja; paskatisimies, ko vins daris . ..
        â Saprotu â vai tad jauü å
        â Ja. Uzmanigak!
        Vini uzstiepa balonus paugura virsotne un, cenzdamies palikt nemanami no ieplakas dibena, gandriz vienlaicigi nometa abus me­tala cilindrus. Diemzel gaisa trukuma del nevareja dzirdet, ka tie velas un vai vispar velas. Pirkss izlema un, juzdamies neparasti kails, pilnigi kails, it ka vina galvu nesegtu terauda apvalks, bet kermeni â triskartigs, pasmags skafandrs, ciesi piespiedies pie klints, piesardzigi pabaza galvu.
        Ieleja nekas nebija mainijies. Vienigi ma­sinas karkass bija kluvis neredzams, tas at­dzisusie luzni sapludusi ar apkartejo tumsu. Ena gulas nepareiza, ka stipri izstiepts tris­sturis, kas ar savu pamatni balstijas pret visaugstakas rietumu klinsu kores kraujam. Viens balons apstajas kadus simt solus no viniem, uzduries akmenim, kas to sagrieza gareniski. Otrs vel ripoja, aizvien lenak, kamer apstajas. Un tas, ka ar to viss beidzas, Pirksam itin nemaz nepatika. «Vins tik tie­sam nav mulkis,» Pirkss nodomaia. «Negrib saut pa merki, ko vinam Dabaz prieksa.» Pirkss centas atrast vietu, no kuras Petaurs pirms minutem desmit' bija sevi atgadinajis, spidinadams savu starmesa aci, tacu tas bija loti gruti. «Bet ja nu enas zona vina vairs liavü» Pirkss pratoja. «Vins var atkapties taisni uz ziemeliem, var iet paraleli, pa iepla­kas dibenu vai kadu no sim magmas plusmas plaisam å Ja vins aizklus lidz kraujam, lidz tam labirintam, tad vins pazudis ka ak­mens udeniå» Leni; taustidamies Pirkss pacela lazera l^idi un atslabinaja muskulus.
        â Doktor Makork, â vins sacija, â me­giniet tikt pie manis.
        Kad doktors pierapoja vinam klat, Pirkss ierunajas:
        â Vai jus redzat abus balonusü Viens â tiesi z^m mums, otrs â talak .. .
        â Redzu.
        â Saujiet vispirms uz tuvako, pec tam uz talako ar' intervalu, teiksim, cetrdesmit se­kundes å tikai ne no sejienes! â vins stei­dzigi piemetinaja. â Jaatrod labaka vieta. Luk, tur! â vins noradija. â Nav slikta po­zicija, tai iedobuma. Kad izsausiet, tudal rapieties atpakal. Norunatsü
        Makorks neka nejautaja, bet tulit devas, zemu pieliecies uz noradito vietu. Pirkss nepacietigi gaidija. Ja Petaurs kaut mazliet lidzinas cilvekam, vins bus zinkarigs â katrai apzinigai butnei piemit zinkariba â un si zinkariba liks tam darboties, kad no­tiks 'kaut kas nesaprotams .. . Pirkss vairs neredzeja doktoru. Vins aizliedza sev ska­tities uz baloniem, kam vajadzeja spragt pec Makorka savieniem, visu uzmanibu vins kon­centreja uz saules apgaismotu akmens joslu starp enas zonu un kraujam. Pirkss pielika pie acim binokli un paversa to uz lavas plusmu rajonu; stiklos leni slideja groteskas figuras, it ka darinatas kada abstrakta skulp­tora darbnica, â plani, skruvveidigi sagriezti obeliski, liklocu plaisu izvagotas plaksnes, spilgtu virsmu un likumotu enu haotisks juklis, skiet, kutinaja acu dobumus.
        Ar acs kaktinu Pirkss pamanija liesmu, kas uzvijas leja, nogaze. Pec ilgaka laika uzspraga otrs balons. Klusums. Tikai pulss dauzijas kivere, caur kuru Saule centas ieurbt savus starus galvaskausa. Pirkss vir­zija objektivu pa jucekligi saskelto atlauzu rindu. Kaut kas sakustejas. Pirkss sastinga. Virs plaksnes, kura bija asa ka bardas nazis un atgadinaja milzigu ieplaisajusu akmens cirvi, paradijas pusapals prieksmets, kas krasas zina lidzinajas tumsai klintij, tacu tam bija rokas, kuras aptvera akmeni no abam pusem, un tagad Pirkss redzeja vinu jau lidz jostas vietai. Nemaz nelikas, ka vinam nebutu galvas, vins drizak atgadinaja cilveku, kam uzlikta nedabiska afrikanu burvja maska, kura aizsedz seju, kaklu un plecus; maska bija it ka saspiesta un tadel izskatijas briesmiga å Ar labas rokas elkoni Pirkss sajuta lazera laidi, tacu tagad vinam ne prata nenaca saut. Risks bija parak liels, bet iespeja trapit Petauram ar samera vaju ieroci no sada attaluma â nozelojami maza.
        Petaurs sastindzis, skiet, veras ar savu tikko virs pleciem izvirzito galvu gazes ma­konu paliekas, kas aizpluda lejup pa nogazi un bezspecigi izkliedejas tuksuma. Tas vilkas diezgan ilgi. Likas, ka Petaurs nesaprot, kas noticis, saubas, ka rikoties. Sajas saubas, saja nedrosiba, ko Pirkss lieliski saprata, bija kaut kas tik tuvs, cilvecisks, ka Pirksam kakla savelas kamols. Ko es daritu vina vieta, ko es domatuü Ka kads sasavis tiesi tadus prieksmetus, uz kadiem pirms briza savu es, tatad tas acimredzot nav ienaid­nieks, drizak sabiedrotais. Turklat es zinatu, ka man nav nekada sabiedrotaü Bet ja nu sis kaut kas ir tads pats ka esü
        Petaurs sakustejas. Vina kustibas bija vi­jigas un neparasti atras. Peksni vins para­dijas visa auguma, izslejies uz vertikali sta­vosa akmens, it ka aizvien vel petitu divu spradzienu noslepumaino iemeslu. Pec tam pagriezas un, nolecis leja, aizskreja, mazliet saliecies uz prieksu; briziem Pirkss pazau­deja vinu no redzesloka, tacu ikreiz ne ilgak par dazam sekundem, jo Petaurs atkal iz­skreja saules gaisma kada no bazalta labi­rinta nozarojumiem.
        Ta vins tuvojas Pirksam, skriedams visu laiku pa ieplakas dibenu; vinus skira vienigi nogaze, un Pirkss domaja, vai nevajadzetu izsaut. Tacu Petaurs pazibeja tikai saurajas gaismas streles un atkal ienira tumsa, un turklat vins nemitigi mainija virzienu, izrau­dzidamies celu starp nobirumiem, tapec ne­bija iespejams ieprieks paredzet, kur naka­maja mirkli, lai pazibinatu metalu un atkal nozustu, iznirs vina rokas, kas lidzsvara noturesanai darbojas ka skrejejam, un vina bezgalvainais rumpis.
        Peksni akmens mozaiku parskela zibens sautra, uzskildama garas dzirkstelu slotinas starp klinsu atlauzam, tiesi tur, kur skreja Petaurs; kurs izsavaü Pirkss neredzeja Ma- korku, bet uguns linija naca no precejas puses â saut vareja vienigi kursants, sis pienapuika, sis ezelis! Pirkss negantas dus­mas ladeja kursantu, jo tas acimredzot neko nebija panacis â metala mugura pazibeja kadu sekundes desmitdalu kaut kur talak un nozuda pavisam. «Turklat vel sava vinam- mugura!» Pirkss nikni nodomaja, pilnigi ne­aptverdams, cik bezjedzigs ir vina apvaino­jums. Bet Petaurs pat nemeginaja saut preti; kadelü Pirkss centas atkal vinu ieraudzit â veltigi. Laikam nogaze jau aizsedza vinu ar savu izliekumu. Tas ir pilnigi iespejams . . . tada gadijuma parvietoties tagad nav bis­tami . ..
        Pirkss norapas no sava akmens, sapratis, ka no sis vietas vins neko nevares ieraudzit, un, mazliet pieliecies, aizskreja liclz pasai
        nogazes malai, paskreja garam kursantam, kurs bija nogulies ka sautuve â ar izver­stam, pie klints piespiestam pedam, un sa­juta neizprotamu velesanos iespert ar kaju pa kursanta dibenu, kas regojas ka jocigs paugurins un ko vel vairak palielinaja augu­mam neatbilstosais skafandrs. Pirkss saka skriet lenak, bet tikai tadel, lai uzkliegtu:
        â Neiedrosinies saut, dzirdiü! Met prom lazeru! â Un pirms kursants, pagriezies uz saniem, saka vinu meklet ar parsteiguma apstulbotu skatienu, jo balss no radioausti- nam nenoradija ne virzienu, ne vietu, kur atrodas runatajs, Pirkss aizskreja talak, bai­didamies, ka zaudes laiku; vins skreja, ko nagi nes, un beidzot nonaca pie platas plai­sas, kura negaiditi pavera vinam skatu uz ieplakas dibenu.
        Tas bija kaut kas lidzigs tektoniskai plai­sai, tik senai, ka tas malas bija nobirusas, zaudejusas asumu un ta kluvusi lidziga ero­zijas paplasinatai kalnu aizai. Pirkss uz bridi apstajas nezina. Vins neredzeja Petauru, â starp citu, no sejienes tas drosi vien nemaz nebija ieraugams. Tapec Pirkss devas dzilak aiza, turedams lazeru gataviba, labi sapraz­dams, cik nepratiga ir vina riciba, un tomer vinam' nebija speka pretoties tam, kas lika vinam iet turp. Pirkss meginaja sevi parlie­cinat, ka vins tikai grib ieraudzit Petauru, ka vins tulit pat apstasies, tiklidz vares labi parskatit nogazes apaksejo rajonu un labi­rintu zem ta, un tai laika, kamer vins skreja,aizvien vel pieliecies, un akmentini ka kru­sas graudi skida uz visam pusem vinam no zabaku apaksas, vins, iespejams, ticeja tam. Starp 'citu, sais sekundes vins ne par ko ne­domaja.
        Pirkss atradas uz Meness un svera seit tikai piecpadsmit kilogramu, tomer kraujaja nogaze vinam lodzijas kajas. Vins skreja tagad ar astonus metrus gariem lecieniem, cenzdamies samazinat atrumu. Gandriz pasa nogazes vidu aiza pargaja pasekla tekne, melnas enas puse un mirgulojosas Saules puse, kadus simt metrus zem vina guleja pir­mas lavas plusmas plaksnes.

«Esmu iekritis,» Pirkss nodomaja; labirints, kur klimta Petaurs, bija ar roku aizsnie­dzams. Pirkss atri paveras visapkart â nav neviena; augstu virs vina palikusi kalnu greda ka milzu muris slejas melnajas debe­sis; agrak Pirkss vareja ieskatities gaitenisos starp akmeniem it ka no putna lidojuma, tagad plaisu tiklu aizsedza tuvakas klinsu atlauzas. «Labi nav,» Pirkss nodomaja, «va­jadzetu griezties atpakal.» Tacu nez kadel vins zinaja, ka nedaris to.
        Stavet uz vietas nedriksteja. Leja dazu solu attaluma guleja atdalijies bazalta bla­kis â drosi vien sturis no ezeram lidzigas magmas plusmas, kura kadreiz nokaitetam straumem bija notecejusi no milzigajam te­rasem Toricelli pakaje, un Pirkss pa koridora pedejo sektoru aizkluva lidz sai ieplakai. Ta ka nebija neka labaka, ta vareja noderet par sleptuvi. Pirkss sasniedza to viena leciena, turklat seviski nepatikama bija ilgstosa pla- nesana, paleninata ka sapni, lidojums, pie kura vins ta ari nebija varejis pierast. Sara­vies cokura aiz sis sturainas klints, Pirkss pabaza galvu un ieraudzija Petauru, kas pa­radijas starp divam assmailu piramidam, apgaja treso, aizkerdams to ar metala plecu, un apstajas. Pirkss redzeja vinu no saniem, pa pusei apgaismotu, â tikai Petaura laba roka laistijas tumsa, suliga spozuma ka labi ieellota masinas detala, parejo korpusa dalu klaja ena. Pirkss jau pacela lazeru, lai note­metu, kad Petaurs, it ka peksni kaut ko no- jautis, pazuda ka veja nopusts. Drosi vien vins joprojam staveja turpat, tikai bija pa­slepies enaå
        Varbut izsaut uz so enuü Pirkss uztvera to temekli, bet neuzlika pat pirkstu uz spruda. Atslabinaja muskulus, lazera stobrs nolaidas. Gaidija. Petaurs neradijas. Leja stiepas elles labirintam lidzigi aizgruvumi, tur vareja stundam ilgi spelet paslepes: stik­laina lava bija saplaisajusi, veidodama geo­metriski pareizas un tai pasa laika fantas­tiskas figuras. «Kur gan palicis Petaursü» Pirkss pratoja.
«Ja varetu kaut ko sadzirdet, bet sis noladetais bezgaisa nosturis gluzi ka murga å Ja nokapsu leja, varbut izdosies nosaut Petauru. Ne, to es nedarisu, es ne­esmu traks .. . Bet domat tacu var par visu â krauja nav augstaka par divpadsmit met­riem, tas ir tikpat ka nolekt uz Zemes no divu metru augstuma; es butu ena zem kraujas, mani neviens neredzetu, un es varetu virzi­ties gar to, visu laiku no mugurpuses klints aizsargats, bet vins agri vai velu iznaktu uz grauda å»
        Akmens labirinta nekas nemainijas. Uz Zemes pa so laiku Saule butu parvietojusies, bet seit bija gara Meness diena, un Saule zveroja gluzi ka sastingusi viena vieta, ap­dzesdama tuvakas zvaigznes. To ietvera mel­nais tuksuma oreols, sadriskatas, oranzas dumakas caurausts . .. Pirkss izslejas lidz viduklim aiz sava akmens. Tuksums. Tas saka vinu kaitinat. Kadel aizvien vel nav bezcela automasinuü Vai tiesam lidz sim lai­kam nav nodibinati radiosakariü . , . Varbut tas beidzot izdzitu vinu no sim drupam å Pirkss paskatijas rokas pulksteni aiz bieza lokana stikla uz rokas un nobrinijas: kops sarunas ar Makorku bija pagajusas tikai tris­padsmit minutes.
        Pirkss jau grasijas atstat savas pozicijas, kad vienlaicigi norisinajas divi notikumi, abi vienlidz negaiditi. Klinsu vartos starp divam bazalta sienam, kuras aizsedza ieplaku no austrumiem, vins ieraudzija citu aiz citas virzamies bezcela automasinas. Tas atradas vel talu, drosi vien vairak neka kilometru, un brauca pilna gaita, izstiepusas aiz sevis garu, kuposu puteklu plivuru. Tai pasa laika divas lielas, skiet, cilveka rokas, tikai ieterp­tas metala cimdos, paradijas uz pasas klints malas, un pec tam tik atri, ka Pirkss nepa­guva pat atkapties, iznaca Petaurs. Vinus atdalija ne vairak ka desmit metru. Virs va­renajiem pleciem galvas vieta Pirkss ierau­dzija masivu izvirzijumu, kura nedzivi, ka divas melnas, viena no otras patalu novie­totas acis spideja optisko iedobumu lecas, bet starp tam uz pasreiz pieverta plakstina atradas tresa â briesmiga starmesa acs. Tiesa, ari Pirksam roka bija lazers, tacu automata reakcijas bija nesalidzinami atra­kas par vina kustibam, tapec vins pat neme­ginaja notemet, tikai pamira spilgtaja saule uz saliektam kajam, tai pasa stavokli, kura vinu parsteidza
pieceloties no zemes sis butnes negaidita paradisanas, un vini ska­tijas viens uz otru â cilveka statuja un ma­sinas statuja, abi ieterpti metala. Peksni drausmigs spidums parskela telpu Pirksa prieksa, un no siltumtrieciena vins nokrita augspedu.
        Krizdams vins nezaudeja samanu un iz­juta sai bridi vienigi izbrinu, vins vareja apzveret, ka vinu nav notriecis 'Petaurs, jo lidz pedejam mirklim vins bija skatijies automata melnaja un aklaja lazera aci.
        Pirkss palika neskarts, jo savins aizgaja garam, lai gan merkets, protams, bija uz vinu; tai pasa acumirkli briesmigais spidums atkartojas un, izskaididams skidra minerala pilienus, kas lidojuma parvertas zilbinosa zirnekltikla, atskela dalu akmens piramidas, kas aizsedza Pirksu, tacu soreiz vinu glaba tas, ka tika merkets cilveka auguma aug­stuma, lai gan vins guleja zeme, â ta bija pirma masina, no tas sava uz vinu ar lazeru. Pirkss pagriezas uz saniem un ieraudzija Petaura muguru, tas staveja nekustigi, ka no bronzas izliets un divas reizes izslaca violeto sauli. Pat no sada attaluma vareja redzet, ka prieksejai masinai nokrit vesela kapurkede kopa ar skritulisiem un vadoso riteni; sacelas tads puteklu un spidoso gazu makonis, ka otra masina vairs nevareja saut.
        Divus metrus garais gigants mierigi pa­skatijas uz guloso cilveku, kurs aizvien vel tureja rokas saznaugto ieroci, pagriezas un, viegli saliecis kajas, gribeja lekt atpakal, â turp, no kurienes bija nacis, bet Pirkss, gu­ledams uz saniem, izsava no neerta stavokla, gribedams tikai nocirst Petauram kajas, tacu, kad vins nospieda sprudu, elkonis nodrebeja, uguns nazis parskela gigantu no augsas lidz apaksai, un tas ka nokaiteta metala blakis nogazas labirinta dziluma.
        Sasautas bezcela automasinas komanda bija palikusi neskarta â cilveki nebija pat apdegusi â un Pirkss uzzinaja, tiesa, krietni velak, ka tie savusi uz vinu, jo uz tumsa kraujas fona tumsais Petaurs vispar nav pa­manits. Nepieredzejusais temetajs nav pie­versis uzmanibu pat tam, ka siluets, kam vins teme, atskiras ar skafandra aluminija gaiso nokrasu. Pirkss bija gandriz parlieci­nats, ka nakamais saviens butu bijis vinam liktenigs. Vinu izglaba Petaurs, bet vai ma­sina to apzinajasü Daudzas reizes Pirkss do­mas atgriezas pie sim pedejam sekundem, un katru reizi vina brieda parlieciba, ka robots atradas tur, no kurienes vareja aptvert, kas patiesiba bija talsavina merkis. Vai tas no­zimeja, ka vins gribejis Pirksu glabtü Uz so jautajumu neviens tagad nevareja atbildet.
        Intelektroniki uzskatija, ka viss notikusais ir «apstaklu sagadisanas» â neviens nene­mas pamatot so tukso apgalvojumu. Lidz sim ar kaut ko tamlidzigu vini nebija sastapusies, sadi gadijumi nav mineti specialaja litera­tura. Visi atzina, ka Pirkss rikojies ta, ka vajadzejis rikoties, tacu tas vinu neapmie­rinaja. Uz ilgiem gadiem vinam saglabajas atminas par tam sekundes dalam, kad vinu bija skarusi naves elpa, bet vins tomer pa­lika dzivs, lai nekad neuzzinatu visu patie­sibu; un rugta ka sirdsapzinas mokas bija atzina, ka ar tikpat zemisku, cik nodevigu triecienu mugura vins nogalinajis savu glabeju.
        SATURS

        Rakstnieks, zinatnieks, filozofs å. 5
        Parbaudijumsåååååååååååååååå.. 11
        Nosacitais reflekssåååååååååååååååå 60
        Patrula åååååååååååååååååååå.. 16G

«Albatross»ååååååååååååååååååå 202
        Terminussååååååååååååååååååå. 225
        Petaura medibas ååååååååååååååå. 291
        stanislavs lems petaura medIbas vaku zimejusi M. Rikmane
        Redaktors O. Jarisons. Maksi, redaktore Sk. Elere. Tehn. redaktore E. Pola. Korektore I. Ozola. Nodota saliksanai 19G6. g. 28. junija. Parakstita iespiesanai
1906. g. 5. sep embri. Papira formats 70x90/32. 10,75 i iz. iespiedi.; 12,57 u/. k. iespiedi.; 12,27 izdevu, i. Metiens oO 000 eks. Maksa G» kap. Izdevnieciba
«Zinatne» Riga, Turgeneva iela 19. Iespiesta Latvijas PSR Ministru Padomes Preses komitejas Poligrafiskas rupniecibas parvaldes 2. tipografija Riga, Dzirnavu iela Nr. 57. Pasut. Nr. 2076. A (Polu)
        ...

[1] interkoms â iekseja sakaru sistema kosmosa kugos. (Tulk. piez.)

[2] simulators â macibu stends, kas rada kosmiska lidojuma iluziju. (Tulk. piez.)

[3] oksilikvints â spragstviela, kas sastav no poraina oglekla materiala, kurs piesucinats ar skidru skabekli. (Tulk. piez.)