Andromedas celms Майкл Крайтон

        # ANDROMEDAS CELMS
        MAIKLS KRAITONS
        ... 1967. gada februaris. Apakszemes laboratorijas vis­dzilakais, piektais limenis. Cetri amerikanu zinatnieki, kas mobilizeti pec ultraslepenas trauksmes
«Meza ugunsgreks», sasprindzinati peta sikbutni, ko no atmosferas augsejiem slaniem parvedis pavadonis «Smeltnis» un kas acumirkli parvers cilveka asinis tumssarkana sunaina masa. Sik- butnei pieskirts kods «Andromedas celms» (celms ir vis­sikaka mikroorganismu klasifikacijas vieniba). Par «veik­smigo» zinatnisko atradumu jau samaksajusi ar savu dzi­vibu mazas pilsetinas Pidmontas iedzivotaji, un pastav briesmas, ka kuru katru bridi kosmosa serga saks naves plauju tuvos un talos rajonos. Vai pagus to izpetit un savaldit? Zem laboratorijas atrodas paslikvidacijas kodol- ierice - gadijumam, ja sikbutnes izklus ara . . .

        Diemzel gramata saplesta-trukst lapas 29.30.31.32.77.78.79.80.81.82.83.84.141.142.
43.144.145.146.147.148. So lappusu tekstu esmu panemis no krievu valoda esosas gramatas. Bet iztulkot nebija laika.

        PRIEKSVARDS

        . .. 1967. gada februaris. Apakszemes laboratorijas vis­dzilakais, piektais limenis. Cetri amerikanu zinatnieki, kas mobilizeti pec ultraslepenas trauksmes
«Meza ugunsgreks», sasprindzinati peta sikbutni, ko no atmosferas augsejiem slaniem parvedis pavadonis «Smeltnis» un kas acumirkli parvers cilveka asinis tumssarkana sunaina masa. Sik- butnei pieskirts kods «Andromedas celms» (celms ir vis­sikaka mikroorganismu klasifikacijas vieniba). Par «veik­smigo» zinatnisko atradumu jau samaksajusi ar savu dzi­vibu mazas pilsetinas Pidmontas iedzivotaji, un pastav briesmas, ka kuru katru bridi kosmosa serga saks naves plauju tuvos un talos rajonos. Vai pagus to izpetit un savaldit? Zem laboratorijas atrodas paslikvidacijas kodol- ierice - gadijumam, ja sikbutnes izklus ara . . .
        Tik dramatiskos apstakjos darbojas sis gramatas va­roni. Tas autors Maikls Kraitons ir jauns amerikanu zinatnieks (dzimis 1942. gada), pec profesijas medikis. Uzrakstit lidzas zinatniskajiem darbiem ari vienu otru stastu vai romanu
        - ta musdienu zinatniekiem ir diezgan parasta lieta. Zinamu kopeju ieskatu par vinu literaras darbibas ievirzi un rezultatiem latviesu lasitaji vareja gut no izdevniecibas «Zinatne» 1971. gada izlaista arzemju zinatnieku fantastikas krajuma
«Demonu dzires».
        Maikls Kraitons ar «Andromedas celmu» literata spalvu izmeginajis pirmo reizi, bet, ka redzams, ar lielam pretenzi­jam, kuras visuma nav bez pamata. Vinam ir gan svaigs dzives verojumu materials, ko nodot lasitaja tiesai, gan prasme veidot asu sizetu. Turklat gandriz vai dokumenta- listiska ielukosanas realaja ASV zinatnes pasaule, jaunek­ligi drosa, patstaviga tas paradibu vertesana jauj ceret uz gramatas sabiedrisko efektu.
        Kraitons gramatu nosaucis par romanu, tadejadi gribot vai negribot mezdams izaicinajumu lidzsinejiem priekssta­tiem par so zanru. «Andromedas celma» lasitajs tiek izva­dats pa laboratorijam, kas iekartotas pec petniecibas teh­nikas pedeja varda, tiek iepazistinats ar to apbrinojamo aparaturu un tas darbibu. Vinam ir dota iespeja uzzinat daudz interesanta no dazadam zinatnes nozarem, it se­viski biologijas un medicinas, turklat lielakoties sanemot sos jaunumus «no pirmas mutes» un nevis jau pa popular­zinatniskajiem rakstiem un gramatam izcelojusos, ka tas sados gadijumos ir parasti. Notikumu telojumu viet­vietam partrauc zinatniski publicistiskas atkapes, kas at­bilst labakajiem popularzinatniskas literaturas standar­tiem (pec nozimes sizeta attistiba sos ekskursus gribas sa­lidzinat ar analogiskam publicistiskam atkapem, kadas palaikam sastopamas vesturiskajos romanos). Piemeram, luk, cik telainu sunas vielmainas modeli autors liek uz­burt savas pardomas vienam no grupas «Meza uguns­greks» locekliem:

«Dzivajas sunas viss bija citadi neka kimika megene. Sunas saura telpa vienlaikus un neskirami notika daudz reakciju, kas deva energiju, radija augsanu un kustibas. Cilveks so viengabalainibu nespeja atveidot, tapat ka ne­bija iespejams pagatavot pilnas pusdienas no uzkozama­jiem lidz saldedienam, sajaucot kopa visas sastavdalas un varot tas viena katla, ceriba, ka velak abolu kuku izdo­sies atdalit no cepesa.
        Ar fermentu palidzibu sunas vienlaikus norisa simtiem dazadu reakciju. Katrs ferments bija gluzi ka atsevisks virtuves stradnieks, kam ir viens noteikts uzdevums: maiznieks nesaks taisit bifstekus, bet bifsteku cepejs ar saviem rikiem nevares pagatavot uzkozamos.
        Tacu fermenti veica ari vienu kopigu funkciju. Tie pa­darija iespejamas kimiskas reakcijas, kas citadi nenotiktu. Biokimikis sis reakcijas vareja atveidot, izmantojot lielu karstumu, lielu spiedienu vai stipras skabes. Bet cilveka kermenis vai atseviska suna tadus ekstremalus apstaklus nepanesa. Fermenti, sie
«dzivibas savedeji», lava kimis­kajam reakcijam noritet kermena temperatura un pie nor­mala atmosferas spiediena.» (243. -244. lpp.)
        Gramata ir daudz pardomu par zinatniska darba tak­tiku un psihologiju, par zinatnes politiku. Neparastas ir ari ilustracijas: Kraitona gramata atrodam zinatniskas shemas, ESM drukato dokumentu, telegrammu un ste­nogrammu paraugus (skat., piemeram, 17., 47., 80. un 274. lpp.). «Andromedas celma» originalizdevuma beigas ir pievienots plass specialas literaturas saraksts, kura no­raditi katra gramatas nodala izmantoto ideju un datu pirmavoti. Ka redzam, autors censas norobezoties no tas attieksmes pret zinatnes un dzives materialu, ar kadu sa­vus darbus veido fantastiskas literaturas autori, ipasi uz­svert, ka visam, ko vins stasta, ir reals pamats.
        Gramata pieminets daudz tiesam pastavosu ASV zi­natnisko un administrativo iestazu, ar dalu no tarn sais­tita taja telota darbiba. Bet ari izdomatie notikumi risinas realos apstaklos, jo Kraitons tos apraksta, izmantojot plaso faktu materialu, kuru vins savacis, konsultedamies ar lielu skaitu zinatnisko un militaro darbinieku. «Zinat­nisko krizi», ka Kraitons kvalifice dramatisko notikumu ar Andromedas celmu, vins ierindo ka likumsakarigu starp realajam krizem, kuram bijis sakars ar zinatnes at­tistibu, un tas iespejamibu pamato ar verojumiem par dazadu zinatnes nozaru attistibas ipatnibam (28. lpp.).
        Tatad Kraitons megina paplasinat romana zanra ro­bezas, veidot «zinatnisko romanu». Vai sis meginajums paliks nejausiba jeb vai sada «zinatniska romana» para­disanas tiesam manifeste jaunu literaro virzienu (vai vismaz modi), to paradis laiks. Ka jau mineju, rakstit- gribetaju ar lielaku vai mazaku literata talantu starp zi­natniekiem netrukst (un, protams, ne tikai Amerika vien). Un skiet, ka sabiedriskais pieprasijums pec «Andromedas celmam» lidzigiem darbiem ir. Vai par to neliecina, pie­meram, DNS uzbuves lidzatklajeja Dz. Votsona gramatas
«Dubultspirale» panakumi - par spiti tam (bet varbut tiesi tapec?), ka literarais elements taja savits ciesi kopa ar popu­larzinatnisko? Ka sada lektira vairo zinatnes draugu pulku, par to, liekas, ari nav jasaubas. Lasitajs ir ar mieru piedot autoram literaras pieredzes trukumu, vietu­mis sastopamo izteiksmes spurainumu (kas reizem rodas tapec, ka domai teikuma par sauru) vai nekonsekvenci dar­bojosos personu raksturu atklasana, jo sos minusus atsver tas tiesums un klatbutnes efekts, kuru rada autora pasa piederiba pie vina telotas vides, speja likt saviem varo­niem brivi, nepiespiesti un kompetenti izteikties par vis­sarezgitakajam zinatnes problemam.
        Ar to es nepavisam negribu sacit, ka fantastikai butu japrotas .. . Bet vienu gan Maikla Kraitona gramata liek domat: lai dotu lasitaja iztelei maksimali satigu baribu par zinatnes temu, tapat ari lai rastu neparastu vidi, kura specigak atklatos raksturu, ideju un laikmeta sabiedrisko speku kolizijas, rakstniekam vairs nav obligati jakeras pie fantastikas ierociem. Musu dienas gan vienu, gan otru var papilnam atrast ari realaja zinatnes pasaule. Cik nav gadijumu, ka hipoteze, kas tiek parbaudita kadas nozares petniecibas laboratorijas, sakuma neskiet fantastiska vie­nigi tas izvirzitajam. Kad 1964. gada ASV virusologs Horvards Temins izvirzija hipotezi, ka ta saukta Krika dogma (proti, geni informaciju var nodot, bet nevar sa­nemt) jarevide, ta bija sauceja balss tuksnesi: parak liela bija molekularas genetikas pamatliceja Fransisa Krika autoritate, un parak stipri jauna ideja skita neatbilstam jau zinamajiem faktiem. Vajadzeja paiet sesiem gadiem, iekams eksperimenti pieradija: ja, iedzimtibas informacija tiesam var iet ari preteja virziena (skat., piemeram, zur­nala
«Zinatne un Tehnika» 1971. gada 10. nr.). Sis atkla­jums sacela veselu vetru molekularas genetikas jau ta ne seviski mierigajas debesis. Ka nu he - tas tacu bija krietns solis tuvak veza noslepumam. Un - liktena iro­nijai - dabuja apgriezties uz otriem saniem genetikas aprakta lamarkistiska teorija par ieguto ipasibu iedzim- sanu: vienam otram, kas no tas negrib atsacities, skita, ka vejs ieputis ari vinu buras. . .
        Varbut lasitajam dazi saja gramata aprakstitie peti­jumi vai tehniskas iekartas liksies panemti avansa no na­kotnes vai pat no vispar neiespejama. Kas attiecas uz An­dromedas celmu un ta ipasibam, tad tas tiesam autora izteles auglis. Bet vismaz tikmer, kamer nerimst diskusijas par to, vai nevaretu pastavet ari tadas dzivibas formas, kuru pamata nav olbaltums, labak neliksim galvu kila, ka nekas tads nav iespejams. Gramata ir runa par Naga un Karpa meginajumiem pieradit, ka vini meteoritos ir atradusi arpuszemes bakterijas, un par to, ka daudziem sie meginajumi skiet smiekligi. Bet, ka perna gada beigas zinoja zurnals «Priroda», kaut ko lidzigu Naga un Karpa bakterijam meteoritos atradusi ari padomju zinatnieki. Un metaliska balss, kas dod Holam rikojumus mediciniskas izmeklesanas laika? Zurnala «Znanije - sila» 1973. gada 6. numura var izlasit par to, ka Novosibirskas kiberne- tiki «maca» runat elektronisko skaitlosanas masinu. Vini jau panakusi, ka ta runa nevis metaliska balsi, bet gan patikama viriesa tenora . . .
        Un parbaudes akmens «zinatniska romana» varonu raksturiem un idejam? Ta var but kaut vai zinatnieka pil­soniska pozicija. Piemeram, sada problema: kas vajadzigs, lai zinatnieka progresivie ideali iemiesotos tada vina no­staja un riciba, kura tilvinatp so idealu piepildisanos? Si problema izvirzas, domajot par modernas fizikas klasika Maksa Borna noraidoso attieksmi pret kosmonautiku. Sava pedeja gramata «Mana dzive un mani uzskati», kas 1973. gada iznaca ari krievu valoda, vins raksta: «Kamer kosmiskie projekti ir nacionala dizenuma un speka sino­nims un kamer sabiedribas lielaka dala ir maldigas do­mas par kosmisko petijumu zinatnisko vertibu un praktis­kajam iespejam, tikmer es nevaresu atrast tiem nekadu at­taisnojumu, lai ari cik liela ir mana sajusma par seit gu­tajiem panakumiem.» Bet: «Pavisam cita runa butu tad, ja tas izverstos par visu tautu kopigu pasakumu, tadejadi sekmejot preteskibu noversanu un vispareja miera sagla­basanu.» Tas, ka pirms pieciem gadiem, kad Borna gra­mata iznaca anglu valoda, autors nevareja paredzet, ka sada kopdarbiba tiesam driz saksies, ir pats par sevi
sapro­tams. Bet kapec ieverojamais, butiba progresivi domajo­sais zinatnieks nespeja pareizi novertet musu valsts pules sava kosmiska potenciala izmantosana mierlaika merkiem un lielo labumu, ko tas nes tautsaimniecibai un zinatnei?
        Varbut lidzas citiem apstakliem so skepsi radija tas, ka Amerika vins tiesam redzeja daudz ko tadu, kas meta enu uz tas kosmisko programmu. Pret sim paradibam ver­sas ari M. Kraitona romans. Pavadonis «Smeltnis», kas atnesa iznicibu Pidmontai, «bija domats tadu jaunu dzi­vibas formu uzmeklesanai, kuras varetu noderet Fort- detrikai, isi izsakoties, ta bija programma, kas paredzeta jaunu bakteriologisko ierocu veidu atklasanai». Bet vien­laikus sada notikumu attistiba apliecina Kraitona varona Dzeremija Stouna pilsoniskas nostajas slidenumu. Par Stounu, Nobela premijas laureatu, Stenforda universitates bakteriologijas profesoru, lasam: «Ka zinatnieku, kuram ir sirdsapzina, plass redzesloks un notikumu jegas izpratne, vinu palaikam medza salidzinat ar Einsteinu un Boru.» No ta, kadu mes vinu redzam talak, drizak gan var seci­nat, ka ta ir tikai mimikrija, areja lidziba, gluzi tapat ka vestule prezidentam tiek kopets pazistamas Einstejna ves­tules stils. Mimikrija, kas cel vina ideju svaru lemeju acis, nodrosina pravus lidzeklus eksperimentu veiksanai un iz- virzisanos politiskaja arena. Sada
neizveliba lidzeklos pa­dara Stounu par tragiska notikuma lidzvaininieku: vina ideju, ka nepieciesams aizsargaties pret varbutejam arpus- zemes infekcijas briesmam, realize . .. pavadoni «Smel- tnis».
        Kraitons mil zinatni, un Stouna izjutas vinam nav sve­sas, tacu vins nepavisam nelolo Rietumu inteligences ap­rindas plasi izplatitas scientistiskas iluzijas, ka zinatne pastav neatkarigi no sabiedriski politiskas cinas, ka zinat­nieks drikst nedomat par to, ka tiek izmantoti vina darba augli. Par moto savai gramatai Kraitons licis Dzeremija Stouna vardus: «Cilveka prata vertiba no sugas saglaba­sanas viedokla lidz sim vel nav apmierinosi pieradita.» 1969. gada, kad si gramata nonaca pie amerikanu lasitaja, tas izskaneja ka bridinajums, ka aicinajums nepielaut, ka lieliskie sasniegumi, kurus cilveks guvis dabas noslepumu izpete, paversas pret vinu pasu, noved cilveci pie bojaejas drausmiga kara. Radidams, kada nepievilciga loma zinatni un zinatniekus nostada brunosanas drudzis, jaunais zinat­nieks pievienojas tam protesta balsim, kuras mobilizeja amerikanu sabiedrisko domu, pastavigi atgadinaja, ka musdienu apstaklos vieniga izeja ir parorienteties uz miera politiku, likt zinatnes progresa atraisitajiem spekiem kal­pot tikai cilveces labklajibai.
        Latviesu valoda M. Kraitona gramata iznak laika, kad ar visas pasaules miera speku, it ipasi Padomju Savie­nibas, pulem starptautiska klimata uzlabosana ir panakts radikals paversiens. Pozitivas parmainas notikusas abu pasaules lielvalstu
        - PSRS un ASV - attiecibas. Bet tie speki, kas Amerika ir ieintereseti, lai pasaule dzivotu uz kara un miera robezas, nav ar to samierinajusies un visadi megina pagriezt notikumu attistibu atpakal. Mili­tari rupnieciskais komplekss, kura baisaja ena risinas Kraitona gramata telotie notikumi, joprojam ir realitate, ar kuru jarekinas. Tapec sobrid Andromedas celms ir ne tikai pagatnes draudigas situacijas liecinieks, tas joprojam atgadina, ko nedrikst pielaut.
        Maikls Kraitons risina ari citu problemu, kas savu aktualitati nezaudes nekad. «Jo vairak redzam, jo dargak par to samaksajam,» tads ir otrs vina gramatas moto. Palielinoties musu iespejam iedarboties uz apkartejo vidi, mums aizvien vairak jarekinas ar to, ka si iedarbiba ir abpusgriezigs zobens: ar neapdomigu ricibu mes varam izraisit ari pastiprinatu vides nelabveligo iedarbibu uz mums pasiem. Romana so patiesibu tragiska saasinajuma pauz mazas pilsetinas Pidmontas iedzivotaju liktenis, bet arvien biezak ar to tagad sastopamies ari realaja dzive. Sobrid loti nopietni jadoma, ka modernas civilizacijas ap­staklos saglabat dzives vidi nakosajam paaudzem, ka no­verst tas piesarnosanos un noplicinasanos, ka pasargat pasu cilveku no urbanizacijas un parlieku civilizeta dzives veida nelabveligajam sekam. Zinatnes un tehnikas revolu­cija, kas radikali izmainis cilveka lomu razosanas procesa, pilnigi atbrivos vina rokas un smadzenes augstaku, tiri cilvecisku speju piepildisanai, jaunrades darbam, radis jaunas vel nezinamas problemas. Krizi, kas izcelas sakara ar Andromedas celmu, izdevas apturet, bet
«varam gaidit, ka tuvakaja nakotne izcelsies citas sai lidzigas krizes» (15. lpp. , Jabut modriem: svarigi ir ne tikai nepielaut tas krizes, kuru draudus izdodas ieprieks paredzet, bet ari but gataviem uznemt neparedzetas krizes un tas apturet, iekams nav par velu. Kraitona gramata ir ari ne mazums pardomu par zinatniskas domas attistibas liklociem un pa­radoksiem. Domajam, ka musu lasitajiem ta bus patikams un lietderigs ieguvums.
        A. Lauzis
        Veltiju doktoram A. D., kas ierosinaja mani pieversties sai problemai
        Cilveka prata vertiba no sugas saglabasanas viedokja lidz sim vel nav apmierinosi pie­radita.
        Dzeremijs Stouns
        Jo vairak redzam, jo dargak par to samak­sajam.
        R. A. Janeks
        NO AUTORA

        Saja gramata aprakstita kada ASV zinatnes krize, kas ilga tikai piecas dienas, bet bija neiedomajami asa.
        Ka jau tas ir raksturigi lielakajai dalai krizu, noti­kumos, kuri vijas ap Andromedas celmu, samistrojas vienkop talredziba un mulkiba, vientiesiba un gara tumsiba. Tikpat ka visiem so notikumu dalibnie­kiem bija gan izcilas prata skaidribas, gan neaptve­rama stulbuma brizi. Tapec rakstit par siem notiku­miem, nevienu no to dalibniekiem neapvainojot, nav iespejams.
        Tacu, domaju, ir svarigi, lai tas tiktu pastastits. Musu valsts uztur varenu zinatnisko iestazu sistemu. Diendiena top jauni atklajumi, un daudziem no tiem piemit svariga politiska vai sabiedriska loma. Varam gaidit, ka tuvakaja nakotne izcelsies citas, sai lidzi­gas krizes. Tapec man skiet, ka plasai publikai ir de­rigi but informetai, ka sadas zinatniskas krizes rodas un ka tas tiek noverstas.
        Studedams un pierakstidams visu, kas notika sa­kara ar Andromedas celmu, sanemu augstsirdigu pa- lidzibu no daudziem jo daudziem cilvekiem, maniem domubiedriem, un vini mani iedrosinaja pastastit visu iespejami precizi un siki.
        Stastijums ir diezgan specials, ta pavediens vijas ap sarezgitam zinatniskam problemam. Taja skartos zinatniskos jautajumus, problemas un metodes, kur iespejams, esmu izskaidrojis. Esmu vairijies no vili­najuma izklastit jautajumus vai atbildes vienkarsoti un, ja dazkart lasitajiem bus jaurbjas cauri sausam tehnisku aprakstu pasazam, ludzu atvainot.
        Esmu meginajis ari attelot, kada sasprindzinata un satraukta atmosfera risinajas sie piecu dienu noti­kumi: stastam par Andromedas celmu piemit dzils ieksejs dramatisms, un, ja ta ir rupju un sausmigu kludu hronika, tad tikpat labi ari varonibas un prata triumfa hronika.
        M. K.

        Kembridza, Masacusetsas stats4

1969. gada janvaris
        PILNIGI SLEPENI ANDROMEDAS CELMS
        ANDROMEDAS CELMS
        VISI SIS LIETAS MATERIALI IR PILNIGI SLEPENI
        Nepilnvarotu personu iepazistinasana ar tiem tiek kvalificeta ka kriminalnoziegums, kas sodams ar ieslodzijumu lidz 20 gadiem un naudas sodu lidz
20 tukstosiem dolaru.
        JA AIZZIMOGOJUMS BOJATS, NO KURJERA NEPIENEMT
        Saskana ar likumu kurjeram japie­prasa jusu aplieciba Nr. 7592. Bez sa­das apliecibas vinam nav briv lietu jums nodot.
        ESM kontrolkarte:
        -

1. diena
        SASKARE

1.
        ZEME BEZ GALA UN MALAS

        Cilveks ar binokli. Tas sakas ta: vela ziemas va­kara uz kalna kores celmala staveja cilveks, skatida­mies lejup, kur atradas kada Arizonas stata pilsetina.
        Darboties ar binokli leitnantam Rodzeram Sounam, jadoma, nebija viegli. Metals drosi vien saldeja, un lacigaja zveradas kazoka ar kapuci un biezajos durai- nos vinam vajadzeja justies visai nebrivi. Varam iedomaties, ka lecas atkal un atkal aizmigloja vina dvasa, kas svilpdama lauzas ara menesnicas pielie­taja gaisa, un ik pa bridim vinam vajadzeja tas no­slaucit ar cimdotu stivu pirkstu.
        Vins nevareja zinat, cik si darbosanas veltiga. Sou­nam, kas meginaja ieskatities pilsetina un atsegt tas noslepumus, binoklis neko nedeva. Cik parsteigts vins butu bijis, izdzirdis, ka tie, kam galu gala izdevas sos noslepumus atklat, lietoja miljonu reizu specigakus instrumentus!
        Tam vajadzeja but visai skumjam, mulkigam un reize aizkustinosam skatam, ka vins tur staveja, ar elkoniem atbalstidamies pret lielu laukakmeni un ture­dams pie acim binokli. Binoklis bija smagnejs un neerts, toties vismaz pazistams un rokam pierasts. Drosi vien si bija viena no pedejam pazistamajam sajutam pirms naves.
        Talako varam tikai iedomaties, vairak vai mazak pareizi restauret sava iztele.
        Leitnants Souns parlukoja pilsetinu lenam un me­todiski. Bija redzams, ka ta nav liela, tikai kads pus­ducis koka eku, kas sarindojusas gar vienu pasu ielu. Ta bija joti klusa pilsetina: nevienas uguntinas, ne­vienas kustibas, veja pusma neatnesa ne mazaka trok­snisa.
        Pec tam leitnants pieversa uzmanibu apkartejiem pauguriem. Tie bija zemi, vienmuli, plakanam, it ka noskeltam virsotnem, apaugusi ar nikuligiem kru­miem, kam pa starpam sur un tur staveja nokaltusas, apsersnojusas jukas. Aiz siem tuvakajiem pauguriem slejas talaki, bet aiz tiem sakas Mohaves tuksnesa valstiba - plass lidzenums, kuru neskersoja neviens cels. Indiani to sauca par Zemi bez Gala un Malas.
        Souns sajuta sevi veja nodrebam. Bija februaris, visaukstakais menesis, un jau pari desmitiem vakara. Vins atgriezas uz cela, kur vinu gaidija «Ford Econovan», furgons ar lielu rotejosu antenu uz jumta. Mo­tors, darbodamies tuksgaita, klusi bubinaja; ta bija vieniga skana, kuru saklausija vina ausis. Souns at­vera aizmugures durvis, ierapas kulba un aiztaisija aiz sevis durvis.
        Vinu apnema tumssarkana gaisma: bija iedegts nakts apgaismojums, lai, izkapjot ara, acim butu vieglak pierast. Sarkanaja gaisma instrumentu un ra­dioaparaturas paneli izskatijas zali.
        Kulba sedeja ierindnieks Luiss Kreins, radiotehnikis, ari gerbies kazoka ar kapuci. Vins bija sakumpis par karti un kaut ko rekinaja, reizumis paceldams galvu un pakavedamies pie instrumentu radijumiem.
        Souns pajautaja Kreinarn, vai vins ir parliecinats, ka vini ieradusies istaja vieta, un Kreins atbildeja, ka saubu nav. Abi bija nogurusi: vini atradas cela jau kops agra rita, kad izbrauca no Vandenbergas bazes meklet pedejo serijas
«Smeltnis» pavadoni. Par sis serijas pavadoniem vini zinaja vienigi tik daudz, ka tie ir slepeni un tiek palaisti, lai petitu atmosferas augsejos slanus un pec tam atgrieztos uz Zemes. Souna un Kreina uzdevums bija pec so pavadonu no­laisanas tos uzmeklet.
        Lai pavadonu atgusanu atvieglotu, tajos bija uz­staditas radiobakas, kas, sakot ar astonu kilometru augstumu, raidija signalus.
        Luk, kalab furgona bija tik daudz peilesanas apa­raturas. Butiba tas pats virzija sevi uz merki. Armi­jas valoda to sauca par vienagregata triangulaciju, un sis panemiens, kaut ari lens, bija loti efektivs. Metodika bija diezgan vienkarsa: furgons apstajas, Souns ar Kreinu noteica savu atrasanas vietu un pie­rakstija pavadona radiosignala stiprumu un virzienu. Kad tas bija izdarits, pabrauca kilometrus trisdesmit uz to pusi, kur bija statistiski vislielakas izredzes at­rast pavadoni. Tad atkal apstajas un uznema jaunas koordinates. Dazkart gadijas, ka karte tika iezimeta vesela virkne triangulacijas punktu un furgons virzi­jas uz pavadoni pa liklocu celu, ik pec trisdesmit kilo­metriem apstadamies, lai korigetu iespejamas kludas. Ta gan gaja gausak neka ar diviem furgoniem, toties ta bija drosak: armijas vadiba uzskatija, ka divi fur­goni viena rajona var radit aizdomas.
        Soreiz furgons bija taustijies uz pavadoni jau sesas stundas. Un nu vini bija tikpat ka klat.
        Kreins nervozi papakskinaja ar zimuli pa karti un pateica, ka sauc pilsetinu kalna piekaje: Pidmonta, Arizonas stats. Cetrdesmit astoni iedzivotaji; abi par to pasmeja, kaut ari pie sevis bija nobazijusies. Van- denberga viniem bija pazinots, ka, pec aprekiniem, nolaisanas vieta ir divdesmit kilometrus uz zieme­liem no Pidmontas. Sadiem aprekiniem tur izman­toja radiolokacijas noverojumus un 1410 trajektorijas projekcijas, kas bija iegutas ar elektroniskas skaitlo­sanas masinas palidzibu. Kluda tajos parasti nepar­sniedza dazus simtus metru.
        Tacu radiopeilers, kam nevareja neticet, neparpro­tami liecinaja, ka radiobaka raida signalus no pasa pilsetinas centra. Souns ieminejas, vai tik kads vie­tejais nav redzejis pavadoni nolaizamies - tas tacu sakarsis spid -, sameklejis to un atstiepis uz Pid- montu.
        Sadu izskaidrojumu varetu pienemt, ja nebijis viena «bet». Pidmontietis, kurs butu uzduries vel siltam, tikko ka no kosmosa nakusam pavadonim, noteikti butu par to kadam pastastijis - vai nu avizniekiem, vai polici­jai, vai NASA, vai militarpersonam, vismaz kadam.
        Bet baze neko nebija dzirdejusi.
        Souns atkal izkapa no furgona, un vinam pakal iz­rapas ari Kreins. Skurinadamies aiz aukstuma, abi kopa skatijas leja uz pilsetinu.
        Ta bija mieriga, bet pilnigi tumsa. Souns pama­nija, ka ugunis izdzesusi ari benzina tanks un motelis. Bet daudzu kilometru radiusa citu benzina tanku un motelu nebija.
        Un tad Souns pamanija putnus.
        Pilna meness gaisma vins gluzi skaidri redzeja lie­lus putnus, kas slaidos lokos planeja virs ekam, gluzi ka melnas enas slidedami par meness disku. Souns brinijas, kapec nav tos pamanijis ieprieks, un jautaja Kreinam, kas par putniem, pec vina domam, tie ir. Kreins teica, ka vinam par to neesot ne mazakas sa­jegas, un pa jokam piebilda:
        - Varbut tie ir maitas putni.
        - Pec tadiem izskatas, - sacija Souns.
        Kreins nervozi pasmejas, vina elpa atstaja garainus nakts gaisa.
        - Bet kalab te maitas putni? Tie tacu sarodas vie­nigi tad, ja kads beigts.
        Souns aizdedza cigareti, piesegdams skiltavas ar plaukstam, lai vejs nenopus liesmu. Klusedams vins raudzijas leja uz ekam, uz mazas pilsetinas siluetu. Tad velreiz parlukoja to ar binokli un atkal nesaska­tija nekadas dzivibas zimes, nekadu kustibu.
        Beigu beigas Souns nolaida binokli un nosvieda cigareti cauganaja sniega, kur ta cukstedama apdzisa. Vins pagriezas pret Kreinu un teica:
        - Labak butu nobraukt leja un paskatities.

2.
        VANDENBERGA

        Piecsimt kilometrus no Pidmontas, liela kvadrat­veida istaba bez logiem, programmas «Smeltnis» va­disanas centra, kajas uz rakstamgalda salicis, sedeja leitnants Edgars Kamro. Vinam prieksa bija prava kaudze izgriezumu no zinatniskiem zurnaliem. Sonakt Kamro bija dezurvirsnieks, kura pienakums - vadit sasaurinatas divpadsmit viru lielas naktsapkalpes darbibu. Sadu pienakumu vins pildija reizi menesi. So­nakt apkalpe pa radio sekoja furgonam ar kodeto no­saukumu «Kapers Viens», kas brauca pa Arizonas tuksnesi. Bija jakontrole ta parvietosanas un japienem ta zinojumi.
        Dezuret Kamro nepatika. Istaba bija peleka, to apgaismoja fluorescejosas spuldzes; te valdija pliekani utilitars gars, kas Kamro skebinaja. Parasti uz centru vins naca tikai palaisanas reizes, kad atmosfera bija pavisam cita. Tad istaba bija pilna ar rosigiem spe­cialistiem, kas katrs veica kadu noteiktu sarezgitu uzdevumu, katrs dzivoja tajas ipatnejas, areji apval­ditajas gaidas, kuras parnem pirms ikvienas kosmiska lidkermena palaisanas.
        Bet naktis bija garlaicigas. Nakti nekad nekas ne­notika. Kamro so laiku izmantoja, lai tiktu lidzi jau­numiem specialaja literatura. Pec profesijas vins bija sirds un asinsvadu fiziologs un ipasi interesejas par lielu paatrinajumu izraisitiem stresiem.
        Sovakar vins gribeja izskatit rakstu «Apskabeklosa- nas jaudas un difuzijas gradientu stehiometrija pie paaugstinatiem gazes spiedieniem arterijas». Lasijas raksts leni, un nevareja teikt, ka tas butu seviski inte­resants. Tapec, kad virs galvas ieklikskejas skalrunis, kurs atskanoja mutiskos radiozinojumus no Souna un Kreina furgona, Kamro nejutas traucets. Souns teica:
        - «Kapers Viens» izsauc «Vandali Desmit». «Ka- pers Viens» izsauc «Vandali Desmit». Vai jus mani dzirdat? Uztveru.
        Kamro iepriecinats atbildeja, ka dzirdot labi.
        - Braucam ieksa Pidmontas pilsetina atgut pava­doni.
        - Loti labi, «Kaper Viens». Atstajiet raciju ieslegtu.
        - Sapratu.
        Sarunas norise precizi atbilda programmas «Smel- tnis» reglamenta formuletajiem noteikumiem par atgu­sanas kartibu. Reglaments - bieza gramata mikstos, pelekos vakos - atradas uz Kamro rakstamgalda stura, un vins vienmer vareja iemest taja acis. Kamro zinaja, ka sarunas starp furgonu un bazi tiek pierak­stitas lente un velak klus par dalu no «Smeltna» ilg­termina arhiva, bet, kalab tas isti vajadzigs, to vins vel nebija sapratis. Vinam allaz bija licies, ka ta ir pavisam vienkarsa lieta: furgons izbrauc, atrod pava­doni, atgriezas, un viss.
        Kamro paraustija plecus un atkal iedzilinajas rak- fita par gazes spiedieniem, tikai pa ausu galam dzir­dedams Sounu sakam:
        - Esam pilsetina. Tikko ka pabraucam garam ben­zina tankam un motelim. Tajos klusums. Nekur ne­kadu dzivibas zimju. Signali no pavadona klust stip­raki. Netalu prieksa atrodas baznica. Nekur nav ne­vienas uguns, neviena cilveka.
        Kamro nolika zurnalu uz galda. Souna parversta balss nemaldinaja. Citreiz Kamro butu uzjautrina­jies, iedomadamies, ka diviem spekaviriem tric bikses, iebraucot dusosa pilsetele tuksnesa vidu. Turpretim Sounu Kamro pazina personiski un zinaja, ka izteles speju - atskiriba no dazam citam labam ipasibam - vinam nav ne druscinas. Souns vareja aizmigt sausmu filmas izrade. Tads nu reiz vins bija.
        Kamro saka ieklausities.
        Cauri traucejumu sprakskiem vins saklausija fur­gona motora rukonu. Un vins dzirdeja ari abus virus klusam balsim sarunajamies.
        S o u n s. Ir nu gan te klusums.
        Kreins. Ja, ser.
        Pauze.
        Kreins. Ser!
        Souns. Ja?
        Kreins. Vai to jus redzejat?
        Souns. Ko?
        Kreins. Rau, tur atpakal uz ietves. Izskatas pec cilveka.
        Souns. Jums radas.
        Atkal pauze, un tad Kamro dzirdeja, ka furgons, bremzem cikstot, apstajas.
        Souns. Jezus!
        Kreins. Vel viens, ser.
        Souns. Izskatas miris.
        Kreins. Vai es drikstu . ..
        Souns. Ne. Palieciet furgona!
        Vina balss kluva skalaka un oficialaka - sekoja izsaukums:
        - «Kapers Viens» izsauc «Vandali Desmit». Uz­tveru.
        Kamro panema mikrofonu.
        - Jus dzirdu. Kas noticis? Stivu meli Souns teica:
        - Ser, mes redzam kermenus. Daudz kermenu. Acimredzot mirusi.
        - Vai jus esat parliecinati, «Kaper Viens»?
        - Pasarg dievs, - sacija Souns. - Pilnigi parlie­cinati.
        Kamro centas atbildet saudzigi.
        - Virzieties uz pavadoni, «Kaper Viens». Runadams vins parlaida skatienu istabai. Parejie
        divpadsmit dezurapkalpes viri veras vina neredzosam acim. Vini klausijas parraidi. Furgona motors atkal ierucas. Kamro nocela kajas, no galda un nospieda savas pults sarkano pogu «Drosiba». Tagad programmas vadisanas centrs bija izolets no- visam citam telpam. Bez Kamro atlaujas neviens nevareja ne ienakt, ne iziet.
        Pec tam vins nocela talruna klausuli un teica:
        - Uzmeklejiet majoru Menciku. M-E-N-C-I-K-U. Ja, dienesta saruna. Gaidisu.
        Menciks tomenes bija vecakais dezurvirsnieks. Vins bija tiesi atbildigs par visu, kas februari notiks pro­grammas «Smeltnis» lauka.
        Gaididams Kamro piespieda klausuli pie pleca un aizdedzinaja cigareti. Pa skalruni vareja dzirdet, ka vins saka:
        - Vai ari jums, Krein, vini liekas mirusi? Kreins. Ja, ser. Kaut kada mieriga nave, bet
        mirusi.
        Souns. Nemaz neizskatas pec mironiem. Kaut ka pietrukst. Kaut kas savads… Bet tomer beigti vini ir. Desmitiem liku.
        Kreins. It ka gajusi savu celu un pakritusi. Pa­klupusi un turpat palikusi.
        S o u n s. Uz visam ielam, uz visam ietvem …
        Atkal pauze, un tad Kreina balss:
        - Ser!
        Souns. Jezus!
        Kreins. Vai jus vinu redzat? To cilveku balta ta- lara. Nak pari ielai…
        Souns. Redzu.
        Kreins. Kapj taisni pari likiem gluzi ka …
        Souns. Nak surp.
        Kreins. Ser, ziniet, man liekas, ja jums nebutu nekas preti, mums labak lasities …
        Sekoja spalgs kliedziens un apdullinosa cirkstona. Ar to parraide beidzas un atjaunot sakarus ar abiem viriem programmas «Smeltnis» vadisanas centram Vandenberga ta ari neizdevas.

3
        KRIZE

        Premjers Gladstons, sanemis no Egiptes vesti par «kiniesa» Gordona [1] navi, esot uzbudinati norucis, ka varejis nu gan vina generalis izraudzit mirsanai vai­rak piemerotu bridi: Gordona nave izraisija Gladstona
        valdiba jukas un krizi. Kads padotais ieminejies, ka apstakli acimredzot bijusi vienreizigi un neparedzami, uz ko Gladstons dusmigi atbildejis: «Visas krizes ir vienadas.»
        Vins, protams, domaja politiskas krizes. Zinatnisku krizu 1885. gada nebija, un to nebija vel gandriz cetr­desmit gadu pec tam. Velak bijusas astonas seviski nozimigas krizes, un divas no tam radijusas plasu sabiedrisku rezonansi. Interesanti, ka abas izdaudzi­natas krizes - kodolenergetikas un kosmosa apguves lauka - ir saistitas ar kimiju un fiziku, bet nevis ar biologiju.
        Ta tam ari jabut. Fizika pirma no dabzinatnem kluva pilnigi moderna un viscaur matematiska. Fizi­kai pa pedam sekoja kimija, bet biologija, lenaudziga pastarite, vilkas talu iepakal. Pat Nutona un Galileja laikos par Menesi un citiem debess kermeniem cilveki zinaja vairak neka pasi par savu kermeni.
        Stavoklis nemainijas lidz pat musu gadsimta 40. gadu beigam. Peckara periods biologiskaja petnieciba iezvanija jaunu eru, kuras pirma bezdeliga bija anti­biotiku atklasana. Peksni biologija ieguva gan mo­ralu, gan materialu atbalstu, un atklajumi birtin bira: trankvilizatori, steroidu hormoni, imunkimija, genetiskais kods. 1953. gada tika parstadita pirma niere, 1958. gada - izmeginatas pirmas pretapauglo­sanas tabletes. Driz vien biologija jau bija kluvusi par visstraujak augoso zinatnes nozari; taja uzkratas zi­nasanas dubultojas ik desmit gados. Talredzigi pet­nieki nopietni runaja par genu izmainisanu, evoluci­jas vadisanu, psihes regulesanu - par idejam, kas vel pirms desmit gadiem bija likusas tuksa fantaze- sana.
        Tomer neviena biologiska krize vel nebija gadiju­sies. Pirmo tadu krizi izraisija Andromedas celms.
        Pec Luisa Bornheima definejuma, krize ir situacija,

        при которой совокупность обстоятельств, ранее вполне приемлемая, вдруг, с появлением какого-то нового фактора, становится совершенно неприемлемой, причем почти безразлично, является ли новый фактор политическим, экономическим или научным: смерть национального героя, колебания цен, новое техническое открытие - любое обстоятельство может явиться толчком для дальнейших событий. В этом смысле Гладстон был прав - все кризисы одинаковы.
        Известный ученый Альфред Покран посвятил кризисам специальную работу («Культура, кризисы и перемены») и пришел к интересным выводам. Во-первых, он отмечает, что любой кризис зарождается задолго до того, как фактически разразится. Например, Эйнштейн опубликовал основные положения теории относительности в 1905-1915 годах, то есть за сорок лет до того, как его труды привели в конечном счете к началу новой эпохи и возникновению кризиса.
        Покран также отмечает, что в каждом кризисе замешано множество отдельных личностей и характеров и все они неповторимы:

«Трудно представить себе Александра Македонского перед Рубиконом или Эйзенхауэра на поле Ватерлоо; столь же трудно представить себе Дарвина, пишущего письмо Рузвельту о потенциальных опасностях, связанных с атомной бомбой. Кризис творится людьми, которые вступают в него со всеми своими предрассудками, пристрастиями и предубеждениями. Кризис есть сумма промахов, недоумений и интуитивных озарений, совокупность замеченных и незамеченных факторов.
        В то же время за неповторимостью любого кризиса скрывается поразительное их сходство друг с другом. Характерная особенность всех без исключения кризисов - их предвидимость в ретроспективе. Кажется, будто им присуща некая неизбежность, будто они предопределены свыше. И хоть это замечание и не относится ко всем кризисам, оно справедливо по отношению к столь значительному их числу, что закаленнейший из историков может стать циником и мизантропом…»
        В свете рассуждений Покрана немалый интерес вызывают биографии и характеры тех, кто был вовлечен в историю со штаммом «Андромеда». До «Андромеды» кризисов в биологической науке не было, и первые американцы, столкнувшиеся лицом к лицу с фактами, не были подготовлены к тому, чтобы мыслить приличествующими случаю категориями. Шоун и Крейн были люди способные, но не глубокие, а Эдгар Камроу, дежурный офицер на базе Ванденберг, хотя и был ученым, но тоже оказался неподготовленным и ощутил только раздражение от того, что какая-то непонятная история испортила спокойный вечер.
        В соответствии с инструкцией Камроу вызвал своего непосредственного начальника майора Артура Мэнчика, и тут-то вся история приняла другой оборот. Ибо Мэнчик был вполне подготовлен и даже предрасположен к тому, чтобы иметь дело с кризисом самого большого масштаба.
        Однако это еще не значит, что он сразу же распознал кризис как таковой.
        С лица майора Мэнчика еще не стерлись следы сна; сидя на краешке стола Камроу, он слушал передачу из фургона в магнитофонной записи. Когда запись кончилась, он сказал:
        - Чертовщина какая-то.
        И прокрутил все сначала. Пока слушал, успел набить трубку, примять табак и прикурить.
        Инженер Артур Мэнчик был немногословным человеком плотной комплекции; транзиторная гипертония грозила вот-вот прекратить его дальнейшее продвижение по армейской служебной лестнице. Много раз ему советовали согнать вес, да только он никак не мог собраться. Он даже подумывал, не бросить ли военную службу и не поступить ли куда-нибудь на частное предприятие, где никто не станет допытываться, какой у сотрудников вес и кровяное давление.
        В Ванденберг Мэнчик прибыл из научно-исследовательского института ВВС «Райт Паттерсон» в Огайо. Там он возглавлял эксперименты по отработке методов приземления космических аппаратов - он ставил себе задачей найти оптимальную форму спускаемого аппарата, одинаково безопасную при спуске на сушу и на воду. Мэнчику удалось разработать три многообещающих варианта; его успех был отмечен повышением в должности и переводом в Ванденберг.
        И здесь он оказался в ненавистной ему роли администратора. Люди ему наскучили, хитрости управления подчиненными и причуды их характеров не занимали его нисколько. Нередко ему хотелось вернуться к своим аэродинамическим трубам, в институт. Особенно в те ночи, когда его стаскивали с постели, чтобы срочно решить какой-нибудь идиотский вопрос.
        Сегодня он был раздражен и взвинчен. И, как всегда, реагировал на подобное состояние по-своему; стал нарочито медлительным, ходил медленно, думал медленно, работал со скучной, обстоятельной неторопливостью. В том и был секрет его успеха. Когда все вокруг шалели от возбуждения, Мэнчик, казалось, терял последний интерес к происходящему, чуть ли не начинал дремать. Таким хитроумным способом он умудрялся сохранять ясность мысли и объективность суждений.
        И теперь, слушая запись во второй раз, он только вздыхал да посасывал трубку.
        - Насколько я понимаю, нарушение связи исключено?
        Камроу кивнул.
        - Мы у себя проверили все системы. Несущую частоту их рации мы принимаем и сейчас…
        Он включил приемник, и комнату наполнило шипение помех.
        - Знакомы вы с методом звукопросеивания? - спросил Камроу.
        - Смутно, - ответил Мэнчик, подавляя зевоту. В действительности он сам разработал метод звукопросеивания года три назад. Этот метод позволяет при помощи счетно-решающего устройства отыскать иголку в стоге сена - машине задается соответствующая программа, и она вылавливает из слитных, беспорядочных шумов определенные отклонения от среднего уровня. Можно, например, записать гомон общего разговора на приеме в посольстве, а потом, пропустив запись через ЭВМ, выделить один-единственный голос.
        Метод звукопросеивания применяется для различных разведывательных целей.
        - Ну, так вот, - сказал Камроу, - после того как передача оборвалась, мы принимаем только несущую частоту с шумами помех, какие вы сейчас слышите. Попытаемся теперь выделить из них что-нибудь вразумительное, пропустив частоту через просеиватель и подключив осциллограф…
        В углу комнаты светился экран осциллографа, и на нем плясала белая ломаная линия - суммарный уровень шумов.
        - Теперь, - сказал Камроу, - включаю ЭВМ. Вот…
        Он нажал кнопку на панели, и характер линии на экране тотчас же изменился. Кривая стала спокойнее и равномернее, приобрела ритмичный, пульсирующий характер.
        - Так, - произнес Мэнчик. Он сразу расшифровал для себя эту кривую, понял ее значение. Мозг его был уже занят другим, перебирал возможности, взвешивал варианты…
        - Даю звук, - предупредил Камроу.
        Он нажал другую кнопку, и в комнате зазвучал «просеянный» сигнал - равномерный скрежет с повторявшимися время от времени резкими щелчками.
        Мэнчик кивнул:
        - Двигатель. Работает на холостых. С детонацией…
        - Так точно, сэр. Видимо, рация в фургоне не выключена, и мотор продолжает работать. Именно это мы и слышим, когда сняты помехи…
        - Хорошо, - сказал Мэнчик.
        Трубка его погасла. Он пососал ее, зажег снова, вынул изо рта, снял с языка табачную крошку.

29 30 31 32

        Mums vajadziga acimredzamiba, - vins sacija vairak pats sev. Vins parcilaja tadas kategorijas ka .iciiii redzamiba, iegustamie konstatejumi, nejausi­bas…
        Kada acimredzamiba? - Kamro vaicaja.
        Menciks jautajumu neieveroja.
        Vai mums baze nav kads skevindzers?
        Nezinu, ser. Ja nav, mes vienu varetu dabut no Edvardsas.
        - Tad dabujiet. - Menciks piecelas. Vins bija izle­mis un tagad atkal jutas noguris. Nakts solijas but gruta: nepartraukta zvanisana, idzigas telefonistes, nepareizi savienojumi un apjukusas balsis otra gala.
        - Mums vajadzes pilsetinu parlidot, - vins teica. - Un pilnigi notaustit. Visas kasetes tulit atgadat surp. Izzinot laboratorijam trauksmi.
        Vel Menciks paveleja Kamro izsaukt specialistus, nekada zina neaizmirstot Dzagersu. Dzagersu ta va­riguma un izsmalcinatibas dej vins gan nevareja ciest. Bet vins zinaja, ka uz Dzagersu var palauties un so­nakt vinam vajadzes kadu cilveku, uz kuru var pa­lauties.
        Pulksten 23.07 Samuels Vilsons, pec iesaukas Mednieks, ar atrumu 1000 kilometru stunda lidoja par Mohaves tuksnesi. Prieksa un augstak meness gaisma bija redzamas vedejas - divas vienadas reaktivas lidmasinas. Pie naksnigajam debesim dusmigi spideja to dzineju izpludes sprauslas, un pasas lidmasinas izskatijas smagnejas ka grutnieces: zem to sparniem un rumpjiem karajas fosfora zibbumbas.
        Vilsona lidmasina bija pavisam citada - gluda, slaida un melna. Tas bija viens no slavenajiem ske- iem («Scavenger»), kadu visa pasaule bija jptini.
        valdiba jukas un krizi. Kads padotais ieminejies, ka apstakli acimredzot bijusi vienreizigi un neparedzami, uz ko Gladstons dusmigi atbildejis: «Visas krizes ir vienadas.»
        Vins, protams, domaja politiskas krizes. Zinatnisku krizu 1885. gada nebija, un to nebija vel gandriz cetr­desmit gadu pec tam. Velak bijusas astonas seviski nozimigas krizes, un divas no tam radijusas plasu sabiedrisku rezonansi. Interesanti, ka abas izdaudzi­natas krizes - kodolenergetikas un kosmosa apguves lauka - ir saistitas ar kimiju un fiziku, bet nevis ar biologiju.
        Ta tam ari jabut. Fizika pirma no dabzinatnem kluva pilnigi moderna un viscaur matematiska. Fizi­kai pa pedam sekoja kimija, bet biologija, lenaudziga pastarite, vilkas talu iepakal. Pat Nutona un Galileja laikos par Menesi un citiem debess kermeniem cilveki zinaja vairak neka pasi par savu kermeni.
        Stavoklis nemainijas lidz pat musu gadsimta 40. gadu beigam. Peckara periods biologiskaja petnieciba iezvanija jaunu eru, kuras pirma bezdeliga bija anti­biotiku atklasana. Peksni biologija ieguva gan mo­ralu, gan materialu atbalstu, un atklajumi birtin bira: trankvilizatori, steroidu hormoni, imunkimija, genetiskais kods. 1953. gada tika parstadita pirma niere, 1958. gada - izmeginatas pirmas pretapauglo­sanas tabletes. Driz vien biologija jau bija kluvusi par visstraujak augoso zinatnes nozari; taja uzkratas zi­nasanas dubultojas ik desmit gados. Talredzigi pet­nieki nopietni runaja par genu izmainisanu, evoluci­jas vadisanu, psihes regulesanu - par idejam, kas vel pirms desmit gadiem bija likusas tuksa fantaze- sana.
        Tomer neviena biologiska krize vel nebija gadiju­sies. Pirmo tadu krizi izraisija Andromedas celms.
        Pec Luisa Bornheima definejuma, krize ir situacija,
        - Mums vajadziga acimredzamiba, - vins sacija vairak pats sev. Vins parcilaja tadas kategorijas ka acimredzamiba, iegustamie konstatejumi, nejausi­bas …
        - Kada acimredzamiba? - Kamro vaicaja.
        Menciks jautajumu neieveroja.
        - Vai mums baze nav kads skevindzers?
        - Nezinu, ser. Ja nav, mes vienu varetu dabut no Edvardsas.
        - Tad dabujiet. - Menciks piecelas. Vins bija izle­mis un tagad atkal jutas noguris. Nakts solijas but gruta: nepartraukta zvanisana, idzigas telefonistes, nepareizi savienojumi un apjukusas balsis otra gala.
        - Mums vajadzes pilsetinu parlidot, - vins teica. - Un pilnigi notaustit. Visas kasetes tulit atgadat surp. Izzinot laboratorijam trauksmi.
        Vel Menciks paveleja Kamro izsaukt specialistus, nekada zina neaizmirstot Dzagersu. Dzagersu ta va­riguma un izsmalcinatibas dej vins gan nevareja ciest. Bet vins zinaja, ka uz Dzagersu var pajauties un so­nakt vinam vajadzes kadu cilveku, uz kuru var pa­jauties.
        Pulksten 23.07 Samuels Vilsons, pec iesaukas Med-' nieks, ar atrumu 1000 kilometru stunda lidoja par Mohaves tuksnesi. Prieksa un augstak meness gaisma bija redzamas vedejas - divas vienadas reaktivas lidmasinas. Pie naksnigajam debesim dusmigi spideja to dzineju izpludes sprauslas, un pasas lidmasinas izskatijas smagnejas ka grutnieces: zem to sparniem un rumpjiem karajas fosfora zibbumbas.
        Vilsona lidmasina bija pavisam citada - gluda, slaida un melna. Tas bija viens no slavenajiem skevindzeriem («Scavenger»), kadu visa pasaule bija tikai septini.
        Skevindzers bija modela «X-18» izlukvariants - vi­deja darbibas radiusa reaktiva lidmasina ar pilnu iz­lukosanas aparaturas komplektu tiklab dienai, ka nak­tij. Zem tas sparniem bija piekartas divas 16 mm foto­kameras: viena - spektra redzamajai joslai, otra - zemfrekvences"starojumam. Bez tam skevindzers bija apgadats ar infrasarkano fotokameru «Homans», ka ari ar parasto elektronisko un radiolokacijas apara­turu. Visas filmas un plates, protams, tika apstradatas automatiski gaisa un, lidmasinai atgriezoties baze, jau bija gatavas apskatisanai.
        Visa si tehnika skevindzeru darija gandriz neticami jutigu. Tas speja nokartet pilnigi aptumsotas pilsetas aprises un no divarpus kilometru augstuma izsekot at­sevisku automobilu kustibu. Speja pamanit zemudeni lidz sesdesmit metru dzilumam. Speja pec ostas udens vilnosanas deformacijam noteikt, kuras vietas tur iz­liktas minas, un cetras stundas pec tam, kad rupnica beigusi darbu, iegut precizu tas fotografiju, izmanto­jot eku paliekoso siltumstarojumu.
        Tatad Pidmontas notaustisanai no gaisa nakts vidu skevindzers bija ideals.
        Vilsons rupigi parbaudija iekartu: pirkstiem par­skreja vadisanas paneli un izmeginaja katru pogu un sviru, vienlaikus verodams mirkskinosas zalas ugun­tinas, kas radija, ka visas sistemas kartiba.
        Radioaustinas nosprakskeja. No vedejlidmasinas laiska balsi zinoja:
        - Pielidojam pie pilsetas, Medniek. Vai redzi?
        Vins paliecas uz prieksu, cik tas sauraja kabine bija
        iespejams. Vina lidmasina atradas zemu, un vienu bridi vins neredzeja neko citu ka vien sniega un smilsu lauku un juku neskaidros apveidus. Tad prieksa menesnica iznira enas.
        - Sapratu. Redzu.
        - Labi, Medniek. Palaid mus uz prieksu.
        Vins atpalika, palielinadams atstatumu starp sevi un vedejlidmasinam lidz nepilnam kilometram. Tas parkartojas pelenga, lai zibbumbu uzliesmojumi ap­gaismotu tiesi fotografejamo objektu. Patiesiba tiesa apgaismosana nemaz nebija vajadziga; skevindzers speja darboties ari bez tas. Bet Vandenberga, cik va­reja noprast, gribeja, lai vini savac visu iespejamo in­formaciju par so pilsetinu.
        Vedejlidmasinas attalinajas viena no otras un uz­nema kursus, kas bija paraleli pilsetinas ielai.
        - Medniek, vai gatavs rullet?
        Vilsons uzmanigi salika pirkstus uz kameru po­gam. Cetri pirksti, gluzi ka uz klavieru taustiniem.
        - Gatavs.
        - Lidojam virsu.
        Abas vedejas metas lejup, graciozi nolaizdamas lidz pilsetinai. Tagad tas bija loti talu viena no otras, uti, kad tas saka mest bumbas, likas, lidz zemei bija pa­likusi vairs tikai dazi metri. Katrai bumbai atsitoties pret zemi, pacelas liesmojosa balta lode, pieliedama pilsetinu ar spokainu zilbinosu gaismu un mezdama atspidumu uz lidmasinu vederiem.
        Uzdevumu paveikusas, vedejas uznema augstumu, bet Mednieks tas neredzeja. Visa vina uzmaniba, vina sirds un dvesele, bija pie mazas pilsetinas.
        - Merkis ir tavs, Medniek.
        Vilsons neatbildeja. Vins parava rokturi uz savu pusi, nolieca bremzplaksnus. Tie padevas krakske- dami, un, lidmasinai ka akmenim bezspecigi kritot lejup, vinu parnema drebuli. Tur, zem vina, apgais­mota guleja pilsetina, un apgaismota bija ari tas ap­kartne simtiem metru attaluma uz visam pusem. Vins nospieda pogas un drizak sajuta neka dzirdeja ka­meru vibrejoso rukonu.
        Kritiens ilga muzibu garu mirkli, tad Vilsons at­spieda rokturi prom no sevis, lidmasina it ka iekeras
        gaisa, uzsleja prieksgalu un saka celties augsup. Acis galveno ielu dabuja tikai parskriet. Vins redzeja ker­menus, redzeja tos pa visu ielu izplestam rokam gu­lam zeme.
        - Jezus, - vins izdvesa.
        Un tad vins atkal bija augsa, vadija lidmasinu aiz­vien augstak, vienlaikus griezdams to slaida loka, lai varetu sakt otro parlidojumu, un cenzdamies nedomat par redzeto. Viens no avioizlukosanas bausliem bija «vairak fotografe, mazak doma»; analizet un vertet pilota uzdevumos neietilpa. Tas palika specialistu zina, un piloti, kuri so bausli aizmirsa un saka parak daudz intereseties par to, ko vini fotografeja, piedzi­voja nelaimi. Parasti vini nogazas.
        Lidmasinai ieejot klajeniskaja otraja pikejuma, Vil­sons centas uz zemi neskatities. Bet vins tomer pa­skatijas un atkal redzeja kermenus. Fosfora zibbumbu liesmas plaka, apgaismojums bija kluvis tumsaks, skats - izpludis. Tacu kermeni uz ielas guleja jo­projam, tie nebija vinam tikai radijusies.
        - Jezus, - vins atkartoja. - Jezus, Marija.
        Izkartne pie durvim vestija: «DEMONSTRESANAS ZALE EPSILONS». Un zemak sarkaniem burtiem: «IEEJA TIKAI AR SPECIALAM KARTEM». Aiz durvim atradas erti iekartota instruktazas istaba: pa visu sienu ekrans, tam preti kads desmits adas kreslu ar terauda caurulu kajam un atzveltnem, aizmugure projekcijas aparats.
        Kad istaba iegaja Menciks un Kamro, vinus tur jau gaidija Dzagerss, nostajies pie ekrana. Dzagerss bija isa auguma, atsperigu soli, no vina sejas staroja ap­nemiba un optimisms. Baze vinu ne seviski ieredzeja, tacu bija jaatzist, ka uz avioizlukosanas datu iztul­kosanu vinam ir nags. Vins bija no tiem cilvekiem, kuriem prats nesas urdities ap gruti izdibinamiem sl- kumiem, tapec savam darbam bija isti piemerots. Gai­didams, kamer Menciks un Kamro apsezas, vins aiz nepacietibas berzeja rokas.
        - Ta, - Dzagerss sacija. - Ja atlauts, kersos uz­reiz pie lietas. Domaju, soreiz mums ir kaut kas tads, kas jus noteikti intereses. - Vins pamaja pie projekci­jas aparata stavosajam operatoram. - Pirmo attelu.
        Istaba iestajas kresla. Noklikskeja aparats, un uz ekrana iegaismojas skats no augsas uz mazu pilse­tinu tuksnesa vidu.
        - Tas ir neparasts attels, - teica Dzagerss. - No musu arhiviem. Uznemts pirms diviem menesiem no musu izlukpavadona «Janos 12», kas rinko, ka jums zinams, 299 kilometru augstuma. Attela kvalitate loti laba. Automobilu numurus gan vel nevar saskatit, bet ari sai virziena mes piestradajam un varbut jau na­kamgad …
        Menciks kresla sarosijas, bet neko neteica.
        - Te jus varat redzet so pilsetinu, - Dzagerss tur­pinaja. - Pidmonta, Arizonas stats. Cetrdesmit as­toni iedzivotaji, pat no trissimt kilometru augstuma nav daudz ko redzet. Luk, veikals, benzina tanks - pieversiet uzmanibu tam, cik skaidri salasams uzraksts «Gulf» pasts, motelis. Viss parejais, ko jus te re­dzat, ir dzivojamas majas. Bet ta tur - baznica. Ta­gad nakamo.
        Vel viens klikskis. Soreiz attels bija tumss, maz­liet iesarkans - ka redzams, ari skats no augsas uz so pasu pilsetinu. Eku konturas bija loti tumsas.
        - Sakam ar skevindzera parvestajam infrasarka­najam platem. Ka jums zinams, tajas attels rodas> siltuma un nevis gaismas iedarbiba. Viss, kas silts, attela redzams balts, viss, kas auksts, - melns. Jus redzat, ka ekas ir tumsas, tas ir aukstakas neka zeme. Iestajoties naktij, ekas savu siltumu atdod atrak.
        - Bet kas tie par baltiem plankumiem? - jautaja
        Kamro. Uz ekrana bija redzami cetrdesmit vai piec­desmit balti laukumini.
        - Tie ir kermeni, - Dzagerss teica. - Vieni telpas, citi uz ielas. Kopskaita piecdesmit. Daziem, ka, pie­meram, sim, varat skaidri saskatit visus cetrus locek­lus un galvu. Sis cilveks nokritis garslaukus. Uz ielas.
        Vins aizdedza cigareti un noradija uz baltu cetr­sturi.
        - Un tas, cik varam spriest, ir automobilis. Vai redzat - viena gala kosi balts plankumins. Tas no­zime, ka motors vel strada, vel genere siltumu.
        - Furgons, - sacija Kamro. Menciks palocija galvu.
        - Rodas jautajums, - Dzagerss turpinaja, - vai visi sie cilveki mirusi? Drosi to nevaram pateikt. Tem­peratura nav visiem kermeniem vienada. Cetrdesmit septini ir diezgan auksti, tatad mirusi jau pirms kada laika. Tris ir siltaki. Divi no viniem atrodas auto­mobili.
        - Musejie, - piebilda Kamro. - Un tresais?
        - Tresais ir visai miklains. Te jus vinu redzat sta­vam vai ari gulam uz ielas saravusos cokura. Ieve­rojiet, ka vins ir pilnigi balts, tatad gluzi silts. Pec musu analizem, vinam temperatura ir ap trisdesmit pieci gradi, tatad mazliet zem normas, tacu iespejams, ka tas izskaidrojams ar periferisko asinsvadu sasau- rinasanos tuksnesa nakts auksta gaisa ietekme. Tas pazemina adas temperaturu. Nakamo diapozitivu.
        Uz ekrana paradijas tresais kadrs. Ieraudzijis so pasu plankumu, Menciks bija neizpratne.
        - Vins ir parvietojies!
        - Tiesi ta. Sis attels tika ieguts otraja parlidojuma. Plankums parvietojies par apmeram divdesmit met­riem. Nakamo.
        Vel viens kadrs.
        - Atkal parvietojies!
        - Ja. Vel par pieciem vai desmit metriem.
        - Tatad viens tur leja ir dzivs?
        - Tads ir provizoriskais sledziens, - Dzagerss teica.
        Menciks nokasejas.
        - Vai tas nozime, ka tas ir jusu domas?
        - Ja, ser. Tas ir musu domas.
        - Ka leja starp siem likiem staiga kads dzivais?
        Dzagerss paraustija plecus un viegli uzsita pa ek­ranu.
        - Izskaidrot sos datus kaut ka citadi ir gruti, un …
        Tai bridi istaba ienaca kads ierindnieks ar trim apa­lam skarda karbam paduse.
        - Ser, mums ir ari redzamajos staros uznemti kadri…
        - Paradiet tos, - sacija Menciks.
        Operators ielika lenti projekcijas aparata. Bridi ve­lak istaba tika ieaicinats leitnants Vilsons. Dzagerss teica:
        - Sis lentes vel neesmu izskatijis. Varbut labak lai tas komente pilots.
        Menciks piekritosi pamaja ar galvu un veroja, ka Vilsons iztaisnojas un iznak prieksa, nervozi berze­dams rokas gar biksem. Piegajis pie ekrana un pa­griezies pret klausitajiem, vins saka vienmuli stastit:
        - Ser, merki es parlidoju sovakar starp pulksten 23.08 un 23.13. Parlidoju divreiz, vispirms no austru­miem, pec tam no rietumiem. Videjais atrums bija trissimt devindesmit kilometru stunda, videjais aug­stums pec korigeta altimetra - divsimt cetrdesmit metru un …
        - Acumirkli, zen, - Menciks iejaucas, paceldams roku. - Ta nav nekada nopratinasana. Stasti visu brivi, nepiespiesti.
        Vilsons saprotosi pamaja ar galvu un norija sieka­las. Gaisma istaba nodzisa. Saka tirksket projekcijas aparats. Uz ekrana paradijas spilgtas, baltas gaismas pielieta pilsetina, kas bija uznemta, lidmasinai lidojot par to neliela augstuma.
        - Tas ir pirmais parlidojums, - Vilsons teica.
        - No austrumiem uz rietumiem, pulksten 23.08. Mes redzam skatu no laba sparna kameras, kas to filme ar atrumu 96 kadri sekunde. Ka redzat, mans aug­stums strauji kritas. Tiesi prieksa ir merka iela …
        Vins apklusa. Skaidri bija redzami kermeni. Un furgons, kas bija apstajies ielas vidu, un antena, kas uz ta jumta joprojam lenam griezas. Kad lidmasina uzlidoja tiesi virs furgona, vini ieraudzija vaditaju, kas bija sabrucis par stures ratu.
        - Teicams skaidrums, - piezimeja Dzagerss.
        - Si sikgraudaina lente tiesam dod tadu izskirsanas speju …
        - Vilsons stasta mums par savu lidojumu, - Men­ciks atgadinaja.
        - Ja, ser, - Vilsons atsaucas un nokasejas. Vins nenolaida acu no ekrana. - Pasreiz esmu tiesi virs merka, kur es pamaniju visus sos mirusos, ko jus te redzat. Tobrid, ser, man likas, ka pavisam vinu ir ap septindesmit pieci.
        Vina balss bija klusa, bet saspringta. Uz bridi at­tels pazuda, nozibeja kaut kadi skaitli, tad tas para­dijas atkal.
        - Tagad es saku otro parlidojumu, - Vilsons teica. - Zibbumbas jau izdeg, tomer var redzet…
        - Apturiet filmu, - sacija Menciks.
        Operators izsledza projekcijas aparata griezejmeha- nisma parvadu, un attels uz ekrana sastinga. Kadra bija redzama pilsetinas gara, taisna iela un kermeni.
        - Grieziet atpakal.
        Lente saka ritet preteja virziena, radot iespaidu, ka kaut kads speks dzen lidmasinu atpakal, prom no sis ielas.
        - Seit! Apturiet velreiz!
        Kadrs sastinga. Menciks piecelas un piegaja pie ek­rana, nenolaizdams acu no kada punkta attela mala.
        - Skatieties, - vins teica, radidams uz cilveku balta talara lidz celiem. Cilveks staveja un raudzijas augsup, uz lidmasinu. Tas bija vecs virs grumbainu seju. Acis vinam bija plasi ieplestas.
        - Ko jus par to sakat? - Menciks jautaja Dza- gersam.
        Dzagerss piegaja tuvak. Sarauca uzacis.
        - Palaidiet mazdruscin uz prieksu.
        Attels atdzivojas. Vareja skaidri redzet, ka cilveks pagriez galvu un ar acim pavada lidmasinu, kas lido tam pari.
        - Tagad atpakal, - teica Dzagerss.
        Lente riteja atpakal. Dzagerss drumi smaidija.
        - Manuprat, ser, sis cilveks ir dzivs.
        - Ja, - dzedri sacija Menciks. - Vins noteikti ir dzivs.
        To pateicis, Menciks devas uz durvim. Pirms izie­sanas vins vel apstajas un pazinoja, ka izsludina ar­karteju stavokli, ka visam bazes personalam lidz ta­lakam rikojumam japaliek savas vietas, ka telefona sarunas un jebkuri citi sakari ar arpasauli nebus iespejami un ka viss, ko vini saja istaba redzejusi, ir slepens.
        Izgajis gaiteni, vins devas uz vadisanas centru. Kamro vinam sekoja.
        - Piezvaniet generalim Vileram, - Menciks teica. - Pasakiet vinam, ka esmu, negaididams sankciju, izsludinajis arkarteju stavokli un ludzu vinu tulit no­nakt leja.
        Pec reglamenta, izsludinat arkarteju stavokli drik­steja vienigi bazes komandieris.
        - Vai nebutu labak, ja jus to vinam pateiktu pats? - Kamro jautaja.
        - Man jau ta rupju diezgan, - Menciks atcirta.

4
        TRAUKSME

        Kad Arturs Menciks iegaja mazaja skanu necaur­laidigaja kabine un apsedas pie talruna galdina, vins precizi zinaja, ko daris, kaut ari ne visai drosi zinaja, kapec to daris.
        Pirms gada vins ka viens no programmas «Smel- tnis» vadibas vecakajiem virsniekiem bija iepazistinats ar programmu «Meza ugunsgreks». Menciks atcere­jas, ka vinus tika instruejis maza auguma cilveks ar sausu, precizu runas veidu. Vins bija kadas universi­tates profesors un si projekta idejas autors. Detalas Menciks jau bija aizmirsis, atcerejas vienigi to, ka kaut kur atrodas kada laboratorija un uz turieni var steidzami izsaukt piecus zinatniekus. Sis zinatnieku grupas uzdevums bija petit arpuszemes dzivibas for­mas, ja tadas tiktu atvestas, amerikanu kosmiskajiem lidaparatiem atgriezoties uz Zemes.
        So piecu vardi Mencikam nebija pateikti. Vins zi­naja vienigi to, ka vinus var izsaukt pa specialu Aiz­sardzibas ministrijas tieso vadu. Lai tam pieslegtos, bija tikai jauzgriez noteikts numurs binaraja skaiti­sanas sistema. Vins iznema kabatas portfeli un, bridi paraknajies, atrada taja profesora fedoto kartiti;
        Ugunsgreka gadijuma jazino 87. noda|ai Zvanit tikai arkartejos apstaklos
        Menciks lukojas kartite un domaja, kas isti notiks, kad vins uzgriezis skaitla 87 binaro atbildumu. Vins meginaja izteloties notikumu secibu: ar ko vins runas, vai pec tam vinam kads piezvanis, vai izprasnas, vai liks griezties pie augstakas prieksniecibas?
        Vins izberzeja acis, velreiz palukojas kartite un pa­raustija plecus. Lai ka tas butu, vins to tulit uzzinas.
        Vins izmekleja no siem skaitliem tos, kuru i ja 87. Tiem vins apvilka apkart kvadratus:
        Menciks izrava lapu no bloknota, kas atradas bla- talrunim, un rakstija:
        Tas bija binaras sistemas pamats: baze 2, kapinata tai vai cita pakape. Divi nulles pakape bija viens, divi pirmaja pakape - divi, divi kvadrata - cetri, un ta talak. Menciks atri pierakstija klat otru rindu:
        Pec tam Menciks parverta to binaraja koda. Binara sistema bija ieviesta elektronisko skaitlosanas masinu vajadzibam: sis masinas lieto «ieslegts -izslegts» jeb «ja -ne» tipa valodu. Reiz kads matematikis jokoja, ka binara sistema esot panemiens, ar kuru var skaitit cilveki, kam ir tikai divi pirksti. Butiba binarie skaitli ir tulkojums no parastas, decimalas sistemas, kura vajadzigi devini nozimigie cipari, uz tadu sistemu, kura ir tikai divi cipari - vieninieks un nulle.
        Menciks paskatijas uz tikko uzrakstito skaitli un iestarpinaja svitrinas: 1 -
110 -1010 [2] . Pilnigi piene­mams telefona numurs. Menciks pacela klausuli un uzgrieza so numuru. Pulkstenis radija tiesi pusnakti.

2. diena
        PIDMONTA
        AGRAS STUNDAS
        Visa masinerija bija gataviba. Divus gadus kabeli, kodesanas ierices un teletaipi bija stavejusi dika. Tacu vajadzeja Mencikam tikai piezvanit, lai si masinerija saktu darboties.
        Uzgriezis numura pedejo ciparu, vins izdzirda vai­rakus metaliskus klikskus un pec tam zemu ducienu. Vins zinaja - tas nozime, ka vina izsaukums tiek parslegts uz vienu no sifreto sakaru linijam. Bridi velak duksana izbeidzas un kada balss sacija:
        - Ierakstam lente. Nosauciet savu vardu, izklastiet zinojumu un pakariet klausuli.
        - Majors Arturs Menciks, Vandenbergas kara avia­cijas baze, programmas
«Smeltnis» vadisanas centrs. Uzskatu, ka nepieciesams izsludinat trauksmi «Meza ugunsgreks». Man ir vizuali dati, kuri to apliecina. Drosibas apsverumu del baze izoleta.
        Runajot vinam ienaca prata, ka tas viss ir gauzam neticami. Diez vai tam noticetu pat magnetofona lente. Vel labu laiku vins tureja roka klausuli, nezin kapec gaididams kadu atbildi.
        Tacu nekadas atbildes nebija, atskaneja vienigi klikskis, savienojumam automatiski izbeidzoties. Men­ciks pakara klusejoso klausuli un noputas. Cik maz tas vinu apmierinaja!
        Menciks domaja, ka pec dazam minutem vinu iz­sauks Vasingtona, ka tuvakajas stundas vinam zva­nis biezi, tapec no talruna neatgaja. Tacu neviens vi­nam nezvanija. Menciks nezinaja, ka vina ierosinatais process ir automatisks, ka sacelta trauksme «Meza ugunsgreks» tagad attistisies pec noteikta plana un vismaz nakamo divpadsmit stundu laika nebus atsau­cama.
        Nebija pagajusas ne desmit minutes, kad pa valsts seviski slepeno sifreto sakaru kabeliem aiztikskeja sads zinojums:
        SAVIENOTS PILNIGI SLEPENI
        KODS SADS
        KBKL 9/9/234/435/6778/90 SUT KOORDINATES DELTA 8997
        ZINOJUMS SADS
        IZSLUDINATA TRAUKSME MEZA UGUNSGREKS. ATKARTOJUMS IZSLUDINATA TRAUKSME MEZA UGUNSGREKS. ADRESATU KOORDINATES NASA /ARMIJAS MEDICINISKAIS DIENESTS NACIONALAS DROSIBAS PADOMES TAKT GR. REZIMS STAJAS SPEKA TOLIT.
        PAPILDU NORADIJUMI SADI
        PRESEI NEIZPAUST IESPEJAMA DIREKTIVA 7-L2
        TRAUKSMES STAVOKLIS LIDZ IPASAM PAZINOJUMAM ZINOJUMA BEIGAS
        ATVIENOTS
        Ta bija automatiska kablogramma. Viss taja mine­tais, ieskaitot ari noradijumu par presi un direktivas 7 -12 iespejamibu, bija jau ieprieks paredzets tiesi tadam gadijumam ka Mencika izsaukums.
        Piecas minutes velak sekoja vel viena kablogramma, kura bija nosaukti grupas «Meza ugunsgreks» locekli:
        SAVIENOTS
        PILNIGI SLEPENI
        KODS SADS
        KBKL 9/9/234/435/6778/900
        ZINOJUMS SADS
        ZEMAK MINETAJIEM ASV VIRIESU KARTAS PILSONIEM TIEK PIESKIRTS ZET KAPA STATUSS. PILNIGAS SLEPENIBAS GARANTIJA NODROSINATA IEPRIEKS. SO PILSONU VARDI IR +
        STOUNS, DZEREMIJS -81
        LIVITS, PITERS - -04 *
        BARTONS, CARLZS -L51 KRISTJANSENKRIKSVITROT SO RINDU SVITROT LASIT SADI
        KERKS, KRISTJANS -142
        HOLS. MARKS -L77
        NOSACIT SIM PERSONAM ZET KAPA
        STATUSU LIDZ IPASAM PAZINOJUMAM
        ZINOJUMA BEIGAS ZINOJUMA BEIGAS
        Teoretiski ari si kablogramma bija pilnigi auto­matiska; tas merkis bija nosaukt piecus cilvekus, ku­riem tiek pieskirts Zet Kapa statuss (ta sifreti apzi­meja sevisku pilnvaru statusu). Bet, ka par nelaimi,
        masina vienu vardu iespieda nepareizi un pec tam ne­atkartoja visu zinojumu. (Parasti, ja kads no slepe­nas sakaru linijas teletaipiem lielaku vai mazaku zi­nojuma dalu nodrukaja nepareizi, viss zinojums tika nodrukats atkartoti vai ari ESM to nolasija velreiz, lai konstatetu, ka zinojumam jaskan pareizi.)
        Tapec si kablogramma bija jauzskata par apsau­bamu. Vasingtona un vel kur citur tika pieaicinati ESM specialisti parbaudit tas pareizibu ar ta saukto acgarno izsekosanu. Vasingtonas specialisti izteica nopietnas bazas par kablogrammas ticamibu, jo tele­taips bija ielaidis ari citas, sikakas kludas, piemeram, «1» vieta nodrukajis «L».
        Iznakums bija tads, ka diviem pirmajiem saraksta minetajiem atlaujas izsniedza, bet parejiem tas neiz­sniedza, kamer nebus sanemts apstiprinajums.
        Elisona Stouna bija nogurusi. Vina un vinas virs, Stenforda universitates bakteriologijas katedras va­ditajs, sava maja uzkalna, no kura bija parredzama visa universitates pilsetina, bija uznemusi cieminus, piecpadsmit laulatus parus, un visi bija palikusi lidz velai naktij. Misis Stounu tas kaitinaja: vina bija uz­augusi Vasingtonas oficialajas aprindas, kur otra ka­fijas tase, uzsverti piedavata bez konjaka, tika uzska­tita par signalu, ka laiks doties majas. Diemzel, vina domaja, zinatnieki labo toni neievero. Otro kafijas tasi vina bija pasniegusi pirms vairakam stundam, bet visi ciemini vel sedeja.
        isi pirms vieniem atskaneja ardurvju zvans. Durvis atverusi, vina parsteigta ieraudzija nakts melnuma stavam divas militarpersonas. Vinai sie cilveki likas samulsusi un satraukti, un vina nosprieda, ka tie ir apmaldijusies; sajos savrupmaju rajonos nakti masi­nas maldijas biezi.
        - Ar ko varu palidzet?
        - Atvainojiet par traucejumu, kundze, - piekla­jigi teica viens no viniem. Vai seit dzivo doktors Dzeremijs Stouns?
        - Ja, - vina atbildeja mazliet neapmierinati. - Dzivo.
        Vina paskatijas tiem garam uz braucamo celu. Tur bija piestajusi olivzala armijas masina. Pie tas sta­veja vel viens, un likas, ka vins kaut ko tur roka.
        - Vai tam cilvekam ir ierocis? - misis Stouna jau­taja.
        - Kundze, es jus ludzu, mums tulit jasatiek dok­tors Stouns.
        Tas viss likas savadi, un vinai sametas bail. Par­laidusi acis majas prieksas maurinam, vina ieraudzija vel vienu, ceturto cilveku, kas, skatidamies ieksa pa logu, tuvojas majai. Blavaja gaisma, kas naca no lo­giem, misis Stouna skaidri saskatija vinam rokas sauteni.
        - Kas te notiek?
        - Kundze, mes negribam traucet jusu viesus. Lu­dzu, ataiciniet doktoru Stounu.
        - Es nezinu, vai…
        - Citadi mums bus jaiet pasiem.
        Misis Stouna mazliet vilcinajas, tad sacija:
        - Bridi uzgaidiet.
        Vina pakapas soli atpakal un gribeja aizvert dur­vis, bet viens armijas virs jau bija ielavijies prieks­nama. Vins staveja pie durvim taisns un gauzam pie­klajigs, cepuri roka turedams.
        - Es pagaidisu seit, kundze, - vins teica un pat pasmaidija.
        Vina atgriezas viesibu istaba, meginadama izlik­ties, ka nekas nav noticis. Viesi joprojam runaja un smeja; istaba valdija troksnis, gaiss bija stipri pie­smekets. Dzeremiju vina atrada kakta diskutejam par
        pedejiem nemieriem. Vina pieduras viram pie pleca, un vins atvainodamies atstaja viesu pulcinu.
        - Es zinu, tev liksies savadi, - vina sacija, - bet prieksnama ir kaut kads armijas virs un ara pie dur­vim vel viens, un ap maju staiga vel divi ar ierociem. Gribot tevi satikt.
        Vienu mirkli Stouns izskatijas parsteigts, bet tad saprotosi pamaja ar galvu.
        - Tulit nokartosu, - vins teica. Misis Stounu sada izturesanas darija piktu; gandriz vai likas, ka vins so apciemojumu ir gaidijis.
        - Ja jau tev tas bija zinams, vareji gan pateikt…
        - Nedriksteju, - vins teica. - Velak izskaidrosu.
        Vins izgaja prieksnama, kur vinu gaidija virsnieks.
        Elisona gaja viram lidzi. Stouns sacija:
        - Esmu doktors Stouns.
        - Kapteinis Mortons, - armijas virs teica, roku nesniegdams. - Ir ugunsgreks, ser.
        - Skaidrs, - Stouns sacija. Vins paskatijas uz savu smokingu. - Vai pargerbties paspesu?
        - Baidos, ser, ka nepaspesit.
        Elisonai par lielu parsteigumu, vinas virs mierigi palocija galvu.
        - Skaidrs.
        Vins pagriezas uz vinas pusi un teica:
        - Man jaaizbrauc.
        Vina seja nepauda itin neko, un Elisonai likas, ka vina redz murgus. Nereala likas pat vina seja, kamer vins runaja. Elisona bija apjukusi un izbijusies.
        - Kad tu busi atpakal?
        - Nezinu. Pec nedelas vai divam. Varbut vajadzes vel ilgak.
        Vina centas valdit par savu balsi, bet apjukums nelava.
        - Ko tas nozime? Vai tu esi arestets?
        - Ne, - Dzeremijs teica, viegli pasmaididams.
        - Neka tamlidziga. Vai tu neatvainotos viesiem mana vieta?
        - Bet sautenes …
        - Misis Stouna, - virsnieks vinu partrauca,
        - mums uzdots jusu viru apsargat. Kops si briza ar vinu nekas nedrikst atgadities.
        - Ta tas ir, - teica Stouns. - Redzi, esmu peksni kluvis par svarigu personu.
        Vins velreiz savadi, maksloti pasmaidija un noskup­stija Elisonu. Un vina nepaguva aptvert, kas notiek, kad virs jau gaja ara. Katrs sava puse vinam lidzi so­loja kapteinis Mortons un tas otrais. Ar sauteni bru­notais, ne varda neteicis, ienema vietu viniem aiz mu­guras; cilveks pie automobila atdeva godu un atvera durvis.
        Pec tam iedegas automobila ugunis, durvis aizcir­tas, automobilis atpakalgajiena iegriezas piebrauca­maja cela, apgriezas un izzuda nakts tumsa. Misis Stouna vel aizvien staveja durvis, kad pie vinas iz­naca kads no viesiem un jautaja:
        - Elisona, vai jums kas kais?
        Vina atskatijas un atrada sevi speku ar smaidu atbildet:
        - Ne, nekas. Dzeremijam bija steidzigi jaaizbrauc. Izsauca uz laboratoriju: atkal kads no vina velina­jiem eksperimentiem sagajis griste.
        Viesis pasupoja galvu un sacija:
        - 2el gan. Tik burvigas viesibas.
        Stouns sedeja automobili, atgazies pret atzveltni, un ciesi petija apkartejos. No vinu sejam joprojam neva­reja neko nolasit.
        - Kas jums man janodod? - vins vaicaja.
        - Janodod, ser?
        - Ja, velns paravis. Ko jums iedeva? Viniem tacu bija kaut kas jadod lidzi.
        - Ak, ja, ser.
        Vinam pasniedza planus, brunus vakus, uz ku­riem ar sablonu bija uzkrasots:
«PROGRAMMA «SMELTNIS». ISAS ZINAS».
        - Un vairak neko? - Stouns jautaja.
        - Neko, ser.
        Stouns noputas. Ne par kadu programmu «Smel- tnis» vins nebija dzirdejis; «isas zinas» bus rupigi ja­izstude. Automobili lasit nevareja, bija parak tumss, bet lasisanai laika bus ari velak, lidmasina. Vins saka parcilat atmina pedejos piecos gados pieredzeto, sakot ar diezgan neparasto simpoziju Longailendas sala un diezgan neparasto maza auguma angli, kurs taja lasija referatu un ar kuru faktiski ari viss sakas.

1962. gada vasara Desmitaja biologiskaja simpo­zija Koldspringharbora, Longailendas sala, anglu bio- fizikis Dz. Meriks nolasija referatu «Biologisko kon­taktu biezumi saskana ar sugu veidosanas varbuti­bam». Meriks bija dumpigs zinatnieks, kas neatzina autoritates un bija iemantojis ne seviski skaidri do­majosa cilveka reputaciju. Tas, ka vins bija nesen ski­ries no sievas un uz simpoziju panemis lidzi glitu, blondu sekretari, sadu reputaciju tikai stiprinaja. Ne­kada nopietna diskusija Merika referatam nesekoja, par vina idejam, kas bija isi rezumetas referata bei­gas, ieinteresejas tikai retais.

«Jasecina, ka pirmo kontaktu ar arpuszemes dzi­vibu nosaka mums pazistamas sugu veidosanas varbutibas. Nav apstridams fakts, ka sarezgitu organismu uz Zemes ir maz, turpretim vienkarsi organismi ir arkartigi daudzveidigi. Pastav miljo­niem bakteriju sugu un tukstosiem kukainu sugu,
        bet primatu sugu ir pavisam nedaudz un cilvek­veidigo pertiku sugu - tikai cetras. Cilveks parsta­vets ar vienu vienigu sugu.
        Analogiska likumsakariba izpauzas ari attieciba uz atsevisku sugu organismu skaitu. Vienkarsas but­nes ir sastopamas daudz biezak neka sarezgiti orga­nismi. Uz Zemes ir tris miljardi cilveku, bet tas mums var likties loti daudz tikai tik ilgi, kamer ne­atceramies, ka liela kolba saiet desmit vai pat simt reizu lielaks skaits bakteriju.
        Visi pieejamie dati par dzivibas izcelsanos no­rada uz evolucionaru attistibu no vienkarsam dzi­vibas formam uz sarezgitam. Ta tas ir uz Zemes. Iespejams, ta tas ir ari Visuma. Seplijs, Me- rovs un citi ir aprekinajusi apdzivojamo planetaro sistemu skaitu tuveja Visuma dala. Mani aprekini, kurus mineju saja referata, skar dazadu organismu relativo sastopamibu visa Visuma.
        Mans merkis bija noteikt cilveka un citu dzivibas formu kontakta varbutibu. Un ta ir sada:
        Dzivibas forma Saskares varbutiba
        Viensuni vai vel mazaki organismi
        (kaila genetiska informacija)
0,7840
        Vienkarsie daudzsuni 0,1940
        Sarezgiti daudzsuni bez koordinetas
        centralas nervu sistemas 0,0140
        Sarezgiti daudzsuni ar integretam or­ganu sistemam, ieskaitot nervu sis­temu 0,
078 Daudzsuni ar sarezgitu nervu sistemu, kura spej parstradat 7+ datus (cil­veka spejas) 0,0002

        1,0000
        Visi sie apsverumi liek man pienemt, ka cilveka pirma saskare ar arpuszemes dzivibu bus kontakts
        ar organismiem, kuri ir aptuveni vai pat pilnigi lidzigf Zemes bakterijam vai virusiem. Ja atcera­mies, ka 3 procentiem no visam Zemes bakterijam piemit speja iedarboties uz cilveku vairak vai ma­zak kaitigi, tad sada kontakta sekas nevar nesa­traukt.»
        Talak Meriks pats izteica varbutibu, ka pirma sa­skare varetu but ar kadu sergu, ko surp atvestu pir­mie uz Meness izkapusie cilveki. Klatesosos zinatnie­kus si doma uzjautrinaja.
        Viens no nedaudzajiem, kuri to uznema nopietni, bija Dzeremijs Stouns. Trisdesmit sesus gadus vecais Stouns laikam gan bija visslavenakais no tagada simpozija dalibniekiem. Nu jau sesto gadu vins bija Stenforda universitates bakteriologijas profesors, un vinam tikko ka bija pieskirta Nobela premija.
        Stouna zinatniskais veikums, pat ja neskaita ekspe­rimentu seriju, kura izpelnijas Nobela premiju, ir par­steidzoss. 1955. gada vins pirmais lietoja ipasu metodi, ka kultura saskaitit bakterijas. 1957. gada vins izstra­daja kadu tiras suspensijas iegusanas metodi. 1960. gada Stouns publiceja principiali jaunu teoriju par E. coli un 5. tabuli operonu darbibu un ieguva datus, kuri deva iespeju spriest par induktoru un represoru molekulu fizikalo dabu. Vina 1958. gada publicetais darbs par virusu linearajam parvertibam pavera plasu celu jaunajiem petijumu virzieniem, kuros seviski ro­sigi stradaja Parizes Pastera instituta zinatnieki, kas velak,
1966. gada, par to sanema Nobela premiju.
        Stounam pasam Nobela premiju pieskira 1961. gada. Premiju izpelnijas vina petijums par bakteriju atpa- kalverstajam mutacijam. So petijumu vins bija pa­veicis brivaja laika divdesmit sesu gadu vecuma, bu­dams tieslietu students Miciganas stata universitate.
        Tas, ka Nobela premijai atbilstosa veriena darbu Stouns bija uzrakstijis, studedams tieslietas, drosi vien raksturo vina personibu visspilgtak, jo te izpau­das vina interesu dzilums un plasums. Kads draugs par vinu reiz teica:
«Dzeremijs zina visu, bet ar parejo vins aizraujas.» Ka zinatnieku, kuram ir sirdsapzina, plass redzesloks un notikumu jegas izpratne, vinu pa­laikam medza salidzinat ar Einsteinu un Boru.
        Stouns bija kalsens, jau paretiem matiem. Vinam bija apbrinojama atmina, kuras plauktos vienlidz labi turejas zinatnes fakti un piedauzigas anekdotes. Bet visuzkritosaka no si cilveka ipasibam bija vina nepacietiba, kas visiem, kuriem ar vinu bija darisanas, iedvesa nepatikamu sajutu, ka tie velti kave vina dargo laiku. Stounam piemita nelags paradums par­traukt runataju un izbeigt sarunu pusvarda, para­dums, no kura vins nekadi netika vala. Sis valdonigas izturesanas del pat agri ieguta Nobela premija dri­zak grava neka sekmeja vina popularitati. Nekada zina to nevairoja ari skandalozie notikumi vina per­soniskaja dzive: vins bija precejies cetras reizes, tur­klat divas reizes ar savu kolegu sievam.
        Tomer 60. gadu sakuma Stouns izvirzijas lidz val­dibas aprindam, kludams par vienu no «jaunas zinat­nes» interesu paudejiem. Pats vins uz so lomu raudzi­jas ar zinamu humoru - «vakuums alkst, lai to pie­pilda ar karstu gazi,» ka vins reiz izteicas -, bet pa­tiesiba vina ietekme bija diezgan liela.

60. gadu sakuma Amerika gribot negribot bija sa­kusi saprast, ka tai ir varens zinatniskais potencials. Savienotajam Valstim bija cetrreiz vairak zinatnieku neka Eiropas ekonomiskajai asociacijai, un petniecibai ta izdeva septinreiz vairak lidzeklu. Lielaka dala sis naudas tiesi vai netiesi naca no kongresa, un kongre­sam bija loti vajadzigi cilveki, kuri varetu dot padomu, ka so naudu izlietot.

50. gados visi lielakie padomdeveji bija 'bijusi fiziki: Tellers un Openheimers, Brakmens un Veidners, Bet desmit gadus velak, kad aizvien vairak lidzeklu un rupju bija jaziedo biologijai, izveidojas jauna grupa, ko vadija Debeikijs Hjustona, Farmers Bostona, He- germens Nujorka un Stouns Kalifornija.
        Stouna izvirzisanos nosacija daudzi apstakli: No­bela premijas prestizs, Stouna politiskie sakari, vina pedeja sieva - Indianas senatora Tomasa Veina meita - un, visbeidzot, vina juridiska izglitiba. Tas viss kopa nodrosinaja biezus uzaicinajumus piedalities dazadu senata apakskomisiju sedes, kur vina pado­miem jebkura gruta jautajuma pilnigi uzticejas.
        Sekmigi izmantodams savu vardu lielo svaru, vins panaca ari to, ka tika pienemta petniecibas programma «Meza ugunsgreks» un finanseti tai nepieciesamie buv­darbi.
        Merika atzinas Stounu ieintereseja, jo tas sasaucas ar dazam vina pasa idejam. Vins tas izklastija isa raksta «Kosmisko lidkermenu sterilizesana», kas tika ievietots zurnala «Science» un pec tam parpublicets anglu zurnala «Nature». Raksta vins izteica secina­jumu, ka inficesana ar svesam bakterijam ir abpus- griezigs zobens un ka cilvekam janodrosinas pret abam pusem.
        Lidz Stouna publikacijai, apspriezot inficesanas briesmas, lielakoties tika runats par to, ka ar pavado­niem un kosmiskajam zondem varetu netisi ievazat uz citam planetam Zemes mikroorganismus. Ar so iespe­jamibu ASV rekinajas jau kosmiskas petniecibas pasa sakuma; 1959. gada NASA bija pienemusi stingru no­likumu par palaizamo kosmisko aparatu sterilizesanu.
        Si nolikuma merkis bija nepielaut citu pasaulu in­ficesanu. Skaidrs, ka gadijuma, ja zonde, kas tiek su­tita uz Marsu vai Veneru meklet jaunas dzivibas for­mas, atrastos Zemes bakterijas, viss eksperiments butu izjaukts.
        Stouns pieversa uzmanibu pretejai situacijai. Vins izteica domu, ka tikpat labi kosmiskie lidkermeni var inficet Zemi ar arpuszemes organismiem. Lidkermeni, kuri atpaka|kritiena sadeg, protams, nekadas briesmas nerada, bet pilnigi citadi ir ar leno nolaisanos, vien­alga, vai tas butu pilotejamais kugis vai kosmiska zonde. Sai gadijuma, noradija Stouns, inficesanas briesmas ir loti lielas.
        Vina raksts gan uz kadu bridi sakapinaja interesi par so problemu, bet, ka vins izteicas velak, interese nebija gaidita. Tapec 1963. gada vins nodibinaja ne­oficialu seminargrupu, kas divreiz menesi satikas Stenforda universitates Medicinas fakultates ekas biokimijas sparna augseja stava, 410. istaba, lai kopa paestu otras brokastis un pastridetos par svesu mikro­organismu ievazasanas problemu. Tiesi si piecu cil­veku grupa - Stouns un Dzons Bleks no Stenforda universitates, Semjuels Holdens un Terenss Lisets no Kalifornijas medicinas instituta un Endrju Veiss no Berklija universitates Biofizikas fakultates - velak veidoja programmas «Meza ugunsgreks» sakotnejo kodolu. 1965. gada vini nosutija prezidentam peticiju, kuras stila bija apzinati kopejusi pazistamo Einsteina vestuli Ruzveltam par atombumbu.
        Stenforda universitate, Palo Alto, Kalifornijas stats, 1965. gada 10. junija
        Savienoto Valstu Prezidentam, Baltais nams, Pensilvanijas avenija 1600, Vasingtona, Kolumbijas apgabals
        Dargais Prezidenta kungs!
        Jaunakie teoretiskie petijumi liecina, ka atpakal no­gadajamo kosmisko lidkermenu sterilizesanas proce­duras var ari negarantet Zemes atmosfera ieejoso lid- kermenu sterilitati. Sakara ar to pastav iespejamiba, ka pasreizeja Zemes ekologiskaja sistema varetu ienakt bistami, svesi organismi.
        Pec musu parliecibas, pilnigi apmierinosa atpakal nogadajamo kosmisko zondu un pilotejamo kugu ste- rilizesana nebus iespejama nekad. Musu aprekini lie­cina, ka pat tad, ja lidkermeni tiks sterilizeti kosmis­kaja telpa, inficesanas varbutiba tomer bus viena des- mittukstosdala, ja ne lielaka. So aprekinu pamata ir musu pasreizejie prieksstati par organizeto dzivibu; iespejams, ka citas dzivibas formas ir absoluti izturi­gas pret musu lietotajam sterilizacijas metodem.
        Tapec mes uzskatam, ka neatliekami janodibina specials zinatnisks komplekss darbam ar netisi uz Zemes ievazatam arpuszemes dzivibas formam. Sim kompleksam butu divejads merkis: ierobezot svesas dzivibas formas izplatisanos un nodrosinat tas labo- ratorisku izpeti un analizi ar noluku pasargat no tas iedarbibas Zemes dzivibu.
        Mes ieteicam sadu kompleksu izvietot neapdzivota Savienoto Valstu rajona, izbuvet to apaks zemes, ap­gadat ar visiem sobrid pazistamajiem hermetizesanas lidzekliem, ka ari ar kodolierici, kura dotu iespeju ar­karteja gadijuma visu iznicinat. Cik mums zinams, divi miljoni gradu temperaturu, kas rodas kodolspra­dziena, nespej izturet neviena dzivibas forma.
        Jusu padevigie Dzeremijs Stouns, Dzons Bleks, Seni jucis Iioldens, Terenss Lisets, Endrja Veiss
        Reakcija uz vestuli bija iepriecinosi driza. Pec div­desmit cetram stundam Stounam piezvanija viens no prezidenta padomdevejiem, un nakamaja diena vins izlidoja uz Vasingtonu tikties ar prezidentu un Na­cionalas drosibas padomes locekliem. Divas nedelas velak vins lidoja uz Hjustonu apspriesties par tala­kajiem planiem ar NASA parstavjiem.
        Taisniba, Stouns gan atceras sanemis ari paris sar­kastisku piezimju par
«labosanas iestadi mudziem», tacu lielaka dala zinatnieku, ar kuriem vins runaja, izturejas pret projektu labveligi. Pec menesa Stouna neoficiala grupa tika apstiprinata par oficialu komi­teju, kas peta arpuszemes mikroorganismu ievazasa- nas problemas un izstrada attiecigus ieteikumus.
        Komiteja tika ierakstita ASV Aizsardzibas ministri­jas Perspektivas petniecibas programmu saraksta un to finanseja pa Aizsardzibas ministrijas liniju. Tolaik sai saraksta figureja galvenokart fizika un kimija - petijumi par jonu saltim, reversivo dublesanu, pi me­zonu substratiem -, tacu auga ari interese par bio­logiskam problemam. Ta, viena no saraksta uznemta­jam grupam izstradaja metodiku smadzenu darbibas elektroniskai zondesanai (godigi'sakot - domas vadi­sanai); cita grupa bija iecerejusi petijumu par bio- sinergiku, tas ir, par nakotne iespejamajam cilveku un vina kermeni ieaudzetu masinu kombinacijam; vel cita grupa noverteja rezultatus, kuri bija ieguti, laika no 1961. lidz 1964. gadam pec programmas «Ozma» meklejot citu pasaulu civilizacijas. Ceturta grupa pe­tija iespejas konstruet masinu, kura izpilditu visas cilveka funkcijas un spetu pati radit sev lidzigas ma­sinas.
        Visi sie petijumi bija liela mera teoretiski, un tos veica diezgan pazistami zinatnieki. Uznemsana Per­spektivas petniecibas programmu saraksta nozimeja ipasu, privilegetu stavokli un garanteja naudas li­dzeklus tehnikas iegadei un turpmakai eksperimentu paplasinasanai.
        Un, kad Stouna komiteja iesniedza «Dzivibas anali­zes metodikas» pirmprojektu, kur bija siki aprakstits, ka izpetit jebkuru dzivu butni, Aizsardzibas ministrija tulit pieskira 22 miljonus dolaru specialas izoletas la­boratorijas buvesanai. (Uzskatija, ka si paliela summa attaisnosies, jo Stouna programma solija datus, kuri var noderet ari citiem jau uzsaktiem petijumiem. 1965. gada visas nozares, kuras saistitas ,ar sterilitati un mikroorganismu ievazasanu, bija loti aktualas. Pieme­ram, NASA buveja «Meness apcelotaju sanemsanas laboratoriju» - pret visam nejausibam nodrosinatu zinatnisko kompleksu, kur parbaudit, vai «Apollo» kos­monauti nav parvedusi no Meness cilvekam kaitigas bakterijas vai virusus. Bija paredzets katru, kas at­griezies no Meness, turet seit karantena tris nedelas, kamer tiks pabeigta dezinfekcija. Svariga bija ari Nacionalaja veselibas aizsardzibas instituta Betesda risinata problema, ka radit rupnicu «tiros cehus», kur puteklu un bakteriju daudzums nekad neparsniegtu kaut kadu minimumu, un ka radit «sterilas kameras». Domaja, ka aseptiskam videm, «dzivibas salam» un
sterilitates uzturesanas sistemam nakotne bus liela nozime, un Stounam pieskirtos lidzeklus uzskatija par drosu ieguldijumu visos sajos darba laukos.)
        Tiklidz bija atveleta nauda, strauja tempa sakas buvdarbi. Rezultata 1966. gada Fletroka, Nevadas stata, tika uzbuveta laboratorija «Meza ugunsgreks». Tas izprojektesanu uzticeja kompanijas «General Dy- namics» Elektrisko kugu nodalas konstruktoriem, kas bija uzkrajusi pravu pieredzi, projektedami dzivoja­mas telpas atomzemudenem, kuras cilvekiem jadzivo un jastrada daudzus menesus no vietas.
        Laboratorija tika iecereta ka konusveida apaksze­mes buve ar pieciem staviem. Katrs stavs jeb limenis bija apals, bet pa centru gaja serde, kur atradas ka­beli, caurulvadi un lifti. Katrs nakamais, dzilakais limenis bija sterilaks neka ieprieksejais: pirmais lime­nis - pavisam nesterils, otrais - mereni sterils, tre­sais - stipri sterils, un ta talak. Pariesanu no limena uz limeni stingri kontroleja; pacelties augstak vai no­laisties zemak personals driksteja, tikai izgajis dezin­fekcijas un karantenas proceduras.
        Kad laboratorija bija pabeigta, atlika vienigi sa­komplektet zinatnieku grupu, kas trauksmes «Meza ugunsgreks» gadijuma varetu izpetit jebkadu svesu organismu. Apsverot vairakus iespejamos grupas sa­stava variantus, tika izraudziti pieci viri, Dzeremiju Stounu pasu ieskaitot. Sie pieci bija ar mieru, ka bio­logiskas trauksmes gadijuma vinus nekavejoties mo­bilize.
        Nebija vel pagajusi ne divi gadi pec vestules pre­zidentam, kad Stouns jau vareja ar gandarijumu kon­statet, ka vina valstij «ir iespejas izpetit un apkarot jebkadu nepazistamu biologisko agentu». Atklatiba Stouns izteicas, ka par sadu Vasingtonas atsaucibu un vina ideju ieviesanas operativitati esot visai ieprie­cinats. Turpreti konfidencialas sarunas ar draugiem vins bazigi atzinas, ka tas nacis gandriz vai parak viegli, ka Vasingtona vina planiem piekritusi aizdo­migi atri.
        Vai gan vins vareja zinat sis atsaucibas istos iemes­lus, to, ka daudziem valstsviriem ir pavisam reala interese par so problemu! Lidz tai naktij, kad vins pameta savus cieminus un aizbrauca zilaja armijas limuzina, par programmu
«Smeltnis» vinam nebija ne jausmas.
        - Ser, ta ir visatraka, kadu mes varejam dabut, - teica armijas virs, noradidams uz lidmasinu «Boeing 727».
        Stouns iekapa un gandriz nespeja ticet savam acim. Milzigais gaisa kugis bija pavisam tukss; cauri visam salonam stiepas vienigi neaiznemtu kreslu tais­nas rindas.
        - Ja velaties, sediet pirmaja klase, - armijas virs, viegli pasmaididams, sacija.
        - Mums viss viens.
        Mirkli velak vins jau bija prom, un vinu nomainija nevis smaidosa stjuarte, bet gan bargs jauneklis no kara policijas ar pistoli pie sana. Taisns ka svece vins staveja pie durvim. Saka darboties dzineji, un nakts klusuma ieurbas to sinilkstona.
        Stouns atlaidas kresla, nolika sev prieksa vakus ar materialiem par programmu
«Smeltnis» un saka lasit. Izradijas, ka ta ir burviga lasamviela; Stouns tai par­skreja aizgutnem, un sargs drosi vien nodomaja, ka vina pasazieris savus materialus tikai tapat skirsta. Bet Stouns izlasija katru vardu.

«Smeltnis» bija generalmajora Tomasa Sparksa garaberns. Sparkss, Armijas mediciniska dienesta Ki­misko un biologisko kaujas lidzeklu parvaldes prieks­nieks, vadija petijumus par siem lidzekliem Fortdet- rika (Merilendas stats), Harleja (Indianas stats) un Dagveja (Jutas stats). Stouns ar Sparksu bija ticies vienu vai divas reizes un atcerejas, ka vins ir ramas dabas, nesa brilles un nepavisam nelidzinas cilvekiem, kadus pierasts redzet sados amatos.
        Lasidams talak, Stouns uzzinaja, ka vienosanas par pavadonu «Smeltnis» projektesanu noslegta ar Kali­fornijas Tehniska instituta reaktivo dzineju laborato­riju Pasadina 1963. gada. Tika pazinots, ka program­mas «Smeltnis» merkis ir savakt visus organismus, kadi vien eksiste «tuveja kosmosa» - Zemes atmo­sferas augsejos slanos. Tacu, skaidru valodu runajot, ta bija armijas programma, kaut ari to finanseja Na­cionala aviacijas un kosmiskas telpas petniecibas par­valde (NASA)
        - it ka civila organizacija. Faktiski NASA bija valdibas iestade, kas stipri noslogota ar militariem pasutijumiem; 43 procenti no tas ligum­darbiem 1963. gada bija slepeni.
        Formali reaktivo dzineju laboratorija projekteja pavadoni, kuru varetu ievadit atmosferas augsejos, stipri retinatajos slanos, lai savaktu no turienes mikro­organismus un puteklus petniecibas vajadzibam. Ap­galvoja, ka si programma ir tiri zinatniska un iece­reta gandriz vai vienigi . inkares apmierinasanai, ta­pec tai piekrita visi saja nozare stradajosie zinat­nieki.
        Isteniba merki bija pavisam citi.

«Smeltnis» bija domats tadu jaunu dzivibas formu uzmeklesanai, kuras varetu noderet Fortdetrikai; isi izsakoties, ta bija programma, kas paredzeta jaunu bakteriologisko ierocu veidu atklasanai.
        Fortdetrika - nekartigi izvietotu eku grupa Meri- lendas stata - bija uzbuveta speciali kimisko un bio­logisko kaujas lidzeklu izstradasanas darbiem. Ar savu 500 hektaru lielo platibu un seit savaktajam iekartam un aparatiem 100 miljonu dolaru kopvertiba ta bija viens no vislielakajiem petniecibas komplek­siem Amerikas Savienotajas Valstis. Tikai 15 procenti no seit iegutajiem datiem tika publiceti atklatos zi­natniskajos zurnalos; parejie petijumi bija slepeni, tapat ka visi zinojumi no Harlejas un Dagvejas. Harleja bija ultraslepena iestade, kas nodarbojas lielakoties ar virusiem. Pedejos desmit gados te bija izveidots daudz jaunu virusu - sakot ar celmu, kura sifretais nosaukums bija «Carrie Nation» (izraisa caur­eju), un beidzot ar celmu «Arnold» (izraisa kloniskos krampjus un navi). Dagvejas izmeginajumu poligons Jutas stata bija lielaks neka viss Rodailendas stats, un galvenokart taja parbaudija «Tabun», «Sklar» un «Kuff-11» tipa indigas gazes.
        Stouns zinaja, ka tikai nedaudziem amerikaniem ir prieksstats par to, cik pla*si izversusies ASV petijumi
        kimisko un biologisko kaujas lidzeklu lauka. Valdibas kopejie izdevumi KBKL izstradasanai parsniedza pus­miljardu dolaru gada. Lielaka dala no sis summas tika atveleta tadiem akademiskiem centriem ka Dzona Hopkinsa universitate Pensilvanijas stata un Cikagas universitate, kur kaujas lidzeklu petijumi ligumos tika masketi ar neskaidriem formulejumiem. Gadijas ari, ka formulejumi bija pavisam skaidri. Piemeram, Dzona ITopkinsa universitates programma bija pa­redzets apkopot, salidzinat un novertet «petijumus par reali sastopamajam un potenciali iespejamajam ievai­nojumu formam un slimibam, petijumus par slimibam, kuram var but nozime biologisko kaujas lidzeklu iz­stradasana, un noverojumus par dazam kimiskam un imunologiskam reakcijam uz daziem toksoidiem un vakcinam».
        Pedejos astonos gados atklataja zinatniskaja prese nebija publicets neviens no Dzona Hopkinsa univer­sitates petijumiem. Atseviski rezultati, kas bija ieguti dazas citas universitates, piemeram, Cikagas un Los- andzelosas, vienu otru reizi bija nopubliceti, tacu mi­litarais resors sis fragmentaras publikacijas uzskatija par izmeginajuma baloniem, kam jademonstre kartejo petijumu paraugi, lai iebiedetu verotajus arzemes. Klasisks piemers bija Tendrona un piecu citu autoru raksts
«Petijumi par kadu toksinu, kas, absorbedamies caur adu, atri aptur oksidativo fosforilesanos». Taja tika aprakstita kada varda nenosaukta inde, kas uz­sucas caur adu un varetu nogalinat cilveku nepilna minute. B5igas tika piebilsts, ka salidzinajuma ar ci­tam pedejos gados izstradatajam indem tas vel ir sa­mera siks sasniegums.
        Varetu domat - ja jau sai noluka tiek izlietots tik daudz naudas un speku, acimredzot gadu no gada pa­radas aizvien jauni, aizvien navigaki kimisko un bio­logisko ierocu veidi. Tacu laika no 1961. lidz 1965.
        gadam ta nenotika, un senata apakskomisija mili­taras gatavibas jautajumos jau
1961. gada secinaja, ka sai lauka «tradicionalas petniecibas metodes nav pilnigi attaisnojusas» un ka butu japaver «jauni celi un jaunas zinatniskas pieejas».
        Tiesi tas ari bija padoma generalmajoram Toma­sam Sparksam, kad vins ierosinaja istenot programmu «Smeltnis».
        Pec programmas «Smeltnis» galiga varianta, orbita ap Zemi bija jaievada septinpadsmit pavadoni, lai tie savaktu un nogadatu uz Zemes turienes mikroorga­nismus. Stouns izlasija isos parskatus par jau notiku­sajiem lidojumiem.

«Smeltnis I» bija apzeltits konusveida pavadonis, kas pilna aprikojuma svera apmeram 17 kilogramu. To palaida 1966. gada 12. marta no Vandenbergas kara aviacijas bazes Purisima, Kalifornijas stata. Preteji Kenedija zemesragam, no kurienes pavadonus palaiz rietumu virziena. Vandenbergu izmanto pavadonu ievadisanai austrumu virziena orbitas. Vandenbergai bija ta prieksrociba, ka tur visu vieglak paturet sle­peniba.
        Sesas dienas «Smeltnis I» rinkoja pa orbitu ap Zemi, pec tam to laida zeme. Pavadonis laimigi no­krita kada purva netalu no Atinzas Dzordzijas stata. Diemzel taja atrada tikai parastos Zemes mikroorga­nismus.

«Smeltnis II», atgriezdamies atmosferas blivajos slanos, sadega - bija radusies kaut kadi traucejumi aparaturas darbiba. Tapat sadega «Smeltnis III», kaut ari tam bija jauna tipa siltumizolacija, kas sastaveja no pamisus izvietotam plastmasas un volframa kar­tam.

«Smeltni IV» nebojatu atguva no Indijas okeana udeniem, bet «Smeltni V» - no Apalacu pakajes, tacu ne viena, ne otra nekadu principiali jaunu mikroor­
        ganismu nebija: konteineri bija savakusi vienigi ne­kaitigas 5. Albus pasugas, kas parasti sastopamas ari normalas cilveka adas mikroflora. Sakara ar sim neveiksmem tika pilnveidotas pavadonu pirmsstarta sterilizesanas proceduras. .

«Smeltni VI» palaida 1967. gada pirmaja diena. Taja bija iemiesotas visas jaunas atzinas, kuras bija de­vusi ieprieksejie starti. Uz so uzlaboto pavadoni lika lielas ceribas. Pec vienpadsmit dienam tas nolaidas Indija, netalu no Bombejas. Pavadoni atgut pilniga slepeniba tika nosutita 34. aviodesanta divizija, kas tobrid bija disloceta Evre, pie Parizes. Vienmer, kad tika palaists kads kosmisks objekts, si divizija atradas trauksmes stavokli, gatava veikt operaciju «Krumi» - planu, kas sakotneji bija izstradats, lai segtu un at­gutu pilotejamo kugi
«Mercury» vai «Gemini», ja tam butu janolaizas Padomju Savieniba vai kada cita Eiropas socialistiskaja valsti.

«Smeltni VI» atguva bez starpgadijumiem. Ta kon­teinera atrada nepazistamus viensunus; siem orga­nismiem bija kokobacilu forma, tie bija gramnegativi un reageja uz koagulazi un triokinazi. Tacu izradijas, ka tie nespej neko nodarit nevienai dzivai butnei, iz­nemot majas vistas, kam tie izraisa vieglu savar- gumu, kas pariet pec cetram dienam.
        Fortdetrika jau saka zust ceribas, ka ar programmas «Smeltnis» palidzibu izdosies iegut kadu noderigu pa­togenu. Un tomer driz pec «Smeltna VI» tika palaists
«Smeltnis VII». Palaisanas datumu neizpauz, bet do­majams, ka tas noticis 1967. gada 5. februari. «Smelt­nis VII» tulit iegaja paredzetaja orbita ar apogeju 508 kilometri no Zemes un perigeju 358 kilometri. Or­bita pavadonis palika divarpus dienas. Tad peksni ne­zinamu celonu del ta orbita novirzijas no uzdotajiem raksturlielumiem, un tika nolemts dot radiokomandu laisties leja.
        Paredzama nolaisanas vieta bija neapdzivots apvi­dus Arizonas stata ziemelaustrumos.
        Kad lidojums bija apmeram puse, lasisanu par­trauca kads virsnieks, kas atnesa Stounam talruni. Pats vins tulit atkapas, lai cieniga atstatuma nogai­ditu sarunas beigas.
        - Ja? - Stouns teica, juzdamies mazliet neparasti. Sarunaties pa telefonu lidojuma laika vins nebija radis.
        - Te runa generalis Markuss, - klausule atska­neja nogurusi balss. Par tadu generali Markusu Stouns nebija dzirdejis. - Gribeju jus tikai informet, ka ataicinati visi grupas locekli, iznemot profesoru Kerku.
        - Kas vinam?
        - Profesors Kerks ir slimnica, - generalis Mar­kuss sacija. - Tuvak visu uzzinasit, kad nolaidisi- ties.
        Saruna beidzas, Stouns atdeva talruni virsniekam. Bridi vins domas pakavejas pie parejiem piecnieka viriem, iztelojas, kadas sejas vini radija, kad tos cela augsa no miega.
        Pirmo Stouns, protams, atcerejas Livitu. Vins nu gan laikam attapas atri. Livits bija kliniskais mikro­biologs, cilveks ar lielu pieredzi infekcijas slimibu ar­stesana. Sava muza vins diezgan bija izkarojies ar visadam sergam un epidemijam, lai zinatu, cik svariga ir atra riciba. Stouns atcerejas ari Livita nelabojamo pesimismu, kas vinu nekad neatstaja. (Reiz vins bija izteicies: «Savas kazas es vareju domat vienigi par to, cik lielus alimentus man butu vajadzejis vinai maksat.») Muzdien vins bija igns, biezi uzbudinajas un kurneja; vina seja bija iegulusas grutsirdigas rie­vas, un vina skumjas acis skita skatam peleku un no­zelojamu nakotni. Bet tai pasa laika vins bija cilveks ar darbigu pratu un specigu izteli un nevairijas domat drosmigi.
        Pec tam Stouns atcerejas patologu Bartonu no Iljustonas. So cilveku Stouns nekad nebija seviski ieredzejis, tomer atzina, ka zinatnieks vins ir talan­tigs. Cik maz vini viens otram lidzinajas: Stouns bija kartigs, Bartons - nevizigs, Stouns bija nosverts, Bartons - impulsivs, Stouns bija pasapzinigs un sa­valdigs, Bartons - nervozs, svaidigs, untumains. Ko­legi Bartonu bija iesaukusi par Streipuli - daleji ta­pec, ka vins biezi klupa, uzkapis uz atraisijusas kurpju saites vai uz biksu atloka sterbeles, daleji ari tapec, ka vinam piemita talants netisam, gandriz vai aiz par­skatisanas uzdurties vienam svarigam atklajumam pec otra.
        Stouns atcerejas ari Kerku, Jela universitates an­tropologu, kas acimredzot netiksot. Stouns zinaja - ja generala teiktais bija patiesiba, ja Kerks tiesam neatbrauks, klasies krietni grutak. So ne seviski izgli­toto, diezgan ausigo cilveku daba gluzi ka aiz par­pratuma bija apveltijusi ar arkartigi logisku doma­sanu. Kerks speja atri saskatit problemas butiskos momentus un, ar tiem operejot, dabut vajadzigo re­zultatu; vins nemaceja noslegt savu ceku gramatinu, bet matematiki biezi vien naca pie vina pec palidzibas loti abstraktu problemu risinasana.
        Tagad vareja gadities, ka Stounam sada cilveka pietruks. No grupas piekta locekla nekads lielais pa­ligs nebija gaidams. Iedomadamies vinu, kirurgu Marku Holu, Stouns pat sarauca pieri. Hola kandida­tura bija tikusi pienemta kompromisa labad; Stouns butu devis prieksroku arstam ar pieredzi vielmainas slimibu lauka un par kirurgu bija izskiries visai ne­gribigi. Pienemt Hola kandidaturu bija neatlaidigi uzstajusi no Aizsardzibas ministrijas un Atomener­gijas komisijas, jo tur stipri ticeja «hipotezei par ne­jausa cilveka lemejbalsi»; beigu beigas Stouns un parejie bija piekapusies.
        Holu Stouns tikpat ka nepazina un tapec nevareja iedomaties, ko vins teica, sanemdams zinu par trauk­smi. Stounam nebija zinams, ka parejie grupas dalib­nieki apzinoti ar lielu aizkavesanos. Vins, piemeram, nezinaja, ka patologu Bartonu izsauca tikai piecos no rita, bet mikrobiologu Piteru Livitu - pusseptinos, kad tas jau ieradies slimnica.
        Pie Hola ieradas tikai piecas minutes pari septi­niem.
        Ka Marks Hols izteicas velak, «tas bija sausmigs pardzivojums. Viena acumirkli mani izrava no vispa­zistamakas stihijas un iesvieda visnepazistamakaja». Sesos cetrdesmit piecas minutes Hols, tualetes is­taba blakus 7. operaciju zalei berza sev rokas, gatavo­damies dienas pirmajai operacijai. Ierasta kartiba vins izpildija proceduru, kuru diendiena tika atkartojis jau vairakus gadus; vins bija laba garastavokli un jokoja ar savu asistentu, kas mazgajas pie blakus krana.
        Mazgasanos pabeidzis, Hols, turedams rokas sev prieksa, iegaja operaciju zale, un masa pasniedza vi­nam dvieli. Zale bija vel viens asistents, kas sagata­voja operejamo - iezieda operacijas lauku ar joda un spirta skidumu -, un vel viena masa. Vini visi apsvei­cinajas.
        Slimnica kirurgu Holu pazina ka izdarigu, strauju un neaprekinamu cilveku. Opereja vins veikli, darbs skiras gandriz divreiz atrak neka citiem kirurgiem. Kad viss riteja gludi, vins operacijas laika smeja un jokoja, smidinadams asistentus, masas un anestezio­logu. Bet, ja neveicas, ja gaja leni un gruti, Hols va­reja iekaist dusmas.
        Tapat ka vairums kirurgu, vins pastaveja uz to, lai liktu stingri ieverota reizi par visam reizem nodibina­jusies kartiba. Visam bija janotiek ierastaja seciba un ierastaja veida. Mazaka atkapsanas bojaja vina gara­stavokli.
        Visi asistejosie to labi zinaja, tapec bazigi paveras augsup, uz skatamo galeriju, jo tur paradijas Livits. Vins iesledza skalsakaru tiklu, kas galeriju savienoja ar operaciju zali, un sacija:
        - Sveicinats, Mark.
        Hols tobrid uzlika slimniekam sterilus zalus par­klajus, atstadams atsegtu vienigi operacijas lauku uz vedera.
        - Sveicinats, Piter, - vins teica, parsteigts paska­tijies uz Livitu.
        - Piedodiet, ka jus trauceju. Ir arkarteji apstakli.
        - Lika pagaidit, - Hols atteica. - Es saku operet. Uzlicis parklajus, vins paprasija skalpeli un ar vienu roku iztaustija operacijas lauku, mekledams izejpun- ktus pirmajam griezienam.
        - Gaidit nevar, - sacija Livits.
        Hols partrauca darboties ap slimnieku, nolika skal­peli un velreiz paskatijas augsup. Uz bridi iestajas klusums.
        - Kas tad deg, ka nevar gaidit?
        Livits saglabaja mieru.
        - Jums bus janomazgajas. Apstakli ir arkarteji.
        - Klausieties, Piter, man tacu te ir slimnieks. Nar­kotizets, pilnigi sagatavots. Ka es ta varu aiziet…
        - Jusu vieta stasies Kellijs.
        Tas bija viens no stata kirurgiem.
        - Kellijs?
        - Vins jau mazgajas, - Livits teica. - Viss ir nokartots. Gaidisu jus kirurgu gerbtuve. Pec trisdes­mit sekundem.
        Un prom bija.
        Hols parlaida apkartejiem niknu skatienu. Neviens nepakustejas, neviens neteica ne varda. Mirkli pavilci- najies, vins norava cimdus un soloja lauka no zales, skali lamadamies.
        Savu lomu programma «Meza ugunsgreks» Hols uzskatija labakaja gadijuma par niecigu. 1966. gada pie vina bija atnacis Livits, slimnicas galvenais mik­robiologs, un isuma izskaidrojis programmas merki. Holam tas viss bija licies diezgan amizanti, un vins bija piekritis, ka to uznem grupa, ja vien pec vina pakalpojumiem vispar kadreiz radisoties vajadziba; pats pie sevis vins bija parliecinats, ka nekada «Meza ugunsgreka» nebus.
        Livits bija piedavajies iepazistinat Holu ar sis pro­grammas materialiem un pastavigi informet par vi­siem jaunumiem sai jautajuma. Sakuma Hols piekla­jibas pec sos materialus panema, bet driz vien kluva skaidrs, ka ar to lasisanu vins sevi neapgrutina, un Livits parstaja tos vinam dot. Holu tas vareja tikai iepriecinat, jo vinam ne seviski patika turet rakstam­galdu piekrautu.
        Pirms gada Livits bjja jautajis, vai vinu nemaz ne­interesejot uzzinat kaut ko tuvak par pasakumu, kura piedalities vins piekritis un kurs nakotne var izra­dities bistams. Kirurgs bija atbildejis:
        - Ne.
        Tagad, arstu gerbtuve, Hols to nozeloja. Istaba bija pasaura, bez logiem, un gar visam cetram sienam bija sarindoti aizsledzami drebju skapisi. Istabas vidu at­radas liels kafijas automats un tam lidzas papira
        I.isisu greda. Livits patlaban leja sev kafiju, un vina svetuligaja taksa seja bija skumja izteiksme,
        - Laikam tada susla vien bus, - vins teica. - Ne­kur slimnica nevar izdzert tasi pieklajigas kafijas. Vei­cigi pargerbieties.
        - Vai jus nebusit tik laipns' un vispirms nepa­teiksit, kadel…
        - Ne, nebusu, - Livits partrauca. - Pargerbieties. Ara gaida masina, un mes jau tik ilgi kavejamies. Va­ram vel nokavet pavisam.
        Vinam piemita uzbazigi melodramatisks runas veids, kas Holu vienmer bija kaitinajis.
        Livits ar skalu blurkski iesuca vienu malku.
        - Ta jau es domaju. Ka jus to varat dzert? Ludzu, pasteidzieties.
        Hols atsledza sava skapisa durtinas un ar kaju atrava tas vala. Atspiedas pret tam un novilka no kurpem melnus plastmasas parvelkamos, kuri tika valkati operaciju zale, lai neuzkratos statiskas elek­tribas ladini.
        - Tad jau laikam jus teiksit, ka tas ir saistits ar to sasodito projektu.
        - Tiesi ta, - Livits atbildeja. - Un tagad megi­niet veicigak. Ta masina mus gaida, lai aizvestu lidz lidostai, un no rita satiksme ir apgrutinata.
        Hols atri pargerbas, vairs neko nedomadams, acu­mirkli apstulbis. To vins vienmer bija uzskatijis par neiespejamu. Uzvilcis meteli, vins sekoja Livitam uz izeju. Ara, saules pielietaja slimnicas prieksa, vins ieraudzija piestajusu olivzalo ASV armijas masinu ar zibsnijosu sarkanu spuldzi uz jumta. Un peksni, sausmu parnemts, vins saprata, ka Livits netaisa jokus, ka neviens nedoma taisit jokus un ka piepildas kaut kadi briesmigi murgi.
        Piteram Livitam savukart nepatika Hols. Livits vispar nevareja ciest praktizejosos arstus. Lai gan ari vinam pasam bija arsta diploms, vins nekad nebija praktizejies, jo deva prieksroku petniecibas darbam. Vina zinatniskas intereses bija saistitas ar klinisko mikrobiologiju un epidemiologiju, bet vina specia­litate bija parazitologija. Petijumus par parazitiem vins bija veicis dazadas pasaules malas; vina darba rezultata bija atklats Brazilijas lentenis Taetiia renzi, ko vins bija aprakstijis kada 1953. gada publikacija.
        Tacu, kludams vecaks, Livits bija parstajis braukat pa pasauli. Vins medza apgalvot, ka cpidemiologija esot jauna cilveka izprieca un, kad piekto reizi uz savas adas izbaudita zarnu amebiaze, esot laiks ap­rimties. Piekta reize Livitam pienaca Rodezija 1955. gada. Tris menesus vins bija smagi slims, pazaudeja divdesmit kilogramus svara un pec izveselosanas iesniedza atlugumu. Vinam piedavaja slimnicas gal­vena mikrobiologa amatu, un vins so piedavajumu pienema ar nosacijumu, ka lielu dalu laika vares no­doties petniecibai.
        Slimnica vins bija izdaudzinats ka lielisks klinis­kais mikrobiologs, tacu isti vinu joprojam intereseja tikai paraziti. Laika no 1954. lidz 1964. gadam vins publiceja veselu virkni elegantu petijumu par Asca- ris un Necator vielmainu, un citi sis nozares specia­listi tos noverteja loti augstu.
        Sis reputacijas del Livits bez varda runas bija iz­raudzits par grupas «Meza ugunsgreks» locekli, un Hols bija pieaicinats pec Livita priekslikuma. Livits zinaja, aiz kadiem iemesliem Hola kandidatura tika pienemta, bet pats Hols to nezinaja.
        Kad Livits bija uzaicinajis vinu piebiedroties, Hols bija velejies zinat, kadel.
        - Es tacu esmu kirurgs, - vins bija sacijis,
        - Ja gan, - Livits bija atteicis. - Bet jus pazistat elektrolitus.
        - Un tad?
        - Tam var but liela nozime. Asins kimiskais sa­stavs, pH, skabums un sarmainiba, un viss parejais. Varbut tad tiesi tas bus loti svarigi.
        - Bet ne jau es vienigais nodarbojos ar elektroli­tiem, - Hols bija aizradijis. - Daudzi to lietu pieprot labak par mani.
        - Ja gan, - Livits bija teicis. - Bet vini visi ir precejusies.
        - Nu un tad?
        - Mums vajadzigs vecpuisis.
        - Kadel?
        - Ir nepieciesams, lai viens grupa butu neprecejies.
        - Tas ir smiekligi, - bija sacijis Hols.
        - Varbut ir, bet varbut ari nav.
        Vini izgaja lauka no slimnicas un devas uz armi­jas masinu. Nekustigi stavedams pie masinas, nacejus ar militaru sveicienu sagaidija jauns virsnieks.
        - Vai doktors Hols?
        - Ja.
        - Ludzu, uzradiet savu apliecibu.
        Hols pasniedza vinam mazu plastmasas kartiti ar savu fotografiju. Vairak neka gadu vins bija to ne­sajis kabatas portfeli; ta bija diezgan neparasta ap­lieciba: uzvards, fotografija, ikska nospiedums, un viss. Neka tada, kas liecinatu, ka tas ir oficials do­kuments.
        Virsnieks paskatijas uz kartiti, uz Holu, atkal uz kartiti un pec tam atdeva to atpakal.
        - Viss kartiba, ser.
        Vins atvera masinas aizmugures durvis. Pirmais iekapa Hols, pec tam Livits. Hols pamanija, ka Livits ar plaukstu aizsedz acis, sargadamies no zibsnijosas gaismas uz masinas jumta.
        - Vai jums kas kais?
        - Ne. Es tikai nepanesu zibsnisanu. Ta man at­gadina kara laikus, kad es stradaju par atras palidzi­bas soferi. - Livits atsedas, un masina devas cela. - Tagad klausieties, - vins teica. - Lidlauka jums iedos materialu komplektu, ko lasit lidojuma laika.
        - Kas par lidojumu?
        - Jus lidosit ar iznicinataju «F-104», - Livits teica.
        - Kurp?
        - Uz Nevadu. Meginiet cela to komplektu izlasit. Kad busim gala, lasisanai vairs neatliks laika.
        - Un kur ir citi?
        Livits paskatijas sava pulksteni.
        - Kerkam ir aklas zarnas iekaisums, vins atrodas slimnica. Parejie jau uzsakusi darbu. Sobrid vini ir helikoptera virs Pidmontas, Arizonas stata.
        - Es par tadu vietu vel nebiju dzirdejis.
        - Neviens nebija dzirdejis, - Livits teica. - Lidz sai dienai.

6
        PIDMONTA

        Taja pasa rita pulksten 9.59 no Vandenbergas ba­zes 9. seviski slepena angara betona laukuma pacelas reaktivais helikopters «K-4» un uznema kursu uz austrumiem, uz Arizonas statu.
        To, ka helikopteram bija jaizlido tiesi no sada an­gara, bija izlemis majors Menciks, nobazijies par par-
        Решение отправить вертолет именно из этого ангара майор Мэнчик принял, чтобы не привлекать излишнего интереса к скафандрам. Дело в том, что три человека в вертолете - пилот и двое ученых - были облачены в прозрачные надувные пластиковые костюмы и походили не то на тучных марсиан, не то, как выразился один из техников в ангаре, на рекламные воздушные шары фирмы «Мэйси».
        Пока вертолет взбирался в чистое утреннее небо, два пассажира в кабине молча разглядывали друг друга. Один из них был Джереми Стоун, другой - Чарлз Бертон. Оба они прибыли на базу Ванденберг чуть больше часа назад: Стоун из Стэнфорда, Бертон
        - из Бейлорского университета в Хьюстоне.
        Бертону шел пятьдесят пятый год. Он был патологом, профессором медицинского факультета университета, а кроме того, консультантом Центра пилотируемых космических полетов НАСА в Хьюстоне. До этого он выполнил ряд исследований в Национальном институте здравоохранения в Бетесде, посвященных влиянию бактерий на ткани тела человека.
        Уж так получилось в истории науки, что этот жизненно важный ее участок до Бертона, в сущности, оставался нетронутым. То, что болезни вызываются микробами, было известно с 1840 года, когда Генле сформулировал свою гипотезу, и все-таки к середине XX века человек все еще не постиг, как и почему они оказывают вредоносное влияние. Механизм их действия оставался нераскрытым.
        Как и многие его ровесники, Бертон начал с Diplococcus pneumoniae, возбудителя пневмонии. Перед войной пневмококками занимались многие, но после появления пенициллина в 40-х годах интерес к ним и ассигнования на их исследование сразу сошли на нет. Бертон переключился на Staphylococcus aureus, распространенный кожный патоген, вызывающий прыщи и чирья. Когда он занялся этой проблемой, коллеги потешались над ним, ибо стафилококки, как и пневмококки, весьма чувствительны к пенициллину. Коллеги сомневались, удастся ли Бертону добыть средства на проведение подобной работы.
        В течение пяти лет казалось, что они правы. Денег было мало, и Бертону зачастую приходилось с шапкой в руке обращаться к филантропам и во всякие частные фонды. Тем не менее он стоял на своем, терпеливо исследуя оболочки клеточных стенок, от которых зависит реакция окружающих тканей, и открыл с полдюжины выделяемых бактерией токсинов, которые разъедают ткани, разносят инфекцию, разрушают красные кровяные тельца.
        А в 50-х годах вдруг обнаружились первые штаммы стафилококков, устойчивые к пенициллину, - новые штаммы, очень опасные, вызывающие странные смертные случаи, нередко в результате абсцесса мозга. Чуть ли не наутро после первого такого случая Бертон обнаружил, что его работа приобрела первостепенную важность: десятки лабораторий по всей стране переключились на изучение стафилококков; теперь оно стало настоятельно необходимым. За один только год ассигнования, отпускаемые Бертону, подскочили с 6 до 300 тысяч долларов. Вскоре он стал профессором патологической анатомии.
        Но, оглядываясь на свои прошлые достижения, Бертон не ощущал особой гордости: он знал, что это удача и только, - просто так случилось, что он занимался нужным делом и, когда пробил час, оказался, так сказать, под рукой. Теперь, сидя в вертолете, он размышлял о том, что получится из этой воздушной прогулки.
        Джереми Стоун сидел напротив и старался скрыть свою неприязнь к обличью Бертона. Под пластиковым костюмом на Бертоне была грязная ковбойка с пятном па левом нагрудном кармашке и мятые обтрепанные брюки; даже волосы - и те были нечесаные и грязные.
        Стоун уставился в окно, принуждая себя думать о чем-нибудь другом.
        - Пятьдесят человек, - сказал он, покачав головой, - умерли в течение восьми часов с момента посадки спутника. Главный вопрос - как распространяется инфекция?
        - Надо полагать, по воздуху, - ответил Бертон.
        - Надо полагать.
        - Все смертные случаи пока что имели место лишь в самом поселке. О жертвах за пределами Пидмонта сведений не поступало?
        Стоун покачал головой.
        - Я попросил военных выяснить. Они связались с дорожной полицией. Жертв вне поселка пока нет…
        - Ветра не было?
        - Чистая случайность. Вечером еще был - довольно свежий, пятнадцать километров в час, северный и достаточно устойчивый. А около полуночи прекратился. Говорят, в такое время года безветрие тут редкость…
        - Повезло.
        Стоун кивнул.
        - Именно. И не только в этом. В радиусе двухсот километров - ни одного значительного населенного пункта. Дальше, правда, на севере Лас-Вегас, на западе Сан-Бернардино, на востоке Финикс. Если зараза дойдет до любого из них, дело будет плохо.
        - Но пока нет ветра, мы можем кое-что успеть…
        - Будем надеяться, - ответил Стоун.
        С полчаса ученые обсуждали возможные направления распространения болезни, то и дело обращаясь к вороху рабочих карт, выданных за ночь вычислительным центром базы Ванденберг. На такие карты наносятся данные сложного комплексного анализа географических факторов; в данном случае карты представляли собой контурные модели юго-западной части Соединенных Штатов с учетом направлений господствующих ветров.
        Затем они перешли к другому вопросу: как быстро могла наступить смерть? Оба слушали передачу из фургона и сделали один и тот же вывод: по-видимому, смерть настигла всех в Пидмонте внезапно.
        - Даже если перерезать человеку горло бритвой, он и то не умрет так быстро, - сказал Бертон. - Если в один прием рассечь обе сонные артерии и яремные вены - и то пройдет от десяти до сорока секунд, пока померкнет сознание, и почти минута, пока наступит смерть.
        - В Пидмонте все, очевидно, кончилось за одну-две секунды.
        Бертон пожал плечами.
        - Травма, - предположил он, - удар по голове.
        - Да. Или газ нервно-паралитического действия.
        - Тоже возможно.
        - Либо газ, либо что-то очень похожее, - сказал Стоун. - Если это произошло из-за блокирования каких-то ферментных систем - вроде того, которое вызывается мышьяком, например, или стрихнином, - смерть наступила бы спустя пятнадцать-тридцать секунд, а то и позднее. А вот блокада нервных путей или нервно-мышечного узла или корковое отравление - они могут оказать стремительное, почти мгновенное действие…
        Эти три схемы приводятся как пример поэтапного составления подобных схем при помощи ЭВМ.
        Первая схема - это более или менее обычная карта, на которую нанесены необходимые для ЭВМ координаты и условные знаки вокруг населенных пунктов и других важных районов.
        Вторая схема составлена с учетом направлений господствующих ветров и плотности населения; очертания штатов, соответственно искажены.
        Третья схема - полученная на ЭВМ проекция влияния ветров и плотности населения, исходя из определенного «сценария».
        Приведенные выше схемы не относятся непосредственно к программе «Лесной пожар». Они сходного типа, однако изготовлены по «сценарию» Центрального бюро погоды.
        - Если это быстродействующий газ, - откликнулся Бертон, - он должен беспрепятственно диффундировать через легкие…
        - Или через кожу. Или через слизистые. В общем через любую пористую поверхность.
        - Но если этот газ так активно диффундирует… - Бертон дотронулся до своего костюма.
        Стоун усмехнулся:
        - Ну, это мы очень скоро выясним…
        В переговорном устройстве раздался голос пилота:
        - Приближаемся к Пидмонту. Прошу указаний.
        - Сделайте круг, посмотрим сверху, - сказал Стоун.
        Вертолет заложил крутой вираж. Оба ученых поглядели вниз, на поселок. Ночью стервятники опустились на землю и теперь густо облепили тела.
        - Этого я и боялся, - признался Стоун.
        - Они могут стать переносчиками инфекции, - отозвался Бертон. - Наглотаются зараженного мяса и разнесут микробы повсюду…
        Стоун кивнул, не отрываясь от иллюминатора.
        - Что будем делать?
        - Отравим их газом. - Стоун включил переговорное устройство и осведомился:
        - Вы захватили баллоны?
        - Так точно, сэр.
        - Еще один круг, и накройте газом весь поселок.
        - Слушаюсь, сэр.
        Вертолет накренился и пошел на новый разворот. Вскоре земля исчезла в клубах бледно-голубого газа.
        - Что это за газ?
        - Хлоразин, - сказал Стоун. - В малых концентрациях чрезвычайно сильно действует на обмен веществ у птиц. Ведь обмен у них идет с особой интенсивностью. Птицы - это мускулы да перья, сердце у них бьется обычно со скоростью сто двадцать ударов в минуту. Многие виды за день съедают больше, чем весят сами…
        - Газ расщепляет органические соединения?
        - Совершенно верно. Он уложит птиц наповал.
        Вертолет сделал еще вираж и завис на месте. Вновь поднявшийся легкий ветерок развеял газ, относя его к югу. Вскоре видимость восстановилась. Сотни птиц лежали на земле, некоторые еще судорожно били крыльями, но большинство было уже мертво.
        Stouns skatijas sarauktu pieri. Vairak ar nojautu neka ar pratu vins atskarta, ka ir kaut ko aizmirsis vai palaidis garam neieverotu. Kadu faktu, kadu sva­rigu pavedienu, ko sie putni butu devusi un ko vins nedriksteja izlaist no rokam.
        - Ko pavelesit, ser? - pa skalsakaru tiklu jautaja pilots.
        - Pavirzieties lidz ielas centram un nolaidiet vir­vju kapnes, - Stouns sacija.
        - Jums japaliek sesu metru augstuma. Zeme nelaidieties nekada zina. Vai skaidrs?
        - Ja, ser.
        - Kad mes busim nokapusi, jums japacelas lidz simt piecdesmit metru augstumam.
        - Ja, ser.
        - Kad signalizesim, atgriezieties leja.
        - Ja, ser.
        - Un, ja ar mums kaut kas atgaditos …
        - Tad man jalido taisni uz bazi «Meza uguns­greks», - pilots pabeidza aizznaugta balsi.
        - Pareizi..
        Pilots zinaja, ko tas nozime. Par so lidojumu vinam maksaja pec gaisa karaspeku visaugstakajam likmem: pamatalgu plus piemaksu par bistamibu, plus pie­maksu par specialu uzdevumu miera laika, plus pie­maksu par uzdevuma izpildisanu virs pretinieka teri­torijas, plus ipasu premiju par katru gaisa pavadito stundu. Par sisdienas darbu vinam pienakas vairak neka tukstos dolaru, un, ja vins neatgrieztos, vina gi­mene vel papildus sanemtu desmittukstos dolaru pec istermina dzivibas apdrosinasanas polises.
        Tadas summas maksaja, protams, ne jau par skais­tam acim: ja ar Bartonu un Stounu tur leja kaut kas notiktu, pilotam saskana ar paveli butu tulit jalido uz bazi
«Meza ugunsgreks» un, stavot uz vietas desmit metru augstuma, jagaida, kamer grupa
«Meza uguns­greks» nebus izlemusi, kada veida vislabak vinu un vina helikopteru turpat gaisa parverst pelnos.
        Vinam maksaja par riskesanu. So darbu vins bija uznemies labpratigi. Vins zinaja ari to, ka virs vina, sestukstos metru augstuma, rinko ar raketem «zeme - zeme» apbrunota gaisa kara flotes reaktiva lidmasina. Ja vinam pedeja bridi neizturetu nervi un vins neli­dotu tiesi-uz bazi «Meza ugunsgreks», patrulejosas lidmasinas pienakums butu helikopteru sasaut.
        - Esiet piesardzigi, - pilots teica. - Es jus ludzu, ser.
        Helikopters izdarija manevru virs pilsetinas ielas un tad sastinga gaisa uz vietas. Atskaneja parkske- sana: pilots nolaida virvju kapnes. Stouns piecelas un uzmauca galva kiveri. Tad nosledza hermetizetaju un atvera ventili. Skafandrs piepildijas ar skabekli un uzputas. Mazs skabekla balons, kas atradas vinam uz muguras, nodrosinaja ar gaisu divam stundam.
        Pagaidijis, kamer Bartons izdara to pasu, vins at­vera luku un paskatijas uz zemi. Helikopters bija sacelis biezu sniega un puteklu makoni.
        Stouns iesledza savu raciju.
        - Vai esat gatavs?
        - Ja, esmu.
        Stouns kapa lejup. Bartons bridi uzgaidija, tad se­koja vinam. Puteklu virpuli Bartons nevareja neko sa­redzet, un, kad beidzot vins bija zeme, vins to juta ti­kai ar kajam. Atlaidis vala kapnes, vins pameta ska­tienu sev apkart. Visu ietina druma puskresla, un Stouna skafandra apveidi taja bija tik tikko izskirami.
        Kapnes strauji uzlidoja gaisa: helikopters pacelas. Putekli izklida. Nu vareja redzet.
        - Iesim, - teica Stouns.
        Skafandru saistitam, neveiklam kustibam vini gaja pa Pidmontas ielu.

«NEPARASTS FAKTORS»

        Bartons un Stouns pilsetina ieradas tikai nepilnas divpadsmit stundas pec pirmas cilveka saskares ar An­dromedas celmu. Daudzas nedelas velak, parskata se­des, vini redzeto atsauca atmina loti spilgti un atstas­tija lidz pedejam sikumam.
        Rita saule vel bija zemu virs apvarsna. Salta un nemiliga ta meta garas enas par planas, apsersno- jusas sniega segas klato zemi. No vietas, kur vini sta­veja, bija parskatama visa iela, kas stiepas pa vidu pelekam, laika zoba skartam koka ekam; bet pirmais, ko vini ieveroja, bija klusums. Naves klusums, uz kura fona ka klusinatas raudas skaneja gar tuksajiem na­miem skrejosa veja svilposana. Visur guleja kermeni, pakritusi kur kurais, un to sastingusas pozas pauda memu parsteigumu.
        Neieskanejas ne automobila motora nomierinosa ru­kona, ne sunu rejas, ne bernu klaigas.
        Klusums.
        Abi viri paskatijas viens otra. Mokosi skaidri vini saprata, cik daudz te bus jauzzina, cik daudz japaveic. Pilsetinu bija piemeklejusi katastrofa, un viniem vaja­dzeja izdibinat par to visu iespejamo. Bet faktiski viniem nebija neviena izejpunkta, neviena pavedien'a, no kura varetu sakt sketinat noslepumu kamolu.
        Butiba vini zinaja tikai divus faktus. To, ka viss acimredzot sacies ar «Smeltna VII» nolaisanos, un to, ka nave pilsetinas iedzivotajiem iestajusies parstei­dzosi atri. Ja pavadonis bija parvedis kaut kadu sli­mibu, tad ta nelidzinajas nevienai no tam slimibam, kuras pazina medicinas vesture.
        Garu laika spridi abi viri staveja uz ielas, neteik­dami ne varda, raudzidamies apkart un turedamies
        preti vejam, kas raustija vinu piepustos skafandrus. Beidzot Stouns ierunajas:
        - Kapec vini visi ir ara, uz ielas? Ja slimiba par­steidza vakara, lielakajai dalai butu vajadzejis atras­ties majas.
        - Ne jau tas vien, - teica Bartons. - Vairums no viniem ir pidzamas. Laiks vakar vakara nebija sil­tais. Parasti tada laika, ejot ara, uzrauj mugura za­keti vai lietus meteli. Vienalga ko, lai nenosaltu.
        - Varbut vini steidzas.
        - Uz kurieni?
        - Kaut ko skatities, - Stouns atbildeja, bezpali­dzigi paraustidams plecus.
        Bartons piegaja pie tuvaka lika un noliecas par to.
        - Savadi, - vins teica. - Paskatieties, ka sis vi­rietis sakeris krutis. Un daudzi citi tapat.
        Parlaidis skatienu gulosajiem, ari Stouns ieveroja, ka daudziem rokas ir piespiestas pie krutim, daziem mierigi, citiem krampjaini.
        - Neliekas, ka viniem butu sapejis. Sejas ir pavi­sam mierigas.
        - Vel gandriz vai izbrinitas, - Bartons teica, pie­kritosi pamadams ar galvu. - Acimredzot nave siem cilvekiem uzbrukusi peksni, noplavusi tadus pasus, ka vini tur gaja. Vienigi krutis sakertas.
        - Vainagarterijas? - Stouns ieminejas.
        - Saubos. Tad viniem seja butu saskobita - tas ir sapigi. Ari plausu embolijas gadijuma seja nebutu tik mieriga.
        - Ja tas noriteja loti atri, varbut vini nepaguva …
        - Varbut. Bet man ta vien liekas, ka sie cilveki nomirusi bez sapem. Tas nozime, ka krutis vini sake­rusi tapec…
        - Ka nevareja paelpot, - Stouns pabeidza.
        Bartons piekritosi pamaja ar galvu.
        - Iespejams, ka ta ir nosmaksana. Atra, nesapiga, gandriz acumirkliga nosmaksana. Kaut gan ne. Kad cilveks nevar paelpot, vins vispirms keras atraut vala visus znaugus, it seviski pie kakla un krutim. Paska­tieties tur uz to virieti: vinam ir kaklasaite, bet vins to nav aizticis. Un ta sieviete ar ciesi aizpogato ap­kakli…
        Bartons jau saka atguties no pirma iespaida radita trieciena. Galva saka stradat skaidri. Vini bija piega­jusi pie furgona, kas staveja ielas vidu. Lukturi vel jo­projam vaji spideja. Stouns pasniedzas pa durvim un tos izsledza. Vins atstuma vaditaja stingo kermeni no stures un uz puskazoka krusu kabatas izlasija uz­vardu.
        - Souns.
        Aizmugure parakmenojies sedeja vel viens cilveks. Tas bija ierindnieks Kreins. Abus jau bija parnemis pecnaves stingums. Stouns ar galvu pameta uz radio­aparaturas pusi.
        - Vai ta vel darbosies?
        - Domaju gan, - Bartons atbildeja.
        - Tad sameklesim pavadoni. Tas ir musu pirmais pienakums. Citu varesim pec tam …
        Stouns apravas: vins skatijas uz Souna seju, kas mirsanas bridi acimredzot bija ar visu speku triekta pret stures ratu. Pari visai sejai bija iecirsta plata lokveidiga bruce, virsdegune bija ielauzta.
        - Nekadi nesaprotu, - Stouns teica.
        - Ko? - Bartons vaicaja.
        - So ievainojumu. Paskatieties.
        - Loti tirs. Taisni parsteidzosi, cik tirs. Tikpat ka nav asinojis.
        Un tad Bartons apkera. Tas bija tik neticami, ka roka pacelas kasit pakausi, bet atsitas pret plastmasas kiveri.
        - Sads ievainojums seja … - vins sacija. - Par­rauti ka pil ari, sadragats kauls, parcirstas galvas ve­nas - asinim tur vajadzeja tecet straumem!
        - Ja, - teica Stouns. - Vajadzeja. Bet paskatie­ties uz citiem kermeniem. Pat tur, kur plesonas izkna­bajusi, nav nekadu asinu.
        Bartons skatijas, un redzetais vinu parsteidza aiz­vien vairak. Neviens no kermeniem nebija zaudejis pat pilienu asins. Vins brinijas, ka vini nav to pamanijusi ieprieks.
        - Varbut sis slimibas norises mehanisms …
        - Ja, - teica Stouns. - Jums laikam bus taisniba.
        Vins stenedams vilka Sounu ara no furgona, tikai ar lielam pulem izstivedams sastinguso kermeni no stures apaksas.
        - Tagad dabusim roka to sasodito pavadoni, - vins sacija. - Es jau saku par to uztraukties.
        Bartons iekapa furgona pa aizmugures durvim, iz­vilka ara Kreinu un pats ierausas vina vieta. Stouns iesledza aizdedzi. Starteris gausi pagriezas, bet mo­tors palika kluss. Stouns meginaja iedarbinat masinu vel dazas reizes un tad sacija:
        - Netieku gudrs. Akumulators gan jau ir stipri izladejies, bet dzirksteli dot tam vel tomer vajadzetu.
        - Vai netrukst benzina? - Bartons jautaja.
        Iestajas klusums, un pec briza Stouns skali noskendejas. Bartons pasmaidija un rausas ara. Divata vini aizgaja pa ielu lidz benzina tankam, atrada tur spaini un, izdibinajusi, ka iesledzams suknis, piepildija spaini ar benzinu. Pec tam vini ar pilno spaini atgriezas pie furgona, ieleja benzinu tvertne, un Stouns meginaja atkal. Dzirkstele pieleca, un motors saka rukt. Stouns iesmejas.
        - Braucam!
        Bartons ierapas aizmugure, iesledza radioiekartu un palaida griezties antenu. Vins saklausija pavadona vajo pipinasanu.
        - Signals ir vajs, bet dzirdet var. Nak no kreisas puses.
        Stouns iesledza atrumu. Vini saka virzities uz prieksu, apbraukdami gulosos. Pipinasana kluva ska­laka. Bet, kad pabrauca garam benzina tankam un veikalam, ta peksni kluva vajaka.
        - Esam aizbraukusi par talu. Grieziet apkart.
        Kadu bridi Stouns izmeginajas, kurs parnesumu
        karba ir atpakalgajiens, un tad vini virzijas atpakal, uzmanigi ieklausidamies skanas stipruma. Pagaja vel minutes piecpadsmit, iekams viniem izdevas noteikt, ka signala avots atrodas pilsetinas ziemelu nomale.
        Beigu beigas vini apstajas pie necilas vienstava koka karkasa majas. Veja ciksteja izkartne «Dr. Alans Benedikts».
        - To jau vareja iedomaties, ka vini pavadoni bus nesusi radit arstam, - Stouns teica.
        Abi izkapa no furgona un devas uz maju. Ardurvis bija vala, un vejs tas virinaja turp un atpakal. Vini iegaja dzivojama istaba, ta bija tuksa. Pagriezusies pa labi, vini nokluva arsta kabineta.
        Tur bija Benedikts, drukns, gaismatains virietis. Vitls sedeja pie sava darba galda, un vinam prieksa bija' vairakas atvertas macibu gramatas. Pie vienas sienas atradas pudelites, slirces, vina gimenes bildes, ka ari dazas citas fotografijas, kuras bija iemuzinati viri militaras formas. Viena no tam bija redzama grupa smaidosu karaviru, un tai otra puse bija uzskri- celeti vardi: «Benijam no 87. pulka zeniem. Ancio.»
        Benedikts pats truli raudzijas istabas kakta. Acis vinam bija plasi ieplestas, seja mieriga.
        - Nu, vismaz ar Benediktu tas nenotika ara, - teica Bartons.
        Un tad vini ieraudzija pavadoni.
        Tas bija nolikts stateniski - apmeram metru augsts, spidigi pulets konuss, kas, atgriezdamies atmosferas
        blivajos slanos, bija saplaisajis un apkusis. Pavadonis bija varmacigi atverts, acimredzot ar knaiblem un kaltu, kas metajas turpat blakus uz gridas. Konusa sanos regojas liels trissturveida caurums.
        - Attaisijis vaja, izdzimtenis tads, - Stouns ne­iztureja. - Kuces dels nolapitais.
        - Ka vins vareja zinat?
        - Butu kadam pavaicajis, - Stouns noputas. - Toties tagad vinam viss ir skaidrs. Un lidz ar vinu vel cetrdesmit deviniem. - Stouns pieliecas un aiz­taisija caurumu ciet. - Vai konteiners jums ir lidzi?
        Bartons izvilka salocitu plastikata maisu un atriti­naja to vala. Pa abiem vini to uzmauca virsu pavado­nim un pec tam hermetiski nosledza.
        - Gribetos ceret, ka tur vel kaut kas ir palicis, - teica Bartons.
        - Man gan viena zina gribetos ceret, - klusi sa­cija Stouns, - ka nav nekas palicis.
        Vini pieversa uzmanibu Benedikta kermenim. Stouns piegaja likim klat un sapurinaja to. Sastingusais ker­menis, nemainidams pozu, novelas no kresla uz gridas.
        Bartona skatiens apstajas pie elkoniem, un peksni vinu parnema specigs satraukums. Vins noliecas par liki.
        - Palidziet man, - vins ludza Stounam.
        - Ko darit?
        - Nogerbsim vinu.
        - Kadel?
        - Gribu parbaudit adas zilumu.
        - Kapec tas vajadzigs?
        - Mazliet pacietieties, - Bartons teijCa^Vins saka pogat vala Benedikta kreklu un bikses. Kadu bridi abi zinatnieki darbojas klusedami, un tikai tad, kad arsta kermenis uz gridas bija kails, Bartons pakapas atpakal un sacija:
        - Nu, luk.
        - Pikis un zevele! - Stouns iesaucas.
        Lika ziluma nebija. Parasti pec cilveka naves asinis smaguma speka iedarbiba satek uz leju. Nomirstot gulta, asinis sakrajas mugura, un ta klust purpursar- kana. Benedikts bija nomiris sezot, bet asinis nebija satecejusas ne guzas, ne elkonos, kas bija atbalstiti uz kresla rokturiem.
        - Loti neparasta paradiba, - teica Bartons. Par­laidis skatienu istabai, vins pamanija nelielu auto- klavu, kura arsts bija sterilizejis savus instrumentus. Vins to attaisija un atrada tur skalpeli. Panemis so skalpeli un ielicis tam asmeni, uzmanidamies, lai ne- pardur savu hermetisko terpu, vins atgriezas pie lika.
        - Sakumam apskatisim pasas virspusejas lielas arterijas un venu, - vins teica.
        - Un tas butu?
        - Radialas. Pie plaukstas pamata.
        Piesardzigi turedams skalpeli, Bartons parvilka
        ar asmeni pa plaukstas pamata apakspusi, tiesi iepre­tim ikskim. Griezuma vieta ada izveidojas sprauga, bet no asinim nebija ne vests. Vins pargrieza taukau­dus un zemadas audus. Asinu nebija ari tur.
        - Parsteidzosi.
        Bartons grieza vel dzilak. Asinu bruce ka nebija, ta nebija. Un tad vins nejausi pargrieza lielu asinsvadu. Uz gridas nokrita sarkanmelna birziga viela.
        - Pikis un zevele! - velreiz iesaucas Stouns.
        - Pilnigi sacietejusas.
        - Nav brinums, ka nevienam neteceja asinis.
        - Palidziet man vinu pagriezt, - Bartons ludza. Divata vini .-^guldija liki uz muguras, un Bartons iz­darija dzilu iegriezumu augsstilba vidusdala, atseg­dams augsstifba arteriju un venu. Asinu nebija ari tur, un, kad vins pargrieza so pirksta resnuma arte­riju, izradijas, ka tas saturs sarecejis bliva sarkaniga masa.
        Vins uzsaka vel vienu iegriezumu, soreiz krutis. Atsedza ribas, pec tam parmekleja, vai arsta kabineta neatradisies kads loti ass nazis. Bija vajadzigs osteo- toms, kaulu griezamais instruments, tacu tada nekur neredzeja. Bartons izskiras par kaltu, ar kuru bija ticis atverts pavadonis. Vins izkala ara vairakas ribas, atsegdams plausas un sirdi. Un atkal nebija nekadu asinosanas pazimju.
        Dzili ievilcis elpu, Bartons atgrieza vala sirds kreiso kambari. Tas bija pilns ar sarkanu porainu masu. Skidru asinu nebija nemaz.
        - Pilnigi sarecejusas, - vins teica. - Saubu nav. - - Vai jus nezinat, kas varetu cilvekus sadi sare-
        cinat?
        - Visu asinsvadu sistemu? Piecarpus litru asins? Ne, nezinu. - Bartons smagi atsliga arsta kresla un pilniga neizpratne raudzijas uz nupat sekcioneto liki. - Neko tamlidzigu vel neesmu dzirdejis. Ir gan sa­stopama ta saukta izkaisita intravaskulara sarecesana, tacu ta ir reta paradiba, kas iespejama vienigi tad, ja sagadas daudzi un dazadi ipasi apstakli.
        - Vai so paradibu nevaretu izraisit ari kads viens toksins?
        - Teoretiski varbut varetu. Bet patiesiba zemes virsu nav tada toksina …
        Vins apravas.
        - Ja, - Stouns teica. - Ta jau laikam ir gan. Vins pacela «Smeltni VII» no gridas un aiznesa uz
        furgonu. Kad atgriezas, sacija:
        - Vajadzetu parmeklet majas.
        - Vai saksim ar sejieni?
        - Kaut vai ar sejieni.
        Bartons uzgaja misis Benediktu. Vina bija patikama izskata pusmuza dama un sedeja kresla ar gramatu
        klepi. Likas, tulit vina parskirs lappusi. Bartons saka sievieti uz atru roku izmeklet, bet tad izdzirda, ka vinu aicina pie sevis Stouns.
        Vins aizsteidzas uz majas otru galu. Stouns sta­veja maza gulamistabina, noliecies par gultu, kura atradas pusaudza likis. Ta, bez saubam, bija si zena istaba: pie sienam krasainas bildes, plaukta lidmasinu modeli.
        Zens guleja uz muguras, vina valejas acis veras griestos. Mute bija paverta. Viena roka bija saznaugta tuksa lidmodelu tepes tubina. Pa visu gultu bija izme­tatas tuksas pudelites, kuras bija atradusies lidmodelu laka, krasu skidinatajs un terpentins.
        Stouns pakapas soli atpakal.
        - Paskatieties.
        Bartons ielukojas zenam mute, iebaza pirkstu, pa­taustija jau sacietejuso masu.
        - Ak dievs! - vins izdvesa.
        Stouns rauca pieri.
        - Tam bija vajadzigs laiks, - vins teica. - Vien­alga, kas vinu spiedis ta darit, tam bija vajadzigs laiks. Acimredzot mes seit notikuso iztelojamies pa­rak vienkarsoti. Ne visi nomira momentani. Dazi no­mira savas majas, dazi paguva iziet uz ielas. Un sis berns… - Vins pasupoja galvu. - Tagad ieskatisi­mies parejas majas.
        Iedams ara, Bartons velreiz iegriezas arsta kabi­neta un apgaja apkart vina likim. Divaini bija redzet uzskerstu plaukstas pamatu un kaju, atsegtu krusu- kurvi un neredzet ne piliena asins. Saja skata bija kaut kas mezonigs, necilvecisks. It ka asinosana butu cil­veciskuma pazime. «Nu, ko,» vins domaja, «varbut ta ari ir. Varbut tiesam speja noasinot dara mus par cilvekiem.»
        Stouns uz Pidmontu raudzijas ka uz akigu uzde­vumu, izaicinajumu vina pratam un erudicijai. Vins bija parliecinats, ka pilsetina var pastastit visu par sis slimibas dabu, norisi un sekam, vajag tikai pa­reizi salikt kopa iegutos datus.
        Tacu, meklejumiem turpinoties, vinam bija jaatzist, ka sie dati ir pretrunigi.
        Kada maja virs, sieva un meita sedeja pie vakarinu galda. Vakarinas acimredzot bija noritejusas omuligi, laba noskana. Neviens no edejiem pat kreslu nebija paspejis atbidit. Visi tris bija apklususi ar savstar­pejas tuvibas izteiksmi sastingusajas pozas, smaidi­dami cits citam pari saviem skivjiem. Ediens skivjos jau bija sacis bojaties, un, klusi sanedamas, ap to lai­delejas musas. «Musas jaatceras,» nodomaja Stouns.
        Vecenite sirmiem matiem un grumbainu seju. Viegli smaididama, vina supojas cilpa, kas bija iekarta sija. Virve, pret siju berzedamas, ciksteja.
        Pie vinas kajam guleja aploksne. Uz tas rupiga, nesteidziga rokraksta: «Tam, kuru tas var intereset.» Stouns atvera un izlasija:

«Nak pastardiena. Zeme un udeni atdarisies un ap­ris cilveku dzimumu. Lai dievs apzelo manu dveseli un visus, kuri bijusi zeligi pret mani. Parejos lai pa­nem elle. Amen.» Bartons noklausijas un teica:
        - Mamula sajukusi. Vecuma planprats. Redzejusi visus apkart mirstam un zaudejusi saprasanu.
        - Un devusies pasnaviba?
        - Ja, es ta domaju.
        - Vai jums neliekas, ka tas ir diezgan divains pasnavibas veids?
        - Tas zens ari izvelejies ekscentrisku panemienu.
        Stouns klusedams pamaja ar galvu.
        Rojs Tompsons, vieninieks. Pec ellaina darba terpa vareja secinat, ka vins ir turejis pilsetinas benzina tanku. Acimredzot Rojs bija salaidis vanna udeni, no­meties celos, pabazis galvu zem udens un palicis ta, kamer nomiris. Kad vinu atrada, kermenis jau bija sastindzis, bet galva vel aizvien udeni; tuvuma ne­viena nebija, un nekas neliecinaja, ka butu notikusi cina.
        - Neticami, - teica Stouns. - Tada veida izdarit pasnavibu nav iespejams.
        Lidija Evereta, pilsetinas suveja. Vina bija mierigi izgajusi pagalma, apsedusies kresla, aplejusies ar benzinu un uzravusi serkocinu. Lidzas vinas kermena atliekam atrada apdegusu benzina kannu.
        Sesdesmitgadigais Piters Arnolds stingi sedeja dzi­vojamaja istaba uz kresla, terpies otra pasaules kara gadu uniforma. Kara laika vins bija komandejis rotu un tagad uz isu bridi atkal kluvis par komandieri, lai pec tam ar 12 mm koltu iesautu sev deninos. Asinu nekur nebija, un bija gandriz vai jocigi redzet vinu tur sezam ar tiru, sausu caurumu galva.
        Vinam blakus atradas magnetofons, un vina kreisa roka bija atbalstijusies pret ta futrali. Bartons jauta­josi paskatijas uz Stounu un nospieda taustinu. Vinus uzrunaja tricosa, uzbudinata balss: - Tad nesteidzaties vis, milisi? Tomer man ir prieks, ka beidzot jus esat ieradusies. Mums nepiecie­sami paligspeki. Es jums saku, ta bija elles kauja. Pa­gajuso nakti, sturmejot virsotni, pazaudeti cetrdesmit procenti dziva speka, un ari divi virsnieki pagalam.
        Slikti iet, pavisam slikti. Bijis tagad ar mums Gerijs Kupers! Mums loti trukst tadu varonu ka vins, varonu, kas darija Ameriku stipru. Es nevaru jums izteikt, cik daudz man tas nozime sais stundas, kad tur, virs musu galvam, milzeni lidojosos skivjos. Tagad vini dedzina mus lauka, laiz virsu gazi. Redzu, ka musejie mirst, bet mums nav gazmasku. Nevienas pasas. Es negaidisu. Tulit pat darisu, kas man jadara. Vienigi zel, ka man ir tikai viena dziviba, ko atdot par savu zemi.
        Lente riteja talak, bet nekas vairs nebija dzirdams. Bartons izsledza magnetofonu.
        - Sajucis, - vins .teica. - Tiri vajprata murgi.
        Stouns piekritosi pamaja ar galvu.
        - Dazi no viniem nomirusi acumirkli, citi vel pa­guvusi sajukt prata,. - Bartons turpinaja.
        - Te nu mes atkal esam pie ta pasa galvena jau­tajuma. Kapec sada atskiriba?
        - Varbut pastav lielaka vai mazaka imunitate pret so sergu. Acimredzot cits par citu ir uznemigaks. Dazi vismaz kadu laiku ir pasargati.
        - Pagaidiet, - teica Stouns, - kur tad paliek lidotaja zinojums un filmas, kuras bija redzams, ka te leja ir dzivs cilveks. Nu, tas baltaja talara.
        - Vai jus domajat, ka vins vel ir dzivs?
        - Un ja nu tiesam tas ta butu? Ja jau vieni palika dzivi ilgak par citiem, paspeja vel ierunat lente savu sakamo vai sagatavot cilpu, kur pakarties, kapec gan viens otrs nevaretu but nodzivojis krietni ilgak? Kapec kads saja pilsetina nevaretu but dzivs vel so­brid?
        Tiesi taja mirkli vini izdzirda raudasanu.
        Sakuma abiem bija licies, ka tur svilpo vejs, - tik augsta, smalka un gaisiga bija si skana. Bet ieklausi­jusies vini negribeja ticet savam ausim. Raudasana turpinajas, bridi pa bridim midamas ar sausu klepu.
        Vini izskreja ara.
        Skana bija tik vaja, ka nevareja saprast, no kurienes ta nak. Vini skreja pa ielu uz prieksu. Skita, ka skana pastiprinas, un vini steidzas vel atrak.
        liet peksni raudasana izbeidzas.
        Abi viri aizelsusies apstajas. Krutim smagi cilajo- lics, vini staveja uz naidigas, dzivibas pamestas ielas un veras viens otra.
        - Vai tiesam mes esam zaudejusi pratu? - jautaja Bartons.
        - Ne, - teica Stouns. - Tas bija gluzi labi dzir­dams.
        Vini uzgaidija. Vairakas minutes viss bija klusu. Bartons parlaida skatienu ielai, majam un furgonam, kas bija palicis vina gala, arsta Benedikta durvju prieksa.
        Raudasana atsakas, tagad loti skali, aizgutnem.
        Stouns un Bartons atkal metas skriet.
        Tas bija pavisam tuvu, divas majas talak labaja puse. Ara uz ietves, krutis sakerusi, guleja virietis un sieviete. Zinatnieki paskreja tiem garam un metas ieksa. Te raudas skaneja vel stiprak, atbalsodamas tuksajas istabas.
        Klupdami krizdami vini uzkapa otraja stava un ieskreja gulamistaba. Neuzklata liela divvietiga gulta. Tualetes galdins, spogulis, skapis …
        Un berna gultina.
        Vini noliecas par redelem, pavilka nost sedzinu un ieraudzija mazu nelaimes cupinu
        - zidaini ar sarau­datu sarkanu seju. Mazulis tulit apklusa un kadu mir­kli veroja caurspidigajas kiveres ieslegtas sejas.
        Tad vins saka raudat atkal.
        - Esam briesmigi nobiedejusi, - teica Bartons. - Nabadzins …
        Vins neveikli panema zidaini uz rokam un pasupoja. Bet raudasana nerimas. Bezzobaina mute bija plasi
        va|a, vaigi purpursarkani, uz pieres izspiedusas ve-

^ounslaucTpiediCiS ' ~ Bar '°nS femine ias '
        VM va! vina'?2m maZ ''nS ' Ne diW ^i.
        Bartons iztina zidai>: -
        autinus. uV fTi" no sedzinam un parbaudija
        -' P
        y;..x inr jaapmaina autini. Un japaedina. "CI Tlrt is paskatijas apkart.
        - Virtuve drosi vien ir kaut kada putrina …
        - Ne, - Stouns partrauca. - Edinat vinu nedrik­stam.
        - Kapec ne?
        - Mes mazulim neko nedrikstam darit, kamer ne­esam dabujusi vinu ara no sis pilsetinas. Varbut sli­mibas gaita ir kaut ka saistita ar uzturu. Varbut ilgak palika dzivi tiesi tie, kuri sen nebija edusi. Varbut si berna uztura bija kadas aizsargvielas. Varbut… - Stouns uz bridi apklusa. - Lai butu ka budams, ris­ket mes nedrikstam. Japagaida, kad busim vinu no­vietojusi kontrolejamos apstaklos.
        Bartons noputas. Vins zinaja, ka Stounam ir tais­niba, bet vins zinaja ari to, ka berns nav barots vis­maz divpadsmit stundas. Nebija nekads brinums, ka vins kliedza.
        - Sis ir loti svarigs paversiens, - teica Stouns. - Otras tadas izdevibas vairs nebus, un mums ta ja­nosarga. Domaju, ka mums tulit jaatgriezas.
        - Bet mes vel neesam saskaitijusi upurus.
        Stouns papurinaja galvu.
        - Tas nav svarigi. Mes esam atradusi kaut ko daudz vertigaku, neka varejam ceret. Butni, kas pali­kusi dziva.
        Berns uz mirkli parstaja raudat, iebaza mute pirk­stu un vaicajosi paskatijas uz Bartonu. Bet, parlieci­najies, ka est vinam netaisas dot, saka atkal brekt pilna rikle.
        - Loti zel, ka vins nevar mums pastastit, kas se notika," - Bartons sacija.
        - Es ceru, ka var gan, - Stouns atteica.
        Vini apstadinaja furgonu ielas vidu un deva heli­kopteram signalu nolaisties zemak. Bartons tureja zidaini, Stouns • - pavadoni «Smeltnis». «Savadas trofejas,» domaja Stouns, «no kadas loti savadas pil­setinas.» Zidainis vairs neraudaja. No izmisigas brek­sanas parguris, vins guleja tramigu miegu, laiku pa laikam pamozdamies, bet pec daziem snukstieniem at­kal iemigdams.
        Helikopters laidas leja, saverpdams puteklu makoni. Bartons uzvilka bernam uz sejas sedzinu. Kad virvju kapnes bija sasniegusas zemi, vins, sanemis visus spe­kus, rapas augsup.
        Stouns palika gaidam uz zemes ar pavadoni rokas, helikoptera sacelta veja, puteklu un troksna apnemts.
        Poksni Stouns sajuta, ka nav uz ielas viens. Vins apgriezas un ieraudzija cilveku.
        Tas bija vecuks ar retiem, sirmiem matiem un krun­kainu, pelecigu seju. Mugura vinam bija gars, novar- tits un sadzeltejis naktskrekls, kajas basas. Griloda­mies un streipulodams vins naca Stounam klat. Krutis zem naktskrekla no piepules smagi cilajas.
        - Kas jus esat? - Stouns jautaja, kaut gan uz­reiz saprata, ka tas ir tas pats cilveks, kuru vini re­dzeja skevindzera uznemtajas filmas.
        - Jus … - vecuks iesaka.
        - Kas jus esat?

• - Jus … jus to izdarijat…
        - Ka jus sauc?
        - Neaiztieciet mani… Es neesmu tads ka pa­rejie …
        Tricedams aiz bailem, vins ciesi noskatija plastma­sas skafandra terpto Stounu.
«Mes vinam noteikti iz­skatamies pec ermiem,» Stouns nodomaja, «pec Marsa cilvekiem, atbraucejiem no citas pasaules.»
        - Neaiztieciet mani…
        - Mes jums negribam neko darit, - Stouns teica.
        - Ka jus sauc?
        - Dzeksons. Piters Dzeksons, ser. Ludzu, neaiztie­ciet mani. - Vins pamaja ar roku uz zeme gulosajiem likiem. - Es neesmu tads ka parejie …
        - Mes jums neko negribam darit, - Stouns at­kartoja.
        - Parejiem jus izdarijat…
        - Ne. Ne mes.

• - Vini ir mirusi.
        - Mes neko nebijam …
        - Jus melojat! - vecais kliedza, izvalbijis acis.
        - Jus man melojat! Jus neesat cilveki! Jus tikai izlie- katies! Jus zinat, ka es esmu slims cilveks. Jus zinat, ka mani viegli apmanit. Es esmu slims cilveks. Es noasinoju, es to zinu. Man ir bijis tas… tas… tas …
        Vins sagrilojas, speji noliecas un sakera vederu, sa­viebdamies sapes.
        - Kas jums kais?
        Vecuks salima. Vins smagi elsoja, uz nobalusas sejas paradijas sviedri.
        - Veders, - vins izdvesa. - Atkal veders…
        Vinam uznaca vemiens. Pa muti izguldza tumssar­kans asinains skidrums.
        - Mister Dzekson …
        Bet vecais virs bija zaudejis samanu. Acis bija ciet mi pats augspedus. Stouns jau nodomaja, ka vins ir miris, bet pec tam ieraudzija, ka krutis leni cilajas. Nokapa leja Bartons.
        - Kas vins ir?
        - Tas pats, no filmas. Palidziet man vinu dabut augsa.
        - Vai vins ir dzivs?
        - Pagaidam ir.
        - Lai mani sasper devini perkoni! - Bartons
        iesaucas.
        Pitera Dzeksona slaugano kermeni uzvilka augsa ar vincu. Pec tam kapnes nolaida velreiz un pacela pavadoni. Un tikai pasas beigas pa tam helikoptera uzkapa Bartons un Stouns.
        Skafandrus vini nenovilka, tikai pievienoja tiem svaigus skabekla balonus, lai butu ko elpot vel divas stundas. Pa so laiku vini jau bus atgriezusies labora­torija «Meza ugunsgreks».
        Pilots uznema radiosakarus ar Vandenbergu, un Stouns izsauca majoru Menciku.
        - Ko jus esat atradusi? - Menciks jautaja.
        - Pilsetina ir apmirusi. Mums ir pietiekami daudz pieradijumu, ka tur darbojas neparasts faktors.
        - Esiet uzmanigs! - Menciks bridinaja. - Saruna norit pa atklatu kanalu.
        - Es saprotu. Vai jus prasisit direktivu 7-12?
        - Meginasu. Vai jus to gribat tulit?
        - Ja, tulit.
        - Pidmonta?
        - Ja.
        - Vai pavadoni atguvat?
        - Atguvam.
        - Labi, - Menciks sacija. - Dosu pieprasijumu.

8.DIREKTIVA 7-12

        Direktiva 7-12 bija da|a no programmas «Meza ugunsgreks» prieksraksta, ka rikoties arkarteja biologiska situacija. Pec sis direktivas, vieta, kur Zemes dziviba saskarusies ar eksogeniskiem organismiem, bija jauzspridzina ierobezotas jaudas kodoltermiskais ladins. Direktivas sifretais nosaukums bija «Piededzinasana»: spradzienam vajadzeja infekciju «piededzinat», saskelt atomos un tadejadi noverst tas izplatisanas iespeju.
        Attiecigie resori - prezidenta kanceleja, Valsts departaments, Aizsardzibas ministrija un Atomenergijas komisija - par operacijas «Piededzinasana» uznemsanu programma «Meza ugunsgreks» vienojas tikai pec ilgam debatem. Atomenergijas komisija, kas jau bija nemiera ar lemumu izvietot laboratorija «Meza ugunsgreks» kodolierici, pret operacijas «Piededzinasana» apstiprinasanu par ricibas programmu iebilda vel jo vairak; Valsts departaments un Aizsardzibas ministrija aizradija, ka jebkurs virszemes kodoltermiskais spradziens, lai kadi butu ta merki, izraisitu nopietnus starptautiskus sarezgijumus.
        Beigu beigas prezidents direktivu 7-12 apstiprinaja, ar ierunu, ka galigo lemumu par bumbas izmantosanu operacija «Piededzinasana» vins pienems vienpersoniski. Stounam sis atrisinajums nepatika, bet ar to bija jasamierinas; ietekmigas aprindas bija centusas panakt, lai prezidents priekslikumu vispar noraida, ta ka pat kompromisa vins bija ielaidies tikai pec gariem stridiem. Turklat nevareja ignoret ari Hudzona instituta zinojumu.
        Hudzona instituts bija noligts izpetit operacijas «Piededzinasana» iespejamas sekas. Instituta zinojuma bija noradits, ka nepieciesamiba izdot paveli veikt so operaciju prezidentam varetu rasties cetras situacijas jeb ta sauktajos scenarijos. Pec nopietnibas pakapes sie scenariji ierindojas sadi:

1. Pavadonis vai pilotejams kosmiskais kugis nolaizas mazapdzivota ASV rajona. Prezidents var so rajonu «piededzinat» bez seviska troksna un lieliem upuriem. Krievus var neoficiali informet par iemesliem, kuru del parkapts 1963. gada Maskavas ligums, kas aizliedz virszemes kodolizmeginajumus.

2. Pavadonis vai pilotejams kosmiskais kugis nolaizas liela /1SV pilseta. (Par piemeru bija izraudzita Cikaga.) Operacijai «Piededzinasana» bus jaizposta plasa teritorija un jaiznicina daudz iedzivotaju, un tam bus lielas ieksejas un nedaudz mazakas starptautiskas sekas.

3. Pavadonis vai pilotejams kosmiskais kugis nolaizas liela neitralas valsts pilseta. (Par piemeru bija izraudzita Deli.) Operacija «Piededzinasana» nozimes amerikanu intervenciju ar kodolierocu izmantosanu noluka noverst slimibas talakas izplatisanas iespeju. Scenarija bija noraditi septinpadsmit varianti, ka pec Deli sagrausanas varetu attistities ASV un PSRS attiecibas. Divpadsmit no tiem veda tiesi pie kodoltermiska kara.

4. Pavadonis vai pilotejams kosmiskais kugis nolaizas liela PSRS pilseta. Pec operacijas «Piededzinasana» plana, Savienotajam Valstim bus jainforme par notikuso Padomju Savieniba un jaliek prieksa krieviem iznicinat pilsetu pasiem. Hudzona instituta scenarija bija paredzeti sesi varianti, ka pec tam varetu attistities PSRS un ASV attiecibas, un visi sesi beidzas ar karu. Tapec instituts ieteica, lai gadijuma, ja pavadonis nokristu Padomju Savieniba vai socialistisko valstu teritorija, amerikani krievus par notikuso neinforme. Si ieteikuma pamata bija prognostisks ap­rekins, ka serga Krievija aizrautu nave divus lidz pie­cus miljonus cilveku, turpretim apmainisanas ar kodol­termiskajiem triecieniem abam valstim kopa maksatu vismaz divsimt piecdesmit miljonu dzivibu.
        Pec Hudzona instituta zinojuma izstudesanas pre­zidents ar saviem padomdevejiem nosprieda, ka kon­trolei un atbildibai par operaciju «Piededzinasana» japaliek politiku un nevis zinatnieku rokas, si sola vistalakas sekas tolaik, protams, neviens nevareja pa­redzet.
        Jautajumu par Mencika zinojumu Vasingtona iz­lema nepilna stunda. Kadi iemesli bija pamata prezi­denta lemumam, lidz sim vel aizvien nav skaidrs, bet pats lemums bija diezgan vienkarss.
        Prezidents izskiras direktivas 7-12 nodosanu izpil­dei atlikt uz divdesmit cetram lidz cetrdesmit astonam stundam. Bet pagaidam vins izsauca nacionalo gvardi un paveleja tai ielenkt rajonu ap Pidmontu simt ses­desmit kilometru radiusa. Un gaidija, kas notiks talak.

9
        FLETROKA

        Diplometais kirurgs Marks Viljams Hols sedeja iz­nicinataja «F-104» sauraja aizmugures sedekli un pari gumijas skabekla maskas malai ar acim urbas sejuma, kurs atradas vinam uz celiem. So smago, biezo, pele­kos kartona vakos iesieto papira zuksni tiesi pirms pacelsanas vinam bija iedevis Livits. Bija domats, ka Hols lidojuma laika ar to iepazisies, tacu «F-104» ne­bija radita lasisanai: vinam prieksa tik tikko pietika vietas rokam, kur nu vel atskirt sejumu un taja ieska­tities.
        Tomer Hols lasija.
        Uz vaka ar sablonu bija uzkrasots «MEZA UGUNS­GREKS» un zemak draudiga piezime:
        VISI SIS LIETAS MATERIALI IR PILNIGI SLEPENI
        Nepilnvarotu personu iepazistinasana ar tiem tiek kvalificeta
        ka kriminalnoziegums, kas sodams ar ieslodzijumu lidz 20 ga­diem un naudas sodu lidz 20 tukstosiem dolaru
        Sanemdams sejumu no Livita, Hols bija izlasijis so piezimi un iesvilpies.
        - Nenemiet to nopietni, - Livits bija teicis.
        - Vai tas ir tikai iebiedesanai?
        - Iebiedesanai - kada velna pec? Ja to lasis kads, kam nepienakas, vins vienkarsi izzudis.
        - Jauki.
        - Izlasiet, tad redzesit, kapec, - Livits bija sacijis.
        Lidojums ilga stundu un cetrdesmit minutes, un visu
        so laiku valdija fantastisks, pilnigs klusums, jo lid­masina traucas 1,8 reizes atrak par skanu. Hols pa­guva izskirstit gandriz visu 274 lappuses biezo kom­plektu; izradijas, ka izlasit sos materialus vinam nav pa spekam. Lielaka dala lappusu bija aizpilditas ar noradem uz citam lappusem un piezimem par dazadu proceduru izpildes detalam, no kuram vins neko nesa­prata. Pat pirma lappuse nebija labaka par parejam.

1. lappuse (pavisam 274 lappuses)
        Programma: Meza ugunsgreks
        Kompetence: NASA/Armijas mediciniskais die­nests
        Grifs: pilnigi slepeni
        Klasifikacija: valsts meroga
        DIREKTIVA 7-12
        Direktiva 7-12 bija da|a no programmas «Meza ugunsgreks» prieksraksta, ka rikoties arkarteja biolo­giska situacija. Pec sis direktivas, vieta, kur Zemes dziviba saskarusies ar eksogeniskiem organismiem, bija jauzspridzina ierobezotas jaudas kodoltermiskais ladins. Direktivas sifretais nosaukums bija «Piede­dzinasana»: spradzienam vajadzeja infekciju «piede­dzinat», saskelt atomos un tadejadi noverst tas iz­platisanas iespeju.
        Attiecigie resori - prezidenta kanceleja, Valsts de­partaments, Aizsardzibas ministrija un Atomenergijas komisija - par operacijas «Piededzinasana» uznem­sanu programma «Meza ugunsgreks» vienojas tikai pec ilgam debatem. Atomenergijas komisija, kas jau bija nemiera ar lemumu izvietot laboratorija «Meza ugunsgreks» kodolierici, pret operacijas «Piededzina­sana» apstiprinasanu par ricibas programmu iebilda vel jo vairak; Valsts departaments un Aizsardzibas ministrija aizradija, ka jebkurs virszemes kodolter­miskais spradziens, lai kadi butu ta merki, izraisitu nopietnus starptautiskus sarezgijumus.
        Beigu beigas prezidents direktivu 7-12 apstiprinaja, ar ierunu, ka galigo lemumu par bumbas izmantosanu operacija «Piededzinasana» vins pienems vienperso­niski. Stounam sis atrisinajums nepatika, bet ar to bija jasamierinas; ietekmigas aprindas bija centusas pa­nakt, lai prezidents priekslikumu vispar noraida, ta ka pat kompromisa vins bija ielaidies tikai pec gariem stridiem. Turklat nevareja ignoret ari Hudzona in­stituta zinojumu.
        Hudzona instituts bija noligts izpetit operacijas «Piededzinasana» iespejamas sekas. Instituta zino­juma bija noradits, ka nepieciesamiba izdot paveli veikt so operaciju prezidentam varetu rasties cetras situacijas jeb ta sauktajos scenarijos. Pec nopietni­bas pakapes sie scenariji ierindojas sadi:

1. Pavadonis vai pilotejams kosmiskais kugis no­laizas mazapdzivota ASV rajona. Prezidents var so rajonu «piededzinat» bez seviska troksna un lieliem upuriem. Krievus var neoficiali informet par iemes­liem, kuru del parkapts 1963. gada Maskavas ligums, kas aizliedz virszemes kodolizmeginajumus.

2. Pavadonis vai pilotejams kosmiskais kugis no­laizas liela /1SV pilseta. (Par piemeru bija izraudzita Cikaga.) Operacijai «Piededzinasana» bus jaizposta plasa teritorija un jaiznicina daudz iedzivotaju, un tam bus lielas ieksejas un nedaudz mazakas starp­tautiskas sekas.

3. Pavadonis vai pilotejams kosmiskais kugis no­laizas liela neitralas valsts pilseta. (Par piemeru bija izraudzita Deli.) Operacija «Piededzinasana» nozimes amerikanu intervenciju ar kodolierocu izmantosanu noluka noverst slimibas talakas izplatisanas iespeju. Scenarija bija noraditi septinpadsmit varianti, ka pec Deli sagrausanas varetu attistities ASV un PSRS at­tiecibas. Divpadsmit no tiem veda tiesi pie kodolter­miska kara.

4. Pavadonis vai pilotejams kosmiskais kugis no­laizas liela PSRS pilseta. Pec operacijas «Piededzina­sana» plana, Savienotajam Valstim bus jainforme par notikuso Padomju Savieniba un jaliek prieksa krieviem iznicinat pilsetu pasiem. Hudzona instituta scenarija bija paredzeti sesi varianti, ka pec tam varetu attis­tities PSRS un ASV attiecibas, un visi sesi beidzas ar karu. Tapec instituts ieteica, lai gadijuma, ja pava­donis nokristu Padomju Savieniba vai socialistisko valstu teritorija, amerikani krievus par notikuso
        Saturs: loti slepenas laboratorijas nodibinasana cinai pret toksisku arpuszemes agentu izplatisanos
        Apaksprogrammas: tiriba, nullinfekcija, pie­dedzinasana
        Satura kopsavilkums: 1965. g. janvari iz­dots prezidenta rikojums par laboratorijas buvesanu. 1965. g. marta sakta projektesana. 1965. g. julija kon­sultesanas ar Fortdetriku un «General Dynamics». Ieteikums buvet daudzstavu kompleksu neapdzivota vieta iespejamo vai varbutejo infekcijas agentu peti­sanai.
1965. g> augusta izskatitas specifikacijas. Driz pec tam ar labojumiem apstiprinatas. Sastadits un Ar­mijas mediciniskaja dienesta registrets galigais_ pro­jekts ar sifreto nosaukumu «MEZA UGUNSGREKS» (kopijas Fortdetrikai, Hokinzai).
1965. g. augusta no­verteta ieteikta buvvieta Montanas stata ziemelaustru­mos.
1965. g. augusta noverteta ieteikta buvvieta Ari­zonas stata dienvidrietumos.
1965. g. septembri nover­teta ieteikta buvvieta Nevadas stata ziemelrietumos.

1965.g. oktobri apstiprinata buvvieta Nevadas stata.

1966. g/julija pabeigti buvdarbi. Finansetaji: NASA, Armijas mediciniskais dienests, Aizsardzibas minis­trija (budzeta iedala - rezerves, par kuram netiek sniegts parskats). Kongresa apstiprinatie asignejumi laboratorijas uzturesanai un personalam - no so pasu iestazu budzeta.
        Galvenie velakie papildinajumi: mikroporainie filtri, sk. 74. lpp. Paslikvidacijas kodolierice, 88. lpp. No­nemti ultravioleta starojuma avoti, sk. 81. lpp. Pasiik- videsanas teorija (lemejbalss teorija), 255. lpp.
        STATU SARAKSTS SAJA LIETA NAV DOTS. TAS ATRODAMS
        VIENIGI ARMIJAS MEDICINISKA DIENESTA LIETAS («MEZA UGUNSGREKS»).
        Otraja lappuse bija noraditi programmas «Meza ugunsgreks» pirmplanosanas grupas nospraustie sis­temas pamatparametri. Te bija izversta veida aprak­stita planojuma vissvarigaka ideja, proti, ka labora­torijas buvei jasastav no vairakiem aptuveni viena­diem limeniem, kas visi atrodas apaks zemes. Katrs zemakais limenis ir sterilaks par ieprieksejo.

2. lappuse (pavisam 274 lappuses) Programma: Meza ugunsgreks
        PAMATPARAMETRI

1. Ja"but pieciem limeniem:

/. limenis. Nedezinficets, bet tirs. Aptuveni tikpat sterils ka slimnicas operaciju zale vai «tirais cehs» pec NASA tehniskajiem noteikumiem. Ieiesana bez karan- tenas.

2. limenis. Minimala sterilizesana: heksahlorofena un metiltoluola vanna bez pilnigas iegremdesanas. Stundu ilga karantena un apgerba maina.

3. limenis. Merena sterilizesana: vanna ar pilnigu iegremdesanos, ultravioletie stari, pec tam - divas stundas ilga karantena provizoriskai laboratoriskai izmeklesanai. Atlauts ieiet personam ar augsejo elpo­sanas celu un urincelu beztemperaturas infekcijas sli­mibam, ka ari ar virusslimibu simptomatiku.

4. limenis. Maksimala sterilizesana: pilniga iegrem­desanas cetras vannas - biokaina, monohlorofina, ksantolizina un profina -, .starplaikos trisdesmit minutes ilga apstarosanas ar ultravioleto un infrasar­kano gaismu. Personam ar jebkuram infekcijam, kas konstatetas simptomatologiski vai kliniski, ieiet nav, atlauts. Ikdieneja visa personala mediciniska aptaisi Sesas stundas ilga karantena.

5. limenis. Virsstcrilizesana: bez talakas vannosa- nas un analizem, bet ar apgerba iznicinasanu divreiz diena. Pirmas cetrdesmit astonas stundas profilak­tisku antibiotiku ienemsana. Pirmajas astonas dienas izmeklesana attieciba uz superinfekciju.

2. Katra limeni ir:

1) dzivojamas telpas, individualas;

2) atputas telpas, ieskaitot kinozali un spelu istabu;

3) kafeterija, automatiska;

4) biblioteka, kur atrodas galveno zurnalu kopi­jas, kas ar aparata «Xerox» palidzibu vai pa televiziju parraiditas no galvenas bibliotekas 1. limeni;

5) patvertne - seviski mikrobdross komplekss ga­dijumam, ja limenis butu inficets;

6) laboratorijas: v
        a) biokimijas, ar visu iekartu, kura nepieciesama, lai varetu automatiski analizet aminoskabju sa­turu, noteikt aminoskabju secibu, redokspotencialu, lipidu un oglhidratu saturu cilvekam, dzivniekiem un citiem objektiem;
        b) patologijas, ar elektronu mikroskopu, fazu kontrasta un gaismas mikroskopu, mikrotomiem un arstniecibas kabinetiem. Katra limeni - pieci pastavigi stradajosi specialisti. Liku sekcijas zale.. Telpa izmeginajumu dzivniekiem;
        c) mikrobiologijas, ar visu iekartu, kura nepiecie­sama, lai varetu petit augsanu un barosanos, izda­rit analizes un imunologiskus petijumus. Apaks­sekcijas
        - bakteriologijas, virusologijas, parazito­logijas utt.;
        d) farmakologijas, ar materialiem, kuri nepie­ciesami, lai varetu petit pazistamo kimisko savie­nojumu iedarbibu atkariba no devas un receptora atrasanas vietas;
        e) galvena zale, izmeginajumu dzivnieki. 75 ge­netiski tiras pelu, 27 - zurku, 17 - kaku, 12 - sunu un 8 - primatu linijas;
        f) rezerves telpas neparedzetiem eksperimentiem;

7) mediciniska dala personala izmeklesanai un arstesanai, ieskaitot operaciju zali arkartejiem gadi­jumiem, kad nepieciesama neatliekama kirurgiska iejauksanas;

8) sakaru lidzekli, kas dod iespeju audiovizuali un citada veida sazinaties ar citiem limeniem.
        Parbaudiet lappusu numurus
        Ja kadas lapas trukst, tulit zinojiet Parbaudiet lappusu numurus
        Lasidams talak, Hols uzzinaja, ka liels skaitlosa­nas komplekss, kas domats ieguto datu analizei, atra­disies tikai pasa augseja, 1. limeni, bet sis komplekss sadalita laika rezima apkalpos ari parejos limenus. Bija nospriests, ka ar to pilnigi pietiks, jo, risinot bio­logiskas problemas, reala laika merogs salidzinajuma ar masinlaika merogu ir nenozimigi mazs un turklat komplekss spej sanemt un izskaitlot vairakus uzde­vumus vienlaikus.
        Vins skira lapas uz prieksu, mekledams nodalu, kura bija vinu ieinteresejusi, -
«Hipotezi par lemej- balsi» -, un uzduras diezgan neparastai lappusei.

255. lappuse (pavisam 274 lappuses)
        PEC AIZSARDZIBAS MINISTRA RIKOJUMA SI LAPPUSE NO LIETAS IZNEMTA
        Lappuses numurs: divsimt piecdesmit pieci (255)
        Sifretais lietas nosaukums: «Meza uguns­greks»
        Iznemta materiala saturs: Hipoteze par
        lemej balsi
        LUDZAM IEVEROT, KA LAPPUSE NO LIETAS IZNEMTA SA­SKANA AR PASTAVOSAJIEM NOTEIKUMIEM UN PAR TAS IZTRUKUMU LASITAJAM NAV JAZINO. ZEMAK ESM KONTROLKARTE 255 MEZA UGUNSGREKS 255
        Hols skatijas uz lappusi, raukdams pieri un megi­nadams saprast, ko tas nozime, kad vinu uzrunaja pilots:
        - Doktor Hol!
        - Ja.
        - Nupat parlidojam pedejo kontrolpunktu. Pec cetram minutem laidisimiesjeja.
        - Labi, - Hols teica. Un pec briza: -Vai jus zi­nat, kas ta ir par vietu, kur mums janolaizas?
        - Domaju, ka ta ir Fletroka, Nevadas stats.
        - Skaidrs.
        Dazas minutes velak tika noliekti bremzplaksni un Hols izdzirda smilkstonu - lidmasina saka samazi­nat atrumu.
        Bazei «Meza ugunsgreks» Nevada bija ideala vieta. Pec lieluma sis stats bija septitais Amerikas Savienotajas Valstis, pec iedzivotaju skaita - tikai cetrdesmit devitais. Tas bija otrs visretak apdzivotais stats aiz Alaskas - videja iedzivotaju bieziba 1 cil­veks uz kvadratkilometru. Un, ja vel nema vera, ka 85 procenti no «sudraba stata» 440 000 iedzivotajiem ir sakoncentreti trijas pilsetas, Lasvegasa, Reno un Kar- sonsitija, tad bija jaatzist, ka tas ir taisni ka radits «Meza ugunsgrekam» lidzigu programmu veiksanai. Ne velti Nevada bija izvietots tik daudz slepeno bazu.
        Bez daudzinata atompoligona Vintonfletsa Nevada vareja palielities ari ar Superaugsto energiju petnieci­bas staciju Martindeila un Kara aviacijas koordina­cijas centru netalu no Losgadosas. Lielaka dala no sim iestadem atradas trissturi stata dienvidos, turklat
        jau kops tiem laikiem, kad Lasvegasa vel nebija izau­gusi par lielpilsetu, kas uznem divdesmit miljonus viesu gada. Velakos gados valdibas petniecibas staci­jas tika buvetas Nevadas ziemelrietumu sturi, kas jo­projam bija tikpat ka neapdzivots. Pentagona slepeno bazu sarakstos bija mineti pieci saja apgabala izvie­toti objekti; ar ko tur «nodarbojas, netika izpausts.

10

1. LIMENIS

        Hols nolaidas driz pec dienas vidus, viskarstakaja laika. Pie blavajam debesim nebija neviena makonisa, saule cepinat cepinaja, un, kad Hols, izkapis no lid­masinas, gaja uz mazu dzelzs baraku skrejcela mala, kajas grima asfalta. Vins nodomaja, ka sis lidlauks drosi vien ir galvenokart paredzets lidojumiem nakti; naktis te medza but aukstas, un asfaltam vajadzeja sa­cietet.
        Baraka bija vess; par to gadaja divi lieli, rucosi gaisa kondicionetaji. Mebelu nebija daudz: viena kakta atradas karsu galdins, pie kura divi piloti dzera kafiju un speleja pokeru, otra sargs ar lozme­teju pleca runaja pa telefonu. Holam ienakot, sargs uz vinu pat nepaskatijas.
        Blakus talrunim staveja kafijas automats. Hols kopa ar savu pilotu piegaja tam klat, un vini ieleja sev katrs pa tasei. Iedzeris nelielu malku, Hols pilo­tam vaicaja:
        - Kur tad ir pilseta? Kad mes nacam surp, es neko tadu neredzeju.
        - Nezinu, ser.
        - Vai jus seit vel neesat bijis?
        - Ne, ser. Parastie marsruti caur sejieni neiet.
        - Bet ko tad sis lidlauks apkalpo?
        Taja bridi ienaca Livits un ar rokas majienu aici­naja Holu pie sevis. Hols devas mikrobiologam lidzi, un tas vinu izveda cauri visai barakai un pec tam ara, karstuma, pie gaiszila viegla automobila «Falcon». Tam nebija ne numura, ne kadu citu pazisanas zimju; nebija ari vaditaja. Livits sedas pie stures un maja Holam, lai ari vins kapj ieksa.
        - Redzams, seviski augstu mus seit neverte, - Hols teica, kad masina saka kusteties.
        - Nu ne. Verte gan. Bet soferus te arpuse netur. Mums stata ir tikai tik daudz cilveku, cik tas galigi nepieciesams. Garu melu skaits ir reducets lidz mini­mumam.
        Vini brauca pa neapdzivotu, paugurainu apvidu. Ta­luma slejas zili, tuksnesa tveice mirgojosi kalni. Cels bija vienas bedres un puteklos; izskatijas ta, it ka tas jau gadiem ilgi nebutu lietots.
        Hols jautaja, ko tas nozime.
        - Lai masketos, - Livits atbildeja. - Ar so celu mes dabujam pamatigi nopuleties. Tas mums izmak­saja gandriz piectukstos dolaru.
        - Kapec?
        Livits paraustija plecus.
        - Bija janolidzina traktoru iebrauktas sliedes. Pa sejienes celiem dazados laikos parvadats vesels le­rums smagas iekartas. Negribejas, ka saktos izjauta­sana.
        - Ja, par to pasu piesardzibu, - pec britina teica Hols. - Lidmasina lasiju materialus. Tur bija rakstits kaut kas par paslikvidacijas kodolierici..,
        - Nu, un tad?
        . - Vai tada pastav?
        - Pastav,
        Laboratorijas «Meza ugunsgreks» organizetajiem si ierice bija bijusi ists piedauzibas akmens. Stouns un parejie bija uzstajusi, lai tiesibas pienemt galigo le­mumu spridzinat vai nespridzinat paliktu viniem. Atomenergijas komisija un administrativie organi bija pretojusies. Lidz tam kontroli par kodoliericem valdiba vel nekad neesot izlaidusi no savam rokam. Stouns apgalvoja, ka gadijuma, ja laboratorija «Meza uguns­greks» butu radusies suce, apspriesties ar Vasingtonu un gaidit prezidenta sankciju spridzinasanai vairs nebutu laika. Pagaja vairaki menesi, iekams prezi­dents sim argumentam piekrita.
        - Es lasiju, - teica Hols, - ka si ierice esot kaut ka saistita ar «Hipotezi par lemejbalsi».
        - Ja, ir saistita.
        - Bet ka? Ta lappuse no mana komplekta bija iz­nemta.
        - Es zinu, - Livits sacija. - Par to parunasim velak.
        Masina nogriezas no brugeta cela uz zemescela. Sa­celas tads puteklu makonis, ka, par spiti karstumam, vajadzeja aiztaisit logus. Hols aizdedza cigareti.
        - Ta jums bus pedeja, - teica Livits.
        - Labi. Laujiet man to isti izbaudit.
        Vini pabrauca garam cela labaja mala uzstaditai iz­kartnei «VALDIBAS IPASUMS. AIZLIEGTA ZONA», bet nekur neredzeja ne zoga, ne sarga, ne sunu - tikai si nobruzata, noplukusi izkartne.
        - Vareni drosibas pasakumi, - teica Hols.
        - Mes censamies neradit aizdomas. Apsardziba ir daudz labaka, neka izskatas.
        Kratidamies pa bedrem, vini pabrauca vel pusotra kilometra, parbrauca pari kadam pravakam paugu­ram, un peksni Hols ieraudzija lielu, apalu iezogo-
        juttiu metrus simt diametra. Zogs bija tris metrus augsts, pamatigs, vietvietam no augsas parvilkts ar dzelonstiepli. Iekspuse atradas vienkarsa koka eka un nenovakts kukuruzas lauks.
        - Kukuruza? - Hols brinijas.
        - Manuprat, diezgan aspratigi.
        Vini piebrauca pie vartiem. Tos atvert iznaca cilveks rupja auduma fermera bikses un teniskrekla. Viena roka vins tureja sviestmaizi un, slegdams vartus, spa­rigi kustinaja zoklus. Kad varti bija vala, vins, jopro­jam gremodams, pamirkskinaja, uzsmaidija un pa­maja, lai brauc ieksa. Izkartne pie vartiem vestija:
        VALDIBAS IPASUMS ASV LAUKSAIMNIECIBAS MINISTRIJA TUKSNESA ZEMES APGUSANAS IZMEGINAJUMU STACIJA
        Livits izbrauca caur vartiem, apstadinaja masinu pie ekas un, atstajis atslegu saiski karajamies pie sledzenes, kapa ara. Hols vinam sekoja.
        . - Kurp tagad? - vins vaicaja.
        - Ieksa.
        Vini iegaja pa durvim un nokluva neliela prieks­telpa. Pie izlodzita galdina sedeja virietis ar kovboja cepuri, rutainu kreklu un pitu kaklasaiti. Vins lasija avizi un, tapat ka tas pie vartiem, ietureja maltiti. Pa­celis acis, vins veligi pasmaidija.
        - Sveiki, - vins teica.
        - Sveicinati, - Livits atnema.
        - Vai varu jums palidzet?
        - Mes tikai garambraucot, - Livits atbildeja. - Pa celam uz Romu.
        Virietis palocija galvu.
        - Cik pareizs laiks?
        - Mans pulkstenis vakar apstajas.
        - 2el gan.
        - Pie visa vainigs karstums.
        Rituals bija gala, virietis atkal palocija galvu. Vini devas tam garam un pa durvim izgaja gaiteni. Gaja pa to un lasija ar roku zimetos uzrakstus uz istabu durvim: «Destu audzesana», «Mitruma regulesana», «Augsnu analize». Eka bija pusducis darbinieku, ger­busies ka nu kurais, bet visi acimredzot aiznemti darba.
        - Ta patiesam ir lauksaimniecibas stacija, - Li­vits teica. - Ja butu nepieciesams, tas virietis prieks­telpa varetu jus izvadat pa istabam un izskaidrot sta­cijas un taja noritoso eksperimentu merkus. Galve­nokart vini megina izveidot kukuruzas skirni, kuru varetu audzet stipri sausas un sarmainas augsnes.
        - Bet laboratorija «Meza ugunsgreks»?
        - Seit, - Livits sacija. Vins atvera durvis ar uz­rakstu «Noliktava», un Hols ieraudzija sauru pielie­kamo, kas bija piekrauts ar grabekliem, kapliem un laistamajam slutenem.
        - Ejiet ieksa, - Livits teica.
        Hols iegaja. Livits vinam sekoja un aizvera aiz se­vis durvis. Hols sajuta, ka grida it ka iebruk zem ka­jam un vini kopa ar grabekliem, slutenem un visu parejo sak laisties lejup.
        Dazus mirklus velak vini jau staveja moderna is­taba, ko apgaismoja griestos iebuvetas dienasgaismas spuldzes. Sienas bija nokrasotas sarkanas. Istaba bija gandriz pilnigi tuksa, taja atradas vienigi taisnstur­veida kaste, kas sniedzas cilvekam lidz jostas vietai un Holam atgadinaja podiju. Tas virsa bija no spi­dosa, zalgana stikla.
        - Pieejiet pie analizatora, - Livits sacija. - No­lieciet rokas uz stikla ar delnam uz leju.
        Hols izpildija. Pirkstiem parskreja viegla tirpona, un kaste saneja.
        - Kartiba. Atejiet nost.
        Livits uzlika uz kastes savas rokas, pagaidija, ka­mer ta saka sanet, un tad teica:
        -• Tagad pariesim uz turieni. - Vins pamaja ar galvu uz durvim istabas preteja puse. - Jus interese­jaties par drosibas sistemu. Iekams ieejam pasa labo­ratorija
«Meza ugunsgreks», es jums to paradisu.
        - Kas ta bija par kasti?
        - Pirkstu un delnu nospiedumu analizators. Strada pilnigi automatiski. Nolasa desmittukstos dermato- grafisko liniju un tapec nekad nekludas. Ta atminas bloka ir ierakstiti dati par visiem, kuriem atlauts ieiet laboratorija «Meza ugunsgreks».
        Livits atbidija durvis kakta.
        Izradijas, ka aiz tam ir vel otras durvis ar uzrakstu «APSARDZIBA». Tas bez troksna aizslideja sanis. Vini iegaja aptumsota istaba, kur pie paneliem ar zalam, spidosam skalam sedeja viens vienigs cilveks.
        - Sveicinats, Dzon, - Livits teica. - Ka klajas?
        - Labi, doktor Livit. Redzeju, ka jus iebraucat.
        Livits iepazistinaja apsardzibas dezurantu ar Holu,
        un vins paradija Holam savu aparaturu. Pauguros, no kuriem esot parredzama visa baze, atrodoties divi labi noslepti, bet loti efektivi notaustitaji7 radiolokatori. Mazliet tuvak zogam bazi apjozot zeme ieraktu jutigo elementu gredzens, un sie elementi signalizejot, ja tuvojas jebkura par cetrdesmit kilogramiem smagaka dziva butne.
        - Mes vel neesam palaidusi garam nevienu, - de­zurants teica. - Bet, ja ari palaidisim … - Vins pa­raustija plecus un jautaja Livitam: -Vai sunus vi­nam radisim?
        - Ja, - Livits atbildeja.
        Vini pargaja blakusistaba. Tur bija devini lieli kra­tini un oda pec zvernicas. Hols ieraudzija sava prieksa devinus tik lielus vacu aitu sunus, kadus vinam vel , nebija gadijies redzet.
        Holam ienakot, suni saka riet, bet istaba nebija dzirdama nekada skana. Parsteigts vins veroja, ka suni plata muti un krata galvu, izdaridami riesanas kustibas, bet pilnigi bez skanas.
        - Tie ir armija dreseti sargsuni, - sacija dezu­rants. - Izselekcioneti sirdigakie no sirdigakajiem. Vedot vinus pastaiga, jauzvelk aizsargterps un biezi cimdi. Balss saites viniem izgrieztas, tapec jus vinus nedzirdat. Memi un nikni.
        - Vai jus kadreiz esat vinus … hm … izmanto­jusi, - Hols vaicaja.
        - Ne, - dezurants atbildeja. - Par laimi, nav bi­jis vajadzibas.
        Vini atradas maza istabina ar skapisiem. Uz viena no tiem Hols ieraudzija savu uzvardu.
        - Te mes pargerbsimies, - sacija Livits. Vins pa­maja ar galvu uz kaktu, kur staveja drebju uzkara­mais ar vienadiem, sartiem gerbiem. - Tos uzvelk pec tam, kad novilkts viss, kas bijis mugura.
        Hols atri nogerbas. Izradijas, ka sartie apgerba ga­bali ir valigi piegulosi kombinezoni, kas sanos aiz­taisami ar ravejsledzeju. Pargerbusies vini devas lejup pa slegtu eju.
        Peksni atskaneja skals zvans, un vinu deguna prieksa aizcirtas restes. Virs galvam saka zibsnit balta spuldze. Hols bija apjucis, un tikai pec vaira­kam dienam vins atcerejas, ka Livits bija no sis zib­snijosas gaismas steidzigi noversies.
        - Kaut kas nav kartiba, - teica Livits. - Vai jus no sevis nonemat visu?
        - Ja.
        - Gredzenus, pulksteni, visu, visu?
        Hols paskatijas uz savam rokam. Pie vina bija pa­licis pulkstenis.
        - Ejiet atpakal, - Livits sacija. - Nolieciet to sava skapiti.
        Hols paklausija. Kad vins atgriezas un vini turpi­naja savu celu, restes vairs ciet neveras un zvans neatskaneja.
        - Vai ari ta ir automatika? - Hols jautaja.
        - Ja. Reage uz ikvienu nepiederigu prieksmetu. Ierikodami so sistemu, mes gan bijam mazliet noba­zijusies, jo zinajam, ka ta reage uz stikla acim, sirds stimulatoriem, liekajiem zobiem - vispar uz jebku­ram protezem. Bet, par laimi, nevienam baze tadu nav.
        - Un plombas?
        - Sistema ir programmeta ta, lai uz tam nereagetu.
        - Ka ta darbojas?
        - Kaut ka ar kapacitativajam pretestibam. Ka isti, man nav gluzi skaidrs.
        Vinu prieksa iedegas tablo:
        JUS IEEJAT PIRMAJA LIMENI DODIETIES TIESI UZ IMUNIZACIJAS KONTROLI
        Hols pamanija, ka visas sienas ir sarkanas, un ieru­najas par to Livitam.
        - Ja, - Livits teica. - Katrs limenis ir citada krasa: pirmais ir sarkans, otrais - dzeltens, tresais - balts, ceturtais - zals, piektais - zils.
        - Vai sai izvelei ir kads ipass iemesls?
        - Skiet, ka pirms daziem gadiem Juras kara flote sarikoja vairakus petijumus par apkartnes krasas psihologisko iedarbibu. Sie petijumi izmantoti ari te.
        Vini apstajas pie imunizacijas kabineta. Atslideja mala durvis, atsegdamas tris stiklotas kabines. Livits sacija:
        - Apsedieties viena no tam.
        - Laikam jau ari te ir automatika?
        - Protams.
        Hols iegaja kabine tin aizvera aiz sevis durvis. Ka­bine bija kusete un daudz sarezgitu aparatu. Preti kusetei bija televizijas ekrans, uz kura spideja vairaki punkti.
        - Sestieties, - atskaneja vienaldziga, metaliska balss. - Sestieties. Sestieties.
        Hols apsedas uz kusetes.
        - Verojiet ekranu. Apgulstieties, iekartojoties ta, lai visi punkti izdzistu.
        Hols paskatijas uz ekranu. Tagad vins ieveroja, ka punkti ir izvietoti atbilstosi cilveka kermena apvei-
        r\am
        Vins pagrozijas pa kuseti, un punkti cits pec cita pazuda.
        - Loti labi, - balss turpinaja. - Varam turpinat. Pasakiet savu vardu ierakstei. Vispirms uzvardu, pec tam prieksvardu.
        - Marks Hols.
        - Pasakiet savu vardu ierakstei. Vispirms uz­vardu, pec tam prieksvardu.
        Vienlaikus uz ekrana paradijas vardi:
        OBJEKTS DEVIS NEATSIFREJAMU ATBILDI
        - Hols, Marks.
        - Paldies jums par sadarbibu, - balss sacija. - Ludzu, nodeklamejiet «Viena maza turku pupa».
        - Ko jus mulkojaties, - Hols atcirta.
        Sekoja pauze, kuras laika bija dzirdama tikai viegla releju un elektrisko kezu knikskesana. Pec tam uz ekrana atkal paradijas vardi:
        OBJEKTS DEVIS NEATSIFREJAMU ATBILDI
        - Ludzu, nodeklamejiet «Viena maza turku pupa». Juzdamies ka pedejais mulkis, Hols noskaitija: «Viena maza turku pupa celoja uz Afriku. Afrika
        bij aizslegta, atslega bij nolauzta.» Atkal pauze. Pec tam balss:
        - Paldies jums par sadarbibu. Uz ekrana iedegas:
        ANALIZATORS APSTIPRINA IDENTISKUMU HOLS, MARKS
        - Ludzu klausities uzmanigi, - sacija mehaniska balss. - Uz turpmakajiem jautajumiem jus atbildesit ar «ja» vai «ne». Citadas atbildes nedodiet. Vai pede­jos divpadsmit menesos jus esat potets pret bakam?
        - Ja.
        - Pret difteriju?
        - Ja.
        - Pret vedertifu un A un B paratifu?
        - Ja.
        - Pret tetanusu?
        - Ja.
        - Pret dzelteno drudzi?
        - Ja, ja, ja. Bija visas potes.
        - Ludzu atbildiet tikai uz jautajumu. Nekartigi objekti lieki tere dargo masinlaiku. '
        - Ja, - Hols padevigi atkartoja. Iesaistijies grupa «Meza ugunsgreks», vins bija imunizets pret visu, ko vien vareja iedomaties, pat pret meri un ho­leru, un ik pa sesiem menesiem imunitate bija jaat­jauno, bez tam vinam bija injicets gammaglobulins pret virusslimibam.
        - Vai jus kadreiz esat slimojis ar tuberkulozi vai citu mikobakterialu slimibu, un vai jums ir bijusi po­zitiva adas raudze uz tuberkulinu?
        - Ne.
        - Vai jus kadreiz esat slimojis ar sifilisu vai citu spirohetalu slimibu-, un vai jums ir bijusi pozitiva serologiska raudze uz sifilisu?
        - Ne.
        - Vai pedeja gada laika jums ir bijusi kada sli­miba, kuru izraisijusas grampozitivas bakterijas, pie­meram, streptokoki, stafilokoki vai pneimokoki?
        - Ne.
        - Kada slimiba, kuru izraisijusas gramnegativas sikbutnes, piemeram, gonokoki, meningokoki, proteji, pseidomonas, salmonellas vai sigellas?
        - Ne.
        - Vai tuvaka vai talaka pagatne jums ir bijusas senisslimibas, ieskaitot blastomikozi, histoplazmozi un kokcidiomikozi, un vai jums ir bijusi pozitiva adas raudze uz kadu no senisslimibam?
        - Ne.
        - Vai nesen pagatne jums ir bijusi kada virus- slimiba, ieskaitot poliomielitu, hepatitu, mononukleozi, cucinu, masalas, vejbakas, edi?
        - Ne.
        - Vai jums ir karpas?
        - Ne.
        - Vai jums ir kada zinama alergija?
        - Ja. Pret ambrozijas puteksniem.
        Uz ekrana paradijas vardi:
        EMBROZIJAS KUTERSNI
        Un mirkli velak:
        NEATSIFREJAMA ATBILDE
        - Ludzu atbildi lenam atkartot musu atminas blokiem.
        Hols loti skaidri norunaja:
        - Pret ambrozijas ziedputeksniem.
        Uz ekrana iedegas:
        AMBROZIJAS ZIEDPUTEKSNI ATSIFRETS
        - Vai jums ir alergija pret albuminiem?
        - Ne.
        - Aptauja beigusies. Ludzu izgerbties un atkal at­gulties uz kusetes, iekartojoties ta, lai visi punkti iz- dzistu.
        Hols to izpildija. Mirkli velak virs vina paradijas strele, kuras gala bija piestiprinata ultravioleto staru lampa un tai blakus kaut kada notaustisanas acs. Lampa nolaidas pavisam tuvu pie vina kermena. Uz ekrana bija izversta veida redzami kermena notausti­sanas datu masinapstrades rezultati. Saka ar kajam.
        - Izmeklejam attieciba uz senitem, - balss pazi­noja.
        Pec dazam minutem Holam lika apgriezties uz ve­dera, un tika atkartota ta pati procedura. Pec tam
        vinam lika pagriezties atpakal uz muguras, iekarto­joties ta, lai izdzistu punkti uz ekrana.
        - Tagad tiks meriti fizikalie parametri, - balss teica. - Jus tiekat lugts visu izmeklesanas laiku ne­kusteties.
        Locidamies ka cuskas, par vinu nolaidas neskaitami vadi, kuru galos karajas deveji, un mehaniskas rokas tos piespieda pie kermena. Dazu deveju nozimi vins saprata - piemeram, pusducis piesuceknu uz krutim bija elektrokardiogrammas nemsanai, divdesmit viens uz galvas - elektroencefalogrammas nemsanai. Bet deveji tika piestiprinati ari pie vedera, rokam un ka­jam.
        - Ludzu, paceliet kreiso roku, - balss sacija.
        Hols pacela. No augsas nolaidas vel viena meha­niska roka, pie kuras katra sava puse bija piestiprina­tas divas elektriskas acis. Mehaniska roka izmekleja Hola roku.
        - Nolieciet roku uz panela pa kreisi. Nekustieties. Kad vena tiks ievadita adata, jus sajutisit vieglu durienu.
        Hols paskatijas uz ekranu. Uzliesmoja krasains vina rokas attels, kur venas bija redzamas ka zals tiklojums uz zila fona. Acimredzot masinas darbibas pamata bija siltumjutiba. Pec tam roka iedzela - tik asi, ka vins gandriz skali izteica savu protestu.
        Vins atskatijas. Adata bija iedurta.
        - Tagad tikai mierigi guliet. Muskulus atslabiniet.
        Sekundes piecpadsmit mehanismi duca un klabeja.
        Pec tam vadi tika aizvakti. Mehaniskas rokas uzlika duriena vieta baltu un tiru plaksteri.
        - Fizikalie parametri izmeriti, - balss teica.
        - Vai drikstu gerbties ciet?
        - Ludzu, apsedieties ar labo plecu pret televizijas ekranu. Jus sanemsit pneimatiskas injekcijas.
        No pretejas sienas izlida pistole ar resnu pievad- kabeli, piespiedas ar stobru pie pleca un izsava. Atska­neja snakona, un pleca iesapejas.
        - Tagad varat apgerbties, - sacija balss. - Reki­nieties ar to, ka dazas stundas jums var reibt galva. Jus esat sanemis pastiprinatu imunizaciju un gamma- globulinu. Ja jums uznak reibonis, pasediet. Ja para­das vispareja reakcija - nelaba dusa, vemsana, dru­dzis -, tulit zinojiet arstam, kurs apkalpo attiecigo limeni. Vai ir skaidrs?
        - Ja.
        - Izeja ir pa labi. Paldies jums par sadarbibu. Ar to si izmeklesana beigusies.
        Hols gaja nopakal Livitam pa garu, sarkanu gai­teni. Roka pec injekcijas joprojam smeldza.
        - Ta tik ir masina, - vins teica. - Jums vaja­dzetu pacensties, lai par to nedabu zinat Amerikas medicinas asociacija.
        - Esam parupejusies…
        Elektronisko organisma analizatoru esot konstrue­jusi firma «Sandeman Industries» jau 1965. gada sa­skana ar kadu visparigu valdibas pasutijumu izstra­dat deveju sistemu, ar kuru varetu kontrolet cilveka dzivibas norises kosmiska lidojuma apstaklos. Viena sada iekarta maksajot veselus 87 tukstosus dolaru, tacu tolaik esot domats, ka nakotne sadas iekartas aizstas diagnosticesana arstu. Tomer visi esot atzi­nusi, ka ne pacientiem, ne arstiem nebus viegli pierast pie jaunas masinas, un valdiba esot planojusi laist analizatoru atklatiba tikai pec 1971. gada un ari tad dot atlauju to iegadaties vienigi daziem lieliem arst­niecibas centriem.
        Hols bija pamanijis, ka gaitena sienas ir mazliet liektas.
        - Kur isti mes esam?
        - Pirma limena perimetra. Visas laboratorijas at­rodas no mums pa kreisi. Pa labi ir vienigi ciets iezis.
        Garam pagaja vairaki cilveki. Tie visi bija sartos kombinezonos, visi izskatijas nopietni un nevaligi.
        - Kur ir parejie no musu grupas? -Hols jautaja.
        - Seit pat, - Livits atbildeja. Vins atvera durvis, pie kuram bija izkartne «7. KONFERENCU ZALE», un vini iegaja istaba ar lielu cietkoka galdu vidu. Pie galda staveja Stouns, kas bija sparigs un mozs ka tikko no vesas dusas nacis. Patologs Bartons, kas staveja turpat lidzas, salidzinajuma ar Stounu izska­tijas tads ka saslucis, vina gurdajas acis bija lasams apjukums un pat bailes.
        Vini sasveicinajas un apsedas. Stouns iznema no kabatas divas atslegas. Viena bija sudrabbalta, otra sarkana. Sarkanajai bija pielikta kedite. So atslegu vins pasniedza Holam.
        - Pakariet to kakla.
        Paskatijies uz atslegu, Hols neizpratne vaicaja:
        - Ko tas nozime?
        - Baidos, ka Markam par lemejbalsi vel nekas nav zinams, - teica Livits.
        - Es domaju, ka lidmasina vins to bus izlasijis …
        - Vinam bija kritis eksemplars, no kura dazas la- pas'iznemtas.
        - Ak ta. - Stouns pagriezas pret Holu. - Tatad par lemejbalsi jus nezinat neko?
        - Neko, - Hols atbildeja, caur pieri raudzidamies uz atslegu.
        - Vai neviens jums neteica, ka grupa tiekat ieskai­tits liela mera tapec, ka neesat precejies?
        - Ko tas dod …
        - To, ka jus esat ta lemejbalss, - Stouns sacija. - Jus esat tam visam atslega. Varda tiesa nozime.
        Stouns panema savu pasa atslegu un devas uz ta­lako istabas kaktu. Tur vins nospieda apsleptu pogu, un koka panelejums atslideja sanis, atsegdams spi­digu metala pulti. Vins iebaza atslegu sledzene un pagrieza. Uz pults iedegas zala spuldzite, un Stouns pakapas atpakal. Panelejums atgriezas sava vieta.
        - Zem «Meza ugunsgreka» pasa zemaka, piekta limena atrodas automatiska paslikvidacijas kodolie- rice, - Stouns sacija. - Ta ir vadama no laboratori­jas. Nupat, iebazdams atslegu, es uzvilku gaili. Tagad mehanisms ir gataviba, var ierici uzspridzinat. So atslegti iznemt nav iespejams, tai turpat ari japaliek. Turpretim jusu atslegu var gan iebazt, gan izvilkt. No uzspridzinasanas mehanisma ieslegsanas briza lidz bumbas spradziena bridim ir tris minutes ilga aizture. Sis tris minutes tiek dotas, lai jums vel butu laiks padomat un, ja jus atrodat par vajadzigu, spra­dzienu atsaukt.
        Hols joprojam skatijas uz atslegu, pieri saraucis.
        - Bet kapec tiesi es?
        - Tapec, ka neesat precejies. Mums bija obligati vajadzigs viens vecpuisis.
        Stouns attaisija adas mapi, iznema no turienes biezu sejumu un sniedza to Holam.
        - Lasiet so.
        Tas bija vel viens «Meza ugunsgreka» materialu eksemplars.
        - 255. lappuse, - Stouns piebilda. Hols uzskira.
        Programma: «Meza ugunsgreks»
        PAPILDINAJUMI

1. Mikroporainie filtri iemonteti vedinasanas sistema. Pec sakotnejas specifikacijas - vienkartaini polisti- rola filtri ar maksimalo aizturesanas efektivitati 97,4%. 1966. gada aizstati ar Apdzona izstradatajiem triskartainajiem filtriem, kas aiztur organismus, kuru izmers ir pat tikai 1 mikrometrs. Katras kartas efek­tivitate ir 90%, kas dod visa filtra kopejo efektivitati 99,9%. Atlikusais 0,1% ir parak niecigs, lai spetu iz­raisit vera nemamu infekciju. Atzits, ka cetrkartainie vai pieckartainie filtri, kas infektivo atlikumu samazina lidz 0,001%, izmaksa tadas summas, kuras sis iegu­vums neatsver. Pielaide Viooo atzita par pietiekamu. Iemontesana pabeigta 1966. g. 8. XII.

2. Paslikvidacijas kodolierice, rekonstrueta deto­natora paleninasanas ierice. Sk. AEK/AM lietu Nr. 77-12-0918.

3. Paslikvidacijas kodolierice, grozits aktivas zonas tehniskas apkalposanas grafiks. Sk. AEK/«Warburg» lietu Nr. 77-14-0004.

4. Paslikvidacijas kodolierice, grozita galiga lemuma pienemsanas procedura. S'k. AEK/AM lietu Nr. 77-19-0023.

9 - 2736
        TIEK PIEVIENOTS KOPSAVILKUMS.
        KOPSAVILKUMS PAR LEMEJBALSS HIPOTEZI.
        Pirmoreiz programmas «Meza ugunsgreks» konsul­tativaja komiteja izskatita ka nulles hipoteze. Formu­leta, balstoties uz ASV Kara aviacijas (Ziemelameri­kas kontinenta pretgaisa aizsardzibas apvienotas pa­velniecibas) sarikotajiem testiem, kuru merkis bija noteikt, cik drosi var palauties uz komandieriem gadi­jumos, kad viniem japienem ar cilveku dzivibu saistiti lemumi. Sajos testos vajadzeja pienemt lemumus des­mit scenarijos - realo situaciju modelos ar ieprieks uzdotam alternativam -, ko bija izstradajusi Voltera Rida klinikas psihiatrijas nodala, izmantojot Naciona­la veselibas aizsardzibas instituta (Betesda) bio- statikas nodalas veikto loti plasa testu materiala analizi.
        Tests tika dots strategiskas aviacijas lidotajiem un nelidojosajam personalam, pretgaisa aizsardzibas staba virsniekiem un citam personam, kuru dienesta pienakumi ir saistiti ar lemumu pienemsanu vai pat­stavigu ricibu. Katra no desmit scenarijiem, ko bija izstradajis Hudzona instituts, parbaudamajiem bija jaizlemj
«ja» vai «ne». Tajos visos bija runa par preti­nieka objektu iznicinasanu ar kodoltermiskajiem vai kimiski biologiskajiem lidzekliem.
        Dati par 7420 personam tika apstradati pec H]H2 programmas multifaktorialajai dispersijas analizei, velak - pec programmas «Anovar» un, visbeidzot, iz­sijati pec programmas «Klasifikacija», kuras butibu Nacionala veselibas aizsardzibas instituta biostatis- tikas nodala raksturo sadi:
        Sis programmas merkis ir noteikt, cik efektivi uz objektivu skaitlisko vertejumu pamata atseviskas personas var sadalit pa skaidri noskirtam grupam.
        Programma lauj noteikt grupu robezas un atsevisku personu klasificesanas drosuma varbutibu ka no­teiktu datu funkcijas.
        ESM izeja programma dod: videjos vertejumus pa grupam, drosas noskirsanas robezas un vertejumus par atseviskiem parbaudamajiem.
        K. G. Borgrands, zinatnu doktors Nacionalais veselibas aizsardzibas instituts
        LEMEJBALSS PROBLEMAS PETISANAS REZULTATI

        Pec daziem testa parametriem vareja secinat, ka precetas personas rikojas citadi neka neprecetas. Hu- dzona instituts sagatavoja «teoretiski pareizus» lemu­mus, kurus pec so scenariju datiem bija pienemusi ESM. Salidzinot dazadu personu grupu videjotas at­bildes ar «teoretiski pareizajiem» lemumiem, var atrast ricibspejas indeksu, t. i., pareizu lemumu pie­nemsanas varbutibu.
        Grupa Ricibspejas indekss
        Preceti viriesi 0,343
        Precetas sievietes 0,399
        Neprecetas sievietes 0,402
        Nepreceti viriesi 0,824
        No siem datiem izriet, ka nepreceti viriesi pareizu le­mumu pienem cetras reizes no piecam, turpretim pre­ceti viriesi - tikai vienu reizi no trim. Pec tam ne­preceto viriesu grupu sadalija apaksgrupas, meklejot iespejami precizaku klasifikaciju.
        Apaksgrupa Ricibspejas indekss
        Nepreceti viriesi kopuma 0,824 Militarpersonas
        virsnieki 0,655
        apaksvirsnieki 0,624 Inzeniertehniskie darbinieki
        inzenieri 0,877 nelidojosais personals 0,901 Apkalpojosais personals (remont- brigades un komunalie pakal­pojumi) 0,758 Zinatnes darbinieki 0,946
        No siem rezultatiem nedrikst izdarit parsteidzigus secinajumus par dazadu kategoriju personu relativa­jam spejam pienemt lemumus. Iznak, ka setnieki ir la­baki izlemeji neka generali, tacu patiesiba viss ir sa­rezgitak. MASINAS IZDOTAJOS VERTEJUMOS IR NIVELETAS ATSKIRIBAS GAN STARP ATSEVIS­KIEM TESTIEM, GAN ARI STARP ATSEVISKIEM INDIVIDIEM. DATUS INTERPRETEJOT, TAS JA­PATUR PRATA. Citadi ir iespejami pavisam kludaini un bistami secinajumi.
        Pec Atomenergijas komisijas pieprasijuma paslik­vidacijas kodolierices iebuvesanas perioda ar testu pec augsminetas metodikas tika parbaudita bazes «Meza ugunsgreks» vadiba, ka ari viss parejais perso­nals, kas saistits ar so programmu. Rezultati atrodami lieta «Meza ugunsgreks»: tests «Klasifikacija», «Per­sonals» (sk. Nr.
77-14-0023). Dati par vadoso grupu (specials tests):
        Uzvards
        Ricibspejas indekss
        Bartons
        Reinoldss
        Kerks
        Stouns
        Hols

0,543 0,601 0,614 0,687 0,899
        Speciala testa rezultati apstiprina lemejbalss hi­potezi, ka galigos lemumus par kodoltermisko vai kimiski biologisko ierocu lietosanu vajadzetu pienemt neprecetiem viriesiem.
        - Tiras blenas, - teica Hols, pabeidzis lasit.
        - Un tomer tikai ta mums izdevas panakt, ka kon­troli par so ieroci valdiba atdod mums pasiem, - sa­cija Stouns.
        - Vai tiesam jus cerat, ka es bazisu ieksa savu at­slegu un spridzinasu visu to busanu gaisa?
        - Baidos, ka jus neesat mani sapratis. Detonators ir automatisks. Ja sie organismi izlauzisies un infi­ces visu piekto limeni, pec trim minutem notiks spra­dziens, ja vien jus neiebazisit savu atslegu un to ne­atsauksit.
        - O, - rama balsi noteica Hols.

11
        DEZINFICESANA

        Kaut kur tepat saja limeni atskaneja zvans. Stouns pameta acis uz sienas pulksteni. Bija jau vels. Vins saka instruktazu. Runaja atri, solodams surp un turp pa istabu un nepartraukti zestikuledams.
        - Ka jums zinams, mes atrodamies apakszemes piecstavu buves pirmaja, augseja limeni. Lai nokaptu viszemakaja limeni, izejot visas sterilizacijas un dez­infekcijas proceduras, pec prieksraksta bus vajadzi­gas gandriz divdesmit cetras stundas. Tapec mums ja­sak nekavejoties. Pavadonis «Smeltnis» jau ir cela.
        Vins nospieda pogu uz galda mala iebuvetas pults. Iedegas televizijas ekrans, un vini ieraudzija konus- veidigo pavadoni, kas, ielikts plastikata maisa, slideja lejup. To saudzigi pietureja mehaniskas rokas.
        - Sis apalas buves vidussahta ir lifti un komuni­kacijas - caurules, kabeli un tamlidzigas lietas. Tur jus tagad redzat ari pavadoni. Bet jau pec briza to ievietos maksimali sterilizeta kamera apakseja limeni.
        Turpinajuma Stouns pastastija, ka no Pidmontas vins parvedis vel divas negaiditi vertigas trofejas. Vins nospieda pogu, un uz ekrana kadru ar pavadoni nomainija kadrs, kura bija redzams Piters Dzeksons. Vecuks guleja uz nestuvem, un no augsas uz vinu stiepas divas caurulites, kuru gali izbeidzas katrs pie savas rokas venas.
        - Sis virs pec vakardienas bija palicis dzivs. Kad pilsetinu parlidoja lidmasinas, vins klida apkart, un ari sorit vins vel bija dzivs.
        - Kads ir vina stavoklis tagad?
        - Neskaidrs. Vins ir bez samanas un rita puse vema asinis. Esam sakusi laist vinam venas glikozi, lai pa to laiku, kamer pasi noklusim leja, vina orga­nisms sanemtu kaut cik energijas un skidruma.
        Stouns noknikskinaja pogu velreiz, un uz ekrana paradijas zidainis. Vins bija piesiets pie gultinas un kliedza pilna rikle. Deninu venai bija pievienots balo­nins ar barojosu skidumu.
        - Ari sis mazulis pec vakardienas bija palicis dzivs. Panemam ari vinu lidzi. Atstat nedrikstejam, jo acim redzami bija japieprasa direktiva 7-12. Sobrid
        pilsetina jau ir iznicinata ar kodolspradzienu. Bez tam vini abi ar Dzeksonu ir vienigas dzivas liecibas, kas var palidzet mums rast skaidribu saja kepa.
        Pec tam Stouns ar Bartonu informeja abus parejos, ko vini redzejusi un uzzinajusi Pidmonta. Vini pastas­tija par cilvekiem, kuri bija nomirusi momentani, par savadajam pasnavibam, par neasinosanu un par ar­terijam, kuras asinis bija pilnigi sarecejusas.
        Hols klausijas parsteigts. Livits sedeja, galvu su­podams.
        Kad stastamais bija gala, Stouns vaicaja:
        - Vai jautajumi ir?
        - Jautajumi nekur nepaliks, - atteica Livits.
        - Nu tad sakam, - Stouns sacija.
        Vini saka ar durvim, uz kuram ar vienkarsiem bal­tiem burtiem bija uzrakstits: «UZ II LIMENI». Uz­raksts Holam likas tads nevainigs, atklats, tiri vai pasauligs. Vins bija gaidijis ko vairak - vismaz bargu sargkareivi ar automatu, vismaz sargu, kas parbauda caurlaides. Neka tada nebija, un Hols ieve­roja, ka nevienam nav ne caurlaides, ne nozimites, ne personas apliecibas. Hols par to ieminejas Stou- nam.
        - Ja, - Stouns sacija, - domu par nozimem at­metam jau pasa sakuma. Nozimes var parnesat in­fekciju, bet sterilizet tas gruti: parasti tas ir no plast­masas un augsta temperatura kust.
        Visi cetri cits pec cita parkapa slieksni. Durvis aiz viniem smagi aizcirtas un ar svirkstosu skanu aizher- metizejas. Tagad vini atradas tuksa istaba, kur sta­veja vienigi kaste ar uzrakstu «Apgerbs». Istabas sienas bija apsutas ar flizem. Hols atrava vala savu kombinezonu, novilka to un iemeta kaste. Iedegas spoza liesma, un kombinezons parvertas pelnos.
        Atskatijies Hols ieraudzija, ka uz durvim, pa ku­ram vins nupat ienaca, ir uzraksts «Atgriezties I limeni pa sejieni NAV iespejams».
        Vins paraustija plecus. Parejie jau gaja ara pa otram durvim, uz kuram bija uzrakstits tikai viens vards «IZEJA». Vins tiem sekoja un nokluva bieza, karsta suta ar ipatneju smarzu, kas mazliet atgadinaja skujas. Acimredzot tas bija kads sasmarzots dezin­fekcijas lidzeklis. Hols apsedas uz sola un atslabinaja muskulus, laudamies sutai. Sis sviedretavas merkis nebija gruti izprotams: karstums atvera poras, un tvaiks tika ieelpots ari plausas.
        Visi cetri sedeja, tikpat ka nerunadamies, kamer vinu kermeni saka spidet no sviedriem. Pec tam vini pargaja nakamaja istaba.
        - Nu, ka? -Holam jautaja Livits.
        - Gluzi ka romiesu pirti, - vins atbildeja.
        Nakamaja istaba bija neliela vannina («Iemerkt TI­KAI kajas») un dusa («Dusas skidumu nerit. Sargat no tiesas iedarbibas acis un glotadas»). Tiri vai izska­tijas, ka vinus grib iebiedet. Hols meginaja pec ozas noteikt, kas tie par skidumiem, bet vinam tas neizde­vas. Dusas skidums bija glums, tatad sarmains. Vins apjautajas Livitam, un Livits atbildeja, ka tas esot alfahlorofina skidums ar pH 7,7. Kur vien esot iespe­jams, skabi skidumi tiekot lietoti pamisus ar sarmai­niem.
        - Ja tikai padoma, - Livits sacija, - te mes sa­stopamies ar problemu problemu. Ka dezinficet cil­veka kermeni, vienu no visnetirakajiem objektiem pa­zistamaja pasaule, nenobeidzot cilveku pasu? Intere­santi, - vins noteica un gaja prom.
        Iznacis no dusas, Hols skatijas, vai kaut kur nestav dvielis, bet neko tamlidzigu neatrada. Hols iegaja nakamaja istaba, un tur no griestiem par vinu saka gazties karsta gaisa plusma. Pie sienam iedegas kvarca lampas, pieliedamas telpu ar kosi violetu gaismu. Vins tur pastaveja, kamer atskaneja zummera signals un gaisa puteji izsledzas. Par miesu vel skreja vieglas tirpas, kad vins iegaja beidzamaja istaba, kur gaidija drebes. Soreiz tie nebija kombinezoni, bet gan kaut kas lidzigs kirurga ieterpam - gaisdzeltena valiga augsdala ar kilveidigu kakla izgriezumu un isam pie­durknem, ar gumiju savilktas bikses, ertas un vieglas kurpes ar gumijas zolem.
        Drana bija miksta, acimredzot sintetiska. Hols sa­gerbas, kopa ar parejiem izgaja pa durvim ar uz­rakstu «IZEJA UZ II LIMENI», iekapa lifta un gai­dija, kamer tas nolaizas.
        Izkapdams no lifta, Hols nokluva gaiteni. Ta sienas vairs nebija krasotas sarkanas ka I limeni, bet gan dzeltenas. Personals staigaja dzeltenos terpos. Aukle, kas bija vinus gaidijusi pie lifta, teica:
        - Pulkstenis ir 14 un 47 minutes, dzentlmeni. Pec stundas jus varesit turpinat nolaisanos.
        Vini iegaja maza istabina, uz kuras durvim bija uz­raksts «UZGAIDAMA TELPA». Taja staveja sesas kusetes ar plastmasas parklajiem vienreizejai lieto­sanai.
        - Atstiepiet kaulus, - sacija Stouns. - Ja varat, pasnaudiet. Kamer vel neesam piektaja limeni, mums jaizmanto katra izdeviba atpusties. - Vins pie­gaja pie Hola.
        - Ka jums patika dezinficesanas meto­dika?
        - Ta ir interesanta, - Hols atbildeja. - Jus to va­retu pardot zviedriem un nopelnit smuku naudinu. Bet, patiesibu sakot, es biju gaidijis kaut ko drakoniskaku.
        - Pacietieties, - Stouns teica. - Talak naks ari kas vairak. Tresaja un ceturtaja limeni bus medici­niska apskate. Pec tam - isa apspriede.
        Stouns apgulas uz vienas no kusetem un momenta aizmiga. So iemanu vins bija apguvis pirms daudziem gadiem, veikdams eksperimentus, kuri ilga vairakas diennaktis no vietas. Toreiz vins iemacijas izmantot miegam katru brivu bridi, un si speja iemigt pec va­jadzibas bija noderejusi vinam ari velak.
        Otrais dezinfekcijas proceduru cikls bija lidzigs pir­majam. Ari Hola dzeltenais apgerbs, lai gan vins to bija valkajis tikai stundu, tika parversts pelnos.
        - Vai ta nav izskerdiba? - vins jautaja Barto- nam.
        Bartons noraustija plecus.
        - Tas tacu ir papirs.
        - Papirs? Ta drebe?
        Bartons papurinaja galvu.
        - Ta nav drebe, bet papirs. Jauna tehnologija.
        Vini iekapa baseina, kur vajadzeja iegremdeties
        visam. No instrukcijas, kas bija izlikta pie sienas, Hols uzzinaja, ka acis zem udens jatur vala. Ka vins driz konstateja, pilnigu iegremdesanos garanteja vien­karss izgudrojums: so telpu ar nakamo savienoja tikai zemudens aile. Nirdams tai cauri, Hols sajuta acis vieglu dedzinasanu, bet citadi viss bija tiri piene­mami.
        Nakamaja istaba cita citai lidzas atradas sesas stiklotas kabines, kas atgadinaja telefona budas. Hols piegaja pie vienas no tam un uz izkartnes izlasija: «Ieiet un aizvert abas acis. Turet rokas mazliet at­statu no kermena, kajas - plecu platuma. Lidz zum- mera signalam acis neatvert. GARO VILNU STARO­JUMA IEDARBIBA UZ ACIM VAR RADIT AK­LUMU.»
        Hols izdarija, ka bija noradits, un ar visu kermeni sajuta kaut kadu aukstu siltumu. Tas ilga minutes piecas, pec tam vins izdzirda zummeru un atvera acis. Kermenis bija sauss. Tapat ka citi, vins iegaja eja, kur cita aiz citas atradas cetras dusas. Iedams pa to, vins pabija zem katras no dusam. Pec tam vins no­naca zem gaisa putejiem, kas vinu nozaveja, un visbei­dzot - pie drebem. Soreiz apgerbs bija balts.
        Vini apgerbas un ar liftu nobrauca tresaja limeni.
        Tur vinus sagaidija cetras medicinas masas; viena no vinam aizveda Holu uz apskates kabinetu. Izradi­jas, ka apskate ilgs veselas divas stundas un soreiz vinu izmekles nevis masina, bet gar parlieku aku­rats un areji pilnigi vienaldzigs jauns arsts. «Tad jau labak masina,» Hols sapicis nodomaja pie sevis.
        Arsts pierakstija visu lidz pedejam sikumam: kad dzimis, kada izglitiba, kur celojis, kadas slimibas sa­stopamas vina dzimta, ar ko slimojis pats, vai bijis hospitalizets. Tikpat pamatiga bija ari mediciniska apskate. Holam saka zust pacietiba, un vins dusmigi aizradija, ka tam visam nav nekadas nozimes. Bet arsts paraustija plecus un mierigi sacija:
        - Tada ir kartiba.
        Pec divam stundam Hols atkal pievienojas parejiem, un vini devas uz ceturto limeni.
        Vel cetras reizes Hols pilnigi iegremdejas vanna, tris reizes tika apstarots vispirms ar ultravioleto un pec tam ar infrasarkano gaismu, divas reizes apstra­dats ar ultraskanu, un tad beigas naca kaut kas pavi­sam iespaidigs. Terauda kabine, un taja uz vadza ki­vere. Uzraksts vestija: «Sis ir ultrazibsnu aparats. Lai aizsargatu galvas un sejas apmatojumu, uzmauciet galva metala kiveri un tad nospiediet pogu.»
        Hols par ultrazibsniem neko nebija dzirdejis un izpildija noradijumus, nezinadams, kas vinu sagaida. Vins uzlika.galva kiveri un nospieda pogu.
        Sekoja iss baltas, apzilbinosi spozas gaismas uzlies­mojums, un kabini parnema karstuma vilnis. Vienu mirkli bija sapes, bet Hols nepaguva tas izjust, kad nekas vairs nesapeja. Vins piesardzigi nonema kiveri un apskatija sevi. Visu kermeni klaja smalki, balti pelni, un vins saprata, ka ta ir vai, pareizak sakot, ir bijusi vina pasa ada: masina bija sadedzinajusi arejo epitelija slani. Hols gaja nomazgat pelnus zem dusas. Kad vins beidzot tika lidz gerbtuvei, tur vinu gaidija zajs ieterps.
        Vel viena mediciniska apskate. Soreiz vajadzeja vis­dazadakas analizes: krepu, mutes dobuma epitelija, asins, urina, izkarnijumu. Pasiva vienaldziba Hols lava sevi izmeklet, padevigi izgaja apskates un ana­lizes, atbildeja uz visiem jautajumiem. Vins bija nogu­ris un saka zaudet realitates izjutu. Neskaitamas pro­ceduras, jaunie pardzivojumi, sienu krasas un visur viena un ta pati bala maksliga gaisma …
        Beidzot*finu atveda atpakal pie Stouna un pare­jiem. Stouns sacija:
        - Saja limeni mums japavada sesas stundas, ka­mer bus ieguti visu analizu rezultati. Tads ir prieks­raksts. Ta ka mes varetu ari pagulet. Talak gar gaiteni ir istabas ar jusu vardiem uz durvim. Vel talak ir kafeterija. Pec piecam stundam tur satiksimies, lai noturetu apspriedi. Vai viss skaidrs?
        Lasidams plastmasas plaksnites uz durvim, Hols samekleja savii istabu, iegaja taja un, par patikamu parsteigumu, konstateja, ka ta ir diezgan liela. Vins bija gaidijis, ka ieraudzis kaut ko lidzigu gulamva­gona kupejai, tacu ta bija daudz lielaka un turklat labi mebeleta. Taja atradas gulta, kresls, neliels rak­stamgalds un skaitlosanas masinas panelis ar
        Еще один осмотр. Анализы - все, какие известны медицине: мокроты, эпителия полости рта, крови, мочи, кала. Он покорно дал осмотреть себя, прошел все обследования, отвечал на все вопросы. Он устал и начал немного ошалевать. Бесчисленные процедуры, новые ощущения, смена окраски на стенах - и повсюду этот безразличный искусственный свет…
        Наконец, его привели обратно к Стоуну и остальным.
        - На этом уровне мы пробудем шесть часов, до получения результатов всех анализов,
        - сказал Стоун. - Так что можете прикорнуть. Дальше по коридору комнаты с вашими именами на дверях. Еще дальше - буфет. Встретимся там через пять часов, а потом проведем небольшое совещание. Все ясно?
        Холл нашел свою комнату по пластмассовой табличке на двери. Вошел и приятно удивился тому, что комната достаточно большая. Он ожидал увидеть что-нибудь вроде купе мягкого вагона, а эта была гораздо больше и лучше обставлена. Кровать, стул, письменный стол и панель ЭВМ со встроенным телеэкраном. ЭВМ его заинтересовала, но он ужасно устал. Лег и тотчас же уснул.

* * *
        А Бертону не спалось. Он лежал на спине, смотрел в потолок и думал. Ему все мерещился поселок, распростертые на улице тела - и ни капли крови…
        Он не был гематологом, но по роду работы ему иногда приходилось заниматься исследованием крови. Он знал, что на ее состав воздействуют многие бактерии. Например, его собственная работа по стафилококкам показала, что они выделяют два фермента, воздействующих на кровь. Один из этих ферментов, так называемый экзотоксин, помимо разрушения кожи, растворял красные кровяные тельца. Другой был коагулянт, обволакивавший бактерию белком, чтобы противодействовать разрушительному действию лейкоцитов.
        Следовательно, бактерии могут изменять состав крови. И делают это разными способами. Стрептококки выделяют фермент стрептокиназу, который растворяет сгустки крови; клостридии и пневмококки выделяют целый ряд гемолизинов, разрушающих эритроциты; малярийные плазмодии и амебы также уничтожают эритроцитов - это их пища. Да и другие паразиты питаются аналогичным образом.
        Значит, все это вполне возможно.
        Однако до выяснения того, как именно действует микроорганизм, занесенный
«Скупом-7», отсюда еще очень далеко.
        Бертон попытался припомнить, в какой последовательности протекает свертывание крови. Вроде бы процесс напоминает ступенчатый водопад: один фермент активизируется и воздействует на другой, тот - на третий, третий - на четвертый, и так двенадцать или тринадцать ступеней, пока кровь, наконец, не свернется. И уж совсем смутно вспоминалось, какие именно это ступени, какие ферменты, какова роль металлов, ионов, местных факторов. Сложная, очень сложная механика…
        Он мотнул головой и принудил себя заснуть.

* * *
        Врач-микробиолог Питер Ливитт размышлял о том, как же выделить и определить возбудителя болезни. Ему уже приходилось думать над этим раньше: ведь он был одним из основателей группы, одним из тех, кто составил «Методику анализа жизни». Однако теперь, когда предстояло впервые осуществить разработанную методику на практике, им овладели сомнения.
        Тогда, два года назад, во время бесед после завтраков их чисто умозрительные построения казались необыкновенно точными и бесспорными. Это была занятная интеллектуальная игра, своего рода испытание ума. А теперь, когда им предстоит встретиться с реальным агентом, вызывающим вполне реальную, притом загадочную смерть, окажутся ли их планы на деле столь эффективными и полными, какими рисовались тогда?
        Первые-то шаги легки. Скрупулезно обследовать капсулу, и все, что будет найдено, высеять на питательных средах. А дальше? Удастся ли сразу же выявить организм, с которым можно будет работать, экспериментировать, который можно будет опознать?
        Главный вопрос - как он действует, почему убивает - можно поставить только потом. Правда, есть предположение, что смерть наступает из-за свертывания крови; если это подтвердится, то они уже на верном пути, но если нет? Тогда они попросту потеряют драгоценное время.
        На ум пришел пример с холерой. Веками было известно, что холера смертельна, что она вызывает жесточайший понос, при котором организм теряет подчас более 30 литров жидкости в сутки. Это было известно доподлинно - и все же люди почему-то думали, что смертельный исход болезни никак не связан с поносом; они искали противоядие, лекарство, какой-нибудь способ убить бактерию. И только в самое последнее время удалось доказать, что холера смертельна главным образом вследствие обезвоживания организма. Достаточно только быстро возмещать потерю жидкости - и больной выздоровеет без всяких других лекарств.
        Старинное врачебное правило; устрани симптомы - болезнь исчезнет сама. Но применимо ли это правило к организму, занесенному извне? Можно ли побороть болезнь, препятствуя свертыванию крови? Или же свертывание - явление производное, а первичное поражение гораздо глубже, гораздо серьезнее?
        Был и другой вопрос, который мучил его еще на ранней стадии подготовки программы
«Лесной пожар». Уже тогда, на предварительных совещаниях, Ливитт предупреждал, что участники группы могут невзначай стать убийцами внеземных разумных существ.

«Все люди, - говорил он, - даже наиболее объективные, не могут избавиться от некоторых врожденных предрассудков, когда дело касается проблем жизни. Один из таких предрассудков - уверенность, что высокоразвитый организм по своим размерам всегда крупнее организма простого. На Земле это, несомненно, так. Чем выше развитие организма, тем он крупнее - от одной клетки к многоклеточным существам и далее к животным с функционально дифференцированными клетками, объединенными в группы, которые называются органами. На Земле развитие животного мира всегда шло от малого к большому, от простого к сложному.
        А вне Земли? В какой-то иной точке Вселенной развитие могло идти в обратном направлении, ко все более мелким формам. Подобно тому как прогресс человеческой техники ведет к миниатюризации многих вещей, так и эволюция на какой-то более совершенной стадии, вполне возможно, приводит ко все более и более мелким формам жизни. Кстати, у этих форм жизни есть определенные преимущества перед крупными: им нужно меньше сырья, меньше пищи, космические полеты будут им стоить много дешевле…
        Может статься, на некой отдаленной планете самые разумные существа размерами не больше блохи. А может, не больше бактерии. В этом случае программа „Лесной пожар“ привела бы к уничтожению высокоразвитой формы жизни, причем ученые даже не осознали бы, что они натворили…»
        Впрочем, такие мысли приходили в голову не одному только Ливитту. До него подобные идеи высказывали Мертон в Гарварде и Чалмерс в Оксфорде. Чалмерс со свойственным ему чувством юмора рисовал такую картину: представьте себе, что вы смотрите в микроскоп, а бактерии на предметном стекле выстраиваются в слова: «Отнесите нас к своему вождю…»
        Это казалось очень забавной шуткой. Ливитт частенько вспоминал слова Чалмерса, потому что такая шутка может вполне может обернуться правдой.

* * *
        Перед тем как уснуть, Стоун успел подумать о предстоящем совещании. И еще о метеорите. «Интересно, - подумал он, - что сказали бы Надь или Карп, узнай они о метеорите? Очень может быть, просто свихнулись бы. Может, мы еще и сами свихнемся…

        С тем он и заснул.

* * *
        Три комнаты на первом уровне, где размещались все средства связи, обслуживающие лабораторию «Лесной пожар», были известны как сектор «Дельта». Через этот сектор проходили все линии связи между уровнями, все телефонные и телетайпные кабели, соединяющие лабораторию с внешним миром. И линии в библиотеку и на центральный склад также управлялись отсюда, из сектора «Дельта».
        По сути дела, сектор представлял собой гигантский автоматический коммутатор, управляемый ЭВМ. В трех залах сектора царила тишина, нарушаемая лишь мягким шелестом магнитофонных лент да слабым пощелкиванием реле. Работал здесь всего один человек - он сидел у пульта, окруженный перемигивающимися огоньками. Собственно, в его присутствии здесь не было необходимости. ЭВМ представляли собой саморегулирующиеся устройства, через каждые двенадцать минут по всем схемам запускались проверочные задачи, и при малейшем отклонении в контрольных результатах машины автоматически отключались.
        По инструкции на дежурном лежала одна обязанность - следить по секретной военной линии связи за сообщениями, о поступлении которых оповещал звонок на телетайпе. Когда он звякал, дежурный извещал об этом центры управления всех пяти уровней. Он был обязан также доложить командованию первого уровня о любой неполадке в работе ЭВМ - если такое невероятное происшествие когда-либо случится.
        ДЕНЬ ТРЕТИЙ

«ЛЕСНОЙ ПОЖАР»

12
        Совещание
        - Пора вставать, сэр…
        Марк Холл открыл глаза. Комнату заливал ровный, неяркий свет. Холл поморгал и перевернулся на живот.
        - Пора вставать, сэр…
        Очаровательный женский голос, тихий и обольстительный. Холл сел рывком на кровати и огляделся. Никого.
        - Кто здесь?
        - Пора вставать, сэр…
        - Кто вы?
        - Пора вставать, сэр…
        Он дотянулся и нащупал кнопку на столике рядом с кроватью. Ночник погас. Он ждал, что голос зазвучит опять, но не дождался.

«Недурно придумано, - решил он, - мертвый и тот проснется…» Одеваясь, он прикидывал, как это может быть устроено. Явно не простая магнитофонная запись - действует наподобие рефлекса на внешний раздражитель. Предложение вставать повторялось, только если Холл говорил что-нибудь. Чтобы проверить свой вывод, он вновь нажал на кнопку ночника.
        - Что вам угодно, сэр? - спросил тот же вкрадчивый голос.
        - Я хотел бы знать, как вас зовут.
        - Это все, сэр?
        - Да, как будто все.
        - Это все, сэр?..
        Он подождал. Свет выключился сам собой. Он надел туфли и собирался уже выйти в коридор, когда услышал голос, на сей раз мужской:
        - Доктор Холл! Говорит начальник службы оповещения. Попрошу вас впредь относиться к установленным у нас порядкам более серьезно.
        Холл расхохотался. Выходит, не только отвечают на его замечания, но еще и записывают их на пленку. Остроумная система.
        - Извините меня, - сказал он. - Я почему-то не сразу сообразил, что это магнитофон. Голос был такой обольстительный…
        - Голос, - внушительно произнес начальник, - принадлежит мисс Глэдис Стивенс из штата Омаха, шестидесяти трех лет от роду. Это ее профессия - надиктовывать команды для экипажей стратегических бомбардировщиков и всевозможные тексты программ голосового напоминания…
        - Вот оно что, - сказал Холл.
        Он вышел в коридор и направился в кафетерий. По дороге до него, наконец, дошло, почему проектировать «Лесной пожар» было поручено конструкторам подводных лодок. Оставшись без часов, он не имел ни малейшего представления о том, который теперь час и даже ночь снаружи или день. Интересно, много ли в кафетерии народу? И вообще
        - обед сейчас или завтрак?
        В кафетерии, как оказалось, не было никого, кроме Ливитта. Тот сообщил, что остальные уже перешли в комнату для совещаний, пододвинул Холлу стакан с какой-то темно-коричневой жидкостью и предложил позавтракать.
        - А что это такое? - спросил Холл.
        - Питательная жидкость сорок два - пять. Содержит все необходимые компоненты для поддержания жизнедеятельности организма мужчины весом в семьдесят килограммов на протяжении восемнадцати часов…
        Hols panema glazi un izdzera. Skidrums atgadinaja biezu sirupu un bija aromatizets, imitejot apelsinu su­las smarzu un garsu. Dzert brunu apelsinu sulu pir­maja bridi likas diezgan neparasti, tacu pec garsas dzira nebija nemaz tik slikta. Livits paskaidroja, ka ta esot izstradata kosmonautiem un saturot visu, iz­nemot gaisa skistosos vitaminus.
        - Tie ir saja tablete, - vins teica.
        Hols norija tableti, piegaja pie kakta stavosa auto­mata un ietecinaja tasi kafijas.
        - Vai cukurs ir?
        Livits papurinaja galvu.
        - Ne, cukura seit nekur nav. Te nav neka tada, kas varetu klut par barotni bakteriju augsanai. Turp­mak musu uzturs sastaves gandriz vienigi no olbal­tumvielam. Visu mums vajadzigo cukuru organisms sarazos, noardidams olbaltumvielas. Bet musu gremo­sanas trakta cukura nenonaks ne kripatinas. Gluzi otradi.
        Vins iebaza roku kabata.
        - Nu ne.
        - Ja gan, - Livits teica un sniedza Holam mazu staniola ietitu irbuliti.
        - Ne, - Hols atkartoja.
        - Visiem parejiem jau ir. Plass iedarbibas spektrs. Pirms ejat uz nosleguma dezinfekcijas proceduram, iegriezieties sava istaba un ielieciet.
        - Es neka nesaku, ka mani merce tajas smirdosa­jas vannas, - Hols sacija. - Es necelu iebildumus, ka mani apstaro. Bet, lai mani sasper zibens…
        - Iecerets ir ta, - Livits vinu partrauca, - lai piektaja limeni jus butu tik sterils, cik tas vispar ir iespejams. Jusu adu un elposanas celu glotadu mes jau esam izdezinficejusi uz to labako. Bet vel nekas nav darits ar jusu zarnu traktu.
        - Ja, - Hols teica, - bet svecites?
        - Nekas, pieradisit. Mes tas lietosim pirmas cetras dienas. Nekada liela labuma no tam, protams, ne­bus, - Livits piebilda ar parasto nigro, pesimistisko izteiksmi seja. Vins piecelas. - Ejam uz apspriezu zali. Stouns grib parunaties par Karpu.
        - Par ko?
        - Par Rudolfu Karpu.
        Rudolfs Karps bija Ungarija dzimis biokimikis, kas Savienotajas Valstis ieradas no Anglijas 1951. gada. Vins dabuja vietu Miciganas universitate un mierigi un klusi nostradaja tur piecus gadus. Pec tam, pie­nemis Annarboras observatorija stradajoso kolegu priekslikumu, Karps saka petit meteoritus, lai noskaid­rotu, vai tajos nav dzivu organismu vai vismaz zimju, kuras noraditu, ka tadi tajos kadreiz ir bijusi. Pret annarboriesu priekslikumu Karps izturejas loti nopietni un stradaja uzcitigi, nepublicejis par so tematu nevienu rakstu lidz pat 60. gadu sakumam, kaut gan Kelvins, Vons, Nags un vairaki citi par lidzigiem tematiem sai laika publiceja graujosus rakstus.
        Argumenti un pretargumenti, ar kuriem vini apmai­nijas, bija sarezgiti, bet iznakums allaz bija vienkarss: tiklidz kads petnieks pazinoja, ka esot meteorita at­radis fosiliju vai no olbaltumvielas celusos ogluden­radi, vai jebkuras citas dzivibas pedas, tulit radas kritiki, kas saskatija vienigi nevizibu eksperimenta izpilde un petniecibas objekta piesarnosanu ar Zemes vielam un organismiem.
        Karps, kura darba stilam bija raksturiga nesteidziba un pamatigums, bija nolemis reizi par visam reizem pielikt sim- stridam punktu. Vins pazinoja, ka esot iz­stradajis arkartigi skrupulozu metodiku, kas nodro­sina pret jebkadiem piesarnojumiem: katrs meteorits, kuru vins petot, esot mazgats divpadsmit skidumos, to skaita udenraza peroksida, joda, hipertoniskaja ski­duma un vajos skabju skidumos. Pec tam tas divas dienas turets speciga ultravioletaja starojuma un, vis­beidzot, iemerkts pretmikrobu skiduma un ievietots absoluti sterila hermetiska kamera, kur tad ari tiekot veikts talakais darbs.
        Sadi apstradatos meteoritus parskelot, Karpam esot izdevies izdalit arpuszemes bakterijas. Tie esot gre- dzenveidigi organismi, kaut kas lidzigs sicinam vil­nainam autoriepu kameram, spejot augt un vairoties. Pec uzbuves tie butiski neatskiroties no Zemes bakte­rijam, tapat sastavot galvenokart no olbaltumvielam, oglhidratiem un lipidiem, tacu tiem neesot sunas ko­dola un tapec pagaidam nekadi nevarot izskaidrot, ka tie vairojas.
        So zinojumu Karps sniedza sava parastaja atturi­gaja maniere, bez sensacionalisma, un cereja, ka tas tiks uznemts labveligi. Ceribas nepiepildijas, gluzi otradi - Septitaja astrofizikas un geofizikas konfe­rence, kas 1961. gada sanaca Londona, vinu vienkarsi apsmeja. Vilsanas sarugtinats, Karps darbu ar me­teoritiem pameta, un vina izdalitie organismi gaja boja nejausa spradziena, kas laboratoriju piemekleja nakti uz 1963. gada 27. juniju.
        Tatad Karps piedzivoja gandriz to pasu ko Nags un visi parejie. 60. gadu sakuma par dzivibas pastave­sanu meteoritos zinatnieki negribeja ne dzirdet; jeb­kurus datus, kas liecinaja tam par labu, noraidija, no­pela vai ignoreja.
        Tomer saujina petnieku kadas desmit valstis savu interesi par so problemu saglabaja. Starp viniem bija ari Dzeremijs Stouns un Piters Livits. Tiesi Livits pirms daziem gadiem bija formulejis «Cetrdesmit as­tonu kartulu». Ta bija domata ka humoristisks atgadi­najums zinatniekiem un zimejas uz literaturas kal­niem, kuri 40. gadu beigas un 50. gados bija sakra­jusies jautajuma par cilveka hromosomu skaitu.
        Daudzus gadus uzskatija, ka cilveka kermena su­nas ir 48 hromosomas; to apstiprinaja fotografijas un milzums rupigu petijumu. 1953. gada grupa ASV cito- logu pazinoja visai pasaulei, ka cilveka hromosomu skaits ir 46. Un atkal to apstiprinaja fotografijas un petijumi. Bet sie citologi pacela augsa un izskatija ari vecos attelus un vecos petijumus, un ari tie liecinaja, ka hromosomu skaits ir tikai 46 un nevis 48.

«Cetrdesmit astonu kartula» bija formuleta vien­karsi: «Visi zinatnieki ir akli.» Livits so kartulu at­cerejas, kad redzeja, kada uznemsana tiek paradita Karpam un vina domubiedriem. Izstudejis visus zi­nojumus un rakstus, Livits secinaja, ka ar vieglu roku noraidit petijumus par meteoritiem nav nekada^pa­mata; daudzi no eksperimentiem bija veikti rupigi un pardomati, to rezultati likas neapgazami.
        Tas viss Livitam staveja prata, kad vins kopa ar parejiem programmas «Meza ugunsgreks» autoriem stradaja pie petijuma «Vektors Tris», kam kopa ar petijumu
«Toksins Pieci» bija javeido visas program­mas teoretiskais pamats.
        Apcerejuma «Vektors Tris» tika aplukots principials jautajums: ja uz Zemes noklutu kadas svesas'bakte- rijas, kas spej izraisit nepazistamu slimibu, - no ku­rienes sis bakterijas varetu but celusas?
        Pec apspriesanas ar astronomiem un iepazisanas ar attiecigajam evolucijas teorijas atzinam grupa «Meza ugunsgreks» secinaja, ka bakterijas varetu nakt no trejadiem avotiem.
        Pirmais avots, ko visvieglak iedomaties, bija bakte­riju iecelosana no citas planetas vai pat no citas planetu sistemas. Tada gadijuma sim bakterijam butu aizsarglidzekli, kas lautu tam izturet arkartigi zemu temperaturu un kosmiskas telpas vakuumu. Par to, ka sadus bargus apstaklus ir iespejams parciest, saubu nebija: bija tacu pazistamas ta sauktas termo- filiskas bakterijas, kas dzivo un strauji vairojas pat pie +70°C, Tapat bija zinams, ka speju dzivot un vai­roties saglabajusas pat egiptiesu kapenes atrastas sik- butnes, kas tur ieslodzijuma pavadijusas tukstosiem gadu.
        Lieta tada, ka bakterijas var uz laiku klut par spo­ram, izveidojot ap sevi cietu kalka caulu. Si caula lauj tam parciest gan sasalsanu, gan virsanu un, ja nepie­ciesams, iztikt tukstosiem gadu bez baribas. Bakte­rija, kura parvertusies spora, bauda divejadas prieks­rocibas - gan tas, kuras tai dod sis kosmiskais skafandrs, gan ari tas, kuras dod iespeja uz laiku partraukt dzivibas norises.
        Par to, ka spora var celot pa kosmisko telpu, nebija nekadu saubu. Bet vai cita planeta vai planetu sistema tiesam bija visvarbutigakais svesu sikbutnu avots?
        Ne, acimredzot nebija. Visvarbutigakais bija vistu­vakais avots - Zeme pati.
        Apcerejuma «Vektors Tris» tika izteikta hipoteze, ka pirms miljardiem gadu, kad Zemes okeanos un uz tas karstajiem kontinentiem tikko saka veidoties dzi­viba, kad vel nebija ne primitivo ziditajdzivnieku, ne zivju, ne pertikcilveku, kaut kadas bakterijas vareja Zemes virsu pamest. Kapjosas gaisa plusmas vareja aizraut tas lidzi un pamazam nest aizvien augstak, lidz beidzot tas atradas kosmiskaja telpa. Tur nona­kusas, tas vareja evolucionet, veidojoties mums gluzi neparastas formas, varbut pat tadas, kas energiju dzivibas norisem iegust tiesi no Saules starojuma un nevis no baribas. Varbut tas vispar speja iztikt bez baribas, parversot energiju tiesi viela.
        Atmosferas augsejos slanos Livits saskatija analo­giju ar okeana dzilumiem, secinot, ka abas vides ir vienlidz nemiligas un abas apdzivotas. Bija zinams, ka pat visdzilakajas, vistumsakajas okeana ieplakas, kur tikpat ka nenonak skabeklis un nav nemaz gais­mas, dzivo organismu ir papilnam. Kapec tapat neva­reja but ari atmosferas augstakajos slanos? Ja, ar skabekli tur bija trucigi. Ja, baribas tur tikpat ka ne­bija. Bet, ja jau dziviba majoja vairak neka desmit kilometrus zem juras limena, kapec gan ta nevareja majot ari simtiem kilometru virs ta?
        Ja tur augsa tiesam dzivoja kadas sikbutnes un ja tas bija atravusas no toreiz karstas Zemes garozas ilgi pirms pirmas cilvekveidigas butnes paradisanas, tad attieciba pret cilveku tam vajadzeja but bistamam svesiniecem: pret tam nevareja but izstradajusas nedz pretvielas, nedz kadi citi imunitates lidzekli, nedz pie­lagosanas reakcijas. Musdienu cilvekam vajadzeja sa­stapties ar sim primitivajam svesajam sikbutnem tik­pat nesagatavotam un neaizsargatam, cik nesagata­vots un neaizsargats vins pirmajos kugojumos pa okeaniem sastapas ar haizivim, primitivajam svesajam zivim, kas simtiem miljonu gadu laika nebija nemaz izmainijusas.
        Tresais inficesanas avots, tresais no petijuma ap­lukotajiem vektoriem, bija visiespejamakais un vien­laikus izraisija vislielakas bazas. Tas bija musdienu Zemes bakterijas, ko sev lidzi kosmiskaja telpa aiz­vedis nepietiekami sterilizets lidkermenis. Uz tur no­kluvusajam sikbutnem iedarbotos bezsvara stavoklis, speciga radiacija un citi mutageniski faktori, kas va­retu tas parveidot, ta ka uz Zemes tas atgrieztos jau pilnigi citadas.
        Paceliet kosmosa kadas labdabigas bakterijas, pie­meram, tas, kas rada izsitumus vai kakla iekaisumu, un jus varat sanemt tas atpakal jauna, pavisam ne­gaidita, varbut pat navejosa forma. No tam var sagai­dit visu. Tas var dot prieksroku aci esosajam skidru­mam un tapec invadet acs abolu. Tas var lieliski par­tikt no kunga skabajiem izdalijumiem. Tas var vairo­ties smadzenu generetajas vajajas stravas un pada­rit cilvekus trakus.
        Tomer grupai «Meza ugunsgreks» visa si ideja par mutejusajam bakterijam likas samakslota un ne­ticama. Tas var likties smiekligi un tagad, pec noti­kuma ar Andromedas celmu, pat nozelojami, bet ta nu tas bija: grupas «Meza ugunsgreks» locekli stur­galvigi ignoreja gan pasi savu petijumu datus, kas liecinaja, ka bakterijas mute strauji un radikali, gan ari datus, kuri bija ieguti, dazadus dzivos organismus ar biologiskajiem pavadoniem pacelot kosmosa un pec tam nogadajot atpakal uz Zemes.
        Pavadoni «Biosatellite II» lidz ar citam dzivam butnem atradas ari vairaku sugu bakterijas. Velak tika zinots, ka kosmiska lidojuma apstaklos sis bakterijas vairojusas divdesmit lidz trisdesmit reizu straujak neka parasti. Celoni vel nebija noskaidroti, bet sekas bija neparprotamas: kosmiskie apstakli vareja ietek­met sikbutnu vairosanos un augsanu.
        Tomer sim faktam nepieversa uzmanibu neviens no grupas locekliem, bet, kad to atcerejas, bija jau par velu.
        Savu iso apskatu pabeidzis, Stouns izdalija katram pa sejuminam kartona vakos.
        - Te ir atsifrets automatu fiksetais protokols par visa «Smeltnis VII» lidojuma norisi. Mums tas jaiz­skata un jamegina noteikt, kas notika ar pavadoni, kad tas atradas orbita.
        - Vai tad kaut kas ar to ir noticis? - Hols jautaja.
        - Bija ieplanots, ka pavadonis rinkos sesas die­
        nas, - Livits paskaidroja. - Organismu savaksanas varbutiba ir tiesi proporcionala orbita pavaditajam laikam. Pec palaisanas ta orbita precizi atbilda pare­dzetajai, bet piektaja diena peksni no tas novirzijas. Hols palocija galvu.
        - Saksim ar pirmo lappusi, - Stouns teica. - Ka redzat, idealas palaisanas protokols. Pie ta mums nav ko kaveties. Seit un ari nakamo devindesmit sesu stundu pieraksta nav neka tada, kas liecinatu, ka pa­vadoni bijis kads defekts. Tagad uzskiriet 10. lappusi.
        ATSIFREJUMS TURPINAS «SMELTNIS VII» PALAISANAS DATUMS: … SAISINATS VARIANTS

        Stundas min s Norise

0096 10 12 Grandbahamas stacija: pec parbaudes
        datiem, orbita stabila 0096 34 19 Sidneja: pec parbaudes datiem, orbita stabila

96 47 34 Vandenberga: pec parbaudes datiem,
        orbita stabila

97 04 12 Kenedija zemesrags: orbita stabila, bet
        sistema nefunkcione pareizi 0097 05 18 Nepareiza funkcionesana apstiprinaju­sies

0097 07 22 Grandbahama: nepareiza funkcionesana apstiprinajusies. ESM dati: orbita no­virzijusies

0097 34 54 Sidneja: orbita novirzijusies

97 39 02 Vandenberga: pec aprekiniem, orbita
        pazeminas

98 27 14 Vandenberga: vadisanas centrs nolemj
        dot signalu ieiet atmosferas blivajos slanos

99 12 56 Signals parraidits

0099 13 13 Hjustona: sakusies ieiesana atmosferas blivajos slanos. Nolaisanas trajektorija stabila
        - Un sarunas starp stacijam saja kritiskaja pe­rioda?
        - Centrs runaja ar Sidneju, Kenedija zemesragu un Grandbahamu. Visi savienojumi gaja caur Hjus- tonu. Ari liela skaitlosanas masina ir Hjustona. Tacu sai gadijuma Hjustona tikai palidzeja; visi lemumi tika pienemti programmas «Smeltnis» vadisanas cen­tra Vandenberga. Sarunu pieraksts ir pasas beigas. Tas tiesam kaut ko atklaj.
        MUTISKAS SAZINASANAS PIERAKSTS PROGRAMMAS «SMELTNIS» VADISANAS CENTRS VANDENBERGAS KARA AVIACIJAS BAZE LAIKS NO 0096.59 LIDZ 0097.39 SLEPENI

        ATSIFREJUMS PILNIGS, NEREDIGETS Stundas min s Radiogrammas

96 59 00 HALLO, KENEDIJ, SEIT «SMELTNA»
        VADISANAS CENTRS. LIDOJUMA 96. STUNDAS BEIGAS NO VISAM STACIJAM ZINAS, KA ORBITA IR STABILA. DODIET APSTIPRINA­JUMU

97 00 00 Domaju, «Smeltni», ka dosim. Patlaban
        vel parbaudam, puisi. Atstajiet liniju ieslegtu, pec paris minutem zinosu 0097 03
31 Hallo, «Smeltni»1 Seit Kenedijs. Apstip­rinam, ka pedeja rinkojuma orbita bi­jusi stabila. Atvainojiet par kavesanos, te kads instruments nikojas 0097 03 34 KENEDIJ, LUDZAM PRECIZET, VAI NIKOSANAS IR UZ ZEMES VAI AUGSA

0097 03 39 Diemzel vel neesam sadzinusi pedas. Domajam, ka uz Zemes

0097 04 12 Hallo, «Smeltni». Seit Kenedijs. Mums ir provizoriski dati, ka jusu pavadoni kaut kada sistema nefunkcione pareizi. Atkartoju: mums ir provizoriski dati, ka gaisa kaut kas nav kartiba. Gaidu apstiprinajumu

0097 04 15 KENEDIJ, LODZU, NOSKAIDROJIET,
        KAS TA PAR SISTEMU 0097 04 18 Diemzel tas man vel nav zinots. Lai­kam vini gaida, kad nepareiza funkcio­nesana bus pilnigi apstiprinajusies 0097 04 21 VAI, PEC JUSU PARBAUDEM, OR­BITA JOPROJAM IR STABILA? 0097 04 22 Vandenberga, musu aprekini apstiprina­jusi, ka, pec parbauzu datiem, orbita ir stabila. Atkartoju: orbita stabila 0097 05 18 Ak, Vandenberga, ta vien liekas, ka zi­nojumi par nepareizibam jusu pava­dona sistemu funkcionesana apstiprina­sies. Acimredzot ir sabojajusies stabili­zacijas sistema. Stabilizacijas raditaja bultina tuvojas atzimei divpadsmit. At­kartoju: atzimei divpadsmit 0097 05 30 VAI JUS ESAT SOS DATUS PAR­BAUDIJUSI AR SKAITLOSANAS MASINAM?

0097 05 35 Zel, puisi, bet musu skaitlosanas masi­nas visu apstiprinajusas. Viss rada, ka bojajums tiesam ir 0097 05 45 HALLO, HJUSTONA. VAI JUS NESA­VIENOTU AR SIDNEJU? MUMS JA­SALIDZINA DATI 0097 05 51 Programmas «Smeltnis» vadisanas centr, seit Sidnejas stacija. Savu ieprieksejo zinojumu apstiprinam. Kad pavadonis parlidoja mus pedejo reizi, nekadas nepareizibas nenoverojam 0097 06 12 MUSU KONTROLAPLESES LIECINA, KA VISAS SISTEMAS FUNKCIONE PAREIZI UN ORBITA IR STABILA. APSAUBAM KENEDIJA ZEMES­RAGA INSTRUMENTU RADIJUMU PRECIZITATI

0097 06 18 «Smeltni», seit Kenedijs. Esam savus parbaudes skaitijumus atkartojusi. Re­zultati, gluzi tapat ka ieprieksejo reizi, rada, ka sistemas funkcione nepareizi. Vai no Grandbahamas esat ko sane­musi?

0097 06 23 VEL NEESAM, KENEDIJ. GAIDAM 0097 06 36 HJUSTONA, SEIT «SMELTNA» VA- DISANAS CENTRS. VAI JUSU OR­BITU IZSKAITLOSANAS GRUPA VAR MUMS KAUT KO PAZINOT?
0097 06 46 «Smeltni», sobrid neko nevaram. Musu skaitlosanas masinam nepietiek datu. Tas joprojam dod lauka rezultatus, pec kuriem iznak, ka orbita ir stabila un visas sistemas strada normali 0097 07 22 «Smeltni», seit Grandbahamas stacija.
        Zinojam, ka jusu pavadonis «Smeltnis VII» parlidoja saskana ar grafiku. Pro­vizoriskie dati, kurus ieguvam, noteicot atrasanas vietu ar radiolokatoru, bija normali, bet parlidosanas ilgums nezin kapec ir palielinajies. Ludzu, atstajiet liniju ieslegtu lidz telemetrijas datu sa­nemsanai

0097 07 25 ATSTAJAM, GRANDBAHAMA 0097 07 29 «Smeltni», diemzel Kenedija zemesraga noverojumi ir apstiprinajusies. Atkar­toju: musu skaitlojumi apstiprina Kene­dija zemesraga noverojumus par sis­temu nepareizu funkcionesanu. Patla­ban inusu dati tiek parraiditi uz Hjus- tonu. Vai tos paraleli adreset ari jums? 0097 07 34 NE, MES PAGAIDISIM HJUSTONAS IZSKAITLOJUMUS. VINIEM IETIL­PIGAKI PROGNOSTISKIE BLOKI
0097 07 36 «Smeltni», Hjustona ir sanemusi Grand­bahamas datus. Tie tiek apstradati pec programmas «Dispar». Uzgaidiet desmit sekundes

0097 07 47 «Smeltni», seit LIjustona. Skaitlojums pec programmas «Dispar» apstiprina, ka sistemas nefunkcione pareizi. Jusu pavadonis tagad atrodas nestabila or-
        bita, parlidosanas ilgums palielinajies par nulle komats trim sekundem uz loka vienibu. Paslaik analizejam orbi­tas raksturlielumus. Vai jus velaties, lai izanalizejam datus vel kada cita aspekta?

0097 07 59 NE, HJUSTONA. LIEKAS, JUS STRA­DAJAT LIELISKI

0097 08 10 Drankigi iznacis, «Smeltni». Jutam lidzi

0097 08 18 IESPEJAMI ATRI DODIET MUMS ORBITAS PAZEMINASANAS RADI­TAJUS. VADIBA GRIB DIVU TU­VAKO RINKOJUMU LAIKA PIE­NEMT LEMUMU PAR VADAMO NO­LAISANOS

0097 08 32 Saprotu, «Smeltni». Izsakam lidzjutibu

0097 11 35 «Smeltni», Hjustonas orbitu izskaitlo­sanas grupa orbitas nestabilitati ap­stiprinajusi. Pazeminasanas raditaji tiek pazinoti jusu stacijai pa datu parraidisanas liniju

0097 11 44 KADI TIE IZSKATAS, HJUSTONA?

0097 11 51 Slikti

0097 11 59 NESAPRATU. LUDZU, ATKARTO­JIET

0097 12 07 Slikti. Pa burtiem: satans, lidojums, in­cidents, krami, tinte, iznakums

0097 12 15 HJUSTONA, VAI JUMS NAV ZI­NAMS, KADI VARETU BUT CELONI? GANDRIZ SIMT STUNDU SIS PA­VADONIS IR ATRADIES LIELISKA ORBITA. KAS GAN AR VINU NOTI­CIS?

0097 12 29 Pasi nesaprotam. Varbut notikusi sa­dursme. Jaunajai orbitai ir paliela pre- cesija

0097 12 44 HJUSTONA, MUSU SKAITLOSANAS MASINAS APSTRADA UZTVERTOS DATUS. ARI MES DOMAJAM, KA BUS BIJUSI SADURSME. VAI JUMS, VECISI, TAJAS KOORDINATES NE­KAS NELIDO?

0097 13 01 «Smeltni», Kara aviacijas gaisa uzrau­dziba apliecina to pasu, ko jums zino­jam mes: jusu mazula tuvuma neviena nav

0097 13 50 HJUSTONA, MUSU SKAITLOSANAS MASINAS TO VERTE KA NEJAUSU NOTIKUMU. VARBUTIBA IR LIELA­KA PAR NULLE KOMATS SEPTIN­DESMIT DEVINI 0097 15 00 Mums tur nav ko piebilst. Laikam jau ta ari bus. Vai jus vinu laidisit zeme? 0097 15 15 VEL NEESAM IZLEMUSI, HJUSTO­NA. TIKLIDZ LEMUMS BUS PIE­NEMTS, TULIT JUMS PAZINOSIM
0097 17 54 HJUSTONA, MUSU VADIBA IR IZ­VIRZIJUSI JAUTAJUMU, VAI

0097 17 59 (Hjustonas atbilde izdzesta) 0097 18 43 (Programmas «Smeltnis» vadisanas centra jautajums Hjustonai izdzests) 0097 19 03 (Hjustonas atbilde izdzesta) 0097 19 11 PIEKRITAM, HJUSTONA. IZLEM­SIM, TIKLIDZ BUSIM SANEMUSI NO SIDNEJAS GALIGO APSTIPRI­NAJUMU PAR ORBITAS SARUKSA- NU. VAI JUS TAS APMIERINA?
0097 19 50 Pilnigi, «Smeltni». Gaidam 0097 24 32 HJUSTONA, MES APSTRADAJAM SAVUS DATUS VELREIZ UN VAIRS NEUZSKATAM, KA VARETU BUT

0097 24 39 Sapratu, «Smeltni» 0097 29 13 HJUSTONA, VEL AIZVIEN GAIDAM UZ SIDNEJU

0097 34 54 Programmas «Smeltnis» vadisanas centr, seit Sidnejas stacija. Tikko izse­kojam jusu pavadona parlidojumu. Musu ieprieksejie noverojumi liecinaja, ka parlidosanas ilgums ir palielinajies. Soreiz tas jau ir parsteidzosi liels 0097 35
12 PALDIES, SIDNEJA 0097 35 22 Jums nav veicies, «Smeltni». Jutam lidzi

0097 39 02 PROGRAMMAS «SMELTNIS» VADI­SANAS CENTRS VISAM SEKOSA- NAS STACIJAM. MOSU SKAITLOSA- NAS MASINAS IR APREKINAJUSAS PAVADONA ORBITAS SARUKSA­NAS RAKSTURLIELUMUS. GAIDIET GALIGO LEMUMU, KAD MES LAI­DISIM TO ZEME
        - Kas tie par izdzesumiem? - Hols vaicaja.
        - Majors Menciks Vandenberga man sacija, ka ta­jas vietas runa esot bijusi par krievu pavadoniem saja zona, - Stouns atbildeja. - Beigu beigas gan Hju­stona, gan Vandenberga esot secinajusi, ka krievi nedz tisi, nedz netisi nav izsitusi
«Smeltni» no orbitas. Kops ta briza citadu viedokli neviens nav izteicis.
        Visi palocija galvu.
        - Kardinajums jau ir liels, - Stouns turpinaja. - Kentuki stata Gaisa kara flotei ir speciala stacija, kas seko visiem pavadoniem, kuri rinko orbitas ap Zemi. Sai stacijai ir divkarss uzdevums - noverot vecos, zi­namos pavadonus un atklat jaunus. Paslaik ap Zemi rinko divpadsmit nenoskaidrotas izcelsmes pavadoni; citiem vardiem sakot - tie nav musejie, bet tie nav ari tadi padomju pavadoni, par kuru palaisanu butu pa­zinots. Bet, lai nu kam tie piederetu, svarigs ir kas cits: tur augsa tagad maisas milzums pavadonu. Pa­gajuso piektdien Gaisa kara flote zinoja, ka ap Zemi rinko 587 maksligi kermeni. Sai skaita ietilpst veci, sen vairs nefunkcionejosi pavadoni no amerikanu se­rijas «Explorer» un krievu serijas
«Sputnik», ka ari paatrinataji un nesejrakesu pedejas pakapes - vardu sakot, visi pa stabilam orbitam rinkojosi objekti, kuri ir pietiekami lieli, lai atstarotu lokatora staru.
        - Daudz gan to pavadonu, - teica Hols.
        - Ja. Varbut to ir pat vel daudz vairak. Gaisa kara flotes specialisti doma, ka tur augsa ir lerums visadu grabazu - uzgrieznu, bultskruvju, metala gabalu -,
        kas ari lido pa vairak vai mazak stabilam orbitam. Pil­nigi stabilu orbitu, ka jus zinat, nav. Jebkurs pavado­nis, ja to regulari nekoriges, beigu beigas noies no orbitas un saks pa spirali tuvoties Zemei, lidz beidzot atmosferas blivajos slanos sadegs. Bet tas var notikt vairakus gadus, pat gadu desmitus pec palaisanas. Ta vai citadi, Gaisa kara flotes specialisti verte, ka orbi- tejoso objektu kopskaits varetu but ap septindesmit pieciem tukstosiem.
        - Tatad «Smeltnis» vareja sadurties ar kadu no sim grabazam?
        - Ja, tas ir iespejams.
        - Bet varbut ar meteoritu?
        - Ari tada varbutiba pastav, un Vandenberga dod prieksroku tiesi tai. Nejauss atgadijums, visticamak - meteorits.
        - Vai sajas dienas nav bijusi meteoritu lieti?
        - Pec visa spriezot, nav bijusi. Bet sadursmi ar meteoritu tas neizsledz.
        Livits nokasejas un teica:
        - Pastav vel viena iespejamiba.
        Stouns sarauca pieri. Vins zinaja, ka Livitam pie­mit bagata iztele un tas ir si zinatnieka speks un ari vajums. Dazkart Livita hipotezes parsteidza un aiz­rava, citreiz vienkarsi kaitinaja.
        - Pienemt, ka surp atcelojusas skembas no kadas citas planetu sistemas, nebutu nekada pamata, - Stouns sacija. - Ja nu vienigi…
        - Piekritu, - Livits vinu partrauca. - Nekada pa­mata. Sadu hipotezi nebalsta ne mazakais fakta ga­lins. Un tomer es nedomaju, ka mes drikstam so iespejamibu ignoret.
        Klusi noskaneja gongs. Suliga sievietes balss, par kuru Hols tagad zinaja, ka ta pieder Gledisai Stiven- sai no Omahas, klusi teica:
        - Kungi, jus varat doties uz nakamo limeni.

13.

5. LIMENIS

        Piektais limenis bija izkrasots neuzkritosi zils, un ari kombinezoni tagad viniem bija zili. Bartons izra­dija Holam, kas te ir.
        - Sis stavs ir lidzigs visiem parejiem - ari gre- dzenveidigs. Pareizak sakot, tas ir veidots no vaira­kiem koncentriskiem gredzeniem. Paslaik mes esam pasa areja gredzena. Te mes dzivosim un strada­sim. Kafeterija, gulamistabas un citas sada rakstura telpas ir seit. Nakamaja gredzena atrodas laboratori­jas. Bet aiz ta
        - no mums hermetiski izoleta centrala serde. Tur tad ari paslaik ir pavadonis un abi dzivi palikusie.
        - Tatad no mums vini ir izoleti?
        - Ja.
        - Ka mes tada gadijuma tiksim viniem klat?
        - Vai jus nekad neesat lietojis cimdkameru? - Bartons jautaja.
        Hols papurinaja galvu. Bartons paskaidroja, ka ta sauc lielas caurspidigas plastmasas kameras, kuras izmanto, stradajot ar steriliem materialiem. Kameru sienas izgriezti caurumi, un tajos hermetiski iestip­rinati pirkstaini cimdi. Iebazusi tajos rokas, jus varat darboties ar kamera ievietotajiem materialiem, neska­rot tos ar pirkstiem, bet gan tikai ar cimdu sterilo virsmu.
        - Mes esam sperusi soli talak, - Bartons sacija. - Te mums ir veselas istabas, kas nav nekas cits ka hipertrofetas cimdkameras. Cimdi, kuros var iebazt tikai rokas, ir aizstati ar plastikata kombinezoniem, kuros var ielist pats. Driz dabusit redzet.
        Pa lokveidigo gaiteni vini aizgaja lidz durvim ar uzrakstu «GALVENA KONTROLE». Livits un Stouns tur jau mierigi stradaja. Si «galvena kontrole» bija saura, ar elektronisko aparaturu piebliveta telpa. Viena siena bija no stikla, caur to seit stradajosie va­reja redzet visu, kas notiek blakustelpa.
        Hols skatijas, ka otrpus stikla sienas mehaniskas rokas pievirza pavadoni pie galda un uzliek uz ta. Vins vel nekad nebija redzejis pavadoni, tapec veroja notiekoso ar interesi. Pavadonis bija mazaks, neka vins bija iedomajies, tikai apmeram metru gars. Viens gals, ieejot atmosferas blivajos slanos, bija apdedzis un apkusis.
        Stouna vaditas, mehaniskas rokas pavadona sanos atvilka vala mazu liekskerveida aizbidni, lidz ar to at­verdamas pavadona konteineru.
        - Seit, - Stouns sacija, izvilkdams pirkstus no va­disanas organiem, kas izskatijas pec diviem vara si- tamrinkiem, operators iebaza tajos savas rokas un kustinaja tas ta, ka aiz sienas vajadzeja kusteties me­haniskajam rokam. - Tagad mums janoteic, vai pava­doni vel ir uzglabajies kaut kas biologiski aktivs. Kadi bus priekslikumi?
        - Ar zurku, - atbildeja Livits. - Ar melno Norve­gijas zurku.
        Melna Norvegijas zurka nepavisam nebija melna. Sadi sauca kadu zurku liniju, kas, iespejams, bija vis­slavenaka laboratorijas dzivnieku linija zinatnes ves­ture; kadreiz ta tiesam bija bijusi melna un sastopama tikai Norvegija, bet, ilgus gadus un neskaitamas pa­audzes selekcioneta, ta bija kluvusi balta, maza un loti parociga. Sakara ar «biologisko eksploziju» bija radies pieprasijums pec liela skaita genetiski vienadu organismu. Pedejos trisdesmit gados bija maksligi iz­veidots vairak neka tukstotis dzivnieku «tiro liniju». Kas attiecas uz melno Norvegijas zurku, tad tagad ar sis linijas dzivniekiem vareja eksperimentet jebkurs zinatnieks jebkura pasaules mala, turklat drosi zinot, ka citi zinatnieki, vienalga, kur tie atrastos, vares vina eksperimentu atkartot vai turpinat ar praktiski iden­tiskiem organismiem.
        - Pec tam ar rezus pertiki, - Bartons turpinaja. - Pie primatiem mums bus jakeras agri vai velu.
        Parejie klusedami piekrita. Laboratorija «Meza ugunsgreks» bija sagatavota eksperimentesanai ne vien ar sikiem un letiem dzivniekiem, bet ari ar per­tikiem, ieskaitot augstakos. Stradat ar pertikiem, it se­viski zemakajiem, bija arkartigi gruti: mazie primati izturejas naidigi, bija loti atri un viltigi. Par seviski grutiem un neparocigiem objektiem petnieki uzskatija Dien\ndamerikas pertikus ar to tverejastem. Stastija, ka dazs labs zinatnieks,'gribedams tadam pertikim kaut ko ieslircinat, esot aicinajis paliga par turetajiem tris cetrus laborantus, bet pertikis tik un ta pamanijies atbrivot asti, satvert slirci un aizlidinat to kakta.
        Teoretiskais pamats eksperimentesanai ar prima­tiem bija atzina, ka sie dzivnieki ir biologiski vistu- vaki cilvekam. 50. gados vairakas laboratorijas, neze­lodamas pulu un lidzeklu, meginaja rikot eksperimen­tus ar gorillam - skietami viscilveciskakajiem dziv­niekiem. Tacu ap 1960. gadu tika pieradits, ka bioki­miski cilvekam vislidzigakais ir nevis gorilla, bet gan simpanze. (Meklejot cilvekam lidzigus laboratorijas dzivniekus, ar parsteigumiem gadas sastapties biezi. Piemeram, imunologiskiem un onkologiskiem petiju­miem vispiemerotakais ir izradijies kamis, jo si zverina organisms reage loti lidzigi cilveka organismam, bet cilveka sirds un asinsrites petisanai, lai cik divaini, vislabak noder cuka.)
        Stouns atkal iebaza savas rokas vadisanas organos un saka ar tiem uzmanigi manipulet. Cauri stiklam bija redzams, ka melnie metala pirksti virzas uz bla- kustelpas talako sienu, gar kuru vairakos stavos bija izvietoti kratirti ar laboratorijas dzivniekiem, ko rto telpas parejas dalas skira virinamas hermetiskas dur­tinas. Holam sis durtinas nezin kapec atgadinaja automatrestoranu.
        Mehaniskas rokas atvera vienas durtinas, iznema kratinu ar zurku, parnesa to uz vidu un nolika blakus pavadonim. Zurka apskatijas visapkart, paosnaja gaisu un dazas reizes savadi pastiepa kaklu. Tulit pec tam vina nokrita uz saniem, noraustijas un sastinga.
        Tas notika tik parsteidzosi atri, ka Hols negribeja ticet savam acim.
        - Ak dievs, cik strauja norise! - izsaucas Stouns.
        - Gruti bus, - piebilda Livits.
        - Mes varam meginat ar iezimetajiem atomiem, - Bartons ierosinaja.
        - Ja, iezimetie atomi te bus vajadzigi, - teica Stouns. - Cik atri strada musu notaustitajierices?
        - Ja vajag, milisekundes.
        - Vajadzes.
        - Meginiet ar rezus pertiki, - Bartons atkartoja. - Tik un ta jums vienu eksemplaru vajadzes ziedot sekcijai.
        Stouns atkal virzija mehaniskas rokas uz talako sienu, atvera vel vienas durtinas un izvilka kratinu, kura sedeja liels, bruns rezus pertikis. Tiklidz kratinu pacela no gridas, pertikis saka griezigi spiegt un sis­ties pret kratina stieniem. Pec tam, piekeris vienu roku pie krutim ar parsteiguma un izbailu izteiksmi seja, vins nomira.
        Stouns pasupoja galvu.
        - Nu labi, tagad mes vismaz zinam, ka sis faktors joprojam ir biologiski aktivs. Tas, kas apslepkavoja pidmontiesus, nav nekur izgaisis un darbojas tikpat specigi.
        - Vins noputas. - Ja vien «specigi» te ir is­tais vards.

• - Vajadzetu sakt pavadona notaustisanu, - sacija Livits.
        - Bet es nemsu beigtos dzivniekus un papetisu, ar ko si slimiba varetu sakties,
        - teica Bartons. - Pec tam iztaisisu sekciju.
        Stouns velreiz manipuleja ar mehaniskajam rokam. Vins pacela gaisa kratinus ar zurku un pertiki un no­lika tos uz elastigas starplaboratoriju transportiera lentes pie pretejas sienas. Pec tam uz pults nospieda pogu ar uzrakstu «SEKCIJA». Lente saka slidet uz prieksu.
        Bartons izgaja gaiteni un devas pa to uz patologi­jas laboratorijas sekciju zali, kurp transportierim jau vajadzeja but aiznesusam kratinus.
        Stouns sacija Holam:
        - Jus starp mums esat vienigais arsts. Baidos, ka tagad jums bus jastrada vaiga sviedros.
        - Par pediatru un gerontologu?
        - Tiesi ta. Paskatieties pats, ko tur iespejams no­skaidrot. Abi jusu pacienti atrodas musu jauktaja la­boratorija, kas ir iekartota speciali tadiem neparedze­tiem gadijumiem ka sis. Tur ir ari pults, no kuras var saistities ar skaitlosanas masinu, lai izmantotu tas pakalpojumus. Ka tas darams, to jums ieradis labo­rante.

14
        JAUKTA LABORATORIJA

        Hols atvera durvis ar uzrakstu «JAUKTA LABO­RATORIJA», pie sevis nodomadams, cik labi sis no­saukums atbilst tam, kas vinam te bus jadara: kas gan vareja but kopigs vecukam ar zidaini, iznemot to, ka Holam bija jasaglaba abu dzivibas, ka program­mas izpilde abiem bija loti svariga nozime un ka ar abiem vinam bija gaidama pamatiga tiopulesanas?
        Vins nokluva neliela istaba, kas bija lidziga nupat atstatajai. Ari sai bija plass stikla logs, pa kuru va­reja skatities dibentelpa. Tur atradas divas gultas un tajas - Piters Dzeksons un zidainis. Bet kaut kas ne­redzets bija cetri pie sim gultam stavosie caurspidigie plastmasas terpi, kas izskatijas ka piepusti un pec formas atgadinaja cilveku stavus. No katra terpa surp uz sienu stiepas tunelis.
        Acimredzot, lai varetu darboties ar pacientiem is­taba aiz stiklotas sienas, vajadzeja pa tuneli ielist viena no siem terpiem.
        Laborante, kas bija piekomandeta vinam paliga, se­deja, noliekusies par ESM pulti. Atravusies no darba, vina stadijas prieksa ka Karena Ansone un saka skaid­rot Holam sejienes skaitlosanas sistemas darbibas principus.
        - Si ir tikai viena no apakscentralem, kuras sa­vienotas ar elektronisko skaitlosanas masinu, kas at­rodas laboratorijas «Meza ugunsgreks» pirmaja limeni,
        - vina teica. - Visa laboratorija tadu apaks- centraju ir trisdesmit. Dialogu ar masinu var vienlai­kus uzturet trisdesmit cilveki.
        Hols pamaja ar galvu. Dalita masinlaika princips vinam bija skaidrs. Vins zinaja, ka vienas un tas pa­sas skaitlosanas masinas pakalpojumus var reize iz­mantot pat divsimt cilveku, jo ESM darbojas loti atri, uzdevumu atrisinadama sekundes dalas, bet cilveks katrai darbibai patere sekundes, ja ne minutes. No­darbinat masinu tikai vienam cilvekam nav lietderigi: kamer lente ieperfore komandas, paiet vairakas minu­tes, un masina pa so laiku stav dika; pec tam, kad komandas ievaditas, masina dod ara atbildi gandriz acumirkligi. Tas nozime, ka ta nostav dika tikpat ka visu laiku. Iekartojot ta, lai dialogu ar masinu vien­laikus varetu uzturet lielaks skaits cilveku, masinu iespejams noslogot nesalidzinami pilnigak.
        - Ja gadas sastregums, kad masina vienlaikus sa­nemusi daudz uzdevumu, - laborante turpinaja, - at­bilde var aizkaveties par vienu vai divam sekundem. Bet parasti ta pienak tulit. Seit mes lietojam pro­grammu MEDCOM. Vai jus tadu zinat?
        Hols papurinaja galvu.
        - Ta ir mediciniskas informacijas analizes pro­gramma. Jus ievadat pacienta izmeklesanas datus, un masina pec sis programmas uzstada diagnozi un ieteic, kada kartiba izdarit arstesanu, vai norada, Ikadi dati vel vajadzigi, lai diagnozi parbauditu.
        : - Liekas, tam vajag but visai erti.
        - Galvenais - atri. Visus laboratoriskos izmekle­jumus pie mums veic automatiskas masinas. Tapec pat sarezgitos saslimsanas gadijumos mes diagnozi varam uzstadit dazas minutes.
        Hols paskatijas caur stiklu uz abiem pacientiem.
        - Kas ar viniem darits lidz sim?
        - Nekas. Pirmaja stava viniem piesledza intra­venozo infuziju. Piteram Dzeksonam ievada asins plazmu, zidainim - dekstrozi un udeni. Skiet, ka ta­gad udens viniem organisma ir diezgan un dziviba nav apdraudeta. Dzeksons vel aizvien ir nesamana. Acu zilisu reakcijas nav, uz.kairinajumiem nereage. Izskatas, ka vinam ir anemija.
        Hols pamaja ar galvu.
        - Vai sejienes laboratorija var izanalizet itin visu?
        - Pilnigi visu. Pat virsnieru dziedzera hormonus un asins sarecesanas ilgumu trombokinazes klatbutne.
        - Labi. Vajadzetu sakt, - Hols sacija.
        Karena iesledza savienojumu ar ESM.
        - Paskatieties, ka japieprasa laboratoriskie izmek­lejumi. Ar so gaismas zimuli pieskaroties ekranam, atzimejiet tur tos, kuri jums ir vajadzigi.
        Vina pasniedza Holam mazu gaismas zimuli un nospieda pogu «STARTS».
        Ekrans saka spidet. Uz ta paradijas saraksts, kura bija noraditas visas analizes, ko var pasutit masi­nai.
        Hols caurskatija so sarakstu, ar zimuli pieskarda- mies vinam vajadzigo analizu nosaukumiem. Aizskar­tie nosaukumi tulit pazuda no ekrana. Pasutijis kadas piecpadsmit, divdesmit analizes, Hols atkapas no pults.
        Attels no ekrana pazuda, un pec tam paradijas jauns.
        Pasutitajam analizem no katra pacienta vajadzes

20 cm3 dabiskas asins

10 cm3 skabenskabas asins

12 cm3 citronskabas asins

15 cm3 urina
        - Ja jus gribat izdarit visparigo izmeklesanu, es nemsu asinis, - laborante sacija. - Vai agrak jus kada no sim istabam esat bijis?
        Hols papurinaja galvu.
        - Patiesiba tas ir loti vienkarsi. Pa tuneliem mes ielidisim terpos. Pec tam tuneli aiz mums hermetiski noslegsies.
        - Noslegsies? Kadel?
        - Gadijumam, ja ar vienu vai otru no mums kas notiek, ja terps kaut kur ieplist jeb, ka teikts instruk­cija, «ja tiek izjaukts terpa virsmas veselums». Tada gadijuma bakterijas varetu pa tuneli izklut ara.
        - Tatad mes tur busim iesprostoti?
        - Ja. Gaiss mums pienaks no autonomas sistemas. Vai redzat tas tievas caurulites, kas iet uz turieni? Butiba, atrazdamies terpa, jus busit izolets no visas pasaules. Tacu uztraukties par to nevajadzetu. Terpu jus varat sabojat, vienigi iegriezot taja nejausi ar skalpeli, bet tas nav tik viegli izdarams, jo cimdi ir triskartaini.
        Karena ieradija, ka jalien ieksa, un Hols, daridams vinai pakal, driz vien nokluva plastmasas terpa, pie­celas kajas un jutas ka milzigs, neveikls rapulis; staigat bija gruti, un tunelis ka resna aste vilkas lidzi.
        Pec mirkla atskaneja snakona, un vina terps aiz- hermetizejas. Vel viens snaciens, un gaiss kluva vess - to vinam saka pievadit autonoma sistema.
        Laborante pasniedza vinam izmeklesanas instru­mentus. Kamer vina zidainim nema no deninu venas asinis, Hols pieversa uzmanibu Piteram Dzeksonam.
        Vecais virs bija bals - anemija. Un loti vajs. Pirma doma - vezis. Otra - tuberkuloze, alkoholisms vai kads cits hronisks process… Un bez samanas. Meginadams izdarit diferencialo diagnosticesanu, Hols domas parcilaja iespejamos variantus, sakot ar epilepsiju un beidzot ar hipoglikemisko soku un trieku.
        Velak Hols atzinas, cik mulkigi juties, kad ESM iz­devusi vinam pilnigu pacienta stavokla analizi, nora­didama ari dazu diagnozu varbutibu. Tolaik vins vel neka nezinaja par sejienes ESM iespejam un tas pro­grammu kvalitati.
        Vins parbaudija Dzeksona asinsspiedienu. Tas bija zems, 85/50. Pulss bija atrs,
110. Temperatura 36,5. Elposana 30 un pietiekami dzila.
        Hols secigi izmekleja visu kermeni, no galvas lidz kajam. Kad vins radija pacientam sapes, uzspiezdams
        UZ trijzaru nerva atzarojuma zem uzacs, vecuks sa­viebas un pacela rokas, it ka gribedams Holu atgrust.
        Varbut vins nemaz nebija bez samanas. Varbut tas bija stupors. Hols sapurinaja vinu aiz pleciem.
        - Mister Dzekson! Mister Dzekson!
        Vecuks neatbildeja, bet pec tam it ka saka lenam atgut samanu. Hols kliedza Dzeksonam ausi vina vardu un specigi vinu sapurinaja. Vins uz isu mirkli atvera acis un pateica:
        - Ejiet… prom …
        Hols turpinaja vinu purinat, bet Dzeksons atslaba, kluva lengans un atkal parstaja reaget uz apkartni. Zaudejis ceribas vinu atmodinat, Hols atsaka vispa­rigo izmeklesanu. Plausas bija tiras, un ari sirds likas esam normala. Bet veders bija izspilets, un vienu reizi Dzeksons noristijas - pa muti izteceja asinaina struklina. Hols steigsus izdarija asins analizi attieciba uz bazofiliskajiem leikocitiem. Reakcija bija pozitiva. Tad vins parbaudija taisnas zarnas saturu un ari tur atrada asins piejaukumu.
        Hols pagriezas pret laboranti, kas jau bija none­musi visus asins paraugus un paslaik lika stobrinus ESM analizatora istabas kakta.
        - Izradas, vecukam asino kungis, - vins sacija. - Cik driz dabusim rezultatus?
        Karena noradija uz televizijas ekranu pie griestiem.
        - Zinojumi no laboratorijas tiek parraiditi tulit, tiklidz tie pienak. Tos parada seit un ari otra istaba uz pults. Vieglakas analizes nak atpakal pirmas. Drosi vien pec paris minutem bus gatavs hematokrits.
        Hols gaidija. Ekrans iedegas, un uz ta paradijas vardi:
        DZEKSONS, PITERS Laboratoriskie izmeklejumi
        Analizes veids Norma Faktiski Hematokrits 38 -54 21
        - Tikai puse no normas, - Hols teica, uzlika Dzek- sonam skabekla masku un piespradzeja to. - Mums bus vajadzigas vismaz cetras devas. Plus divas de­vas plazmas.
        - Es pasutisu.
        - Lai atgada, cik driz vien var.
        Karena piegaja pie talruna, piezvanija uz konser­vetas asins glabatavu otraja limeni un ludza steidzigi apmierinat pieprasijumu. Hols pa to laiku pieversas bernam.
        Kops vins pedejo reizi bija izmeklejis zidaini, daudz udenu bija aiztecejis, un pavisam bija aizmirsies, cik tas ir gruti. Tiklidz vins gribeja ieskatities bernam acis, mazulis tas aizvera un vala netaisija. Tiklidz me­ginaja apskatit rikli, mazulis saknieba lupas. Tiklidz gribeja izklausit sirdi, zidainis saka mezonigi kliegt, pilnigi apslapedams sirds skanas.
        Tacu Hols meginaja vel un vel, atceredamies, ko teica Stouns. Sie abi arkartigi nevienadie cilveki esot vienigie, kuri Pidmonta palikusi dzivi. Tatad viniem kaut ka bija izdevies so slimibu uzveikt. Tatad starp grumbaino vecuku, kas vema asinis, un sarto, aizgut­nem raudoso berninu pastaveja kaut kada kopibas saite.
        Pirmaja bridi likas - kas gan var but kopigs siem pretmetiem, kuri atrodas katrs sava dzives spektra gala un atskiras viens no otra ka diena no nakts?
        Un tomer kaut kam kopigam tur vajadzeja but.
        Bernu Hols izmekleja pusstundu, un iznakuma vi­nam bija jasecina, ka, pec visa spriezot, zidainis ir pilnigi vesels un gluzi normals. Vinam nebija neka savada, ar ko vins kaut mazdruscin atskirtos no pare­jiem.
        Iznemot to, ka vins noslepumaina karta bija palicis dzivs.

15.

«GALVENA KONTROLE»

        Stouns ar Livitu sedeja «Galvenas kontroles» priekstelpa, caur stiklu skatidamies izoletaja diben- telpa, kur atradas pavadonis. Abas telpas, kas ne­bija seviski lielas, bija koncentreta sarezgita un darga iekarta. Ta bija izmaksajusi divus miljonus do­laru - dargak par jebkuru citu objektu laboratorija «Meza ugunsgreks». Un tai ari bija izskiriga loma vi­sas laboratorijas funkcionesana.

«Galvena kontrole» bija pirmais posms pavadona izpete. Tas svarigaka funkcija bija atrast un atdalit no visa lieka svesas sikbutnes. Atbilstosi «Dzivibas analizes metodikai» programma «Meza ugunsgreks» bija paredzeti tris darba posmi: atrasana, raksturo­sana un paklausana kontrolei. Vispirms sikbutnes bija jaatrod, pec tam - jaizpeta un jaizprot. Un tikai tad vareja meklet celus, ka tas savaldit.

«Galvena kontrole» bija izveidota atbilstosi pirma­jai funkcijai - sveso mikroorganismu atrasanai.
        Livits un Stouns sedeja pie pults ar neskaitamam pogam, sviram un skalam. Stouns vadija mehaniskas rokas, Livits darbojas ar mikroskopu. Ieiet dibentelpa un apskatit pavadoni tiesi, protams, nebija iespejams. Vinu vieta to vareja izdarit talvadatni, pusautomatiski mikroskopi, kuru ekrani atradas saipus stikla sienas, viniem prieksa.
        Sakuma bija gudrojusi, ko sai noluka izmantot - televiziju vai kaut kadu attela tiesas parraidisanas sistemu. Televizijas aparatura bija letaka un vieglak uzstadama; televizijas attela pastiprinatajus jau lie­toja elektronu mikroskopos, rentgenaparatos un vai­rakas citas iekartas. Tomer beigu beigas grupa «Meza ugunsgreks» nosprieda, ka tas merkiem televizijas ek­rans ir parak neprecizs; pat kamera ar dubultizversi, kas deva divreiz vairak svitru neka parasti un lidz ar to ari krietni skaidraku attelu, nevareja garantet, ka izskirsanas speja nebus par mazu. Visu apsverusi, grupa «Meza ugunsgreks» izvelejas skiedru optikas sistemu, kura attels pa cuskveidigu stikla skiedru kuli tika parraidits tiesi uz speciala ekrana. Si sistema deva skaidru, asu attelu.
        Stouns nostatija pavadoni un nospieda attiecigas pogas. No griestiem nolaidas melna ladite un saka pakapeniski parlukot visu pavadona virsmu. Abi viri pieversas ekraniem.
        - Saksim ar pieckartigo, - Stouns teica.
        Livits iestadija pogas atbilstosi pieckartigam palie­linajumam. Vini veroja ekranu, bet kamera rinkoja ap pavadoni, automatiski turedama fokusa metala vir­smu. Noskatijusies vienu pilnu parlukojumu, vini par­sledza kameru uz divdesmitkartigu palielinajumu. Ta­gad parlukosana vilkas daudz gausak, jo skata lauks bija krietni sasaurinajies. Uz pavadona virsmas jo­projam neredzeja nedz cauruminu, nedz bedrisu, nedz ari kaut kadu uzaugumu.
        - Pariesim uz simtkartigo.
        Livits parreguleja aparaturu un pec tam atkal at­sedas. Tagad vinus gaidija ilga un apniciga skatisa­nas, turklat bez drosam ceribam, ka soreiz kaut ko atradis. Pec tam bija japarmekle pavadona ieksa, un vareja gadities, ka mekletais tiks atrasts tur. Bet tik­pat labi vareja gadities, ka ari tur vini neko neatradis. Tiklab viena, ka otra gadijuma viniem bija japanem paraugi analizem, ka ari jaievieto barotnes nokasi- jumi un iztriepes.
        Livits atrava acis no ekrana un bridi paveroja, ka kamera, sarezgitas stienu un stieplu sistemas tureta,
        lenam met loku pec loka ap pavadoni. Pec tam vins atkal pieversas ekranarrt.
        Pavisam «Galvenas kontroles» priekstelpa bija tris ekrani, un visi radija vienu un to pasu skata lauku. Teoretiski vini vareja izmantot tris parlukosanas ka­meras, kuru radijumi tad tiktu projiceti katrs uz sava ekrana. Tada gadijuma pavadonis tiktu norinkots tris­reiz isaka laika. Bet vini to negribeja darit, vismaz pagaidam. Ne Stouns, ne Livits neloloja iluziju, ka vini vares visu celienu nostradat ar neatslabstosu in­teresi un uzmanibu. Lai ka vini butu centusies, ar laiku modriba tik un ta butu mazinajusies. Vienu un to pasu attelu skatoties diviem, bija lielakas izredzes neko ne­palaist garam.
        Koniskais pavadonis bija 92,5 cm gars un pie pa­matnes 30 cm resns, tatad ta sanu virsmas laukums bija apmeram 2800 cm2 . Trijos parlukojumos - ar pieckartigu, divdesmitkartigu un simtkartigu palieli­najumu - pagaja mazliet vairak neka divas stundas. Kad tresais bija gala, Stouns sacija:
        - Tagad it ka vajadzetu turpinat ar cetrsimtcetr- desmitkartigu palielinajumu …
        - Bet?
        - Mani vilina tulit sakt pavadona ieksas apskati. Ja jau neko neatradisim, varesim atgriezties pie ar­puses un parlukot to ar cetrsimtcetrdesmitkartigo.
        - Piekritu.
        - Labi, - Stouns teica. - Saksim ar pieckartigu. Parsledziet uz ieksieni.
        Livits iedarbinaja vadisanas organus. Automatiska parlukosana tagad nebija iespejama. Kamera bija pro­grammeta ta, lai ta varetu automatiski sekot jebkura regularas formas kermena, piemeram, kuba, lodes vai konusa, konturam, bet bez sturesanas izzondet pava­dona iekspusi ta nevareja. Iestadijis lecas uz pieckar­tigu palielinajumu, Livits parsledza kameru uz rokas talvadibu. Pec tam vins to iestureja pavadona kon­teinera atvere. Stouns, kas veroja ekranu, sacija:
        - Vairak gaismas!
        Livita vaditi, no griestiem nolaidas pieci papildu gaismekli. Tie iedegas, pa atveri izgaismodami visu konteinera ieksieni.
        - Vai ir labak?
        - Loti labi.
        Skatidamies uz savu ekranu, Livits saka vadit ka­meru. Vairakas minutes pagaja, kamer vins to iema­nijas darit gludi: koordinet savas kustibas, skatoties uz ekranu, nebija vieglak ka rakstit, sekojot spalvas kustibam spoguli. Tacu jau driz vins vadija kameru itin gludi.
        Apskate pieckartiga palielinajuma ilga divdesmit minutes. Vienigais, ko vini atrada, bija bedrite zimula smailes resnuma. Apskati divdesmitkartiga palielina­juma vini pec Stouna priekslikuma saka tiesi ar so bedriti.
        Tagad vini ieraudzija melnu, robainu kriksiti smilsu graudina lieluma. Sur tur melnaja materiala pavideja zali ielasmojumi.
        Nedz viens, nedz otrs no viniem nepakustejas no vietas, kaut gan velak Livits atcerejas, ka no uztrau­kuma vins drebejis, domadams tikai vienu: vai tiesam ta ir kaut kada jauna,' pilnigi nepazistama dzivibas forma? Tomer skali vins tobrid pateica vienigi:
        - Interesanti.
        - Pabeigsim, ka nakas, apskati divdesmitkar- tigaja, - Stouns sacija. Balss vinam joprojam bija mieriga, tacu vareja redzet, ka vins tikai valdas.
        Livitam gribejas tulit apskatit graudinu lielaka pa­lielinajuma, bet vins saprata, ka Stounam ir taisniba. Vini nedriksteja izdarit parsteidzigus secinajumus, lai kadi tie butu. Uz panakumiem vareja ceret vienigi ar pacietibu, ar rupibu lidz pedejam. Vajadzeja virzities
        uz prieksu metodiski, katru darba posmu paveicot tik pamatigi, lai tur nekas nevaretu paslidet garam.
        Citadi vareja gadities, ka vini uzsak petijumus kada saura virziena un turpina tos stundam vai pat dienam ilgi, lai gala rezultata konstatetu vienigi to, ka ir dzi­nusies pakal regiem, kludijusies, nepareizi novertejusi faktus un veltigi izskiedusi laiku.
        Tapec Livits soli pa solim, rindu pa rindai parlukoja konteinera ieksejo virsmu divdesmitkartiga palielina­juma. Paris reizes, kad viniem likas, ka atkal ielas- mojas zali plankumini, Livits apstadinaja kameru un pierakstija koordinates, lai velak, skatoties specigaka palielinajuma, vini varetu sis vietas sameklet. Pagaja pusstunda, iekams Stouns pazinoja, ka divdesmitkarti- gaja palielinajuma tagad bus skatits diezgan.
        Vini taisija mazu pauzi, norija pa divam kofeina tabletem un uzdzera virsu udeni. Amfetaminus grupas locekli bija vienojusies lietot tikai seviski nopietnos gadijumos; V limena aptieka sie preparati bija dabu­jami, tacu ikdieniskai lietosanai nema kofeinu.
        Vel sajuzdams mute kofeina rugto garsu, Livits iesledza simtkartigas lecas un uzsaka treso parluko- jumu. Tapat ka ieprieksejo reizi, vispirms vini apska­tija jau zinamo bedriti un mazo, melno graudinu, kas taja atradas.
        Par nelielu vilsanos, specigaka palielinajuma grau­dins neizskatijas ne par matu savadaks ka ieprieksejas reizes, vienigi bija kluvis lielaks. Tomer tagad "bija redzams, ka tas ir neregulars nespodri melna, akme­nim lidziga materiala veidojums un ka ta robainaja virsma tiesam lasmo zali plankumini.
        - Ko jus par to teiksit? - jautaja Stouns.
        - Ja sis ir tas'objekts, ar kuru saduras pavadonis, tad japienem, ka tas vai nu bija traucies kolosala at­ruma, vai ari ir neiedomajami smags, jo sis objekts ir tik mazs …
        - Ka citadi nebutu varejis izsist pavadoni no or­bitas? Piekritu. Un tomer necik dzilu bedriti tas nav atstajis.
        - Tatad?
        Stouns paraustija plecus.
        - Tatad vai nu sis graudins nav orbitas mainas celonis, vai ari tam piemit kaut kadas elastiskas ipa­sibas, par kuram mums sobrid nav ne jausmas.
        - Ko jus domajat par tiem zalumiem?
        Stouns pasmaidija.
        - Sini upe bebri nemajo. Neiekritisu. Pagaidam tikai skatos un neko vairak pateikt nevaru.
        Livits pasmejas un atsaka sturet. Abi jutas paci­lati un iekseji bija parliecinati, ka mekletais ir roka. Vini apskatija parejas vietas, kur bija pavidejis za­lums, un tagad, specigaka pastiprinajuma, skaidri re­dzeja, ka tur tiesam ir zali plankumini.
        Bet sie plankumini izskatijas citadi neka tie, kuri bija uz robaina graudina. Pirmkart, sie bija lielaki un skita ari spilgtak lasmojam. Otrkart, so plankuminu armala likas lidzenaka un noapalota.
        - Gluzi ka kad pavadoni butu izskaiditi zalas kra­sas pilieni, - teica Stouns.
        - Es ceru, ka ta tomer nebus krasa.
        - To mes varetu parbaudit.
        - Pagaidisim, kamer busim paskatijusies cetrsimt- cetrdesmitkartigaja.
        Stouns piekrita. Ar pavadona virsmu notaustisanu vini nemas nu jau gandriz cetras stundas, bet ne viens, ne otrs vel nejutas noguris. Acis no saviem ekraniem vini neatrava pat tad, kad, mainoties lecam, tie uz bridi kluva miglaini. Kad attela asums bija atjauno­jies, vini atkal redzeja bedriti un melno graudinu ar zalajiem plankuminiem. Tagad, cetrsimtcetrdesmit- kartigaja palielinajuma, parsteidza virsmas nelidze­numi: graudins izskatijas pec sikas planetinas ar aug­stam kalnu smailem un dzilam ielejam. Livitam pat iesavas prata doma, ka ta tiesam ari ir mikroskopiska planeta, pavisam ista planeta, uz kuras ari tagad neskartas rosas tas savdabigas dzivas butnes. Vins sapurinaja galvu, dzidams sis domas prom. Tas tacu nebija iespejams.
        - Ja tas ir meteorits, tad izskatas traki jocigs, - teica Stouns.
        - Ko jus tadu saskatat?
        - Redziet, tur ta kreisa mala, - Stouns paradija uz ekrana. - Taja nav tadu izcilnu, kadi redzami vi­sur citur uz sis akmens drumslas - ja ta ir no ak­mens … Saja mala virsma ir gluda ka spogulis un diezgan lidzena.
        - Gluzi ka maksliga, vai ne?
        Stouns noputas.
        - Ja es vel ilgak uz to skatisos, var gadities, ka tiesam saku ta domat, - vins sacija. - Paskatisimies tos citus zalos plankumus.
        Livits nostadija kameru atbilstosi pierakstitajam koordinatem un noreguleja fokusejumu. Uz ekraniem paradijas cits attels - viens no zalajiem plankumi­niem tuvplana. Loti specigaja palielinajuma ta armala bija redzama pilnigi skaidri. Ta bija viegli izrobota, tapec plankums stipri vien atgadinaja pulkstena zob­ratu.
        - Lai mani perkons sasper,. ja ta nav … - Livits sacija.
        - Ne. Krasa ta nav. Robojums ir parak regulars.
        Peksni vinu acu prieksa notika, luk, kas: uz kadu
        pavisam isu sekundes dalu, ko nevareja saukt pat par mirkli, zalais plankums kluva purpursarkans, pec tam - atkal zals.
        - Vai jus to redzejat? - jautaja Livits.
        - Redzeju. Vai jus nemainijat apgaismojumu?
        - Ne. Neko neesmu aizticis.
        Pec briza notika tas pats: paradijas zals, vienu mirkli purpursarkans un atkal zals.
        - Apbrinojami.
        - Varbut tas ir …
        Vinu parsteigto acu prieksa plankums kluva pur­pursarkans un tads ari palika. Robi izzuda, acimre­dzot aizpildidamies ciet, jo plankums pec si notikuma bija ne vien pilnigi apals, bet ari mazliet palielinajies. Pec tam tas atkal kluva zals.
        - Aug, - sacija Stouns.
        Vini rikojas zibenigi. Nolaida leja kinokameras, kas tulit saka filmet objektu no pieciem punktiem ar at­rumu 96 kadri sekunde. Paildzinatas ekspozicijas ka­mera knikskinaja kadrus ar pussekundes intervalu. Bez tam Livits nolaida leja vel abas parejas talvadamas mikroskopa kameras un nostadija tas dazados lenkos pret pirmo kameru.
        Tagad katrs no trim ekraniem «Galvenas kontroles» priekstelpa radija zalo plankumu cita rakursa.
        - Vai mes nevaram iegut vel specigaku palielina­jumu? - Stouns jautaja.
        - Ne. Atcerieties - mes nospriedam, ka visspeci­gakais bus cetrsimtcetrdesmitkartigais.
        Stouns ladejas. Tatad, lai iegutu specigaku palieli­najumu, viniem vajadzeja pariet uz atsevisku istabu vai lietot elektronu mikroskopu. Gan viena, gan otra gadijuma bija jaizskiez daudz laika.
        - Vai nesaksim kultivesanu un izdalisanu? - vai­caja Livits.
        - Ja. Varam ari ta.
        Livits parsledza parlukosanas kameras uz divdes- mitkartigu palielinajumu. Tagad vini redzeja, ka ieveribas cienigi ir cetri punkti - tris atseviski zali plankumini un bedrite ar graudinu. Vins nospieda pults pogu ar uzrakstu «KULTORA», un no dibenis­tabas sienas izslideja paplate, uz kuras atradas mil­zums apalu Petri traucinu ar plastmasas vaciniem. Katra traucina bija plana barotnes kartina.
        Programma «Meza ugunsgreks» bija paredzets iz­mantot gandriz vai visas zinatnei pazistamas barot­nes - receklveidigus maisijumus, kas satur dazadas baribas vielas, kuras nepieciesamas, lai sikbutnes dzi­votu un vairotos. Blakus parastajam laboratorijas ba- rotnem - zirga un aitas asins agaram, sokolades aga- ram, tirajam agaram un Saburada barotnei - tur bija ari trisdesmit diagnostiskas barotnes, kas satu­reja dazadus cukurus un mineralvielas, cetrdesmit tris specializetas barotnes, ieskaitot tadas, kas piemerotas tuberkulozes nujinu un retu senisu augsanai, ka ari tiri eksperimentalas barotnes, kas apzimetas ar in­deksiem: ME-997, ME-423, ME-A12 utt.
        Uz paplates ar barotnem atradas ari sterilu tam­ponu kaudze. Rikodamies ar mehaniskajam rokam, Stouns sos tamponus pa vienam pacela, pielika pie pavadona virsmas, lai nonemtu iztriepi, un pec tam novietoja traucinos uz barotnem. Livits uz ESM ieejas ierices tastaturas izsita datus, kas bija nepieciesami, lai velak vini zinatu, no kuras vietas katra iztriepe nemta. Pabeigusi darboties ap pavadona arejo virsmu, vini pargaja pie konteinera. Iesledzis visspecigako pa­lielinajumu, Stouns loti rupigi nonema no zalajiem plankuminiem nokasijumus un parnesa tos uz visu veidu barotnem. Visbeidzot vins ar smalku pinceti sau­dzigi pacela graudinu un ievietoja to tira stikla trau­cina.
        Viss sis darbs aiznema vairak neka divas stundas. Pec tam Livits uz tastaturas izsita komandu pildit programmu MAXCULT, lidz ar to turpmakas rupes par simtiem Petri traucinos izsetajam kulturam no­dodams skaitlosanas masinai. Dala traucinu bija jatur normala spiediena un istabas temperatura parastaja
        Zemes atmosfera, citi - aukstuma vai karstuma, aug­sta spiediena vai vakuuma, tada atmosfera, kur ir maz vai daudz skabekla, gaisma vai tumsa. Lai trau­cinus izvietotu pa dazadajam kultivesanas kameram, cilvekam butu bijis jastrada dienam ilgi. Turpretim skaitlosanas masinai pietika ar sekundem.
        Kad komanda bija ievadita, Stouns Petri traucinus salika kaudzites uz konveijera lentes, un ta tos aiz­nesa uz kameram.
        Tagad viniem atlika tikai gaidit, gaidit divdesmit cetras lidz cetrdesmit astonas stundas, lai redzetu, kas no siem uzsejumiem izaudzis.
        - Tikmer mes varam analizet to smilsu graudinu vai kas nu tas tads ir, - Stouns sacija. - Vai elek­tronu mikroskopu jus labi parvaldat?
        - Sis tas bus pagaisis, - Livits atbildeja. Ar elek­tronu mikroskopu vins nebija stradajis jau gandriz gadu.
        - Nu, labi, es sagatavosu paraugus. Mums ir va­jadziga ari masspektrometrija. To no sakuma lidz bei­gam paveiks skaitlosanas masina. Bet vispirms mums vel japaskatas ar specigaku palielinajumu. Cik lielu optisko palielinajumu varam dabut morfologijas labo­ratorija?
        - Tukstoskartigu.
        - Tad ar to ari saksim. Dodiet komandu aiznest graudinu uz morfologijas laboratoriju.
        Livits noliecas pie pults un nospieda pogu «MOR­FOLOGIJA». Mehaniskas rokas, Stouna vaditas, no­vietoja stikla traucinu ar smilsu graudinu uz konvei­jera lentes.
        Abi paskatijas atpakal uz sienas pulksteni. Tas ra­dija 11.00, tatad vini bez partraukuma stradaja jau vienpadsmit stundas.
        - Tik talu nu butu, - sacija Stouns.
        Livits pasmaidija un saspieda sauja ikski.

16.
        SEKCIJU ZALE

        Bartons stradaja sekciju zale. Joprojam atrazda­mies Pidmonta redzeta iespaida, vins bija nervozs un satraukts. Kad pec vairakam nedelam vins analizeja, ka izturejies un ko domajis, stradadams seit, V limeni, vins rugti nozeloja, ka nav spejis koncentreties.
        Jo pirmaja eksperimentu serija vins izdarija vaira­kas kludas.
        Pec instrukcijas, vinam bija jasekcione beigti dziv­nieki, bet vina pienakumos ietilpa ari ar eksperimen­tiem provizoriski noteikt slimibas izplatisanas celus. Godigi runajot, butu bijis jaatzist, ka Bartons si uz­devuma veiksanai nav isti piemerots; Livitam tas butu bijis vairak pa kaulam. Tacu uzskatija, ka Livits bus noderigaks darba pie svesas sikbutnes sakotnejas iz­dalisanas un identificesanas. Un ta, petit slimibas iz­platisanas celus tika uzticets Bartonam.
        Sie eksperimenti bija diezgan vienkarsi un elemen­tari. Vispirms Bartons salika rinda vairakus burus. Katram no tiem bija autonoma gaisa padeves sistema, un visas sis sistemas vareja dazada veida savienot citu ar citu. Blakus kadam burim ar dzivu zurku vins novietoja hermetizetu buri ar beigto Norvegijas zurku. Pec tam, nospiezdams vairakas pogas, starp abiem buriem radija gaisa apmainu. Zurka salima bez dzi­vibas.

«Interesanti,» Bartons nodomaja, «infekcija parne- sajas pa gaisu.» Vins pievienoja beigtas zurkas burim vel vienu buri ar dzivu zurku, soreiz likdams gaisam apmainities caur mikroporainu filtru, kura poru dia­metrs bija 100 angstremu: tik «resns» ir mazs viruss. Zurka palika dziva.
        VinS pagaidija vel kadu bridi, lai varetu but pilnigi dross. Nekas nemainijas. Tatad slimibas izraisitajs, lai ari kas tas bija, lieluma parsniedza virusu: Bartons apmainija filtru pret rupjaku, pec tam pret vel rup­jaku. Ta vins turpinaja, lidz zurka nobeidzas.
        Filtru, kuram slimibas izraisitajs beidzot bija ticis cauri, vins izmerija. Ta poru diametrs bija divi mikro­metri - ka nelielas sunas caurmers. Bartons pie sevis nodomaja, ka nupat vins ir uzzinajis kaut ko loti ver­tigu - uzzinajis slimibas izraisitaja lielumu.
        Tas patiesam bija svarigi: ar vienu pasu eksperi­mentu vins bija izsledzis varbutibu, ka slimibu varetu izraisit olbaltumvielu vai kadu citu kimisko savieno­jumu molekulas. Pidmonta vini ar Stounu bija iedo­majusies, ka slimibas celonis varetu but gaze, pieme­ram, kada dziva organisma atkritumgazes. Nu vareja drosi teikt, ka gaze ta nav: slimibas izraisitajs bija daudz lielaks par molekulu vai par gazes dalinu; tas bija sunas lieluma.
        Nakamais solis bija tikpat vienkarss - noteikt, vai beigtie dzivnieki var but infekcijas avots.
        Vins izraudzijas vienu no beigtajam zurkam un iz­sukneja no tas bura gaisu. Spiedienam kritoties, zurka parplisa, bet Bartons uz to neskatijas un sukneja tik­mer, lidz viss gaiss no bura bija izvakts. Pec tam vins vieta ielaida tiru, izfiltretu gaisu un savienoja so buri ar buri, kur atradas dziva zurka.
        Nekas nenotika.

«Interesanti,» Bartons atkal nodomaja. Ar talva- damu skalpeli vins atgrieza beigto dzivnieku pilnigi vala, lai varetu but dross, ka jebkuras taja esosas sikbutnes pariet gaisa.
        Nekas nenotika. Dziva zurka omuligi skraidija pa savu buri.
        Secinajums bija skaidrs: beigti dzivnieki nevareja but infekcijas avots. «Tad tapec klijani vareja bez se­kam knabat pidmontiesu likus,» Bartons nodomaja. «Liki slimibu izplatit nevar, to var iznesat tikai gaisa nokluvusas sikbutnes.»
        Sikbutnes gaisa bija navigas.
        Sikbutnes beigtos dzivniekos bija nekaitigas.
        Vispar to jau vareja gaidit. Tas labi saskaneja ar teorijam par bakteriju un cilveka akomodaciju, ab­puseju pielagosanos. Par akomodacijas problemu Bar­tons interesejas jau sen un bija pat nolasijis vaira­kas tai veltitas lekcijas Beilora Medicinas instituta.
        Daudziem cilvekiem bakterijas saistijas tikai ar sli­mibam. Bet patiesiba cilveka slimibas izraisija tikai tris procenti bakteriju; parejas bija nekaitigas vai pat derigas. Piemeram, cilveka zarnas dzivoja dazadas bakterijas, kas sekmeja gremosanu. Cilvekam tas bija vajadzigas, vins bija no tam atkarigs.
        Faktiski cilveks dzivoja bakteriju okeana. Tas at­radas visur - uz vina adas, vina ausis un mute, vina plausas un kungi. Uz visa, kas vinam bija, uz visa, kam vins pieskaras, katra vina elpas vilciena cumeja un mudzeja bakterijas. Tas bija visur un tika visur, kaut ari vinam par to klatbutni lielakoties nebija ne jausmas.
        Tam bija kads celonis. Cilveks un bakterijas bija viens otram pielagojusies, gan vienam, gan otram bija izstradajusies savstarpeja imunitate.
        Un ari tam savukart bija pamatigs celonis. Viens no biologijas principiem bija tads, ka evolucija tiecas palielinat vairosanas potencialu. Cilveks^ kuru bakte­rijas viegli nonaveja, bija slikti pielagots; vins neno­dzivoja tik ilgi, lai varetu atstat pecnacejus.
        Slikti pielagotas bija ari bakterijas, kuras nogali­naja savu saimnieku. Jebkurs parazits, kas savu saim­nieku nogalina, zage zaru, uz kura pats sez. Lidz ar saimnieku jamirst ari pasam. Labi klajas tiem parazi­tiem, kuri speja partikt no sava saimnieka, vinu ne­nonavejot.
        Un vislabak klajas tiem saimniekiem, kuri speja sadzivot ar parazitu vai pat izmantot vinu, likt vinam stradat saimnieka faba.
        - Vislabak pielagojusas ir tas bakterijas, - me­dza atkartot Bartons, - kas izraisa vieglu slimibu vai pat neizraisa nekadu slimibu. Vienu un to pasu Strep- tococcus viridians sunu jus varat nesat sava orga­nisma sesdesmit septindesmit gadus. Pa so laiku jus laimigi izaugat, radat pecnacejus, un ari streptokoks dara to pasu. Jus varat nesat Staphylococcus aureus, samaksajot par to tikai ar vienu otru pinni vai izsi­tumu. Ar tuberkulozi var nodzivot daudzus gadu des­mitus, ar sifilisu - visu muzu. Sis pedejas nav no vieglajam slimibam, tacu tagad tas vairs nav tik bis­tamas ka agrak, jo cilveks un bakterijas ir viens otram pielagojusies.
        Bija zinams, piemeram, ka pirms cetrsimt gadiem sifiliss bija arkartigi bistama slimiba, kas visu ker­meni parklaja ar lielam puznojosam vatim un biezi vien dazas nedelas noveda kapa, bet gadsimtu gaita cilveks un spiroheta ir kluvusi viens pret otru tole­rantaki.
        Sie apsverumi nepavisam nebija tik abstrakti un teoretiski, ka pirmaja bridi likas. Programmas «Meza ugunsgreks» izstradasanas sakumstadija Stouns bija secinajis, ka sikbutnes izraisa cetrdesmit procentus no visam cilveka slimibam. Bartons bija iebildis, ka slimibas tomer izraisa tikai tris procenti no visam sikbutnem un, kaut ari ar bakterijam, bez saubam, ir saistitas daudzas cilveka ciesanas, varbutiba, ka at­seviskas bakterijas bus cilvekam bistamas, ir loti maza. Tas tapec, ka abpuseja adaptacija - cilveka pielago­sanas bakterijam un bakteriju pielagosanas cilve­kam - ir sarezgits process.
        - Lielaka daja bakteriju, - Bartons bija piebildis, - nemaz nevar nodzivot cilveka organisma tik ilgi, lai pagutu tam kaitet. Apstakli, kadi tur valda, nav sim bakterijam labveligi. Tur tam ir par karstu vai par aukstu, vide par skabu vai par sarmainu, skabekla par daudz vai par maz. Lielakajai dalai bakteriju cil­veka organisms ir tikpat neviesmiligs ka Antarktida.
        Bet, ja ta, tad varbutiba, ka kaut kada arpuszemes sikbutne spej kaitet cilvekam, ir nieciga. To bija atzi­nusi visi, tacu nedomadami, ka baze «Meza uguns­greks» tapec vairs nebutu vajadziga. Ari Bartons bija piekritis, ka baze tik un ta jabuve, bet tagad vinam bija savada sajuta: vina paredzejums piepildijas.
        Taisniba, sikbutne, kuru vini bija atradusi, nogali­naja cilvekus. Bet patiesiba ta nebija piemerojusies cilvekam, jo nogalinadama ta gaja boja ari pati. Ta nevareja parcelot no organisma uz organismu. Saim- niekorganisma ta nodzivoja paris sekundes un tad gaja boja kopa ar to.
        Bartons izjuta intelektualu apmierinajumu.
        Bet viniem vel bija japaveic tiri praktiski uzdevumi: si sikbutne jaizole un jaizprot un jaatrod lidzekli, ka to apkarot.
        Par slimibas izplatisanos tagad Bartonam kaut kads prieksstats jau bija. Ari par naves mehanismu vins jau kaut ko zinaja: asins sarecesana. Palika jau­tajums: ka sikbutne ieklust organisma?
        Ta ka infekcija acimredzot parnesajas pa gaisu, ticami likas, ka kontakts varetu notikt caur adu un plausam. Varbut sikbutnes iespraucas tiesi caur adu, varbut tika ieelpotas, bet varbut notika gan viens, gan otrs.
        Ka to noskaidrot?
        Bartons apsvera, vai eksperimentalajiem dzivnie­kiem neuzvilkt kaut kadu aizsargapvalku, kas atstatu atsegtu tikai muti. Tas bija iespejams, tacu prasija daudz laika. Vins sedeja un lauzija galvu par so pro­blemu veselu stundu.
        Beidzot vinam iesavas prata kas pienemamaks.
        Sikbutne nogalinaja, sarecinadama asinis. Bija pil­nigi iespejams, ka sarecesana sakas taja pasa vieta, kur sikbutne ieklust organisma. Ja ta butu ada, tad vispirms asinis sarecetu zemadas dzislinas. Ja plau­sas - sarecesana saktos krutis un starveidigi izpla­titos uz visam pusem.
        To vins vareja parbaudit. Radioaktivi iezimejot eks­perimentalo dzivnieku asins olbaltumvielas un pec tam apskatot tos ar notaustoso scintilografu, vins vareja noteikt, kura vieta kermeni asinis sarec vis­pirms.
        Eksperimentam Bartons izraudzija rezus pertiki, kas anatomiski ir daudz tuvaks cilvekam neka zurka. Vins ievadija tam asinis radioaktivi iezimejoso vielu - kadu magnija izotopu - un noreguleja scintilografu. Uzgaidijis, lai viela vienmerigi sadalas pa asinsrites sistemu, vins piesaistija pertiki pie galda un scintilo­grafu novietoja virs ^ina.
        Tagad vareja sakt.
        Bartons iesledza attiecigo ESM programmu, lai scintilografa radijumi tiktu iespiesti uz papira lente iezimetiem shematiskiem cilveka siluetiem, un pieva­dija pertikim gaisu ar navejosajam sikbutnem.
        Tulit saka klaksket iespiedierice, fiksedama uz len­tes ESM izdotos datus.
        Trijas sekundes viss bija darits. Grafiskie attelojumi pastastija vinam, ka sarecesana sakas plausas un no turienes izplatas pa visu kermeni. To ari vins bija gribejis noskaidrot.
        Bet papira lente ar cilveku figuram pavestija vel

        Talak bez parmainam. Programmas beigas. Iespiedums bei­dzies pie atzimes 3,5 s.
        f
        kaut ko. Bartons pats velak stastija: «Es biju norupe­jies par to, ka varbut nave uq sarecesana laika zina nesakrit vai vismaz precizi nesakrit. Man skita neie­spejami, ka nave varetu iestaties trijas sekundes, bet vel neticamak man likas, ka tik isa laika varetu sa­cietet visas kermena asinis - vairak neka pieci litri. Mani nodarbinaja jautajums, vai navi neizraisa kads viens trombs, piemeram, smadzenes, un pareja ker­mena dala sarecesana nenoris lenak.» '
        Tatad par smadzenem Bartons domaja jau sava pe­tijuma agraja stadija. Tagad, kad viss aiz muguras, satriec tas, ka vins so liniju nenoveda lidz logiskajam beigam. Un to izdarit vinu attureja tiesi scintilografa radijumi, no kuriem izrieteja, ka sarecesana sakas plausas un viena vai divas sekundes pa miega arteri­jam sasniedz smadzenes.
        Lidz ar to Bartona interese par smadzenem tulit sa­plaka un vina nakamais eksperiments so kludu vel pa­dzilinaja.
        Eksperiments bija vienkarss, un programmas «Meza ugunsgreks» instrukcijas to neparedzeja. Tagad Bar­tons zinaja, ka nave iestajas vienlaikus ar asins sare- cesanu. Vai tada gadijuma navi nevaretu noverst, ne­laujot asinim sarecet?
        Vins intravenozi ieslircinaja vairakam zurkam he- parinu - antikoagulantu, kas nelauj izveidoties trom­biem. Heparins bija atrdarbigas zales, ko medicina lietoja plasi; ta iedarbiba bija pamatigi izpetita. Ieslir­cinajuma devu dazadam zurkam Bartons varieja no minimalas lidz masivai, parmerigai.
        Pec tam vins sim zurkam pievadija gaisu ar nave­josajam sikbutnem.
        Zurka, kurai bija ieslircinata minimala deva, no­mira piecas sekundes. Minutes laika cita pec citas nomira parejas, iznemot vienu, kas bija sanemusi ma­sivu devu. Tacu ari ta nodzivoja tikai nepilnas tris minutes.
        Bartons jutas vilies. Navi gan bija izdevies novil­cinat, tacu ne noverst. Simptomatiskas arstesanas me­tode nebija iedarbiga.
        Vins atlika beigtas zurkas mala un te izdarija savu lielako kludu.
        Zurkam, kuras bija sanemusas antikoagulantu, Bar­tons neizdarija sekciju.
        To vieta vins pieversa uzmanibu daleji jau sekcione- tajiem eksemplariem - pirmajai melnajai Norvegijas zurkai un pirmajam rezus pertikim, kuri bija gajusi boja pec saskares ar pavadoni. Siem dzivniekiem Bar­tons izdarija pilnigu sekciju, bet zurkam, kuram bija ieslircinajis antikoagulantu, pat nepieskaras.
        Savu kludu vins atskarta tikai pec cetrdesmit as­tonam stundam.
        Sekcijas Bartons veica rupigi un pamatigi, stradaja lenam, pastavigi atgadinadams sev, ka neko nedrikst palaist garam. Vins izgrieza un izmekleja visus zur­kas un pertika ieksejos organus, panemdams no tiem ari paraugus gan gaismas, gan elektronu mikrosko­pam.
        Pirinapskate radija, ka naves celonis ir bijusi vis­pareja intravaskulara asins sarecesana. Arterijas, sirds, plausas, nieres, aknas un liesa - visi bagatigi apasinotie organi - bija cieti ka akmens. Neko citu vins ari nebija gaidijis.
        Nogrieztos audu gabalinus Bartons parnesa uz sek­ciju zales otru galu, lai tur sagatavotu sasaldetas sloksnites mikroskopiskai petisanai. Kuru sloksniti laborants bija sagatavojis, to Bartons pabidija zem mikroskopa, apskatija un nofotografeja.
        Visi audi izskatijas normali. Iznemot sarecejusas asinis, tajos nebija neka neparasta. Bartons zinaja, ka tagad sie pasi audu gabalini tiks nosutiti uz histo­logijas laboratoriju, kur cits laborants sagatavos iekrasotas sloksnites, laizdams darba hematoksilinu- eozinu, Sifa jodskabi un Cenkera formalinu. Nervu audu sloksnites iekrasos ar Nisla uri Kahala zelta pre­paratiem. Tas viss ilgs divpadsmit lidz piecpadsmit stundas. Bartons, protams, vareja ceret, ka iekraso­tas sloksnites atklas ko vairak, tacu ticet, ka ta tas bus, vinam nebija nekada pamata.
        Daudz vins negaidija ari no elektronmikroskopijas. Elektronu mikroskops bija vertigs riks, tacu reizu reizem tas uzdevumu nevis vienkarsoja, bet sarezgija. Elektronu mikroskops vareja dot milzigu palielina­jumu un paradit daudz detalu - bet tikai tad, ja zi­naja, kur skatities. Ar to vareja lieliski petit atsevisku sunu vai sunas dalu, bet vispirms bija jazina, kuru sunu petit. Un sunu cilveka organisma ir mil­jardiem.
        Desmitas darba stundas beigas Bartons apsedas pardomat, ko isti vins ir uzzinajis. Vins sastadija isu rezumejumu.

1. Navejosais agents ir aptuveni vienu mikronu liels. Tatad tas nav ne gaze, ne molekula, pat ne liela olbaltumvielas molekula, ne viruss. Tas ir su­nas lieluma un var patiesam but kaut kada veida suna.

2. Agentu parnesa gaiss. Mirusie organismi nav infekciozi.

3. Upuris agentu ieelpo un uznem caur plausam. Tur tas, domajams, pariet asins plusma un izraisa sarecesanu.

4. Navi agents izraisa, sarecinadams asinis. Ta iestajas dazas sekundes, turklat vienlaicigi ar vis­pareju asins sarecesanu visa asinsvadu sistema.

5. Antikoagulativie preparati so procesu nepar­trauc.

6. Nekadas citas patologiskas parmainas mir­stosa dzivnieka organisma nav noverotas.
        Bartons parlukoja uzrakstito un papurinaja galvu. Varbut antikoagulanti te tiesam bija bezspecigi, bet - fakts palika fakts - kaut kas so procesu tomer speja apturet. Kaut kada veida navei vareja staties cela. Vins to noteikti zinaja.
        Zinaja tadel, ka divi cilveki bija palikusi dzivi.

17
        ATGUSANAS

        Pulksten 11.47 Marks Hols bija noliecies par ESM paneli, uz kura bija redzami Piteram Dzeksonam un zidainim nemto laboratorisko analizu rezultati. ESM tos izdeva, tiklidz tie pienaca no automatiskas analizu iekartas; tobrid jau bija pabeigtas tikpat ka visas analizes.
        Zidainis, ka vareja redzet, bija pilnigi vesels. ESM par to pazinoja isi un lietiski:
        Pacients: zidainis
        visi raditaji normas robezas
        Ar Piteru Dzeksonu bija pilnigi citadi. Vinam bija daudz novirzu no normas.
        Pacients: Dzeksons, Piters
        SADI RADITAJI NAV NORMAS ROBEZAS:
        Norma
        Faktiski
        Analizes veids
        Hematokrits
        Paliekosais slapeklis Retikulociti

21 sakotn. 25 atkart. 29 atkart. 33 atkart. 37 atkart. 50
        Asinis daudz nenobriedusu eritrocitu Protrombina laiks Asins pH
        L2 12

7,40 7,31 9 29

70 -200 450
        Eritrocitu grimsana Amilaze
        Dazus rezultatus vareja izprast viegli, citi bija ne­izprotami. Piemeram, hematokrits celas tapec, ka Dzeksonam parleja ar eritrocitiem bagatinatas asinis. Paliekosais slapeklis, kas raksturoja nieru darbibu, drosi vien bija virs normas asinsrites nepietiekamibas dej. -
        Citu analizu rezultatus vareja izskaidrot ar asins zudumiem. Retikulociti bija pacelusies no 1 uz 6 pro­centiem, tatad Dzeksonam ilgaku laiku bijusi vispareja anemija. Nenobrieduso eritrocitu lielais skaits nozi­meja, ka vina organisms tiecas aizstat zaudetas asi­nis un tapec laiz asinsrite jaunas, vel negatavas sar­kanas sunas.
        Protrombina laiks liecinaja, ka, lai gan Dzeksonam kaut kur kunga un zarnu trakta notiek asinosana, ta vina dzivibu neapdraud, jo asinis vinam sarec normali.
        Eritrocitu grimsanas atrums noradija uz audu ir­sanu. Kaut kur Dzeksona organisma sunas intensivi atmira.
        Turpretim asins pH bija vesels noslepums. Vertiba 7,31 nozimeja paaugstinatu, kaut ari ne parmerigu skabumu. Ka to izskaidrot, Hols nezinaja. Izradijas, ka to nezina ari ESM.
        pacients: Dzeksons, Piters
        iespejamas diagnozes

1. Akuta un hroniska asins zaudesana varbutiba, ka celonis ir kunga un zarnu trakta, - 0,884
        citu statistiski nozimigu avotu nav

2. Paaugstinats asins skabums izcelsme nezinama vajadzigi papildu dati iztaujat par slimibas vesturi
        Hols izlasija ESM ieteikumus un paraustija plecus. Masina ieteica vinam aprunaties ar pacientu, bet tas bija vieglak pasakams neka izdarams. Dzeksons bija bez samanas, un, ja vins bija ienemis kaut ko tadu, kas paskabina asinis, tad tikmer, kamer vins neatguva sa­manu, to nekadi nevareja uzzinat.
        Bet varbut vareja izdarit asins analizi attieciba uz gazem. Hols izsita uz ESM tastaturas jaunu piepra­sijumu.
        ESM sturgalvigi palika pie sava:
        iztaujat par slimibas vesturi
        Hols noklikskinaja: «Pacients bez samanas.»
        ESM mirkli skita to apdomajam, un pec tam iedegas atbilde:
        objektivi samanas zuduma nav
        elektroencefalografs registre alfa ritmu,
        kas atbilst parastajam miegam
        - Nolapits, - Hols izlamajas. Vins paskatijas pa logu un ieraudzija, ka Dzeksons tiesam pa miegam sakustas. Hols tulit aizlida pa tuneli uz savu plast­masas kombinezonu un noliecas par pacientu.
        - Mister Dzekson, mostieties …
        Vecuks lenam atdarija plakstus un paskatijas Hola. Neticedams redzetajam, miedza un mirkskinaja acis.
        - Nebistieties, - Hols mierigi sacija. - Jus esat slims, un mes jus arstejam. Vai jus nejutaties labak?
        Dzeksons norija siekalas un piekritosi pamaja ar galvu. Skita, ka runat vinam bail. Bet balumu vina seja jau bija nomainijis viegls sartums, un ari zilums zem nagiem bija pazudis.
        - Ka jus tagad jutaties?
        - Uz goda … Kas jus esat?
        - Esmu doktors Hols. Jus atrodaties mana uzrau­dziba. Jums bija stipra asinosana. Vajadzeja jums parliet asinis.
        Dzeksons piekritosi pamaja ar galvu, uznemdams dzirdeto ta, it ka tas vinam nebutu nekas jauns. Holam peksni atausa gaisma.
        - Vai ta ar jums nav gadijies ari agrak?
        - Ir. Divas reizes.
        - Un ka jums tas reizes sakas?
        - Es nesaprotu, kur esmu, - Dzeksons sacija, par­laizdams skatienu istabai.
        - Vai si ir slimnica? Kadel jums uzvilkts tas biezais?
        - Ne, seit nav slimnica. Si ir speciala laborato­rija Nevada.
        - Nevada? - Vins aizvera acis un papurinaja galvu. • - Bet es tacu dzivoju Arizona …
        - Tagad jus esat Nevada. Mes jus atvedam surp, lai varetu jums palidzet.
        - Bet kadel jums tas biezais?
        - Mes jus atvedam no Pidmontas. Tur bija epide­mija. Paslaik jus esat izolatora.
        - Tatad es varu aplipinat?
        - To drosi nevar pateikt. Bet mes nedrikstam …
        - Klausieties, - Dzeksons vinu partrauca, megi­nadams piecelties. - Man te baigi. Sermuli skrien pa kauliem. Iesu majas. Negribu te palikt.
        Vins velreiz meginaja piecelties, veltigi cinidamies ar siksnam. Hols vinu saudzigi attureja.
        - Nomierinieties, mister Dzekson. Viss bus labi, tikai jums janomierinas. Jus esat stipri slims.
        Dzeksons gausi atsliga atpakal uz spilvena. Pec tam sacija:
        - Gribas cigareti.
        - Diemzel bus jaiztiek bez smekesanas.
        - Pie velna! Trakoti gribas uzsmeket.
        - Es jus saprotu, bet to nedrikst…
        - Paklau, milais, kad esi nodzivojis tik ilgi ka es, tad gan pats labak zini, ko drikst un ko nedrikst. Man jau agrak ari ta teica. Nekadus asus edienus, sivo ne mute, pipot ari ne. Kadu brisninu meginaju ta dzivot. Ka jus domajat - dikti labi man kluva? Elle ta bija, ne dzivosana.
        - Kas jums agrak ta teica?
        - Arsti.
        - Kadi arsti?
        - Finiksa. Varen moderna, liela slimnica, aparati lai, spid un laistas, halati balti ka sniegs. Lepna gan slimnica. Es jau nebutu tur gajis, tikai masa, ta uz­staja. Vina, zini, tur Finiksa dzivo. Ar savu viru Dzor- dzu. Tas nabadzins padevies tads dumjaks. Ja, negri­beju nekadas lepnas slimnicas, tikai atpusties, tikai to vien. Bet vina uzstaja, un ta es aizgaju.
        - Kad tas bija?
        - Pernvasar. Junija vai julija.
        - Kadel jus gajat slimnica?
        - Kadel tad cilveki vispar iet slimnica? Tak jau slims biju, velns paravis.
        - Kas jums bija vainas?
        - Tas mans kungis, lai vins noladets, vienmer moka mani.
        - Vai asino?
        - Baigi asino. Tiklidz uznak zagas, tulit auma­lam. Taisni brinums, kur taja kermeni tik daudz asinu.
        - Tatad jums ir kunga asinosana?
        - Nuja. Veca vaina. Tas viss jau sen izbaudits. - Dzeksons pamaja ar galvu uz intravenozas infuzijas caurulitem. - Visas tas adatas, kas man te sadurtas ieksa, asinis, kas list dzislas. Pagajusaja gada man to darija Finiksa, gadu ieprieks Tuksona. Ja, Tuk- sona … Tur nu vienreiz bija patiesam labi. Cepuri nost. Mani kopa tada jauka masa, maza un miliga, nu, un viss parejais … - Vins peksni apravas. -Cik tev, dels, pasam gadu? Tads jaunins vel esi, nemaz ka arsts.
        - Es esmu kirurgs.
        - Kirurgs! Nu ne, tas joks neies cauri. Vini jau ari izmeginajas piedabut mani uz griesanu, bet es ne un ne. To jums nesagaidit, milisi, ta es viniem. Ne par kadu naudu nelaidisu jaukties pa manam ieksam.
        - Tatad cula jums ir divus gadus?
        - Mazdruscin ilgak. Reiz ne no sa, ne no ta saka sapet. Domaju, uznacis kaut kas gremosanai, bet te uzreiz asinosana.

«Divus gadus vilcies,» Hols pie sevis domaja. «No­teikti cula un nevis vezis.»
        - Un tad jus gajat slimnica?
        - Nuja. Uzstuteja tur mani uz pekam. Nobridinaja neest neko asu, nenemt uz kruti, atmest cigaretes. Un zini, dels, es meginaju ari, nonemos un turejos. Bet, ka no ta butu kas grozijies uz labo pusi, to nu gan es neteiksu. Cilveks saaudzis ar saviem priekiem.
        - Tatad pec gada jus atkal bijat slimnica?
        - Nuja. Diza slimnica bija Finiksa, un tas pintikis Dzordzs ar manu masu katru dienu naca ciemos. Zini, vins ir tads gramatnieks, papira dvesele, nu, mulkis kas mulkis. Advokats! Runa lielas lietas, bet pasam sajegsanas ka sisenim sezamvieta.
        - Un Finiksa jus gribeja operet?
        - Ka tad, ka gribeja. Neapvainojies, dels, bet ar arstiem ir ta: tu tik palaujies viniem, visu tev izgrie­zis. Viniem domasana ta iekartota. Bet es siem teicu: tik ilgi esmu nostaigajis ar savu veco kungi, neba nu to strekiti, kas vel palicis, neizvilksu.
        - Kad jus slimnicu atstajat?
        - Kaut kas ap augusta sakumu. Pirmaja nedela, vai.
        - Un kad jus atsakat smeket, dzert un est, ko ne­drikst?
        - Zen, spredikus man nelasi, - Dzeksons sacija. - Es dzivoju jau sesdesmit devinus gadus, un esmu ir edis, ko nevajag, ir citas aplamas lietas darijis. Man ta patik, un, ja es to bruki vairs nevaru turet, lai tad ari juk uz velna parausanu.
        - Bet jums noteikti ir stipri sapejis.
        - Ja gan. Ai, ka reizem sagraba. It seviski tuksa dusa. Bet es atradu labu lidzekli pret sim sapem.
        - Ja?
        - Pareizi, atradu. Slimnica man deva dzert tas baltas zales, nu, tadas ka piens, un gribeja, lai ari uz prieksu es tas dzeru. Simtu reizu diena pa mazam malkam. Balta plurina, garso pec krita. Bet es at­radu ko labaku.
        - Kas tas bija?
        - Aspirins, - Dzeksons teica.
        - Aspirins?
        - Ja. Iedarbojas pamatigi.
        - Cik daudz aspirina jus medzat ienemt?
        - Uz beigam diezgan lielu kvantumu. Pudeliti diena. Tu jau zini tas pudelites, kuras vinu pardod.
        Hols apstiprinosi pamaja ar galvu. Nu bija skaidrs, kapec vinam ir paaugstinats skabums. Aspirins bija acetilsalicilskabe, un, ja to ienema atbilstosa dau­dzuma, tas vareja cilveku paskab'inat. Bet aspirins ari kairinaja kunga glotadu un vareja pastiprinat asino­sanu.
        - Vai neviens jums neteica, ka pec aspirina ienem­sanas asino vel stiprak?
        - Ka tad nu neteica. Tika man to skaidrojusi. Bet es laidu gar ausim. Sapes tacu aspirins atnema. Se­viski, ja uzdzera virsu «Sterno».
        - Kas tas ir?
        - Nu, sarkana acs. Vai tad nezini?
        Hols papurinaja galvu. Vins neka nesaprata.
        - Denaturats. Sarta ledija. Nem izkas to caur lu­patinu un dzer …
        Hols noputas.
        - Tatad jus ari denaturatu dzerat, - vins teica.
        - Ja, bet tikai tad, kad neka cita neizdevas dabut. Zini, aspirins ar
«Sterno» tik tiesam nonem sapes.
        - Denaturata bez parasta spirta ir ari metilspirts.
        - Vai no ta var but kas slikts? - Dzeksons jautaja ar negaiditu satraukumu balsi.
        - Tur jau ta lieta, ka var. No denaturata var klut akls un var ari nomirt.
        - Pikis un zevele. Es no «Sterno» jutos labak, ta­pec ari dzeru.
        - Vai aspirins un denaturats neatstaja nekadu iespaidu uz jums? Uz jusu elposanu?
        - Kad tu ta saki, es saku atcereties - elpas tie­sam truka. Bet kas tur liels, cik tad man, vecam vi­ram, ta gaisa vajag?
        Dzeksons nozavajas un aizvera acis.
        - Tu, dels, esi varen mudigs uz jautasanu. Bet man tagad nak miegs.
        Hols paskatijas uz vinu un nosprieda, ka vecukam taisniba. Labak iztaujat vinu pamazam, vismaz no sakuma. Pa tuneli Hols aizlida atpakal prieksistaba. Laborantei vins sacija:
        - Musu draugam Dzeksonam ir divus gadus veca cula. Asins parliesanu deretu kadu laicinu turpinat - ielaist vel paris vienibas, bet pec tam partraukt un paskatities, kas notiks. Bez tam ievadiet kungi zondi un apmazgajiet slimnieku ar ledainu udeni.
        Noskaneja gongs, un istabas sienas to klusi atbal­soja.
        - Kas tas ir?
        - Zime, ka pagajusas divpadsmit stundas. Tas no­zime, ka mums jaapmaina apgerbs. Un jums vel tas nozime, ka jaiet uz apspriedi.
        - Ma'n jaiet? Uz kurieni?
        - Uz konferencu zali lidzas kafeterijai.
        Hols pamaja ar galvu un gaja lauka.
        Delta sektora klusi duca un klikskeja elektroniskas ierices. Kapteinis Arturs Moriss pie pults ievadija skaitlosanas sistema jaunu programmu. Kapteinis Moriss bija programmetajs; uz Delta sektoru vinu I limena vadiba bija nosutijusi tapec, ka devinas stun­das pa specialo militaro sakaru liniju nebija sanemts neviens zinojums. Vareja jau, protams, gadities, ka steidzamu zinojumu tiesam ari nemaz nav, tacu tas bija maz ticams.
        Ja zinojumi bija, bet netika sanemti, tad sektora sistemas kaut kas nebija kartiba. Kapteinis Moriss veroja, ka ESM izpilda pasparbaudes programmu. Re­zultats, kuru ta izdeva, liecinaja, ka visas shemas dar­bojas normali.
        Tas Morisu neapmierinaja; vins ievadija masina paplasinatu programmu CHECKLIM, pec kuras visas shemas un bloki tika parbauditi daudz pamatigak. Masinai pietika ar 0,
3 sekundem, lai dotu lauka at­bildi: uz pults saka mirgot piecu zalu spuldzisu rinda. Moriss piegaja pie teletaipa un izlasija tikko nodru­kato tekstu:
        Visu sistemas shemu funkcionesanas raksturlielumi ir pielau­jamajas robezas
        Tagad vins bija apmierinats. Kaut ari vins staveja pie teletaipa, vins nevareja zinat, ka defekts tomer ir, tikai nevis elektronisks, bet gan tiri mehanisks, un tapec nekadas parbaudes programmas to nevar kon­statet. Defekts atradas pasa teletaipa: no papira rulla malas bija atplisusi-stremele un, griezdamas uz augsu, iestregusi starp zvanu un amurinu. Zvans vairs ne­zvanija, un si prozaiska apstakla del tad ari nebija registrets neviens zinojums pa Aizsardzibas minis­trijas slepeno liniju.
        So klumi neizdevas uziet ne masinai, ne cilvekam.

18
        APSPRIEDE DIENAS VIDU

        Pec instrukcijas, grupai ik pec divpadsmit stundam v bija jasanak kopa uz isu apspriedi, lai apkopotu iegu­tos rezultatus un nospraustu kartejos uzdevumus. Lai taupitu laiku, apspriedes tika noturetas maza istaba blakus kafeterijai: ta vareja vienlaikus est un ap­spriesties.
        Hols ieradas pedejais. Apsedas kresla, kura prieksa atradas vina brokastis - divas glazes skidruma un tris tabletes katra cita krasa -, un dzirdeja Stounu sakam:
        - Vispirms paklausisimies Bartonu.
        Bartons pierausas kajas un saka lenam, nedrosa balsi zinot par saviem eksperimentiem un to rezulta­tiem. Pirmo vins pazinoja to, ka ir noteicis navejosa agenta lielumu un tas lidzinas vienam mikrometram.
        Stouns ar Livitu saskatijas. Vinu atrastie zalie plankumini bija daudz lielaki; tatad, lai infekcija iz­platitos, pietika ari ar zala lasumina mikroskopisku dalinu.
        Pec tam Bartons pastastija par saviem eksperimen­tiem, kuri paradija, ka infekcija parnesajas pa gaisu un ka sarecesana sakas plausas. Nobeiguma vins ap­lukoja savus meginajumus antikoagulativas terapijas lauka.
        - Ka ir ar sekcijam? - Stouns jautaja. - Ko pa­radija tas?
        - Neko tadu, ko mes jau nebutu zinajusi. Asinis sarec visa kermeni. Nekadas citas gaismas mikrosko­pijas limeni pamanamas novirzes no normas netika konstatetas.
        - Un sarecesana sakas plausas?
        - Ja. Acimredzot sikbutnes tur pariet asinis vai izdala kadu toksisku vielu, kas pariet asinis. Kaut ko tuvak par to mes varesim pateikt, kad bus izpetitas iekrasotas sloksnites. Seviski mes raudzisim noskaid­rot, vai nav bojatas asinsvadu sieninas, jo sadi boja­jumi atbrivo tromboplastinu un stimule vieteju asins sarecesanu.
        Stouns apstiprinosi pamaja ar galvu un pieversas Holam. Hols pastastija par abiem pacientiem izdari­tajam analizem, par to, ka zidainim visi raditaji at­bilst normai, bet Dzeksonam ir asinojosa kunga cula un tapec vinam tiek parlietas asinis.
        - Vins ir atguvis samanu. Es ar vinu mazliet pa­runajos.
        Visi sarosijas.
        - Misters Dzeksons ir vecs, tiepigs azis. Vinam ir sesdesmit devini gadi. Cula jau divus gadus. Lidz sim stipra asinosana uznakusi divas reizes, aizpern un pern. Abas reizes vins bridinats, ka jamaina iera­dumi, bet abas reizes turpinajis dzivot pa vecam, un asinosana atjaunojusies. Pidmontas tragedijas laika vins jau arstejies pats pec savas receptes - pudeliti aspirina diena un denaturatu virsu. No ta vinam esot bijusi neliela aizdusa …
        - Un pamatiga acidoze, - piebilda Bartons.
        - Tiesi ta.
        Metilspirts, organisma noardidamies, parvertas formaldehida un skudrskabe. Ta japierekina klat pie aspirina. Tas nozime, ka Dzeksons diendiena uznema milzigu daudzumu skabes. Bet organismam skabuma un sarmainibas attiecibu pastavigi vajadzeja turet stingras, diezgan sauras robezas, citadi butu iesta­jusies nave. Viens no panemieniem, ka so lidzsvaru uzturet, bija paatrinati elpot, izpusot lauka vairak oglskabas gazes un lidz ar to samazinot oglskabes saturu asinis!
        - Vai tik si skabe nav pasargajusi vinu no tam sikbutnem? - Stouns jautaja.
        Hols paraustija plecus.
        - Pagaidam to nav iespejams pateikt.
        - Un ka klajas zidainim? - jautaja Livits. - Vai nav mazasiniba?
        - Nav, - Hols atbildeja. - Bet mes tacu nemaz isti nezinam, vai vinu ir pasargajis tas pats meha­nisms. Varbut te ir kas pavisam cits.
        - Kada bernam ir skabuma un sarmainibas attie­ciba?
        - Normala. Pilnigi normala. Vismaz paslaik.
        Uz bridi iestajas klusums. Beidzot Stouns sacija:
        -• Nu ko, jums ir iezimejusies vairaki labi izej- punkti. Uzdevums paliek lidzsinejais - izpetit, kas zidainim un vecukam ir kopigs. Saprotams, var jau tiesam gadities, ka neka kopiga viniem nav. Bet sa­kuma mums japienem, ka vinus abus viena un tai pasa veida izglabis viens un tas pats mehanisms.
        Hols piekritosi pamaja ar galvu.
        - Un ko jus esat atradusi pavadoni? - Bartons jautaja Stounam.
        - Labak mes jums to paradisim.
        - Ko paradisit?
        - Ja nemaldamies, musu sikbutnes, - Stouns sacija.
        Pie durvim bija uzraksts «MORFOLOGIJA». Istaba, kas aiz tam atradas, bija sadalita divas dalas - telpa, kur uztureties eksperimentetajiem, un izoleta kamera aiz stikla sienas. Pie sis sienas bija pierikoti ipasi cimdi, lai kamera varetu iebazt rokas un darboties ar instrumentiem.
        Stouns paradija uz stikla traucinu, kura bija mazs, melns plankumins.
        - Domajam, ka tas ari ir musu «meteorits», - vins sacija. - Uz ta virsmas mes esam atradusi kaut ko tadu, kas acimredzot ir dzivs. Noteiktas dzivibas pazimes ir ari vairakas citas vietas pavadona ieksiene. Seit so «meteoritu» mes esam atgadajusi, lai to ap­skatitu gaismas mikroskopa.
        Stouns iebaza rokas cimdos, iebidija traucinu lie­las, hrometas lades sprauga un izvilka rokas saipus stikla.
        - Ta lade, - vins paskaidroja, - butiba ir parasts gaismas mikroskops, kas sajugts kopa ar pa­rastajam attela palielinasanas un izversanas iericem. Ar to mes varam iegut tukstoskartigu palielinajumu. Attels tiek projicets uz si ekrana.
        Livits darbojas ar vadisanas rokturiem. Hols un pa­rejie nenolaida acu no ekrana.
        - Desmitkartigs, - Livits sacija.
        Hols ieraudzija, ka parauga virsma ir nespodri melngana, izrobota. Stouns aicinaja pieverst uzma­nibu zalajiem lasuminiem.
        - Simtkartigs.
        Tagad zalie lasumini bija kluvusi lielaki un loti skaidri.
        - Domajams, ta ir musu sikbutne. Mes esam noverojusi, ka ta aug: briziem ta klust violeta, acim­redzot tad notiek mitotiska dalisanas.
        - Spektra parbide?
        - Kaut kas tamlidzigs.
        - Tukstoskartigs, - teica Livits.
        Visu ekranu aizpildija viens zals plankums, kas atradas ieplaka starp asajiem izcilniem. Hols pieversa uzmanibu tam, ka plankums ir gluds un spidigs, gan­driz ka ieellots.
        - Vai jus domajat, ka ta ir bakteriju kolonija?
        - Diez vai ta ir kolonija musu parastaja iz­pratne, - Stouns atbildeja. - Kamer mes nezinajam par Bartona eksperimentiem, mes vispar nedomajam, ka ta ir kolonija. Domajam, ka tas varetu but viens pats organisms. Bet nu izradas, ka atseviskajam da­linam jabut tikai apmeram vienu mikrometru lielam; plankums saja zina ir daudz par lielu. Tatad te mes drosi vien redzam saliktu veidojumu - varbut kolo­niju, varbut ari ko citu.
        Vinu acu prieksa plankums kluva violets un pec tam atkal zals.
        - Dalisanas turpinas, - Stouns sacija. - Lieliski.
        Livits iesledza kinokameras.
        - Tagad skatieties ar abam acim.
        Plankums k|uva violets un kadu bridi tads ari pa­lika. Likas, ka tas mazliet izplesas, un uz isu mirkli visa virsma saskelas sessturainas daivinas, kas at­gadinaja gridas flizes.
        - Vai redzejat?
        - Tas it ka saskelas.
        - Sessturos.
        - Man ta vien liekas, - teica Stouns, - ka sis sessturainas figuras ir atseviski organismi.
        - Interesanti, vai regulara geometriska forma tam ir pastavigi, jeb vai tas tadas klust tikai dalisanas laika?
        - Ar elektronu mikroskopu mes vel so to uzzina­sim, - Stouns sacija un pieversas Bartonam. - Vai sekcijas jus esat pabeidzis?
        - Ja.
        - Vai ar spektrometru rikoties protat?
        - Domaju, ka protu.
        - Tad kerieties pie darba. Tas nebus gruti - spek- trometrs ir sajugts ar skaitlosanas masinu. Mums ir vajadzigas gan graudina, gan zala organisma ana­lizes.
        - Vai paraugus jus man dosit?
        - Ja.
        - Tadus pasus paraugus parbaudiet attieciba uz aminoskabem.
        - Ar visu frakcionesanu?
        - Domaju gan, - Stouns sacija. - Tikai jums tas bus jadara ar rokam.
        Livits piekritosi pamaja ar galvu. Stouns atkal iebaza rokas cimdos, iznema traucinu no mikroskopa un nolika uz saniem zem ierices, kas izskatijas pec esafota miniatura. Tas bija mikrokirurgijas aparats.
        Mikrokirurgija - maksla izdarit smalkas operacijas vienai sunai - biologiskas petniecibas lidzeklu arse­nala bija paradijusies samera nesen. Ar mikrokirur- giskajam metodem bija iespejams iznemt no sunas kodolu vai dalu citoplazmas, izdarot to tikpat tiri un akurati, ka kirurgs ampute locekli vai organu.
        Si ierice bija konstrueta ta, ka cilveka rokas kusti­bas ar vairaku parnesumu un servomehanismu pali­dzibu tika precizi parverstas asmena mikrokustibas; operators pakustinaja pirkstu, bet asmens parvietojas tikai par miljondalu centimetra.
        Skatidamies palielinosaja vizieri, Stouns saka sau­dzigi skrubinat melno graudinu. Atskaldijis divus ma­zus fragmentus, vins tos ievietoja katru sava stikla traucina. Pec tam Stouns meginaja atraut divus ma­zus fragmentus no zala plankumina.
        Zalais plankums tulit kluva violets un izpletas.
        - Are, ka nepatik, - Livits teica smiedamies.
        Stouns sarauca pieri.
        - Interesanti. Ka jus domajat - vai ta ir nespeci- fiska augsanas reakcija jeb vai trofiska reakcija uz ievainosanu un apstarosanu?
        - Es domaju, - teica Livits, - plankumam nepa­tik, ka to baksta.
        - Nu, labi. Bet mums tomer jaturpina, - Stouns sacija.

19
        katastrofa

        Sis telefona zvans Arturam Mencikam uzkrita ka murgs. Vins bija parnacis majas, paedis pusdienas un tikko ka apsedies dzivojamaja istaba palasit avizes.
        Pedejas divas dienas, kas sakara ar notikumu Pid- monta bija pagajusas steiga un nevala, avizi vins nebija roka nemis.
        Kad atskaneja zvans, vins domaja, ka tas bus sie­vai, bet mirkli velak laulata draudzene ienaca pie vina un teica:
        - Zvana tev. No bazes.
        Nemdams klausuli, vins sajuta ko nelabu.
        - Majors Menciks klausas.
        - Major, runa pulkvedis Bernss no astotas …
        Astota apaksvieniba Vandenbergas baze parzinaja
        drosibas proceduras, izdeva atlaujas ieiet baze un iziet no tas. Ta noklausijas ari visas telefona sarunas.
        - Ja, pulkvedi?
        - Jus, ser, esat to personu saraksta, kuras pave­lets zinamos arkartejos gadijumos informet par noti­kuso. - Bernss runaja piesardzigi, rupigi izmekledams vardus: saruna notika pa atklato liniju. - Tagad man jus jainforme, ka pirms cetrdesmit minutem Big- hedas rajona Jutas stata nogazas macibu lidmasina.
        Menciks sarauca uzacis. Kapec gan vinu informeja par parastas macibu lidmasinas avariju? Tas tacu neietilpa vina kompetence.
        - Kas ta bija par lidmasinu?
        - «Phantom». Lidoja no Sanfrancisko uz Topeku.
        - Skaidrs, - Menciks teica, kaut gan skaidrs vi­nam nebija nekas.
        - Ser, pazinot jums par so gadijumu pieprasija Godards, lai jus varetu iesaistities izmeklesanas ko­misija.
        - Godards? Kadel Godards?
        Kadu mirkli Menciks sedeja, truli lukodamies avi­zes virsraksta «Draud jauna Berlines krize» un do­madams, ka pulkvedis runa par Luisu Godardu, Van­denbergas bazes sifresanas nodalas prieksnieku. Tikai pec tam vins aptvera, ka runa ir par Godarda kosmisko centru, kas atrodas netalu no Vasingtonas. Viens no uzdevumiem, kurus veica sis centrs, bija koordinet dazas specialas programmas, kas bija vien­laikus Hjustonas un centralo valdibas iestazu kom­petence.
        - Ser, - pulkvedis Bernss teica, - cetrdesmit minutes pec izlidosanas no Sanfrancisko «Phantom» novirzijas no kursa un parlidoja rajonu MU.
        Menciks juta uznakam gurdenumu. Vinu parnema miegainiba.
        - Rajonu MU?
        - Jus neparklausijaties, ser.
        - Kad?
        - Divdesmit minutes pirms katastrofas.
        - Kada augstuma?
        - Sesi tukstosi devini simti metru, ser.
        - Kad izbrauks komisija?
        - Pec pusstundas, ser. No bazes.
        - Labi, - Menciks sacija. - Busu.
        Vins pakara klausuli un velreiz gurdi paskatijas uz talruni. Vinu maca nogurums, un vins domaja, cik labi butu, ja tagad varetu doties pie miera. «Rajons MU» - tas bija pienemtais apzimejums ielenktajam rajonam ap Pidmontu.

«Vajadzeja nu gan viniem nomest bumbu,» Men­ciks pie sevis pukojas. «Vajadzeja to nomest uzreiz, jau vakarrit.»
        Kops ta briza, kad vinu informeja, ka direktivas 7-12 izpildisanu nolemts atlikt, sirds vinam nebija mieriga. Bet vinam nebija tiesibu izteikt sai jauta­juma nekadas domas, un ta nu vins gaidija, ka pret Vasingtonas lemumu protestes grupa
«Meza uguns­greks», kas tagad bija sapulcejusies apakszemes la­boratorija. Tacu nekas tamlidzigs nenotika. Menciks zinaja, ka grupai «Meza ugunsgreks» par so lemumu ir pazinots; vins pats bija redzejis telegrammu, kas
        tika parraidita visam slepenajam apaksvienibam; tele­gramma tas bija pateikts neparprotami.
        Un tomer kaut kada iemesla del grupa nebija pro­testejusi. Ta vispar sai telegrammai nebija pieversusi nekadu uzmanibu.
        Tas bija loti savadi.
        Un tagad bija notikusi katastrofa. Menciks aizdedza savu pipi un, sukdams to, parlika visas iespejamibas. Visdrizak vareja gadities, ka kads zalknabis prakti­kants aizsapnojies, nomaldijies no kursa, pec tam kritis panika un pilnigi zaudejis kontroli par lidmasinu. Ta jau bija noticis simtiem reizu. Avarijas celonu izmek­lesanas komisija, izbraukusi uz notikuma vietu, pa­rasti deva sledzienu, ka lidmasina avarejusi sakara ar «agnogenisku klumi kada no sistemam». So militara leksikona frazi lietoja, lai caur pukem pateiktu, ka avarijas celoni nav izdevies noskaidrot. Saja formu­lejuma neparadijas atskiriba starp mehanisku klumi un pilota klumi, tacu nevienam nebija noslepums, ka lielaka dala klumju ir pilota klumes. Vadidams sa­rezgitu masinu, kas veic tris tukstosus kilometru stunda, pilots nedriksteja sapnot. Statistika neap­stridami liecinaja: kaut gan lidojumi pec atvalinajuma vai nedelas nogales ir tikai 9 procenti no visiem lido­jumiem, tajos notiek 27 procenti negadijumu.
        Mencika pipe izdzisa. Vins piecelas, laudams avi­zei nokrist, un iegaja virtuve pateikt sievai, ka braue prom.
        - Sis novads ir ka radits filmesanai, - kads teica, raudzidamies uz smilsakmens klintim, kas spilgti sarkanas izcelas uz tumszilo debesu fona. Un tiesam daudzas filmas bija uznemtas saja Jutas rajona. Bet Mencika domas tagad nebija pie kino. Sededams limuzina, kas bija devies cela no Jutas lidostas, vins apdomaja, kas vinam bija teikts.
        Lidojuma no Vandenbergas uz Jutas dienvidiem komisija bija noklausijusies
«Phantom» un zemes sta­cijas «Topeka Central» radiosarunu ierakstus. Liela­kaja dala lentes neka interesanta nebija, vienigi da­zas pedejas sekundes pirms lidmasinas nogasanas bija fiksets kas svarigs.
        - Kaut kas nav kartiba, - pilots bija teicis. Un mirkli velak: - Gaisa slutene juk ara. Drosi vien no vibracijam. Ta sairst puteklos. - Un vel pec sekun­dem desmit vaja, dziestosa balss teica: - Viss, kas kabine ir no gumijas, juk ara.
        Vairak nekas nebija parraidits.
        Sis isas frazes Mencikam neizgaja no prata, un tas vinam likas aizvien divainakas un briesmigakas.
        Vins skatijas ara pa logu uz klintim. Saule pasreiz rieteja, un tas dziestosie, sarkanigie stari apgaismoja vairs tikai klinsu galotnes; ielejas jau tina tumsa. Menciks palukojas uz prieksa braucoso limuzinu, kas veda uz avarijas vietu parejos komisijas loceklus, un uz puteklu makoniti, ko tas atstaja.
        - Man agrak loti patika vesterni, - kads teica. - Tos visus filmeja seit. Skaists apviclus.
        Menciks sapicis kluseja. Vinu parsteidza, ka cilveki var tik daudz laika izskiest nenozimigai plapasanai. Bet kas zina -varbut vini vienkarsi nevelejas, baidi­jas skatities acis istenibai.
        isteniba bija nezeliga: lidmasina «Phantom» bija iemaldijusies dzili rajona MU - iekams pilots ap­tvera, ka ir kludijies, un pagriezas atpakal uz zieme­liem, vins pa so teritoriju bija nolidojis jau sesas mi­nutes. Tacu rajona MU lidmasina bija sakusi zaudet stabilitati. Un beigu beigas ta bija nogazusies.
        - Vai uz bazi «Meza ugunsgreks» ir pazinots? - Menciks jautaja.
        Kads komisijas loceklis, psihiatrs (avarijas izmek­lesanas komisijas allaz bija vismaz viens psihiatrs), vaicaja:
        - Vai jus runajat par bakteriologiem?
        - Ja.
        - Vini ir informeti, - kads cits atbildeja. - Pirms stundas zinojumu parraidija pa sifreto sakaru liniju.

«Tagad grupai «Meza ugunsgreks» vajadzetu no­teikti atsaukties,» domaja Menciks.
«so zinu vini ne­drikstetu ignoret.»
        Ja vien vini tur vispar lasija telegrammas. Lidz sim tas Mencikam ne reizi nebija ienacis prata, bet varbut vini tiesam telegrammas nelasija. Varbut vini bija tik loti aiznemti ar savu darbu, ka negribeja sevi lieki apgrutinat.
        - Luk, kur atliekas, - kads teica. - Tur prieksa.
        Katru reizi, kad Menciks dabuja redzet avarejusas lidmasinas atliekas, vins bija parsteigts. Vins nekadi nevareja pierast, ka tas ir izsvaiditas kur kura, kaut ari ar pratu saprata, kads milzigs, postoss speks pie­mit lielam metala prieksmetam, kad tas triecas pret zemi ar atrumu tukstosiem kilometru stunda. Vienmer vins gaidija, ka ieraudzis kartigu, kompaktu metala kaudziti, bet ne reizi tas ta nebija bijis.

«Phantom» atliekas bija izkaisitas tuksnesi piecu kvadratkilometru platiba. Stavedams pie apdegusa kreisa sparna karkasa, Menciks tik tikko vareja sa­redzet taluma parejos komisijas loceklus, kas bija sa­pulcejusies pie laba sparna. Lai kur vins skatijas, visur metajas sagriezusas, nomelnejusas metala da­las, kuram krasa bija nolupusi. Uz viena gabala bija skaidri salasams kada bridinosa uzraksta sakums: «NE …» Parejais bija nogajis. >
        Pateikt visu, kas noticis, pec sim atliekam nebija iespejams. Fizelaza, kabine, lukturis bija saskaiditi miljons fragmentos, un liesmas visu bija parvertu­sas lidz nepazisanai.
        Kad saule jau noslideja aiz apvarsna, Menciks uz­duras astes plaksnu atliekam. Metals joprojam izsta­roja siltumu, kaut kadas detalas vel gruzdeja un ku­peja. Turpat vins pamanija smilsu daleji apbertu kaulu. Vins to pacela un sausmas konstateja, ka tas ir cilveka kauls. Diezgan gars, aizlauzts, viena gala apoglojies, tas acimredzot bija nacis no rokas vai kajas. Kauls bija neparasti tirs - nebija palicis ne pedu no miesas, tikai pilnigi gluds kauls.
        Satumsa. Komisijas locekli vilka ara savus kabatas lukturus. Sesi viri, laizdami sev pa prieksu dzeltenus gaismas kulus, staigaja starp kuposiem metala gaba­liem.
        Bija jau vels vakars, kad kads biokimikis, kura vardu Menciks nezinaja, pienaca aprunaties.
        - Ziniet, - biokimikis sacija, - tas ir loti savadi. Taja ieraksta pilota vardi, ka kabine sairst gumija …
        - Kas tur savads?
        - Saja lidmasina nebija ne kripatinas gumijas. Attiecigas detalas taja bija izgatavotas tikai no viena veida sintetiskas plastmasas. Tas ir firmas «Ancro» nesen raditais polimers, ar kuru ta loti lepojas. Dazi raksturlielumi tam ir tiesi tadi pasi ka cilveka audiem. Loti elastigs materials, kuru var izmantot daudzas nozares.
        - Vai jus domajat, ka vibracijas sadu sairsanu nevaretu izraisit? - Menciks jautaja.
        - Nevaretu. Pa visu pasauli lido tukstosiem «Phan­tom». Visas sajas lidmasinas ir jauna plastmasa. Bet ne ar vienu no tam sada nelaime vel nebija notikusi.
        - Un ko tas varetu nozimet?
        - To, ka es taja velna busana neko nesaprotu, - biokimikis teica.

20.
        IKDIENA

        Pamazam darbs laboratorija «Meza ugunsgreks» ievirzijas ikdieniskas sliedes. Apakszemes kazematos, kur nebija ne dienas, ne nakts, ne rita, ne vakara, iz­veidojas savs ipass dzives ritms. Cilveki gaja gulet, kad bija nogurusi, celas augsa,, kad jutas atputusies, un turpinaja stradat katrs sava nozare.
        Lielaka dala no si darba nekadus taustamus re­zultatus nesolija. Vini to zinaja un pacietigi ar to samierinajas. Ka medza deklaret Stouns, zinatniska petnieciba ir loti lidziga izraktenu meklesanai: tu staiga un mekle, apbrunots ar kartem un instrumen­tiem, tacu galu gala visu izskir ne jau sis kartes un instrumenti, un ari ne tava intuicija, bet gan veiksme. Bet, ja tu gribi, lai tevi atalgo tava uzcitiba, tad tev jabut gatavam uz pacietigu, grutu darbu, kas panems visus tavus spekus.
        Bartons tagad darbojas telpa, kur atradas spektro- metrs, ka ari aparatura radioaktivitates intensitates noteiksanai, termoelektriskai un rentgenkristalogra- fiskai analizei.
        V limeni uzstaditais spektrometrs bija firmas «Whit- tington» standarta modelis
«K-5». Ta galvenas sastav­dalas bija iztvaicetajs, prizma un skatamekrans. Ana­lizejamo materialu ievietoja iztvaicetaja un sadedzi­naja. Gaisma, kura radas, tam degot, gaja cauri priz­mai un tur saskelas spektra, kas tika projicets uz ekrana. Ta ka dazadi kimiskie elementi degdami dod dazada vilnu garuma gaismu, tad, analizejot kadas vielas izstarotas gaismas spektru, vareja spriest par tas kimisko sastavu.
        Teoretiski tas bija vienkarsi, bet prakse spektro- grammu lasisana bija sarezgits un gruts darbs. Ne­viens no laboratorijas «Meza ugunsgreks» darbinie­kiem to nebija pietiekami apguvis. Tapec spektro- metrijas rezultatus ievadija tiesi skaitlosanas masina, kas tad tos izanalizeja. ESM so darbu veica loti smalki, ar tas palidzibu vareja aptuveni noteikt pat vielas procentualo kimisko sastavu.
        Bartons ievietoja iztvaicetaja pirmo paraugu, kas bija nemts no melna graudina, un nospieda pogu. Uz vienu mirkli uzliesmoja neizturami spoza gaisma, un Bartons, sargadams acis, aizgriezas prom. Pec tam vins ielika iztvaicetaja'otru paraugu. Vins zinaja, ka ESM jau analize pirma uzliesmojuma gaismu.
        Atkartojis visu proceduru ar zala plankuma pa­raugu, vins uznema laiku. ESM paslaik notaustija pasattistosas fotoplates - tas bija gatavas sadai ap­skatei jau pec dazam sekundem. Bet pati notaustisana ilgs divas stundas - elektroniska acs lasija spektra linijas loti leni. Kad notaustisana bus pabeigta, ESM izanalizes tas rezultatus un piecas sekundes nodrukas datus.
        Sienas pulkstenis radija 15.00 - tris pec pusdienas. Bartons peksni atskarta, ka ir stipri noguris. Vins ievadija skaitlosanas masina paveli pamodinat, kad analize bus gala, un gaja gulet.
        Cita telpa Livits rupigi lika tadus pasus paraugus automatiskaja aminoskabju analizatora, ar skumju smaidu atceredamies, ka bija gajis agrak, kad sadas automatikas nebija. 50. gadu sakuma olbaltumvielas sastavu pec aminoskabem analizeja nedelam un pat menesiem ilgi. Dazreiz pagaja ari gadi. Tagad pietika ar stundam, augstakais dienam, un viss process norisa pilnigi automatiski.
        Aminoskabes bija olbaltumvielu buvbloki. Pavisam to bija zinams divdesmit cetras, un tas visas sasta­veja no vieniem un tiem pasiem elementiem - og­lekla, udenraza, skabekla un slapekla. Olbaltumvie­las aminoskabes bija sakabinatas virkne gluzi ka va­goni precu vilciena sastava. Sakabinajuma kartiba nosacija, kas pec dabas ir attieciga olbaltumviela - vai ta ir insulins, hemoglobins, augsanas hormons vai kas cits. Visas olbaltumvielas bija veidotas no vie­niem un tiem pasiem
«vagoniem», no vienam un tam pasam aminoskabem. Kada noteikta veida «vagonu» olbaltumvielas cita par citu bija vairak; cita par citu savadaka bija ari «vagonu» seciba. Tacu ta bija vie­niga atskiriba. Pasi «vagoni^ - aminoskabes - bija kopigi visam olbaltumvielam, vienalga, vai tas butu cilveka vai musas organisma.
        Lai so faktu konstatetu, bija vajadzejis gandriz div­desmit gadu.
        Bet kas reguleja aminoskabju secibu olbaltumvie­las? Izradijas, ka reguletaja ir DNS - viela, kura iekodeta genetiska informacija un kura darbojas lidzigi dispeceram skirotava.
        Lai konstatetu so faktu, bija vajadzejis vel divdes­mit gadu.
        Bet virkne, kas izveidojas, aminoskabem sakabino- ties, saka verpties un ritinaties; ta vairs neatgadinaja vilcienu, bet drizak gan spirali vai cusku. Saritina- juma raksturu nosacija aminoskabju seciba, un tas bija loti specifisks: kadas konkretas olbaltumvielas molekula vareja but saritinata tikai viena noteikta veida, citadi ta nespeja funkcionet.
        Vel desmit gadu.

«Vai tas nav divaini,» Livits domaja. «Lai atklatu tadus butiba vienkarsus faktus, stradaja simtiem la­boratoriju, tukstosiem zinatnieku visa pasaule. Pacie­tigos, neatlaidigos pulinos aizriteja gadi un gadu desmiti …»
        Un tagad bija izgudrota si masina. Protams, ta nevares precizi noteikt, kada ir aminoskabju seciba, bet ta aptuveni noteiks aminoskabju saturu procen­tos: tik un tik procentu valina, tik un tik arginina, cistina, prolina, leicina. Sie dati savukart dos loti daudz informacijas.
        Un tomer si masina bija saviens tumsa: viniem ne­bija nekada pamata uzskatit, ka melnais graudins vai zalais organisms kaut vai daleji sastav no olbal­tumvielam. Taisniba, uz Zemes ikvienai dzivai butnei bija vismaz dazas olbaltumvielas, bet vai tas nozi­meja, ka tapat jabut ari visur citur?
        Kadu bridi Livits meginaja izteloties dzivibu bez olbaltumvielam. Tas bija gandriz neiespejami: uz Ze­mes olbaltumvielas ietilpa sunapvalka sastava, tas bija visu pazistamo fermentu galvena vai vieniga sa­stavdala. Vai bija iespejama dziviba bez fermentiem?
        Vins atcerejas anglu biokimika Dzordza Tompsona repliku, ka fermenti ir «dzivibas savedeji». Tas nebija parspilets: fermenti katalizeja visas dzivaja orga­nisma norisosas kimiskas reakcijas - to virsmas kal­poja par divu molekulu sastapsanas un savstarpejas reagesanas vietu. Pastaveja simtiem tukstosu, varbut pat miljoniem fermentu, un katra vieniga sutiba bija sekmet kadu vienu kimisko reakciju. Bez fermentiem nebija iespejama neviena dzivibai raksturiga kimiska reakcija.
        Bez sim reakcijam dziviba nevareja pastavet.
        Bet varbut vareja?
        Patiesibu sakot, ta jau bija problema ar bardu. Pro­grammas «Meza ugunsgreks» izstradasanas sakuma bija izvirzits jautajums: ka petit tadu dzivibas formu, kas pilnigi atskiras no lidz sim pazistamajam? Ka vis­par uzzinat par tadas dzivibas esamibu?
        Sis jautajums intereseja ne jau akademiska plak­sne. Ka bija izteicies Dzordzs Volds, biologija bija unikala zinatne, jo ta nespeja definet savu petijumu objektu. Vel neviens nav izsmelosi definejis, kas ir dziviba. Un patiesiba ari neviens nezina, kas ta ir. Lidzsinejas definicijas - materija, kurai piemit speja uznemt, noardit un parstradat baribu, izvadit atkri- tumvielas, vairoties un ta talak, - nevareja apmieri­nat. Vienmer vareja atrast iznemumus, kuri tam ne­atbilda.
        Beigu beigas grupa «Meza ugunsgreks» secinaja, ka raksturiga dzivibas iezime ir energijas parversana. Ta vai citadi - ar baribu vai ar Saules gaismu - visi dzivie organismi uznema energiju, parverta to cita forma un pec tam izmantoja. (Virusi bija iznemums no si likuma, bet grupas dalibnieki bija ar mieru de­finet, ka virusi nav dzivi.)
        Livitu ludza lidz nakamajai apspriedei sagatavot sai definicijai atspekojumu. Nedelu visu pardomajis, Livits ieradas uz apspriedi ar trim prieksmetiem - melnas drebes atgriezumu, rokas pulksteni un gra­nita gabalu. Vins salika tos uz galda , n pazinoja:
        - Kungi, jusu prieksa ir tris dzivas butnes.
        Uzaicinajis apspriedes dalibniekus pieradit pretejo,
        vins nolika melno drebi saule; drebe sasila.
        - Sis ir viens no energijas parversanas pieme­riem, - Livits teica. - Gaismas energija parversas siltuma.
        Vinam iebilda, ka ta esot tikai pasiva energijas ab­sorbcija, ka ta esot parversanas un nevis parversana, bet dzivibai raksturiga tiesi pedeja - merktieciga, no­zimiga energijas parversana, kas veic kaut kadu funkciju.
        - Ka jus zinat, ka ari si nav merktieciga? - Livits vaicaja.
        Pec tam vins pieversas pulkstenim. Livits noradija uz ciparnicu, kas tumsa spideja: tur notika radioaktiva sabruksana un izstarojas gaisma.
        Tika iebilsts, ka ta ir tikai nestabilajos energetis­kajos limenos esosajiem elektroniem piemitosas poten­cialas energijas atbrivosanas. Tomer tas vairs neizska­neja tik parliecinati: Livita argumenti seja neticibas seklu.
        Visbeidzot vins pargaja pie granita. - Vins ir dzivs, - Livits sacija. - Vins dzivo, elpo, staiga un runa. Mes tikai nepamanam to, jo tas notiek parak leni. Klintij muza garums ir tris miljaidi gadu, mums - sesdesmit vai septindesmit. Mes nevaram saskatit, kas ar so klinti notiek, ta pasa apstakla del, kapec mes nevaretu uztvert melodiju, ja skanu plate grieztos ar atrumu viens apgrieziens gadsimta. Un klints, 110 savas puses, nemaz nenojaus par musu ek­sistenci, jo musu muzs ilgst tikai vienu vinas muza mirkli. Mes vinai esam gluzi ka isi zibsni nakts tumsa.
        Livits savu viedokli bija izteicis pietiekami skaidri, un viena svariga jautajuma grupas locekliem sava no­staja bija jagroza. Bija spiesti pielaut iespejamibu, ka kaut kadas dzivibas formas vini nespej izanalizet, ka, vel vairak, vini nespej spert pat pirmo soli, nespej sadu analizi uzsakt.
        Bet Livitam nedeva mieru vel visparigaks jauta­jums - par darbibu nenoteiktibas apstaklos. Vins uz­manigi parlasija Tolberta Gregsona gramatu «Plano­jot neplanojamo», izstudeja sarezgitos matematiskos modelus, kurus autors bija izstradajis sis problemas analizesanai. Savu parliecibu Gregsons izteica sadiem vardiem:
        Visi lemumi, kuriem piemit nenoteiktibas ele­ments, iedalas divas krasi atskirigas kategorijas: lemumos, kuru sekas ir paredzamas, un lemumos, kuru sekas paredzet nav iespejams. Acim redzams, ka pienemt otras kategorijas lemumus ir krietni grutak.
        Lielako dalu lemumu, ari gandriz visus lemumus, kuri skar cilveku attiecibas, var atveidot modeli ar paredzamam sekam. Piemeram, prezidents var sakt karu, komersants - pardot savu uznemumu, virs - skirties no sievas. Sada veida darbibai bus kaut ka­das sekas; iespejamo seku skaits ir bezgaligs, bet varbutigo seku skaits ir pietiekami mazs. Iekams cilveks kaut ko nolemj, vins var apsvert dazadas iespejamo lemumu sekas, lai pienemtu to lemumu, kurs sola vislabakas izredzes.
        Bet pastav ari tadu lemumu kategorija, kurus ne­var novertet, analizejot to sekas. Pienemot sos le­mumus, jarekinas ar absoluti neparedzamiem no­tikumiem un situacijam, turklat ne tikai ar visada veida katastrofam, bet ari ar retajiem atklasmes un gaisredzibas briziem, tadiem ka tie, kuri deva lazeru vai penicilinu. Ta ka sie notikumi nav paredzami, tos nevar ieplanot ne ar kadiem logiskiem panemie­niem. Matematiskais aparats te nelidz.
        Mes varam vienigi mierinat sevi ar domu, ka, labi tas vai slikti, sadi notikumi ir arkartigi reti.
        Dzeremijs Stouns ar neaprakstamu uzmanibu pa­nema zala materiala pleksniti un ielaida to izkauseta plastmasa. Plastmasas vannina, kura ta atradas, pec lieluma un formas atgadinaja medicinisko oblatu. Stouns pagaidija, kamer pleksnite pilnigi iegrimst, pec tam uzleja tai virsu vel vienu kartinu plastmasas un ievietoja
«oblatu» termostata.
        Stouns apskauda parejos grupas loceklus, kuru riciba bija daudz automatisko paligu. Paraugu saga­tavosana elektronmikroskopijai vel aizvien bija parak smalka procedura, lai te varetu iztikt bez cilveka roku
        izveicibas. Laba parauga izgatavosana prasija ne mazaku meistaribu ka juveliera darbs, un ari jamacas bija gandriz tikpat ilgi. Stouns sadu meistaribu bija ieguvis tikai piecu gadu darba.
        Plastmasas «oblata» tika tureta speciala atrdarbiga termostata, un tomer lidz vajadzigajai konsistencei ta sacieteja tikai piecas stundas. Termostata tika uz­tureta pastaviga temperatura +61 °C un relativais mitrums 10%.
        Kad plastmasa bus sacietejusi, Stouns virskartu nokasis un ar mikrotomu nogriezis planu zaluma sloksniti. Lai to varetu skatit elektronu mikroskopa, tas formai un izmeriem jabut stingri noteiktiem - «ja­izevele» maza, apala ripina, kuras biezums nepar­sniedz 1500 angstremus.
        Tikai pec tam vins so zalo vielu, vienalga, kas ta butu, vares apskatit sesdesmittukstoskartiga palieli­najuma.

«Tam jabut loti interesanti,» Stouns nodomaja.
        Stouns uzskatija, ka, kopuma nemot, darbs viniem sokas labi. Rezultati bija, grupa strauji virzijas uz prieksu vienlaikus vairakos meklejumu virzienos, kuri solija panakumus. Un, galvenais, laika viniem tagad bija diezgan. Nebija ne steigas, ne panikas, nebija ko baidities
        Uz Pidmontas bija nomesta bumba. Gaisa lidojo­sas sikbutnes sis spradziens noteikti iznicinaja, un lidz ar to infekcijas avots bija neitralizets. Vieniga vieta, no kuras infekcija varetu izplatities, bija laboratorija «Meza ugunsgreks», bet si laboratorija bija projekteta ar tadu aprekinu, lai tas nebutu iespejams. Ja kaut kur izolacija sabojatos, inficeta zona tiktu automa­tiski izoleta no laboratorijas parejas dalas. Pusse- kunde noslegtos hermetiskas durvis un laboratorijai izveidotos jauna konfiguracija.
        Tas bija nepieciesams, jo pieredze, kura bija ieguta citas laboratorijas, kas stradaja ta sauktajas aksenis- kajas jeb bezmikrobu atmosferas, liecinaja, ka infi­cesanas notiek 15 procentos gadijumu. Celoni pa­rasti bija konstruktiva rakstura - hermetizejosas starplikas plisums, caurums cimda, viles atirums -, bet fakts palika fakts: inficesanas gadijumi bija sa­stopami.
        Baze «Meza ugunsgreks» tadam nejausibam bija sagatavota. Bet, ja tas neatgaditos - un bija lielas izredzes, ka tas tiesam neatgadisies, - tad vini varetu drosi seit stradat neierobezoti ilgi. Atrasto sikbutni vini varetu petit veselu menesi vai pat gadu. Viss bija paredzets, ne par ko nebija jaraizejas.
        Hols staigaja pa gaiteni, noskatidams kodolierices apaksstaciju atrasanas vietas un cenzdamies tas iegaumet. Saja limeni bija piecas apaksstacijas. Tas .bija izvietotas izklaidus gar galveno gaiteni. Visas apaksstacijas bija vienadas - sudraba karbinas, kas nebija lielakas par cigaresu pacinu. Katrai no tam bija atslegas caurums un divas spuldzites - zala un sarkana. Zala spuldzite dega.
        Apaksstaciju darbibas principu Holam bija izskaid­rojis Bartons.
        - Visas laboratorijas un visos ventilacijas kana­los ir jutigie elementi. Ar dazadu kimisku un elektro­nisku noteiceju, ka ari tiesu bioanalizatoru palidzibu tie uzrauga gaisu. Bioanalizatori ir dzivas peles, ku­ram tiek pastavigi registrets pulss. Ja kads jutigais elements signalizes, ka gaiss ir inficets, attieciga labo­ratorija tiks automatiski izoleta. Ja infekcija aptvers visu limeni, tas tiks izolets no parejiem limeniem un saks darboties kodolierices mehanisms. Kad tas bus noticis, zala spuldzite nodzisis un saks zibsnit sar­kana. Tas ir signals, ka lidz spradzienam atlikusas tris minutes. Ja jus pa so laiku neiebazisit un nepa­griezisit savu atslegu, tresas minutes beigas ladins sprags.
        - Un man tas jadara pasam?
        Bartons apstiprinosi pamaja ar galvu.
        - Atslega ir terauda. Ta vada elektribu. Sledzene iemonteta sistema, kas mera atslegas ieliceja orga­nisma elektrisko kapacitati. Sledzene reage uz ker­mena apmeriem un svaru, ka ari uz salu saturu svied­ros. Ta klausa tikai jums.
        - Tatad es patiesam esmu vienigais?
        - Patiesam. Un jums ir ari vieniga atslega. Bet ir kads aipstaklis, kas visu mazliet sarezgi. Buvetaji ne­bija precizi ieverojusi projektu. Kad viss komplekss jau bija gatavs un kodolierice samonteta, mes pama­nijam, ka saja limeni trukst triju apasstaciju. Astonu vieta ir tikai piecas.
        - Ko tas nozime?
        - To, ka gadijuma, ja saja limeni sakas noplude, jums jadrazas pie tuvakas apaksstacijas. Citadi var gadities, ka jus tiekat izolets sektora, kur apakssta­ciju nav. Un, ja kads no bakteriologiskajiem jutiga­jiem elementiem sabojatos un dotu trauksmes signalu nevieta, laboratorija varetu tikt iznicinata bez vaja­dzibas.
        - iVtanup at, ta ir diezgan nopietna kluda.
        - Izradas, - Bartons sacija, - ka tris trukstosas apaksstacijas doma uzstadit nakammenes. Bet paslaik mums no ta vieglak neklust. Jus tikai turiet so sarez­gijumu prata, gan jau viss bus labi.
        Livits momenta pamodas, izkapa no gultas un saka gerbties. Vins bija uztraukts: nupat vinam bija radu­sies kada ideja. Kaut ari nepardomata un traka, tomer velniskigi vilinosa.
        Si ideja vinam bija radusies sapni.
        Vins bija sapnojis par kadu maju un par pilsetu, kas to apnema, - milzigu daudzstavigu pilsetu ar lie­lam magistralem un komunikaciju tiklu. Maja dzivoja kads virs ar gimeni; saja pilseta vins stradaja, brau­kaja turp un atpakal, staigaja sur un tur, darbojas, mijiedarbojas.
        Pec tam pilseta sapni peksni pazuda, palika tikai si maja. Cik loti viss bija izmainijies! Viena pati maja klaja lauka vidu, zaudejusi jebkadas saites ar ar­pasauli, zaudejusi udeni, kanalizaciju, elektribu, ielas. Gimene bija palikusi bez veikaliem, skolam un ap­tiekam. Majastevam, kas pilseta bija stradajis un uz­turejis attiecibas ar citiem pilsetniekiem, vairs nebija kur pelnit iztiku.
        Maja parvertas pilnigi cita organisma. Un no si or­ganisma lidz laboratorija «Meza ugunsgreks» izole­tajai sikbutnei bija tikai viens solis, viens izteles le­ciens …
        Vajadzes par to apspriesties ar Stounu. Stouns, ka parasti, smiesies - vins jau smejas vienmer -, bet ari uzklausis un pardomas. Livits zinaja, ka tiek uzska­tits par grupas ideju generatoru, par cilveku, no kura vienmer var sagaidit visneticamakas, pratam visne- pienemamakas teorijas.

«Nu, nekas,» Livits nosprieda. «Stounu tas vismaz ieintereses.»
        Livits paskatijas pulksteni. Tas radija 22.00. Tuvo­jas pusnakts. Vins steidzas gerbties.
        Iznemis jaunu papira kombinezonu, vins iekapa taja. Uz kailas miesas vins sajuta papira vesumu.
        Un tad uzreiz tas kluva silts. Divaina sajutu maina. Livits uzvilka kombinezonu mugura, piecelas un aiz­vilka ciet ravejsledzeju. Jau iedams ara, vins velreiz pameta acis uz pulksteni.

22.10.

«Ak dievs!» vinam domas izlauzas.
        Tas bija noticis atkal. Soreiz jau desmit minutes. Ka tas bija aizgajusas? Vins neka neatcerejas. Gerb­sanas nevareja ilgt vairak par trisdesmit sekundem, bet vinam bija pagajusas veselas desmit minutes.
        Vins velreiz apsedas uz gultas un meginaja kaut ko atcereties. Tas bija veltigi.
        Tas bija briesmigi. Vins bija cerejis, ka nu vairs tas neatkartosies, menesiem ilgi tas nebija noticis, un se tev nu bija. Visi sie uztraukumi, neierastais dienas re­zims, kas tik loti atskiras no normala darba rezima slimnica, lika sevi manit: tas sakas atkal.
        Kadu mirkli vins parlika, vai parejiem par to stas­tit, bet tulit pat kratijas no sim domam vala. Tik launi jau nebija. Vairak tas neatkartosies. Nu jau visu laiku gaja uz labo pusi.
        Livits piecelas. Vins tacu bija sataisijies iet pie Stouna aprunaties par kaut ko svarigu un aizraujosi interesantu. Par …
        Bridi vins palika stavam.
        Nevareja atcereties.
        Ideja, tels, satraukums, ko tas radija, - itin viss bija nozudis. Izgaisis, izkritis no prata.
        Vins saprata, ka vajadzetu pateikt Stounam, visa atzities. Bet vinam bija skaidrs, ko Stouns uz to sa­cis un daris un ka tas atsauksies uz vina nakotni, uz vina muza atlikuso dalu, uz dzivi, kas saksies pec lam, kad programma «Meza ugunsgreks» bus izpildita. Ja tas naktu gaisma, viss mainitos. Vins vairs nekad nevaretu atsakt normalu dzivi - butu jaaiziet no darba, jadara daudz kas nepierasts, bezgaligi japie­lagojas kam jaunam. Pat automobili vairs nedrikstetu vadit.
        Ne, vins nolema. Neko vins neteiks. Viss bus labi - kamer vins neskatisies uz mirgojosam ugunim.
        Dzeremijs Stouns bija noguris, bet zinaja, ka aiz­migt nespes. Vins soloja surp un turp pa gaiteniem, domas kavedamies pie putniem Pidmonta. Stouns par­domaja visu, kas ar tiem bija saistits: ka vini bija tos ieraudzijusi, ka nogazejusi ar hlorazinu un ka putni bija aizgajusi boja. To visu vins parcilaja ne­skaitamas reizes.
        Kaut ko vins bija palaidis garam. Un sis kaut kas vinam nedeva miera.
        Par to vins bija raizejies, vel atrazdamies tur, Pid­monta. Pec tam tas bija aizmirsies, bet, kad dienas vidus apspriede Hols stastija par saviem pacientiem, saubas uzmacas ar jaunu speku.
        Kaut kam no Hola teikta, kaut kadam faktam, ko vins piemineja, bija netiess sakars ar putniem. Bet kas tas bija? Kada isti bija ta doma, kadi precizi bija tie vardi, kas so asociaciju ierosinaja?
        Stouns papurinaja galvu. Nevareja atcereties, dari, ko gribi. Kaut kur galva bija visi pavedieni, sakari, atslegas, bet izvilkt tos virspuse neizdevas.
        Vins sanema galvu rokas un ciesi saspieda to, nola­dedams savas nepaklausigas smadzenes.
        Tapat ka daudzi inteligenti, Stouns pret savam smadzenem izturejas ar diezgan lielu neuzticibu. Vins tas uzlukoja ka precizu un smalku, bet parak untu­mainu masinu. Tajas reizes, kad si masina atsacijas klausit, Stouns nejutas parsteigts, kaut ari to gruti panesa un allaz no ta baidijas. Drumu pardomu bri­zos Stouns vispar saubijas par jebkuras domas, par pasa prata lietderibu. Reizem vins apskauda savas iz­meginajumu zurkas: vinu smadzenes bija tik vien­karsas. Katra zina vinam nekad nebus tik daudz prata, lai varetu sevi iznicinat. Lidz tam spejis aizdomaties tikai cilveks.
        Stouns biezi atkartoja, ka no prata ir daudz vairak launuma neka labuma. Prats vairak iznicina neka rada, vairak sajauc neka noskaidro, vairak vil neka apmierina, vairak dara pari neka zelo.
        Briziem vinam skita, ka cilveks ar savam gigan­tiskajam smadzenem atgadina dinozauru. Katram sko­lenam bija zinams, ka dinozauri parauga pasi sevi, kluva tik lieli un smagneji, ka vairs nebija dzivotspe­jigi. Bet nevienam vel nebija ienacis prata padomat, vai cilveka smadzenes, vissarezgitakais veidojums pa­zistamaja Visuma, uzstadidamas organismam fantas­tiskas prasibas pec baribas vielam un asinsapgades, nepadara cilveku par dinozaura analogu. Varbut tas jau ir padarijusas vinu par sava veida dinozauru un beigu beigas vinu pazudinas?
        Jau tagad smadzenes izmanto ceturto dalu no orga­nisma asins plusmas. Ceturta dala no visam asinim, ko parsukne sirds, plust uz smadzenem - organu, kura masa ir tikai maza dala no kermena masas. Ja sma­dzenes klus vel lielakas un vel pilnigakas, drosi vien vel lielakas klus ari to prasibas, un varbut pienaks bridis, kad tas bus kluvusas tik lielas, ka, lidzigi infek­cijai, nomaks un nogalinas savu saimniekorganismu, kas tas uztur un nesa.
        Varbut ari, kluvusas neierobezoti gudras, tas atradis lidzekli, ka sevi iznicinat. Reizem, sededams apspriedes Valsts departamenta un Aizsardzibas ministrija un verodams apkartsedosos, Stouns redzeja pie galda nevis cilvekus, bet tikai duci peleku, rievotu smadzenu. Ne miesas, ne asinu, ne roku, ne acu, ne pirkstu, ne lupu, ne dzimumorganu - tas viss bija lieks.
        Tikai smadzenes. Sez ap galdu un doma, ka par­spet viltiba citas smadzenes, kas sez pie citiem gal­diem.
        Idiotiski.
        Stouns papurinaja galvu un nodomaja, ka sak klut lidzigs Livitam, izfantaze trakas un neticamas she­mas.
        Tomer Stouna iedomam bija zinama logika. Ja tu bisties savu smadzenu, ja tu tas nisti, tad agri vai velu meginasi tas iznicinat. Iznicinat gan savejas, gan citu smadzenes.
        - Esmu paguris, - Stouns teica balsi un paskati­jas sienas pulksteni. Bija 23.40 - driz vajadzeja sak­ties pusnakts apspriedei.

21
        apspriede pusnakti

        Un atkal vini pulcejas tai pasa istaba, pie ta pasa galda. Uzmetis acis parejiem, Stouns saprata, ka ari vini ir nogurusi. Neviens nebija izgulejies.
        - Mes raujamies parak dedzigi, - vins teica. - Mums nav nekadas vajadzibas stradat cauru dien­nakti, un mes ari nemaz nedrikstam to darit. Nogu­rums radis kludas - gan domasana, gan darbiba. Mums saks krist zeme piederumi, mes saksim ar tiem neuzmanigi apieties, stradasim pavirsi, izdarisim ap­lamus pienemumus, nepareizus secinajumus. Tas ne­drikst notikt.
        Grupa vienojas miegam atvelet vismaz sesas stun­das diennakti. Tas skita logiski, jo tur augsa, virs­zeme, nekas nedega; infekcijai Pidmonta bija darijusi galu atombumba.
        Drosi vien vini vel ilgi dzivotu sada parlieciba, ja Livits nebutu licis prieksa registret sikbutnei kodeto nosaukumu. Vins pazinoja, ka jaunatklatajam orga­nismam jadod vards. Parejie tam piekrita.
        Kakta staveja sifreto sakaru teletaips, kas klakskeja visu diennakti, drukadams zinojumus no arienes. Tas bija divpuseju sakaru aparats; • nosutamie zinojumi tika iespiesti ar mazajiem burtiem, sanemtie - ar lie­lajiem.
        Tacu kops grupas ierasanas V limeni neviens saja korespondence nebija ielukojies. Visi bija parak aiz­nemti; turklat lielaka dala no pienakosajam tele­grammam bija ikdieniski militari pazinojumi, kuriem ar bazi «Meza ugunsgreks» nebija nekada sakara. Tie surp tika sutiti tapec , ka baze «Meza ugunsgreks» bija viena no tikla
«Cooler» apaksstacijam. Plasak sis tikls bija pazistams ka «Pirmais divdesmitnieks». Ta divdesmit apaksstacijas bija tiesi saistitas ar Balta nama apakszemi; tie bija divdesmit svarigakie strate­giskie objekti valsti. Starp tikla apaksstacijam bija Vandenberga, Kenedija zemesrags, Pretgaisa aizsar­dzibas apvienota pavelnieciba, «Wright Patterson», Fortdetrika un «Virginia Key».
        Stouns piegaja pie teletaipa un izsita isu zinojumu. ESM to nosutija centralajam kodesanas birojam, kas pieskira un registreja kodetos nosaukumus visiem pa­sakumiem, kuri tika rikoti tikla «Cooler» sistema. Teletaipa lente fikseja sadu dialogu:
        ludzu liniju parraidei
        saprasts liniju zinojiet no kurienes
        stouns programma meza ugunsgreks
        zinojiet kurp
        centralais kodesanas birojs
        saprasts kodesanas birojs
        seko zinojums
        raidiet
        izdalits arpuszemes organisms ko parvedis pava­donis smeltnis septini ludzu organismam kodetu nosaukumu zinojuma beigas
        parraidits
        Sekoja ilga pauze. Teletaips duca un klakskeja, bet neko nedrukaja. Pec tam saka dot ara zinojumu uz garas papira lentes.
        seko zinojums no centrala kodesanas biroja saprasts izdalits jauns organisms ludzu rak­sturot
        zinojuma beigas
        Stouns sarauca pieri. - Bet mes vel parak maz zinam. Tacu teletaips bija nepacietigs:
        raidiet atbildi kodesanas birojam
        Vel mazliet padomajis, Stouns izsita tekstu:
        seko zinojums centralajam kodesanas birojam paslaik raksturot nevaru bet lieku prieksa provizo­riski klasificet ka bakterialu celmu zinojuma beigas
        seko zinojums no centrala kodesanas biroja saprasts pieprasat klasificet bakteriju kas atver jaunu klasifikacijas kategoriju saskana ar pie­nemto sistemu
        jusu organisma kods bus andromeda pilns kodetais nosaukums andromedas celms kataloga registrets ar numuru 053.9 (nespecificets organisms)
        papildu numurs E866 (avioizcelsmes)
        sads registrejums vispilnigak atbilst pasta­vosajam kategorijam
        sads registrejuffis vispilnigak atbilst pastavosajam kategorijam
        Stouns pasmaidija.
        - Laikam mes ne visai labi iederamies pastavosa­jas kategorijas.
        Vins salika atbildi:
        saprasts kodetais nosaukums andromedas celms piekritam zinojuma beigas p a rr a i d i t s
        - Ta, - Stouns teica. - Tas nu ir izdarits. Bartons pa to laiku izskatija papira kalnus, kas bija
        sakrajusies aiz teletaipa. Teletaips savus zinojumus iespieda uz papira lentes, kas ritinadamas iegula kaste. Tur jau bija desmitiem metru lentes, ko neviens vel nebija caurskatijis.
        Izlasijis pie sevis vienu zinojumu, vins izplesa to no lentes un pasniedza Stounam.

1134/443/kk/y-u/9 informativais zinojums parraidit visam apaksvienibam pilnigi slepeni
        sodien prezidents un nacionalas drosibas padome kobra
        sanemusi pieprasijumu pielietot direktivu 7-12 pieprasitajs vandenberga/meza ugunsgreks apstiprinatajs nasa/armijas medicinas dienests
        pirmais ierosinatajs majors menciks arturs slegta sede lemums pielietot so direktivu nav pienemts
        jautajuma galiga izlemsana atlikta uz divdesmit cetram lidz cetrdesmit astonam stundam
        pec tam atkartota izskatisana
        tiek realizets alternativs variants karaspeka
        ielenkums saskana ar direktivu 7-11
        vairak nevienu neinformet
        zinojuma beigas
        parraidit visam apaksvienibam pilnigi slepeni parraides beigas
        Grupas «Meza ugunsgreks» locekli skatijas saja lapina, neticedami savam acim. Ilgaku laiku neviens neteica ne varda. Beidzot Stouns parbrauca ar pirkstu par lapas augsejo sturi un klusi sacija:
        - Te ir indekss 443. Tatad parraide notikusi pa specialo tiklu. Vajadzeja but bijusam zvanam.
        - Sim teletaipam zvana nav, - Livits teica. - Zvana tikai pirma limena piektaja sektora. Bet vinu pienakums ir mums zinot, ja kas …
        - Izsauciet pa skalsakariem piekto sektoru, - sa­cija Stouns.
        Desmit minutes velak parbiedetais serzants Moriss savienoja Stounu ar Hjustonu - ar Prezidenta zinat­nisko konsultantu padomes priekssedetaju Robertsonu.
        Stouns un Robertsons runaja vairakas minutes. Ro- bertsons izteica izbrinu, ka neviens no «Meza uguns­greka» nav saistijies ar vinu agrak. Sekoja satraukta domu apmaina par prezidenta lemumu direktivu 7-12 nepielietot.
        - Prezidents zinatniekiem neuzticas, - teica Ro­bertsons. - Vins ar tiem nejutas sava elementa.
        - Jusu pienakums ir gadat, lai tas ta nebutu, bet jus savu pienakumu nepildat.
        - Dzeremij…
        - Pastav tikai divi infekcijas avoti - Pidmonta un musu komplekss. Mes seit esam aizsargati drosi, bet Pidmonta …
        - Dzeremij, es piekritu, bumbu nomest vajadzeja.
        - Nu tad ietekmejiet vinu! Izskaidrojiet vinam lie­tas butibu. Panaciet, lai vins dod sankciju izpildit 7-12, cik driz vien tas iespejama. Varbut tagad jau ir par velu.
        Robertsons apsolija to izdarit un pec tam Stounam piezvanit. Jau taisidamies sarunu beigt, vins ievai­cajas:
        - Starp citu, ko jus domajat par gadijumu ar «Phantom»?
        - Kadu «Phantom»?
        - To, kas nogazas Juta.
        Kadu mirkli valdija apjukums, iekams grupas «Meza ugunsgreks» locekli atskarta, ka ir palaidusi garam vel vienu svarigu zinojumu.
        - Parasts trenina lidojums. Bet lidmasina iemal­dijas slegtaja zona. Tur tas akis.
        - Kas vel ir zinams?
        -_ Lidotajs zinoja, ka gaisa slutene sairstot. It ka vibraciju vai kaut ka tamlidziga del. Vina pedejie vardi bija diezgan savadi.
        - Vai nelikas, ka vins juk prata?
        - Likas.
        - Vai komisija avarijas vieta jau ieradusies?
        - Ja, gaidam, ko ta pavestis. Kuru katru bridi zi­nam japienak.
        - Neaizmirstiet informet ari mus, - Stouns teica un peksni sastostijas. - Bet pagaidiet… Ja ir dota pavele direktivas 7-12 vieta izpildit 7-11, tad jau Pid- montu ir ielencis karaspeks.
        - Ja, nacionala gvarde.
        - Tas ir drausmigi stulbi.
        - Klausieties, Dzeremij, es jums piekritu …
        - Kad pirmais nomirs, es gribu zinat, kad un ka tas notika. Un jo seviski - kur. Vejs tur lielakoties ir no austrumiem. Ja saksies mirsanas gadijumi rietu­mos no Pidmontas …
        - Tad es tulit piezvanisu, Dzeremij.
        Saruna beidzas, un grupas «Meza ugunsgreks» lo­cekli cits pec cita gausi atstaja konferencu zali. Hols kadu bridi vel uzkavejas, izvilka no kastes sagumzito lenti un izskatija vairakus zinojumus. Lielaka dala no tiem vinam bija kiniesu abece - pilnigi nesapro­tams kodetu frazu savirknejums. Vilies Hols so nodar­bibu partrauca. Partrauca isi pirms tam, kad butu uzduries pardrukatam avizes zinojumam par Arizo­nas stata satiksmes policijas inspektora Martina Vil- lisa savado navi.

4. diena
        UGUNSGREKS IET PLASUMA

22.
        ANALIZES

        Tagad, kad bija atklajies, ka laiks negaida, spek- tralo un biokimisko analizu rezultati, kas lidz sim bija interesejusi tikai starp citu, peksni kluva loti svarigi. Grupa cereja, ka sis analizes kaut vai aptuveni para­dis, cik stipri Andromedas sikbutne atskiras no Ze­mes dzivibas formam.
        Tapec burtu un ciparu stabinus, ko ESM rakstam- ierice bija nodrukajusi uz zala papira, Livits un Bar­tons izskatija ar lielu interesi.
        MASSPEKTROMETRIJAS DATU REZULTATI 1. paraugs - Melns prieksmets ar nezinamu izcelsmi Procentualais sastavs

        B C N

0 54,90 0
        AI Si P

0 00,20 -
        Sc Ti V

0 - -
        Ga Ge As
        H He

21,07 0
        Li Be

0 0
        Na Mg

0 0
        K Ca

0 0
        Cu Zn

0 0 0
        O F

18,00 0
        S Cl

01,01 0
        Cr Mn Fe
        Se Br
        Co Ni

00,34 0
        Visu smagako metalu saturs ir nulle

2. paraugs - Zals prieksmets ar nezinamu izcelsmi
        Procentualais sastavs
        H He

27,00 0
        Li Be B C N O F

0 0 0 45,00 05,00 23,00 0
        Visu smagako metalu saturs ir nulle
        Programmas beigas
        Izslegts
        Rezultati bija pietiekami skaidri. Melnais graudins satureja daudz udenraza, oglekla un skabekla, nozi­migu daudzumu sera, oglekla un selenija, ka ari dazu citu elementu zimes. Turpretim zalais plankums sa­tureja tikai udenradi, oglekli, slapekli, skabekli un neko vairak.
        To, ka graudins un zalais plankums pec kimiska sa­stava bija tik lidzigi, abi zinatnieki uzskatija par zimigu faktu. No otras puses, zimigi bija ari tas, ka zalais plankums satureja slapekli, bet graudins - ne.
        Secinajums bija acim redzams. «Melnais graudins» nepavisam nebija smilsu graudins: tas bija kaut kas lidzigs organiskajiem materialiem, kadi sastopami uz Zemes, visradniecigaks plastmasai. Zalais plankums, kas, domajams, bija dzivs, satureja elementus apme­ram tada pasa attieciba ka Zemes organismi. Uz Ze­mes dzivie organismi par 99 procentiem sastav no siem pasiem cetriem elementiem - udenraza, oglekla, slapekla un skabekla.
        Sie rezultati zinatniekus iepriecinaja, jo tie lava do­mat, ka zalais plankums ir lidzigs Zemes dzivibai. Diemzel sim ceribam nebija ilgs muzs: tas sabruka, tiklidz vini pieversas aminoskabju satura analizes datiem.
        AMINOSKABJU SATURA ANALIZES DATU APSTRADES REZULTATI

1. paraugs - Melns prieksmets ar nezinamu izcelsmi

2.paraugs - Zals prieksmets ar nezinamu izcelsmi

1. paraugs 2. paraugs
        Neitralas aminoskabes

        Glicins 00,00 00,00
        Alanins 00,00 00,00
        Valins 00,00 00,00
        Izoleicins 00,00 00,00
        Serins 00,00 00,00
        Treonins 00,00 00,00
        Leicins 00,00 00,00
        Aromatiskas aminoskabes
        Fenilalanins 00,00 00,00
        Tirozins 00,00 00,00
        Triptofans 00,00 00,00
        Sera aminoskabes
        Cistins 00,00 00,00
        Cisteins 00,00 00,00
        Metionins 00,00 00,00
        Sekundaras aminoskabes
        Prolins 00,00 00,00
        Hidroksiprolins 00,00 00,00
        Dikarboksil- aminoskabes
        Asparaginskabe 00,00 00,00
        Glutaminskabe 00,00 00,00
        Baziskas aminoskabes
        Histidins Arginins Lizins

00,00 00,00 00,00 00,00

00,00 00,00 00,00 00,00
        Hidroksilizins
        Kopejais amino­skabju saturs 00,00
        Programmas beigas Izslegts
        - Tas tik ir numurs! - raudzidamies ESM apdru­kataja lapa, iesaucas Livits. - Ne, nu paskatieties tikai!
        - Nekadu aminoskabju, - sacija Bartons. - Ne­kadu olbaltumvielu.
        - Dziviba bez olbaltumvielam, - Livits piebilda un pasupoja galvu. Ta vien likas, ka piepildas vina vislaunakas nojautas.
        Zemes apstaklos, dzivibas formam evolucionejot, organismi bija ieguvusi speju veikt biokimiskas reak­cijas maza telpa ar olbaltumvielu fermentu palidzibu. Biokimiki tagad macijas sis reakcijas atveidot mak­sligi, bet tikai katru atseviski, izoleti no parejam.
        Dzivajas sunas viss bija citadi neka kimika me­gene. Suna saura telpa vienlaikus un neskirami no­tika daudz reakciju, kas deva energiju, radija augsanu un kustibas. Cilveks so viengabalainibu nespeja at­veidot, tapat ka nebija iespejams pagatavot pilnas pusdienas no uzkozamajiem lidz saldedienam, sajau­cot kopa visas sastavdalas un varot tas viena katla ceriba, ka velak abolu kuku izdosies atdalit no cepesa.

00,00
        Ar fermentu palidzibu sunas vienlaikus norisa sim­tiem dazadu reakciju. Katrs ferments bija gluzi ka atsevisks virtuves stradnieks, kam ir viens noteikts uzdevums: maiznieks nesaks taisit bifstekus, bet
        bifsteku cepejs ar saviem rikiem nevares pagatavot uzkozamos.
        Tacu fermenti veica ari vienu kopigu funkciju. Tie padarija iespejamas kimiskas reakcijas, kas citadi nenotiktu. Biokimikis sis reakcijas vareja atveidot, izmantojot lielu karstumu, lielu spiedienu vai stipras skabes. Bet cilveka kermenis vai atseviska suna ta­dus ekstremalus apstaklus nepanesa. Fermenti, sie
«dzivibas savedeji», lava kimiskajam reakcijam no­ritet kermena temperatura un pie normala atmosfe­ras spiediena.
        Zemes dzivibai fermenti bija nepieciesami. Bet, ja kada dzivibas forma bez tiem iztika, tad ta noteikti bija attistijusies pilnigi citada cela.
        Tatad vinu atrasta sikbutne ne ar ko nelidzinajas Zemes organismiem, b.ija pilnigi svesa.
        Un tas savukart nozimeja, ka sis sikbutnes izpete un tas neitralizesanas panemienu meklesana vilksies daudz, daudz ilgak, neka domats.
        Dzeremijs Stouns stradaja morfologijas laborato­rija. Vins iznema mazo, tagad sacietejuso plastmasas oblatu, kura bija iestradats zala plankuma paraugs, ielika to skruvspiles, ciesi saspieda un ar zobarsta urbi slipeja nost plastmasu, kamer tika lidz zalajam materialam.
        Darbs bija arkartigi smalks un prasija ilgstosi kon­centret uzmanibu. Atsedzis zalo materialu, vins nosli­peja oblatu ta, ka izveidojas plastmasas konuss ar zalo paraugu virsotne.
        Vins atslabinaja skruvspiles, izcela no tam ko­nusu un parnesa to uz mikrotomu - nazi ar rotejosu asmeni. Mikrotoms nogrieza loti planas plastmasas platnites ar zaliem audiem vidu. Platnites bija apa­las; atdalitas no konusa, tas iekrita trauka ar udeni.
        Platnites biezumu vareja izmerit, noverojot tas atsta­roto gaismu: ja gaisma bija viegli sudrabaina, plat- nite bija par biezu; ja ta laistijas varaviksnes krasas, bija sasniegts vajadzigais biezums - tikai dazas mo­lekulas.
        Tiesi tik biezam vajadzeja but audu slanitim, lai to varetu aplukot elektronu mikroskopa.
        Atradis piemerotu platniti, Stouns ar pinceti to uz­manigi pacela un noguldija uz maza, apala vara tik­lina. Tiklinu ievietoja plakana metala kapsula, un to ielika elektronu mikroskopa. Visbeidzot mikroskopu hermetiski nosledza.
        Grupas «Meza ugunsgreks» riciba bija firmas «BVJ» elektronu mikroskops «JJ-42». Sis modelis deva loti intensivu elektronu plusmu, un tam bija paligierice at­tela asuma palielinasanai. Principa elektronu mikro­skops bija diezgan vienkarss: tas darbojas tapat ka gaismas mikroskops, tikai gaismas staru vieta foku­seja elektronu staru. Gaismu fokuseja ar lecam - iz­liektiem un ieliektiem stikliem. Elektronus fokuseja ar magnetiskajiem laukiem.
        Daudzejada zina elektronu mikroskops bija radnie­cigs televizoram, ari attels tika projicets uz parasta televizijas ekrana - uz virsmas, kura parklata ar kartu, kas, elektronu apsaudita, spid. Salidzinajuma ar gaismas mikroskopu elektronu mikroskopam bija viena liela prieksrociba: tas vareja dot daudz speci­gaku palielinajumu. Kapec tas ir ta, izskaidroja kvantu mehanika un starojuma vilnu teorija. Visvien­karsako popularo analogiju bija atradis elektronmik- roskopists un liels automobilu saciksu cienitajs Sid- nejs Poltons.

«Iedomajieties,» Poltons rakstija, «celu ar asu likumu un divus automobilus - sporta masinu un lielu kravas automobili. Kravas automobilis, brauk­dams pa so likumu, noslid no cela, turpretim sporta masina likumu izbrauc itin viegli. Kapec? Tapec, ka sporta automobilis, budams vieglaks, mazaks un at­raks, sadiem grutiem, asiem pagriezieniem ir pieme­rots labak. Slaidus likumus abas masinas izbrauks vienlidz viegli, bet asus vieglak izbrauks sporta auto­mobilis.
        Gluzi tapat ari elektronu mikroskops «tures celu» labak neka gaismas mikroskops. Jebkura objekta ap­veids sastav no skautnem un sturiem. Elektronam vilna garums ir mazaks neka gaismas kvantam. Tapec elektroni nemet ap sturiem tik lielus likumus, labak «ievero» celu, precizak izseko ta konfiguracijai. Ar gaismas mikroskopu, tapat ka ar kravas automobili, var kaut ko iesakt tikai tad, ja ir plats cels. Jeb, runa­jot bez lidzibam, tikai tad, ja ir liels objekts ar garam skautnem un slaidiem liekumiem -suna vai sunas ko­dols. Turpretim elektronu mikroskopam ir pieejami visi saurakie celi un sanceli: tas var izzimet loti siku sunas sastavdalu
        - mitohondriju, ribosomu, mem­branu, tikloto veidojumu - konturas.»
        Tacu prakse elektronu mikroskopam bija ari savas enas puses, ko specigais palielinajums nevareja at­svert. Vispirms, ta ka gaismas vieta tika izmantoti elektroni, mikroskopa ieksiene vajadzeja uzturet va­kuumu, un tas nozimeja, ka apskatit dzivas butnes nav iespejams. Bet visnopietnakais elektronu mikro­skopa trukums bija saistits ar paraugu sagatavosanu. Paraugiem vajadzeja but arkartigi planiem, tapec iegut pareizu telpisku prieksstatu par petamo objektu bija loti gruti. Ari te Poltons bija saskatijis vien­karsu analogiju:

«Pienemsim, ka jus automobili parzagejat gareniski uz pusem. Sai gadijuma ta pilnigo, «veselo» strukturu jus vel varat izteloties. Bet, ja jus nozagejat no auto­mobila planu sloksni, turklat vel neizdeviga lenki, daudz vis neiztelosities. Var gadities, ka jusu sloksne ir tikai pa gabalinam no amortizatora, riepas un stikla. Pec sadas sloksnes noteikt, kada izskatas visa masina un ka ta darbojas, ir vairak neka gruti.»
        Iebididams metala kapsulu mikroskopa, mikroskopu aizhermetizedams un ieslegdams vakuumsukni, Stouns
        Viens no Dzeremija Stouna pirmajiem megina­jumiem uzskicet Andromedas celma organisma ses­sturaino apveidu.
        Foto ar laboratorijas «Meza uguns­greks» laipnu atlauju
        neloloja iluzijas. Vins apzinajas elektronmikroskopi- jas trukumus. Bet vinam nebija izveles. Sim gadiju­mam ne seviski piemerotais elektronu mikroskops viniem bija vienigais riks, ar kuru vareja iegut tik specigu palielinajumu.
        Nogriezis laboratorija mazaku gaismu, Stouns iesledza elektronu staru. Grozidams vairakas pogas, vins noreguleja staru fokusu. Attels uz ekrana kluva pilnigi skaidrs, zals un melns.
        Tas, ko vins ieraudzija, bija kaut kas pavisam ne­ticams.
        Dzeremijs Stouns skatija savam acim vienu orga­nisma elementu. Tas bija ideals sessturis, un katra no ta malam saskaras ar citu tadu pasu sessturi. Iekspuse sessturis dalijas kilos, kuru smailes sastapas tiesi vei­dojuma centra. Tas viss kopa radija matematiskas precizitates iespaidu un Stounam nekadi nesaistijas ar lidzsinejiem prieksstatiem par dzivibu.
        Sis veidojums bija lidzigs kristalam.
        Stouns pasmaidija: nu gan Livits nopriecasies. Li­vitam patika iespaidigas, pratam nepierastas lietas. Turklat vins biezi bija izteicis domu, ka dzivibas pa­mata varetu but ari kaut kada veida kristali, ka ta varetu but organizeta stingri regulara forma.
        Stouns nolema paaicinat Livitu.
        Paskatijies uz ekranu, Livits tulit teica:
        - Skaidrs. Te nu mums ir atbilde.
        - Uz ko?
        - Uz jautajumu, ka sis organisms funkcione. Esmu iepazinies ar spektrometrijas un aminoskabju satura analizes rezultatiem.
        - Un?
        - Sis organisms sastav no udenraza, oglekla, ska­bekla un slapekla. Bet aminoskabju taja nav. Nevie­nas pasas. Tas nozime, ka nav ari nekadu mums pa­zistamo olbaltumvielu, nekadu fermentu. Es visadi gudroju, ka var pastavet tada dziviba, kas nav orga­nizeta uz olbaltumvielu pamata. Nu es to zinu.
        - Kristaliska struktura …
        - Ta izskatas, - Livits teica, neatraudams acis no ekrana. - Trijas dimensijas katra vieniba drosi vien ir sessturaina platne, kaut kas lidzigs gridas flizei. Astonskaldnis, kura divas lielakas skaldnes ir ses­sturi. Bet ieksa kilveidigi irbuli, kuru smailes sa­stopas centra.
        - Tie var loti labi norobezot biokimiskas funkcijas.
        - Ja, - Livits sacija un sarauca pieri.
        - Kas jums kais?
        Livits pulejas atcereties kaut ko tadu, ko vins bija aizmirsis, un pec mirkla tas tiesam uzpeldeja atmina. Tas bija sapnis - par maju un par pilsetu. Par to, ka maja dzivo, kad ta ir viena pati, un ka ta dzivo liel­pilseta.
        Vins atcerejas visu lidz pedejam.
        - Ziniet, - vins teica, - interesanti, kada veida sis viens elements ir saistits ar parejiem.
        - Jus domajat par to, vai mes seit neredzam dalu no sarezgitaka organisma?
        - Tiesi ta. Vai atseviska vieniba ir dzivotspejiga pati par sevi, tapat ka bakterija, vai ari ta ir kiegelitis no lielaka organa, no lielaka organisma? Ka neka, apskatot vienu pasu aknu sunu, jus tacu nevaretu pateikt, no kura organa ta nakusi. Un ko mes varetu saprast no vienas smadzenu sunas, ja nebutu redze­jusi visas smadzenes?
        Ilgaku laiku lukojies ekrana, Stouns teica:
        - Diezgan neparasta analogija. Aknas spej rege­nereties, ataugt, bet smadzenes nespej.
        Livits pasmaidija.
        - «Vestnesu teorija» …
        - Ja, tur ir ko padomat, - Stouns sacija.

«Vestnesu teoriju» bija izvirzijis sakaru inzenieris
        Dzons R. Semjuelss. Runadams V gadskarteja konfe­rence par kosmonautikas un sazinasanas problemam, vins bija izklastijis dazas hipotezes, kada veida arpus- zemes civilizacijas varetu meklet sakarus ar citam ci­vilizacijam. Vins uzskatija, ka musu sazinasanas teh­nikas atzinas, pat visprogresivakas, te ir bezpalidzi­gas un ka vairak attistitas civilizacijas noteikti bus atradusas labakus panemienus.
        - Pienemsim, ka ta vai cita civilizacija grib no­taustit Visumu, - Semjuelss bija argumentejis. - Pie­nemsim, ka vina velas stadities prieksa - Galaktikas meroga formali pazinot par savu esamibu. Informa­ciju, majienu par sevi, vina velas raidit visos virzie­nos vienlaikus. Ka to vislabak izdarit? Pa radio? Diez vai - tas vilktos parak gausi, izmaksatu parak dargi, un bez tam signali parak atri izdzistu. Pec daziem miljardiem kilometru neuztverami vaji butu kluvusi pat visspecigakie signali. Ar televiziju ir vel sliktak. Generet gaismas starus ir fantastiski dargi. Pat tad, ja si civilizacija prastu uzspridzinat veselas zvaig­znes un par signalu varetu izmantot kadAs Saules lie­luma zvaigznes spradzienu, tas tik un ta butu parak saliti.
        Bez parmeriga darguma visas sis metodes nelauj izmantot ari kads jebkuram starojumam piemitoss tru­kums: jo talak signals izplatas, jo vajaks tas klust. Triju metru attaluma spuldze var but pat neizturami spoza, trissimt metru attaluma
        - pietiekami spoza, piecpadsmit kilometru attaluma - redzama. Bet miljons kilometru attaluma ta vairs nekadi nebus re­dzama, jo staru energija dziest proporcionali attaluma ceturtajai pakapei. Vienkarss, neapejams fizikas likums.
        Tapec signala parraidisanai jaizmanto nevis fizika, bet gan biologija. Jaizveido sazinasanas sistema, kas, attalumam pieaugot, neklus vajaka un miljoniem kilo­metru attaluma bus tikpat speciga, kada ta ir blakus savam avotam.
        isi izsakoties, jaizveido tads .organisms, kas va­retu noderet par jusu zinojuma parneseju. Sim or­ganismam pasam javairojas, jabut letam un viegli savairojamam fantastiska skaita. Ar nelielam izmak­sam vares iegut triljoniem tadu organismu un pec tam nosutit tos uz visam pusem kosmosa. Tas bus sikstas, mazprasigas sikbutnes, kas spes izturet kos­mosa bargos apstaklus. Tas augs un dalisies, un pec daziem gadiem pa Galaktiku visos virzienos trauksies neskaitamas sikbutnes, gaididamas kontaktu ar dzi­vibu.
        Un kas notiks, kad tas sastaps svesu dzivibu? Katra tada sikbutne bus potenciali spejiga attistities par pilnvertigu organu vai pilnvertigu organismu. Sa­skare ar sveso dzivibu no tam saks augt pilnigs sa­zinasanas mehanisms. Tas ir gluzi tapat ka raidit pasaules telpa miljardu smadzenu sunu, kas katra pie­merotos apstaklos spej izaugt par jaunam smadze­nem. Jaunizaugusas smadzenes varetu runaties ar sveso civilizaciju, informet to par savas civilizacijas pastavesanu un ieteikt lidzeklus, ka nodibinat sakarus.
        Zinatniekiem praktikiem Semjuelsa teorija par sik­butnem vestnesem bija skitusi amizanta. Bet tagad to ignoret vairs nedriksteja.
        - Vai jus domajat, ka no sis platnites, ko esam ielikusi elektronu mikroskopa, jau veidojas kads sa­zinasanas organs?
        - Varbut atbildi uz jusu jautajumu palidzes at­rast kulturas? - Livits teica.
        - Vai ari rentgenkristalografija. Tulit dosu riko­jumu.
        V limeni atradas rentgenkristalografijas iekarta, kaut gan, programmu «Meza ugunsgreks» sagatavo­jot, bija dedzigi diskutets, vai ta ir nepieciesama. Rentgenkristalografija bija vismodernaka, vissarez­gitaka un visdargaka strukturanalizes metode mus­dienu biologija. Ta mazliet lidzinajas elektronmikro- skopijai, bet bija vel viens solis uz prieksu tai pasa virziena. Rentgenkristalografija bija vel jutigaka, ar tas palidzibu vareja aplukot vel sikakus veidojumus, bet tas prasija daudz laika, dargu iekartu un apmacitu personalu.
        Biologs R.A. Janeks bija teicis: «Jo vairak mes re­dzam, jo dargak par to samaksajam.» Tas bija jasa­prot ta, ka iekartam, kuras dod iespeju cilvekam redzet dzilak un precizak, cena aug straujak neka izskirsa­nas speja. So nepieludzamo petniecibas likumsakaribu pirmie atklaja astronomi, no savas rugtas pieredzes parliecinadamies, ka izgatavot sesmetrigu teleskopa spoguli ir daudz grutak un dargak neka trismetrlgu.
        Bet vienlidz pareizi tas bija ari attieciba uz biolo­giju. Piemeram, gaismas mikroskops bija neliela ierice, ko vareja viegli cilat un parnesat ar vienu roku. Tas deva iespeju apskatit sunu no arpuses, un zinatniekam si iespeja izmaksaja apmeram tuk­stos dolaru.
        Elektronu mikroskops padarija redzamus sikus vei­dojumus suna. Tas bija liels aparats un maksaja lidz simttukstos dolariem.
        Rentgenkristalografija padarija redzamas atsevis­kas molekulas. Ta bija tik tuvu atsevisku atomu foto­grafesanai, cik pasreizeja zinatnes attistibas limeni vispar bija iespejams. Bet tas iekarta bija prava auto­mobila lieluma, aiznema veselu istabu, prasija spe­ciali sagatavotus operatorus un deva rezultatus, kuru interpretesanai bija nepieciesama ESM. Ta tas bija tapec, ka rentgenkristalografijas iekarta nedeva tiesu vizualu petama objekta attelu. Sai zina ta nepavisam nelidzinajas mikroskopam un ari darbojas citadi neka gaismas vai elektronu mikroskops.
        Attela vieta rentgenkristalografijas iekarta deva difrakcijas ainu - fotoplate fiksetu geometrisku pun­ktu klajienu, kas pats par sevi bija neatminama mikla. So punktejumu izanalizet un iegut objekta molekularas strukturas ainu vareja tikai ar ESM palidzibu.
        Ta bija samera jauna zinatne, kaut ari tas nosau­kums jau bija novecojies. Termins
«rentgenkristalogra­fija» liecinaja par tiem laikiem, kad ta galvenokart petija kristalus. Tagad ar kristaliem ta nodarbojas reti. Kristaliem bija regulara struktura, tapec punkte- jums, kas radas, rentgenstaram ejot caur tiem, bija iz­analizejams samera viegli. Tacu pedeja laika rentge- nografeja ari dazada veida neregularus objektus. No tiem rentgenstari atstarojas dazados lenkos. ESM
«iz­lasija» fotoplati, izmerija sos lenkus un pec iegutajiem datiem noteica, kada forma ir objektam, kurs devis sadu atstarosanas ainu.
        Vispar kompleksa «Meza ugunsgreks» ESM veica neskaitamus vienmulus aprekinus. Ja to vajadzetu iz­darit cilvekiem, paietu gadi, varbut pat gadsimti. Ma­sina visus aprekinus paveica sekundes.
        - Ka jus tagad jutaties, mister Dzekson? Vecuks mirkskinaja acis un paskatijas uz plast­masas skafandra apnemto Holu.
        - Ta nekas. Seviski labi nav, bet iztikt var, - vins teica un greizi pasmaidija.
        - Vai mazliet aprunaties varesim?
        - Par ko?
        - Par Pidmontu.
        - Kas tad jus Pidmonta interese?
        - Tas vakars, - Hols sacija. - Vakars, kad tas viss notika.
        - Nu ko, varu pastastit. Pidmonta esmu nodzivojis visu muzu. Mazlietin pabraukajis - lidz Losandzelo- sai un pat lidz Sanfrancisko. Uz austrumiem lidz Sent- luisai - tas gan bija gaisa gabals. Bet Pidmonta es dzivoju. Un man tev jasaka …
        - Ludzu, par to vakaru, - Hols iejaucas.
        Dzeksons apklusa un aizgriezas prom.
        - Es negribu par to domat, - vins teica.
        - Padomajiet gan. Tas ir vajadzigs.
        - Ne.
        Kadu mirkli vins vel skatijas uz otru pusi, pec tam pagriezas atpakal pret Holu un vaicaja:
        - Vai vini visi nomira?
        - Visi ne. Vel viЈns ir palicis dzivs. - Hols pa­maja ar galvu uz berna gultinu, kas atradas turpat blakus Dzeksona gultai.
        Dzeksons pacela galvu un paskatijas uz segu tis­tokli.
        - Kas tas ir?
        - Zidainis.
        - Zidainis? Tad jau bus Riteru Dzeimijs. Vai ir pavisam mazs?
        - Menesi divi.
        - Nuja. Tas pats ir. Mazs, bet lielu rikli. Uz mata ka vecais. Vecais Riters - ko tas vareja aurot un plo­sities. Un mazais tapat. Breca rita, breca vakara. Ma­jas nedriksteja logus taisit vala - piekliegs pilnu pilsetu.
        - Vai Dzeimijam nebija vel kaut kas ipatnejs?
        - Ne, nebija. Vesels ka bifelis, tikai grazojas. At­ceros, taja vakara ari blava ka nelabais.
        - Kura vakara?
        - Taja, kad Carlijs Tomass atstiepa to elles ma­sinu. Mes visi to redzejam. Ta naca leja ka kritosa zvaigzne, spozi spidedama. Nokrita uz ziemeliem no pilsetas. Visi bija satraukti, un Carlijs Tomass brauca to meklet. Pec minutem divdesmit atgriezas un izvilka to masinu no sava forda bagaznieka. Pilnigi jauns fords. Vins ar to dikti lepojas.
        - Kas notika talak?
        - Nu, mes visi salasijamies apkart, skatijamies. Rekinajam, ka tam jabut pavadonim. Enija gan do­maja, ka ta masina esot atlidojusi no Marsa, bet, sa­proti, vina jau mums tada savadaka. Uznak reizem, ka nezin ko saruna. Mums parejiem tik daudz sapra­sanas bija, ka ne no kada Marsa, bet no Kanaverala zemesraga. Varbut esi dzirdejis - ta vieta Florida, no kurienes sauj gaisa raketes?
        - Ja, esmu. Turpiniet.
        - Kas tas ir, to mes, ka redzi, izdomajam skaidri un gaisi, bet, ko darit talak, nezinajam. Saproti, mums Pidmonta nekas tads vel nebija gadijies. Reiz gan bija turists ar sauteni, moteli «Komancu virsaitis» teroru taisija, sava lai, bet tas jau bija cetrdesmit astotaja, bez tam vins bija tikko ka no zaldatiem, makenit vai­rak iekampis, un bija mikstinosi apstakli. Kamer sis Vacija vai kada cita elles kakta, brute no sa prom. Ne­viens no mums vinam sutu neuzdeva, sapratam - var cilvekam gadities. Bet kops ta laika nav bijis itin ne­kas. Klusa pilseta. Ja ta padoma, laikam tapec jau mums tur patika …
        - Ko tad galu gala jus ar pavadoni izdarijat?
        - Ja, netikam gudri, ko lai dara. Els saka, taisisim vala, bet mes rekinajam, ka tas nebus pareizi, seviski tapec, ka tur ieksa var but kaut kadas zinatniskas pa­darisanas. Izdomajamies gan sa, gan ta. Beigas Car­lijs,, pavadona atvedejs, saka: aiznesisim dakterim.
        Dakteris Benedikts ir musu pilsetas arsts. Patiesiba vins arste visus saja apkartne, pat indianus. Bet ci­tadi sliktu vardu par vinu neteiksi, un kadas tik skolas nav macijies. Vai joka lieta dabut visus tos diplomus, kas vinam pie sienam? Un ta, nospriedusi, ka dakteris Benedikts zinas, ko ar to masinu darit, aiznesam to vinam.
        - Kas bija pec tam?
        - Vecais dakteris Benedikts - patiesiba tik vecs vins nemaz nav - apskatija masinu rupigi, gluzi ka savu pacientu, un piekrita, ka ta varetu but nakusi no kosmosa, un vel teica, ka ta varetu but museja, bet varetu but ari vineja. Vins to pieskatisot, varbut ari kadam piezvanisot un pec vienas divam stundam mums visu pateiksot. Zini, katru pirmdienas vakaru dakteris ar Carliju, Elu un Ilerbu Dzonstonu speleja Herba majas pokeru, bet mes rekinajam, ka pec po­kera vins piemeldesies, kur vajadzigs. Bez tam jau naca vakarinu laiks, lielakajai dalai no mums gribe­jas est, un ta mes to masinu turpat pie vina ari at­stajam.
        - Cikos tas bija?
        - Kaut kas ap pusastoniem.
        - Ko Benedikts darija ar pavadoni, kad jus gajat prom?
        - Nesa ieksa pie sevis. Neviens to vairak neda­buja redzet. Bet sakas tas viss velak, ap astoniem, pusdeviniem. Es tad biju aizgajis uz benzina tanku paplapat ar Elu - vins tai vakara dezureja pie sukna. Vakars bija vess, bet gribejas parunaties, tad mazak jut sapes. Pie reizes biju domajis no automata panemt gazeto udeni, ko uzdzert virsu aspirinam. Ari izslapis biju. Ja tu zinatu, ka «Sterno» kalte ieksas!
        - Ak todien jus dzerat denaturatu?
        - Ja, ap sesiem makenit ienemu.
        - Ka jus pec tam jutaties?
        - Kad es sedeju pie Ela, jutos tiri labi. Bija mazs reibulis un kungi smeldza, bet jutos labi. Nu ta mes ar Elu sedejam kantoriti, runajamies, un, vari iedoma­ties, kur bijis kur nebijis, Els peksni kliedz: «Ak dievs, galva!» Pielec kajas un metas ara, un pakrit. Turpat uz ielas nokrit zeme un vairak ne varda … Es sezu apstulbis. Pirma doma - sirdslekme vai trieka. Bet ne - kur nu tik jaunam. Eju pie vina uz ielas, bet vins - beigts. Pec tam … pec tam vini visi saka nakt no majam ara. Man liekas, nakosa bija misis Leng- dona - atraitne Lengdona. Talak es nevaru atcereties, vinu bija tik daudz. Veltin velas ara. Un tulit ker pie krutim un nokrit ka paslidejusi. Tikai necelas pec tam augsa. Un ne no viena ne varda.
        - Ko jus domajat?
        - Ko es vareju domat - tas gaja pari manai sa­prasanai. Biju parbijies, neliegsos. Centos gan palikt mierigs, bet kur tev: veca sirds dauzas, pats elsu un pusu. Traki biju parbijies. Domaju, visi pa tiro mi­rusi. Bet tad sadzirdeju berna raudasanu, un kluva mazdruscin vieglak: tatad visi laikam nebus pagalam. Pec tam ieraudziju generali.
        - Generali?
        - Ne jau, mes ta vinu tikai saucam. Nekads gene­ralis vins nebija, tikai karojis bija un gribeja, lai visi to atceras. Vecaks par mani. Laga virs, Piters Arnolds varda. Visu muzu bijis ciets ka klints. Un te nu vins stav uz lievena, saposies armijas drebes. Jau tumss, bet spid meness, un vins mani ierauga. Jauta: «Vai tu tas esi, Piter?» Mes, redzi, iznakam varda brali. At­bildu vinam: «Ja, es.» Vins saka: «Kas par trakumiem notiek? Japani, vai, nak ieksa?» Es skatos un nevaru saprast: vins - un tadas aplamibas? Un tad vins saka: «Es domaju, tiem vajag but japaniem. Nak mus visus apkaut.» Es vinam jautaju: «Piter, vai tu nejuc?»
        Bet vins atbild, ka slikti jutoties, un iet ieksa. Juku­sam vinam, protams, vajadzeja but - citadi nesautos nost. Ari citi sajuka. Ta bija serga.
        - Ka jus to zinat?
        - Vai tad pilna prata kads dedzinasies vai slicina­sies? Lidz tam vakaram pilsetina visi cilveki bija nor­mali. Un te peksni vini it ka zaudeja pratu.
        - Ko darijat jus?
        - Es sev teicu: «Piter, tu sapno. Pavairak busi iedzeris. Gaju majas un likos gulet: rits gudraks par vakaru. Tikai ap desmitiem dzirdu masinas troksni. Eju ara paraudzit, kas tur brauc. Skatos - auto ar kulbu, nu, zini, no tiem armijas furgoniem. Ieksa sez divi. Eju viniem klat, bet vini, pikis un zevele, mana acu prieksa salimst. Kaut ko tik drausmigu es vel ne­biju redzejis. Un tomer savadi…
        - Kas ir savadi?
        - Tas, ka pa visu vakaru ta bija tikai otra masina. Parasti brauc cauri vesels lerums.
        - Tatad pirms tam bija vel viens automobilis?
        - Bija. Villiss, satiksmes policijas patrulnieks. Vins brauca seit cauri kadas piecpadsmit vai trisdes­mit sekundes pirms tam, kad tas viss sakas. Netika gan apstajies - reizem vins ta dara. Villiss brauc pec grafika un, ja ir nokavejies, tad nepietur.
        Dzeksons noputas un lava galvai nosligt atpakal uz spilvena.
        - Tagad, ja tev nav nekas preti, es kadu britinu pagulesu. Runaju, runaju, kamer vairs nav speka.
        Vins aizvera acis. Hols, lizdams pa tuneli, atgriezas priekstelpa un tur ilgi sedeja, cauri stiklam raudzida­mies uz Dzeksonu un zidaini, kuru gultas atradas viena otrai lidzas.

23.
        TOPEKA

        Ta bija milziga zale - ka futbola laukums. Mebelu taja tikpat ka nebija - vienigi sur tur pa galdam. Pa visu telpu atbalsojas tehniku sasauksanas. Vini izkar­toja lidmasinas «Phantom» atliekas. Apdegusie un sagriezusies metala gabali tika izvietoti ta, ka tie bija atrasti smiltis: komisija atveidoja katastrofu.
        Tikai pec tam vareja sakt visu kartigi izmeklet.
        Majors Menciks, noguris, iekaisusam acim, kafijas tasi roka, staveja kakta un veroja. Ducis viru gara, izbalsinata zale rekonstrue avariju - Mencikam si aina skita mazliet sirrealistiska.
        Pienaca viens no biokimikiem, pavicinadams vinam gar degunu caurspidigu plastmasas maisu.
        - Tikko ka sanemu to atpakal no laboratorijas, - vins sacija.
        - Kas tas ir?
        - To jus nekad neuzminesit.
        Biokimika acis no uztraukuma spideja. «Labi jau, labi,» Menciks igni nodomaja. Nekad neuzminesot…
        - Nu, un kas tad tas butu?
        - Depolimerizets polimers, - biokimikis sacija, apmierinati nosmaukstinadams lupas. - Tikko ka no laboratorijas.
        - Kas tas par polimeru?
        Polimers ir molekula, kas sastav no atkartoju­miem - tukstosiem vienadu posmu - lidzigi domino kaulinu virknei. Polimeri ir lielaka dala plastmasu, neilons, viskoze, augu skiedrviela un pat glikogens, ko sinteze cilveka aknas.
        - Ta pati polimeriska plastmasa, no kuras bija izgatavota lidmasinas
«Phantom» gaisa slutene, kas iet uz pilota sejas masku, un acimredzot ari pati maska.
        Menciks sarauca pieri un bez kada entuziasma pa­skatijas uz drupano, melno pulveri maisa.
        - Plastmasa?
        - Ja. Polimers - depolimerizejies, noardijies. Tas nav nekads vibraciju efekts. Iedarbiba, kas to izrai­sijusi, ir bijusi biokimiska, tiri organiska.
        Nu jau Menciks saka saprast.
        - Vai ar to jus gribat sacit, ka kaut kas so plast­masu izardijis?
        - Varetu sacit ari ta, - biokimikis atbildeja. - Tas, protams, ir vienkarsojums, bet…
        - Kas tad bija tas arditajs?
        Biokimikis paraustija plecus.
        - Kaut kada kimiska reakcija. Izardit vareja skabe vai stiprs karstums, vai…
        - Vai?
        - Manuprat, ari mikroorganisms. Ja starp mikro­organismiem ir kads plastmasas edajs. Vai jus manu domu saprotat?
        - Domaju, ka saprotu, - Menciks teica.
        Vins izgaja ara no zales un piegaja pie telegrafa, kas atradas cita ekas dala. Uzrakstijis zinojumu gru­pai «Meza ugunsgreks», vins nodeva to telegrafistei parrakstit. Gaididams vins pajautaja:
        - Vai nekada atbilde vel arvien nav bijusi?
        - Atbilde, ser?
        - No «Meza ugunsgreka», - Menciks teica. Vins nespeja ticet, ka uz zinu par
«Phantom» avariju ne­viens nav reagejis. Ta tacu bija tik neparprotami sais­tita …
        - No «Meza ugunsgreka», ser?
        Menciks izberzeja acis. Vins bija noguris; vajadzeja gan atcereties, ka japievalda mele.
        - Ai, ne, es to tikai tapat vien, - vins sacija.
        Pec sarunas ar Piteru Dzeksonu Hols devas pie Bartona. Bartons atradas sekciju zale, kur vins ap­skatija mikroskopa iepriekseja diena izgatavotos pa­raugus.
        - Vai kaut ko atradat? - Hols jautaja.
        Bartons panacas nost no mikroskopa un noputas.
        - Ne. Itin neka.
        - Es atkal domaju par tiem vajpratigajiem. Man vinus atgadinaja saruna ar Dzeksonu. Taja vakara pilsetina vajpratigi - vai vismaz divaini un ar pas­navnieciskam tieksmem - kluva daudzi. Vairums no viniem bija jau gados.
        Bartons sarauca uzacis.

• - Nu un tad?
        - Veci cilveki ir lidzigi Dzeksonam. Viniem ir kaite kaites gala. Organisms grust dazados veidos. Plausas slimas, sirdis slimas, aknas dur, asinsvadi sklerotiski.
        - Un tas maina slimibas gaitu?
        - Varbut. Es domaju un domaju: no ka cilveks var peksni zaudet pratu?
        Bartons pasupoja galvu.
        - Tur ir vel kas, - Hols teica. - Dzeksons atceras dzirdejis vienu mireju pirms naves iesaucamies: «Ak dievs, galva!»
        Bartons skatijas kaut kur prom.
        - Tiesi pirms pasas naves?
        - Ja.
        - Jus domajat - asinsizpludums?
        Hols apstiprinosi pamaja ar galvu.
        - Ir pamats ta domat, - vins teica. - Katra zina japarbauda.
        Ja Andromedas celms tada vai citada veida izrai­sija asinsizpludumu smadzenes, tad tas tiesam vareja radit peksnas, neparastas psihiskas novirzes.
        - Bet mes zinam, ka sis novirzes iedarbiba asinis sarec…
        - Ja, - Hols teica. - Lielakajai dalai. Bet ne vi­siem. Dazi paliek dzivi, un dazi klust traki.
        Bartons piekritosi pamaja ar galvu. Peksni vinu parnema satraukums. «Pienemsim, ka sikbutnes iedar­biba rodas bojajumi asinsvados,» vins sprieda. «Sads bojajums ierosina asins sarecesanu. Tiklidz asinsvada sienina ir parplisusi, pargriezta vai apdegusi, tulit sakas procesu virkne, kas beidzas ar asins sarecesanu. Vispirms apkart bojajumam sadruzmesies trombociti, aizsargadami to un nelaudami noplust asinim. Pec tam tur sakrasies sarkanie asinskermenisi. Pec tam fibrina masa saistis visus elementus kopa. Un, visbei­dzot, sis receklis sacietes.
        Tada ir normala virkne.
        Bet, ja bojajums ir plass, ja tas sakas plausas un pa asinsvadiem izplatas lidz …»
        - Es saku domat, vai tik musu sikbutne nesaed asinsvadu sieninas, - Hols sacija.
        - Tada gadijuma tas ari bus sarecesanas sakums. Bet, ja sarecesana kaut kada apstakla del nenotiek, sikbutne, ezdamas talak, izraisa asinsizpludumu.
        - Un vajpratu, - Bartons piebilda, steigsus par­mekledams savus audu paraugus. VinS atrada tris pa­raugus no smadzenem un tulit apskatija tos mikro­skopa. Nevareja but nekadu saubu. Patologija bija acim redzama. Galvas smadzenu asinsvadu sieninu iekseja karta bija zali ielasojumi. Bartons nesaubijas, ka specigaka palielinajuma tajos bus saskatami ses­sturi.
        Vins atri parbaudija ari paraugus, kas bija nemti no plausu, aknu un liesas asinsvadiem. Dazos parau­gos asinsvadu sieninas vins atrada zalus plankumus, tacu nekur tie nebija tada parpilniba ka galvas sma­dzenu asinsvados.
        Bija acim redzams, ka smadzenu asinsvadiem An­dromedas celms dod prieksroku. Kapec tas ir ta, to bija gruti pateikt, bet bija zinams, ka galvas smadzenu asinsvadiem piemit vairakas savdabigas ipasibas. Piemeram, apstaklos, kur parejie asinsvadi izplesas vai saraujas, - tados ka liels aukstums vai fiziska slodze - cerebralie asinsvadi neizmainas, joprojam uzturedami pastavigu asins piepludumu smadzenem.
        Fiziskas piepules gadijuma asins piepludums mus­kuliem var palielinaties piecas lidz divdesmit reizes. Turpretim smadzenes tiek apasinotas vienlidz specigi, vienalga, vai to ipasnieks liek eksamenu vai gul, cert malku vai skatas televizoru. Minuti minute, stundu stunda un dienu diena smadzenes sanem vienu un to pasu asinu daudzumu.
        Neviens nezina, kalab tas vajadzigs un ka isti no­tiek smadzenu asinsvadu pasregulesanas. Zina tikai to, ka sada paradiba pastav, un smadzenu asinsvadus uzskata par ipasu gadijumu starp kermena arterijam un venam. Acimredzot tie ar kaut ko atskiras ari uz­buve.
        Tagad bija atrasta tada sikbutne, kas izlases veida sagrava tiesi sos asinsvadus.
        Bet Bartons domaja, ka neka neparasta saja An­dromedas celma iedarbibas selektivitate nav. Pieme­ram, sifiliss izraisa aortas iekaisumu - loti speci­fisku un savdabigu reakciju. Sistozomiaze, parazitara infekcija, dod prieksroku pusla, zarnu vai tikai resnas zarnas asinsvadiem - atkariba no sugas. Tatad sads specifiskums nav neiespejams.
        - Tacu ir vel cita problema, - vins sacija. - Lie­lakajai dalai cilveku si sikbutne sak sarecinat asinis plausas. To mes tagad zinam. Jadoma, plausas sakas ari asinsvadu sabruksana. Bet kada starpiba …
        Bartons apravas.
        Vins atcerejas zurkas, kuram bija ievadijis sarece­sanas noverseju. Tas tik un ta bija nobeigusas, bet vins tam nebija izdarijis sekciju.
        - Mans dievs, - Bartonam izlauzas.
        Vins izvilka vienu zurku no ledusskapja un to uz­skerda. Zurkai teceja asinis. Steigsus atveris galvas­kausu, vins apskatija smadzenes. Uz to pelekas vielas virsmas bija liels asinsizpludums.
        - Te nu tas ir, - Hols sacija.
        - Ja dzivnieks ir vesels, vins nobeidzas asins sa- fecesanas del, kura sakas plausas. Bet, ja sarecesana nav iespejama, sikbutne izedas cauri smadzenu asins­vadiem, izraisidama asinsizpludumu.
        -• Un vajpratu.
        - Ja. - Tagad Bartons bija loti uztraucies. - Un sarecesanu varetu padarit neiespejamu kada asins sli­miba. Vai ari K vitamina nepietiekamiba. Baribas vielu nepietiekama uzsuksanas no zarnu trakta. Aknu fun­kcionala nepietiekamiba. Traucejumi olbaltumvielu sinteze. Sanak labs desmits celonu.
        - Visas sis kaites biezak ir veciem cilvekiem, - teica Hols.
        - Vai kada no tam nav ari Dzeksonam?
        Ilgaku laiku Hols neko neatbildeja, bet pec tam sacija:
        - Ne, nav. Vins gan slimo ar aknam, tacu diezgan viegla forma.
        Bartons noputas.
        - Tad jau mes atkal esam turpat, kur sakam.

¦ - Gluzi ta vis nav. Dzeksons un zidainis tacu pa­lika dzivi. Cik mums zinams, viniem asinsizpluduma nebija - slimiba pagaja secen. Pilnigi secen.
        - Ko tas mums izsaka?
        - To, ka vinu organisma kaut kas nelava sakties jau pasam pirmajam procesam
        - sikbutnes ieklusanai
        asinsvadu sieninas. Andromedas celms netika ne plausas, ne smadzenes. Nekur.
        - Kapec?
        - Mes to uzzinasim, kad busim noskaidrojusi, ar ko sesdesmit devinus gadus vecais «Sterno» dzerajs un culas slimnieks ir lidzigs divus menesus vecam zidainim.
        - Es gan teiktu, ka vini ir vistirakie pretmeti.
        - Pareizi, pareizi, - Hols sacija.
        Tikai pec vairakam stundam vins atjedza, ka Bar­tons ir pateicis atbildi uz jautajumu, kurs vinam ne­deva miera, bet sai atbildei nebija nekadas vertibas.

24
        VERTIBU PARVERTESANA

        Sers Vinstons Cercils reiz teica, ka «ista geniali­tate saknojas speja novertet nepilnigas, nedrosas un pretrunigas zinas». Kas attiecas uz grupu «Meza ugunsgreks»», tad ta, par spiti katra locekla izcilajam individualajam spejam, iegutas informacijas noverte­sana vairakkart rupji kludijas.
        Viens no so kludu celoniem liek atcereties Montena rugto atzinu: «Sasprindzinajuma parnemti, cilveki ap­stulbst un mulko pasi sevi.» Bez saubam, visi grupas «Meza ugunsgreks» locekli atradas asa sasprindzi­najuma stavokli, tacu vini bija sagatavojusies kludi­ties. Vini bija pat paredzejusi, ka ta notiks.
        Nebija vienigi paredzets, ka vini kludisies tik par­steidzosi liela meroga. Vini nebija gaidijusi, ka atse­viskas sikas kludas dzemdinas izskirigu kludu, ka vi­niem smagi atspelesies kads desmits garam palaistu skietami nenozimigu pavedienu un tris cetri piemirsti svarigi fakti.
        Grupai bija kads «aklais plankums», ko Stouns ve­lak raksturoja ta: «Mes bijam orienteti uz vienu pro­blemu. Visam, ko mes darijam vai domajam, bija viens merkis
        - atrak tikt pie atrisinajuma, atrast lidzekli pret Andromedas celmu. Un, protams, musu uzmaniba bija piekalta tam, kas bija noticis Pidmonta. Mums likas, ja problemu neatrisinam mes, tad vispar nav ko ceret ne uz kadu atrisinajumu un galu gala Pidmontas liktenis piemekles visu pasauli. Parak ilgi mes netikam vala no sadas apmatibas …»
        Kluda saka lavinveidigi milzt, kad grupa pieversas izsetajam kulturam.
        Stouns un Livits no pavadona bija nonemusi sej- materialu vairakiem tukstosiem kulturu. Barotnes ar sim kulturam tika turetas termostatos, kur bija vis­dazadakais atmosferas sastavs, temperatura un spie­diens. Kultivesanas rezultatus vareja izanalizet vie­nigi ar ESM palidzibu.
        Stradadama pec programmas «Augsana/Transmat- rice», ESM nedeva lauka iespiesta veida visu milzigo datu juru, bet gan tikai datus par tiem kultivejumiem, kuri izcelas ar nozimigiem pozitiviem vai negativiem rezultatiem. Rezultati tika konstateti automatiski: ESM pati nosvera katru Petri traucinu un ar foto- elektrisko aci noteica, ka kultura augusi.
        Tiklidz Stouns un Livits saka sos rezultatus anali­zet, vini ieveroja vairakas parsteidzosas likumibas. Pirma atzina bija tada, ka barotnei nav itin nekadas nozimes: uz cukura, asinim, sokolades, parasta agara un vienkarsi uz stikla si sikbutne auga vienlidz labi.
        Izradijas, visu izskir tas, kada termostata ir atmo­sfera un apgaismojums.
        Visos apstaklos augsanu stimuleja ultravioleta
        gaisma, bet kaveja pilniga tumsa un mazaka mera - infrasarkana gaisma.
        Visos apstaklos augsanu kaveja skabeklis, bet sti­muleja ogleklis. Slapeklis neatstaja nekadu ietekmi.
        Visintensivak augsana bija norisusi simtprocen­tiga oglskabaja gaze ar ultravioleto apgaismojumu, visvajak - tira skabekli un pilniga tumsa.
        - Ko jus par to domajat?. - jautaja Stouns.
        - Ta vien liekas, ka sis organisms ir tiess energi­jas parversejs.
        KULTURA - 779. 223. 187.
        ANDROMEDA
        BAROTNE - 779
        ATMOSFERA - 223
        APGAISMOJUMS - 287 UV/AI
        NOTAUSTISANAS GALIGIE REZULTATI
        Fotoelektriskas acs iegutie dati ESM attelojuma. Apalaja PetrI traucina ESM pamanijusi divas skirtas kolonijas. Koloni­jas tiek «nolasitas» pa 2x2 mm lielam rutinam un sikbutnu bieziba katra rutina atzimeta pec ipasas skalas ar cipariem no
1 lidz 9. Fotoelektriska acs parbaudija visas barotnes.

• - Ja, interesanti. . .
        Stouns uz ESM ievadierices tastaturas izsita izole­tas sistemas koordinates. Izoletas kultivesanas siste­mas, kas bija pilnigi hermetizetas un autonomas, tika lietotas, lai varetu izpetit bakteriju vielmainu. Tas merija gazu un baribas vielu paterinu un atkritum- produktu izdalisanos. Piemeram, ja sada sistema bus ievietots augs, ta meris oglskabas gazes paterinu, ka ari udens un skabekla izdalisanos.
        Dati par Andromedas celma izturesanos izoletaja sistema atklaja vel kaut ko ieveribas cienigu. Sai sik- butnei nebija nekadu ekskrementu. Kultiveta oglska­baja gaze un ultravioletaja gaisma, kolonija nepar­traukti auga, lidz visa oglskaba gaze bija patereta. Tad augsana izbeidzas. Netika izdalita nedz kada gaze, nedz citi atkritumprodukti.
        Nekas nepalika pari.
        - Varen efektivi, - teica Stouns.
        - To jau ari vajadzeja gaidit.
        Tas bija savai videi lieliski piemerots organisms: patereja visu un neatmeta neko. Si sikbutne bija ka radita kosmiskajai tuksibai.
        Stounam un Livitam abiem vienlaikus iesavas prata viena un ta pati doma.
        - Debess augsta!
        Livits jau sniedzas pec talruna.
        - Runajiet ar Robertsonu, - vins teica. - Tulit runajiet ar Robertsonu.
        - Neticami, - klusu sacija Stouns. - Nekadu at­kritumu. Barotne nav vajadziga. Celms var augt tur, kur ir ogleklis, skabeklis un saules gaisma. Punkts.
        - Ceru, ka mes vel neesam nokavejusi, - Livits teica, ar skatienu nepacietigi urbdamies ESM pults ekrana.
        Stouns apstiprinosi pamaja ar galvu un piebilda:
        - Ja sis organisms tiesa cela parvers vielu ener­gija un energiju viela, tad jau butiba tas ir mazs reak­tors.
        - Un kodolspradziens …
        - Neticami, - sacija Stouns. - Pavisam neticami.
        Ekrans atdzivojas. Vini ieraudzija Robertsonu -
        nogurusu, ar degosu cigareti roka,
        - Dzeremij, jums tacu jasaprot, man ir vajadzigs laiks. Es vel neesmu ticis gala ar …
        - Klausieties, - Stouns vinu partrauca. - Gribu sacit ko citu. Jums jagada, lai direktiva 7-12 netiek pielietota nekados apstaklos. Sis jautajums nav ap­spriezams: so organismu tuvuma nedrikst spridzinat nekadas kodolierices. Tas butu varda tiesa nozime pedejais, ko mes varetu izdarit.
        Stouns isos vardos paskaidroja, ko vini konsta­tejusi.
        Robertsons iesvilpas.
        - Iznak, ka mes butu sagadajusi fantastiski ba­gatigu barotni.
        - Ja, ta tas butu.
        Grupai «Meza Ugunsgreks» bagatigas barotnes pro­blema sava laika bija radijusi ipasas bazas. Pieme­ram, bija zinams, ka parastajos apstaklos pastav da­zadi ierobezojosi un lidzsvarojosi faktori, kas apvalda bakteriju augsanu, nelauj tam parmerigi savairoties. Neapvalditas augsanas matematiska aina spej iedvest sausmas. Bakterijas E. coli suna idealos apstakjos dalisies ik divdesmit minutes. Kamer par to nedoma, var likties, ka tur neka seviska nav. Tacu bakterijas vairojas geometriskaja proporcija: no vienas rodas divas, no divam cetras, no cetram astonas, un ta ta­lak. Tada karta iznak, ka viena diena no vienas E. coli sunas varetu izveidoties superkolonija zemeslodes lieluma un svara.
        Tas nekad nenotiks kada pavisam vienkarsa celona del: augsana «idealos apstaklos» nevar turpinaties neierobezoti ilgi. Izsikst bariba. Izsikst skabeklis. Mai­nas apstakli pasa kolonija, un ari tas iegrozo augsanu.
        Turpretim, ja uzrastos tads organisms, kas spej vielu tiesi parverst energija, un ja tam tiktu sagadats pietiekami bagats energijas ieguves avots, teiksim, ko­dolspradziens …
        - Jusu ieteikumu es darisu zinamu prezidentam, - teica Robertsons. - Vins priecasies, uzzinajis, ka jau­tajumu par direktivu 7-12 ir izlemis pareizi.
        - Varat vinu mana varda apsveikt ar zinatnisko gaisredzibu, ko vins sai gadijuma paradijis, - Stouns piebilda.
        Robertsons kasija pakausi.
        - Man ir jauni dati par «Phantom» avariju. Tas esot noticis rajona uz rietumiem no Pidmontas ses­tukstos devinsimt metru augstuma. Komisija atradusi pilota minetas sairsanas pedas, tikai sairstosais ma­terials bijusi nevis gumija, bet gan kaut kada plast­masa. Ta tikusi depolimerizeta.
        - Ka komisija to izskaidro?
        - Vini galigi nezinot, ko domat, ko nedomat. Bet tas vel nav viss. Komisija atradusi paris kaulu, kas identificeti ka cilveka. Gabals no pleca kaula un ga­bals no liela kaula. Divaina karta kauli esot pilnigi tiri, gandriz ka puleti.
        - Miesa nodegusi?
        - Nekada deguma neredzot, - Robertsons atbil­deja.
        Raizpilnu vaigu Stouns paskatijas Livita.
        - Bet ko tad redzot?
        - Tirus, puletus kaulus. Vini par tiem netiekot ne­kada skaidriba. Un tad vel kas. Mes parbaudijam Pid­montas aplenceju personalsastavu. Tas ir nacionalas gvardes 112. pulks. Kede izvietota simt piecdesmit
        kilometru radiusa ap pilsetinu, un, izradas, vini iesu­tijusi patrulas astondesmit kilometrus dzili aplenktaja zona. Rietumos no Pidmontas bijis vesels simts viru. Mirsanas gadijumu nav.
        - Neviena? Vai jus par to esat pilnigi parliecinats?
        - Pilnigi.
        - Vai karaviri nebija ari rajona, kuru parlidoja «Phantom»?
        - Bija. Divpadsmit cilveku. Vini jau ari pazinoja bazei par so parlidojumu.
        Livits sacija:
        - Tad jau iznak, ka lidmasinas katastrofa ir vien­karsi sagadisanas.
        Stouns piekritosi pamaja ar galvu un teica Robert- sonam:
        - Man liekas, Piteram bus taisniba. Ja jau nav upuru uz zemes …
        - Varbut sikbutne ir tikai augstu gaisa.
        - Varbut. Bet vismaz vienu mes tagad zinam no­teikti: to, ka Andromedas celms nogalina savus upu­rus. Tas sarecina asinis. Nevis noarda audus, notira kaulus vai dara vel nezin ko citu, bet gan tikai sare­cina asinis.
        - Labi, - Robertsons teica, - pagaidam so lid­masinu izmetisim no prata.
        Ar to vinu apspriede beidzas.
        - Es domaju, tagad nemsim un parbaudisim kul­turu biologisko aktivitati, - teica Stouns.
        - Uzlaidisim kadus kultivejuinus zurkam?
        Stouns apstiprinosi pamaja ar galvu.
        - Mums jazina, vai celms vel aizvien ir virulents, vel aizvien tikpat navejoss.
        Livits piekrita. Viniem bija uzmanigi jaseko, vai celms nemute, radikali nemaina savas ipasibas.
        Vini jau bija sagatavojusies kerties pie darba, kad noklikskeja V limena skalrunis un atskaneja aicina­jums:
        - Doktor Livit! Doktor Livit!
        - Ja, - Livits atsaucas.
        Uz ESM pults ekrana paradijas patikama izskata jauns cilveks balta laboratorijas virsvalka.
        - Doktor Livit, no skaitlosanas centra pienakusas musu elektroencefalogrammas. Tur drosi vien ir kluda, tomer …
        Vina nedrosa balss izdzisa.
        - Nu? - Livits steidzinaja. - Vai kaut kas nav kartiba?
        - Ziniet, ser, lieta tada, ka juseja ieskaitita cetur­taja grupa, ta ir netipiska, kaut gan, iespejams, lab­dabiga. Bet mes gribetu nonemt velreiz.
        Iejaucas Stouns:
        - Ta noteikti ir kluda.
        - Protams, ka kluda, - Livits piebalsoja.
        - Mes par to nesaubamies, - teica jaunais cilveks. - Tomer mes gribetu ierakstit velreiz, lai butu pilnigi drosi.
        - Paslaik es esmu diezgan aiznemts, - Livits iebilda.
        Atkal vardu nema Stouns:
        - Doktors Livits ies nonemt atkartotu EEG, tik­lidz vinam radisies izdeviba.
        - Labi, ser.
        Kad ekrans bija nodzisis, Stouns sacija:
        - Dazbrid sis obligatas proceduras var izvest cil­veku no pacietibas.
        - Ja, - Livits piekrita.
        Kolidz vini atkal gribeja kerties pie dazado kulti- vejumu biologiskas parbaudes, uz ESM ekrana pa­radijas zinojums, ka ir gatavi rentgenkristalografijas datu provizoriskas apstrades rezultati. Stouns un Li- vits tulit devas ar tiem iepazities, un biologiskas ak­tivitates parbaude tika atlikta. Tas bija gauzam klu­migs solis: izdaridami sadu parbaudi, vini butu vel laika atklajusi, ka savos pienemumos un secinajumos ir nomaldijusies un virzas pa neistu celu.

25
        VILLISS

        Rentgenkristalografiska analize radija, ka Andro- medas celma organisms nesastav ne no kadiem at­skirigiem veidojumiem, ka parasta suna sastav no ko­dola, mitohondrijam un ribosomam. Izradijas, sim or­ganismam nav nekadu apaksvienibu, nekadu mazaku dalinu un acimredzot gan apvalku, gan ieksejo dalu veido viena un ta pati viela. Fotografijas si viela deva raksturigu precesiju jeb rentgenstaru izkliedes ainu.
        - Sessturainu gredzenu virkne, - parskatidams rezultatus, sacija Stouns.
        - Un neka vairak, - Livits piebilda. - Ka gan tads neradijums darbojas?
        Abiem bija jaatzist, ka atrast izskaidrojumu, ka tik vienkarsi veidots organisms var izmantot energiju augsanai, ir velniskigi gruti.
        - Visai parasta gredzenveidiga struktura, - sa­cija Livits. - Fenolgrupa, un viss. Tadam veidoju­mam vajadzetu but diezgan inertam.
        - Tomer tas spej parverst energiju viela.
        Livits pakasija pakausi. Vins atkal iedomajas ana­logiju ar pilsetu un savu ideju par smadzenu sunu. Molekula ir veidota no loti vienkarsiem buvblokiem. Vienai pasai tai nav nekadas daudzmaz ieverojamas
        vitalitates. Tomer kopiba ar citam molekulam tai ir milzigs speks.
        - Varbut pastav kads kritisks limenis, - Livits pratoja, - un veidojumam, kura sarezgitiba sasniedz
        Andromedas celma strukturas elektronu biezibas karte, kas ieguta uz mikrofotografisku petijumu pa­mata. Tiesi si karte lava visadi citadi viendabiga struktura atklat aktivitates variacijas.
        Foto ar laboratorijas «Meza ugunsgreks»
        laipnu atlauju
        so limeni, ir iespejams tas, kas nav iespejams lidzi­gam, bet vienkarsakam veidojumam.
        - Vecu vecais strids par simpanzes smadzenem, - teica Stouns.
        Livits piekritosi pamaja ar galvu. Cik to iespejams izpetit ar zinatnes riciba pasreiz esosajiem lidzekliem, simpanzes smadzenes ir tikpat sarezgitas ka cilveka smadzenes. Pastav niecigas atskiribas uzbuve, tacu vislielaka atskiriba ir apmeros: cilveka smadzenes ir lielakas, tajas ir vairak sunu, vairak sakaru. Un tas kaut kada netverama veida padara cilveka smadze­nes kvalitativi citadas. (Neirofiziologs Tomass Vol- drens reiz bija pajokojis, ka lielaka atskiriba starp cilveka un simpanzes smadzenem esot tada, ka mes spejam izmantot simpanzi par izmeginajumu dziv­nieku, bet simpanze mus ne.)
        Vairakas minutes veltigi lauzijusi galvu ap so pro­blemu, Stouns un Livits pieversas elektronu biezibas kartei. Ta bija topografiskajam kartem lidziga shema, kura bija attelots, kads molekulara veidojuma daza­dam vietam ir Furje koeficients
        - elektronu atrasa­nas varbutiba.
        Atkal vini ieraudzija kaut ko savadu. Kaut gan struktura visos veidojuma punktos bija vienada, Furje koeficients nebija pastavigs.
        - Gandriz vai izskatas, ka dala veidojuma ir kaut ka izslegta, - teica Stouns.
        - Galvenais, ka struktura tomer nav viendabiga.
        Joprojam petidams karti, Stouns noputas.
        - Ai, ka es tagad nozeloju, ka mes neesam pane­musi grupa fizikalkimiki.

«Hola vieta,» vins pie sevis papildinaja.
        Hols noguris berzeja acis un lenam malkoja kafiju, ilgodamies pec cukura. Kafeterija vairak neviena
        nebija, viss bija klusu, vareja dzirdet vienigi teletaipa tikskesanu blakus telpa.
        Bridi ta pasedejis, vins celas augsa, aizgaja pie teletaipa un saka caurskatit apdrukatas papira lentes. Lielaka dala zinojumu bija vinam nenozimigi. Bet tad Hols ieraudzija vienu zinojumu, kas bija pienacis pec programmas «Mirsanas gadijumu apskats». Sa­skana ar so programmu ESM, parlukodama ienako­sas zinas, registreja visus naves gadijumus, kuri at­bilda tai uzdotajam kriterijam. «Meza ugunsgreka» vajadzibam ta atlasija un pardrukaja visus zinojumus par negaiditajiem mirsanas gadijumiem Arizona, Ne­vada un Kalifornija.
        Diez vai sim pardrukajumam Hols butu pieversis tadu uzmanibu, ja tam nebutu sakara ar notikumiem, par kuriem bija stastijis Dzeksons. Tobrid saruna ar Dzeksonu vinam bija skitusi bezmerkiga, tuksa laika skiesana. Tagad vins to velreiz pardomaja.
        PARDRUKASANAS PROGRAMMA MIRSANAS GADIJUMU APSKATS ZINOJUMS 998 KOORDINATES 7, Y,
0. X, 4, 0
        NESAISINATS PARDRUKAJUMS NO «ASSOCIATED PRESS» ZINOJUMA 778 -778
        BRASRIDZA, ARIZ. Zino, ka sodien kads Arizonas stata satiksmes policijas policists sosejmalas ed­nica nogalinajis piecas personas. Notikuma vieniga lieciniece, kura palikusi dziva, ir mis Sallija Kono- vera, kas saja ednica, 15. marsruta sespadsmit ki­lometrus uz dienvidiem no Flagstafas, strada par oficianti.
        Mis Konovera pastastija izmekletajiem, ka nakti pikst. 2.40 policists Martins Villiss ienacis ednica
        un pasutijis kafiju ar ponciku. Saja ednica poli­cists Villiss biezi iegriezies ari agrak. Soreiz pec ieturesanas vins pazinojis, ka stipri sapot galva un «sakot dumpoties cula». Mis Konovera -iedevusi vi­nam divas tabletes aspirina un edamkaroti dzera­mas sodas. Pec vinas vardiem, taja bridi Villiss aiz­domu pilns noskatijis parejos, kas sedejusi ednica, un cukstejis: «Vini mani izseko.»
        Oficiante neesot paguvusi atbildet, kad Villiss iz­ravis revolveri un metodiski apsavis parejos edni­cas apmekletajus, katram pec kartas ieraididams piere pa lodei. Pec tam vins pagriezies pret mis Ko- noveru un smaididams teicis: «Es tevi milu, Serlija Templa!», iebazis stobru sev mute un izsavis pedejo lodi.
        Pec nopratinasanas policija mis Konoveru atbri­voja. Noslepkavoto ednicas apmekletaju vardi pa­gaidam nav zinami.
        PARDRUKAJUMA BEIGAS PROGRAMMAS BEIGAS
        Hols atcerejas, ka vakara, tikai dazas minutes pirms slimibas uzliesmojuma Pidmonta, policists Vil­liss neapstadamies izbraucis sai pilsetinai cauri. Un driz pec tam vins bija sajucis prata. Vai te bija kads sakars?
        Hols iegrima domas. Sakars vareja but. Vismaz daudz kas kopigs te bija saskatams: Villisam bija cula, vins bija ienemis aspirinu un beigas izdarijis pasnavibu.
        Tas, protams, nebija nekads pieradijums. Tikpat labi ta vareja but pavisam nesaistitu notikumu vir­kne. Bet parbaudit to, bez saubam, vajadzeja.
        Vins nospieda pogu uz ESM pults. Iedegas televi­zijas ekrans, un Holam uzsmaidija meitene, kas, uzli­kusi pari matiem radioaustinas, staveja pie komuta­tora.
        - Man vajadzigs Arizonas stata satiksmes poli­cijas galvenais arsts. Stata vai ta rietumu sektora, ja tads tur ir.
        - Ja, ser, - meitene mundri atteica.
        Pec briza ekrans iegaismojas atkal. Telefoniste sacija:
        - Mes varam dot jums doktoru Smitsonu, satik­smes policijas galveno arstu Arizonas stata sektora uz rietumiem no Flagstafas. Videokanala vinam nav, bet jus varat ar vinu runat pa skanas kanalu.
        - Lieliski, - Hols teica.
        Atskaneja sprakskis, pec tam rukona. Hols neatrava acis no ekrana, bet meitene savu skanas kanalu bija parslegusi, lai atbildetu citam izsaucejam, ari no «Meza ugunsgreka». Peksni vins izdzirda zemu, gari stieptu balsi, kas nedrosi vaicaja:
        - Hallo! Vai kads mani izsauc?
        - Sveicinats, doktor! - Hols atsaucas. - Seit runa jusu kolegis Marks Hols no … Finiksas. Gribu lugt dazas zinas par kadu jusu inspektoru, policistu Villisu.
        - Telefoniste sacija, ka mani izsaucot valdibas darisanas, - stiepdams vardus, teica Smitsons. - Vai ta ir patiesiba?
        - Ja, ta tas ir. Mums vajag …
        - Doktor Hol, - Smitsons vinu partrauca, - vai jus vispirms neidentificesit savu personibu un neno­sauksit savu iestadi?
        Tikai tagad Holam ienaca prata, ka Villisa nave drosi vien jau ir piesaistijusi likumibas sargataju uz­manibu un varbut doktors Smitsons par to ir no­bazijies.
        - Man nav briv jums precizet, kas ta ir…
        - Paklausieties, doktor, pa telefonu es nekadas zi­nas nesniegsu, jo vairak tapec, ka cilveks vada otra gala negrib paskaidrot, kadel tas vinam vajadzigas.
        Hols dzili ievilka elpu.
        - Doktor Smitson, man jus jaludz …
        - Ludziet, cik jums patik. Man loti zel, bet es ne­gribu …
        Taja bridi klausule atskaneja zvans, un bezkaisliga metaliska balss pavestija:
        - Ludzu uzmanibu, sis ir ieraksts. Kibernetiska kontrolierice, parbaudidama liniju, pa kuru notiek si saruna, konstatejusi, ka arejais abonents sarunu ieraksta magnetofona lente. Visiem abonentiem ja­zina, ka par slepenu valdibas sarunu ierakstisanu bez attiecigam pilnvaram soda ar ieslodzijumu cie­tuma vismaz uz pieciem gadiem. Ja ierakstisana tur­pinasies, savienojums automatiski partruks. Sis ir ieraksts. Paldies par uzmanibu.
        Iestajas pailgs klusuma bridis. Hols vareja iedo­maties, cik parsteigts patlaban ir Smitsons; parstei­gums tas bija ari vinam pasam.
        - No kadas pekles jus zvanat, ko? - Smitsons beidzot jautaja.
        - Izsledziet magnetofonu, - Hols teica.
        Sekoja vel viena pauze, klikskis un pec tam:
        - Viss kartiba. Izslegts.
        - Es runaju no slepena valdibas objekta.
        - Bet paklausieties, mister …
        - Centieties saprast, ko es saku. Lieta ir arkartigi svariga, un ta skar policistu Villisu. Notikusais, bez saubam, tiks izmeklets, un iepits tur tiksit, protams, ari jus. Bet, iespejams, mes varam pieradit, ka poli­cists Villiss nebija spejigs atbildet par savu ricibu, ka tas bija tiri klinisks gadijums. Tacu mes neko neva­resim izdarit, ja jus nepastastisit mums visu, ko zinat par vina veselibas stavokli. Turklat, ja jus, doktor
        Smitson, mums to nestastisit, pie tam nestastisit tu­lit, mes varam jus ietupinat uz divdesmit gadiem par atsacisanos sniegt palidzibu oficialai valdibas piln­varotai izmeklesanai. Jus varat man ticet vai neti­cet - man vienalga. Es jums to tikai pasaku, un jums pasam labak butu ticet.
        Sekoja loti ilga pauze, un beigu beigas Smitsons, joprojam gari stiepdams vardus, sacija:
        - Kapec ta jauztraucas, doktor? Dabiski, ka tagad, kad es saprotu, kas par situaciju …
        - Vai Villisam bija kunga cula?
        - Cula? Ne. To vins tikai ta teica, ja vien vispar vins ir teicis ta, ka to stasta. Cik man zinams, culas vinam nekad nav bijis.
        - Bet vai vispar vins ar kaut ko slimoja?
        - Ar diabetu.
        - Ar diabetu?
        - Ja. Un pret so savu kaiti izturejas visai pavirsi. Diagnozi mes uzstadijam pirms gadiem pieciem se­siem, kad Villisam bija trisdesmit. Gadijums bija visai nopietns. Parakstijam vinam insulinu, piecdes­mit vienibu diena, bet, ka jau teicu, vins bija pavirss. Reizes divas vinu atveda uz slimnicu komas sta­vokli - bija aizmirsis, ka jaieslircina insulins.-Teicas nepanesam dursanu. Mes jau gandriz atbrivojam vinu no policijas dienesta, jo bija bail tadu laist pie stu­res
        - ja nu brauciena laika uznak acidozes lekme un gibonis? Diezgan pamatigi vinu nobiedejam, un vins apsolija, ka izpildis visus prieksrakstus. Tas bija pirms trim gadiem, un kops ta laika, cik man zinams, vins ievadija insulinu regulari.
        - Vai jus par to varat but parliecinats?
        - Domaju, ka varu. Sallija Konovera, ta oficiante no restorana, vienam musu izmekletajam gan teikusi, ka, pec vinas noverojumiem, Villiss esot dzeris - elpa odusi pec alkohola. Bet es skaidri zinu, ka Vil- liss sava muza nav glazei pieskaries. Vins bija no tiem isteni ticigajiem. Ne smekeja, ne dzera. Vienmer dzivoja skisti. Tapec savu diabetu loti pardzivoja: vins domaja, ka tadu sodibu nav pelnijis.
        Hols atzvelas kresla. Nu vins tuvojas, nu vins jau bija pavisam tuvu. Atbilde, galiga atbilde, kas atri­sina visas problemas, bija tikpat ka roka.
        - Pedejais jautajums, - Hols sacija. - Vai va­kara pirms savas naves Villiss brauca cauri Pid- montai?
        - Ja. No turienes vins raidija. Tovakar Villiss gan bija palicis mazliet iepakal grafikam, bet braukt brauca. Un kas tad ir? Vai tam ir kads sakars ar val­dibas izmeginajumiem, kas tur notiek?
        - Ne, - Hols atbildeja, bet bija parliecinats, ka Smitsons vinam netic.
        - Nu, labi. Ziniet, mes ar to Villisu esam iekulu- sies pamatiga keza, un, ja jums ir kadi fakti, kas butu …
        - Mes ar jums vel saistisimies, - Hols apsolija un atvienojas no linijas.
        Uz ekrana atkal paradijas meitene.
        - Vai jus beidzat sarunu, doktor Hol?
        - Ja. Bet man ir vajadziga viena uzzina.
        - Kada ta butu?
        - Es veletos zinat, vai man ir tiesibas kadu arestet.
        - Tulit paskatisos, ser. Kada ir apsudziba?
        - Nekadas apsudzibas nav. Vienkarsi vajag vienu cilveku aizturet.
        Kadu bridi meitene darbojas pie ESM pults, kas atradas vinai prieksa.
        - Doktor Hol, jums ir tiesibas pieprasit, lai attie­cigie armijas organi oficiali nopratina jebkuru per­sonu, kas kaut kada veida ir saistita ar programmas
«Meza ugunsgreks» veiksanu. Nopratinasana drikst ilgt cetrdesmit astonas stundas.
        - Labi, - Hols teica. - Sarikojiet man sadu in­terviju.
        - Ja, ser. Kas ir si persona? -
        - Doktors Smitsons.
        Meitene ar galvas majienu deva zimi, ka sapratusi, un ekrans nodzisa. Holam sametas Smitsona zel, bet tikai mazliet; sis virs dabus kadu stundinu bailes pa­svist, un tas.ari viss. Ko vareja darit - vajadzeja ap­turet baumas par Pidmontu.
        Hols atkal apsedas kresla un domaja par to, ko vins pedejas stundas bija uzzinajis. Vins bija satraukts un juta, ka stav uz svariga atklajuma slieksna.
        Tris cilveki.
        Diabetikis, kam sakara ar insulina neuznemsanu iestajas acidoze.
        Vecuks, kas dzer denaturatu un lieto aspirinu, - ari ar stipri paaugstinatu skabumu organisma.
        Un mazs zidainis.
        Viens bija izturejis dazas stundas, parejie divi acimredzot bija izturejusi uz visiem laikiem. Viens bija zaudejis pratu, parejie divi ne. Un tas viss bija kaut kada veida savstarpeji saistits.
        Sakariba bija loti vienkarsa.
        Acidoze. Paatrinata elposana. Pastiprinata ogl­skabas gazes izdalisanas. Piesatinasanas ar skabekli. Reiboni. Nogurums. Visam sim paradibam bija kaut kads logisks sakars, un tas glabaja noslepumu, ka pieveikt Andromedas celmu.
        Taja mirkli V limeni spalgi un pavelosi atskaneja visparejas trauksmes zvans un iedegas zibsnijosas kosi dzeltenas spuldzes.
        Hols pieleca kajas un metas lauka.'

26.
        IZOLESANAS

        Gaiteni vins ieraudzija zibsnijosu uzrakstu, kas noradija avarijas vietu: «SEKCIJU ZALE». Hols va­reja iedomaties, kas noticis, - kaut kur kaut ka bija atnakusi vala hermetizejuma suve, un telpa bija in­ficejusies. Rezultata saka skanet un zibsnit trauksmes signali.
        Hols skreja pa gaiteni, un virs vina skalruni mie­riga, maiga balsi atkartoja:
«Sekciju zale atnacis vala hermetizejums. Sekciju zale atnacis vala herme- tizejums. Tiek izsludinata trauksme.»
        Gaiteni iznaca vina laborante. Ieraudzijusi skrejoso Holu, vina jautaja:
        - Kas noticis?
        - Izlauzusies infekcija. It ka pie Bartona.
        - Vai vins pats sveiks un vesels?
        - Saubos, - Hols teica, pielikdams soli. Labo­rante skreja lidzi.
        Viniem piebiedrojas no morfologijas laboratorijas iznakusais Livits. Trijata vini drazas pa nedaudz liekto gaiteni, un Hols vel nodomaja, ka Livits skrien saviem gadiem varen zigli, kad peksni Livits apstajas.
        Vins staveja ka pie zemes pieaudzis, ar skatienu pieplacis pie zibsnijosa uzraksta un spuldzes, kas virs ta iedegas un nodzisa, iedegas un nodzisa.
        Hols atskatijas.
        - Skrienam! -vins steidzinaja
        - Doktor Hol, vinam ir slikti, - teica laborante.
        Livits staveja pilnigi nekustigi. Acis bija vala, bet
        citadi vareja domat, ka vins ir aizmidzis. Rokas bez­specigi karajas gar saniem.
        - Doktor Hol!
        Hols apstajas un panacas atpakal.
        - Piter, veco zen, ejam, mums vajadziga jusu…
        Vins neizteica lidz galam, jo Livits neklausijas.
        Vins stingi skatijas taisni uz prieksu, uz zibsnijoso gaismu. Kad Hols aizsedza ar roku vinam acis, Livits uz to nekadi nereageja. Un tagad Holam naca atmina gadijumi, kad Livits bija noversies no zibsnijosas gaismas un, izjautats par to, veikli izvairijies no at­bildes ar jokiem.
        - Ak tu pagans, - Hols teica. - Atradis isto reizi.
        - Kas vinam kais? - jautaja laborante.
        Pa lupu kaktinu Livitam nokarajas siekalu stidzina. Hols metas vinam aiz muguras un aicinaja laboranti paliga.
        - Naciet no priekspuses un aizsedziet vinam acis. Nelaujiet vinam skatities uz spuldzi.
        - Kapec?
        - Tapec, ka ta zibsni tris reizes sekunde.
        - Jus domajat…
        - Tulit bus lekme.
        Un lekme bija klat.
        Livita celi zibenigi saliecas, vins sabruka un palika gulam zeme uz muguras. Kermenis saka tricet. Vis­pirms tricesana parnema plaukstas un pedas, pec tam rokas lidz pleciem un kajas, un beigas visu kermeni. Sakodis zobus, vins gardzosi steneja. Galva dauzi­jas pret gridu. Hols pabaza vinam zem pakausa kajas pirkstus: labak lai galva dauzijas pret kaju neka pret cieto gridu.
        - Muti atvert nemeginiet, - sacija Hols. - Nekas jums neiznaks. Vins ir pilnigi sarauts.
        Livitam ap jostas vietu paradijas un kluva aizvien lielaks dzeltens plankums.
        - Ka neuznak vispareja spazma, - Hols teica. - Aizskrieniet uz aptieku un atnesiet man simt mili­gramu luminala. Cik tik atri varat. Iesuciet slirce. Velak, ja vajadzes, pariesim uz dilantina injekcijam.
        Caur sakostiem zobiem Livits vaideja ka ievainots zvers. Krampju sarautais kermenis klaudzeja pret gridu ka balkis.
        Pec isa britina laborante atgriezas ar slirci roka. Hols pagaidija, kamer Livita kermenis atslabst un iz­beidzas krampju lekmes, pec tam izdarija injekciju.
        - Palieciet pie vina, - Hols teica meitenei. - Ja uznak vel kada lekme, dariet tapat ka es - palieciet vinam zem galvas kaju. Es domaju, viss bus labi. Ti­kai nemeginiet vinu kustinat.
        Hols skriesus metas uz sekciju zali.
        Vairakas sekundes vins centas atvert sekciju zales durvis un tikai tad attapas, ka tas ir aizhermetizetas. Zale tacu bija inficeta. Hols iegaja «Galvenas kontro­les» istaba un atrada tur Stounu skatamies uz Bar- tonu ieksejas televizijas ekrana.
        Bartons bija drausmigi parbijies. Seja vinam bija bala ka krits, elpa saraustita, runa nesakariga. Vins izskatijas tiesi tads, kadam vajadzetu izskatities cil­vekam, kurs zina, ka tam tulit jamirst.
        Stouns centas vinu nomierinat:
        - Neuztraucieties, veco zen, tikai neuztraucieties. Viss bus labi. Tikai neuztraucieties.
        - Man ir bail, - dvesa Bartons. - Zeligs dievs, ka man ir bail …
        - Veco zen, neuztraucieties, - Stouns teica rama, khisa balsi. - Mes tacu zinam, ka Andromedas cel­mam nepatik skabeklis. Tagad mes suknejam jusu la­boratorija tiru skabekli. Tas jus sobrid pasargas. - Vins pagriezas pret Holu. - Ilgi gan jus velkaties. Kur ir Livits?
        - Vinam lekme.
        - Ko?
        - Jusu spuldzes mirkskina tris reizes sekunde, un vinam uznaca lekme.
        - Kada?
        - Epilepsijas. Sakuma lekme bija viegla, pec tam |oti smaga - ar toniskajiem krampjiem, urina nesa-

^ turesanu un visu parejo. Es ievadiju vinam luminalu un tulit nacu surp.
        - Vai tad Livitam ir epilepsija?
        - Iznak, ka ir.
        - Vins pats drosi vien nebus to zinajis, nebus sa­pratis. - Peksni Stouns atcerejas, ka'Livits tika aici­nats atkartoti ierakstit elektroencefalogrammu.
        - Ai, ne, - teica Hols, - vins to apzinajas loti labi. Izvairijas skatities uz mirgojosam spuldzem, jo zinaja, ka tas var izraisit lekmi. Esmu parliecinats, ka zinaja. Esmu parliecinats, ka vinam atgada-s lekmes, kuru laika vins peksni zaude sajegu, kas ar vinu no­tiek, kad vairakas minutes vienkarsi izkrit no dzives ka nebijusas, jo vins neko nevar atcereties.
        - Vai tagad vinam neko nevajag?
        - Mes vinu turesim nomierinajuma stavokli. Ar barbituratiem.
        - Bartonam suknejam skabekli, - stastija Stouns. - Jadoma, tas vinam palidzes, kamer tiksim kaut kada skaidriba. - Vins uzlika plaukstu uz skalsakaru mikrofona, kas vinu saistija ar Bartonu. - Faktiski skabeklis saks ieplust pie vina tikai pec dazam mi­nutem, bet es vinam teicu, ka jau ieplust. Vins no mums ir hermetiski noskirts, ta ka infekcija talak ne­tiek. Bazes parejas telpas viss ir kartiba, vismaz pa­gaidam.
        - Ka tas vareja notikt? - jautaja Hols. - Pa ku­rieni infekcija izlauzas?
        - Kaut kur hermetizejumam jabut bojatam, - Stouns atbildeja un zemaka balsi piebilda: - Mes zi-
        Ja, paldies dievam. - Un peksni Stouns sarauca , atskartis, ka tas tacu ir savadi.
        Kapec? Kapec vins vel ir dzivs? - Skabeklis ...
        - Jus tacu pats sacijat, ka skabeklis vel nav sacis IEPlust. Bet kas Bartonu aizsarga?
        Taja bridi skalruni atskaneja Bartona balss:
        - Klausieties. Es gribetu, lai jus ar mani kaut ko izmeginat.
        Stouns iesledza mikrofonu. 4 - Ko?
        - Kalocinu.
        - Ne, - Stouns atbildeja nekavejoties.
        - Velns paravis, ta tacu ir mana dziviba.
        - Ne, - Stouns atkartoja.
        - Bet ja nu mes pameginatu ... - iejaucas Hols.
        - Kategoriski izslegts. To mes nedrikstam. Pat pameginat nedrikstam.

287
        Izradijas, ka preparatam K-9 piemit diezgan divainas ipasibas. Tas kaveja augsanu. Mazulis, kuram bija ievadits, nekad nesasniedza pieaugusa dzivnieka normalo lielumu.
        Sis konstatejums pamudinaja veikt talakus izmeginajumus, un to rezultati ieintrigeja vel vairak. Jensens atklaja, ka preparats kave metaplaziju - normalu kermena sunu parversanos nenormalas sunas no kuram var sakties vezis. Atklajuma sparnots, Jensens tulit sarikoja vel intensivakus petijumus.

1965. gada septembri vairs nevareja but nekadu saubu: kalocins speja apturet audzeju. Iedarbodamies^ kaut kada nezinama veida, tas kaveja mielogeniskas leikemijas virusa vairosanos. Dzivnieki, kuriem tas tika ievadits, ar so leikemijas formu neslimoja, bet, ja vini jau bija saslimusi, preparata ietekme manami atlaba.
        Firmas personals bija ka sparnos. Driz vien tika izpetits, ka sis preparats ir pretvirusu agents ar plasu iedarbibas spektru. Tas nogalinaja poliomielita, tra-

288
        kumsergas, leikemijas un karpu virusus. Turklat, lai cik tas divaini, kalocins nogalinaja ari bakterijas.
        Un senites.
        Un parazitus.
        Kaut kada veida sis preparats iznicinaja visus vien- sunus un bezsunus. Turpretim organu sistemas, lie­lakas vienibas organizetas sunu grupas, tas nekadi neietekmeja. Sai zina kalocina iedarbiba bija ideali selektiva.
        Butiba kalocins bija universala antibiotika. Tas nogalinaja jebkuras sikbutnes, pat tas, kas izraisa pa­rasto saaukstesanos. Dabiski, radas ari blakusparadi- bas, piemeram, tika iznicinatas zarnu trakta derigas bakterijas, tapec visiem dzivniekiem, ar kuriem so preparatu izmeginaja, bija stipra caureja. Tacu likas, ka tas nebutu seviski dargi maksats par izarstesanos no veza.

1965. gada zinas par so preparatu tika neoficiali nodotas vairakam valdibas iestadem un atbildigiem veselibas aizsardzibas darbiniekiem. Tai laika kaloci- nam radas pirmie pretinieki. Daudzi, ari Dzeremijs Stouns, uzskatija, ka preparats jaaizliedz.
        Bet argumenti, kurus vini izvirzija, skita tiri teore­tiski, un Jensena firma, jauzdama miljardiem dolaru lielu pelnu, neatlaidigi uzstaja, lai tiktu i&dariti kli­niski izmeginajumi. Beidzot valdiba, veselibas aizsar­dzibas, izglitibas un socialas nodrosinasanas minis­trijas, partikas un medicinas precu parvalde un citas instances Jensenam piekrita un, neraugoties uz opo­zicijas protestiem, sankcioneja preparata klinisko iz­meginasanu.

1966. gada februari tika uzsakta pirma klinisko iz­meginajumu serija. Pirmie cilveki, kuri sanema kalo- cinu, bija 20 nearstejami veza slimnieki un 20 veseli brivpratigie no Alabamas stata cietuma. Preparatu vini diendiena ienema vienu menesi. Rezultati bija gaiditie. Veselajiem brivpratigajiem bija nepatikamas, tacu ne seviski nopietnas blakusparadibas. Slimnie­kiem veza simptomi parsteidzosi strauji mazinajas, kas liecinaja par izveselosanos.

1966. gada marta visiem cetrdesmit kalocinu dot parstaja. Sesu stundu laika visi cetrdesmit nomira.
        Tiesi to Stouns bija paredzejis jau pasa sakuma, Vins bija aizradijis, ka tukstosiem gadu ilgaja sa­skare ar sikbutnem cilvekam pret lielako dalu no tam ir izveidojusies loti smalki sabalanseta imunitate. Uz vina adas, gaisa, vina plausas, zarnas un pat asi­nis ir simtiem dazadu virusu un bakteriju. Potenciali sis sikbutnes ir navigas, tacu cilveks tam ir pakape­niski pielagojies, un tagad slimibu izraisit spej tikai nedaudzas no tam.
        Ta tas ir tapec, ka pastav precizi noregulets lidz­svars. Ieviesot jaunu preparatu, kas nogalina visas bakterijas, sis lidzsvars tiek izjaukts un tukstosiem gadu ilgas evolucijas veikums - iznicinats. Tiek pa­verts cels superinfekcijam, un rodas jaunu mikroorga­nismu, jaunu slimibu problema.
        Stounam bija izradijusies taisniba. Visi cetrdesmit brivpratigie bija mirusi no drausmigam un neizpro­tamam, lidz sim nepieredzetam slimibam. Vienam viss kermenis no galvas lidz kajam piepampa un pampums kluva aizvien lielaks, kamer vins plausu tuskas del nosmaka. Kads cits krita par upuri bakterijai, kas da­zas stundas pilnigi saeda vina kungi. Vel citu noveda kapa viruss, kas parverta vina smadzenes zelejveidiga masa.
        Un ta bija ar visiem cetrdesmit.
        Jensens bija spiests preparata izmeginasanu par­traukt. Valdiba, parliecinajusies, ka Stouns kaut kada veida ir izpratis notiekosa butibu, pienema vina sa­kotnejos priekslikumus un parsteidzigi aizliedza visu informaciju par kalocinu, ka ari jebkurus eksperimen­tus ar to.
        Sis jautajums vairs nebija apspriests veselus divus gadus.
        Tagad Bartons gribeja, lai vinam dod kalocinu.
        - Ne, - Stouns velreiz atkartoja. - Tad jums ne­butu ne mazako izredzu. Preparats varetu jus izar­stet uz kadu laiku, bet, tiklidz jums tas vairs netiktu dots, jus vairs nebutu dzivotajs.
        - Jums, tur sezot, to viegli sacit.
        - Man nav viegli to sacit. Ticiet man, nav viegli. - Vins atkal uzlika plaukstu uz mikrofona un teica Mo­lam: - Mes tacu zinam, ka Andromedas celma aug­sanu kave skabeklis. To tad ari dosim Bartonam. Tas vinam palidzes - mazliet apreibinas vinu, kaut cik mazinas sasprindzinajumu un paleninas elposanu. Nabaga zens ir parbijies lidz navei.
        Hols piekritosi pamaja ar galvu. Nezin kapec Stouna pedejais teikums dzili iespiedas vina apzina. Parbijies lidz navei… Vins domaja par siem var­diem, un peksni vinam kluva skaidrs, ka Stouns ar tiem ir aizskaris kaut ko arkartigi svarigu. Sie vardi bija visa noslepuma atslega. Tajos bija atbilde.
        Vins piecelas un gaja.
        - Kur jus ejat?
        - Man sis tas japadoma.
        - Kas?
        - Ko nozime - parbijies lidz navei…

27.
        PARBIJIES LIDZ NAVEI

        Hols atgriezas sava laboratorija un pieversa uz­manibu vecukam un zidainim. Vins skatijas uz abiem caur stiklu un centas domat, tacu smadzenes meta naves cilpas. Logiski domat bija gruti, agraka sajuta, ka vins ir uz atklajuma slieksna, bija zudusi.
        Vairakas minutes vins nekustigi raudzijas vecaja vira, sava iztele skatidams islaicigus telus: Bartons mirst, piekeris roku pie krutim, Losandzelosa panika, visur gulosi kermeni, pa ielam drazas vadibu zaude­jusi, trakojosi automobili…
        Tagad vins saprata, ka ari pats ir parbijies. Parbi­jies lidz navei. Sie vardi atkal klauveja pie vina ap­zinas.
        Parbijies lidz navei.
        Lai tur vai kas, sajos vardos slepas atbilde.
        Lenam, piespiezdams smadzenes stradat metodiski, vins pardomaja velreiz visu, ko zinaja.
        Policists ar diabetu. Policists, kurs reizem aizmirst par insulinu un laiku pa laikam krit ketoacidoze.
        Vecuks, kurs dzer «Sterno», kas piesatina vina or­ganismu ar metilu un rada acidozi.
        Zidainis, kurs … ko? No ka vinam acidoze?
        Hols purinaja galvu. Vienmer vins atgriezas pie zidaina, kas bija normals, bez paaugstinata skabuma. Vins noputas.

«Sac visu no sakuma,» vins sev teica. «Esi logisks. Ja cilvekam ir metaboliska acidoze - ko vins dara?»
        Vina organisma ir parak daudz skabes.
        No parmeriga skabuma, vins var nomirt, gluzi ta­pat, ka tad, ja vinam venas butu injiceta salsskabe.
        Skabes parmeriba nozime navi.
        Bet organisms to var kompenset. Paatrinot elpo­sanu. Jo tada gadijuma plausas izputis ara vairak og|skabas gazes un organisma paliks mazak oglska­bes, ko oglskaba gaze veido, atrazdamas asinis.
        Panemiens, ka atbrivoties no skabes.
        Strauja elposana.
        Un Andromedas celms? Kas notiek ar so sikbutni, ja jums ir acidoze un jus elpojat paatrinati?
        Varbut paatrinatas elposanas del sikbutne nepagust iespiesties asinsvados, jo tiek parak agri izvadita no plausam? Varbut ta bija atbilde? Ne, Hols so domu atmeta atrak, neka bija izdomajis to lidz galam. Jabut kam citam. Kadam vienkarsam, elementaram faktam, kas zinams jau sen, tikai palicis bez ipasas ieveribas.
        Sikbutne ieklust organisma pa plausam.
        Pariet asinis.
        Izvietojas arteriju un venu sieninas, galvenokart smadzenu apvidu.
        Sagrauj sis sieninas.
        Tas izraisa asins sarecesanu, kas izplatas pa visu kermeni, vai, ja sarecesana kaut kada celona del nav iespejama, iekseju asinosanu, vajpratu un navi.
        Bet tik isa laika izdarit tik plasus postijumus va­retu tikai liels daudzums sikbutnu. Arterijas un venas tam butu jasakoncentrejas miljonmiljonos. Tadu dau­dzumu ieelpot diez vai ir iespejams.
        Tatad sikbutnei asinis javairojas.
        Loti strauji. Fantastiska atruma.
        Bet ja jums ir acidoze? Vai tas so vairosanos pa­dara neiespejamu?
        Varbut.
        Un atkal Hols noraidosi papurinaja galvu. Cilveks, kuram ir acidoze, tads ka Villiss vai Dzeksons, - ta ir viena lieta. Bet palika tacu vel zidainis. Kas tad ir vinam?
        Zidainis bija pilnigi vesels. Ja vins elpoja paatri­nati, vinam bija nevis acidoze, bet taisni pretejais - alkaloze, proti, parak liels sarma un parak mazs ska­bes daudzums.
        Hols paskatijas caur stiklu, un tai bridi zidainis pamodas. Mirkli velak vins saka brekt pilna rikle, seja kluva zila, mazas actinas saviebas, plasi atver­taja mute bija redzamas bezzobainas, gludas sma­ganas.
        Parbijies lidz navei.
        Talak - putni ar vinu atro vielmainu, atro sirds darbibu un atro elposanu. Putni, kas visu dara atri. Ari vini palika dzivi.
        Vai tapec, ka atri elpoja?
        Vai varetu but tik vienkarsi?
        Vins atkal papurinaja galvu. Ne, tik vienkarsi tas nevar but.
        Hols apsedas un izberzeja acis. Sapeja galva, un vins jutas loti noguris. Domas atgriezas pie aizherme- tizetaja telpa sedosa Bartona, kas kuru katru bridi vareja nomirt.
        Sasprindzinajums saka klut nepanesams. Holu pek­sni parnema neatvairama velesanas begt prom, pa­zust, neredzet vairs to visu.
        Iedegas televizijas ekrans, un taja paradijas vina laborante.
        - Doktor Hol, - vina aicinaja. - Mes parnesam doktoru Livitu uz lazareti.
        - Tulit busu, - Hols mehaniski atbildeja.
        Vins zinaja, ka rikojas divaini. Apraudzit Livitu ne­bija nekadas vajadzibas. Tur viss bija kartiba, ar vinu nekas launs vairs nevareja notikt. Hols zinaja, ka iet vinu apraudzit tikai tapec, lai kaut bridi varetu nedo­mat par citam, steidzamakam rupem. Ieejot lazarete, vinu saka mocit vainas apzina.
        - Vins ir aizmidzis, - sacija laborante.
        - Pec lekmes tas ir normali.
        - Vai saksim dilantinu?
        - Ne. Pagaidisim, tad redzesim. Varbut pilnigi iz­tiksim ar luminalu.
        Vins saka slimnieku nesteidzigi un pedantiski iz­meklet.
        - Jus esat noguris, - vinu verodama, teica labo­rante.
        - Ja. Mans guletiesanas laiks jau garam.
        Parasta diena vins sobrid butu sedejis pie stures
        un braucis uz majam. Uz majam pie savas gimenes. Pesifikpaliseidza butu braucis ari Livits. Pa Santa- monikas autostradi.
        Uz bridi Hols spilgti iztelojas leni uz prieksu sli­doso automobilu garas rindas. Un zimes celmala. At­ruma robezas: maksimums - 100 kilometru stunda, minimums -
60. Stundas, kad autostrade bija parslo­gota, sis zimes izskatijas pec launa izsmiekla.
        Maksimums un minimums.
        Masinas, kas brauc lenam, ir bistamas. Satiksmei janorit kada vairak vai mazak pastaviga atrurfta, vis­lielakajam atrumam daudz neatskiroties no visma­zaka, un vajag …
        Hols sastinga un iesaucas:
        - Kads gan idiots es esmu bijis!
        Vins metas pie ESM pults.
        Velak, pec vairakam nedelam, Hols to nosauca par sosejdiagnozi. Tas princips bija tik vienkarss, tik skaidrs un acim redzams, ka atlika tikai brinities, ka gan neviens no viniem nebija iedomajies to agrak.
        Izsizdams uz tastaturas papildinajumu programmai «Augsana», vins bija ta satraukts, ka so operaciju va­jadzeja divreiz atkartot - pirksti kludijas un kludijas.
        Beidzot tomer papildinajums tika ievadits. Uz ska- tamekrana Hols ieraudzija gribeto - Andromedas celma augsanu ka funkciju no pH, skabuma un sar­mainibas.
        Rezultati bija pavisam skaidri:
        Andromedas celms auga tikai saura pH vertibu dia­pazona. Ja barotne bija parak skaba, sikbutne nevai-
        rojas. Ja ta bija parak sarmaina - ari nevairojas. Sikbutne auga un vairojas tikai pH vertibu diapazona no 7,39 lidz 7,43.
        Tikai mirkli ielukojies grafika, Hols jau metas uz durvim. Iedams ara, vins uzsmaidija laborantei un sacija:
        - Nu viss ir gala. Visas musu rupes un raizes beigusas.
        Diez vai vel vairak maldities vispar bija iespejams.

28
        IZMEGINASANA

        Stouns joprojam sedeja «Galvenas kontroles» priekstelpa, nenolaizdams acu no televizijas ekrana, kur bija redzams Bartons aizhermetizetaja laborato­rija. Ienakusajam Holam vins sacija:
        - Skabeklis jau plust ieksa.
        - Partrauciet.
        - Ko?!
        - Tulit partrauciet. Lai vins paliek parastaja gaisa.
        Hols paveroja Bartonu. Pat uz televizijas ekrana bija skaidri redzams, ka skabeklis jau sak uz vinu iedarboties. Vins vairs neelpoja tik strauji, krutis ci­lajas lenak. Hols pacela mikrofonu.
        - Barton, runa Hols. Esmu atradis atbildi. Andro­medas celms aug tikai saura pH vertibu diapazona. Vai jus saprotat? Loti saura diapazona. Ja jums ir acidoze vai alkaloze - palielinats skabums vai palie­linata sarmainiba -, jums nekas nedraud. Es gribu jums radit respiratorisko alkalozi. Ludzu, elpojiet, cik atri vien varat.
        - Bet seit tacu ir tirs skabeklis, - Bartons sacija. • - Iestasies parsatinajums, un es zaudesu samanu. Jau ta man mazliet reibst galva.
        - Ne, tagad mes parejam atpakal uz parasto gaisu. Tulit saciet elpot, cik atri vien varat.
        Hols pagriezas pret Stounu.
        - Dodiet vinam paaugstinatu oglskabas gazes koncentraciju.
        - Bet si sikbutne tacu vislabak jutas tiesi oglska­bas gazes atmosfera!
        - Ja gan, bet tikai ne tad, ja ir nelabveligs asins pH. Saprotiet, kada ir problemas butiba: svarigs ir nevis gaisa, bet gan asins sastavs. Mums jauztur Bartona asinis nelabveliga skabuma un sarmainibas attieciba.
        Ari Stouns peksni saprata.
        - Berns. Vins tacu visu laiku breca.
        - Ja.
        - Bet vecukam ar savu aspirinu bija parak inten­siva elposana.
        - Ja. Bez tam vins vel dzera donaturatu.
        - Un abi vini galigi sapostija savu skabuma un sarmainibas lidzsvaru.
        - Ja, - Hols sacija. - Visu laiku es biju ka ap­mats: tikai acidoze un acidoze. Nespeju saprast, ka ta vareja rasties zidainim. Nu, protams, nekadas aci- dozes vinam nebija. Bet bija alkaloze, parak maz skabes, un tas sargaja tikpat labi. Vienalga, parak daudz vai parak maz skabes, - ka tik ara no Andro­medas celma augsanas diapazona.
        Vins atkal pieversas Bartonam.
        - Tagad viss ir kartiba. Turpiniet elpot atri. Neap­stajieties. Stradajiet ar plausam, putiet ara savu ogl­skabo gazi. Ka jutaties?
        - Var iztikt, - Bartons, neparstadams smagi el­pot, teica. - Bail … bet… var iztikt.
        - Tad ir labi.
        - Klausieties, - Stouns teica Holam, - mes ne­varesim Bartonu turet tada rezima muzigi. Agrak vai velak …
        - Ja, - Hols sacija, - mes parsatinasim vina asinis ar sarmu. - Un Bartonam:
        - Paskatieties, vai tur pie jums laboratorija nav kaut kas tads, ar ko mes varetu izmainit jusu asins pIT.
        Bartons paskatijas.
        - Ne, laikam nebus vis.
        - Soda? Askorbinskabe? Etikis?
        Bartons izmisigi parcilaja plaukta pudelites un rea­gentus un beigu beigas papurinaja galvu.
        - Neka tada seit nav.
        Hols to dzirdeja vairs tikai pa ausu galam. Vins skaitija, cik biezi Bartons ieelpo. Izradijas, ka 35 rei­zes minute, dzili un pilnigi. Kadu laiku vins ta vareja notureties, bet agri vai velu vinam bija janogurst - elposana ir smags darbs - vai jazaude samana.
        No savas drosas pozicijas pie televizora Hols apska­tija Bartona laboratoriju un pamanija zurku. Melno Norvegijas zurku, kas mierigi sedeja buri istabas kakta, verodama Bartonu.
        Vins tiri vai apstulba.
        - Ta zurka…
        Zurka elpoja leni un viegli. Stouns, to ieraudzijis, teica:
        - Pie velna, kas tad tas …
        Un tad peksni spuldzes saka atkal zibsnit, un uz ESM pults iedegas uzraksts:
        AGRINAS DEGENERATIVAS PARMAINAS BLI­VEJUMA V-112-6886
        - Jezus! - Stounam izlauzas.
        - Kas tas ir par blivejumu?
        - Ta ir viena no starplikam centralaja serde, kas savieno visas laboratorijas. Galvenais hermetizejums ir …
        Ekrans iedegas velreiz.
        DEGENERATIVAS PARMAINAS BLIVEJUMOS
        A-009-5478
        V-430-0030
        N-966-6656
        Satriekti vini lukojas ekrana.
        - Kaut kas vairs nav labi, - sacija Stouns. - Kaut kas iet skersam.
        Uz pults cits citu strauji nomainija vel devinu sa­bojajusos blivejumu numuri.
        - Nesaprotu … »
        Peksni Hols iesaucas:
        - Berns! Nu, protams!
        - Ko berns?
        - Un ta sasodita lidmasina. Viss saietas.
        - Par ko jus runajat?
        - Berns bija pilnigi vesels. Raudat un izjaukt savu skabuma un sarmainibas lidzsvaru - to vins, pro­tams, vareja. Lai butu ta. Tas nejautu Andromedas celmam ieklut asinis, savairoties un nogalinat savu upuri.
        - Ja jau, ja, - Stouns sacija. - To visu jus esat man stastijis.
        - Bet kas notiek, kad berns parstaj raudat?
        Stouns ciesi lukojas Hola, nebilzdams ne varda.
        - Redziet, - Hols turpinaja, - agri vai velu zi­dainim bija jaapklust. Muzigi raudat vins nevareja. Agri vai velu vins raudat parstaja, un vina skabuma un sarmainibas lidzsvars kluva atkal normals. Iznak, ka sada bridi Andromedas celms vinu vareja pieveikt.
        - Taisniba gan.
        - Bet vins nenomira.
        - Varbut kada atra imunitates forma …
        - Ne, tas nav iespejams. Ir tikai divi izskaidro­jumi. Vai nu bridi, kad berns parstaja brekt, sikbutnu tur vairs nebija - uzputa vejs, un gaiss attirijas -, vai ari si sikbutne …
        - Bija kluvusi citada, - Stouns pabeidza. - Mu­tejusi.
        - Ja. Mutejusi, parverzdamas neinfekcioza forma. Varbut ta mute ari tagad. Cilvekam pasam ta vairs nav bistama, toties saed gumijas blives.
        - Lidmasina!
        Hols apstiprinosi pamaja ar galvu.
        - Nacionalas gvardes viriem uz zemes Androme­das celms nenodarija nenieka. Bet lidmasina gaisa gaja boja, jo pilota acu prieksa saira plastmasa.
        - Tatad Bartons tagad ir saskare ar nekaitigam sikbutnem. Luk, kapec zurka ir dziva.
        - Luk, kapec dzivs ir Bartons. Atra elposana nav vajadziga. Vins ir dzivs tikai tapec, ka Andromedas celms ir izmainijies.
        - Tas var mainities velreiz, - Stouns iebilda,
        - un, ja lielaka daja mutaciju notiek dalisanas brizos, kad sis sikbutnes aug visatrak …
        Saka kaukt sirenas, un uz pults ar sarkaniem bur­tiem paradijas zinojums:
        SABOJATI VISI BLIVEJUMI. PIEKTAIS LIMENIS IR INFICETS UN TIEK AIZHERMETIZETS
        - Atri lauka no sejienes, - Stouns uzsauca Holam.
        - Saja laboratorija apaksstacijas nav. Jums japariet uz nakamo sektoru.
        Hols uzreiz nesaprata, ko no vina velas, un kadu mirkli vel palika sezam. Attapies vins metas uz dur­vim, bet ara vairs netika. Atskaneja snakona, pec tam zvadzona, no sienas izslideja masiva terauda platne un aizsprostoja izeju uz gaiteni.
        Stouns izlamajas.
        - Nu mes esam kratina, - vins sacija. - Un, ja ta bumba uzsprags, Andromedas celms izplatisies pa visu Zemes virsu. Bus tukstosiem mutaciju, un katra saks nogalinat citada veida. Tagad no Andromedas celma mes vairs vala netiksim.
        Bezkaisliga mehaniska balss pa radio atkartoja:
        - Limenis ir slegts. Limenis ir slegts. Trauksme. Limenis ir slegts.
        Uz mirkli iestajas klusums, pec tam atskaneja cirk- stona, - iesledzas jauns ieraksts. Mis Gledisa Stl- vensa no Nebraskas stata mierigi sacija:
        - Lidz paslikvidacijas kodolspradzienam ir tris minutes.

29
        TRIS MINOTES

        Atkal nokauca sirena, un visu pulkstenu raditaji vienlaikus parleca uz 12.00, bet sekunzu raditaji saka atskaitit laiku. Automatisko dezurpulkstenu ciparni­cas spideja ar sarkanu gaismu, un viena zala svitra uz tam precizi radija, kura bridi notiks kodolspra­dziens.
        Mehaniska balss nesatricinami mierigi atkartoja: , - Lidz paslikvidacijas kodolspradzienam ir tris minutes.
        - Automatika, - ari cenzdamies but mierigs, sa­cija Stouns. - Si sistema iejaucas, kad limenis ir pil­nigi inficets. Mes nedrikstam pielaut, ka tas notiek.
        Hols tureja roka atslegu.
        - Vai tiesam nekada cela nevar tikt lidz apaks­stacijai?
        - Saja limeni nevar. Visi sektori ir cits no cita izoleti.
        - Bet apaksstacijas tacu ir ari parejos limenos?
        - Ja …
        - Ka man noklut augsa?
        - To jus nekadi nevarat izdarit. Visi parastie celi ir nogriezti.
        - Bet ja nu pa centralo serdi? Ta ir savienota ar visiem limeniem.
        Stouns paraustija plecus.
        - Sargsistemas …
        Hols atcerejas, ko par centralas serdes sargsiste- mam vinam bija stastijis Bar. ons. Teoretiski, nokluvis centralaja serde, cilveks vareja taisna cela uzkapt lidz pasai augsai. Bet praktiski, lai tas nebutu iespe­jams, visapkart serdei bija izvietoti jutigie elementi ar ligaminu. Tie bija paredzeti gadijumam, ja centra­laja serde ielauzas izbedzis laboratorijas dzivnieks. Tada gadijuma jutigie elementi palaistu gaisa liga­minu - udeni skistosu, gazveidigu kurares atvasina­jumu. Bez tam automatiskas pistoles sautu ar liga­minu saindetus dzelonus.
        Mehaniska balss teica:
        - Lidz paslikvidacijas kodolspradzienam atlikusas divas minutes un cetrdesmit piecas sekundes.
        Hols jau gaja uz stikla sienas pusi, skatidamies iekseja darba telpa, aiz kuras atradas centrala serde.
        - Cik lielas ir manas izredzes?
        - Tadu nemaz nav, - Stouns atbildeja.
        Hols noliecas un pa tuneli ielida plastmasas kom­binezona.
        Pagaidijis, kamer tunelis aiz vina hermetiski ne­sledzas, vins izvilka nazi un, lidzigi astei, tuneli
        nogrieza. Plausas ieelpoja veso un svaigo, ar Andro­medas sikbutnem piesatinato laboratorijas gaisu.
        Nekas nenotika.
        Palicis priekstelpa, Stouns veroja vinu caur stiklu. Hols redzeja vina lupas kustamies, bet vardus nedzir­deja. Mirkli velak iesledzas skalruni.
        - .. .vislabaka, kadu mes varejam izdomat.
        - Kas?
        - Sargsistema.
        - Liels paldies, - Hols sacija un devas uz apalo gumijas aizvaru, kas veda uz centralo serdi. Caurums bija diezgan mazs.
        - Ir tikai viena vieniga ceriba, - sacija Stouns. - Devas ir nelielas. Tas aprekinatas desmit kilogra­mus smagam dzivniekam, tadam ka liels pertikis, bet < jus sverat ap septindesmit. Jus izturesit diezgan so­lidu devu, iekams …
        - Iekams izlaidisu garu, - Hols pabeidza.
        Kurares upuri nosmok krusu muskulu un diafrag­mas paralizes del. Hols nepavisam nedomaja, ka no­mirt sada nave ir patikami.
        - Noveliet man labu .veiksmi, - vins teica.
        - Lidz paslikvidacijas kodolspradzienam atlikusas divas minutes trisdesmit sekundes, - sacija Gledisa Stivensa.
        Hols trieca ar duri pa aizvaru, un tas saira, par- verzdamies puteklu makoni. Vins ielida centralaja serde.
        Te valdija klusums. Piekta limena sirenu gaudo­sana un zibsnijosa gaisma bija palikusi tur, aiz mu­guras; seit bija vienigi auksts, metalisks tuksums, kas dobji atbalsoja mazako troksni. Centrala serde bija cilindriska sahta apmeram desmit metru diametra, tas sienas bija praktiska peleka krasa. Sahta atradas
        kabeli un mehanismi, pie sienam - kapsli, pa kuriem vareja noklut ceturtaja limeni.
        - Redzu jus uz ekrana, - Hols izdzirda Stouna balsi. - Kapiet atrak augsa. Kuru katru bridi izpludis gaze.
        Atskaneja vel viena, lente ierakstita balss:
        - Centrala serde ir inficeta. Visam apkalpojosa­jam personalam tulit atstat bistamo zonu.
        - Kapiet! - Stouns kliedza.
        Hols kapa. Paskatijies zem kajam, vins ieraudzija, ka gridu jau aizsedz baltu dumu makonisi.

• - Ta ir gaze, - teica Stouns. - Turpiniet kap­sanu.
        Hols, cik atri vien varedams, lika rokas un kajas no kapsla uz kapsli. Krutis smagi cilajas - gan no piepules, gan no uztraukuma.
        - Jus pamanijusi jutigie elementi, - neskaniga balsi teica Stouns.
        Sededams laboratorija pie ekrana, vins redzeja, ka Holu sahta uztausta ESM elektriskas acis, ka tas iz­seko vina siluetam, kas parvietojas pa peleko sienu. Vins likas tik tragiski neaizsargats, tik viegli ievai­nojams … Stouns pameta acis uz citu ekranu, kur bija redzams, ka uz balstikliem grozas ligamina pisto­les, paversdamas pret merki savus tievos stobrus.
        - Atrak!
        Hola kermenis uz ekrana bija redzams ka sarkans siluets uz spilgti zala fona. Uz si silueta bija uzklats merkesanas rezgis ar krustpunktu pret kaklu. ESM vaditie automati, izpildidami programmu, bija samek­lejusi bagatigi apasinotu kermena apvidu; lielakajai dalai dzivnieku kakls sai zina ir paraks par muguru.
        Bet Hols, kapdams aizvien augstak pa centralas serdes sienu, skaidri apzinajas tikai divas lietas - attalumu un savu nogurumu. Visu kermeni bija apnemis savads, pilnigs nogurums, it ka vins butu ta kapis jau stundam ilgi. Vins saprata: sak iedarboties gaze.
        - Jus uztaustijusi jutigie elementi, - Stouns at­kartoja. - Bet atlikusi vairs tikai desmit metri.
        Hols atskatijas un ieraudzija vienu no elementiem. Pistoles stobrs bija versts tiesi pret vinu. Tiesi tai bridi pistole izsava, izsviezdama zilganu dumu ma­koniti. Kaut kas nosvilpa gar ausi, atsitas pret sienu un nokrita lejup.
        - Soreiz netrapija. Turpiniet kapsanu.
        Vel viens dzelonis atsitas pret sienu tiesi blakus Hola kaklam. Vins meginaja kapt vel atrak, pastei­dzinat savas kustibas. Augsajau bija redzamas dur­vis ar baltiem burtiem: «IV LIMENIS». Stounam bija taisniba, vel vajadzeja kapt mazak neka desmit met­rus.
        Tresais dzelonis, pec tam ceturtais. Vinam vel ne­bija trapits. Liktenim labpatika izspelet tadu joku: vienu mirkli Hols neapmierinats nodomaja, kads gan labums no tik drankigam elektroniskajam sistemam, kuras nevar trapit vienkarsa merki…
        Nakamais dzelonis kera vinu pleca. Nosmeldza vien, kad tas ieduras miesa, un pec tam visu kermeni parskreja otrs sapju vilnis - izslacas indigais skid­rums. Hols pie sevis nolamajas.
        Stouns visu redzeja uz ekrana. Tur paradijas bez­kaisligs uzraksts «TRAPIJUMS», pec tam trisreiz atkartojas videoieraksta kadri, kuros bija redzams, ka dzelonis lido pa gaisu un ieduras Holam pleca.
        - Lidz paslikvidacijas kodolspradzienam atlikusas divas minutes, - balss zinoja.
        - Deva ir maza, - Stouns sacija Holam. - Turpi­niet kapsanu.
        Hols kapa augstak. Vins sajuta tadu smagumu, it ka svertu divsimt kilogramu, bet kapa. Bridi, kad vins
        sasniedza durvis, kads dzelonis atsitas pret sienu pie pasa vaiga.
        - Ak tu riebeklis tads …
        - Atrak! Atrak!
        Durvis bija aizhermetizetas. Hols parava rokturi, un vel viens dzelonis atsitas pret sienu.
        - Klat esat, klat esat, tulit busit ieksa, - sacija Stouns.
        - Lidz spradzienam palikusas devindesmit sekun­des …
        Rokturis padevas, durvis snakdamas atveras. Hols parkapa par slieksni, un tai mirkli kads dzelonis tra­pija vinam kaja. Kermeni atkal parsalca dedzinosu sapju vilnis, un peksni vins jutas sveram ne vairs divsimt, bet piecsimt kilogramu. Gausi, gausi vins pacela roku un aizvera aiz sevis durvis.
        - Jus esat gaisa sluzas, - Stouns sacija. - Veriet vaja nakamas durvis.
        Hols vilkas uz nakamo durvju pusi. Cels uz turieni bija bezgala gars, durvis bija bezcerigi talu. Pedas skita ieautas svina blukos, kajas bija neizkustinamas ka akmens stabi. Uz nomoda un miega robezas, sapju un noguruma parmakts, vins lika soli pie sola. Soli pie sola.
        - Lidz spradzienam atlikusas sesdesmit sekun­des …
        Laiks skreja. Hols nekadi nespeja saprast, kapec viss noris tik atri, bet vins pats velkas gausi, gausi.
        Rokturis. Pirksti to apvija ka sapni. Hols pagrieza rokturi.
        - Cinieties ar indi, - teica Stouns. - Jus to spejat.
        Kas notika pec tam, vins gandriz neatcerejas. Rok­turis pagriezas, durvis atveras. Ka pa miegam vins samanija kadu meiteni, laboranti. Holam iestreipulo­jot gaiteni, vina staveja un skatijas izbiedetam acim.
        - Palidziet man, - vins^ludza.
        Meitene nedrosi paminajas; vinas acis iepletas plati, plati, un peksni vina metas skriesus prom.
        Hols truli noskatijas vinai pakal un nokrita uz gridas. Lidz apaksstacijai bija tikai dazi soli - tur pie sienas laistijas metala plate.
        - Lidz spradzienam cetrdesmit piecas sekundes.
        Holu parnema dusmas. Gan par to, ka vilinosa sie­vietes balss bija agrak ierakstita lente, gan par to, ka viss ticis sadi izplanots un uzrakstits nepieludzamu direktivu veida, gan par to, ka tagad pec si scenarija darbojas elektroniskas masinas kopa ar visu so spozo, nevainojamo laboratorijas aparaturu, radot iespaidu, ka tas ir vina negrozamais, kops pasa sakuma iepla­notais liktenis.
        Holu parnema dusmas.
        Ka vinam izdevas norapot atlikusos metrus, pie­slieties uz celiem un iebazt atslegu, to Hols velak ne­kadi nevareja atcereties. Tacu vins skaidri atcerejas, ka tika atslegu pagriezis, ka nodzisa sarkana spul­dzite un atkal iedegas zala.
        - Paslikvidacijas kodolspradziens atsaukts, - balss pazinoja ta, it ka nekas sevisks nebutu noticis.
        Hols nosliga atpakal uz gridas. Smaguma pielijis, atdevis pasus pedejos spekus, vins mierigi lavasmel- najai miglai, kas vinu apnema.

5. diena
        ATRISINAJUMS

30.
        PEDEJA DIENA

        Kaut kur talu, talu kada balss sacija:
        - Vins nak pie samanas.
        - Vai tiesam?
        - Ja. Skatieties pats.
        Mirkli velak Hols noklepojas - vinam kaut ko iz­vilka no rikles. Pec tam vins noklepojas velreiz, ievilka pa muti elpu un atvera acis.
        Norupejusies vina raudzijas kada sieviete.
        - Vai jutaties labi? Tas pariet atri.
        Hols meginaja vinai atbildet, bet nespeja. Vins pil­nigi nekustigi guleja uz muguras un priecajas, ka pats elpo. Sakuma elpot bija gruti, bet pamazam kluva aizvien vieglak, ribas pacelas un nolaidas jau bez kadas piepules. Vins pagrieza galvu un teica:
        - Cik ilgi?
        - Pec visa spriezot, kadas cetrdesmit sekundes, - meitene atbildeja. - Cetrdesmit sekundes bez elposa­nas. Kad mes jus atradam, jus jau bijat kluvis mazliet zils, bet mes jums tulit ievadijam cauruli un pievieno­jam jus pie respiratora.
        - Kad tas bija?
        - Pirms divpadsmit, piecpadsmit minutem. Liga- mins iedarbojas islaicigi, tomer mes par jums bijam noraizejusies … Ka jus jutaties?
        - Labi.
        Vins apskatija istabu. Ta bija IV limena lazarete. Pie talakas sienas atradas telev-izijas ekrans, uz kura bija redzama Stouna seja.
        - Sveicinati! - Hols sacija.
        Stouns smaidija.
        - Apsveicu!
        - Es ceru, bumba stav, ka stavejusi?
        - Ja, bumba stav ka stavejusi.
        - Tas ir labi, - Hols teica un aizvera acis.
        Vins noguleja vairak neka stundu, un, kad pamo­das, uz televizijas ekrana neka nebija. Masa paskaid­roja, ka doktors Stouns runajot ar Vandenbergu.
        - Vai noticis vel kaut kas?
        - Pec prognozem, Andromedas sikbutnem tagad jabut virs Losandzelosas. Skiet, ka tas vairs ne uz ko neiedarbojas.
        - Tiesi ta - ne uz ko, - velak Stouns apstiprinaja. - Acimredzot mutacijas rezultata musu sikbutnes kluvusas labdabigas. Mes gan vel gaidam, vai nepa­radisies kads zinojums par savadu saslimsanas vai mirsanas gadijumu, bet nu jau ir pagajusas sesas stundas, un ar katru minuti mes varam but drosaki, ka tadu zinojumu nebus. Beigu beigas sis sikbutnes, jadoma, atgriezisies atpakal atmosferas augsejos sla­nos, jo te leja ir parak daudz skabekla. Bet, protams, ja
«Meza ugunsgreka» butu uzspragusi bumba …
        - Cik daudz laika vel bija palicis? - Hols jautaja.
        - Tad, kad jus pagriezat atslegu? Apmeram tris­desmit piecas sekundes.
        - Vesela muziba, - Hols pasmaidija. - Vareja neuztraukties.
        - Varbut jums tiesam nebija ko uztraukties. Bet mums piektaja limeni bija ko pardzivot. Es biju pie­mirsis jums pateikt, ka, lai uzlabotu apakszemes ko-
        dolspradziena eksplozivas iedarbibas raksturlielumus, trisdesmit sekundes pirms spradziena no V limena saktu suknet ara visu gaisu.
        - Ak ta,- -Hols teica.
        - Bet tagad mes esam stavokla noteiceji. Andro- medas celms mums ir palicis, un mes turpinam to petit. Mes jau esam sakusi aprakstit dazadas muta­ciju raditas formas. Tas ir -parsteidzosi nepastavigs organisms. - Stouns pasmaidija. - Domaju, mes va­ram but diezgan drosi, ka Andromedas sikbutnes aiz­ies atmosferas augsejos slanos un vairs nesagadas mums nekadu nepatiksanu. Tur, uz zemes virsas, briesmas jau garam. Bet, ja runajam par mums, kas esam seit apakszeme, tad jateic, ka mes esam izpra­tusi, kas ar sim sikbutnem paslaik notiek. Es do­maju - kas ar tam notiek mutaciju plaksne. Un tas tacu ari ir pats svarigakais. Ka vismaz kaut ko mes esam izpratusi.
        - Izpratusi, - Hols atkartoja.
        - Ja, - teica Stouns. - Nacas izprast.

[1] Carlzs dzordzs Gordons (1833 -1885) - anglu generalis kolonizators, kura vadiba tika zveriski apspiesta taipinu sacel­sanas Kina. Vins piedalijas ari Egiptes sagrabsana.

[2] faktiski jalasa otradi: skaitla 87 binarais atbildums ir 1010111. (Tulk. piez.