/ / / / : " Divas Sfinkas " -

.
Divas sfinkas
        # V. Rocestere
        DIVAS SFINKSAS
        ROMANS
        Riga Vieda
        LATVIJAS EKOLOGISKAS IZGLITIBAS APGADS
        V. Rocestere
        DIVAS SFINKSAS
        ROMANS
        Riga Vieda
        LATVIJAS EKOLOGISKAS IZGLITIBAS APGADS
        Viena no Memfisas kvartaliem, talu projam no senas galvaspilsetas parapdzivota centra, liela darza ieskauts, slejas skaists nams. Tas bija uzcelts pasa Nilas krasta uz maksliga paugura, no kura paveras krasns skats uz pretejo krastu un kugu izraibinato upi. No terases, ko ieskava margas, bija redzams Baltais cietoksnis, kas pacelas pari pilsetai, - ta dievnami, pilis un obeliski rietosas saules staros laistijas zelta un purpura.
        Aiz majas, blakus darzam, atradas liels palmu un vigeskoku ieskauts pagalms, kas acimredzot tika izmantots ka telnieka darbnica. Par to liecinaja visapkart izmetatie granita, mala un bazalta bluki, sasistas statujas un dazi jau pabeigti darbi, kas bija novietoti zem nojumes. Pagalma vidu uz augstiem melna bazalta pjedestaliem atradas divas sfmksas, bet to prieksa uz saliekamas taburetes sedeja pats makslinieks, kas acimredzot tikko bija pabeidzis savu darbu.
        Tas bija vel jauns cilveks - vinam vareja but gadu trisdesmit. Spilgts egiptiesa tips - slaids, kalsnejs. Vina bronzas krasas seja ar lielajam melnajam, samtainajam acim, smalkajiem pareizajiem vaibstiem un biezajam, gandriz kopa saaugusajam uzacim izstaroja energiju; maza, skaisti veidota mute ar tikko jausami nolaistajiem lupu kaktiniem radija mazliet pasapzinigu izteiksmi, bet viegli uzkumpusa deguna platas, kustigas nasis liecinaja par dedzigu, kaisligu raksturu.
        Tobrid vins bija aizsapnojies, un vina skatiens klida taluma. Vins lidzinajas briniskai jauna dieva statujai.
        Beidzot telnieks piecelas un ar sajusmu uzlukoja sfinksas. Tas bija lielisks darbs. Skulpturas parsteidza ar neparasti bagatigo apdari: to galvas rotaja klafti no emaljas plaksnitem - vienai baltas mijas ar zilam un zelta, otrai - ar zalam un zelta plaksnitem, bet pieres greznoja lotosa ziedi - zili un sarti. Ziedlapinas bija tik maigas un smalki veidotas un zeltitas auglenicas tik lokanas, ka ziedus varetu noturet ari par istiem.
        Vienas sfinksas seja vareja saskatit pasa makslinieka vaibstus, bet otrai bija izcili skaistas sievietes seja. Statuju lupas bija viegli iekrasotas, acu vieta vienai bija iestradati safiri, otrai - smaragdi. Dargakmenu mirdzums un caurspidigums pieskira akmens veidojumiem neparastu dzivigumu un kaut ko demonisku. Kada veida granits bija noklats ar emalju un ka pie krasainajam plaksnitem bija piestiprinati lotosa ziedi - tas bija makslinieka noslepums, un sis makslinieks ar lepnu, pasapzinigu smaidu tiksminajas par savu veikumu.
        Kaut gan skulpturas likas pati pilniba, senajam egiptietim butu ne mazums iebildumu: pirms daziem gadsimtiem sads izpildijums uzslavas vieta butu sagadajis maksliniekam bargu sodu.
        Egipte maksla bija paklauta nemainigiem, svetiem likumiem, no kuriem nedriksteja atkapties, lai netiktu apsudzets zaimosana. Poza, loceklu izmeri un ornamenti - viss bija precizi paredzets un noteikts.
        Abu sfinksu veidojuma visi sie svetie kanoni bija liela mera parkapti. Gan graciozajas, nepiespiestajas pozas, gan ornamentos jautas kas cits - skita, ka ir izlauzusies jaunas, varenas un brivas makslas svaiga elpa. Un si maksla butiski atskiras no novecojusajiem, sastingusajiem svetajiem paraugiem.
        Taja laika, uz kuru attiecas musu stasts, makslinieks jau bez bailem vareja atlauties sadas valibas. Egipte valdija Amess II (Amaziss Herodots). Vins bija grieku draugs, aizstaveja arzemniekus un atbalstija vinu makslu un rupalus. Vins kaismigi velejas, lai jaunais, dzivesspeka parpilnais Helladas genijs ar grieku iecelotaju starpniecibu ietekmetu Egiptes dizeno, tacu jau vecigo civilizaciju un iepludinatu t^ja jaunu dzivibas speku.
        Pats faraons bija apprecejis griekieti Ladiki. Vina labveliga attieksme pret joniesu un kariesu apmetnem, kas bija izveidojusas Nilas krasta Psammetiha I valdisanas laika, vilinaja aizvien jaunus un jaunus emigrantus. Vinu skaits pieauga tiktal, ka pirms daziem gadiem Amess II bija parvietojis kadus divsimt tukstosus iecelotaju uz Memfisu un tas tuvako apkaimi, lai gan tas izraisija egiptiesu neapmierinatibu. Saprotams, ka sados apstaklos telnieks vareja drosi iedvesmoties no grieku paraugiem, nebaidoties, ka senatnes aizstavji varetu vinu par to vajat.
        Bija jau kluvis par paradumu sutit vietejo iedzivotaju bernus pie kolonistiem apgut grieku valodu, makslu un arodus. Ari Rameri - ta sauca jauno makslinieku - vairakus gadus bija pavadijis doriesu telnieka darbnica un uztveris makslas jauno garu, tacu tas nebut netrauceja vinam sava dvesele palikt istenam egiptietim - fanatikim, kurs pieludz tevu seno religiju, un sirds dzilumos pat just naidu pret sveszemniekiem, kurus vins uzskatija par ienaidniekiem un savas zemes postu.
        Tacu sobrid Rameri nedomaja nedz par politiku, nedz makslu. Vins bija apmierinats ar savu darbu, un vina domas bija aiznemtas ar citam rupem. Makslinieks veikli uzleca uz augstas un platas bazalta pamatnes, kas balstija sfinksu ar sievietes galvu, un uzspieda uz lotosa kausina. Atskaneja atsperes sauss sprakskis, tad sfinksa leni izkustejas no savas vietas, atklajot platu spraugu, kas bija izcirsta pamatne.
        S^ja kaste, kas formas zina atgadinaja sarkofagu, atradas biezs paklajs, izsuts spilvens un zida dranas gabals.
        Bridi aplukojis so divaino gulasvietu, Rameri nospieda lotosa auglenicu, un sfinksa bez skanas pagriezas un hermetiski nosledza sarkofagu.
        Rameri nervozi izlaida pirkstus caur savam biezajam, isajam cirtam, kas ieskava vina pieri, un, piegajis pie galda, viena panemiena izdzera vina kausu. Pec tam, apsedzis abas sfinksas ar audeklu, iegaja maja.
        Ienacis istaba, telnieks ar metala veseri tris reizes uzsita pa bronzas disku, kas bija pakarts pie vina gulasvietas. Pusatvertajas durvis tulit paradijas etiopiesa sprogaina galva.
        - Pasaki Totam un Psaram, lai sagatavo manu laivu, pec tam parupejies par manu apgerbu! - paveleja Rameri.
        Makslinieks jau beidza mazgaties, kad atgriezas etiopietis. Vins pasniedza telniekam planas sniegbaltas audekla dranas, no lazurita darinatu skarabeju figurinu kaklarotu un jostu, aiz kuras tas aizbaza dunci ar zelta kaltu rokturi.
        Ticis ar to gala, Rameri uzlika galva klaftu, ietinas tumsa apmetni un izgaja no majas.
        - Ja kads pec manis jautas, saki, ka esmu aizgajis un tu nezini, kad atgriezisos,
        - vins teica vergam, kas, sakrustojis rokas uz krutim, padevigi paklanijas.
        No terases tiesi uz Nilu veda akmens kapnes, kuru pakaje gaidija laiva ar diviem airetajiem.
        Rameri apsedas, un laiva, plasi vezedama airus gluzi ka putns sparnus, traucas pa gludo udens virsmu prom no pilsetas.
        Rietosas saules pedejie stari vel leja purpursartu gaismu par Libijas kalnu virsotnem, tacu ari ta jau dzisa; strauji tuvojas dienvidu nakts, kam svesas garas kreslas stundas.
        Bya jau pilnigi tumss, kad laiva pec makslinieka paveles piestaja krasta. Izkapis un pavelejis vergam gaidit, Rameri uzskreja augsa pa stavo nogazi un, nokluvis lidz sienai, saka iet gar to ka jau cilveks, kurs labi pazist apkartni.
        Plasa cetrsturveida zoga iekspuse vareja but darzs, jo nekas cits, iznemot kokus, nebija redzams. Vietas vientuligums un dzilais klusums uzvedija skumjas. Tacu Rameri, skiet, neko tadu neizjuta, vins drosi soloja, metadams plauksta atslegu, ko bija iznemis no jostas.
        Telnieks apstajas pie maziem, krumu aizsegtiem vartiniem, atsledza tos un, iegajis ieksa, atkal rupigi aizsledza.
        Zem vigeskoku biezas lapotnes nekas nebija saskatams, tacu vins drosi turpinaja celu. Pagajis garam otrai sienai, kas sadalija darzu divas dalas, vins nokluva smiltim nokaisita un puku ieskauta aleja. Taluma bija redzams nams, kura apaksejais stavs bija apgaismots.
        Ta bija liela divstavu eka ar augstu torni astronomisko noverojumu izdarisanai. Uzskrejis mazaja terase, Rameri pieklauveja.
        - Ienac! - atsaucas skaniga balss.
        Rameri atgruda durvis, atvirzija sanus biezo vilnas aizsegu un nokluva iegarena zale, ko spilgti apgaismoja smarzellu lampas.
        Istabas iekartojums noradija uz to, ka seit dzivo zinatnieks: visur bija redzamas plaksnites un papirusa tistokli; uz galda atradas kaut kadi divaini instrumenti, bet uz plauktiem, kas bija izvietoti gar sienam, - milzum daudz visdazadakas formas un lieluma stikla pudelisu un trauku, kaltetu augu saiski, maisini ar dazadiem pulveriem, ka ari kausi un izkrasotas kastites.
        Telpas dziluma bija redzamas vitnu kapnes, kas veda uz torni, bet tas vidu pie liela galda sedeja pats majas saimnieks, noliecies par senu papirusa tistokli.
        Tas bija kalsns gara auguma cilveks. Pec izskata vinam vareja dot tiklab trisdesmit, ka piecdesmit gadus - tik loti vina bija apvienojies brieduma miers ar jaunibas kustigumu un dedzibu.
        Vinam bija pareizi sejas panti, ada vizeja ka vecs zilonkauls; lielajas zalganajas acis dega stipras, nelokamas gribas uguns. Ergla deguns un mute ar planajam balajam lupam pieskira sejai bargu, pat cietsirdigu izteiksmi.
        esi sveicinats, Rameri! - vins teica, snieg-
        dams roku maksliniekam, kas zemu paklanijas. Tad,
        noradijis uz kreslu, piebilda: Apsedies un britinu pagaidi gribu pabeigt lasit, so magisko tekstu.
        rameri klusedams apsedas. Ar vaji ptu nepacietibu vins eroja magu, kuram mugura bija gars, zilbinosi balts terps, bet galva balts klafts, ko rotaja mirdzoss meness attels.
        Amenhoteps bija slavens visa Memfisa ar savam neparastajam zinasanam un varenibu. Vinam nebija noslepumu nedz pagatne, nedz nakotne. Vinam klausija gari im dabas speki, vienkarsus akmenus par- verzdami zelta stienos, bet ogles - dargakmenos. Vina talismani un milas dzerieni salieca un paklava pat visspitigakos. Putni nogadaja vina vestijumus visur* kurp vien tos sutija.
        Pabeidzis lasit, Amenhoteps sarulleja papirusu un nolika to plaukta. Tad, piestumis sev tuvak zilonkaula laditi, teica:
        - Esmu izpildijis savu solijumu! Skaties! Saja ladite ir eliksiri, kuri palidzes tev un princesei istenot jusu velmes.
        Ainenhoteps atvera laditi un paradija Rameri divas pudelites ar zelta aizbazniem un planu, senam rakstu zimem klatu papirusa tistokliti.
        - Vai redzi so pudeliti? Taja ir tads ka skidrs zelts; si viela dod dzivibu. Otra ir eliksirs, kas izraisa navei lidzigu miegu. Par to es tev jau stastiju.
        - Neaptverami ir dabas noslepumi, kas nav pieejami cilveka pratam, - nomurminaja Rameri, al- kaini noliecies par laditi. - Bet saki, ka sis vielas jalieto un cik ilga ir to iedarbiba?
        - Luk, divi auduma gabalini. Pietiek tos samercet miega zalu skidruma un uzlikt uz sejas; tiklidz cilveks bus ieelpojis, vins iesligs navei lidziga miega un gules pat vairakus gadsimtus, lidz vinam ielies mute siltu vinu, kam pievienoti tris pilieni sa zeltaina skidruma. Tad aizmigusais atmostas, atkartoju - kaut vai pec tukstos gadiem - tikpat mozs ka pec parasta nakts miega. Tatad, ja princesei izdosies nemanami aiziet no kazu dzirem, jus mierigi varesit apgulties sfinksu sarkofagos. Ta vina izvairisies no negribetajam laulibam, un jus abi, budami pilniga drosiba un nebaidoties no vajasanas, varesit mierigi gaidit savas atmosanas bridi. Es pats jus sargasu.
        - Pateicos tev, gudrais Amenhotep, par tavu pretimnaksanu! Bez mazakajam saubam es nododu tavas rokas gan savu, gan milotas sievietes dzivibu.
        - Uz mani tu vari palauties. Jusu sfinksas es apsargasu ka uzticams draugs. Ceru, ka pec daziem gadiem varesu jus atbrivot no sarkofagiem un nodrosinat jums mierigu un laimigu dzivi. Tie skersli, kas tagad jus skir, bus zudusi. Tuvojas zimigi notikumi, un liela nelaime piemekles Kemas zemi. Sveszemju iekarotaju nekaunigas kajas midis musu sveto zemi. Izlaupita, paverdzinata zeme bus lieciniece tam, ka ies boja tas labakie deli. Amess aizmigs uz muzu un nonaks pie Ozirisa. Psammetihs, Tifona elles izdzimums, kuru pasi dievi ir iezimejusi, mirs kaunpilna nave, bet reize ar vinu notikumu virpuli pazudis ari princis - tavs konkurents. Kad viss daudzmaz nomierinasies, tu un Nuita varesit atgriezties dzive.
        - Amenhotep! Ja tev tas viss ir zinams, kapec tu nebridini faraonu? - vinu partrauca uztraukuma nobalusais Rameri. - Varbut vel ir iespejams noverst nelaimi?
        - Kad un kur tu esi redzejis, ka cilveku slava vai vara butu spejusas apturet notikumus, kurus paredzejusi nemirstigie? - mierigi atbildeja Amenhoteps. - Tici man, sarga pats savu likteni, bet tautam lauj iet to celu, kuru tam sagatavojusi Nesatricinama Griba. Tagad ejam! Paedisim kopa vakarinas un stiprinasimies ar kausu laba vina. Tev jasaudze savi speki. Ne jau tapec es atklaju tev nakotni, lai tevi satrauktu un apbedinatu.
        - Es nedrikstu but vajs, ja reiz tu mani ta atbalsti! Lauj uzdot tev vel vienu jautajumu: vai tu vari kopa ar mani atnakt uz piramidu?
        - Princis ari mani ir ieludzis uz kazam, tapec man nebus gruti iejukt puli un noverot, kura bridi nozudis princese. Tad es nemanits aiziesu un izdarisu visu, kas vajadzigs.
        Abi sarunbiedri piecelas un izgaja no maga darbistabas. Kad solu troksnis pieklusa, aizkars zales otra gala paskiras un paradijas sievietes galvina. Uzmetusi atru skatienu istabai un parliecinajusies, ka ta tuksa, sieviete lidzigi enai slideja uz Amenho- tepa galda pusi.
        Si sieviete, vel gluzi berns, bija brinumains radijums. Slaida, maiga, gaisiga - vina drizak atgadinaja viziju, nevis dzivu butni ar miesu un asinim.
        Caurspidiga auduma tunika tikai mazliet apslepa vinas dailo augumu. Klaida palaistie gaisi rusganie mati sniedzas lidz celiem, un to kuplums vinas mazo, gaiso sejinu, kas lidzinajas kamejai, darija valdzinosi skaistu. Lielas safirzilas acis, ko ieskava garas melnas skropstas, mirdzeja, bet maza sarta mutite pauda energiju.
        Sarauktas uzacis un ciesi sakniebtas liipas liecinaja, ka vina ir par kaut ko norupejusies. Parlaidusi vertejosu skatienu galdam, vina aizslideja lidz ladei, kas staveja pie sienas un bija pilna ar dazadam tuksam stikla pudelitem, un izvelejas divas vismazakas Atgriezusies pie galda, vina atvera zilonkaula laditi un dalu no t^ja noglabato pudelisu satura ieleja savos stikla traucinos. Pec tam, tikpat viegli un atri ka nakusi, nozuda aiz aizkara, kas slepa dzilu nisu. Tur atradas gulasvieta, galds un taburete. Mazas sauras durvtinas labaja puse veda uz kadu istabu.
        Rupigi noglabajusi abas pudelites sava josta, jauna meitene iekrita gulasvieta un, paslepusi seju spilve- noSj iegrima pardomas.
        Sis divainas un burvigas butnes vards bija Erik- so, un pec izcelsmes vina bija griekiete. Kada no sadursmem, kas biezi notika starp egiptiesiem un vinu nistajiem sveszemniekiem kolonistiem, tika nogalinats Erikso tevs. Mati vina bija zaudejusi jau sen. Veca radiniece, kas meiteni pieskatija, neuzdrosinajas protestet, kad viens no uzvaretajiem aizveda Erikso un pec tam pardeva verdziba. Tolaik meitenei bija sesi gadi. Vinu nopirka Amenhoteps, un, parliecinajies, ka saja mazaja, maigaja butne slepjas liels noslepumains speks, mags saka vinu izmantot * savos eksperimentos. To spidosie rezultati parspeja visas vina ceribas.
        Mags meiteni aizmidzinaja svetaja miega, kas atbrivo cilveka dveseli no kermena vazam un atdod
        tai visas briniskas spejas, un Erikso lasija pagatne un nakotne ka atverta gramata. Vina kluva magam par nenovertejamu darbariku, bet ar laiku mazpa- mazam iekaroja ari vina sirdi.
        Amenhoteps mileja Erikso, tacu sis velinas jutas tomer nebija viendabigas. Budams mags, vins meiteni jo augstu verteja ka skistu jaunavu gaisregi, okulto speju zina vienreizeju butni. Ka virietis vins juta kvelu, greizsirdibas pilnu kaisli, kas kluva aizvien stipraka tiesi tapec, ka nekad netika apmierinata.
        Neviens no apmekletajiem nekad nebija redzejis Erikso. Savukart nedaudzie kalpotaji, ja ari bija vinu manijusi, neuzdrosinajas par to pat iemineties. Jauna meitene dzivoja ka vientulniece, kuras vieniga sabiedriba bija vinas kungs un veca kalpone. Erikso daudz lasija. Amenhoteps izklaidejas, iepazistinadams vinu ar zinatnes noslepumiem vai ieterpdams greznas drebes un izrotadams ar dargakmeniem. Vins lava meitenei noklausities savas sarunas ar draugiem, tacu vinai bija jasez nisa aiz bieza aizkara, kas sargaja no zinkarigam acim.
        Ta vina bija verojusi Rameri, kas biezi viesojas pie maga, un kaisligi iemilejas skaistaja telnieka, kurs pat nenojauta par vinas esamibu. Sededama sava sleptuve, vina bija uzzinajusi par Rameri un princeses Nuitas milestibu un maga pardroso ieceri savienot abus.
        Erikso nemileja Amenhotepu, tacu baidijas no vina, jo apzinajas maga noslepumaino varu par sevi. Tagad vina Amenhotepu ienida. Greizsirdiba lika uzbangot meitenes sirdi jaunam jutam un negaiditai energijai. Pedejos menesos vinai bija nacies daudz pardzivot, jo abu jauno cilveku milestiba bija dzimusi un attistijusies gandriz vai vinas acu prieksa.
        Nu ir istais bridis, lai mes atgrieztos nesena pagatne un izskaidrotu darbojosos personu savstarpejas attiecibas.
        Amenhotepa un Rameri draudziba bija sakusies jau sen. Telnieka tevs savulaik izglaba maga dzivibu, kad vinam uzbruka kads greizsirdigs virs, kuru maca aizdomas, ka mags ar burvju dziras palidzibu atvilis vinam sievas milestibu.
        Amenhoteps deva pajumti savam glabejam, izglitoja vina delu Rameri un turpinaja jaunekli atbalstit, palidzedams vinam taisit spidosu karjeru, jo mags bija ieverojama persona Memfisa. Amenhoteps bija loti bagats, tapec vienkarsa un pieticiga dzive vientuligaja maja tika uzskatita par vienu no vina divainibam.
        Princese Nuita bija Amazisa prieksgajeja valdnieka Vahibri radiniece. Gribedams sasaistit savu gimeni ar seno dinastiju, faraons saderinaja Nuitu ar vienu no saviem braleniem - princi Puarmu, kurs kaisligi iemilejas sava dailaja un augstdzimusaja ligava. Kaut gan jauna meitene bija vienaldziga pret Puarmu, vina laulibam piekrita.
        Visu mainija gadijums.
        Nuita smagi saslima, un vinas dziviba karajas mata gala. Pec faraona paveles ataicinatajam Amen- hotepam izdevas vinu glabt.
        Pec izveselosanas princese ieradas pie Amenhotepa, lai pateiktos vinam, un maga nama sastapa Rameri. Vina iemilejas no pirma skatiena un mekleja iespeju tikties ar jaunekli. Telnieku uzaicinaja ierasties pili un vispirms pasutija veidot Nuitas, pec tam ari vinas mirusa brala krusutelu. Tad jauniesi saka biezi tikties pie Amenhotepa un tur tad ari deva viens otram milestibas zverestu.
        Skaidrs, ka princesei, kuras sirdi bya iekarojis cits, laulibas ar Puarmu tagad skita neiespejamas. Kada tiksanas reize vina atzinas, ka so laulibu vieta labak izveletos navi. Rameri, kurs jau bija sanemis
        Amenhotepa solijumu visu nokartot, nomierinaja vinu, tacu savu noslepumu neatklaja.
        Tada bija situacija taja diena, kad sakas sis stasts un kad Erikso uzzinaja maga iecereto planu.
        Iegrimusi domas, jauna meitene pat nepamanija, ka nisa kads ieslideja un apsedas gulasvietas kajgali. Tas bija neparasti kropligs punduris divgadiga berna auguma. Maja pret vinu izturejas ka pret dzivnieku, turklat par vinu vienmer nirgajas. Nelaimigais atrada sev aizstavi Erikso persona un mazpa- mazam piekeras vinai ka uzticigs suns. Erikso zinaja, ka punduris vinas laba izdaris visu. Amenhoteps bija pilnigi vienaldzigs pret so draudzibu starp valdzinoso jauno meiteni un atbaidoso kropli. Un, luk, sis neglitas un nelaimigas butnes krutis sirds iedegas kaisle pret savu skaisto aizbildni.
        Kvelojosu lupii pieskariens mazajai, kailajai kajinai iztrauceja Erikso vinas pardomas. Meitene saravas. Ieraugot punduri, vinas acis iemirdzejas apmierinatiba.
        - Tas esi tu, Bizu! Tu esi ieradies tiesi laika, - vina teica.
        Tad, pieliekusies pundurim tuvak, Erikso ilgi kaut ko cuksteja vinam ausi, nemanidama, ka kroplisa izdedejusaja un grumbainaja seja atainojas parsteiguma, greizsirdibas, uztraukuma un citu jutu virpulis.
        Izdzirdusi tuvojamies kadus solus, Erikso apklusa. Vina tramigi piespieda Bizu sev klat.
        Rameri maga pavadiba bija atnacis pec ladites.
        So to vel parjautajis, telnieks atvadijas un aizgaja, bet Erikso un Bizu ka enas izslideja no nisas un nozuda katrs sava istaba. Amenhoteps apsedas un turpinaja stradat, un parasti tas ilga lidz ritausmai.
        Nakamaja diena, tiklidz uzleca saule, Rameri saka gatavot sfinksas parvesanai uz Puarmas pili. Parguris, sviedriem nopludis, vins atlaidas atpusties tikai pec tam, kad abi akmens milzi, stradniekiem skali klaigajot, beidzot bija novietoti barkas, ar kuram bija paredzets tos nogadat uz princa pili, kas ari, kuplu darzu ieskauta, pacelas Nilas krasta.
        Nedaudz atputies un uzvilcis tiras dranas, Rameri paveleja sagatavot ratus un devas uz Puarmas pili.
        Puarma, izskatigs slaids cilveks, dazus gadus jaunaks par Rameri, laipni un sirsnigi sagaidija telnieku. Abi bija macijusies viena un taja pasa grieku skola un, lai gan piedereja pie dazadam aprindam, bija saglabajusi draudzigas attiecibas.
        Puarma bija laimes parpilns un visas savas rupes veltija pils sagatavosanai, lai varetu uznemt jauno sievu. Uzskatidams, ka milestiba ir abpuseja, vins nevareja vien izveleties rotajumus, kas patiktu dievinatajai Nuitai.
        Prieka starodams, vins radija Rameri vazes, paklajus un dazadas darglietas, kas bija paredzetas nakamajai sievai. Uzzinajis, ka atvestas pasutitas sfinksas, vins kopa ar telnieku devas uz izkrausanas vietu.
        Kad kolosi bija nostiprinati uz sliecem, Rameri paveleja nonemt parklajus. Saules staros iemirdzejas zelta un emaljas inkrustacijas, bet smaragda un safira acis iedzirkstijas uguns.
        Princis, kluvis gluzi mems no sajusmas un parsteiguma, beidzot iesaucas:
        - Rameri! Parasto sfinksu vieta, ko es pasutiju, tu esi radijis brinumu! Man nepietiks lidzeklu, lai par to samaksatu. Tu tacu man davini pasu pilnibu!
        - Esmu ieguldijis tikai nedaudz darba, un tas man sagadaja prieku. Ludzu pienemt to ka davanu kazu diena, - paklanoties atbildeja Rameri. - Varbut tu novietosi sfinksas darza pie terases, kas ved uz tavas nakamas dzivesbiedres apartamentiem, nevis agrak ieceretaja vieta, kas saistita ar tik smagam atminam?
        - Vai tu esi traks, Rameri? Ka tadu dargumu drikst paklaut gaisa iedarbibai? Ne un velreiz ne! Es tas novietosu tur, kur biju nolemis, - piramida. Redzu, ka sfinksu sejam esi pieskiris Nuitas un savus vaibstus. Tatad manas visdargakas atminas sargas milestiba un draudziba.
        Puarma pateiciba paspieda telniekam roku, nemanidams divaino izteiksmi, kas uz mirkli paradijas Rameri seja.
        Driz vini sasniedza piramidu. Si augsta, no apdedzinatiem kiegeliem mureta piramida atradas darza mala, Nilas tuvuma, un to ieskava palmu un vigeskoku birzs.
        Uz upuraltara viss bija sagatavots ritualam.
        Abas sfinksas tika novietotas lidzas upuraltarim. Pie sienas piestiprinatais gaismeklis pieskira to acim fosforiscejosu mirdzumu, un par Rameri kermeni parskreja manticigu bailu trisas. Ko gan vins grib darit - un vel tada vieta! Ja, seit vins un Nuita vares mierigi duset, lidz Amenhoteps vinus atmodinas.
        Tas pasas dienas vakara, kad par zemi tikko bija nolaidusies nakts, Rameri klusi ka ena ielavijas Nuitas pils darza un, noslepies krumu biezokni, cetras reizes iekliedzas naktsputna balsi.
        Pec kadam desmit minutem paradijas maza nege- riete.
        - Seko man! Es tevi aizvedisu pie trim palmam, kur vina atnaks pie tevis.
        Tur, starp kokiem, kas bija devusi sai vietai nosaukumu, staveja akmens sols.
        Rameri apsedas, tacu vinam nenacas ilgi gaidit, jo driz vien paradijas tumsa apmetni ietinusies sieviete. Rameri pieleca kajas, apskava vinu un nosedinaja sev lidzas.
        - Ka ir, Rameri, vai tu mani nomierinasi un beidzot pastastisi par solito glabsanas iespeju? - jautaja princese, nometusi apmetni.
        Nuita bija loti skaista: slaida, ar lielam melnam acim un tadiem pasiem melniem matiem. Saja bridi vinas vaigi bija nobalusi, bet acis videja bailes un nemiers.
        - Nomierinies, mana mila! Tulit tu pilnigi parliecinasies, ka glabins ir iespejams. Viss ir nokartots un sarunats ar dizo magu Amenhotepu, vins mus atbalsta. Tomer piesardzibas del es tev tagad visos sikumos so planu neizklastisu. Tikai kazu diena pec ceremonijas tu visu uzzinasi. Vai tu zini, kur Puar- mas darza atrodas piramida?
        - Vai ta, kura ir vina vecaku un masas statujas? - ieintereseta atsaucas Nuita. - Ja, es to zinu. Pirms dazam dienam, kad mes ar mati ciemojamies pie Puarmas, vins mums paradija so piramidu. Es tur ludzos un ziedoju. Puarma sacija, ka gatavojas so vietu izdailot ar divam sfinksam, kuras esot tev pasutijis.
        - Lieliski! Sfinksas es vinam sorit nogadaju, tas jau atrodas sava vieta. Ta nu es ludzu tevi steigties pie manis uz piramidu, tiklidz busi ieraudzijusi, ka es savu dunci esmu parlicis no kreisas puses uz labo. Kad tu atnaksi, tad uzzinasi parejo.
        - Ceru, ka neliksu tev ilgi gaidit. Cik es busu laimiga, kad beigsies si nezina un si nepieciesamiba slept visu un izlikties! Tu nespej iedomaties, cik pretigi jutos, krapjot Puarmu. Ja tu nebutu izraisijis mani tik specigu un aklu milestibu, es nekad tam nebutu piekritusi, - ar savilnojumu un asaram acis cuksteja Nuita.
        Rameri kaismigi pievilka vinu sev klat. Milas vardi, ko vins meitenei cuksteja, apklusinaja bailes un sirdsapzinas parmetumus. Jaunibas bezrupiba abi aizmirsa prieksa stavosas briesmas: nakotne piedereja viniem, dizais mags bija solijis savu atbalstu - ko citu vel vareja veleties?
        II
        Pienaca Puarmas un Nuitas kazu diena. Bet ne jau ligavainis bija vienigais, kas ar nepacietibu to gaidija: ari Erikso skaiteja stundas. Iegrimusi sevi, vina nemanija Bizu drumo vaigu. Meiteni parnemtu sausmas, ja vien vina spetu lasit vetrainas domas, kas trakoja pundura satrauktajas smadzenes. Tacu Erikso neko neieveroja un nenojauta. Vinas acis launa prieka iegavilejas, kad, paedis pusdienas, Amenhoteps lika atnest kausu vina uz savu gulamistabu, - visu nakti nostradajis, vins velejas paris stundas nosnausties, pirms doties uz kazu dzirem.
        Neviens, iznemot Erikso un Bizu - maga vistuvakos kalpotajus, nezinaja, kur atrodas vina gulamistaba un ka taja noklut.
        Ka jau teicam, magam nebija daudz kalpotaju. Veca negeriete vadija visu saimniecibu un gatavoja pieticigu maltiti Amenhotepam, kurs partika galvenokart no piena, augliem un darzeniem. Parejo kalpotaju statu veidoja vecs durvju sargs un vel cetri cilveki.
        Pirms daziem gadiem, rokoties pazeme, kur mags gribeja ierikot savu dargumu glabatavu, ka ari veikt dazadus slepenus eksperimentus un ritualus, stradnieki uzgaja pazemes avotu, no kura naca ass, tacu neparasti dzivinoss aromats. Un tiesi tur Amenhoteps nolema ierikot sev gulamtelpu. Vina bagatiba un zinasanas bija izraisijusas ne mazums skaudibas un ienaida. Tiesi tadel tika ierikotas vairakas savstarpeji saistitas apakszemes telpas, un viena no tam mags iekartoja greznu gulamistabu, kura bija pasargata no karstuma un smaciguma, kas tik raksturigi egiptiesu pagrabiem, savukart avots to nodrosinaja ar svaigu un dzivinosu gaisu.
        Taja diena, par kuru stastam, Amenhoteps nokapa sava pazemes mitne un apgulas, bet Erikso, kas gluzi ka taurenitis bija lidinajusies magam pa prieksu ar vina kausu rokas, apsedza vina kajas ar panteras adu. Tad piemiliga balsi jautaja:
        - Vai drikstu tev padziedat, lidz iemigsi?
        - Labprat paklausisos tevi. Nem arfu un apsedies! - atbildeja Amenhoteps, noradidams uz tabureti lidzas galvgalim.
        Erikso apsedas. Vinas maigie pirksti izvilinaja klusus akordus, un saka plust vienmula, miegu uz- vedinosa melodija.
        Amenhoteps sajiisminats klausijas, rotaladamies ar meitenes zeltaino matu cirtam.
        - Neaizmirsti mani pamodinat pec divam stundam, - mags nomurminaja, juzdams, ka miegs sak vinu pievaret.
        Erikso pamaja ar galvu un dziedaja aizvien klusak un klusak. Kad vinas pavelnieka dzila un mieriga elpa apliecinaja, ka vins ir aizmidzis, meitene apklusa.
        Vel stundas ceturksni vina sedeja, domigi un petijosi skatidamas uz magu. Tad iznema aiz jostas paslepto pudeliti un auduma gabalu. Uzpilinajusi uz dranas dazus pilienus miega zalu, vina uzlika to magam uz sejas. Tad, sajutusi peksnu reiboni, metas prom, paris lecienos bija pie durvim, kur piespiedas pie palodas.
        - Guli, guli! Lai nakamie gadsimti tevi atmodina! - launi un izsmejigi nomurminaja Erikso, nenoversdama skatienu no Amenhotepa. - Tu man atnemi visas cilveka tiesibas un saskatiji mani vienigi memu un aklu savas zinatnes darbariku. Un nu butne, kuru tu esi ta aizvainojis, kuru, ka tev skita, turi sava dzelzainaja dure, ir tevi uzvarejusi un parspejusi viltiba. 1b tu nebiji paredzejis. Lai cik lielas ir tavas zinasanas un vareniba, tu esi bezspecigs ta nezinama stihiska speka prieksa, kuru pats atklaji un kurs tagad ir piekalis tevi pie gultas tik ilgi, cik vien es vai kads cits to velesies.
        Meitene izslejas.
        - Esmu briva, briva! - vina kliedza, peksnas sajusmas parnemta. - Pateicos tev Hatora, ka palidzeji atgut man brivibu! Es varu milet, priecaties par sauli, satikt cilvekus, baudit savu skaistumu un tavu bagatibu! - vina piebilda, klusi iesmejusies.
        Aizspiedusi degunu un muti ar tuniku, vina skriesus atgriezas pie Amenhotepa un saka steidzigi aptaustit jostu, lidz beidzot atrada mazu originalas formas atsledzinu.
        Kad vina pagriezas pret durvim, tad ieraudzeja, ka tas ir atvertas un uz slieksna sez Bizu, nenolaiz- dams skatienu no gulosa maga. Prieciga satraukuma parnemta, Erikso nepieversa uzmanibu kroplisa drumajam, launajam skatienam.
        - Ejam, ejam, Bizu, - vina nomurminaja, pieceldama vinu ka mazu bernu.
        Meitene aizsledza pazemes durvis un kapnu augspuse nospieda atsperi: ramis, ko klaja kiegelu karta, nosedza durvis tik ciesi, ka siena skita monolita.
        - Ej un gaidi mana istaba, Bizu. Tu palidzesi man apgerbties.
        Kamer punduris, zemu noliecis galvu, devas prom, Erikso izskreja iekseja pagalmina, kura vidu atradas liels baseins; udens taja iepluda no siena ierikotas struklakas.
        Mirkli vina nometa drebes un, saspraudusi uz augsu kuplos matus, ieleca baseina.
        Atsvaidzinajusies Erikso uzvilka tuniku un devas uz savu istabu, kura vareja noklut no darza puses.
        Uz solina sadrumis sedejs Bizu. Liksmi terzedama, Erikso saka posties. Vina sasukaja matus un iesmarzojas, tad apava apzeltitas sandalites, uzvilka zelta izsutu tuniku, izrotajas ar diademu, smaragda un briljanta kaklarotu un rokasspradzem. Pec tam ietinas sudrabaina auduma apmetni, kas bija tik plans un caurspidigs, it ka butu austs no gaisa.
        Saja greznaja terpa Erikso izskatijas ka briniskigs, nereals tels. Vinas skaistuma parnemts, Bizu nokrita uz celiem un raudzijas vina ka dieviete.
        Panemusi spogidi ar zelta kaltu rokturi, Erikso pasapzinigi aplukoja sevi.
        - Kad Rameri mani ieraudzis, vins mani iemiles, ja, tikai mani vienigo! - vina uzvarosi nocuksteja. Tad, pagriezusies pret kropliti, kura seja, dzirdot Rameri vardu, paradijas nejauka grimase, sacija: - Klausies, Bizu! Es velreiz tev jautaju: vai tu zveri, ka precizi visu izpildisi?
        - Es tevi sargasu ka uzticams suns, - atbildeja punduris.
        - Paldies, draugs! Es zinu, ka varu uz tevi palauties, tapec bez bailem uzticu tev ka savu, ta ari Rameri dzivibu. Labi iegaume - sfinksu var pagriezt, ja piespiez lotosa kausinu, un skidrums, kas mani atmodinas, atrodas s^ja pudelite ar balto zeltito vacinu. Pilnigi pietiek ar trim pilieniem silta vina. Dzivo seit kopa ar veco Snefri. Neviens jums pari nedaris un no sejienes ara nedzis, jo neviens nezinas, kas noticis ar Amenhotepu. Domas, ka vins vai nu izbraucis darisanas, vai ari slepjas no lauzu acim, lai nodarbotos ar augstako magiju. Bailes sargas maga majokli labak par jebkadu sardzi. Izkrasotaja koka lade, kura es glabaju savas drebes un kuras atslegu tev uzticu, tu atradisi divus maisinus: vienu ar zelta, bet otru - ar sudraba gredzeniem.
        Tos es tev davinu. Tadejadi tev neka netruks, un tu mierigi varesi sagaidit manas atmosanas bridi. Amenhoteps paregoja svarigus notikumus, kas izmainis Egiptes tagadejo iekartu. Un tomer modini mani ne agrak ka pec divdesmit, mazakais - piecpadsmit gadiem. Tad Nuita, ja vien bus dziva, bus jau veca un neglita, bet mes ar Rameri atdzimsim skaistuma un jaunibas plaukuma. Vai tu mani labi saprati, Bizu?
        - Ja, kundze.
        - Tad ej un liec sagatavot nestuves!
        Palikusi viena, Erikso piekartoja istabu un pieseja pie jostas no Amenhotepa panemto atslegu. Vinas seja atkal paradijas cietsirdigs smaids.
        Beidzot aizelsies atsteidzas Bizu un pazinoja, ka nestuves gaida. Erikso ietinas sava apmetni un nokapa leja. Pie darza vartiem vinu gaidija nestuves. Meitene apsedas, bet Bizu iekartojas pie vinas kajam.
        Visu celu abi kluseja. Erikso bija iegrimusi sapnos par skaisto nakotni, ari pundura domas klejoja taluma. Ari vins domaja par nakotni, tacu ar naidu un rugtumu. Tumsa vetra trakoja vina sirdi. Iedomajoties laimi, kada sagaida Rameri, vinu parnema mezoniga greizsirdiba.
        Pie Puarmas pils spozi apgaismotas ieejas neseji apstajas. Erikso, kas gadiem ilgi bija dzivojusi maga nomalaja maja, zinkarigi aplukoja milzigo, ar karogiem un ziedu vitnem rotato namu, kuru apmirdzeja lielas vazes degoso sveku sarta atblazma, un grezni gerbusos jautru lauzu puli, kas devas uz pili.
        Parsteigti un zinkarigi skatieni pavadija nepazistamo grezni terpto un ka dievieti dailo meiteni. Pirmoreiz atrazdamas starp tik daudziem cilvekiem, Erikso jutas tik apmulsusi, ka neieveroja nedz viriesu apbrinas, nedz sieviesu skaudibas pilnos skatienus. Bizu pavadiba (vins nesa laditi ar pudelitem) vina atri izgaja cauri namam un nokluva darza.
        Tur Erikso, paklausot pundura noradijumiem, jo vins jau ieprieks bija iepazinies ar apkartni, steidzigi devas uz piramidu, baididamas, ka tikai princese vinu neapsteidz un lidz ar to neizjauc visu planu. Vinas naids pret Amenhotepu auga ar katru soli.
        Ar kadam tiesibam mags driksteja vinu ieslodzit, liegdams visus jaunibas priekus un izklaides? Toties vina pilna mera bija atriebusies: dzivs iemurets pazeme, kuras ieeju neviens nezinaja, vins tur vares gulet gadsimtiem ilgi. Nekad vinam vairs neredzet so baudu pilno pasauli, kuru pats tik cietsirdigi bija liedzis vinai.
        Meiteni tik loti bija parnemis sava vara naids un nakotnes nodomi, ka vienigi pundura pieskariens atsauca vinu isteniba.
        - Kundze, luk, piramida!
        Erikso saravas, gluzi ka pamodusies no sapna, un samulsusi bailigi paveras uz kaplicu, kuras siluets drumi melneja koku lapotnes ena. Caur atvertajam durvim videja vajs gaismas stars, vel vairak sabiezedams nakts melnumu.
        Acumirkligais vajums, kas bija parnemis Erikso, izgaisa. Meiteni parnemusi kaisliba stiprinaja vinai raksturigo drosmi un energiju. Viegli un izveicigi ka ena vina ieslideja kaplica. Atskatijas un parliecinajas, ka tuvuma neviena nav. Griestu lampa maigi apgaismoja ieeju kapu velve. Dziluma, sligdams tumsa, videja upuraltaris un abas sfinksas, kuru mirdzosas acis lukojas tiesi uz Erikso. Par meitenes kermeni parskreja trisas. Uz lieliem trijkajiem dega ogles, un, viegli sprakskedamas, liesmoja kvepinamas zales "(acimredzot tikko ieliktas), metot vaju sarkanigu gaismu uz Puarmas vecaku statujam un sfinksam, kuru neparasti dzivajas sejas bya sastindzis noslepumains smaids.
        Apvaldijusi satraukumu, Erikso aizslideja \iz pasu tumsako sturi, paslepa tur aiz kadas no kolonnam Bizu un saka gaidit. Pagaja diezgan ilgs laiks, un Erikso sirds mezonigi sitas gaidas. Beidzot zem steidzigiem soliem iecirkstejas smiltis un pie piramidas ieejas paradijas Rameri staltais siluets.
        Apstajies pie slieksna, vins satraukti paveras visapkart. Erikso nosvieda apmetni un atri tuvojas telniekam.
        Ieraudzejis no tumsas iznirstam sievietes stavu, Rameri paspera soli pretim un nocuksteja:
        - Tu esi mani apsteigusi?
        Bet tulit ari apklusa, mema parsteiguma lukodamies uz nepazistamo sievieti. Lampas gaisma Erikso briniskie mati skita ka zeltains oreols, bet dargakmeni laistijas visdazadakajas krasas. Ka apburts Rameri raudzijas uz nepazistamo sievieti, aizmirsis gan Nuitu, gan sava naciena merki. Vinam skita, ka vel nekad nav redzejis tik brinisku butni, tik dailas, idealas formas.
        - Kas tu esi - sieviete vai dieviete? Ko tu velies no manis? - vins nomurminaja.
        - Esmu tada pati mirstiga ka tu, celsirdigais Rameri, - ar smaidu atbildeja Erikso. - Mani atsutija mans tevs Amenhoteps.
        - Ka? Vai tad Amenhotepam ir meita? Es to nezinaju! - vins izbrina iesaucas.
        - Tada bija mana teva griba: lai lidz piecpadsmit gadu vecumam mani neieraudzitu neviens svesinieks, - atbildeja meitene. - Tacu tas nav svarigi. Esmu atsutita, lai palidzetu tev un tavai iemilotajai, - vina turpinaja. - Manu tevu aizkaveja, un vins nevareja surp atnakt ka bija tev solijis, tapec uzdeva man vinu aizstat. Lai tu nesaubitos par manas misijas patiesumu, tevs man visu izstastija un siitija man lidzi savu uzticamo punduri, kuru tu pazisti.
        Un Erikso pasauca Bizu.
        - Vai es varu neuzticeties Amenhotepa meitai? Ko tevs lika pateikt?
        - Vins ludza pasteigties, jo tavs plans ir apdraudets. Ja tu kavesies, viss var izjukt. Tapec, celsirdigais Rameri, pasteidzies ienemt savu vietu sfinksas postamenta! Es sagaidisu princesi, paskaidrosu vinai visu un palidzesu iegulties otra sleptuve.
        - Bet ja nu Nuita saks saubities vai izbisies, mani neredzedama? - iebilda Rameri.
        - Ja vina saubisies vai baidisies, es paradisu vinai tevi jau gulam sleptuve. Paskaties! Tevs katram gadijumam iedeva man sis divas pudelites. Bet, ludzu, pasteidzies! - ar manamu nepacietibu turpinaja Erikso.
        Rameri gribeja atbildet, ka vertiga ladite ir paslepta zem sfinksas, tacu, negaiditas situacijas satraukts, bija par to aizmirsis. Paklaudamies lielo zilo acu valdonigajam, dzirkstosajam skatienam, vins nospieda atsperi un apgulas sarkofaga. Erikso, samercejusi audumu atnestaja skidruma, noliecas pie spraugas un pielika to Rameri pie deguna.
        Taja pasa bridi telnieka skaista seja kluva bala un acis aizveras. Noliekusies par vinu, Erikso noskupstija balas lupas un, parklajusi Rameri seju ar sazaloto auduma gabalu, pati aizvera sleptuvi.
        Nolekusi no postamenta, vina pieskreja pie otras sfinksas un drosi nospieda lotosa kausinu. Koloss bez skanas pagriezas, atkladams ieeju sleptuve.
        - Veikli, Bizu! Pasniedz man audumu! Baidos, ka tulit bus klat princese, - vina nomurminaja, ka kirzaka ieslidedama sarkofaga.
        Tiklidz vina bija apgulusies un apklajusi kajas, Bizu pasniedza vinai auduma gabalu, ko ar drebosu roku bija samitrinajis.
        - Ne, vispirms iedod man laditi! Seit ta biis lielaka drosiba. Tu to panemsi, kad bus pienacis laiks mani pamodinat, - teica Erikso un nolika laditi sev lidzas.
        Tad vina pakera auduma gabalu un piespieda to pie sejas. Acumirkli vinas galva nosliga uz zelta izausta spilvena.
        Bizu sedeja uz sarkofaga malas un drumam, alkatigam acim skatijas uz jauno meiteni.
        - Dusi saldi, daila Erikso! Lidz savai naves stundai es tevi sargasu, tacu tu nekad vairs nepamodi- sies! - aiztrukstosa balsi vins cuksteja. - Neviens tevi neatradis, neviens tevi neiemiles, un nistais Rameri nekad nebaudis tavu milestibu.
        Punduris kaisligi noskupstija jaunas meitenes zeltaino matu cirtu un ar ledainu, no uztraukuma sastingusu roku parklaja vinas seju ar magiskaja skidruma samitrinato audumu.
        Ar grutibam uzrapies sfinksai uz muguras, vins, sasprindzinajis visus spekus, iedarbinaja atsperi, kas lika kolosam ienemt ieprieksejo stavokli.
        Aizelsies, sviedriem nopludis, Bizu nokluva zeme un tulit izdzirdeja atrus solus. Paslepies aiz ziedokla, vins ar interesi veroja sievieti, kas paradijas uz piramidas slieksna. Vinai lieliski piestaveja greznais, brivi kritosais terps un ziediem rotata purpur- krasas galvassega.
        - Rameri, Rameri, kur tu esi? - vina uztraukti cuksteja.
        Nesanemusi atbildi, apsedas uz sfinksas pamatnes un pieklava galvu granitam.
        - Ak nemirstigie dievi, kur vins ir? - vina klusi ierunajas pec visai ilgas veltigas gaidisanas un, uzlekusi kajas, saka satraukta staigat.
        Protams, Nuita gaidija velti - Rameri nenaca. Skumju un nemiera mocita, vina nekadi nespeja izskaidrot notikuso. Vina tikko bija redzejusi Rameri dzires, un vins paradija norunato zimi, bet tagad vina nav, lidz ar to nezinams paliek noslepumainais glabins. Nebija ari maga. Ko tas viss vareja nozimet?
        Aizriteja gandriz stunda. Nuitas satraukums un izmisums bija sasniedzis augstako pakapi. Rugtas asaras pluda par vinas vaigiem, bet galva iesavas doma, ka vinas virs ir atklajis un izjaucis Rameri planu. Ja nu Puarma atrod vinu seit? Tas tikai palielinas vina dusmas.
        Ar smagu sirdi un zemu noliektu galvu Nuita devas atpakal uz pili un atkal paradijas viesu vidu. Dzivesbiedra priecigais smaids un kaisles jpilnais skatiens apliecinaja, ka vins neko nenojaus. So parliecibu nostiprinaja ari jautajumi par vinas prombutnes iemesliem. Bet kas tad isti ir noticis?
        Parvarejusi bailes un satraukumu, Nuita izvairijas no tiesas atbildes. Vina pat meginaja but jautra, centas jokot ar draudzenem, tacu slimigais balums bija pretruna ar uzspeleto jautribu. Druma izmisuma vina nolieca galvu, kad sievietes vinu apstaja, lai aizvestu uz jaunlaulato gulamistabu.
        Ak, kadel gan Rameri neizpildija vinas lugumu un neistenoja maga ieceri vel pirms sim laulibam!
        Gimenes dzive jaunajai sievietei izvertas par smagu, murgainu sapni, un no sis drumas apatijas vinu peksni izrava divainas baumas, kas bija satraukusas visu Memfisu.
        Varenais, briesmigais mags Amenhoteps, pie kura palidzibu bija meklejusi vai visa Egipte, bija pazudis, turklat tik noslepumaini, ka neviens nespeja iedomaties, kas ar vinu noticis.
        Neviens nebija redzejis vinu izejam no majas, neviens no kalpotajiem nebija sanemis nekadas instrukcijas par to, kas darams kunga prombutnes laika. Vins bija paedis un ka vienmer devies uz savu darbistabu. Kops ta briza neviens vinu nebija redzejis.
        Pats faraons lika uzsakt meklesanu, tacu ta nekadus rezultatus nedeva un lietu vel vairak sarezgija, jo pirmoreiz atklatiba izskaneja Erikso vards, par kuras esamibu neviens nebija nojautis. Neseji pavestija, ka vinu kunga nestuves iesedusies kada sieviete, kuru pavadijis Bizu. Savukart nopratinasana punduris vinu teikto apstiprinaja un piebilda, ka si sieviete bija jauna meitene, kas dzivoja maja, bet par vinas izcelsanos neviens neko nav zinajis un par vinu bijis aizliegts runat. Si meitene teikusi, ka pec kunga paveles vina dodas uz Puarmas pili, un pavelejusi pundurim sevi pavadit. Ieradusies pili, vina likusi nesejiem un Bizu doties majas, pazinodama, ka atgriezisies viena.
        Bizu atzinas, ka esot nedaudz aizkavejies, jo skatijies briniskigo ugunosanu. Atgriezies majas, vins tulit devies pie miera un kops ta vakara nav redzejis nedz kungu, nedz Erikso.
        Veca negeriete vispar neko nezinaja. Toties daudzi Puarmas viesi atcerejas dailo svesinieci, kuru bija redzejusi pili, un neparstaja aprakstit vinas skaistumu.
        Sabiedribas uztraukumu lidz baltkvelei noveda telnieka Rameri neizprotama pazusana. Memfisa jauno cilveku pazina un mileja. Nezina, kas klajas par vina likteni, izraisija cilvekos patiesu nozelu.
        Vairakas nedelas galvaspilseta par to vien runaja, tacu neatklajas neviens jauns fakts, kas varetu ienest skaidribu s^ja noslepumainaja lieta. Neviens no pazudusajiem neuzradas, un sabiedribas uztraukums pamazam pierima. Tikai viens cilveks nespeja aizmirst noslepumainas dramas darbojosas personas, un ta bija Nuita. Kad vina uzzinaja, ka reize ar Rameri pazudusi ari noslepumaina skaistule Erikso - meitene, kuras atbalstitajs bijis Amenhoteps, vinas sirdi iezagas greizsirdiba. Kas zina, varbut telnieks mileja so dailo svesinieci un tikai izlikas iemilejies vina, Nuita, lai atvieglotu sev tiksanos ar Erikso Puarmas pili! Aizdomas, kas bija iezagusas sirdi, vinai cuksteja, ka lielais plans, kurs tika no vinas slepts un kura sikaks izskaidrojums tika atlikts lidz vinas kazam, ir izdomajums, jo tagad vina ir saistita uz muzu un vairs nespej traucet miletajiem.
        Sadi neticiguma un launas greizsirdibas brizi tomer bija islaicigi. Kad vina atsauca atmina pedejo tiksanos ar Rameri, vina lupas skanoso un acis mirdzoso dzilo milestibu, vinas aizdomas gaisa un dvesele atdzima ticiba milotajam cilvekam. Ja, vins tacu vareja no vinas atbrivoties, - butu tikai klusejis un nepieskaries kastu uzceltajam zogam.
        Si iekseja cina bija Nuitu ta nomocijusi, ka vina kluva pilnigi vienaldziga pret visu, pat pret viru, kas vinu dievinaja un bija izmisuma par sievas slimigo izskatu un drumajam skumjam. Nuita apzinajas, ka ir nepateiciga pret viru, jo vins vienmer bija maigs un iecietigs. Vina centas pieskanoties Puarmas velmem un ar pateicibu pienema vina milestibas apliecinajumus un briniskigas davanas, ar kuram burtiski tika apberta. Tacu vinas nomaktaja skatiena nekad neuzdzirkstija bezrupigas jautribas vai milestibas uguntina. Nuitas dvesele bija slima, visa vinas butne bija saistita ar Rameri.
        Kaut kas instinktivi vilka Nuitu uz piramidu, kur duseja milotais cilveks. Vina biezi tur stundam ilgi sapnoja un ludza Dievu, skatidamas uz sfinksu, kurai bija Rameri vaibsti. Kad Nuita bija parliecinata, ka neviens vinu nenovero, vina uzrapas uz postamenta un, apvijusi rokas ap sfinksas kaklu, skupstija tas granita lupas.
        Nopietni noraizejies par sievas veselibu, Puarma ludza padomu templa arstiem. Pec nopietnas apspriesanas vini pavestija, ka tiesi kazu diena kads uzsutijis jaunajai sievietei burvestibu, lai sabojatu vinas laulibas dzivi. Nuitas apatiju nespeja kliedet nedz kvepinasana, nedz amuleti, nedz upurejumi - jaima sieviete acimredzami dzisa.
        Apmeram pusotru gadu pec Amenhotepa pazusanas neviens par vinu vairs nedomaja, tacu cilvekos iedvestas bailes bija pietiekami labs sargs vina majai. Visi baidijas pieskarties liela maga ipasumam - ja nu vins peksni uzrodas un atriebjas zagliem?
        Bizu un veca Snefru turpinaja dzivot Amenhotepa maja - visi parejie kalpi bija aizbegusi. Punduris un negeriete uztureja kartiba istabas, apkopa auglu un saknu darzu, bet Erikso atstatie zelta gredzeni nodrosinaja viniem particibu.
        Tacu Bizu nejutas laimigs. Vins bija vientuls saja lielaja un tuksaja nama. Dazkart vinu mocija sirdsapzinas parmetumi par pazeme atstato kungu vai ari parnema velesanas redzet Erikso. Tad vins devas uz Puarmas pili un gaidlja izdevibu, lai noklutu darza un talak piramida. Apsedies lidzas sfinksas postamentam, kura bija paslepta dievinata sieviete, vins dienam ilgi sapnoja, tacu neriskeja atvert sleptuvi, jo baidijas, ka vinu var piekert nozieguma vieta.
        Aizsapnojies tumsaja nisa, vins biezi redzeja Nuitu, kas naca uz piramidu izraudaties un lugt Dievu. Dazkart vinam iesavas prata doma atklat princesei noslepumu un palidzet atmodinat vinas iemiloto. Kas vinam dalas gar Nuitas un Rameri laimi, ka tikai Erikso nevienam citam nepieder!
        So ieceri vins nekad neistenoja. Punduri stindzinaja kaut kadas neizprotamas, neparvaramas bailes. Un tad kadu dienu vins uzzinaja, ka Nuita devusies svetcelojuma uz Abidosu.
        Un, luk, kas izraisija so braucienu.
        Nuitas veca aukle bija vieniga, kas zinaja vinas skumju patieso iemeslu. Reiz vina princesei ka noslepumu pavestija, ka nelielaja Sohetas dievnama, kas uzcelts pilsetas nomale, var satikt briniskigu gaisregi, kura var visu pateikt gan par pagatni, gan nakotni. Varbut vina Nuitai atklas, kur atrodas Rameri, vai vins ir dzivs vai miris un vai ir nodevis milestibu, ko zverejis.
        Jauna sieviete piekeras sai negaiditajai ceribai un nolema to pasu vakaru apmeklet dievnamu. Vinas virs bija devies uz Saisu inspicet karaspeku, vinu gaidija atgriezamies tikai pec vairakam dienam. Ta Nuita bija pilnigi briva. Vakara kopa ar aukli vina iesedas nestuves un paveleja doties uz Sohetas templi.
        Sis templis bija loti sena svetvieta, ko ieskava augsts muris. Ta bronza kaltie varti bija aizslegti. Uzzinajis apmekletajas vardu un sabiedrisko stavokli, vartsargs tulit ielaida nestuves. Nuitu sagaidija vecs priesteris, kas aizveda vinu uz templa darzu. Tur atradas svetais dikis ar septinam granita statujam - dievietem ar kaka galvu. Gigantiskas enas, ko meta sis divainas dievibas statujas, ipasi baismigas kluva spozaja menessgaisma, sidrabaini atspulgojoties uz udens gludas virsmas.
        Vispirms Nuita nosliga lugsanu poza, tad ziedoja vinu un kvepinaja viraku, lugdama dievieti but labveligai un dot atlauju gaisreges izvaicasanai.
        Uzzinajis augstas viesnas velmi, priesteris labprat piekrita izpildit vinas lugumu un ieveda Nuitu templi. Viena no sienam bya izveidots kaut kas lidzigs maksligai grotai, no kuras pluda smags sera smards. Lampas gaisma Nuita ieraudzija, ka viena puse atrodas akmens ziedoklis, bet otra melne ar metala rezgi aizklata sprauga. Nisas dziluma bija redzams no kaut kadas melnas masas veidots un spozs ka spogulis nopulets cetrsturis.
        Pie ziedokla sedeja vecs priesteris, pavadonis pieveda viesnu pie vina un pec tam aizgaja.
        Nuita izteica savu velmi tikties ar gaisregi un ziedoja dievietei maisinu ar zelta gredzeniem. Tad priesteris iznaca no grotas pa durvim, kas atradas aiz ziedokla, un pec dazam minutem atgriezas kopa ar slaidu, balu un loti kalsnu meiteni. Vinas garie melnie mati bija palaisti vala, kaklu rotaja neskaitami amuleti, bet seja pauda padevibu. Gausi, ar apdzisusu un vienaldzigu skatienu meitene uzkapa pa kapnem un, izstiepusi rokas, noliecas uz prieksu. Priesteris panema nelielu trijkaji ar degosam oglem un uzbera uz tam kaut kadu pulveri, kas sprakskedams sadega. Tad vins saka dziedat kadu monotonu himnu.
        Pec dazam minutem uzsavas dzeltenas un zilas liesmas, skita, ka tas ar savam garajam melem laiza gaisreges seju. Driz dumu mutuli ietina vinu tik bieza aizsega, ka kadu mirkli vina vispar nebija redzama.
        Kad dumi izklida, piepildidami grotu ar asu sera dvaku, Nuita ieraudzija, ka gaisrege joprojam stav tgja pasa vieta, tacu vinas kermenis bija kaut ka divaini atliecies atpakal, seja savilkta baismiga grimase, acis izvalbitas, bet uz lupam paradijusas putas.
        Tad priesteris izvilka aiz jostas aizbazto garo zizli, pacela to par gaisregi un tris reizes skali iesaucas:
        - Esi pret mums labveliga, varena dieviete, un ar jaunavas, tavas uzticamas kalpotajas, starpniecibu dod atbildi: kas noticis ar telnieku Rameri? Vai vins ir dzivs vai miris? Vai vins ir kluvis neuzticigs sievietei, kurai zvereja milestibu, vai ir iemilejis citu?
        Kadu bridi valdija kapa klusums, tad jaunas meitenes kermenis saka raustities drausmigas konvulsijas, un vina ierunajas piesmakusa, aprauta balsi:
        - Vina nav enu valstiba, vina dvesele nav stajusies Ozirisa un cetrdesmit divu tiesnesu prieksa, vina sirds nav sverta muzibas taisnas tiesas svaros. Vins ir dzivs un saglabajis uzticibu sievietei, kura seit atrodas. Vins gul, un vina miegu sarga sfinksa. Laiks vinu atmodinas. Lai uzzinatu parejo, dodies ie Abidosu, ziedo pie liela Dieva kapa, gave un ludz vinu tris dienas un naktis - un vins tev atbildes. Ta teica dieviete. Esmu viya un akla butne, neko vairak tev pateikt nevaru.
        Kad gaisrege runaja, vinas teiktie vardi ugunigiem burtiem paradijas uz melna cetrstura virsmas, bet priesteris tos parrakstija uz plaksnitem, kuras pec tam atdeva Nuitai.
        Gaisrege apklusa, it ka saguma un butu nokritusi, ja vien priesteris vinu nesatvertu. Priesteris meiteni pacela un noguldija uz sola.
        Ierivejis vinas rokas un deninus ar aromatisku esenci, priesteris panema kausu ar siltu vinu un ieleja dazus malcinus vinai mute.
        Maiga butne nodrebeja un atvera acis. Tas drudzaini mirdzeja. Kad uztraukta tricosa meitene piecelas, priesteris uzlika vinai roku uz galvas un vairakas minutes skaitija lugsanu. Redzedams, ka meitene ir nedaudz nomierinajusies, priesteris paveleja vinai izdzert vinu un maigi piebilda:
        - Tagad ej, mana meita! Atsvaidzinies vanna un atputies.
        Savilnota Nuita pateicas jaunajai meitenei un sniedza pieminai greznu spradzi, kuru nonema no sava terpa.
        Nuita atgriezas pili loti satraukta. Vina nekadi nespeja izskaidrot gaisreges divainos vardus, tacu nesaubigi tiem ticeja. Tas, ka Rameri ir dzivs un joprojam vinai uzticigs, piepildija sirdi ar dzilu prieku. Tacu vina veltigi lauzija galvu par to, kur un ka vins varetu tik ilgi gulet.
        Pec ilgam pardomam Nuita nolema doties uz Abidosu. Kad atgriezas Puarma, princese vinam pavestija, ka sapni redzejusi Ozirisu un tas pavelejis vinai doties uz Abidosu, lai lugtos un upuretu vina kapenes.
        Ka jau ists egiptietis, Puarma ticeja sapniem un uzskatija par gluzi dabisku to, ka Dievs izvelejies tik vienkarsu un ertu veidu savas gribas pavesti- sanai. Puarma ne mirkli nesaubijas, ka sis svetcelojums beidzot uzlabos vina milotas sievas veselibu, tapec pats personiski izrikoja sagatavosanas darbus.
        Jauno sievieti dzili aizkustinaja tada labestiba. Vinas dveseli plosija kauns un sirdsapzinas parmetumi. Ar meliem un nodevibu vina atmaksaja viram par sim rupem.
        Pedejas dienas pirms aizcelosanas Nuitu parnema dzilas skumjas un savads uztraukums. Vinai skita, ka nekad vairs neredzes sis milas vietas, tuvas un labi pazistamas lietas. Kad Nuita atvadijas no vira, vinas satraukums izlauzas raudas. Savilnotais Puarma pieklava vinu pie sevis.
        - Nomierinies, darga! Tu tacu zini, cik kaitigi tev ir uztraukties. Nav istais bridis raudat, ja pats lielais Oziriss tev sola atveselosanos! - vins maigi teica.
        - Tomer, pirms skiramies, mana mila, pasaki, ka tu kaut mazliet mani mili. Lai gan es nesaubos par tavam jutam, tacu sie^ vardi atvieglos man skirsanos.
        Savilnota lidz sirds dzilumiem un asaras mirkdama, Nuita apvija rokas ap vira kaklu un nocuksteja:
        - Ja, Puarma, es milu tevi no visas sirds! Tacu tu mani mili vairak, neka esmu pelnijusi.
        Ieradusies Abidosa, Nuita devas pie templa virspriestera un ludza atlauju pavadit tris dienas un tris naktis Ozirisa kaplica, jo pats Dievs vinai to pavelejis darit. Ar kannu un bailem Nuita velreiz atkartoja sos melus, jo Puarma bija vinu nodrosinajis ar faraona vestuli virspriesterim, kura tas ludza izpildit radinieces lugumu, atsaukdamies uz vinas zimigo sapni.
        Virspriesteris deva savu piekrisanu un lika Nuitai nomazgaties un pagaidit, kamer dievludzeju grupa pabeidz upuresanas ritualu.
        Noteiktas dienas rita Nuita nomazgajas vanna, uzvilka garu baltu tuniku, uzlika galva lotosziedu vainagu. Kailam kajam, bez jebkadam rotaslietam vina devas uz templi, lai piedalitos dievkalpojuma un ziedosanas rituala. Apsegusi galvu ar lielu parklaju, vina nometas uz celiem starp diviem priesteriem, kuri tureja rokas aizdegtas vaska sveces. Virspriesteris vinu apslacija un apvedinaja ar viraku, lai ludzeja spetu saklausit liela Dieva balsi un sanemt vina zelastibu.
        Kad sagatavosanas ceremonija bija pabeigta, virspriesteris sanema Nuitu pie rokas un aizveda uz kaplicu, kur atradas Ozirisa kapenes.
        Dieva statuja mumijas izskata duseja uz lauvam, un to sargaja divi piekuni. Tur atradas ari galds, kas bija nokrauts ar veltem, un trijkaji, kuros tika kvepinats viraks.
        Manticibas raisiti drebuli parskreja par Nuitas augumu, kad vina nogulas uz zemes. Virspriesteris uzpilinaja vinai uz galvas sveto ellu, ielika roka aizdegtu vaska sveci, bet lidzas novietoja nelielu vina kruku un upurmaizi. Tad vins svetija Nuitu un teica:
        - Lai Ozirisa sveta gaisma izkliede ap tevi valdoso nezinas tumsu un lai apskaidro tavas acis to lielo patiesibu uztverei, kuras nemirstigie slepj no mirstigo acim. Ludzies, mana meita, ar dedzigu ticibu, lai tu butu cieniga palikt nomoda sajas svetajas kapenes. Sis vins un si maize uztures tavu nicigo miesu, ja saksi just vargumu.
        Palikusi viena, Nuita velreiz nogulas uz zemes. Tad, izstiepusi rokas, vina saka dedzigi lugt Ozi- risu, lai tas atklaj milota cilveka likteni un norada celu, kads vinai ejams sava grutaja dzive.
        Tris dienas un tris naktis Nuita pavadija asaras un lugsanas, miegam atlaudamas tikai isus brizus, tacu Dievs kluseja. Ne mazaka vesmina netrauceja pazemes dzilo klusumu, un nekada zime nenaca no dievibas. Tresas nakts beigas Nuitu parnema izmisums. Drebedama pie visam miesam un nopludusi sviedriem, jauna sieviete pierapoja pie Ozirisa kap- vietas un, piespiedusi karsto pieri pie sarkofaga aukstajiem akmeniem, izmisuma iesaucas:
        - Lielais un varenais Dievs, tu, kas esi zelsirdigs pret katru, kas tev tuvojas! Kapec tu esi akls un kurls pret manam asaram un lugsanam? Vai tiesam esmu tik loti necieniga? Vai varbut esi saniknots par to, ka sameloju, teikdama redzejusi tevi sapni? Bet dievibas balss ar gaisreges lupam tacu man lika doties saja svetcelojuma uz tavam svetajam kapenem.
        Raudas noslapeja vinas vardus. Bet gandriz taja pasa mirkli vina nodrebeja un izslejas: seja iesitas ledaina veja brazma, un visu pazemi piepildija specigas vetras auri.
        Sastingusi sausmas, Nuita palika stavam uz celiem. Vinas skatiens ka piekalts sekoja bali gaisam makonitim, kas paradijas dazu solu attaluma. Zibens sautram izraibinats, tas griezas, sprakskedams un metadams dzirkstelu kulus.
        Peksni tas it ka izgaisa, parverzdamies par melnu mutuli, kas savukart izpluda, un ta vieta, pasa kapenu centra, paradijas slaids, balta terpa gerbies cilveks ar klaftu galva.
        Kads gan bija Nuitas parsteigums, kad s^ja para- dlba vina pazina Amenhotepu, kas bya pazudis vienlaikus ar Rameri.
        Mags, ka likas, bija loti satraukts. Vina seja bija naves bala, lupas drebeja, bet acis liesmaini mirdzeja.
        - Nedzirdeta vardarbiba ir izdarita pret mani, - vins teica aizsmakusa, aiztrukstosa balsi. - Esmu dzivs un gulu savas majas pazeme. Nicinamais Bizu zina so vietu. Rameri gul sfinksas postamenta. Atver
        Maga stavs kluva blavaks un saka gaist. Vins apklusa. Tad, ka saspringtas gribas piespiests, tels atkal atguva realo veidolu. Atskaneja balss, nu jau vajaka un dobjaka, kas atkartoja:
        - Atver! Tu tur atradisi Rameri, bet vinam pie kajam ir ladite ar lidzekli vina atmodinasanai. Tu atradisi iespeju atbrivot ari mani!
        Paradiba kluva pavisam blava un attalinajas. Nuita pieleca kajas un iekliedzas:
        - Noslepums! Ka atvert sfinksu?!
        Nesanemusi atbildi, Nuita metas pie Amenhotepa
        un, aizmirsusi, ka vinas prieksa ir vienigi maga atveids, satvera vinu aiz rokas.
        Saja pasa mirkli atskaneja sausmigs brikskis. Maga balto terpu parklaja uguns joslas, un taluma noduneja perkona dardi. Kad Nuita satvera paradibu, vinai skita, ka roka pieskarusies ugunij. Kads nezinams speks sievieti atsvieda atpakal: vina nokluva tada ka uguniga makoni un visa kermeni sajuta drausmigas sapes. Caur biezo miglu vina redzeja, ka Amenhotepa stavs parversas dzirkstelu kuli un ar svelpjosu troksni izgaist. Tad Nuitas galvu kera briesmigs sitiens, un vina sabruka uz akmens platnem.
        Princesei atveletais uzturesanas laiks svetaja vieta jau sen bija beidzies, tacu Nuita neradnas, lai gan dezurejosais priesteris jau vairakas reizes bija skali pavestijis, ka vinu gaida virspriesteris. Nesanemis nekadu atbildi, vins nolema ieiet kaplica. Redzedams, ka visas ugunis apdzisusas, vins izbijas un steidzigi iededza lapu. Tas gaisma svetais virs ieraudzija, ka Nuita gul zeme bez jebkadam dzivibas pazimem un drebes vinai ir gluzi ka norautas. Priesteris izbijas im aizskreja pazinot par redzeto virspriesterim
        Driz Ozirisa kapenes ieradas virspriesteris un vairaki citi priesteri, tacu vini vareja secinat vienigi to, ka Nuita mirusi savada un neizskaidrojama karta. Vinas apgerbs bija paroglojies, bet kermeni klaja zili plankumi. Vareja nodomat, ka vinai iesperis zibens, tacu nekada negaisa nebija un neviens nebija dzirdejis perkona dardus.
        Ta ari neviens neuzzinaja, kas bija noticis. Mirusas sievietes ciesi slegtas ltipas nevienam neizpauda vinas dzives pedejas stundas noslepumu.
        Nuitas mirstigas atliekas tika aiznestas uz miruso pilsetu un nodotas balzametajiem. Pie Puarmas tika aizsutits zinnesis ar vesti par vina laulatas draudzenes navi.
        Nav aprakstams Puarmas izmisums. Vins sev parmeta, ka lavis sievai doties celojuma vienai. Puarmam skita: ja vins butu bijis tur, nelaime nebutu notikusi.
        Puarma pats ieradas Abidosa pec mumijas, kuru svinigi aizveda uz Memlisu.
        Priesteri centas Puarmu mierinat, teikdami, ka Nuitas nave Dieva kapenes ir neparasta zelastiba un ka Oziriss pats pienemis Niiitas tiro dveseli. Vins pats ari izvedisot Nuitu cauri Amentas sausmam, lai ievestu vinu muzigas gaismas valstiba.
        Puarmas bedas tomer nebija remdinamas. Vina milestiba pret Nuitu bija tik liela, ka vins nespeja laulato draudzeni apbedit taluma no sevis - miruso pilseta. Nuitas mumija tika novietota dzimtas piramida starp abam sfinksam.
        Sapnis, ko vins redzeja pirms dosanas uz Abidosu, parliecinaja par nodoma pareizibu Vins bija redzejis, ka Nuita kazu terpa sagaida vinu pie piramidas. Satverusi viru pie rokas, vina aizvilka to lidz sfinksai, kurai bija pasas Nuitas sejas vaibsti, un, ludzosi salikusi rokas, vairakas reizes atkartoja:
        - Rameri Rameri
        Puarma izskaidroja so sapni ka aizgajejas velmi tikt apbeditai vina tuvuma - starp abam sfinksam, viena no kuram atgadinaja par pazuduso draugu, bet otra - par miloto sievieti. Tapec vins lika ierikot dzilu nisu virs upuresanas galda, un tur tad ari nolika mumiju. Nisu aizsedza ar augstu akmens platni, uz kuras tika iekalts tur dusosas sievietes vards un tituls. Tika nolemts, ka vienigi pec Puarmas naves vina un Nuitas mumija tiks parnestas uz gimenes kapenem.
        Puarma katru dienu naca uz piramidu lugt dievus, ziedot un nolikt pukes upurvieta. Pec vairakiem menesiem faraons, veledamies kliedet sava bralena dzilas skumjas un noskanot vinu uz otram laulibam, kuras bija iecerejis, aizsfitija vinu veikt dazadus uzdevumus. Tacu pirms aizbrauksanas no Memfisas Puarma paveleja aizvert piramidu un aizzimogoja ieeju ar savu zimogu, lai neviens cits tur nevaretu ieklut.
        Bizu tas bija briesmigs trieciens. 'Vins bija lauzis kaju un vairakus menesus nogulejis majas. Kad pec atveselosanas punduris aizgaja lidz piramidai, vins to atrada aizslegtu. Satriektais Bizu nolema atklat princim patiesibu un lugt, lai vins atmodina Erikso un Rameri. Tacu Puarma blja aizbraucis. No kalpotajiem Bizu uzzinaja, ka vina atgriesanas laiks nav zinams un ka celojums biis ilgstoss.
        Punduris atgriezas majas drums un izmisis. Pec ilgam pardomam vins nolema atmodinat savu kungu, tacu meginajums bija neveiksmigs. Bizu bija spiests samierinaties un gaidit Puarmas atgriesanos. Vinu parnema dzilas skumjas, kas pamazam izvertas pilniga apatija. Vinam pietruka svetcelojuma pie sfinksam, turklat mocija bailes, ka Erikso nosmaks aizslegtaja piramida.
        Budams vajs un slimigs, punduris atri izdzisa. Kadu ritu Snefru atrada vinu gulta mirusu. Sirds plisums darija galu Bizu mokam, un vins aiznesa sev lidzi kapa divu sfinksu noslepumu.
        Kad Puarma atgriezas Memfisa, par Egipti jau bija savilkusies tumsi makoni. Faraons Amaziss bija nomiris. Pret vina mantinieku Psammetihu III celas cinai lielais Persijas valdnieks Kambizs, kurs pieprasija Kemas zemi ka savas sievas Nitetises mantojumu. Nitetise bija faraona Vahibri meita, un vinas tevam savulaik Amaziss bya atnemis troni.
        Egiptiesu sirdis pildijas ar launam prieksnojautam. Bija skaidrs, ka Egipte nespes tureties preti gandriz visai Azijai. Kauja pie Peluzijas, kura egiptiesi tika sakauti, lai gan cinijas ar izmisigu drosmi, paradija, cik pamatotas ir bijusas sis prieksnojautas.
        Pec sis sakaves Psammetilis pilnigi zaudeja galvu. Vins nevis savaca sakautas armijas dalas, lai aizsargatu kanalus, bet gan paslepas Memfisa, kas tika ienemta pec dazam aplenkuma dienam.
        Puarmu lidz ar faraona deliem un citiem dizciltigiem egiptiesiem uzvaretaji notiesaja uz navi. Kad vins ieraudzija, ka faraona radinieces un citas augst- dzimusas egiptietes, gerbusas ka verdzenes, smela Nila udeni, vins domas pateicas Ozirisam, ka tas aizsaucis pie sevis Nuitu, tadejadi aiztaupidams vinai sadu pazemojumu un bedas. Ja, priesteri bija teikusi taisnibu: Nuitas nave patiesi bija varenas dievibas zelsirdibas izpausme.
        isi pirms dosanas kauja Puarma, divainas un neparvaramas prieksnojautas vadits, paveleja piramidu apbert ar zemi. Darbaroku netruka, tapec nepilnas trijas nedelas uz pakalna, zem kura tagad slepas piramida, tika izveidota terase un uzcelts paviljons. Kad Memfisa bija ienemta, persiesu garnizons apmetas Balto sienu citadele, bet faraona pili saka dzivot Egiptes parvalditajs persietis Ariands. Puarmas pils tika kadam augstdzimusam persietim, kurs to parveidoja pec savas gaumes un kuram patika atpusties improvizetaja terase, nemaz nenojausot, ka zem kajam aprakts divains noslepums.
        Taisniba bija Sohetas dievnama gaisregei: vienigi laika zina bija atmodinat tris gulosos, ja vien liktenim labpatiks, lai vini jelkad pamostos.
        Riteja gadsimti. Persijas monarhija sabruka tapat ka faraonu vareniba. Egiptes scepteri mantoja dizais makedonietis, kas nodibinaja Aleksandriju, tadejadi parakstot naves spriedumu Kemas zemes senajai galvaspilsetai.
        Aleksandrija auga un kluva par vienu no pasaules skaistakajam un bagatakajam pilsetam. Ptolem^ji to izdailoja, un, kad Romas erglis gaza lagidu imperiju, Aleksandrija kluva vel dizenaka un skaistaka. Savukart Memfisa kluva aizvien tuksaka, lidz parvertas par dizenam drupam. Tas varena mantiniece nolaupija vislabakos rotajumus, lai pati ar tiem greznotos.
        Memfisas liktenis bija piepildijies. Pamazam tai cilveku barbariskas ricibas del nacas pazust tuksnesa smiltis lidz tam bridim, kad alkatiga un zinkariga jauna paaudze atnaks, lai ieraktos tas smilsainaja likauta, meklejot to, kas saglabajies no kadreizejas varenibas.
        Otra dala
        EGIPTES NOSLEPUMI

1
        - Tatad nolemts, Valerij?
        - Te mana roka solijuma apstiprinajumam. Mana meita bus tava dela sieva. Atzisos, ka vienmer esmu sapnojis par sadu savienibu. So domu esmu lolojis ilgus gadus, neiedrosinoties ceret uz tas istenosa- nos.
        - Jadoma, ka musu berai ar so savienibu bus tikpat apmierinati ka mes.
        - Un kapec gan ne? Valerija ir mana vieniga mantiniece, turklat skaistule. Vina noteikti iepatiksies tavam delam. Savukart vinai butu gruti atrast skaistaku, bagataku un apdavinataku dzivesbiedru par Gailu.
        - Ja ta, mums atliek tikai vienoties par kazu dienu. Valerij, draugs, vai tu piekristu tas svinet pec paris menesiem?
        - Briniskigi! Pa so laiku es tiksu gala ar Valerijas pura lietam. Pec trim dienam brauksu visu nokartot, bet pec sesam nedelam atvedisu ligavu uz Romu.
        Si saruna notika uz liela, briniskiga darza ieskauta nama terases Celijas pakalna. Pie galda, uz kura atradas grozins ar augliem, liela vina kruka un sudraba kalti kausi, sedeja divi pusmuza viri. Seit, iemalkodami aromatisku vinu, vini nupat bija izlemusi savu bernu likteni.
        Senators Kajs Marcijs Dolabelli un vina viesis - bijusais kvestors Lucijs Valerijs biju bernibas draugi. Untumainais liktenis bija vinus i/.skiris uz daudziem gadiem. Nejausa satiksanas pirms dazam nedelam bija atmodinajusi seno draudzibu. Atjaunojas labas attiecibas, un galu gala radas doma savienot bernus ar laulibas saitem.
        Abi draugi bija pilnigi atskirigi.
        Piecdesmit divus gadus vecais senators bija pasa speku plaukuma. Vina biezajos melnajos matos nebija manams neviens sirms pavediens; svaiga sejas krasa, dzirkstosas acis un staltais augums izstaroja majestatisku mieru. Lai gan no vina neparprotami vedija dizciltiba, tomer atsauciba un dzivesprieks liecinaja, ka musu prieksa ir cilveks, kas mil piln- asinigu dzivi.
        Lucijs Valerijs bija nedaudz jaunaks, tacu pec izskata vinam vareja dot gadus sesdesmit. Kaut kas cietsirdigs un bargs gaileja vina zalganigajas iekritusajas acis.
        Iztuksojusi kausus uz ligavaina un ligavas veselibu, draugi turpinaja sarunu. Vispirms vini apspriedas, ka iekartos nakama laulata para dzivi jaunaja vieta, jo Galls bija iecelts par Aleksandrijas prefekta Emiliana legatu im pec diviem menesiem vinam vajadzeja pavadit savu prieksnieku uz dienesta vietu.
        No sis intimas temas vini nemanami pargaja uz politiku un pieversas nemieriem, kas satricinaja imperiju, un biezajam valdnieku mainam. Sakara ar Decija navi vini atcerejas ari vecu biedru, kuru Valerijs bija pazaudejis no redzesloka kops tiem laikiem, kad bija devies uz Aziju, kur ienema visai augstu posteni armija.
        - Bet nabaga Sulpicijs dabuja sliktu galu, - nopuzdamies teica senators. - Vinu noveda necelos pretiga kristiesu sekta. Nelaika imperatora Decija laika, kad kristiesus nikni vajaja, kads vinu nosudzeja. Visi meginajumi parliecinat vinu par maldiem bija veltigi. Ka tu zini, so nelaimigo neprats parasti nav arstejams. Ari Sulpicijs palika nelokams. Sikaku informaciju ieguvu no musu kopiga pazinas prefekta Vijcinija. Nespedams glabt neprati, vins paveleja tam nocirst galvu.
        Izdzirdis pieminam kristiesus, Valerijs parvertas, un vina acis iedzirkstijas launa uguns. Aizsmakusa balsi vins pazinoja, ka tik saudziga izturesanas pret nicinamajiem sektantiem, kuri grauj imperijas pamatus un paklauj gimenes kaunam un negodam, vinaprat, ir reize noziedziga un smiekliga. Ja dieviskie imperatori Gallijens un Valerians atkal izsludinas vajasanu, vins atgriezisies dienesta, lai personigi iznicinatu sos noladetos, un, protams, nelausies liekam emocijam.
        Vina balsi skaneja tads naids, tada cietsirdiba, ka senators palukojas vecaja drauga ar izbrinu. Kad Valerijs bija izteicis savus lastus un noguris apklusa, Kajs Marcijs sanema vina roku un lidzjutigi iejautajas:
        - Kapec tu ta ienisti kristiesus? Es jau ieveroju, ka vinu pieminesana vien tevi tracina. Cik man zinams, nevienu no tavejiem viltus maciba nav saindejusi, tatad tavam naidam ir kads cits celonis. Uztici noslepumu savam vecajam draugam.
        Valerijs ar elkoniem atspiedas pret galdu, nolieca galvu un iesliga domas. Pec briza vins izslejas un ar rugtu smaidu atbildeja:
        - uzmineji! Kristiesi ir vainigi pie ta, ka viena nakti nosirmoju un priekslaicigi novecoju. Bruce mana dvesele joprojam nav sadzijusi. Domaju, ka tas ir pietiekams iemesls vinus ienist, vai nav tiesa? Tikai vards naids ir parak maigs, lai izteiktu to, ko jutu pret siem neliesiem. Es tev visu pastastisu.
        Valerijs bridi sakopoja domas un, izdzeris vina kausu, uzsaka stastijumu:
        - Vispirms dazi vardi jasaka par manam laulibam Ar Fabiju iepazinos viena no saviem braucieniem. Vina naca no dizciltigas dzimtas, tacu bija barene, turklat nabadziga. Man izdevas vinai pakalpot, un es meitene nepratigi iemilejos. Fabija bija daila ka Afrodite. Vinas piekrisanu klut par manu sievu uzskatiju par istu dievu zelastibas izpausmi. Es sniedzu vinai uzmanibu, milestibu un greznibu.
        Septinus gadus baudiju neaptumsotu laimi, bet tad gadijums visu sagrava.
        Ugunsgreka cieta mans nams. Tolaik dzivoju Spoleto. Vajadzeja kerties pie ta atjaunosanas. Gleznu restauresanai atrija un triklinija man ieteica kadu talantigu makslinieku.
        Kamer tika veikti sie restauracijas darbi, dienesta darisanas biju spiests aizbraukt uz vairakam nedelam. Kad atgriezos, ieveroju, ka Fabija savadi parvertusies. Bija zudusi vinas jautriba, vina izvairijas no manis, ignoreja mazo Valeriju, kurai tolaik bija pieci gadi. Kadudien pamaniju, ka sieva apmainas aizdomigiem skatieniem ar makslinieku. Nerunasu par to, ko tobrid pardzivoju.
        Tu sapratisi: ja jau reiz man bija radusas aizdomas, es gribeju noskaidrot patiesibu. Tapec izlikos, ka dodos divu nedelu ilga celojuma, tacu otra rita atgriezos un slepus devos uz trikliniju, pie kura apdares stradaja sis nicinamais cilveks.
        Noslepies aizkara krokas, kluvu liecinieks abu spraigai sarunai, un manas aizdomas apstiprinajas. Kludijos tikai viena lieta: abus saistija nevis milestiba, bet gan kas sliktaks. Nelietis bija ne vien nolaupijis man Fabijas sirdi, bet ari noversis vinas dveseli no tevu ticibas, no sievas un mates pienakumiem. Vins bija saindejis Fabiju ar savas sektas fanatismu un nepratu, jo bija kristietis.
        Sis cilveks kaismigi stastija Fabijai par Labo Ganu, pie kura ganampulka vina tagad piederot, par skistisanos kristisanas cela un, visbeidzot, par moceklibas doto svetlaimi.
        Fabija savilnota klausijas sajas mulkibas, tad saka raudat, zelodamas, ka ir gruti nodoties dievbijibai, ka to liek jauna ticiba, jo dveseli nomacot vira neiecietiba un neskista lepniba. Tu tikai iedomajies! Sis nistamais suns iedrosinajas vinu mudinat uz begsanu! Manas prombutnes laika vinai vajadzeja doties uz Milanu, pie viena no biskapiem. Vins iedosot Fabijai ieteikuma vestuli, kas nodrosinasot vinas uznemsanu draudze - vel jo vairak tadel, ka vina jau ir kristita.
        - Tur, - vins turpinaja, - tevi pasleps, un tev bus iespeja stradat Dieva vina darza, kopjot slimos, palidzot nabagajiem un stastot par ticibu musu braliem, kuri iet maldu celus.
        Man skita, ka mani tulit kers trieka. Mana sieva - kristiete!.. Vina jau ir kristita! Vina ir gatava begt no gimenes, pamest mani un Valeriju!
        Lai gan biju nikns un izmisis, tomer viriskigi kluseju un nogaidiju, lidz Fabija aiziet uz savu istabu. Tad es pasaucu divus vergus, paveleju so nelieti sasiet un kopa ar manu pavadvestuli aizvest pie prefekta, kurs savukart tam pasniedza ilgoto mocekla vainagu.
        Tacu taisniga atriebiba nelietim nepasargaja mani no nelaimes. Negods klimta ap manas majas slieksni: Fabija jebkura bridi vareja atklat savu nepratu, un tam sekotu arests.
        Biju nolemis sievu noverot, nesakot, ka zinu vinas noslepumu. Tacu ari vergu vidu acimredzot bija kristiesi, kuri pazinoja Fabijai par makslinieka arestu. Vel pirms pusdienam vina ieskreja mana istaba - basam kajam, kvelojosu seju - un pazinoja, ka pec Jevsevija, ta sauca makslinieku, nekrietnas denunciacijas vina uzskata sevi par brivu, ka velas ciest ticibas varda un pati pieteiksies.
        Manas dusmas un pavele kluset uz Fabiju tomer iedarbojas - vina lava sevi aizvest uz istabu, kur es vinu iesledzu.
        Pavadaju elliskigas pardomas vairakas stundas. Atvesinajis Fabiju, vairs nejutos izmisis, tacu stingri nolemu, ka labak tikt gala ar vinu pasam neka atdot pula apsmieklam.
        Pienaca nakts. Iebazu aiz jostas pudeliti ar indi un devos pie sievas. Lampas gaisma ieraudziju, ka Fabija nosligusi celos pie nisas, kura, domajams, bija aizbidama, jo par tas esamibu neko pat nenojautu. Nisa bija uzzimets cilveks, kurs nes plecos jeru. Sieva bija piespiedusi pie krutim krustu un ar iedvesmu dziedaja kaut kadu bezjedzigu himnu.
        Baltaja tunika vina izskatijas briniskiga! Skiet, es nekad vinu nebiju milejis tik loti ka saja bridi.
        Kad ierunajos, vina piecelas un bezkaisligi teica:
        - Liec mani miera, Valerij! Tagad es piederu nevis tev, bet gan Kristum. Vins sauc mani, un esmu nolemusi vinam sekot, lai ko tas man maksatu. Mani nebaida nedz nave, nedz mokas.
        Fabija sarunaja vel daudz mulkibu. Es no ta visa neko nesapratu, pareizak sakot, pat neklausijos. Es meginaju vinu parliecinat, apeleju pie vesela saprata, ludzot atteikties no mulkigas ticibas, kas vinu vienigi pazudinas. Es raudaju, rapoju pie vinas kajam, ludzu iezeloties par mani un bernu, kas klus par bareni, tacu viss velti. Vina bija ka akmens. Kad Fabija teica, ka lugs savu Dievu, lai tas apskaidro meitu un lai Valerija klust moceklibas cieniga, ka pati pieteiksies pretoram, mani parnema nepratigs naids.
        Pakeris kausu, es ieleju taja indi un teicu:
        - Dzer! Ja jau esi nolemusi mirt, tad dari to seit, majas, nevis foruma. Varbut tu, bezkauniga, velies izradit savu miesu kareivjiem un klut par ciniska, recosa piila apsmiekla objektu? Vai patiesi lidz ar ticibu tu, bezsirdiga, nekrietna butne, esi zaudejusi ari kaunu?
        Spilgts sartums ielija Fabijas seja. Izravusi no manam rokam kausu, vina to aizgutnem iztuksoja, tad atkal nokrita uz celiem un turpinaja lugsanu.
        Valerijs apklusa un noslaucija mitro pieri. Atminas vinu nospieda. Vienigi tad, kad draugs pieliecas pie vina un lidzjutigi paspieda roku, vins izslejas un turpinaja stastijumu:
        - Nav aprakstams tas, ko toreiz parcietu! Ka nepratigs valajos pa akmens platnem, zaudedams pratu no izmisuma. Tad mani atkal ielija niknums. Kad izdzirdeju, ka vina ludzas un piesauc savu Dievu, man skita, ka vina nirgajas par manam sapem. Es metos vinai klat, lai noznaugtu, bet vina nokrita lidzas gultai un vinas galva nosliga sanus. Kad es jau gribeju satvert vinas kaklu, Fabija ta divaini paskatijas uz mani un divas lielas asaras noriteja par balajiem vaigiem. Vai taja mirkli vina nozeloja, ka mirst jauna, skaista un mileta? Kas to lai zina? Vinas acis aizveras. Mani speji parnema zaudejuma sapes: ka nemana vinu apkampu, kratiju, saucu, tacu sievas galva nokarajas bez dzivibas. Vina bija mirusi.
        Par to, kas notika talak, man nav ne mazaka prieksstata. Pecak Jevdors, mans brivlaistais, stastija, ka es, ka izradas, atnacis uz trikliniju, kur bijis klats vakarinu galds, turot uz rokam sievas mirstigas atliekas, kaut ko nesaprotamu nomurminajis un nokritis bez samanas.
        Tris nedelas mana dziviba karajas mata gala. Kad beidzot piecelos no gultas, biju kluvis tads, kadu tu mani redzi, - vajs, nevarigs vecis. Tagad, - naida sartums atkal ielija Valerija balaja seja un dures savilkas, - tu saproti, kapec es ienistu kristiesus un kapec no sirds veletos, lai sai sektai butu viena galva, ko es varetu nocirst viena atveziena.
        Kajs Marcys piecelas, apkampa draugu un mierinosi sacija:
        - Es saprotu un jutu lidzi tavam bedam. Paldies par uzticibu. Man zel, ka esmu modinajis tevi tik smagas atminas. Tacu pagatne nav atgriezama, labak padomasim par nakotni. Tsic, vai Valerija nav mantojusi savas mates eksalteto raksturu?
        - Nedomaju vis! Viya ir loti rama, klusa un centigi izpilda savus religiskos pienakumus. Gruti pateikt, vai vinas dvesele varetu pamosties iedzimtibas inde. Katra gadijuma Gailam vajadzetu but uzmanigam.
        - Es vinu bridinasu. Aleksandrija kristiesi cum un mudz. Vins rikosies pratigi, ja pasargas sievu no jebkadas saskares ar viniem.
        Ienakusie viesi partrauca draugu sirsnigo sarunu.
        Noteiktaja laika Valerijs devas uz savu villu Ka- pujas tuvuma.
        Ieradies majas nakti un neveledamies meitu traucet, vins paveleja pateikt Valerijai, lai vina no rita, tiklidz piecelsies, atnak pie vina.
        Nakamaja rita Valerijs stradaja kabineta, kartodams papirus un dokumentus, kas bija nepieciesami, lai realizetu to kapitala dalu, kas paredzets meitas puram, kad lidzas ieskanejas bikla balss:
        - Labrit, tevs! Esmu atnakusi, ka tu liki.
        Iegrimis aprekinos, Valerijs nebija pamanijis atveramies durvis un nebija dzirdejis vieglos solus. Pagaja vairakas minutes, pirms meita iedrosinajas vinu uzrunat.
        Valerija bija skaista meitene: gara auguma, slaida, ar pareiziem sejas pantiem un blavu adas krasu. Vinai pietruka jaunibas svaiguma un jautras pargalvibas. No vinas dvesa skumjs domigums.
        - Sveika, meitin, - Valerijs atbildeja. Noskupstija vinu uz pieres un apsedinaja.
        - Es tevi ataicinaju, lai pazinotu par lielu laimi. Kajs Marcijs
        Dolabella ludza tavu roku savam vienigajam delam Gailam, un es devu savu piekrisanu. Pec sesam nedelam mes dosimies uz Romu, bet pec paris menesiem nosvinesim kazas.
        Naves balums iepluda Valerijas seja, un no acim izspraga asaras.
        - Ne, ne, es negribu preceties! - aiztrukstosa balsi vina izsaucas, ludzosi izstiepdama rokas pret tevu. - Es velos palikt kopa ar tevi!
        Valerijs, savilcis uzacis, jautaja:
        - Paskaidro, ludzu, kapec tu pretojies tik izdevigai savienibai!?
        - Es nevelos! Es ienistu laulibu! - atkartoja Valerija, uztraukuma aizmirsusi bailes, ko parasti juta teva klatbutne.
        Valerijs aizsmakusa balsi iekliedzas:
        - Nelaimiga, ko tu iedrosinies teikt! Tu ienisti laulibu - to, kas sievietei ir pats svetakais, pats godpilnakais? Vai tikai neesi kluvusi par kristieti? Vai tikai tev nav sagrozijusi galvu ta noladeta sekta, iedvesot nepatiku pret laulibu?
        Valerija kluseja. Tad tevs vinu specigi sapurinaja un atkartoja:
        - Atzisties! Atzisties! Vai tiesam tu esi iedrosinajusies apkaunot manu vardu, pievienojoties sim nabagu un prata jukuso pulim? Runa tacu! Atzisties! Vai ari tev ir manija uz moceklibu? Tad zini, ka es tevi nogalinasu pats savam rokam, bet nepielausu, lai foruma pletne dancotu pa tavu muguru vai ari lai gladiatori vilktu tavu sakroploto un asinaino kermeni pa arenas smiltim!
        Vins pieskreja pie sienas, norava siriesu dunci ar liku asmeni un, draudigi to vicinadams, metas pie Valerijas, kura, bailes sastingusi, nokrita uz celiem. Taja mirkli vins patiesi bija briesmigs: seja saviebta, acis piepludusas asinim, bet lupu kaktinos triceja putas.
        - Atzisties un mirsti, ja esi kristiete! - vins atkartoja perkondimdosa balsi.
        - Ne, es neesmu kristiete, - nomurminaja Valerija. - Bet es nepazistu Dolabellas delu. Es nespeju milet nepazistamu cilveku un gribu palikt kopa ar tevi.
        Valerija roka nolaidas, un duncis nokrita uz gridas. No vina krutim izlauzas neaprakstama atvieglojuma noputa.
        - Tik vien tas vainas? Tada gadijuma izmet no galvas sis mulkibas. Virs tev vairs nebus svess, turklat Galls ir pietiekami skaists un labi audzinats, lai spetu iekarot sievietes sirdi. Par tavam laulibam viss jau ir izlemts.
        Tevs piecela Valeriju kajas, un vina klusedama, galvu zemu noliekusi, grilodamas izgaja no kabineta. Nokluvusi sava istaba, vina zaudeja samanu. Taja pasa vakara meitenei sakas drudzis, vina murgoja, un vinas dziviba ilgu laiku bija apdraudeta. Kad pec vairakam nedelam Valerija vareja piecelties no gultas, vina izturejas pilnigi mierigi un bez kadiem iebildumiem saka gatavoties braucienam uz Romu. Tagad vina alka pec iespejas atrak tikt projam no teva Ari lidz vinai bija nonakusas baumas, kas klida starp vergiem, par mates divaino navi. Tagad vina nesaubijas, ka mati nogalinajis tevs.
        Sada noskanojuma vina devas uz Romu.
        Jau pirmaja diena Valerijs aizgaja pie drauga, lai vienotos par saderinasanas laiku. To noteica uz paritu, jo Galls vareja atgriezties tikai ceremonijas prieksvakara.
        Kad Valerija, mieriga un koncentrejusies, ieradas bazilika, tur jau bija sapulcejusies radinieki, draugi un cita izmekleta publika. Ari senators ar delu bija klat. Pec senas parazas ceremonijai bija izraudzita dienas pirma stunda, jo ta, ka tika uzskatits, solija laimigu savienibu.
        Galls bija izskatigs divdesmit septinus gadus jauns cilveks - slaids, izveicigs, gudrs un izglitots. Roma vins tika augstu vertets. Pret savam laulibam jauneklis izturejas vienaldzigi un neko neiebilda. Jauna meitene, kuru tevs bija izvelejies, naca no senas patriciesu dzimtas, bija bagata un, ka runaja, ari skaista. Ar to Gailam pilnigi pietika, jo vina sirds bija briva.
        Un tomer bridi, kad jauneklis ienaca Valerija majas bazilika, lai noslegtu laulibas ligumu ar sievieti, kuru tikai tagad pirmoreiz ieraudzis, vinu parnema divaina zinkare un bailes. Galls nervozi un nepacietigi skatijas uz durvim, pa kuram vajadzeja ienakt ligavai. Kad vina paradijas, kautrigi nolaidusi acis, Gailam gandriz izlauzas sajusmas kliedziens. Vins nebija iedomajies, ka Valerija varetu but tik daila, un vinam skita, ka vel nekad nav redzejis kaut ko tik apburosu.
        Valerijs pieveda meitu pie ligavaina. Meitenes sirds sapigi sitas krutis un galva vel aizvien bija noliekta. Vienigi tad, kad kada roka stingri saspieda vinas rocinu un jauna skaniga balss vinu uzrunaja, Valerija uzdrosinajas paskatities uz cilveku, ar kuru tagad savienosies uz muzu. Galls klusi, lai nedzirdetu parejie, jautaja:
        - Valerija, vai tu nevelies paskatities uz mani, lai pateiktu, ka nejuti pretigumu, nakot pie manis par sievu?
        Jauna meitene pacela galvu un sastapas ar lielu brunu acu maigo skatienu, kura bija jausama sajusma un apbrina. Vina mirkli atguva drosmi, un izmisigas bailes atkapas. Ligavainis, kuru vina redzeja pirmoreiz muza, likas neparasti pazistams. Vinas dvesele iepluda uzticesanas un miers.
        - Es labprat paklaujos teva gribai, - vina kautri nomurminaja.
        Un ta bija patiesiba! Galls vina izraisija simpatijas. Dzivot kopa ar vinu skita tukstosreiz labak neka palikt pie teva.
        Pec stundas, kad bija parakstits saderinasanas ligums un Galls pasniedza vinai gludu dzelzs gredzenu ka noslegto saistibu simbolu, jauna meitene ar patiku to pienema un smaididama uzvilka pirksta.
        Lidz kazam atlikusas tris nedelas bija parpilnas ar svetkiem un dazadam izklaidem. Galls, kas aizvien ciesak piekeras savai kautrajai un apburosajai ligavai, gribeja iepazistinat vinii ar Romu. Vel jo vairak tapec, ka tulit pec kazam jaunajiem bija jadodas uz Egipti.
        Beidzot pienaca kazu diena. No pasa rita jaunas meitenes - ligavaina un ari ligavas jaunas pazinas - sapulcejas Valerija nama, lai sapostu ligavu. Izaugusi un audzinata vientuliba, Valerija jutas laimiga, atrazdamas starp vienaudzem. Skali un liksmi vinas ieterpa Valeriju balta gluda tunika, kas sniedzas lidz zemei, apava dzeltenus adas puszabacinus, ietina vinas stavu un galvu sarkana palla - ka jau tas klajas ligavai. Sarkana krasa simbolizeja skistibu un nevainibu. Ligava bija saposta. Vina noskupstija draudzenes un noveleja tam atrak nosvinet tikpat laimigu dienu. Tad kopa ar dizciltigu matronu, kas aizstaja vinas miruso mati, jauna meitene devas uz baziliku, kur jau bija sapulcejusies kazu viesi.
        Gaidot virspriesteri un Flaminu Diolu, kuriem vajadzeja svetit laulibu, viesi apstaja ligavu un apbera ar apsveikumiem un laimes velejumiem. Beidzot klauvejieni pie durvim liecinaja par priesteru ierasanos.
        Ar godpilnu uzmanibu Valerijs un senators pavadija abus priesterus uz majas sakvariju. Viniem sekoja jaunlaulajamie, dazi radinieki un desmit liecinieki - ka to prasija likums. Valerijs lika atvert peristilu, un parejie viesi sapulcejas zem portikiem, no kurienes vareja verot ceremoniju.
        Galls un Valerija apsedas uz kresla, kas bija parklats ar upuretas aitas adu. Flamins Diols nostajas viniem pretim, savienoja abu labas rokas un svinigi salaulaja.
        Pec tam laulibu aizbildnei Junonai tika ziedots vins, piens un medus, ka ari svetita Valerijas atnesta kviesu maize. Maizes atnesana pieskira ceremonijai citu raksturu, un ta ieguva citu nosaukumu. Sada lauliba kluva par konfereaciju un deva sievai visplasakas tiesibas; ta butiski atskiras no tolaik Roma biezi praktizetajam pirksanas laulibam, kad sieviete pilnigi nonaca vira vara un ieguva nevis cienijamas matronas titulu, bet gan gimenes mates nosaukumu un vinas stavoklis gimene lidzinajas verdzenes stavoklim. Turklat tobrid Roma par neskiramam uzskatija vienigi priesteru svetitas laulibas, kuras sledzot tika ieverots noteikts ceremonials, ka tas ari notika Valerija nama.
        Pec ceremonijas visi liecinieki parakstija laulibas aktu, kas pec tam bija janosuta uz sabiedrisko tabulariju, savukart kopija jaglaba majas arhiva. Taja pasa vakara, stunda, kad pie debesim iemirdzas Venera, jauno sievu svinigi aizveda uz Galla namu. Kad Valerija un vinas pavaditaju pulks lapu gaisma ieradas pie Galla majas, kas bija izrotata ar zalumu un ziedu vitnem un apgaismota ar iluminacijas spulgam, jaunais virs staveja pie ieejas un, versdamies pie Valerijas, jautaja:
        - Kas tu esi?
        - Tur, kur tu esi Kajs, es busu Kaja, - atbildeja jauna sieviete.
        Si zimiga atbilde, kas apliecinaja vienlidzibu starp viru un sievu un deva vinai tiesibas piedalities vira dzimtas piekoptajos religiskajos kultos, tika izteikta tik kautrigi, ka bija pilnigi skaidrs:
        Valerija bus paklausiga sieva. Tad viens no patri- miem (zens no patriciesu dzimtas), kas vinu pavadija, pasniedza Valerijai degosu lapu un udeni. Jauna sieviete iemerca udeni roku, tadejadi paradidama, ka skistas un ka turpmak dalis ar viru uguni un udeni, citiem vardiem sakot, - dzivi. Pec tam vina pieseja pie durvim baltas vilnas lentes, ta apliecinadama, ka bus gadiga saimniece, un apzieda tas ar cukas un vilka taukiem, lai atvairitu burvestibu. Lai jaunlaulatas sievas kajas neskartu slieksni, draudzenes vinu pacela un ienesa nama.
        Tiklidz Valerija bija ienakusi, Galls pasvieda berniem, kas pavadija kazu gajienu, vairakas saujas riekstu, ta simboliski pavestidams, ka atsakas no tuksas, dikas vecpuisa dzives, lai sevi veltitu gimenes teva godpilnajam pienakumam.
        Tolaik skeptiski noskanotaja un izvirtusaja Roma, kas bija parpilna ar sveszemniekiem, sis senas, kadreiz goda turetas parazas bija gandriz aizmirstas, tacu Valerija naids pret kristiesiem pamudinaja vinu savas meitas laulibas noslegsana ieklaut visas sencu religiskas un pilsoniskas ceremonijas.
        Nama iekseja pagalma Valerijai ka jaunajai saimniecei tika pasniegtas atslegas, bet virs vinu apveltija ar vairakam zelta monetam, kas bija uzliktas uz nelielas paplates. Pec tam visi devas uz trikli- niju, kur vinus gaidija lieliskas vakarinas.
        II
        Parcelsanas uz Aleksandriju Valerija izraisija milzigu interesi. Uzaugusi ka vientulniece teva klusaja muiza, vina nepazina dzivi, un tagad viss vinu saistija un izklaideja. Kad Valerija, stavedama blakus viram uz triremas klaja, ieraudzija seno Egiptes zemi, vinu parnema neskaidra laimes un nemiera sajuta.
        Iekartosanas jaunaja vieta sagadaja abiem jaunas izklaidesanas iespejas. Legatam paredzetais nams bija briniskigs. Tas bija celts vel Kleopatras laikos, un taja bija jausama grieku izsmalcinatiba un austrumu grezniba. Ta ka Galls bija atvedis no Romas milzum daudz dargu mantu un daudz vergu, driz vien visi iekartosanas darbi bija paveikti. Virs un sieva baudija dzivi, un nekas neapenoja vinu laulibu saja greznaja nama. Galls aizvien vairak piekeras savai lenigajai un maigajai dzivesbiedrenei. Valerija gan nekveloja kaisle, tomer pie vira vinu saistija dzilas un mierigas jutas. Vina bija pateiciga Gailam par pastavigo uzmanibu un labestibu.
        Ta aizriteja vairaki menesi. Galls jau bija izveidojis sev plasu pazinu un draugu loku. Vinu vidu bija kads grieku filozofs Filatoss un Izidas templa priesteris Pentaurs - vecs egiptietis, kurs tika uzskatits par senas valdnieku dinastijas pecnaceju un kura bargais izskats darija vinu lidzigu bazalta statujai.
        Valerijai patika sarunaties ar Filatosu. Vins palidzeja jaunajai romietei apgut grieku valodu, jo vina to prata visai vaji. Bet no veca Pentaura Valerija baidijas un ikreiz notriseja, kad sajuta vina melno acu cieso skatienu. Tacu Galls bija iemilejis priesteri un biezi aicinaja pie sevis, un tad vini stundam ilgi runaja par Egiptes pagatni. Galla sirdi bija modusies divaina interese par faraonu seno zemi, un vins ar neparastu aizrautibu apmekleja un petija drupas, kas liecinaja par kadreizejo varenibu.
        So jutu vadits, Galls nolema apmeklet Memfisu, pareizak sakot, tas drupas. Si sena galvaspilseta, kur gandriz neviens vairs nedzivoja, jau ilgu laiku bija Aleksandrijai tas avots, no kura smelt makslas darbus, skulpturas un kolonnas, lai sevi izrotatu.
        Valerija, budama nevesela, viram lidzi nedevas.
        Galla prombutne ieilga. Jauna sieviete saka uztraukties un jau grasijas doties pie vina, kad legats peksni ieradas - sveiks un vesels, sajusminats par savu celojumu. Izludzies sievai piedosanu par sagadatajiem uztraukumiem, vins pastastija, ka gluzi nejausi atradis Memfisa ko loti interesantu un vinu aizkavejusi tiesi sie izrakumi.
        - Ko tad tu atradi? - zinkari vaicaja Valerija.
        - Es pastastisu visu pec kartas, - atbildeja Galls, iekartodamies lidzas sievai. - Vispirms jasaka, ka Memfisas drupas uz mani atstaja loti divainu iespaidu. Viss skita tik pazistams. Redzot tuksos templus un pamestas pilis, mani kaut kas ietrisejas. Ja Pentauram ir taisniba, ka dveseles vairakkart iemiesojas citos kermenos, tad esmu parliecinats, ka kadreiz esmu dzivojis Memfisa. So divaino jutu parnemts, es klidu pa tuksajam ielam, nespedams skirties no man nezin kapec tik milajam vietam. Ta es nonacu Nilas krasta.
        Izskatijas, ka tur kadreiz ir bijis darzs, tacu ugunsgreks visu iznicinajis. No visam celtnem palikusas vien nomelnejusu kiegelu kaudzes. Pasa upes krasta slejas milzigs uzberts paugurs, un tas mani nezin kapec ieintereseja. Saku to aplukot. Ieveroju, ka viena puse zeme ir nobrukusi, pareizak sakot, izveidojusies plaisa, paverdama acim kiegelu sienu.
        T^ja pasa mirkli man radas neparvarama velesanas uzzinat, kas slepjas zem sa uzberuma, tapec nolemu sakt izrakumus. Manu velmi istenoja Porcijs. Vins savaca gandriz divsimt drupas dzivojoso nabagu, kuri bija priecigi par iespeju kaut ko nopelnit.
        Darbiem virzoties uz prieksu, kluva skaidrs, ka zem paugura ir neliela piramida. Ieeju aizsedza augstas un sauras bronzas durvis, kas bija aizzimogotas. Nevaru tev izstastit, Valerij, ko izjutu, kad uzmanigi nonemu zimogu un mani laudis, krietni nopulejusies, beidzot atvera durvis
        - Tu atradi dargumus? - partrauca Valerija, kas ar pieaugosu interesi sekoja vira stastijumam.
        Galls pasmaidija un pamaja ar galvu.
        - Tu gandriz uzmineji! Piramida slepa makslas dargumus - divas sfinksu skulpturas. Tik briniskigu darbu es nekad vel nebiju redzejis. No dargakmeniem veidotas acis skiet dzivas, klafti klati ar emalju Ja, bet tu pati tas driz ieraudzisi! Tacu visneparastakais un satriecosakais ir tas, ka viena kolosa sievietes galva ir arkartigi lidziga tev!
        - Ka? Sfinksas galva ir lidziga man? - iekliedzas satriekta Valerija.
        - Apbrinojami! Protams, ir neliela atskiriba, tacu visparejais tels, profils, izteiksme un, visbeidzot, kaut kas netverams, kas tomer nevilus piesaista, - tas viss rada parsteidzosu lidzibu.
        - Bet otra sfinksa?
        - Otrai ir viriesa un, jaatzist, skaista viriesa galva. Bet lauj man izstastit lidz galam.
        Kad mes iekluvam piramida un apgaismojam telpu ar lapam, es tulit sapratu, ka atrodamies kapenes. Sanu nisas bija novietotas dazada lieluma statujas, bet telpas gala staveja ziedojumu galds, uz kura vel atradas atnestas veltes. Virs galda bija akmens plaksne, ko klaja hieroglifi, bet malas staveja abas sfinksas un vairaki trijkaji. Pie griestiem karajas lampas, kas kadreiz apgaismoja so telpu.
        Es paveleju nonemt plaksni ar uzrakstu, bet aiz tas nisa atradas sievietes mumija lieliska apzeltita un inkrusteta sarkofaga.
        Nolemu panemt sev lidzi visu, ko atradu. Mani aizkaveja iepakosana, jo pats gribeju parliecinaties, ka nekas netiks sabojats. Drosibas del atstaju tur Porciju ar konvoju.
        - Kad bus klat tavi atradumi?
        - Pec trim cetram dienam. Ceru, ka atrastais uzraksts palidzes mums atminet so miklu.
        - Tu tacu neproti lasit hieroglifus!
        - Ne jau es. Tos mums izlasis Pentaurs.
        Pec dazam dienam ieradas Porcijs, kas bija veiksmigi atgadajis visus kunga atradumus. Tulit pat sakas izsainosana. Abas sfinksas un mumiju novietoja lielaja pusatvertaja zale darza puse.
        Izbrins un kaut kadas sapigas izjutas parnema Valeriju, kad vina parliecinajas par lidzibu starp sevi un vienu no sfinksam. Toties otras sfinksas seja vinai skita neparasti simpatiska. Tacu sis jutas aizenoja saspringta zinkare, kad ieradas Pentaurs.
        Siki izprasnajis Gailu, vecais priesteris ilgi aplukoja abas sfinksas, bet pec tam pieversas kapu plaksnes uzrakstam.
        - Uzraksts mums pavesta vienigi mirusas vardu un sabiedrisko stavokli, - vins teica, iztaisnodams muguru. - Luk, kas rakstits uz sa akmens: Se Ozirisa valstiba dus princese Nuita - Rahotepa un Tiliotas meita, faraona Vahibri masa un princa Puarmas, faraona Amesa miesassargu prieksnieka, sieva.
        Talak seko visai neskaidrs stastijums par to, ka princese, kuru mocijusi kada noslepumaina slimiba, kas vinai pieburta, pec vieda sapna devusies svetcelojuma uz Abidosu un tur, pie pasam dieva Ozirisa kapenem, mirusi, debesu ugunu satriekta.
        - Par sfinksam un to, kapec piramida apberta ar zemi, seit nekas nav teikts, - piebilda sirmgalvis.
        Tas pasas dienas vakara Gailu pie sevis kada steidziga lieta izsauca prokonsuls. Ta ka legats domaja, ka atgriezisies loti velu, Valerija paeda vakarinas viena un devas gulet.
        Lai ka vina centas aizmigt, lai ka grozijas no vieniem saniem uz otriem, viss velti - miegs beg- tin bega no vinas. Valerija netika vala no domam par vira atrastajam sfinksam, un vinai atkal gribejas tas redzet. Beidzot, vairs nespedama pretoties savai velmei, Valerija klusu piecelas no gultas un nokapa apaksstava.
        Neparasti spozi mirdzeja pilns meness. Pa plato logu bija redzams gaismas pielietais darzs un kolonades. Zale, kura atradas sfinksas, bija gaiss ka diena, un vienigi tas otra gala valdija noslepumaina pustumsa. Tai cauri izlauzusies saura gaismas strele lika iemirdzeties gridas mozaikai un sarkofaga rotajumiem. Sfinksu acis liesmoja ka dzivas.
        Sausmu parnemta, Valerija apstajas uz slieksna. Vinu vel aizvien pievilka statujas, un si velme bija stipraka par bailem. Vina parskreja pari zalei, apstajas pie sfinksas ar viriesa galvu un saka to zinkari aplukot. Kur vina butu varejusi redzet sos pareizos vaibstus, smalki iezimeto muti un ergla degunu? Valerija veltigi raknajas sava atmina - ta kluseja. Peksni vinai noreiba galva un skita, ka no sfinksas plust kads divains, smacejoss aromats. Valerijas locekli kluva smagi, un, pati neapjauzdama, vina nosliga uz celiem, nenoversdama skatienu no sfinksas smaragda acim, kas caururbjosi lukojas vina.
        Tagad Valerijai skita, ka vina lidinas gaisa un visa apkartne iegust citu veidolu: zales velvju vieta paradijas koku zari, bet sfinksa sakustejas un pamazam ieguva cilveka izskatu. Sis cilveks noliecas, apskava vinu un kaisligi noskupstija. Valerijas sirdi piepildija nepazistamas, lidz sim nekad neskarusas izjutas. Vinu parnema neizsakama svetlaime. Tas ilga tikai isu mirkli. Tad visu apnema dzila tumsa, un Valerijai skita, ka vina krit tumsa bezdibeni. Pedejais apzinas uzplaiksnijums apdzisa
        Bija jau pari pusnaktij, kad Galls iznaca no pro- konsula pils. Nakts bija tik silta un brinumainu smarzu pilna, ka Gailam radas velme pastaigaties. Aizsutijis nestuves, vins lenam soloja majup. Vistuvakais bija cels caur darzu. Galls jau sen bija pavelejis izkalt siena vartinus, kuru atslegu vienmer nesaja lidzi.
        Izgajis cauri darzam un uzkapis pa kapnitem, kas veda uz zali, kur staveja sfinksas, vins apstajas un atspiedas pret vienu no kolonnam, domigi raudzidamies uz talo gadsimtu pieminekliem. Peksni vinam skita, ka mumija sakustas un no sarkofaga pacelas Valerijai lidziga sieviete, gerbusies egiptiesu tunika un klaftu galva.
        Galls izbrinejies izberzeja acis un, budams skeptikis, atri piegaja pie mumijas, lai sevi parbauditu, bet tad apstajas ka iemiets. Mumija nekustigi guleja sava vieta, uzsmaididama vinam ar savam emaljas acim, toties vienas sfinksas mugura sedeja tik daila sieviete, kadu Galls vel nekad nebija redzejis. Caurspidiga tunika tikai mazliet apslepa vinas brinisko augumu, kas bija tik viegls un slaids, it ka kermenis biitu veidots no gaisa.
        Lielas mirdzosas safirzilas acis zinkari raudzijas vina. Maza bala sejina lidzinajas kamejas ziedam; zeltainie mati gluzi ka zaigojosa sega ieskava so liego stavu.
        Galls pats nezinaja, cik ilgi bija ta nostavejis ka apburts. Peksni nepazistamas sievietes tels saka balet, sarukt, lidz pavisam pazuda sfinksa. Galls nodrebeja ka atmodies no sapna un parvilka ar roku par pieri. Kas ar vinu notiek? Nekad nekas tamlidzigs ar vinu nebija atgadijies. Pametis visapkart izklaidigu skatienu, vins peksni ieraudzija sievieti baltas dranas. Vina guleja pie otras sfinksas pamatnes, un, sev par lielu parsteigumu, Galls konstateja, ka ta ir vina sieva.
        Valerija bija bezsamana. Vinas kermenis bija auksts, plati ieplestas acis - stiklainas. Parbiedetais Galls pacela vinu un, ienesis blakustelpa, noguldija gulta. Valerija nodrebeja un atvera acis.
        - Kas notika ar tevi, mila? Ka tu seit nokluvi? - noraizejies vaicaja Galls.
        Jauna sieviete sarkdama atzinas, ka gribejusi velreiz paskatities uz sfinksam. Kad atnakusi uz sejieni, vinu parnemusas neizskaidrojamas jutas. Sakuma vina redzejusi viziju, par kuru tulit pastastija, bet to, kas noticis, nekadi nevareja atcereties.
        Divaina sakritiba, ka sieva bijusi lieciniece tikpat fantastiskai vizijai ka vins pats, legatu parsteidza. Par to, ko piedzivojis pats, vins neteica ne varda, aizveda Valeriju uz gulamistabu, iedeva nomierinosus pilienus, un vina aizmiga.
        Bet Galls guleja valejam acim, pardomadams notikuso. Peksni vina uzmanibu saistija viegla un harmoniska skana. No parsteiguma gluzi sastindzis, vins ieraudzija, ka sakustejas un paveras aizkars un ka uz slieksna paradijas ta pati sieviete ar rudi zeltainajiem matiem. Viegli ka ena vina aizslideja lidz istabas vidum un saka dejot. Vinas augumu ieskava tada ka caurspidiga dumaka, kuras gaisma mirdzeja dargakmeni un terpa izsuvumi, bet rudie mati vizuloja ka zelts. Plati ieplestam acim Galls veroja so divaino deju, kas atskiras no visa, ko vins bija redzejis lidz sim. Dejotajas lenas un graciozas kustibas bjja neizsakami plastiskas. Vinas lokanais maigais kermenis te izslejas, te saliecas ka niedre veja. Augstu paceltas rokas lava apbrinot vinas formu idealo pilnibu. Kustibas kluva aizvien straujakas un straujakas. Vina griezas uz pirkstgaliem un lidoja ka taurenitis, zeltainas cirtas plivoja gaisa, bet sudrabaina salle, ko vina tureja virs galvas, pieputas ka bura. Ar pusaizvertam acim un mazliet pavertam lupam vina skita esam kaisles iemiesojums. Dejodama aizvien atrak, vina driz vien parvertas
sudrabaina makoni, kura vinas auguma linijas pilnigi izgaisa.
        Galls ar smagu noputu piecelas, bet tad atkal atkrita spilvenos. Vai tikai vins nejuk prata?
        Satraukums nelava aizmigt, un tikai pret ritu vins uz paris stundam iesliga smaga miega.
        Kad Galls pamodas, nakts vizijas atstatais iespaids bija gandriz pagaisis, un vins nokaunejas par sim mulkibam, kas acimredzot bija parpules rezultats. Turpmakas nedelas laika nekas pardabisks nenotika, un dzive riteja savu gaitu. Galls nomierinajas un butu so epizodi pilnigi aizmirsis, ja vien ik reizi, kad vini atradas sfinksu zale, Valerija nebutu sudzejusies par galvassapem. Vina apgalvoja, ka jutot smacejosu aromatu, kas izraisa galvassapes. Ta ka neviens cits ipasu smarzu nejuta, visi Valeriju saka kircinat, bet Filatoss jokoja, ka laikam gan princesei Nuitai skauzot vinas skaistums un tapec ta uzsutot galvassapes, saindedama gaisu ar Valerijai vien jutamu aromatu.
        Kadu vakaru legats atgriezas majas ipasi noguris. Jau laizdamies miega, vins sajuta seja iesitamies aukstu pusmu un izdzirda jau pazistamo trisoso, harmonisko skanu, kas vinu pamodinaja. Atveris acis, Galls dazu solu attaluma no gultas ieraudzija sievieti, kuras vizija jau divreiz bija vinam radijusies. Soreiz vina izskatijas noskumusi, lielajas zilajas acis mirdzeja asaras. Pieslidejusi pie gultas, vina noliecas par Gailu un vara balsi cuksteja:
        - Pamodini mani! Atbrivo no drausmiga sapna, kas gluzi ka vazas saista manu kermeni! Cik briesmigi ir tik ilgi gulet, but nolemtai nekustigumam, kad dvesele klaino ka siksparnis, nespejot dzivot cilveka dzivi un negustot brivibu, kada pieskirta visam butnem s^ja pasaule! Ak, nac! Es atklasu tev noslepumu, un tu atgriezisi mani dzive. Nac tacu!
        Galls sajuta aukstas, maigas, gaisigas rokas pieskarienu. Vins jau celas un gluzi mehaniski bija gatavs sekot savai noslepumainajai viesnai, kad peksni atskaneja sausaligs kliedziens. Ta bija Valerija. Vinas acis bija plasi ieplestas im seja bailu izkemota. Taja pasa mirkli vizija izgaisa. Kad Galls beidzot atgidas, vins redzeja, ka stav istabas vidu; vinu kratija auksti drebuli. Ar grutibam sanemies, vins piegaja pie Valerijas gultas un vaicaja sievai, kas vinu ta izbiedejis.
        - Ak dievs, kadu sausmigu sapni es redzeju! - atbildeja Valerija, pieklaudamas viram. - Es redzeju, ka sfinksa ar sievietes galvu ienaca musu istaba un pacela par mums abiem savu smago akmens kepu.
        - Zveru pie Plutona un visam elles dievibam, ka vairs nesaubos - sis noladetas sfinksas ir noburtas! - dusmigi iekliedzas Galls. - Kops sie briesmoni atrodas mana pajumte, nav vairs miera ne dienu, ne nakti.
        Un vins pastastija sievai par savam vizijam, piebilzdams:
        - Rit pat liksu tas aizvakt uz paviljonu darza gala. Man sie kaimini ir lidz kaklam. To pirmais saimnieks, skiet, gluzi pamatoti tas paslepa zem zemes.
        Valerija atbalstija vira nodomu, lai gan vinai loti patika sfinksa ar viriesa galvu. Galla sajusma par siem makslas darbiem bija noplakusi, un tika nolemts, ka nakamaja rita sfinksas tiks izraiditas.
        No rita pirms brokastim ieradas Filatoss un Pentaurs. Pirmais - macit Valerijai grieku valodu, otrais - ar sava templa liigumu. Galls uzaicinaja abus pie galda un, malkojot vinu, ka pa jokam piedavaja draugiem piedalities sfinksu izraidisana par to, ka tas trauce vinu mieru.
        Redzot viesu izbrinu, Galls isi pastastija par savam un sievas halucinacijam, tad smiedamies piebilda:
        - Ja velaties, pec brokastim iesim visi paverot, ka sfinksas tiks parvietotas. Es gan tas izraidu, tomer nebut nevelos, lai tas tiktu sabojatas.
        Kad saimnieki un viesi iegaja sfinksu zale, tur jau stradaja vesels bars vergu. Pie pasiem pakapieniem bija nolikti veltni, un vairaki cilveki rosijas ar virvem. Sededams statujas mugura, viens no vergiem tina tauvu ap sfinksas kaklu. Peksni vins neuzmanigas kustibas del zaudeja lidzsvaru un instinktivi piekeras pie lotosa zieda. Pats to nemaz nemanidams, vins nospieda zieda auglenicu.
        Kaut kas nokrakskeja, un sfinksa lenam izkustejas no vietas, paverdama lielu dobumu pamatne.
        Vergs izbili iekliedzas un novelas zeme, bet klatesosie sausmas atkapas: kur tas redzets, ka sfinksa kustetos. Galls pirmais pieskreja pie sfinksas un parsteigts iesaucas:
        - Skatieties! Pamatne ir dobums, bet tur, ja nemaldos, gul mumija.
        Pienaca ari parejie un zinkari ielukojas pavertaja pamatne. Uz purpurkrasas spilveniem ar panteras adu uz kajam tur, spriezot pec gaisajiem, garajiem matiem, atradas sievietes kermenis. Vinas seja bya apsegta ar sadzeltejusu audeklu.
        Galls nepacietigi norava apsegu un aiz parsteiguma sastinga, neticedams savam acim: vina prieksa bija nakts vizijas redzeta sieviete. Erikso guleja sava sarkofaga gluzi ka vaska figura. Saules staru apmirdzeti, neskaitamas krasas zaigoja vinas kaklarotas dargakmeni.
        - Ta tacu ir ista Afrodite! Nekad neesmu redzejis briniskigaku cilvecisku butni! - sajusma iesaucas Filatoss.
        Tad, pieversies priesterim, piebilda:
        - Paskaties, Pentaur! Vai tu kadreiz esi skatijis tik labi saglabajusos kermeni? Tadu makslas darbu speja radit vienigi tavu sencu dizena zinatne.
        Priesteris noliecas un pec uzmanigas apskates piebilda:
        - Es nekad neesmu redzejis neapsaitetu, turklat tik labi saglabajusos mumiju. Luk, tur, lidzas kermenim, ir ladite, varbut taja slepjas sa noslepuma izskaidrojums.
        Galls veikli izvilka nelielu zilonkaula laditi un atvera to. Ladite atradas divas nelielas pudelites un plans papirusa tistoklis.
        - Ta ir tava joma, cienijamo Pentaur, izlasi mums, kas tur rakstits! - sacija legats, sniegdams egiptietim tistokli.
        Priesteris saka lasit, un vina bronzas krasas seja paradijas izbrins.
        - Luk, kas seit rakstits: Pievieno siltam vinam pusi no dzeltenas pudelites satura, pec tam lenam, pilienu pa pilienam, ielej so maisijumu man mute, - izlasija Pentaurs.
        Visi parsteigti saskatijas. Mikla kluva vel neizprotamaka. Galls ierunajas pirmais:
        - Draugi, meginasim ieverot so noradijumu! Parejais ir dievu zina. Vispirms iznemsim so noslepumaino liki un novietosim tur, uz sola. Bet tu, Fila- tos, liec atnest kausu silta vina.
        Vini uzmanigi pacela Erikso un iznesa darza. Kermenis bija elastigs. Dienasgaisma tas izskatijas peleks ka zeme, nagi un plaksti bija zilgani.
        - Vina ir mirusi! Kada gan likteniga nolemtiba vinu, tik jaunu un neparasti skaistu, ir aprakusi saja sarkofaga? - lidzjutigi sacija Valerija.
        Tobrid atgriezas Filatoss ar vina kausu, kura Pentaurs atbilstosi noradijumam ieleja pusi skidruma no dzeltenas pudelites. Vins saka putot un kluva asinssarkans. Erikso sakostos zobus izdevas atvert vienigi ar dunca asmeni. Un tad vinas mute ielija pirmas vina lases.
        Sakuma nekas nemainijas, un skidrums lenam pazuda kaut kur ieksa. Klatesosie bija nostajusies visapkart solam un nenolaida acis no Erikso. Tad kermenis pamazam zaudeja zemes nokrasu, pazuda zilganums no nagiem un plakstiem, ada kluva aizvien baltaka, lidz saka sartoties. Stundas ceturksnis visiem skita gars ka muziba. Peksni tadas ka trisas parskreja par nekustigo kermeni, mazas rokas konvulsivi saznaudzas un smaga noputa izlauzas no vinas krutim.
        - Vina ir dziva! Zveru pie Jupitera bardas, vina ir dziva! - uzgavileja Galls, alkaini noliecies par sievietes kermeni.
        Guletaja jau ritmiski elpoja, vinas skropstas triseja, un bija jutams, ka acis teju teju atversies.

Vai sis acis bus tikpat zilas ka vizijai? legatam ka zibens prata iesavas doma.
        Atbilde uz so jautajumu nebija ilgi jagaida. Jaunas. daudz specigakas trisas parnema sievietes maigo kermeni, un tad vina lenam piecelas sedus un atvera savas lielas, ka Egiptes debesis zilas acis, kas tagad bailigi lukojas uz apkartstavosajiem svesajiem cilvekiem. Tie savukart atkapas parcilveciskas bailes no sis neparastas butnes.
        Vairakas minutes aizriteja nospiedosa klusuma. Nepazistama piecelas no sola, tacu tulit pat atsliga pret sienu - vinas kajas triceja un atteicas klausit. Pec briza sieviete egiptiesu valoda jautaja:
        - Kur es atrodos? Kas jus esat, man svesie laudis?
        Vienigi Pentaurs vinu saprata un, piegajis tuvak, maigi atbildeja:
        - Tu atrodies starp draugiem. Tacu vispirms atklaj mums, berns, ka tevi sauc un kas tu esi.
        - Mani sauc Erikso. Esmu liela maga Amenbo- tepa gaisrege. Manu kungu ciena un no vina baidas visa Memfisa. Tsvi, mans tevs, es pec terpa pazistu: tu esi Izidas liela templa priesteris. Pienem manus cienas apliecinajumus!
        Tb teikusi, vina zemu paklanijas priesterim.
        - Esi mans aizstavis! - vina turpinaja. - Paludz siem nepazistamajiem cilvekiem nestuves, lai es varetu atgriezties majas. Vai, vel labak, aizsuti kadu pakal manam pundurim Bizu un musu nesejiem.
        Nozela un lidzjutiba paradijas egiptiesa seja. Vins jau grasijas atbildet, kad Filatoss nepacietigi iejaucas saruna:
        - Ko vina saka? Pastasti mums, Pentaur. Vai tad tu neredzi, ka mes vai mirstam aiz zinkaribas?
        - Zveru, ka vinam taisniba! - iesmejas Galls.
        Vini sarunajas griekiski. Varat iedomaties, cik
        parsteigti abi jutas, kad Erikso, pagriezusies pret viniem, priecigi jautaja:
        - Jus esat grieki? Nu, protams, jus esat priesteri, kas ieradusies no manu sencu zemes! Ak, cik es esmu prieciga! Sakiet, kur es atrodos? Es gribetu atgriezties majas, jo esmu loti nogurusi un izsalkusi.
        Kadu bridi padomajusi, vina piebilda:
        - Man jaredz Bizu! Nesaprotu, kapec vins nav precizi izpildijis manus noradijumus!
        Tagad visi saprata, ko Erikso teica, jo vina runaja griekiski, un vinas vardi izraisija vispareju interesi. Tomer neviens neuzdrosinajas bez ieprieksejas sagatavosanas atklat sievietei baiso patiesibu, ka kops ta briza, kad nezinami celoni bija pamudinajusi vinu gulties sfinksas pamatne ierikotaja sleptuve, ir aizritejusi daudzi gadsimti.
        Pirmais sanemas Galls. Panemis Valeriju aiz rokas, vins piegaja pie Erikso un draudzigi teica:
        - Tu esi manas majas. Ta ir mana sieva Valerija, vina tagad bus tev masas vieta. Mes abi sveicam
        tevi musu nama. Tu teici, ka esi izsalkusi. Atlauj man tev piedavat cienastu, lai tu atgutu spekus, bet par parejo parunasim velak.
        Erikso pateicas un gaja viniem lidzi uz trikliniju, kur jau bija klats galds. Tacu vina izskatijas noraizejusies un ar aizdomam raudzijas visapkart. Izdzerusi kausu vina un apedusi dazus medus rausus, Erikso atkal ludza, lai vinu nogada m^jas.
        - Kas ir sis Amenhoteps, pie kura tu velies atgriezties? - jautaja Galls.
        - Ka, tu nepazisti Amenhotepu?! Tu nepazisti lielo magu, kas pavel dabas spekiem? Vinam kalpo izplatijuma gari, vins spej pacelties gaisa un ar vienu rokas vezienu uzburt pili! - iesaucas Erikso.
        Tad vina ar aizdomam piebilda:
        - Tu laikam zobojies par mani! Memfisa visi, sakot ar faraonu un beidzot ar pedejo udensneseju, pazist Amenhotepu un zina vina majokli Nilas krasta.
        - Un ka sauc faraonu, kura uzticibu iemantojis tavs kungs? - pajautaja Pentaurs.
        Erikso nobaleja. Acimredzot vinas sirdi modas apjausma par ko nezinamu un drausmigu, jo vina atbildeja klusa, drebosa balsi:
        - Dizais faraons Amess II - lai vinam dziviba, speks un veseliba - nesaja Kemas zemes divkarso kroni, kad es aizmigu. Sakiet tacu reiz, - vina iekliedzas, redzedama klatesoso izbrinitos un izbiedetos skatienus, - kur es esmu? Kas jus esat? Varbut jus esat tie ienaidnieki, par kuriem runaja Amenhoteps? Cik ilgi esmu gulejusi? Kur jus mani atradat? - jautajumu lavina nobira par klatesosajiem.
        Vinas vardos bija jutamas tadas skumjas un izmisums, ka visiem kluva meitenes zel. Galls piegaja pie Erikso, paspieda vinas roku un sacija:
        - Nomierinies un drosmigi uznem visu notikuso! Tu esi gulejusi loti ilgi, un laiks ir bez zelastibas iznicinajis visu, kas tev bija tuvs. Bet nekriti izmisuma, jo zelsirdigie dievi ir atvedusi tevi pie draugiem, kuri tevi miles un centisies aizstat zaudeto.
        Uzmanigi, vards pa vardam, Galls pastastija meitenei, kur un ka vinu atradis un kadas parmainas notikusas pasaule septinsimt astondesmit gados kops Amazisa valdisanas laikiem.
        Erikso klausijas, pavisam nobalusi, plati atplestam acim, piespiedusi rokas pie krutim. Kad meitene pilniba aptvera, ka no visa, kas kadreiz bija ap vinu, palikusas vienigi drupas, ka vina ir vientula saja svesaja pasaule, vinu parnema izmisums. Sakerusi rokas galvu, vina izmisigi skraidija pa trikliniju, sizdama sev pa krutim un plesdama matus. Beidzot nespeka nokrita uz gridas un saka raudat. Visi kluseja, saprazdami, ka nelaimigajai jalauj izraudaties. Tikai tad, kad Erikso asaru pludi izsika, Valerija nometas pie vinas uz celiem un saka mierinat, teikdama, ka vinu nama meitene atradis sev jaunu gimeni un jaunus draugus. Tad Valerija vinu piecela, bet Galls piedavaja vina kausu.
        Erikso automatiski paklausija. Vina izskatijas loti nomakta, tacu vins, skiet, atjaunoja spekus. Meitene izslejas un nogurusa balsi sacija:
        - Laujiet man apskatit mumiju un sfinksu, kura jus mani atradat! Kad es piramida aizmigu, tur mumijas nebija. Nesaprotu, kam ta varetu piederet!
        - Iesim. Es paradisu tev visus musu atradumus, - atbildeja Galls.
        Sfinksu zale viss bija palicis neskarts. Virves metajas uz plaksnem, veltni staveja pie pakapieniem, bet mumija guleja zeme. Ieraudzijusi abas sfinksas, Erikso klusi iekliedzas.
        - Abas ir seit! - vina uztraukusies nomurminaja. - Tatad Rameri vajadzetu gulet otra sfinksa. Varbut pamatne ir tuksa?
        - Nezinadami noslepumu, mes otraja pamatne neko nemeklejam, - atbildeja ne mazak satrauktais Galls, uzzinajis, ka otra sfinksa gul vel kada cilveciska butne.
        Tb dzirdot, Filatoss pacela rokas un ta ari parsteigts sastinga. Piedzivojums versas arvien plasaks, sasniedza negaiditus apmerus, un vins alka uzzinat vairak par neparasto dramu, ko Erikso vel nebija atklajusi. Taja bridi jauna meitene ieraudzija mumiju un, nosligusi uz celiem, saka to aplukot.
        - Ta ir Nuita Ak dievs, ko gan teiks Rameri, kurs vinu tik loti mileja? - Erikso satraukta cuksteja.
        Aizvien vairak un vairak vinu nospieda apzina par sava nodarijuma negaiditajam sekam. Kas noticis ar Amenhotepu? Vai vins ir miris?
        Vina to kaismigi velejas un cereja, ka tas ir noticis, jo tikai doma vien par maga dusmam uzdzina meitenei drebulus.
        - Paklau, Erikso! Pastasti, kadi apstakli izraisija tavu neparasto miegu! Mes esam pelnijusi, lai tu mums uzticies, - teica Galls, kurs lidz sim klusedams bija verojis jaunas meitenes sejas izteiksmi.
        Vins vairs nespeja apvaldit savu zinkari. Erikso saprata, ka vinai ir jasniedz paskaidrojumi siem cilvekiem, no kuriem tagad bija atkariga, tacu vispirms vajadzeja pardomat talakas ricibas planu, pirms modinat Rameri, lai ka vina velejas iespejami atrak ieraudzit telnieku.
        - Taisniba! Tev ir tiesibas zinat manu pagatni. Es jums pavestisu senu noslepumu,
        - vina atbildeja, rugti pasmaidijusi un lepni izslejusies.
        Apsedusies lidzas Valerijai uz sola, Erikso lakoniski, ar daziem sapratigiem isinajumiem pastastija par savu dzivi pie maga, par savu milestibu uz Rameri un vina kaislibu uz Nuitu, princa Puarmas ligavu, pavestija par maga ieceri, ka darit iemilejusos laimigus, un viltibu, ar kuras palidzibu izmantojusi so planu sava laba.
        Kad vina pabeidza stastijumu, iestajas ilgstoss klusums. Talas pagatnes drama uz visiem bija atstajusi smagu iespaidu.
        - Vajadzetu atmodinat ari nelaimigo telnieku, - ieteicas Pentaurs. - Tas jadara tev pasai, tiesi tev, kas tik nepratigi esi rotalajusies ar uguni un uzdrikstejusies nakt saskarsme ar spekiem, kuru varenibu pat neapjauti.
        - Ja, Erikso, uzmodini nabaga Rameri! Luk, ladite ar pudelitem, - piebilda Galls.
        - Mes dosimies prom, lai tad, kad telnieks atmodisies, vins ierauga tikai tevi, kuru pazist. Es tulit atsutisu vinu.
        Erikso izklaidigi panema laditi un palika sezam, iegrimusi savas domas. Vienigi tad, kad Galls pats atnesa vina kausu, vina piecelas un klusedama ar zestu pateicas. Valerija un Galls ar draugiem devas uz blakus zali, lai pa aizkara spraugu verotu notiekoso.
        Vel bridi Erikso domigi sedeja. Tad, papurinajusi galvu, pieskreja pie sfinksas, veikli uzleca uz pamatnes un nospieda lotosa ziedu. Statuja tulit sakustejas, paverdama vinas acim tumsu iedobumu. Erikso noliecas par to.
        Bija redzams, ka vina nonem sadzeltejuso auduma gabalu un nomet to uz gridas. Tad meitene pieskreja pie galda, uz kura atradas kauss un ladite. Sagatavojusi dzerienu, vina atkal atgriezas pie sfinksas, apsedas uz iedobuma malas un ik pa bridim noliecas, acimredzot lai ielietu gulosa mute vinu.
        Pagaja stundas ceturksnis. Peksni Erikso strauji iztaisnojas un noleca uz gridas. Atskaneja neliels troksnis, un virs padzilinajuma paradijas viriesa galva. Bridi vins sedeja, sanemis to rokas, tad iz- kapa 110 sarkofaga, kura bya nogulejis tik daudzus gadus.
        Tas bija gara auguma kalsns jauns cilveks ar bronzas krasas adu. Vina lielas melnas acis izbrina un nemiera pilnas raudzijas uz nepazistamajiem prieksmetiem. Beidzot vins pamanija nobaluso Erikso, kas bija piespiedusies pie otras sfinksas un tureja rokas kausu ar atlikuso vinu. Priecigs smaids atplauka Rameri seja, atklajot vina sniegbaltos zobus. Atri piegajis pie jaunas meitenes, vins teica:
        - Ta atkal esi tu, Amenhotepa meita! Vai tu atnaci mani pamodinat? Pateicos tev! Tacu pabeidz savu labdaribu un lauj man izdzert so atlikuso vinu.
        Joprojam liksmi smaididams, vins iznema meitenei no rokam kausu un iztuksoja to. Tad, izstaipijis stingos loceklus, iesaucas:
        - Laikam esmu ilgi gulejis - rokas un kajas gluzi ka parakmenojusas. Saki, kadel nav atnacis tavs tevs pats, ka bija solijis? Pec tam, kad bija turejis savu solijumu un
        Vins apklusa, jo bija pamanijis mumiju. Nobalis vins noliecas un steidzigi lasija uzrakstu.
        - Nuita! - vins peksni iekliedzas, atkapies no mumijas. - Nuita! Vina ir mirusi gadu pec savam kazam. Ak, kadel gan Amenhoteps mani modinaja?!
        Bezgaligas sapes un izmisums skaneja sajos vardos. Noslidzis blakus mumijai, vins saka rugti raudat.
        Si aina pilnigi sokeja verotajus. Bija savadi redzet cilveku, kas apraudaja pirms septiniem gadsimtiem mirusu sievieti. Visa pieredzeta iespaida vini bija aizmirsusi, ka tam, kurs bija augsamcelies, si nave attiecas uz vakardienu, ka cilveka sirdi milestibai nav laika ierobezojumu un ka so jutu dieviska uguns ir muziga ka pati muziba.
        Beidzot Rameri piecelas un bezcerigi nosliga uz marmora sola, satveris galvu rokas. Peksni vina asaru aizmiglotais skatiens skara Erikso.
        - Amenhotepa meita, paskaidro man visu. Es neko nesaprotu. Redzu savas sfinksas Kapec tas iznemtas no piramidas? Ka tas kopa ar Nuitas mumiju nokluvusas saja nepazistamaja vieta? Kapec vina nav gulejusi tapat ka es? Cik ilgi esmu gulejis? Un kadel dizais aizbildnis mani pamodinaja, ja mana iemilota gajusi boja no kadas nezinamas, noslepumainas slimibas, ka vesta sis uzraksts?
        Erikso lenam piegaja pie vina - bala, ar drudzaini mirdzosam acim.
        - Otra sfinksa guleju es! - vina klusi sacija. - Mes ilgi gulejam, tik ilgi, ka pa to laiku faraonu valdisanas era ir beigusies, bet Memfisa parvertusies drupas. Mus nejausi atrada sveszemnieki. Vini mani sorit atmodinaja, un mes atrodamies pilseta, kuras musu laikos vel nebija
        - Tu esi zaudejusi pratu vai ari smejies par mani? - uzlekdams kajas, meiteni naidigi partrauca Rameri. - Runa! Atzisties, ka meloji! Atbildi, kapec sleptuve, kuru bija sagatavojis tavs tevs, ieguties tu, nevis mana milota Nuita?
        - Rameri! - vinu uzrunaja Erikso, nosligusi celos un ludzosi izstiepusi vinam preti rokas. - Uzklausi mani un piedod man, ja to spej. Ja ne, tad nogalini! Tu uzzinasi patiesibu. Milestiba, kuru tu man biji iedvesis, pamudinaja mani uz noziegumu.
        Uztraukuma drebosa balsi vina isi pastastija par savu milestibu un viltibu, aizstajot Nuitu ar sevi ceriba, ka atmodisies jauna un daila, bet princese pa to laiku bus novecojusi. Vina nezinot, kas kavejis istenot so planu, tacu esot parliecinata, ka vienigi sa nezinama apstakla del vini ir nogulejusi vairakus gadsimtus un pamodusies saja jaunaja un viniem svesaja pasaule.
        Salicis, smagi elpodams un savilcis rokas dures, Rameri klausijas vina.
        - Ak dievs! - vins nikni iekliedzas, atgruzdams Erikso. - Riebekle, ko tu esi izdarijusi? Kadam mokam tu esi mani nolemusi?
        Dusmas vai pratu zaudejis, vins mekleja aiz jostas aizbazto dunci.
        Galls uzskatija, ka pienacis laiks iejaukties, un Pentaurs tam piekrita. Abi paris lecienos nokluva pie Erikso, kas vel arvien bija nometusies uz celiem un neko nedarija, lai sevi aizsargatu. Ieraudzijis priesteri un nepazistamu cilveku svesada apgerba, Rameri nolaida roku. Naida saviebta seja noskaidrojas, kad priesteris uzlika roku uz vina pleca un egiptiesu valoda sacija:
        - Attopies, mans dels, un drosmigi, ka jau tas virietim pieklajas, uznem to, ko tev lemusi dievi. Si nelaimiga butne ir grekojusi milestibas varda. Lai cik lielas ir tavas bedas, tu nedriksti but cietsirdigs. Sodu ir pelnijusi nevis Erikso, bet gan tas neuzmanigais mags, kurs pielava, ka vina uzzina so noslepumu un si baismiga, noslepumaina dzira noklust vinas rokas.
        - Cienitais tevs, tatad viss, ko dzirdeju, ir taisniba? Vai ta var but? - nomurminaja Rameri.
        - Diemzel! Mans dels, viss ir taisniba, un viss ir iespejams, ja jau tu esi dzivs. Tevi sauc par Rameri, vai ne? Rameri, tava nelaime dievi tomer ir bijusi zelsirdigi. Sis majas saimnieka cildena Galla persona vini tev ir devusi draugu un aizbildni, kas palidzes iekartot tavu jauno dzivi. Ja tu, tapat ka Erikso, runa griekiski, tad jiis sapratisit viens otru.
        - Es runaju griekiski, - klusu atbildeja egiptietis.
        - Priecajos to dzirdet, - sacija Galls, paspiez- dams vina roku. - Nelaujies izmisumam! Tavas bedas ir lielas un saprotamas, tacu mes tas centisimies tev atvieglot. Tu esi zaudejis miloto sievieti, tomer laiks dziede visas bruces, un seit tu atradisi draugus. Tu esi izcils makslinieks! - turpinaja Galls, radidams uz sfinksam. - Maksla tev sniegs mierinajumu un palidzes aizmirsties. Dzivo mana nama ka mans draugs un bralis. Sis nams ir pietiekami plass, lai tu varetu te ierikot darbnicu, kadu vien velies. Tagad iesim, tev jaatgust speki.
        Rameri stingri paspieda jauna patriciesa roku.
        - Pateicos tev par tavu augstsirdibu im labajiem vardiem. Jau ieprieks ludzu piedot, ja grekosu pret jfisu parazam.
        - Tu ieraudzisi savus jaunos laikabiedrus, un var gadities, ka vini nav sliktaki par ieprieksejiem, - jautri atbildeja Galls, sirsnigi apskaudams jauno cilveku.
        Pa to laiku Pentaurs piecela kajas Erikso. Pagriezies pret vinu, telnieks skumji, tacu bez naida sacija:
        - Neraudi, nepratiga! Tu esi vienigais, kas palicis no manas pagatnes. Labak busim draugi.
        Erikso zilas acis liksmi iemirdzejas. Satverusi Rameri roku, vina to noskupstija.
        Galls pavadija savu jauno draugu uz vannasis- tabu. Vins velejas, lai Rameri atsvaidzinas un atbrivojas no asa, smaciga aromata, kas no vina vedija.
        Legata kaldarijs bija iekartots ar romiesiem raksturigo izsmalcinato greznibu. Vanna bija darinata no porfira, sienas izgreznotas ar statujam un apgleznotas - tur bija juras skati ar tritoniem, sirenam un citam udens dievibam. Ar purpurkrasas audumu apvilkta gulasvieta aicinaja atpusties.
        Rameri aplukoja so greznibu ar naivu zinkari. Vina uzmanibu saistija Veneras statuja.
        - Cik ta ir briniskiga! Ka progresejusi jusu maksla! - vins sajusminati iesaucas, apbrinodams statuju. - Redzu, ka man vispirms vajadzes pamacities pie kada jusu telnieka, jo negribu atpalikt. Gail, ka tu doma, vai tas butu iespejams?
        - Protams, iespejams! Es seit pazistu briniskigu telnieku, vins ar prieku tevi pamacis. Man gan skiet, ka vinam nebus daudz ko macit tik izcilam maksliniekam ka tu. Tavas sfinksas ir pilnibas kalngals!
        - Paldies tev par uzslavu un solijumu mani iekartot.
        - Ar to vari drosi rekinaties! Atkartoju - tu atri vien apgusi to jomu, kura musu maksla apsteigusi jusejo. Pagaidam atputies un aprodi ar musu tikumiem un parazam. Velak tava maksla palidzes tev atgut dveseles mieru. Maksla tacu ir ka dieviska uguns, un tas, kuru ta silda un apgaismo, nevar justies vientuls. Si nemirstigo velte vienmer atjauno vina spekus, ar iedvesmu vada makslinieka roku un lauj vinam smelt no muziga avota nevistosi skaistus telus.
        Rameri skatiena mirdzeja prieks un lepnums.
        - Vai tu pats ari esi makslinieks, ja tik labi izproti makslas dizenumu?
        - Ne, - smaididams atbildeja Galls, - es neesmu makslinieks, es esmu filozofs! Esmu lasijis zinatniskus sacerejumus par makslu, esmu sapratis tas skaistumu un ta cilveka svetlaimi, kurs spej istenot savu domu.
        Vergi nomazgaja Rameri, iesmarzin^ja vina isos, cirtainos melnos matus un pasu ieterpa romiesu apgerba. Pec tam Rameri devas uz istabu, kur Galls un Filatoss ar daziem draugiem un klientiem apsprieda sisdienas nedzirdeto un savilnojoso notikumu.
        Visi zinkari aplukoja jauno egiptieti, kurs tik iznesigi valkaja togu, ka tas vinus pat parsteidza. Un tomer visa Rameri stava bija jausamas cita laikmeta atstatas pedas.
        Kad savstarpeja iepazisanas bija beigusies, visi pargaja uz atriju, kur driz vien ieradas ari Valerija un Erikso romiesu terpa, kas uz atru roku bija vinai pielagots no Valerijas dranam.
        Erikso piesaistija vispareju uzmanibu. Bija gruti noticet, ka si briniskiga jauna sieviete nesa uz saviem maigajiem pleciem tik daudzus gadsimtus.
        Visi pargaja uz trikliniju, kur vakarinas ka parasti aizriteja briva atmosfera, vienigi Rameri un Erikso bija domigi un nerunigi. Jaunie apstakli, neierastie edieni un latinu sarunvaloda, kuru vini nesaprata, - tas viss vinus sasaistija. Ari tad, kad aiz cienas pret cieminiem klatesosie sarunajas griekiski, Rameri nespeja iedzilinaties vinu problemas. Egiptietim nebija saprotami vinu spriedumi par Romas imperatoru, par prokonsula pavelem, par dekretiem pret kristiesiem un par legionu uzvaram. Vardu sakot, vins nespeja orienteties saja jaunaja dzive, kas mutuloja visapkart, un vina sirds sapigi saznaudzas, jo bija rugtas vientulibas parnemta.
        Ari Valerija bija neruniga. Vina nespeja noverst acis no Rameri, kurs bija iegrimis savas skumigajas domas: telnieka vina atpazina to pa pusei sfinksu, pa pusei cilveku, kas bija vinai paradijies kolosu atvesanas diena un tik divaini vinu saistija.
        Tagad, kad vizija bija vertusies realitate, jauna sieviete sajuta pret Rameri dzilas simpatijas un lidzjutibu, turklat sis virietis skita vinai apbrinojami pazistams. Vina sev nosolijas darit visu iespejamo, lai atvieglotu telnieka smago stavokli.
        Pec vakarinam Rameri versas pie Pentaura ar lugumu pastastit par tiem notikumiem, kas risinajusies pec vina aizmidzinasanas. Priesteris labprat piekrita. Apsedusies zem peristila arkades, abi egiptiesi vairakas stundas veltija visam vesturiskajam parmainam, kas bija skarusas vinu tevzemi no Ama- zisa slavas pedejam dienam lidz pat Romas ergla galigajai uzvarai. Kad priesteris bija beidzis, Rameri piecelas un pateicas vinam. Izskatijas, ka telnieks piepesi ir novecojis. Vina nogurusaja seja tik skaidri bija lasama nepieciesamiba atpusties, ka Galls steidzigi pavadija egiptieti uz vinam paredzeto istabu. Nodevis vina riciba divus vergus, legats noveleja labu nakti un aizgaja.
        Budams garigi un fiziski noguris, Rameri tomer nevareja aizmigt. Vins grozijas no viena sana uz otru, ieklausidamies pie durvim gulosa verga skalaja elpa. Rameri centas ne par ko nedomat, tacu velti: ka straume, kas izkapusi no krastiem, domas vinu sagraba sava vara un mocija. Ar klusu vaidu vins piecelas no gultas un saka staigat pa istabu. Pec briza bez speka noslideja uz kresla un aizklaja seju ar rokam. Vai tiesam vins zaude vai varbut jau ir zaudejis pratu?
        Vel vakar vins bija piedalijies Nuitas kazas, un vina atmina dzivoja katrs svinibu sikums: gan smaids, kas paradijas vinas lupas, kad vins deva norunato zimi, gan vinu saruna pedejas tiksanas nakti. Skiet, vina lupas vel aizvien kveloja atvadu skupsts. Bet sodien vins redzeja Nuitas mumiju, kas bija nogulejusi vairakus gadsimtus.
        Lai kur versas vina doma, ta allaz atduras pret so drausmo, neizprotamo noslepumu, un vinam nekadi neizdevas aizpildit bezdibeni, kas vinu skira no pagatnes un vel aizvien vinam bija vakar. Ne, tas nav iespejams! Tikai pirms kadam trim dienam vins redzeja faraonu kopa ar ta delu Psamme- tihu un visu gimeni, kad vini svinigi devas uz Pta templi, lai upuretu dievam, bet sodien vins ir pamodies pilseta, kuras toreiz vispar nebija. No vakardienas lidz sim ritam bija pazudusi vesela pasaule, aizraudama sev lidzi faraonus ar vinu valstibu un parverzdama gruvesos Memfisu.
        Rameri dobji novaidejas. Vinu parnema nepratigs izmisums, sirds saznaudzas, apjausot savu vientulibu saja jaunaja pasaule, kura vinu nekas nesaistija.
        Bija miris vina bralis, kas dzivoja Heliopole, - varbut ari sis pilsetas vairs nav; aizgajusi vina saule brala jauna sieva Nita un ari vina laba mate, kura dzivoja pie abiem. Radinieki, draugi, biedri - viss, viss parverties pislos. Neviena roka nepasniegsies preti un vinu nenoglastis. Neviena milosa sirds par vinu neaizliigs. Cilveki, kas vinu pienemusi, protams, ir laipni, tomer vinam - svesi.
        Lugties! Ja, ja vien vins spetu vel lugties! Rameri, tapat ka visi egiptiesi, bija dievbijigs, tacu drausmigais trieciens vina ieksejai un arejai pasaulei bija satricinajis ari vina ticibu. Vai tad Pentaurs ar rugtumu nebija teicis, ka Oziriss aizmirsts un nomainits ar Jupiteru? Vai nestastija, ka pedeja laika paradijies jauns Dievs - krusta sistais Dievs, kurs draudot uzvaret visus parejos dievus, jo uz Vina altara plust cilvecisku upuru asinis, labpratigu upuru asinis, vini ar prieku mirstot Vinam par godu.
        Rameri galva kaisa, deninos klauveja. Vins juta, ka smok nost saja plasaja, greznaja telpa. Peksni vina skatiens nejausi apstajas pie galda, uz kura atradas pirms vannosanas nonemtas darglietas. Luk, amuletu kaklarota, starp kuriem ir Ozirisa figura, kas veidota no lazurita. So statueti vinam uzdavinaja Nuita. Vins nekad no tas nebija skiries un simtam reizu bija skaitijis lugsanu, turot to rokas luk, kur vina glabins.
        Ar liksmu saucienu vins metas pie galda, nonema statueti no kaklarotas un piespieda pie lupam. Tad, nokritis uz celiem, saznaudza to pret debesim izstieptajas rokas. Lampas gaisma apspideja figurinu, veidojot ap to tadu ka oreolu.
        - Oziris, visa esosa tevs, pazemes valstibas visvarenais valdniek, Ra - Saules dievs, kas sasildi ar saviem stariem visu pasauli! Kapec tu pameti savu tautu? - vins godbijigi murminaja. - Tu mani cietsirdigi sodiji par to, ka es vieglpratigi rotalajos ar dabas spekiem. Piedod man! Apzelojies par mani, dizenais dievs! Es ticu tev, Oziris, un noliecos tavas varenibas prieksa! Kads cits dievs gan spej tevi aizstat? Kas cienigaks par tevi sanemt upurus? Apkauno nomaldijusos, kas tevi nav iepazinusi! Ak, iedvesmo manu roku, lauj man no jauna radit tavu telu visa ta nevistosaja slava un bezgaligaja vareniba, lai visi tevi atzitu un locitu celus tava prieksa!
        Rameri acis liesmoja ekstaze, un kaismiga lugsana pacelas preti dievibai no vina izmocitas dveseles, preti dievibai, uz kuru vins tiecas ar visu savu butni. Peksni vinam likas, ka dieva statuete sak augt un ka no tas plust gaisma, kas to atdzivina un piepilda ar varenu speku. Dieva tels aizvien auga un auga, un to ieskava staru kuli; uz ta krutim tagad dega milziga liesma, izplatot visapkart zilbinosu gaismu. Dieviskais tels pauda dizenumu, no ta pluda dzivibas speks, un tas bez vardiem vestija mirstiga cilveka samulsusajai sirdij:
        - Nelaujies izmisumam, mans dels, mana elpa! Es nemirstu, neviens mani nevar atstadinat, jo esmu muzigs! Laiku vainags ir man galva, un vienigi laiks, kas nes uz saviem sparniem paaudzi pec paaudzes, dod man noteiktu veidolu. Tas, kurs man tic, vienmer mani pazis. Milestibas uguns, kas liesmo ticiga sirdi, apskaidros vinu un atklas vinam manu patieso veidolu, jo es mitu ikvienas manis raditas butnes sirdi. Lugsanu aizrautiba tu visur atradisi mani nemainigu - gan svetvietas paena, gan Jupitera troni vai krusta - muzigas dzivibas simbola. Visos veidos esmu vienots un rodu izpausmi visur, kur kaut viens manis raditais izdves vardu
Dievs!
        Vizija pagaisa, stari apdzisa, atstajot aiz sevis vienu mirdzosu punktu, tad pazuda ari tas. Rameri nolaidas uz zemes no tiem noslepumainajiem augstumiem, kur mit patiesiba un uz kurieni vinu bija aizravusi ekstaze. Tagad vins izbrinits aplukoja figurinu, kuru tureja roka, - cik nieciga ta skita pec dizenuma, ko bija skatijis. Toties vina dvesele valdija priekpilns miers, tagad vins vairs nebija vientuls, jo bija atradis savu dievu. Vinam piedereja magiska formula, ka pazit dievu visas ta izpausmes. Un, tapat ka kadreiz, vins vares nolikt pie ta kajam savu sirdi un talantu.
        Pateicibas un milestibas uzpluda Rameri piespieda statueti pie lupam un devas pie miera. Miegs vel nenaca, tacu domas bija rimtas un prieka pilnas. Rit pat vins paradis cienu dievain, kaut ari ta jaunaja veidola. Vina darbigaja prata jau rosijas doma izveidot dieva telu tadu, kadu tikko bija skatijis. S         Domajot par siem jaunajiem planiem un projektiem, vinu uzveica miegs, tomer prats darbojas ari miega. Tagad vins aiztraucas milziga augstuma bezgaligaja izplatijuma. Visapkart peldeja makoni un spideja saule. No sa gaismas un enas maisijuma vins meginaja radit formu, kas izteiktu Dievibas noslepumu. Tas vinam nekadi neizdevas; gaisma un enas kusa vina rokas, tomer ar katru meginajumu vins celas aizvien augstak un augstak. Peksni vins atradas briniski zila bezgaliga plasuma un vina prieksa pacelas gigantiska aizsegta figura, kas izstaroja tik specigu gaismu, ka Rameri nespeja to izturet.
        - Ak, kadel gan es nevaru redzet cauri gaismas parsegam, kas slepj tevi, ak, visvarena, zelsirdiga dieviba! Atlauj man uzlukot tavu veidolu, lai paraditu to laudim ta patiesaja skaistuma un dizenuma!
        Tad atskaneja harmoniska, varena balss: - Uz savas dveseles sparniem tu pacelies lidz Visvarena tronim, tacu Dieva patiesais veidols tev jarada atbilstosi savas sirds sapratnei, jo neesi spejigs aptvert visu pasauli Atgriezies uz Zemes un radi visu, kam piemit skaistums, labestiba un harmonija, - luk, tas ir Dieva istenas iezimes!
        III
        Nemanami aizriteja dienas. Filatosa un Pentaura pavadiba Rameri apskatija Aleksandrijas templus un ieverojamakos piemineklus, jusmoja par lagidu savaktajam makslas un zinatnes vertibam, tacu zinkare par vina personu mulsinaja telnieku un atstaja tik smagu iespaidu, ka vins visbeidzot pat neizgaja no legata majas. Seit vins bija savu labvelu augstsirdibas un labestibas ieskauts.
        Savukart Erikso piemerojas apstakliem apskauzami atri. Apkartejo lauzu zinkare, kas telniekam bija tik netikama, vinai gauzam patika, ta meiteni uzjautrinaja un iedvesa vinai pasapzinu. Neparasta vests, ka Galla uzietajas sfinksas atrastas divas dzivas butnes no faraona Amazisa laikiem, zibensat- ruma aplidoja Aleksandriju un vilinaja uz legata viesmiligo namu apmekletaju barus. Un visi sajusminajas par Erikso neparasto dailumu. Vinas pieludzeju pulks auga, un pie ta, protams, slepeni, piedereja ari majas saimnieks, kura dedzigaja sirdi griekietes zeltainie mati bija izraisijusi ugunsgreku, kuru vins pats deveja par makslinieka sajusmu.
        Lai gan Galls bija sirsnigi piekeries Valerijai, vinas atturigais dailums nobaleja lidzas sim spozajam taurenitim. Tomer jauna sieviete, kurai bija svesa gan greizsirdiba, gan koketesanas maksla, pastavigi izradija Erikso savu draudzibu, izturejas pret vinu ka pret sev lidzigu un lutinaja ar davanam un darglietam.
        Saja brivibas, greznibas un glaimu atmosfera Amenhotepa bijusi verdzene atplauka ka ziedins saule. Jautraja skaistule bija gruti saskatit sadru- muso un kautrigo meiteni, kura ka ena slideja pa maga nama plasajam telpam, muzigi slepdamas laboratorijas alkova no svesu cilveku skatieniem. Ta vairs nebija gustekne, kurai bija atlauts iziet arpus majas vienigi lielu religisko svetku reizes, turklat rupigi aizsegtai un vecas Tua modraja uzraudziba. Ar sausmam un pretigumu vina atcerejas so skumjo verdzibas laiku, kad vinas dailuma vienigie vertetaji bija Bizu un Tua un kad vina pati drebeja zem sava kunga barga skatiena. Protams, sievietes instinkts Erikso teica, ka vina patik Amenhotepam. Ne reizi vien meitene bija ieverojusi, ka maga nolaistajas acis iedegas kaisles uguntina, kad vina dejoja un dziedaja, sededama pie vina kajam. Parliecinajusies par to, Erikso vel stiprak ienida Amenhotepu, kas bija atnemis vinai visus jaunibas priekus. Ar slepenu tiksmi vina domaja par savu baismigo atriebibu.
        Dazkart Rameri, ieklausidamies vinas smieklos vai jautraja trieksana ar Gailu vai svesiniekiem, jautaja sev, ka gan iespejams lidz tadai pakapei aizmirst visu pagatni, meklet izklaidesanos un tik labi justies svesu cilveku sabiedriba. Dzilas domas iegrimis, vins pat nemanija, ka zeltcirtaina dailava apveltija vinu drumiem, dedzigiem skatieniem, kas lika saprast, ka vins nav aizmirsts.
        Redzot, cik skumjs un sadrumis ir Rameri, Valerija ar sev raksturigo delikatumu centas vinu izklaidet, atraisit vina energiju un radit merki, kas piesaistitu telnieku jaunajai dzivei. Lai to panaktu, Galls atlava vinai ierikot Rameri darbnicu. Bildams izskerdigi devigs pret Erikso, vins ir nedomaja ierobezot Valeriju, turklat Galls bija pilnigi dross par sievas stingro tikumibu, lai justu greizsirdibu.
        Rameri jutas bezgala priecigs, kad kadurit Valerija ieveda vinu liela telpa, kas tagad bija parversta par darbnicu. Seit bija sarupeti visi vajadzigie instrumenti, mals, marmora gabali, ka ari Griekijas labako telnieku darbu modeli. Si Valerijas sagadata velte bija isti karaliska, un Rameri ta bija divkarsi vertiga, tapec vins pateicas no visas sirds. Pret so kautro, nopietno jauno sievieti, kas divaina karta vinam atgadinaja Nuitu, telnieks juta dzilas simpatijas. Lielas samtainas acis bija tikpat sapnainas un mierigas. Pat tikamaja krusu balsi dazkart ieskanejas kas pazistams.
        Rameri vislabak jutas Valerijas sabiedriba. Vina prata nomierinat, kad lepno egiptieti bija aizvainojusi kada pilsetnieka netaktiska, rupja zinkare. Pietika vinai ierimaties vai pasmaidit, lai aizdzitu grutsirdibu un slikto garastavokli, kas tik biezi vinu parnema sava vara. Apmierinata par Rameri prieku, Valerija ieteica telniekam uzsakt kaut ko nopietnu, piemeram, izveidot kada dieva vai dievietes statuju templa izgreznosanai, lai iemuzinatu savu vardu un izpelnitos jauno laikabiedru cienu un labvelibu.
        - Ja tev vajadzigs modelis, musu draugs telnieks Anaksagors to sagadas, - vina piebilda.
        - Es sekosu tavam gudrajam padomam, cela sieviete, tacu esi labdariga lidz galam un lauj man izveidot tavu krusutelu. Lai tas klust par manu pirmo veikumu jaunaja dzive! Man bus neizsakami patikami atveidot savas labveles sejas pantus, kas? tik loti atsauc atmina inanas nelaimigas Nuitas vaibstus.
        - Vai tiesam esmu tik lidziga princesei Nuitai? Cik tas divaini! - apmulsusi un nosarkusi jautaja Valerija. - Katra gadijuma es ar prieku atlauju tev veidot manu krusutelu.
        Kops sis dienas ar Galla atlauju, nereti klatesot ari Erikso, Rameri keras pie Valerijas krusutela radisanas. Diezgan biezi jaunie cilveki palika gandriz vieni, ja neskaita veco kalpotaju. Viniem tas kluva par vispatikamakajam stundam, kad vareja runat par pagatni. Telnieka stastijums izraisija Valerija aizvien lielaku interesi par Nuitu un Amenhotepu. Vina aizvien karstak velejas parliecinaties, vai tiesam ir tik lidziga egiptiesu princesei. Savukart maga liktenis izraisija jaunaja sieviete zelumu un lidzcietibu.
        - Zini ko, Rameri, manuprat, tavs pienakums ir meklet un atrast vietu, kur dzivs aprakts tavs nelaimigais draugs. Tevis laba vins radija brinisko dzerienu un tevis del kluva par sis trakas Erikso upuri: apmata kaisle pret tevi, vina nespeja paredzet savas ricibas sekas.
        - Vinas liela milestiba pret mani gan kaut ka atri ir norimusi, - zobgaligi piebilda Rameri. - Vina tik loti aiznemta ar legata Fullija, bagatnieka Tele- maka un citu patriciesu uzmanibas apliecinajumiem, ta aizravusies ar izklaidesanos un terpiem, ka par tadam mulkibam vairs nedoma.
        - Tikai nepievilies! Esmu manijusi skatienus, kuri liecina par gluzi pretejo - ka vina tev ir bezgala uzticiga, - smaidot atbildeja Valerija.
        - Vienigais, kas patiesam nav mainijies, tas ir Erikso naids pret Amenhotepu. Doma par vina atbrivosanu nepamet mani ne dienu, ne nakti, bet man ir nepieciesama Erikso palidziba. Tacu ikreiz, kad par to ieminos, vina vai nu izvairas no atbildes, vai ari vinas acis iedegas tads naids, ka neuzdrikstos uzstat. Katra gadijuma es izmantosu visu savu ietekmi un panaksu, ka vina kopa ar mani dosies uz Memfisu, lai palidzetu sajos meklejumos.
        Pec dazam dienam saruna atkal ievirzijas par Nuitu un par vinas noslepumaino navi. Rameri uzskatija, ka bedas, ko radija vina pazusana, iedragaja princeses veselibu, tacu nekadi nespeja izskaidrot to, ka zibens vinu vareja nogalinat pie Ozirisa kapa. Tad Valerija ieminejas, ka sa noslepumaina notikuma pedas varetu but saglabajusas uz Nuitas kermena, - atliek vienigi attit mumiju.
        Uz sadu padomu Valeriju mudinaja slepena velme parliecinaties par savu lidzibu ar miruso Nuitu. Vina jau sen biitu apskatijusi mumiju, ja vien nebutu baidijusies apbedinat telnieku, aizskarot vina religiskas jutas.
        Pirnu^a mirkli Rameri biedeja pat doma par pieskarsanos kermenim, kas sagatavots muzibai. Ka istens egiptietis vins baidijas ari sabojat Nuitas astralo kermeni, jo pec saisu nonemsanas vinas fiziskais kermenis tiktu paklauts sairsanai.
        Tacu dveseles dzilumos ari Rameri pats alka velreiz skatit milas un maigas sejas pantus un uzzinat Nuitas noslepumainas naves celoni, tapec lava sevi viegli parliecinat. Vel jo vairak tadel, ka Valerija nosauca vairakus Aleksandrija dzivojosus balzametajus, kuri pec tam saites atkal savestu kartiba. Ari Pentaurs vai kads cits priesteris neatteiktos atkartot apbedisanas ceremoniju. Valerija uzskatija, ka kermenis jaapbedi pilsetas kapseta un ka tas nedrikst metaties apkart ka nevajadziga lieta.
        So vina apsleptajai velmei atbilstoso argumentu uzvarets, Rameri beidzot piekrita. Tika nolemts atvert kasti, kura atradas mumija, jau nakamaja rita.
        Diena iegadijas veiksmiga. Galls bija uzaicinats uz dzirem pie prokonsula. Erikso kopa ar kadu damu, ar kuru bija iedraudzejusies, gribeja doties uz cirku, bet Valerija, kurai nepatika gladiatoru cinas, nolema palikt majas. Ta nu vini vareja but drosi, ka neviens netrauces.
        Kad Galls un Erikso aizbrauca, Valerija un telnieks devas uz attalo telpu, kur legats bija licis novietot mumiju, kad uzzinaja, kadas attiecibas bija saistijusas miruso un telnieku. Kas attiecas uz abam sfinksam, tad tas tika svinigi uzstaditas iepriekseja vieta.
        Ne bez manticigam bailem Rameri panema instrumentus un saka atvert kasti. Inkrustetais vaks padevas viegli. Vini ieraudzija apsaitetu kermeni, kas specigi smarzoja pec svekiem. Satrauktais Rameri bezspecigi atspiedas pret sienu un ar roku aizsedza acis. Saja mirkli aizritejusie gadsimti izgaisa un vinu atkal parnema milotas sievietes zaudejuma sapes.
        Atri parvarejis vajuma bridi, vins izslejas un drudzainam, nepacietigam kustibam, Valerijai piepalidzot, saka atritinat saites. Ari vina bija loti uztraukusies: drebuli skreja par kermeni, bet sirds skumigi saznaudzas.
        Driz kermenis bija atbrivots, un paradijas daila sievietes galva, ko ieskava garu melnu matu cirtas. Kermenis bija briniskigi saglabajies, vienigi ada vietam nomelnejusi. Pateicoties balzametaju prasmei saglabat mirusa cilveka pedejo brizu izteiksmi, Nuitas seja bija sastingusas neizsakamas ciesanas un sausmas. Pusatvertas lupas atklaja ciesi sakostus zobus; uz vaiga, pleca un rokas bija saskatami divaini gari un dzili apdegumi. Kad Rameri atbrivoja lika labo roku, atklajas, ka plauksta un pirksti bija paroglojusies.
        No Rameri krutim izlauzas zelabains kliedziens. Vai gan iespejams, ka zibens tik drausmigi butu izkroplojis Nuitu? Vai vina nav kluvusi par kada nedzirdeta nozieguma upuri?
        Asaram plustot, vins pieklava pie lupam so mazo rocinu, kuras karsto un milestibas pilno spiedienu vins, ka likas, juta vel tagad. Saja mirkli vins aizmirsa gan Valeriju, gan savu jauno dzivi - vina acu prieksa bija atdzimusi pagatne.
        Valerija klusu izgaja, atstadama vinu vienu.
        - Laimiga Nuita! Ka tevi mil! - jauna sieviete nocuksteja, un vinas sirds saznaudzas greizsirdiba un skumjas.
        Izraudajies Rameri apsedas lidzas mumijai un, nenolaizdams acu no dievinatas sejas, iegrima rugtas pardomas.
        Vins bija nolemis lidz ritausmai palikt pie mirusas, bet no rita doties uz Izidas templi pec balzametajiem. Tacu divaino apdegumu atklasana mainija domu virzienu un atmodinaja vina naidu pret Erikso.
        Tikai vina bija Nuitas noslepumainas naves un vina pasa nelaimes vaininiece! Ja ari Amenhotepa plans kadu iemeslu del nebutu istenojies, tomer pamodusies biitu vini abi - Rameri un Nuita. Ja vini butu kopa, kada gan viniem butu beda par aizritejusajiem gadsimtiem? Zem Valeriana sceptera varetu baudit dzivi un justies laimigi tikpat liela mera ka tad, ja valditu Amess II. Un peksni si sveszemniece, kuru vins nekad agrak nebija redzejis, iedrosinajas iejaukties vina likteni un ievirzit to cita gultne! Nepateiciga verdzene, kas bija sasaistijusi milzi - savu pavelnieku!
        Cauri sim niknumam un naidam neatvairami lauzas uz am velme uzzinat Nuitas naves celoni.
        Peksni vina galva uzzibsnija lieliska doma. Vai tad nav cilveka, kurs spej ielukoties pagatne un nakotne? Vai tad Egiptes liktena paregojums nav piepildijies? Ja laimigas nejausibas del Amenhoteps nav gajis boja, tad vins turpina gulet sava pazeme. Vajag tikai vinu atrast un atmodinat, gan vins zinas pastastit, kas noticis Ozirisa kapenes. Vins, Rameri, dosies uz Memlisu meklet Amenhotepu, tiklidz bus apbedijis Nuitu. Varbut pat agrak, lai mags varetu aplukot vinas kermeni. To Rameri izlema pavisam noteikti. Sava nepacietiba vins gribeja doties cela jau nakamaja rita.
        Atgriezusies no cirka, Erikso vakarinoja divata ar Valeriju. Kaut gan vina bija izbrinita par Rameri prombutni, tomer neiedrosinajas izjautat Valeriju, jo patriciete skita domiga, norupejusies un mazruniga. Pec maltites katra devas uz savu istabu.
        Erikso istabai bija grezna apdare, taja bija milzums spozu, dargu niecinu, kas romietem tik loti patika. Galls ar sievu bija meiteni vai apberusi ar davanam un uzposusi vinu ka lelliti. Abus uzjautrinaja sis skaistas butnes naivais prieks un vetraina pateiciba.
        Tobrid Erikso pat ar skatienu nepagodinaja nedz so grezno iekartojumu, nedz lielisko zelta izsuto zida salli, kas guleja uz galda. Maza negeriete uz to noradija ka uz patriciesa davanu. Erikso klusedama pamaja ar galvu un turpinaja staigat pa istabu. Dveseles dzilumos Erikso bija greizsirdiga uz Valeriju, vinai loti nepatika abu sarunas un tas, ka telnieks veidoja patricietes krusutelu. Erikso gribejas pastavigi abus noverot, tacu specigaka par greizsirdibu izradijas tieksme baudit brivibu un izklaideties.
        Sodien Valerijas klusesana un raizpilnais izskats Erikso skita aizdomigs. Vini visu dienu bija majas vieni. Kas gan starp abiem noticis, ja Rameri neieradas uz vakarinam? Pec ilgam pardomam Erikso pasauca negerieti un pajautaja, kur ir telnieks. Ta uz bridi izgaja un driz atgriezas ar zinu, ka Rameri kops pasa rita atrodas istaba, kur novietota atrasta mumija, un ka vina vergs nezinot, kad vins atgriezisoties.
        Erikso greizsirdiba tulit novirzijas uz citu objektu. Tatad vins apraud Nuitu! Vinai tulit sagribejas redzet, ko vins dara pie sa veca lika.
        Steidzigi sakartojusi savu terpu, Erikso aplika ap kaklu zelta kediti ar skarabeju. So darglietu vina bija nozagusi Amenhotepam, domadama, ka ta izraisa milestibu. Un tagad vina to aplika ap kaklu, lai gan ta izplatija specigu un nepatikamu smardu.
        Pasapzinigi ieskatijusies spoguli, Erikso uz pirkstgaliem devas noraditas istabas virziena. Caur aizkaru spraugu vina ieraudzija Rameri sezam pie atvertas kastes. Pie vina kajam metajas saites. Bronzas lampa uz augstas pamatnes apgaismoja telnieka drumo un skarbo seju. Erikso ka ena aizslideja vinam aiz muguras un par plecu paraudzijas uz liki. Vina tulit pazina Nuitu, un vinu parnema traka greizsirdiba.
        Rameri atri pagriezas: lai cik viegli bija meitenes soli, telnieka smalka dzirde bija tos uztverusi. Ieraudzijis Erikso, vins sarauca uzacis un, satveris vinas roku, bargi teica:
        - Skaties! - un noradija uz mumiju. - Tas ir tavu roku darbs. Ja tu nebutu iejaukusies mana dzive, Nuita tagad butu dziva un es nejustos tik vientuls!
        Erikso izrava roku im nobalusi atkapas.
        - Ja! - vina cuksteja, nolaizdama acis. - Ja nebutu manis, vina butu dziva, un tu to apraudi. Amenhotepa verdzene speja ienemt Nuitas vietu tikai sfinksa, bet nespeja vinu aizstat tava sirdi. Es apzinos savu nepratu, tacu nav manos spekos kaut ko mainit.
        Erikso staveja puspagrieziena, un si poza reljefi iezimeja vinas lokana auguma liniju pilnibu. Rameri pamodas makslinieks. Nevilus vins salidzinaja so trauslo skaistumu ar raupjo sievieti, kiiru ka modeli bija atsutijis Anaksagors. Ne, tiesi Erikso ir ideals materials Izidai, Aurorai vai Psihei. Apbrina mazinaja Rameri naidu, un vins jau gandriz zeloja so bernu, kurs bija grekojis milestibas del un kurs galu gala bya vienigais, kas vinam palicis no pagatnes.
        - Piedod man, Erikso! Cietsirdigos vardus man lika izrunat tikko pardzivoto stundu sapes, - vins teica skumigi un bez naida. - Es nedrikstu aizmirst, ka tu ta rikojies savas berniskigas neapdomibas del un nespeji izvertet savas ricibas sekas. Es centisos aizmirst sapes, ko esi man sagadajusi. Mes nevaram but ienaidnieki, mes esam avariju cietusie un atrodamies uz vientulas klints.
        Erikso balaja seja ielija sartums, par vaigiem saka plust asaras. Vina nokrita uz celiem un piespieda galvu pie telnieka rokas.
        - Ak Rameri, nenosodi mani par so kludu! Es pati nezinu, ka viss notika. Tu- biji pirmais virietis, kas izraisija milestibu mani - verdzene, kura bija muzigi ieslodzita Amenhotepa nama. Noslepta laboratorijas nisa, es tveru katru tavu vardu. Tavas atnaksanas dienas man bija svetki: es baudiju tavu balsi, bet tu taja pasa laika runaji par milestibu pret citu! Es biju iedomajusies, ka, tiklidz tu mani ieraudzisi, ta iemilesies. Turklat mani bija parnemusas brivibas alkas, velme redzet cilvekus un gaismu, atbrivoties no Amenhotepa smaga, nomacosa skatiena. Si bija mana vieniga iespeja saraut vazas un vienlaikus - izcinit laimi. Tagad, kad pagatne nav labojama, kad, ka tu pats saki, mes esam divi katastrofu parcietusie, kaut nedaudz iemili mani, Rameri! Man neko nenozime sie bagatie romiesi, kas apliecina* savu milestibu un piedava laulibu! Atlauj man dzivot tava tuvuma, kalpot tev, un es busu laimiga.
        - Nabaga berns, - nomurminaja Rameri, lidzjutigi vina klausidamies. - Vinai taisniba, ka bijusi gustekne, ja jau es, Amenhotepa tuvs draugs, nenojautu par vinas esamibu. Kadi iemesli lika magam ta rikoties? Vai vins mileja Erikso? Varbut bija vinas milakais? Tads skaistums vareja aizraut pat magu.
        - Erikso! - vins jautaja, noliecies pie meitenes un petosi lukodamies vinas zilajas acis. - Saki man taisnibu. Va Amenhoteps tevi mileja? Kapec vins tik rupigi slepa tevi no svesiem skatieniem? Vai tu vinam piedereji?
        Erikso lepni atmeta galvu, un vinas acis iedegas nicinajums un naids.
        - Nekad es vinam neesmu piederejusi! Vinam es biju gaisrege. Vins mani iemidzinaja svetita miega, no kura es parasti pamodos ka samalta un izsukta. Es zinu, ka vinam patiku, tomer vins nekad nerunaja ar mani par milestibu. Vai tad vins ir spejigs milet! Ne! Vins prot vienigi pavelet stihijam, izsaukt garus no vakara puskreslas vai sava darza dika un gatavot dazadas dziras. Un paldies dieviem, ka vins mani nemileja, jo es vinu ienistu un baidos no vina! Kad vins skatijas uz mani, man skita, ka mani ieduras duncis, - es triceju un akli vinam paklavos.
        - Es saprotu, ka tu esi daudz parcietusi, budama loti vientula, toties tu esi atriebusies Amenhotepam tik cietsirdigi, ka varetu vinam tagad piedot. Turklat, ja vins tagad pamostos, vinam uz tevi nebutu ne mazako tiesibu. Pec likuma tu piederi saviem aizbildniem Gailam un Valerijai. Neviens tev nevar atnemt brivibu. Vai, to apzinoties, tu nepalidzetu man atrast Amenhotepu vai vismaz noraditu vietu, kur tu vinu dzivu apglabaji? Man vajadzetu zinat vina likteni. Ja tu piekritisi man palidzet, tu mani loti iepriecinasi, un es tev busu patiesam pateicigs.
        Pedejos vardus vins izrunaja maiga balsi, pievilka meiteni sev klat un noskupstija.
        Erikso seja ielija spilgts sartums.
        - Rameri, vai tu maz saproti, ko no manis prasi? - vina iekliedzas, viscaur drebedama. - Ja tu butu prasyis manu dzivibu, es ar prieku to atdotu par tavu skupstu un labajiem vardiem! Bet palidzet tev atrast so briesmigo cilveku - tas ir neprats! Nemekle vinu, Rameri! Nemodini sasaistitu lauvu! Bisties no vina, jo ari vina draudziba ir bistama. To saku es, jo pazistu vinu labak par tevi. Tu saki, ka Amenhotepam uz mani vairs nav nekadu tiesibu, ka likums mani darijis brivu saja nama, kur mani atrada. Bet vai tad eksiste cilveku likumi tam, kas parvalda baisos magijas likumus? Kas gan spej apturet cilveku, kuram atliek tikai pacelt roku, lai no klints saktu plust avots, kurs ar skatienu spej izkaltet krumu, bet no pazemes izsaukt navejosu uguni? Ne, ne, Rameri, prasi no manis visu, ko gribi, tikai ne to! Es vinu ienistu, es no vina baidos un tapec nekad vinu nemeklesu.
        Vinas balsi stravoja tads naids un pretigums, acis iedegas tads niknums, ka Rameri domigs pasupoja galvu. Kaut gan vins apbrinoja Amenhotepa gudribu, tomer nebut neuzskatija vinu par tik varenu, ka apgalvoja Erikso. Bet vinai gan laikam labak zinams, ja jau bija magu tik daudz verojusi.
        - Es, protams, nespiedisu tevi meklet Amenhotepu, ja jau tas tev tik loti derdzas,
        - vins teica. - Tacu es pats pameginasu, jo uzskatu par savu pienakumu, ja vien tas iespejams, atbrivot draugu, kurs manis del atklaja noslepumaino dziru, nenojauzdams, ka vina pasa laboratorija slepjas nodeviba. Es darisu visu, kas bus manos spekos, visu, ko par pienakumu uzliek draudziba un taisnigums. Tacu tu, Erikso, esi nepateiciga pret cilveku, kurs, neskatoties uz visu, ir bijis tavs labdaris. Padoma, kads liktenis tevi gaidija, ja cits butu tevi nopircis? Budams tavs kungs, vins tevi cienija, atbrivoja no jebkada darba un deva tev ka sievietei neparastu izglitibu. Maja, kuru tu deve par cietumu, bija tava pajumte. Ja vins tevi ari tureja ieslegtu, tad, protams, vienigi tadel, lai tavs prats un kermenis no- briestu, pirms izprecinat tevi cienigam cilvekam. Ko gan vins talak ar tevi iesaktu? Ko gan ipasu berns vareja nozimet ar tik neparastu varenibu apveltitam cilvekam? Erikso, tu rikojies mulkigi, neveledamas atgriezt dzive tik dizenas zinatnes glabataju, kuru tu nesaproti un nenoverte. Tu spried berniskigi.
        Sarkdama un baledama Erikso klausijas, ko saka telnieks. Prats vinai teica, ka Rameri runa taisnibu, bet instinkts cuksteja, ka Amenhoteps ir bistams un ka atdot vinam brivibu nozime no jauna klut par pelenu tigera ketnas. Ja mags ari nevelejas vinu sev, vins tomer nedeva ne mazako majienu, ka nolemis vinu izdot pie vira, pilnigi aizmirsdams, ka vina ir dziva un jauna butne, ka vinas dzislas plust karstas asinis, bet sirds alkst laimes.
        - Ne! Lai vins paliek tur, kur atrodas sobrid! - vina iesaucas.
        Atri apgriezusies, Erikso izmetas ara no istabas: vinai truka gaisa. Piespiedusi rokas pie krutim, vina traucas cauri zalem un galerijai darza virziena.
        Iegrimusi savas domas, Erikso neko neredzeja un nedzirdeja. Skriedama lejup pa kapnem, vina paklupa un butu nokritusi, ja vien divas specigas rokas nebutu uztverusas vinu saja lidojuma. Tas bija Galls, kas atgriezas no prokonsula. Vins bija vina apreibinats, jo dzires bija grandiozas. Kad Galls sajuta rokas Erikso maigo un lokano augumu, vina parasta makslinieciska jusma parvertas kaisle.
        - Kas tev noticis, dailaka no dailakajam? No ka tu bedz ka mednieka vajata gazele?
        - Galls jautaja, pacelis meiteni ka spalvinu.
        Vins brazmaini pieklava Erikso pie krutim un noklaja kaisligiem skupstiem.
        Pirmaja mirkli apmulsusi un parsteigta meitene pilnigi sastinga un nepretojas, tomer bridi velak ar gluzi negaiditu speku izravas no legata apskavieniem, divos lecienos jau bija uz terases un pazuda.
        Nokluvusi sava istaba, meitene aizelsusies atkrita kresla un abam rokam atmeta no pieres mitras cirtas. Atceroties patriciesa kaisligos apskavienus, vina liesmojoso skatienu un skupstus, Erikso nepatika nodrebinajas.
        - Ak, ja Rameri butu mani ta apskavis - cik tas butu jauki! Ir labi, ja tevi mil, bet vienigi tad, ja pati vari atbildet ar to pasu, - vina nomurminaja. - Bet sis Valerijas virs Ne, ne, vina milestibu es nevelos un darisu visu, lai tas vairak neatkartotos, - vina piebilda, iedama uz gultu.
        Ari Galls bija loti satraukts. Vins devas pie miera, tacu galva bija pilna ar domam par Erikso. Vinam skita, ka nekad vel nav redzejis tik apburosu butni Ar lielu baudu vins atcerejas bridi, kad bija klavis meiteni pie savam krutim un kad vinas smarzigie mati bija glastijusi vina vaigu un kaklu. Iztele vinu aizrava aizvien talak un talak, lidz beidzot vins aizmiga, noguruma un vina pievarets.
        Redzedama, ka virs atgriezas ar kaistosu seju un mirdzosam acim, Valerija izlikas aizmigusi. Vina nebija noskanota sarunai. Vina bija iemajojusas jaunas jutas. Valeriju vajaja Rameri tels. Vins skita tik pazistams, tuvs un simpatisks ar savu nopietno un sapnaino raksturu, brinisko talantu un aizkustinoso uzticibu milotajai sievietei. Aina pie Nuitas mumijas, par kuras aculiecinieci vina sodien bija kluvusi, uzkurinaja vinas izteli un modinaja sirdi jaunu, bistamu interesi par jauno egiptieti. Tas bija greizsirdibas un neskaidras milestibas sajaukums. Tacu sis jutas bija daudz specigakas par to mierigo cienu, kadu vina juta pret Gailu. Tiesa, virs pret vinu bija labsirdigs, pretimnakoss, maigs un dazkart pat loti kaisligs, tacu vins mileja ari dzires un pie izdevibas - ari skaistas sievietes un, protams, nebutu par vinu serojis ta, ka savu Nuitu apraudaja Rameri.
        Ari Rameri pavadija nakti savada savilnojuma.
        Kad Erikso aizskreja, vinam iesavas prata doma, ka, budama tik uztraukta, vina ir spejiga uz ko nepratigu, tapec telnieks sekoja meitenei, kaut ari nevareja vinu panakt. Pie zales durvim vins kluva legata un Erikso tiksanas liecinieks.
        Asinis saskreja Rameri galva, un vins, protams, butu iejaucies, ja vien nebutu ieraudzijis, ka Erikso izraujas no Galla apskavieniem un ka bulta aizsaujas vinam garam. Stipri uztraukts, vins atgriezas sava istaba un saka visu pardomat, meginadams nomierinaties.
        Sev par kaunu Rameri parliecinajas, ka vina sirdi ienakusi un iztele dzivo triju sieviesu teli. Viena no vinam - maigs, uz visiem laikiem zudis tels, un atminas par to saglabajies nevistoss valdzinajums. Otra - Valerija - apbur un pievelk ar savu atturigo, aristokratisko dailumu, ar samtainajam acim un Nuitas skatienu, ar savu savaldibu un pascienu. Tresa - Erikso - reibina un rosina izteli ar neparasto skaistumu un to kaismigumu, ko izstaro visa vinas butne.
        Rameri zinaja, ka si apburosa butne mil vinu - par to liecinaja vinas skatieni, un bija pieradis vinu uztvert ka sev vien piederosu ipasumu, turklat - divkarsu ipasumu, jo Erikso reize ar vinu bija piecelusies no talas pagatnes gruvesiem. Jau vairakkart Rameri bija uztveris izteiksmigos skatienus, ko Galls raidija briniskajai meitenei, un jutas dzili aizskarts. Cilveka sirdi mit divainas pretrunas. Rameri gan nemileja Erikso, tomer necieta, ja kads cits vinai pieskaras. Sis domas nelava vinam aizmigt lidz pat ausmai. Nespedams orienteties pasa jutu jukli, Rameri no jauna atgriezas pie domas atrast un pamodinat Amenhotepu, savu gudro un vareno
        draugu, kurs biitu vislabakais padomdevejs saja dveseles labirinta, kura vins bija apmaldijies.
        No rita Rameri jutas mierigaks, tomer velesanas atrast Amenhotepu vel arvien bija speciga. Tiklidz Galls bija piecelies, Rameri devas pie vina, izklastija savu planu un ludza palidzibu ta istenosana.
        Patricietis atbildeja uz vina lugumu ar parasto labvelibu.
        - Lieliska doma, Rameri. Butu interesanti sameklet magu, kurs kluvis par pasa radita dzeriena upuri. Es liksu parvaldniekam nodrosinat tevi ar cilvekiem un lidzekliem, tu ar vinu pats vienojies par visu vajadzigo. Esi mierigs, es, ka tu velies, saglabasu tavu noslepumu.
        Nokartojis so lietu, Rameri devas pie Pentaura ar lugumu atkartot mfimijas apbedisanas ceremoniju.
        Vecais priesteris vinu bargi izraja par to, ka tuksas zinkares del ir iztraucejis kermeni, kas jau svetits muzigajam mieram, tomer apsolija vina lugumu izpildit.
        Kad, neizpaudis sava brauciena patieso merki, Rameri ieminejas, ka celos uz Memfisu, Pentaurs dzili nopiitas:
        - Skumji tev bus skatit sis Tebu un Babilonijas lidzinieces drupas, jo tu esi redzejis to spozakaja plaukuma.
        - Vai gan tas iespejams, ka Memfisa ir pilnigi sagrauta un neapdzivota? Vismaz templi bus spejusi tureties preti laika spiedienam.
        - Akmeni gan stav, bet dvesele ir talu prom. Visi, kas bija bagati un darbigi, pamazam vien ir parcelusies uz Aleksandriju. Priesteri sekoja ticigajiem uz jaunajiem dievnamiem, bet vecajos kvartalos vel dzivibu velk skrandaini. Runa, ka tur sev ligzdu novijusi kristiesi, kuri slepjas pamestajas pilis. Kops tiem laikiem, kad Okhoss to sagrava, Memfisa vairs nav spejusi atjaunoties. Var drosi teikt, ka ta ir mirusi pilseta. Gan jau pats' redzesi.
        IV
        Rameri aktivi saka gatavoties savai ekspedicijai. Erikso negaiditi pazinoja, ka brauks lidzi, un telnieks iedomajas, ka tiesi vina teiktais ir meiteni ta ietekmejis, ka vina, nokaunejusies par savu nepateicibu, nolemusi palidzet Amenhotepa meklejumos.
        Erikso klusedama noklausijas vinai veltitos slavinajumus. Par laimi, Rameri neredzeja meitenes sminu un nedzirdeja, ka greku nozelniece vinam aiz muguras nopurpinaja:
        - Mulkis! Tu pat nenojaut, ka es braucu vienigi tadel, lai nelautu tev vinu atrast.
        Erikso aizbrauksana loti nepatika Gailam, tomer vins neriskeja meiteni satracinat, bez kadas motivacijas aizliedzot vinai doties lidzi Rameri. Pec trim dienam telnieks un Erikso devas cela.
        Jo tuvak Memlisai, jo sapigak saznaudzas Rameri sirds. Sis kadreiz ziedosas, iekoptas vietas, kur mutuloja dzive, tagad lielakoties bija parvertusas tuksnesi. Pamazam visu bija aprijusas smiltis.
        Vel smagaku iespaidu atstaja pati pilseta, kuras tuksas ielas skita ka milziga skeleta locekli. Ka bija teicis Pentaurs, jaunakajos kvartalos vel bija redzami dazi dzivojamie nami; lielie dievnami ari staveja, tacu bija pamesti un zaudejusi savus labakos rotajumus.
        Tur, kur kadreiz plauka veca Memfisa, bija vienigi sagrauti nami un ugunsgreka nomelnejusi gruvesi. Uz vietu, kur kadreiz bija atradies Baltais cietoksnis un kura senos nocietinajumus Okhoss bija licis nopostit, noradija vienigi dazi dievnami, ari Pta templis.
        Rameri iepriekseja mitne im Amenhotepa nams tolaik atradas viena no pilsetas vecakajiem kvartaliem Nilas krasta, tapec telnieks virzija karavanu uz upes pusi. Un tomer vins nezinaja, ka orienteties S3jos gruvesos.
        Vinam bija smagi ap sirdi. Pamestas svetvietas, sagrautas pilis, nogaztas kolonnas
        - tas viss izraisija rugtas asaras.
        Pec ilgiem veltigiem meklejumiem Rameri atcerejas, ka no Amenhotepa majas terases bija saskatami Turnas dievnama piloni. Sie piloni vel atradas sava vieta, tatad atlika atrast tadu skata punktu, no kura tie butu redzami kadreizeja perspektiva, un tad butu skaidrs, ka esi nonacis Amenhotepa mitnes teritorija vai vismaz tas tuvuma. Noteicis so rajonu, Rameri turpinaja meklet vel rupigak.
        Erikso sekoja vinam ka ena un, cenzdamas sevi neatklat, uzmanigi apskatija sienas, cilniem greznotas durvis un kolonnas. Orientedamas daudz atrak un labak par Rameri, vina mekleja nevis nama drupas, kas lidzinajas simtiem citu drupu, bet gan kaut ko nozimigaku, ko varetu uzreiz atpazit. Sis kaut kas bija tik izturigs, ka drosi vareja saglabaties, ari sabrukot visam apkartejam.
        Maga darza pasa gala, no svesam acim paslepts aiz dzelonainu krumu dzivzoga, reiz bija stavejis milzigs granita blukis, kura viena mala bija noslipeta pilnigi gluda un uz tas iekaltas divas cuskas: viena no tam staveja uz astes, bet otra - uz galvas. Virs tam bija iss uzraksts - tikai dazi hieroglifi.
        Erikso kops bernibas zinaja par so akmeni, tacu tikai divas dienas pirms Nuitas kazam atklaja, ka sis blukis aizsedz ieeju pazeme, kur atradas Amenhotepa gulamtelpa.
        Pieminetaja diena pie Amenhotepa ieradas kads svesinieks, kuru vins pienema ar ipasu cienu. Abi ilgi sarunajas vinai nesaprotama valoda, pec tam nokapa pazeme un vairs neparadijas.
        Ta ka Amenhoteps neparadijas ari nakamaja diena, Erikso, degdama zinkare, saka noverot apkartni. Pecpusdiena vina sev par lielu parsteigumu ieraudzija Amenhotepu darza, turklat loti norupejusos. Ta vieta, lai dotos uz majas galvenajam durvim, mags pagriezas uz darza pretejo malu.
        Erikso vinam sekoja, slepdamas aiz krumiem. Un tad vina ieraudzija, ka Amenhoteps apstajas pie granita bluka, nospiez uz astes stavosas cuskas aci un pazud mazas durtinas, kas atveras akmeni.
        Sis atklajiims Erikso tik loti ieintereseja un iekvelinaja vinas zinkari, ka, aizmirsusi jebkadas bailes, vina nolema uzzinat, kurp ved sis durvis.
        Nakamaja diena, izmantodama Amenhotepa prom- biitni, aizvien vel rupju parnemta, vina atkal aizgaja pie akmens, nospieda cuskas aci, un vinas prieksa paveras sprauga, pa kuru bija redzami pakapieni.
        Erikso nokapa leja un gaja pa tumsu koridoru, kuru apgaismoja ar lidzpanemto lapu. Koridora gala bija durvis, kas viegli atveras, tacu aizcirtas, tiklidz vina bija ienakusi ieksa. Taja pasa bridi iedegas tik spilgta gaisma, ka parsteigta Erikso uz mirkli aizvera acis.
        Kad vina tas atkal atvera un palukojas apkart, tad ieraudzija, ka atrodas gara zale vai galerija, ko balstija caurspidigas, gluzi ka no kristala veidotas kolonnas. No sienam un griestiem pluda zilgana liesma, kas radija dienasgaismai lidzigu spozmi un atstarojas kristala kolonnas visas varaviksnes krasas. Gar galerijas abam sanu malam bija dzilas nisas, kuras bija izvietotas simboliskas statujas, bet tas centra atradas struklaka, kuras burbulojosas straumites izplatija specigu dzivinosu aromatu. Starp nisam bija novietotas milzigas lazurita vazes ar vinai nepazistamiem ziediem. To ziedlapinas - gan lielas, gan mazas - bija vienlidz baltas, caurspidigas un tik specigi fosforisceja, ka skita zilgana dumaka ieskautas. Ziedu kausini dzirkstija visdazadakajas krasas, it ka butu veidoti no rubina, safira, smaragda vai ametista, bet dazadas formas un lieluma lapas skita ka nokaisitas ar sniegu un apklatas ar baltam mirdzosam dunam.
        Kaut ko tadu Erikso nekad nebija redzejusi. Bezgala sajusminata vina apskatija visu, tad devas uz blakus zali, kas bija apala un nedaudz mazaka, tacu tikpat spozas gaismas pielieta. Seit mebeles un rotajumi bija no zelta, bet uz galdiem atradas kaut kadi neparasti instrumenti. Tresa istaba bija iegrimusi maiga puskresla. T^ja bija ierikots kaut kas lidzigs upurvietai. No sejienes kapnes veda uz durvim, kuras sedza biezs aizkars. Atverusi tas, Erikso sev par izbrinu nokluva maga gulamtelpa.
        Vina bija domajusi, ka aiz sis istabas atrodas pagrabs, kura durvju atslegu Amenhoteps vienmer nesaja sev lidzi un kur, pec meitenes domam, vins glabaja savus dargumus. Vina nebija pat nojautusi par so durvju esamibu - tik meistarigi tas bija nomasketas.
        Tagad Erikso zinaja gan ieeju, gan izeju. Vina iznaca no pazemes un atgriezas sava istaba. Amenhotepu vina ieraudzija tikai nakamaja diena. Vins acimredzot neko nebija pamanijis vai ari domaja par ko citu, bet pecpusdiena aizmiga un no sa miega nav pamodies lidz pat sim bridim.
        Luk, so bluki - slepeno ieeju pazeme - tad ari mekleja Erikso. Tiesi sai klintij, kas bija izturigaka par dievnama piloniem, vajadzeja atrasties sava vieta.
        Nepieversdama uzmanibu celabiedram, kurs turpinaja meklejumus, baididamies izlaist no redzesloka Turnas dievnama pilonus, Erikso viegli slideja starp gruvesiem, rupigi apliikodama namu drupas. Skiet, vina bija tuvu merkim, jo pamanija akmens arku, kas bija kalpojusi par ieeju nama. Si arka, kas bija izkalta no viena akmens bluka un centra izrotata ar Apisa galvu, bija izturejusi, pateicoties savai smagnejibai. Ta atradas pie kada veca Pta templa priestera nama.
        Erikso steidzigi devas lejup pa ielu, lekdama pari gruvesu kaudzem, un driz vien staveja pie kada nama drupam. Ta neapsaubami bija vieta, kur kadreiz bija pacelies maga nams, tacu drupas liecinaja par citadu konstrukciju.
        Aiz sim drupam stiepas pamests, krumiem aizaudzis plass laukums ar daudziem kokiem. Seit acimredzot tolaik bija darzs. Erikso apstajas un nodrebeja, ieraudzijusi milzigu vigeskoku un netalu no ta - mekleto granita bluki.
        Smagi elpodama, vina piegaja un saka to aplukot. Akmens bija vesels, un abas cuskas bija skaidri redzamas. Ja atsperes vel darbojas, vina vares noklut pazeme, kur gul Amenhoteps, un vinu iznicinat. Tads bija atriebigas Erikso nodoms.
        No pardomam vinu iztrauceja Rameri balss.
        - Kadu pieminekli tu esi atradusi? - vins jautaja, slaucidams sviedriem nopluduso seju, jo todien bija svelmigs karstums.
        Ieverojis, cik bala ir Erikso un ka tric vinas rokas, telnieks piebilda:
        - Tu esi nogurusi! Par daudz esi skraidijusi tada karstuma. Ari es pats jutos ka samalts. Sodienai pietiks. Bet lidz ar saules lektu atkal turpinasim meklejumus. Es uzgaju norades, kas palidzeja man atrast pareizo celu. Driz busim pie merka. Bet tagad ieturesim maltiti un kartigi atputisimies.
        - Ja, esmu krietni nogurusi, - aizgriezusies atbildeja Erikso.
        - Apsedisimies zem sa vigeskoka. Tas, skiet, ir musu laikabiedrs, - smiedamies piebilda Rameri. - Paskaties uz so vareno stumbru un milzigajiem zariem. Puse no tiem ir nokaltusi, bet atlikusi lapotne tomer veido zalu kupolu, kam saules stari netiek cauri.
        Pec telnieka noradijuma viens no vergiem aizskreja pasaukt parejos kalpotajus. Driz tika atvesti muli un izsainota partika.
        Pec vakarinam Rameri un Erikso mekleja piemerotu vietu naksnosanai. Tika nolemts apmesties veca Pta priestera nama, jo tas bija vislabak saglabajies, ka vareja spriest pec areja izskata. Jumts bija vesels, bet viena no zalem vini uzgaja pat durvis un gridu no emaljetiem kiegeliem.
        Valerija tik bagatigi bija apgadajusi savus draugus ar paklajiem, spilveniem, parsegiem un visu nepieciesamo, ka zale paris mirklos tika ierikotas divas mikstas gulasvietas telniekam un Erikso. Vergi iekartojas pie durvim. Visi bija pargurusi, tapec saule vel nebija pazudusi aiz apvarsna, kad karavana jau sliga miega.
        Iestajas dzils klusums, ko sad tad partrauca vienigi guloso skalie elpas vilcieni. Erikso tomer neguleja un lietiski apsvera, ka noklut pazeme. Vispirms vina bija nolemusi ieklut slepenaja istaba, kuras atslegu bija panemusi lidzi. Tur, pec vinas domam, vajadzeja atrasties Amenhotepa dargumiem. Erikso gribeja panemt no sis kratuves, cik vien bus vinas spekos panest, jo tadejadi cereja nodrosinat sev neatkarigu stavokli. Pec tam vina nodurs magu vai ari aizdedzinas draperijas, lai vins sadegtu. Ta vina atbrivosies no Amenhotepa uz visiem laikiem. Lai Rameri tad atrod maga kaulus un apglaba tos, godinot, ka vien velas, ja tas vinam sagada gandarijumu.
        Apmeram stunda pagaja, apcerot so planu. Beidzot bija pienacis laiks rikoties. Kaut tikai vina varetu but drosa, ka Rameri ir aizmidzis. Meitene ieklausijas, un vinai skita, ka dzird dzilu un vienmerigu elposanu. Diena noguris, vins, protams, gul ka beigts. Erikso klusu piecelas, iededza mazu lukturiti, ko bija laikus sagadajusi, ietinas tumsa apmetni un ka ena izslideja no istabas.
        Tacu vina bija kludijusies. Rameri neguleja. Ari vinu nodarbinaja savas domas. Peksni telnieks pamanija, ka jauna meitene loti uzmanigi aizdedz lukturi un tramigi ieklausas vina elposana.
        Ieintrigets vins izlikas gulam. Kad Erikso izgaja no istabas, ari vins piecelas un iztalem saka vinai sekot. Rameri loti gribeja uzzinat, kurp vina tik noslepumaini taisijas doties, turklat vel nakti. Vinam par lielu parsteigumu Erikso taisna cela devas pie granita bluka, kur vins bija meiteni atradis diena. Neaizg^jusi lidz blukim, Erikso nolika lukturi zeme un, ka Rameri skita, pacela lielu akmeni. Kad telnieks piezagas tuvak, vins aiz parsteiguma sastinga: granita bluki bija izveidojusies tik liela sprauga, ka pa to vareja ieiet cilveks. Dziluma bija manami kapnu pakapieni. Erikso atnestais akmena bija ielikts durvis, lai tas neaizvertos.
        Ne mirkli nesaubidamies, telnieks saka kapt pa kapnem leja. Vari mirgulojoss gaismas stars liecinaja, ka Erikso iet pa prieksu.
        Nokapis pazeme, Rameri ieraudzija spraislotu koridoru, kura gala Erikso pazuda nakamajas durvis. Lai gan taja pasa bridi iestajas tumsa, vins gandriz skriesus metas uz prieksu un satvera durvju rokturi. Tas tik viegli atveras, ka vins gandriz zaudeja lidzsvaru un paklupa uz slieksna. Nakamaja mirkli Rameri parsteigts apstajas un ar pulem apvaldija apbrinas kliedzienu: vina prieksa paveras pazemes galerija ar kristala kolonnam, apgaismota ka diena. Visapkart bija daudz neparastu un interesantu lietu. Lai ka vinam gribejas to visu apskatit, tacu laika tam nebija, jo Erikso neatskatidamas turpinaja skrejienu. Tagad Rameri vairs nesaubijas, ka vinas merkis ir sasniegt telpu, kura gul Amenhoteps. Telnieks nojauta, ka Erikso niknums, ka ari apstaklis, ka vina bija slepusi no Rameri savu atklajumu, magam neko labu nesola. Nepieversdams vairs uzmanibu brinumainajai apkartnei, Rameri sekoja Erikso, cenzdamies palikt nepamanits. Meitenei pat prata nenaca, ka vinai kads varetu sekot. Iegrimusi savas domas, vina izskreja cauri otrai zalei, tad - svetvietai, lidz beidzot uzkapa pa kapnem un apstajas pie smaga
aizkara, kas sedza ieeju Amenhotepa gu- lamtelpa.
        Mirkli svarstijusies, meitene iegaja telpa. Rameri steidzigi sekoja. Vins nokluva grezni iekartota istaba, ko vaji apgaismoja divas bronzas lampas uz augstam pamatnem. Telpas dziluma lidzas galdam novietotaja gulasvieta bija redzams cilveka kermenis. Vina seju kl^ja balts audekls.
        Drebosu sirdi Rameri paslepas un verigi sekoja katrai Erikso kustibai. Meitene nolika lukturi uz gridas un leni tuvojas gulasvietai. Vel bridi vina neizlemigi staveja, tad drosi norava audeklu, atkladama Amenhotepa seju. Vins izskatijas ka miris. Acis bija aizvertas. Kamer Erikso domigi staveja lidzas magam, Rameri ieveroja, ka uz galda atrodas duncis ar kaltu rokturi. Ta asmens spozi mirdzeja lampas gaisma, it ka tikai vakar butu meistara darinats.
        Noliekusies par guloso, Erikso skatijas vina ar nepieludzamu naidu.
        - Nekad vairs nepamodisies tu, Amenti izdzimums! Mirsti, pirms tevi atrod! Ej boja lidz ar savu noladeto zinatni! - vina skali iekliedzas. Pakerusi no galda dunci, Erikso atvezejas, tacu Rameri zibeniga leciena nokluva vinai lidzas, izrava no rokam ieroci un, atgrudis meiteni sanus, nostajas pie gultas, gatavs aizsargat savu aizbildni.
        - Ak tu, nekrietna! Tu ka kirzaka seit ielavijies, lai nogalinatu savu labveli. Tad, luk, kapec tu no manis slepi, ka esi atradusi ieeju pazeme! - vins iesaucas lielas dusmas.
        Erikso dazus solus atkapas, kluva pilnigi bala un abam rokam sakera galvu. Auksti sviedri noklaja visu vinas kermeni. Meitene saprata, ka viss pagalam.
        - Rameri! Nepratigais! Kapec tu nelauj man nogalinat so mums abiem tik bistamo radijumu? - vina iekliedzas izmisiga balsi. Nokritusi uz celiem, vina ludzosi izstiepa pret telnieku rokas.
        - Nekave mani! Mums naksies piedzivot lielas bedas, ja sis cilveks, tik visspecigs savas zinibas, atvers acis! Mans instinkts parego musu bojaeju.
        - Tu esi nepateiciga mulke! Man Amenhoteps vienmer ir bijis draugs, un ne jau nu tavi vardi ses mana sirdi neuzticesanos vinam, - naidigi atbildeja telnieks. - Sargies, launais radijum, vinam pieskarties, kamer vins nav pamodies, citadi sis duncis daris galu tavai dzivibai, - vins draudigi piebilda.
        Erikso pieleca k^jas. Vinas acis gaileja ka ogles.
        - Lai noladeta ta stunda, kura tu nepratigi izaicini likteni! - vina iesaucas nevaldamas dusmas. - Tagad pats atbildi par sekam un ar savu dzivibu maksa par uzticibu sim sakalim!
        Negaididama atbildi, Erikso izmetas no istabas. Ka viesulis vina izdrazas cauri pazemes zalei un koridoram un iznema akmeni, kas satureja durvis. Tas tulit aizcirtas.
        - Paliec kopa ar vinu, mulki! - vina nomurminaja.
        Meitenes aiziesana Rameri neuztrauca. Vins mierigi iznema no kabatas sainiti ar pudeliti, kura atradas noslepumainais dzivibas eliksirs, un nolika to uz galda. Peksni abas lampas nodzisa, un vins palika tumsa.
        Uz mirkli Rameri sastinga no bailem. Vins tacu nevares atmodinat Amenhotepu! Kas gan nodzesa gaismu?
        Telnieku parnema izmisums. Tacu pec briza acis nedaudz aprada ar tumsu un vins kakta pamanija vaju, tricosu gaisminu. Piegajis tuvak, ieraudzija lukturi, ko bija atnesusi un promskrienot aizmirsusi Erikso.
        Nezaudedams ne mirkli, vins saka meklet visu atmodinasanai nepieciesamo. Vienigi tad, kad pamodisies Amenhoteps, vins bus drosiba.
        Rameri atgriezas pie galda un apskatija grozinu. Pirms daudziem gadiem taja ieliktie augli tagad bija sazuvusi un kluvusi gluzi melni. Kruka vajadzeja but vinam. Vai tas nebus sabojajies gandriz astonu gadsimtu laika? Ar drebosu roku vins pacela kruku, pieliecas pie kausa un - kada laime! - no tas saka plust tumss, biezs skidrums, piepildidams ceturto dalu kausa. Tas bija pilnigi pietiekami. Tagad vajadzeja izdomat, ka vinu sasildit.
        Ar lukturi roka vins parmekleja visu istabu, tomer neatrada neko noderigu. Tad Rameri izstaigaja blakus esosas zales, kas sliga tumsa. Toties svetvieta uz ziedokla vins atrada smagu svecturi ar septinam vaska svecem un milzigii vazi, kas bija parklata ar svitrainu zida lakatu. Seit bija ari nazis ar mirdzosu asmeni un vel daudz citu lietu, kuras aplukot vinam nebija laika.
        Rameri saprata, ka tie visi ir magiski prieksmeti. Un tomer vins panema svecturi un aizdedza vienu no svecem.
        Tad vins atcerejas, ka galerija bija redzejis struklaku. Panemis nelielu trauku, Rameri devas pie tas. Struklaka vairs nedarbojas, tacu baseina vel bija udens, kas izplatija patikamu un dzivinosu aromatu
        Rameri piepildija trauku, veikli atgriezas pie gulosa un steidzigi keras pie pedejiem prieksdarbiem. Vins atskaidija vinu ar udeni, sasildija to virs sveces im tad ieleja t^ja pudelites saturu. Ar atlikuso udeni vins nomazgaja Amenhotepa seju, rokas un kajas. Maga kermenis skita ka no vaska veidots, tacu locekli bjja saglabajusi lokanumu. Ar dunci paveris maga zobus, Rameri pilienu pa pilienam ieleja gulosa vira mute sagatavoto dzerienu.
        Pagaja stundas ceturksnis, kas Rameri skita ka muziba. Bailigi noliecies par magu, vins veroja, ka Amenhotepa seja ieplust dziviba: saka cirkulet asinis un ada ieguva veseligu nokrasu. Visbeidzot nervozas trisas parskreja par kermeni, no krutim izlauzas smaga noputa, un vina acis atveras.
        Parlaidis Rameri nogurusu skatienu, mags nervozi saslejas un, skiet, atkal gribeja aizmigt.
        - Skolotaj! - izbailes iesaucas telnieks.
        Pec sa izsauciena Amenhoteps nodrebeja un piecelas sedus. Vina izbrinitais skatiens apstajas pie Rameri saspringtas sejas un magiska svectura, kas atradas uz galda. Saspiedis rokas galvu, vins, cenzdamies koncentreties, jautaja:
        - Ko nozime tava atrasanas seit, Rameri? Vai noticis kas tads, kas izj aucis musu planus? Vai ari esmu par ilgu gulejis?
        - Mans labais skolotaj! To gadsimtu laika, kad mes gulejam, daudz kas ir noticis,
        - tricosam lupam atbildeja Rameri.
        isos vardos vins pastastija, ka Erikso bija uzzinajusi noslepumu un izmantojusi to saviem merkiem.
        Amenhoteps klausijas, un vina acis zveroja. Pamazam vins visu atcerejas.
        - Labi, mans draugs, tagad es visu zinu, - vins partrauca telnieku. - Nicinama butne gribeja mani nogalinat, un, tikai pateicoties tev, esmu atmodies no sa drausmiga miega.
        Amenhoteps piecelas un apskava Rameri. Tad vins nodzesa vaska sveci. Tulit pat iedegas abas lampas. Pec tam Amenhoteps smaididams teica:
        - Tagad man jaatgust speki, pec tam tiksim skaidriba ar pagatni un nakotni.
        - Skolotaj, lauj man iziet! Tepat Suzu majas drupas man ir partika. Es atnesisu tev vinu, auglus, galu - visu, ko velies.
        - Neuztraucies! Ari seit es atradisu, ar ko remdet izsalkumu. Iesim!
        Vins panema svecturi un devas uz svetvietu. Nolicis to atpakal uz ziedokla, mags piegaja pie sienas un nospieda atsperi. Tulit pat atveras neliels siena paslepts skapitis, no kura Amenhoteps iznema kruku, kausu un laditi, kas bija rotata ar zeltu un dargakmeniem. Tad vins kopa ar Rameri devas uz blakus zali, kas ari tagad bija gaismas pielijusi. Apsedies pie maza apzeltita galda, mags aicinaja Rameri apsesties lidzas un liksmi teica:
        - Kamer es pusdienosu, pastasti man, ko tu dari, ka dzivo tu un sis viltigais skukis, kurs izstradajis ar mums tik launu joku. Draugs, megini saprast, cik briesmigi ir Visuma negrozamie likumi: tie nekad nepielauj iznemumu. Viela, kuru radiju un tev iedevu, pilna mera iedarbojas ari uz mani neatkarigi no manam zinasanam un parliecibas, ka busu spejigs tai pretoties.
        To teikdams, Amenhoteps atvera laditi, kuras ieksejas sieninas bija darinatas no kristala. Ladite lidz pusei bija piepildita ar kaut kadu lipigu tumsi sarkanu vielu. Ar mazu karotiti, kas bija piestiprinata pie ladites vaka, Amenhoteps panema no sis masas rieksta lieluma gabalinu un norija to. Tad vins attaisija kruku un iepildija kausa pec izskata divainu skidrumu, kas nebija lidzigs nedz pienam, nedz vinam, tacu izplatija specigu un patikamu aromatu.
        Mierigi iekartojies kresla, vins malkoja savado dzerienu un klausijas telnieka stastijumu par to, ka Galls atradis sfinksas un Nuitas mumiju. Rameri piemineja ari divaino noslepumu, kas apvija princeses navi, pastastija par retam un apdeguma pedam, kas klaja vinas kermeni.
        - To es tev varu izskaidrot, - sacija Amenhoteps. - Pec tavas pazusanas Nuitas sapes bija neremdinamas, tapec vina devas uz Abidosu, lai lugtu padomu dieviem. Taja laika es visiem spekiem pulejos atbrivoties no sastinguma, kas mani bija pie- kalis pazemei. Mana dvesele, kas bija izravusies no kermena, visur mekleja ta atbrivosanas iespejas. Nuitas svetcelojums man skita piemerots bridis, un es vinai paradijos dieva kapenes, lai atklatu, ka tu guli sfinksa. Tagad vairs neatceros, kada iemesla del nepratiga satvera manu roku. Tas ari bija vinas bojaejas celonis. Izplatijuma uguns, ar kuru biju piepildits, nogalinaja vinu ka zibens speriens un radija drausmigos apdegumus, ko redzeji. Skaties!
        Amenhoteps atmeta plato piedurkni un izstiepa roku. Uz adas bija redzams tumss sievietes rokas nospiedums.
        - Pretsitiens bija tik specigs, ka mani apdullinaja un atmeta atpakal kermeni. Biju tik loti novajinats, ka iekritu tada ka nebutiba, no kuras tu mani pamodinaji.
        Kad satraukums bija pierimis, Rameri turpinaja aprakstit savu un Erikso dzivi legata nama.
        - Lai vina paliek pie saviem jaunajiem draugiem! Es neizvirzisu savas tiesibas uz vinu. Nevelos sava maja ielaist sievieti, kura tik loti ienist mani, ka pat gatava nogalinat, - piebilda Amenhoteps. - Tu, iespejams, naksi dzivot pie manis, kad iekartosos. Mes esam tuvaki viens otram neka sveszemnieki, kas devusi tev pajumti. Tu drosi vien rit velesies atgriezties Aleksandrija.
        - Ne, skolotaj! Vispirms es gribu uzmeklet vietu, kur atradas mana maja. Pirms aizmigt ilgaja miega, es tur apraku savas darglietas, vertigakos traukus un zelta gredzenus. Ja vien iespejams, es gribetu to visu atrast. Ir tik gruti dzivot, ja tev nav neka sava.
        - Pareizi! Vienigi nav verts raknaties drupas tadu sikumu del. Vel jo vairak tapec, ka to visu kads sen varbut jau ir nozadzis. Mans pienakums ir atlidzinat tev to, ko esi zaudejis manas vainas del. Iesim, un pats varesi izveleties!
        Sokets un reize laimigs Rameri sekoja savam labvelim. Kada neliela telpa bija pilna ar arkartigi vertigam lietam. Starp citam mantam atradas ari vienas vina darinatas sfinksas miniaturmodelis.
        - Es nevelos neko nemt no tadas bagatibas! Neviens netices, ka nabadzigam telniekam vareja kaut kas tads piederet, - nomurminaja Rameri.
        - Manuprat, neviens nav spejigs parbaudit, kas piedereja Rameri - Amazisa laikabiedram, - smaididams atbildeja Amenhoteps. - Es pats izvelesos, bet tu rit noorganize izrakumus blakusmaja - taja vieta, kur ieraudzisi sarkanus kiegelus. Tur tu atradisi visu, ko tev novelu, un neviens nevares noliegt, ka to visu esi atradis zem savas kadreizejas majas drupam.
        - Amenhotep, ka lai tev pateicos par tavu patiesi karalisko atigstsirdibu? - sacija Rameri. - Ja tu neuzskatitu manu lugumu par pardrosu, tad uzdavini man ari so mazo sfinksu ar milas Nuitas seju - so modeli, ko es pec tava noradijuma izgatavoju no briniskiga man nezinama materiala, kas bija ka vasks salidzinajuma ar akmeni.
        - Tavs lugums ir tik pieticigs, ka es labprat to izpildisu. Rit tu atradisi sfinksu kopa ar citam lietam. Bet tagad paliec sveiks, Rameri! Ej atputies! Pec kada laika tu par mani sanemsi zinu.
        r*
        Amenhoteps pavadaja telnieku lidz pasai izejai. Atvadoties Rameri iesmejas:
        - Es sarikosu lielisku scenu nekrietnajai Erikso par vinas noziedzigajiem nodomiem.
        - Tu vinu atradisi aizmigusu. Ludzu, nepiemini mani ne ar vardu. Es velos, lai vina neko neuzzina par to, kas notika starp mums.
        Varidamas aiz dusmam un galigi izmisusi, Erikso parnaca apmetne un tulit iekrita gulta. Ritausma vina nolema atgriezties Aleksandrija. Saja mirkli Rameri liktenis vinai bija pilnigi vienaldzigs. Vien doma par to, ka vins velas atgriezt dzive Amenhotepu, apleja vinas milestibu ka ar auksta udens salti. Vina karsti velejas, lai Rameri, neatmodinajis zintnieku, uz muziem paliktu kopa ar vinu pazeme.
        Peksni prata iesavas doma, ka Galls un Valerija bus izbriniti par vinas celabiedra pazusanu, varbut pat mekles vinu. Erikso meginaja sagudrot kadu attaisnojumu. Vina nolema pec kada laika surp atgriezties, uzzinat, kas noticis ar Rameri, un, ja vins nebus Amenhotepu atmodinajis, katra zina iznicinat magu. So domu satraukta, vina nemierigi grozijas sava gulasvieta. Peksni vinu parnema nogurums un sastingums, acis aizveras, un vina iesliga smaga, dzila miega.
        Tadu vinu atrada Rameri, kad atgriezas no pazemes. Ari vins apgulas un driz vien aizmiga.
        Kad Erikso pamodas, bija jau diena. Vinas acis nedrosi uzmekleja Rameri tukso gulasvietu. Meitene parsteiguma sastinga, kad ieraudzija tur vinu ciesi aizmigusu.
        Vina domas izsvera visas telnieka paradisanas iespejas. Un, luk, vins atvera acis. Rameri piecelas un, neteikdams Erikso ne varda, pasauca vergu. Vins paveleja pasniegt brokastis un noteica, ka pec tam visiem jabut gataviem, lai kopa ar vinu dotos uz vietu, kur bija paredzeti izrakumi.
        - Rameri, ka tu izkluvi no pazemes? Vai Amenhoteps tev atvera durvis? - nedrosi pajautaja Erikso.
        Rameri apveltija vinu ar nicinosu skatienu.
        - Ka es izkluvu ara, par to tev nav nekadas dalas! Pietiek jau ar to, ka es pazeme neesmu nomiris bada nave, ka tu, slepkava, to velejies! Kas attiecas uz magu, tad es tev aizliedzu jebkad izrunat vina vardu mana klatbutne.
        Vins noversas un keras pie maltites. Pec brokastim telnieks aizveda sev lidzi visus vergus, iznemot divus, kuriem paveleja sakartot visu prombrauksanai.
        Erikso saprata, ka telnieks ir nikns, tacii vairak neka Rameri dusmas vinu mocija nemiers un nezina par Amenhotepa likteni. Vai vins ir dzivs vai miris? Velesanas uzzinat patiesibu bija tik liela, ka vina aizskreja pie granita bluka un nospieda cuskas aci, tacu akmens nekustejas. Nokarusi galvu, vina devas atpakal un, ejot garam kadam namam, izdzirdeja Rameri balsi. Vins acimredzot izrikoja vergus, kuri veica izrakumus.
        Pec paris stundam vergi atnesa tris lielas kastes un senatnigas formas pitu grozinu, iejudza mulus un iekrava visu ratos; pecpusdiena karavana saka atpakalcelu uz Aleksandriju.
        Musu celotaji atgriezas legata maja saspringta un naidiga noskana. Galls un Valerija saka vinus zinkari izjautat par ekspedicijas rezultatiem.
        Erikso ar nepacietibu bija gaidijusi so bridi, ceredama, ka Rameri kaut ko pastastis, tomer vinas ceribas nepiepildijas. Telnieks pazinoja, ka diemzel nav atradis ne vismazakas maga pedas, toties izrakumi vina kadreizejas majas vieta lavusi atgut krietnu dalu ipasuma.
        Pec Galla luguma tika atnestas un atvertas kastes, kuras atradas zelta gredzeni un milzums citu darglietu. Valerija un vinas virs bija sajusminati. Patricietei visvairak iepatikas sfinksa. Vina ka rotaladamas to vera vala un taisija ciet.
        Rameri uzdavinaja saviem labveliem dazus ipasi vertigus makslas darbus, bet Valerijai ari sfinksu darglietu glabasanai. Erikso vins neko nedeva, un vina atgriezas sava istaba greizsirdiga un saniknota. Meiteni parnema nemiers, jo tas, ka Rameri neko neteica par magu, iedvesa vinai instinktivas bailes.
        V
        Pagaja vairakas nedelas, bet no Amenhotepa nebija ne zinas, ne minas. Mazpamazam ikdienas rupes un dazadi politiskie notikumi pieklusinaja Rameri nepacietigo velmi kaut ko uzzinat par maga talako likteni.
        Sakas nemierigi laiki, jo pec imperatora paveles kristiesu sekta tika nezeligi un nesaudzigi vajata. Aleksandrija bija daudz jaunas ticibas piekriteju un, pateicoties Romas dekretiem, paveras plasas iespejas nokartot personiskos rekinus: denunciacijas bira ka krusa, cietumi un prefekturas bija parpilditas. Cilveki tika pratinati, spidzinati, soditi ar navi. Daudzus piemekleja nelaime, lija asinis, un pilsetas iedzivotajus parnema sausmas. Vienigi pasi kristiesi bija mierigi. Neatkarigi no ta, pie kada sabiedribas slana vini piedereja, kristiesi bija vienlidz lenpratigi, noslegti un, ka tika uzskatits, padevigi. Patiesiba vini bija neatlaidigi, nepiekapigi, nicinaja navi, bet moceklibu uzskatija par svetlaimi. Vinu ekstatiska ticiba speja aizraut ari citus un radija daudz piekriteju, un tiesnesu prieksa stajas aizvien vairak un vairak upuru.
        Rameri, budams dedzigs Ozirisa pieludzejs un ka jau egiptietis, kas audzis sava laika religiozaja pasaule, bjja izbrinits un satraukts par visu dzirdeto un redzeto. Ar dzilu interesi, bet dazbrid ar sausmam vins apmekleja arenas un prefekturu, veroja navessodu izpildi un pusdienojot stastija par saviem iespaidiem legatam, kurs dazkart cietsirdigi nirgajas par Rameri entuziasmu. Galla uztvere kristiesi bija sabiedribai bistami sektanti, valsts un noteiktas kartibas ienaidnieki, klaidonu, zaglu un neprasu banda, kas veikli ievilina savos tiklos bagatos, lai izmantotu vinu ipasumu savas draudzes laba. Vi^u izturibu, paciesot mocibas, Galls izskaidroja ar magijas ietekmi, jo visus kristiesus uzskatija par launiem burvjiem.
        Vira uzskati, vina naids un dzilais nicinajums pret apspiestajiem loti nomaca Valeriju. Jauna sieviete juta zelumu un patiesas simpatijas pret kristiesiem. Kristigajai ticibai bija pieversusies vinas mate, par kuru Valerija bija saglabajusi neparasti gaisas un spilgtas atminas un kuras nave bija smags trieciens vinas sirdij.
        Nevareja but ta, ka ticiba, ko bija pienemusi mate un kas radija sos varonus, kuri nicinaja navi un ciesanas, bet mocibas uzskatija par svetlaimi, ir tik nesaprotama un pelna tadu izsmieklu un nici- najumu.
        Valerija dedzigi velejas uzzinat kristiesu ticibas noslepumus un iepazities ar tas kulta ipatnibam. Vina neuzdrikstejas versties pie vira ar sadu jautajumu, bet visi kristiesi no legata majas bija padziti. Rameri stasti par to, ko vins redzejis un dzirdejis kristiesu procesu laika, vel vairak iekvelinaja vinas interesi un zinkari. Turklat Valerija izmisigi centas sevi noverst no domam, kas aizvien biezak un biezak vinu mocija.
        Vinas sirdi nodevigi bija iezagusies milestiba pret Rameri. Telnieka skaistums, talants un, visbeidzot, fantastiskais oreols, kas vinu apnema, iedarbojas uz Valerijas izteli, un vinas jauna sirds, kuru neapmierinaja Galla sirsniga piekersanas un kuru biezi aizvien uzstajigak aizvainoja vina neuzticiba, pieteica savas tiesibas.
        Pagaidam sis jutas bija neskaidras un haotiskas, tas drizak lidzinajas dedzigai tieksmei pec kaut ka nezinama. Bija janak apjausmai, ka laime, pec kuras vina ta alka, ir milestiba.
        Beidzot patricietei izdevas apmierinat savu zinkari attieciba uz kristiesiem. Un sis gadijums izmainija vinas likteni.
        Kadu vakaru legats atgriezas no prokonsula noraizejies un pavestija sievai, ka nonacis visai nepatikama situacija: bijis neerti atteikt prokonsulam, kaut ari ta lugums vinam loti nepatikot. Kad sieva saka vinu iztaujat, Galls pastastija, ka Sabine un vinas virs Diomeds, kuri ir Aleksandrijas augstakas sabiedribas parstavji, apsudzeti piederiba pie kristiesiem. Lai gan prokonsuls par viniem interesejies ka par sievas radiniekiem, abiem noziedzniekiem piespriests navessods, nocertot galvu. Tiesnesi nav spejusi salauzt vinu sturgalvibu un fanatismu.
        Sabinei un Diomedam palikusi vieniga meita Lelija. Bernam tikko apritejusi trispadsmit gadi, un prokonsuls loti gribejis vinu glabt. Lai gan meitene atklati atzinusi sevi par kristieti, vinu neaizveda uz pretoriju, bet tur ieslodzitu pasas maja. Emilians veloties iekartot vinu kada romiesu gimene, kura varetu meiteni ietekmet un vest pie prata.
        - Tas viss butu loti labi, ja vien par Lelijas glabeju netiktu izraudzita tu, - neapmierinati piebilda Galls.
        - Es? - parsteigta vaicaja Valerija. - Kapec prokonsuls uzskata, ka es labak par citiem varu veikt so brinumu? Visiem tacu labi zinama kristiesu sturgalviba.
        - Vins cer, ka tava labsirdiba, prats un stingrie uzskati iedarbosies uz Lelyu. Vina vel ir jauna, turklat zaudejusi vecakus un tapec ilgosies pec kada tuvibas un sapratnes. Saja sakariba Emilians izteica man neskaitamus komplimentus, un man bija neerti vinam atteikt, lai gan es pat pasacit nevaru, cik pretigi man ir dot pajumti kadam no siem apsestajiem. Ta vien skiet, ka lidz ar vinu musu slieksni parkaps ari nelaime. Vai mazums gadijumu, kad sie sektanti par viesmilibu atmaksajusi ar negodu, bedam un navi.
        - Kapec saskatit sgja nelaimigaja berna vienigi launo? Es nebaidos ietekmeties no vinas un busu laimiga, ja spesu glabt Leliju. Saki Emilianam, ka es pienemsu bareni ka pasas bernu. Es tulit liksu sagatavot nestuves!
        - Ne, tu dosies pie vinas rit! Man jabridina prokonsuls par tavu piekrisanu.
        Nakamaja diena tulit pec brokastim Valerija posas cela. Vina saprata, cik vientuls un izmisis ir nelaimigais berns pec abu vecaku zaudesanas.
        Diomeds un Sabine, kuri bija pazistami ka bagati cilveki, dzivoja pilsetas nomale lieliska villa. Tas greznajas zales kadreiz bija pulcejusies Aleksandrijas labaka sabiedriba. Valeriju satrieca majas pamestiba, ko vina sajuta, ejot cauri plasajam darzam, kas ieskava villu un sliga retu ziedu bagatiba. Visur bija redzami tuksi cokoli, sur un tur metajas sasistu statuju atluzas, bet peristila divi kareivji speleja uz kauliniem. Viens no viniem goddevigi pieteicas pavadit legata dzivesbiedri.
        Lielas zales, kuras vairs nebija makslas darbu, kas tas agrak greznoja, izskatijas tuksas. Visa maja skita ka izlaupita.
        - Vai tad seit nav kalpotaju? - jautaja Valerija, izbrinita par valdoso klusumu un tuksumu.
        - Gandriz visi bija kristiesi, un vinus aresteja, - atbildeja kareivis.
        Kaut kur skaneja smiekli un skalas balsis. Kareivis ieveda Valeriju zale, kur divi citi kareivji kopa ar divam sievietem sedeja pie galda un dziroja.
        Ieraugot patricieti, visi uzleca kajas. Kad Valerija jautaja, kur atrodas Lelija, viena no sievietem paraustija plecus:
        - Tepat lidzas - sava istaba. Ara nenak un cauram dienam ludzas savu krusta sisto Dievu. Mums pavelets vinu netraucet, vienigi raudzities, lai pie vinas neielavas kads kristietis. Ta nu mes vinu sargajam. Atlauj, cienita kundze, pazinot vinai par tavu ierasanos.
        - Tas ir lieki. Es pati iesu. Paradi, kuras ir vinas istabas durvis.
        Valeriju parnema zelums un lidzjutiba, kad vina iegaja nabadzigi iekartotaja istaba. Tumsie aizkari bija pa pusei nolaisti, un istaba valdija kresla. Pie talakas sienas iepreti nisai jauna meitene, vel gluzi berns, bija nosligusi uz celiem un, rokas salikusi, dedzigi skaitija lugsanu. Vinas skatiens bija pieversts nisas dziluma piekartajam melnkoka krastam, uz kura bija attelots krasta sists cilveks.
        Zimejums bija lielisks - ne tik daudz izpildijuma, cik taja iemiesotas iedvesmas zina. Dieviski skaistaja Kristus seja bija jausama neparasta lenpratiba un pacietiba, bet vina dziestosaja skatiena bija tik daudz zelsirdibas un milestibas, ka tam vajadzeja balstit un mierinat ikvienu, kurs ticot vina lukojas.
        Valerija bija parsteigta, ka asaru un izmisuma vieta, ko vina bija domajusi ieraudzit, Lelijas seja un acis virmoja mierigs prieks. Tas bija briniskigs berns
        - slaida un maiga meitene ar pareiziem sejas pantiem un bieziem tumsiem matiem. Vienkarsais baltais vilnas auduma terps iezimeja vinas skaisto augumu.
        Pagaidijusi kadu bridi, lidz jauna kristiete beigs lugsanu, Valerija pieliecas un viegli pieskaras vinas plecam.
        Lelija nodrebeja un pagriezas. Acimredzot patri- cietes labsirdiga un skaista seja iedvesa meitenei uzticibu un simpatijas, jo vina piecelas, pastiepa roku un smaidot sacija:
        - Tu laikam esi legata Galla sieva Valerija. Skiet, jusu maja prokonsuls ir pavelejis man dzivot.
        - Ja, esmu atbraukusi tev pakal, Lelij. Saki, vai tu man sekosi bez riebuma?
        , -Es labprat iesu tev lidzi. Lai gan tu esi elku pieludzeja, godajama kundze, es tavas acis redzu visus kristiesu tikumus, - dedzigi atbildeja Lelija.
        Ievezdama Leliju sava nama, Valerija cereja iegut meitenes uzticibu un mazpamazam noverst vinu no liktenigas ticibas. Prokonsuls velejas Leliju apprecinat, lai jaunie pienakumi liktu vinai aizmirst bistamos maldus. Tacu ar jauno kristieti bija loti gruti saprasties. Jau no pirmajam ierasanas dienam Lelija nosledzas sevi, un vinas izturesanas veids izsledza jebkadu intimitati. Meitene bija neruniga, atturiga un pieklajiga pret visiem, tacu konsekventi izvairijas no Erikso, kuras kvelais skatiens, milzigais clzives- spars un alkas pec baudam vinu biedeja.
        Toties ar Valeriju vina sarunajas labprat. Patricie- tei gan neizdevas parliecinat savu audzumeitu un atkal pieverst vinu sencu ticibai, toties Valerija daudz uzzinaja par kristiesu ticibu, jo saja joma Lelija bjja dailruniga. Meitenes acis iedegas, kad vina stastija savai uzmanigajai klausitajai par Kristus zemes dzivi, par Vina dievisko macibu, par Vina zelsirdibu un navi pie krusta, lai izpirktu pasaules grekus. Vina jusmoja par atsacisanas prieku, pauda nicinajumu pret zemes dzives baudam un slavinaja navi - tiesa, smagu pareju, tacu sis smagums, vinasprat, bija nieks salidzinajuma ar to debesu svetlaimi, kas gustama caur moceklibu.
        Sadas sarunas dzili un bistami iespaidoja Valerijas dveseli bridi, kad vina saka apjaust, ka jut pret Rameri kaut ko vairak par draudzibu. Patri- ciete cinijas pret so noziedzigo vajibu ar visu vinai piemitoso energiju.
        Reiz Valerija ar Leliju ka parasti terzeja, kad pie vinam pienaca Rameri. Lelija piesardzigi apklusa, tacu patriciete vinu nomierinaja. Patiesa interese, kadu Rameri izradija, ka ari dazi godpilnas sajusmas vardi par vinas ticibu, kas spej apveltit savus piekritejus ar tadu neparastu varonibu, driz vien radija jaunaja kristiete simpatijas pret telnieku. Vina pamazam saka Rameri uztiepties. Kad vins izteica Lelijai lidzjutibu sakara ar smago zaudejumu, vina noraidosi pakratija galvu un, acim mirdzot, atbildeja:
        - Es neseroju par saviem vecakiem! Pirmkart, tadel, ka zinu: viniem tagad ir augstaka dzive. Otrkart, tapec, ka es vinus redzu katru dienu. Tiklidz es iedzilinos lugsana, vini man paradas, gaismas apspideti. Vinu sejas staro mierpilna prieka, un vini stasta man par ta Kunga dizenumu, par bezgaligo svetlaimi, ko bauda, un apgalvo, ka naves stunda nes atbrivosanos no zemes dzives vazam.
        - Tas, ko tu stasti, Lelij, ir kas skaists un cildens, tacu nav piemerots taviem gadiem, - piebilda Rameri, lidzjutigi raudzidamies uz balo meiteni, ap kuru staroja gaismas oreols. - Man skiet neiespejami, ka tu nekad nebutu karojusi dzives piedavatos jaukumus. Tu esi jauna, skaista un bagata! Tu iemantosi milestibu, tevi godas. Ka tu vari noniecinat visus zemes dzives labumus, dodot prieksroku nabadzibai, lauzu nicinajumam un kaunpilnai, briesmigai navei?
        Lelija veltija vinam apgarotu skatienu.
        - Pec visiem tevis uzskaititajiem labumiem alkst vienigi akli nabagi, kuri nezina patiesibu, kurus saista vienigi mantas rausana un miesiskas baudas, - tajas vini saskata augstako svetlaimi. Tapec tad, kad atnak nave, vini cinas ar to ka ar niknako ienaidnieku. Miesa proteste, bet dvesele bailes tric, stavot uz tumsas, nezinamas takas, pa kuru tai neizbegami bus jaiet preti muzigajai taisnajai tiesai, lai atskaititos par saviem darbiem. Mes, kristiesi, muzam atrodamies kapa mala un zemes dzivi visai augstu nevertejam, jo musu bagatiba ir ticiba un lugsanas. Td visu atnemt mums neviens nespej. Mus sauc par neprasiem, jo mes meklejam laimi aizkapa dzive, bet jus, kas uzskatat sevi par gudriem, - ko jus esat atradusi s^ja pasaule? Laiks visu aprij un neko jums neatstaj, jo viss lemts iznicibai: skaistums novist, veseliba saskobas, bet bauditspeja notrulinas. Visbeidzot pienak bridis, kad ir japamet gan pilis, bagatiba un slava, gan niciga miesa. Viss pazud un parversas pislos, vien nemirstiga dzirkstele pacelas, nometusi zemes dzives skrandas, lai pec tam vai nu loznatu tumsa, vai ari triumfali un
liksmi aizlidotu Dieva Valstibas bezgaligajos plasumos.
        S^ja bridi Lelija patiesi mirdzeja dieviska skaistuma: vinas butne izstaroja tadu skaidribu un tik varenu parliecibu, ka ta, lidzigi specigai narkotiskai vielai, apreibinaja klausitajus, likdama viniem aizmirst visas saubas, velmes un ceribas, un paklava sa berna viedajai gudribai. Jo sis berns bija labpratigi atteicies no visiem zemes dzives priekiem, bija gatavs satikties ar navi, un nezinama muziba vinam mirdzeja preti gaismas parpilna.
        Meitenes vardi atstaja uz viniem smagu iespaidu, un nakotne skita tumsa un tuksa, bet laime, pec kuras vini ta alka, - tikai iluzija un iedomats sapnis. Savilnoti lidz dveseles dzilumiem, visi domigi izklida pa savam istabam.
        Tbnakt Valerijas spilvens kluva mikls no asaram, vinas domas pastavigi atgriezas pie jaunas kristietes teikta. Tad, luk, kada ir si ticiba, kuras varda mira vinas mate! Pirmoreiz vina radas velesanas pienemt so ticibu un turpmak no dzives neko neprasit.
        Kamer Valerijas dvesele risinajas sis bistamais paversiens, pilseta izplatijas kads jaunums, kas tik loti uzkurinaja vispareju interesi un zinkari, ka uz laiku pat tika piemirsta kristiesu vajasana. Pec tam ta atsakas ar vel lielaku nezelibu.
        So zinkari bija izraisijis kads svesinieks, kurs nesen bija nopircis milzigu, kadreiz Kleopatrai piederejusu pili un iekartojis to tik grezni, ka izraisijis apbrinu pat bagatakajos aleksandriesos.
        Pilseta baumoja gluzi neticamas lietas par sa svesinieka bagatibu, par brinumainam lietam un dargumiem, ar kuriem vins piepildijis savu namu, par vina vergu skaitu. Tacu tas gan bija runa, ka limeni, jo neviens neko nebija redzejis savam acim. Pili apjoza augsts muris, bet par tas ipasnieku, kuru ari neviens nebija redzejis, bija zinams vienigi tas, ka vins ir augstdzimis indietis un vinu sauc As- garta.
        Vins bija ieradies Aleksandrija kadu nakti ar kugi, kas izcelas ar savu apdari un piesaistija lielus barus zinkarigo, kuri laivas braukaja tam apkart, lai aplukotu triremu rotajosas zelta un zilonkaula inkrustacijas, purpurkrasas buras un zeltitos mastus.
        Asgarta iepazinas ar pilsetu, sededams slegtas nestuves, kuras pavadija milziga svita un lapnesi. Kops ta briza, kad aiz vina aizveras bronzas varti, neviens vinu nebija redzejis.
        Rameri dzirdeja stastus par noslepumaino sveszemnieku, ka ari fantastiskas baumas, un vinam radas aizdomas, vai tikai sis svesinieks nav kaut kada zina saistits ar Amenhotepu. Telnieku midsi- naja vienigi svesa vira vards un tas, ka vins bjja indietis.
        Kadu dienu legata majas prieksa apstajas greznas nestuves, kuras nesa astoni nubiesi, un kalpotajs pasniedza Rameri plaksnites, uz kuram bija rakstits, ka Asgarta aicina egiptiesu telnieku apmeklet vinu.
        Pirmaja mirkli sis ielugums Rameri loti parsteidza, tacu tad vins atcerejas savas aizdomas par Amenhotepu. Telnieks steidzigi apgerbas un iesedas nestuves, kas vinu nogadaja indiesa nama. Kad aiz vina aizcirtas noslepumainas mitnes smagie varti, Rameri nekadi nespeja atbrivoties no drumas prieksnojautas. Vins nokluva liela pagalma, kas bija izklats ar baltu marmoru; ta centra atradas baseins ar struklaku. Pils portiku greznoja lieliskas statujas un vazes ar ziediem, bet talak darza bija redzami vigeskoki, palmas un citi krasni koki.
        Svitrainas zida dranas terpies kalpotajs veda vinu pa platam kapnem, cauri vairakam arkartigi grezni iekartotam zalem. Saja mirkli Rameri velejas, lai vinam butu vismaz desmit acu, kas spetu reize uztvert visu so telpu burvibu. Visur bija daudz ziedu, un gaisa virmoja specigs, patikams aromats.
        Pie smaga, zeltitam barkstim rotata aizkara kalpotajs apstajas un ar zestu aicinaja telnieku turpinat celu vienam. Samulsusais Rameri iegaja nakamaja istaba un parsteigts apstajas uz slieksna. Vins bija nokluvis neliela pusapala zale ar perlamutra sienam. No tumsi zilajiem kupolveidigajiem griestiem nokarajas un pa sienam aizvijas perlu un tirkiza ziedu virtenes ar zeltitam lapam. Aizkari no mirdzosi zila zida bija izsuti ar sudrabu un izrotati perlem. Smalkas mebeles, kas bija apvilktas ar to pasu mirdzosi zilo zidu, zviloja dargakmenu inkrus- tacijas. Istaba bija maigi zilganas gaismas pielijusi. Divainas formas vazes bija balti, lilijam lidzigi ziedi. Rameri ka apburts staveja pie durvim. Peksni no kada divana piecelas gara auguma slaids, baltas dranas terpies virietis, kuru telnieks sava satraukuma nebija pamanijis.
        - Kas ar tevi notiek, Rameri? Tu, skiet, esi parverties par statuju, - vinu atskurbinaja skaniga, labi pazistama balss.
        - Amenhotep, tas esi tu! - vins iesaucas, mezdamies maga apskavienos.
        - Es pats! Vai tad es tev neteicu, ka tu sanemsi no manis zinu, tiklidz busu iekartojies?
        - Tava iekartosanas ir lieliska: ta jau ir ista sapnu valstiba! Atzistos, es nedomaju, ka esi tik bagats!
        - Bagatiba ir nosacits jedziens, - mags pasmaidija. ' - Vajadzeja tacu parupeties par siem greznumiem, lai mazliet izklaidetu labos aleksandriesus, kuriem gribu sarikot svetkus sava nama. Tagad iesim uz manam personiskajam istabam - tur es jutos daudz labak.
        Vini izgaja cauri vel dazam zalem, kas bija tikpat greznas un originalas. Beidzot mags apstajas pie sienas, kuras centra bija briniskigs egiptiesa galvas veidojums. Vins pieskaras kadai vietai galvassegas rotajuma, un tulit pat atveras apsleptas durvis, pa kuram vini iegaja plasa zale, ko apgaismoja tikai dazas lampas uz augstam pamatnem, tadel tur valdija puskresla.
        Rameri nojauta, ka ta ir maga laboratorija. Plasa un dzila nisa staveja upuraltaris garu izsauksanai. Uz galdiem un paliktniem atradas divaini instrumenti, bet plauktos - papirusa tistokli un visdazadakas formas un izmera kastites un traucini. No aizdegtajiem trijkajiem pluda brinumjauks un Rameri labi pazistams aromats.
        - Seit es patiesi esmu majas, taja pasaule un tados apstaklos, kadi man vislabak patik, - teica Amenhoteps, ar baudu atlaizdamies kada vienkarsa, erta kresla pie galda, kas bija apkrauts ar tistokliem un plaksnitem. - Manuprat, seit ir daudz labak neka tajas zales, kas tev skiet tik briniskigas. Tur ir spilgta gaisma, kosas gleznas un tracinoss troksnis, kad sanak viesi.
        - Es nepiekritu tik skarbai tavas lieliskas pils kritikai. Lai cik parpilna ar zinibu noslepumiem ir si telpa, es tomer dodu prieksroku perlamutra istabai, - smiedamies atbildeja Rameri. - Starp citu, kapec tu mainyi vardu un deve sevi par indiesu princi Asgartu?
        - Man ir ipasumi Indija, un es tur dazkart pavadu vairakus gadus. Tur man ir skolnieki, un tur mani pazist ka Asgartu, tapec man ir tiesibas saukties sai varda. Bet tagad pietiek runat par mani! Labak pastasti, ka tu dzivo! Vai Erikso ir nomierinajusies, redzedama, ka es neatgriezos?
        - Domaju, ka sirds dzilumos vina nav mieriga un baidas tevi atkal ieraudzit. Vina, protams, jutas vainiga, tomer es nekadi nesaprotu, kapec vina tik loti baidas no tevis - labaka, viedaka un augstsirdigaka cilveka un varenaka maga, ar kura aizbildnibu vinai btitu jalepojas?
        - Pats redzi, cik zemu Erikso verte to visu, dodot prieksroku tavai jaunibai un dedzigajam melnajam acim.
        - Tas tapec, ka vina ir mulke! - nosarkdams iesaticas Rameri.
        - Tapec, ka vina ir sieviete! Un es nebut nepelu vinas gaumi. Esmu iecerejis sarikot vairakas viesibas, uz kuram noteikti ieradisies ari Erikso un pazis mani. Tad ari pateiksu, ka man nav ne mazakas velesanas, lai vina atgriezas pie manis, un ka es dodu vinai iespeju izbaudit brivibu.
        Mazpamazam saruna ievirzijas makslas un politikas gultne. Rameri ar rugtumu ieminejas par savas dzimtenes sabrukumu, par Ozirisa kulta gasanu, par to, ka tas visur nomainits ar jaunam dievibam. Sai sakariba vins ierunajas par kristiesiem un vinu vajasanu Ar lidzjutibu, kadu vinam, iedvesa si jauna ticiba, Rameri pastastija par dazam briesmigam ainam, kuru liecinieks vins bijis prefektura un foruma.
        - Amenhotep! - vins iesaucas, satveris maga roku. - Saki, tu, gudrais, iesvaiditais, ko nozime sis ticibu haoss, kura tagad dzivojam! Oziriss, kas daudzus gadsimtus bija Kemas zemes aizbildnis, vairs nav egiptiesu dievs. Vina dievnamu aizeno lieliskas celtnes, kas raditas par godu Jupiteram, Venerai, Apollonam, Serapidam un citam dievibam, kuras man neko nenozime. Talak! Sos lieliskos dievus kristiesi nicina un noraida, pielugdami nabadzigu krusta sistu amatnieku, kuru uzskata par dievibas iemiesojumu zemes virsu, par pasaules glabeju. Savas ticibas varda vini mirst drausmigas mokas ar smaidu uz lupam! Saki, vai tiesam ir iespejams, ka Dievs butu nonacis uz zemes un kluvis par parastu mirstigo? Vai tiesam Vina slavas varda Vinam nepieciesama ticigo briesmiga nave? Ludzams, izskaidro man, kur slepjas patiesiba! Kam taisniba? Kuru dievs ir istais?
        Amenhoteps atspiedas ar elkoniem pret galdu un domigi klausijas. Kad Rameri apklusa, mags apveltija vinu ar savu caururbjoso, viedo skatienu, izslejas un teica:
        - Visiem ir taisniba! Visi pieludz vienu Dievu, tikai katrs to sauc citadi, jo Dievs ir visur. Dievs - ta ir dzivibas dizena, pirmatneja elpa, kas visu atdzivina.
        Uz galda stura staveja liels koka toveris, kura auga krums ar ziliem ziediem, kas izplatija patikamu, specigu aromatu. Rameri jau bija redzejis lidzigu augu maga darba telpa Memfisa un uzskatija to par magisku.
        Amenhoteps pieliecas, nolauza ziedoso zarinu un, pastiepis to telniekam, teica:
        - Skaties! Dievs paradas visa, ko radijis. So puki dzivu dara dieviskais siltums, un taja ietverts lielais pilnveidosanas likums, tas nezudosais skaistums un tikamais aromats ir Dievibas dvesma.
        Amenhoteps panema papirusa lapu un pakratija virs tas zarinu. Uz papirusa nokrita smaragdzals kukainis, gluzi ka putekliem noklats.
        - Tagad paskaties uz otru Diza Raditaja bezgaligas pilnveidosanas makslas parstavi. Tas jau atrodas pakapi augstak, un tu par to tulit parliecinasies.
        Nolicis zarinu uz papirusa malas, Amenhoteps turpinaja:
        - Es panemsu zales stiebru un apturesu kukaina kustibu. Skaties, tas nokrita un gul ka beigts. Tagad piecelas un rapjas augsa pa stiebru taisna cela uz zieda auglenicu, no kuras es vinu nokratiju. Vai saproti, ka si maza butne jau ir apveltita ar dizu un noslepumainu dveseles speku - gribu, kas to virza uz iecereto merki? Tas ir tada cilveka pirm- tels, kurs nokrit parbaudijumu prieksa, tad celas, iemiesojas cita kermeni un atkal turpina rapties pa savu kaislibu stiebru. Parvarot skerslus, vins virzas uz pilnibu, kas ir vina merkis - starojoss zieda kausins, kur mit pasaules Raditajs. Dievs tev paradas visur! Vins runa debesu zilgme, vilnu salkona, putnu dziedasana, vetras auros, zibens spiduma un saules dzivinosajos staros. Visur izpauzas pasaules ekas Dizais Raditajs. Neskaitamas pasaules, kuras tu vero nakts tumsa, ir vina gribas raditas. Vins liek tam kusteties tik nevainojama kartiba, ka tas nekad nesaduras, nekad netiek izjaukta to kustibas harmonija un to celu var izskaitlot gadsimtiem uz prieksu. Tu vel nezini un nespej apjaust, ka zeme, uz kuras tu stavi un k\ira tev skiet tik
caurspidiga, griezas neizmerojama tuksuma, un tas cela to notur vienigi Raditaja griba. Vai tu zini, kas ir si griba, kura slepjas ikviena Dieva radiba? Kaislibu un miesas apdullinati, cilveki neapjaus, ka vinos snauz gigantisks draudigs dzinejs. Griba, Rameri, ir pasas Dievibas dalina, kas atbrivojusies no visa materiala. Kad ta izples savus varenos sparnus, tas lidojumam nav robezu, un viss paklaujas tas pavelem. Griba - ta ir visu noslepumu atslega, kas izredzetajam, kurs prot gribet, atver visas durvis. Ta atklaj vinam noslepumus, paklauj kosmiskos likumus un iemaca darboties Raditaja dizaja laboratorija. Vins nav greizsirdigs un nav skops. Vins savos bezgaligajos valdijumos dod vietu visiem istenajiem skolniekiem. Vislielakas zinasanas nav nekas, ja nevada un nevirza Vina griba! Savu domu es paskaidrosu ar piemeru. Panem, luk, to trauku, kas atrodas pa labi uz galdina, un piepildi to ar zemi no kastes, kas stav uz gridas.
        Kad Rameri bija izpildijis teikto, Amenhoteps panema kastiti ar seklam un dazas no tam iekaisija zeme.
        - Es zinu, ka ikviena no sim seklam slepjas astrals speks. Ja to virza varena griba, tad var paatrinat dabas darbu un piespiest augu izaugt dazas stundas vai dazas minutes. Es to varu izdarit, jo mana griba atskiriba no tavejas ir apzinata. Tu varetu seit sedet menesiem ilgi, svizdams asins sviedrus un puledamies koncentret savu nelaimigo gribu, un tomer neko nepanaktu. Tava griba ka nedrosa laiva bez stures traucas pa nedisciplinetas domas vilniem, kas to satver un aiznes sanus no iecereta merka. Bet tagad kluse un vero!
        Amenhoteps piebidija tuvak nelielu galdinu, uzlika uz ta trauku un pacela virs sa trauka roku. Vina uzacis saraucas, veidojot dzilu rievu, bet uz pieres satuka zila dzisla. Skita, ka no vina valdoniga skatiena plust stari, un pamazam viss maga augums saka izstarot fosforiscetu gaismu, kura vina baltais apgerbs kluva daudzkrasains. Ap galvu izveidojas plass gaiszils oreols. Ari no slaidajiem pirkstiem saka plust stari, kas traucas uz trauku gluzi ka magneta pievilkti. Taja ieberta zeme tos mirkli uzsuca.
        Parsteigtais Rameri savilnots veroja so nepieredzeto paradibu. Vina kermenim parskreja manticigu bailu trisas, kadas parasti parnem cilveku, kura prieksa tiek pacelts aizkars, kas slepis neredzamo pasauli.
        Vins pats nevaretu pateikt, cik ilgi bija palicis sada stavokli, kad visa dzive koncentrejusies vienigi acis. Peksni vins ieraudzeja, ka no trauka sak plust zalgani tvaiki, kas spiralveidigi celas augsup, tad krita atpakal, un zeme tos kari uzsuca.
        Tad zeme paskiras un no tas lenam saka list ara tievs asnins, pec mirkla paradijas mazas smaragdzalas lapinas. Augs strauji stiepas garuma, pie- brieda, tad paradijas pumpurs un parsteigta telnieka acu prieksa uzplauka sarts ziedins, ko klaja mirdzosi rasas pilieni. Gaisma, kas ieskava magu, apdzisa, tomer vina pirksti, skiet, vel aizvien izstaroja kadu dzivinosu plusmu, kas sasupoja graciozo augu.
        Amenhoteps pasmaidija, nolaida roku un paskatijas uz viesa balo un satraukto seju:
        - Redzi, Rameri, sis augs ir disciplinetas, apzinatas gribas redzama izpausme. Si griba atbilstosi dabas likumiem prot izmantot etera izkaisitas materijas dalinas, kuras tavas raupjas acis nespej uztvert. Kas prot gribet, tas spej vadit stihiju spekus, pec savas velmes apvienot vai noskirt kosmiskas vielas un pat paklaut sev zemakas un mazak attistitas butnes, kuras klaino izplatijuma un maga skola apgust
gribu - jebkuru zinasanu alfu tin omegu. Lidzigi tam, ka cilveka vajaja saprasana Augstaka
        Butne tiek deveta dazados vardos un ieterpta visdazadakajas formas atbilstosi ta cilveka garigajai attistibai, kurs so biitni pieludz, ta ari augstakas zinasanas var iegut ar dazadiem panemieniem. Viens to panak ar atsacisanos, cits - ar pacietibu, vel cits - ar milestibu, bet cits - ar naidu vai spitibu. Gan tas, kurs prot lugties, milet un dziedinat, gan tas, kurs spej vienigi nist un iznicinat, apmierinot savu godkari, - abi attista sevi varenu dzineju, kas vedis vinus augsup pa tikumiskas un garigas pilnveidosanas kapnem.
        Kristiesu religija - ta ir viena no gribas izkopsanas dizenajam skolam. Ar savu pasuzupuresanos, pazemibu, skistibu un labpratigi pienemtu nabadzibu kristiesi iemacas uzveikt savas dveseles vetrainas kaislibas. Moku un naves nicinasana lauj viniem valdit par kermeni, iemaca merdet miesu un uzkrat astralo speku, kas vajadzigs augsupgaitai. Augstakajai Butnei, kuru vini pieludz, sis fiziskas ciesanas ka vinu ticibas apliecinajums, protams, nav vajadzigas, nav vajadziga ari so cilveku nave. Si Butne ir dizena visur, kur vien izplatijuma izpauzas tas varena elpa. Tacu sis Varenais un Dieviskais gars priecajas, ka ir kluvis par cilveka gara cildeno centienu merki. Lidzigi spozajai zvaigznei, kura kadreiz atveda gaisregus pie vina supula, vins norada sim dveselem celu un mudina tas paklaut un merdet miesu, kas aizkave pilnveidosanos.
        - Vai vini sasniedz so augsto merki? - nomurminaja Rameri.
        - Vini tiecas uz to, sis merkis viniem ir ka debesis mirdzosa zvaigzne. Nejegam ta skiet ttivu esam, vini neapzinas, ka vinus no zvaigznes skir bezgaligs izplatijums. Ja sie cilveki to aptvertu, vini zaudetu paspalavibu, bet, par laimi, vini redz so brivo dveselu mirdzoso balvu un celas tai preti, nemanidami attalumu. Kristietim sa merka iemiesojums ir mirdzoss krusts, iesvaiditajam - maga zvaigzne, elku pieludzejam - Jupitera dizenais tels, bet tev - Oziriss, ar kuru tu ceri saplust.
        Amenhotepa balss pamazam kluva klusaka, un vina nekustigais skatiens bija aizklidis taluma Skiet, mags bija aizmirsis par Rameri, kas savilnots raudzijas vina.
        - Ak, sis cels uz zvaigznem pa gribas taku! Kur ir ta gals? - vins ierunajas, izslejies un izstiepis augsup rokas. - Nav tada skaitla, kurs spetu izteikt attalumu, kas skir mus no merka!
        Amenhoteps apklusa, smagi elpodams, tad apse-" das un saznaudza rokas galvu.
        - Saubas! Baigais briesmoni Amenti! Prom, prom!.. - vins drudzaini iekliedzas, ar zestu atgruzdams no sevis ko neredzamu. Vina drumais skatiens atkal ietiecas izplatijuma.
        Sausmas drebedams, Rameri kapas atpakal un bezspecigi nosliga kresla. Vinam skita, ka jut kada baismiga neredzama speka klatbutni, un vins aizvera acis.
        - Es tevi nobiedeju, mans nabaga draugs, - pec kada briza atskaneja Amenhotepa balss.
        Kad Rameri iedrosinajas atvert acis, vina prieksa staveja mags, tiesa, mazliet bals, tomer mierigs, un smaididams sniedza vinam roku.
        - Vai tu redzeji briesmoni Amenti? - Rameri vaicaja.
        Par maga seju parslideja skumju ena.
        - Es redzeju briesmoni, kurs apstaj cilveku, kad tas iedrosinas bezbailigi ielukoties neaptverami plasajas nezinamzgas sferas. Tev, par laimi, vel nav prieksstata par to bezdibeni, kura mala biezi vien izmisigi cinas cilveka dvesele, kad to nomacis bezspeks un nieciguma apzina bezgalibas prieksa. Iemalko so dzerienu, tas tevi stiprinas, un tad - skiramies! Man vel jastrada.
        Rameri panema kausu un iztuksoja to. Pateicies Amenhotepam, vins jau grasijas atvadities, kad mags, pastiepis vinam roku, teica:
        - Ludzu, nevienam nestasti, ka mani pazisti. Lai izskaidrotu savu ciemosanos Asgartas pili, saki, ka esmu tev pasutijis dievietes Hebes statuju. Es to patiesam pasutu. Par modeli tev varetu noderet Erikso.
        Rameri atgriezas majas nomakts. Vins vienmer bya jutis pietati Amenhotepa zinasanu prieksa, bet tagad si bijasana robezojas ar bailem, un nu vins saka saprast Erikso. Vai tikai meitenei nav gadijies izbaudit sa neparasta cilveka dusmas, ja jau vina magu tik loti ienida, ka baidijas ka no vina draudzibas, ta ienaida?
        VI
        Bija pagajusas divas nedelas vai mazliet vairak kops ta briza, kad Rameri redzeja savu labveli. Vins tagad veidoja Hebes statuju, un Erikso bija loti apmierinata, ka vareja pozet.
        Ik dienas telnieks dzirdeja runajam par Asgartu. Vins esot apmeklejis prokonsulu un dazas citas augsti stavosas personas un ne reizi vien aicinajis sos cilvekus pie sevis. Pilseta runaja vienigi par Asgartas rikotajam viesibam, par vina pils greznibu, par dejotaju un dziedatajas brinumaino skaistumu un, visbeidzot, par pasa princa divainibam. Vins katru dienu dodoties izjade uz balta zilona, kura kaklu greznojot kaklarota, bet snuki - milzum dargas aproces. Pats vins sezot neliela balta telti dzivnieka mugura un neesot redzams.
        Galls dega zinkare un karsti velejas ieklut uzaicinato pulka, tacu apstakli allaz sakrita tik nelabveligi, ka nelava vinam satikties ar indieti.
        Bet kadudien vins atgriezas majas loti apmierinats un pastastija, ka ticies ar Asgartu pie prokon- sula Abi iepazistinati, un princis izturejies pret vinu neparasti uzmanigi.
        Nakamaja diena Galla pils prieksa apstajas Asgar- tas nestuves. Tacu legata nebija majas - vins ar visu gimeni bija devies noskatities sacensibas. Princis atstaja Gailam uz rakstisanai paredzetas plaksnites zinu, ka uzaicina vinu kopa ar celo dzivesbiedri uz lieliem svetkiem, kas tiks rikoti pec dazam dienam.
        Satracinats par tadu neveiksmi, legats jau nakamaja diena devas pie Asgartas un sanema ielugumu uz svetkiem ari Lelijai, Erikso un Rameri, par kuru liktengaitam princis jau bija dzirdejis.
        Damas aktivi pieversas savam tualetem, vienigi Lelija kategoriski atteicas doties uz svinibam.
        Valerija ka parasti augstsirdigi piedavaja Erikso dargus audumus un savu suveju pakalpojumus. Peksni pasa svetku prieksvakara kads svesinieks atnesa uz legata namu lielu pitu grozu, kas bija izrotats ziediem un lentem un paredzets Erikso.
        Aleksandrijas bagato jauneklu vidu meitenei bija tik daudz pieludzeju, ka biitu visai gruti uzzinat, kurs ir noslepumainais davinatajs. Sakuma Rameri domaja, ka tas ir pats Galls, tacu patriciesa patiesais izbrins lika atzit, ka vins ir maldijies. Groza neparasti bagatais saturs pateica vinam prieksa citu vardu.
        Prieciga, mirdzosam acim Erikso iznema no groza greznu terpu, kas bija darinats no sudraba izsuta auduma, un vieglu caurspidigu apmetni ar perlu apdari, tad kaklarotu, jostu, diademu, vairakas agra- fes un rokasspradzi. Viss bija bagatigi rotats ar briljantiem, perlem un smaragdiem. Davinajuma vertiba bija tik liela, ka klatesosie parsteigti saskatijas. Neliela grozina uz zida spilventina atradas no baltiem ziediem vits vainadzins. Ziedi atgadinaja lilijas, tacu to ziedkausini izstaroja zilganu gaismu. Si ziedu vitne Rameri visu izskaidroja.
        Sadus ziedus telnieks bija redzejis Amenhotepa perlamutra istaba. Tatad vins ir atsutijis Erikso tik karalisku davanu! Vai tiesam magu saistija pie meitenes dzilakas jutas neka tas, par kuram vins bija runajis?
        Pati izredzeta acimredzot neko nenojauta. Vina jusmoja par gaumigajam un greznajam veltem un nemaz neslepa savu prieku. Meitenei rupeja vienigi tas, lai sie briniskie ziedi lidz ritvakaram nenovistu.
        Nakamaja diena Rameri pirmais bija sagatavojies svetkiem. Vins bija uzvilcis togu un nemaz neizskatijas pec Amazisa laikabiedra. Zinamas saubas vareja izraisit vienigi egiptietim tik raksturigie vaibsti. Rameri bija skumjs. Tuksuma un vientulibas sajuta, kas laiku pa laikam vinu parnema, nospieda ari tagad. Lidz noteiktajam laikam bija palikusi kada pusstunda, un Rameri, apsedies pie loga, domigi skatijas uz darzu, kas jau grima naksniga kresla.
        Neliels troksnis un mazas rocinas pieskariens lika telniekam strauji pagriezties. Vina prieksa staveja Erikso sava briniskigaja terpa. Istabas puskresla vina skita ka burvju tels. Viss vinas stavs mirguloja un liesmoja. Zeltainie mati fosforiscejosi laistijas zem baltajam lilijam, kas bija tik svaigas un samtainas ka tikko pliiktas. Nekad Erikso vel nebija starojusi tada apburosa daile ka saja bridi. Vinas acis liesmoja, bet pusatvertas lupas liegi rotaja kaismigs smaids.
        - Erikso! Zveru pie Ra un Ozirisa: tu esi tik daila, ka spetu savaldzinat pasu dievu! - iesaucas parsteigtais Rameri.
        Erikso uzlika vinam uz pleciem rokas un pa pusei jokojot, pa pusei nopietni teica:
        - Man nav velesanas savaldzinat dievu, man pietiktu ar tavu sirdi. Vai tad es pacietigi neguleju gadsimtiem ilgi, lai uzvaretu Nuitu?
        To teikdama, vina pieklavas pie Rameri ka ista kardinataja. Meitenes zeltainas cirtas glastija vina vaigu, liliju aromats reibinaja, un saja mirkli vins aizmirsa visu pasauli. Rameri strauji pievilka Erikso sev klat un noskupstija uz liipam. Velreiz noskupstit vins vairs nepaguva, jo Erikso ka glodene izslideja no vina rokam un pazuda.
        Apmulsusais un sapikusais Rameri noskaloja auksta udeni savu sakarsuso seju un sakartoja togu. Taja bridi ieradas vergs, lai pateiktu, ka vinu gaida.
        Kad Rameri ienaca atrjja, visi jau bija sapulcejusies. Pietika vinam uzmest skatienu Valerijai, lai Erikso iedvesta kaisle izgaistu bez pedam.
        Patriciete bija terpusies ar sudrabu izsuta sarta pepla. Vinas melnajiem matiem lieliski piestaveja rozu vainags un rotaslietas ar rubiniem. Vinas mieriga, majestatiska staja, lielo tumso acu atturigais, kautrais skatiens un slaidais augums - tas viss kontrasteja ar Erikso, kas lidzinajas mazam, maigam, caurspidigam raibam taurenitim. Valerijas stingrais un atturigais dailums atstaja uz Rameri lielu iespaidu. Kad vins juta sev pieversto patricietes dzilo un tiro skatienu, nekadai citai ietekmei par vinu vairs nebija varas. Tapec vins palika auksts un vienaldzigs, redzot, ka Galls sievas klatbutne apber Erikso ar komplimentiem.
        Kad Asgartas pili ieradas legats ar gimeni, ta jau bija lauzu pilna. Visur bya gaiss ka diena, un viss - gan krasnas istabas un brinumainais darzs, gan statujas, dargakmeni un struklakas - radija burviga sapna iespaidu.
        Pils saimnieks pats sagaidija viesus pie ieejas lielaja zale. Legata ierasanas bridi apkart Asgartam bija tik daudz cilveku, ka Gailam ar sievu nacas diezgan ilgi gaidit, lidz izdevas pieklut tuvak, lai sasveicinatos ar vinu.
        Nepacietigajai Erikso atri vien apnika gaidisana, un vina isinaja laiku, zinkari aplukodama tuvejas istabas. Kad meitene atgriezas, Asgartas zale vairs nebija, un Galls vinu noraja par neprasmi uzvesties, tacu jauna viriesa acis runaja ko citu: meitenes skaistums bija licis uzvirmot vina notrulinategam jutam. Erikso nepieversa vinam nekadu uzmanibu. Vina mekleja Rameri, lidz ieraudzija, ka tas sarunajas ar vairakiem jauniesiem. Valerija bija pievienojusies prokonsula sievai un dazam matronam. Legatu uzrunaja kads no vina biedriem. Ta Erikso palika gluzi viena.
        Meitene dega velme atrast perlamutra istabu, par kuru bya stastijis Rameri, tapec ar sev piemitoso drosmi apstaigaja zales un galerijas, tiksminadamas par statujam, dargajam vazem, zeltitajiem audumiem un raibajiem paklajiem. Driz vina nokluva lidz edamistabai, kur vesels pulks vergu parvaldnieka uzraudziba rindoja uz galdiem zelta un sudraba skivjus un traukus ar kuposiem edieniem, augliem un saldumiem. Beidzot vina attapas ilgi mekletaja istaba ar perlamutra sienam. Si gaismas pielieta telpa vakara nokresli likas vel noslepumainaka neka diena. Pacelta portjera atsedza ieeju grota, kuras sienas, skiet, bija veidotas no safira kristaliem. To rotaja lielas palmas un rozu krumi, bet dziluma klusi urdzeja struklaka, kuras udeni ie- pliida baseina, kas izskatijas ka no milziga rubina izkalts. Koku ena atpusties vilinaja marmora soli. Pasa vidu uz nelielas kolonnas bija novietota Erota skulptura. Milas dievs tureja rokas bultas caururbtu sirdi.
        Erikso apstajas, ar baudu aplukodama visu so krasnumu, ar patiku ieelpodama briniskigo aromatu, kas piepildija grotu. Peksni pie ieejas nozibeja kada
        ena, un uz slieksna paradijas Asgartas slaidais stavs.
        - Erikso! - uzsauca mags.
        Si pazistama metaliska balss lika meitenei nodrebet un apgriezties. Grilodamas vina kapas atpakal, skita, ka Amenhotepa skatiens vinu hipnotize. Sis skatiens ka allaz bija valdonigs, tacu taja nebya nedz naida, nedz barguma.
        Erikso nosliga uz celiem un padevigi cuksteja:
        - Kungs, piedod man!
        Amenhoteps strauji piegaja vinai klat.
        - Piecelies! Tevi kads var ieraudzit! Kapec tu drebi? Kapec tu mani tik loti ienisti, ka gribeji nogalinat? Ko esmu tev nodarijis?
        Kauns, bailes un haotisks citu jutu juklis, kura Erikso pati nespeja orienteties, trakoja vinas dvesele, acis sariesas karstas asaras. Satverusi maga roku, vina to piespieda pie lupam un skumigi nomurminaja:
        - Es pati nezinu, kapec tevi ienistu.
        Amenhotepa seja uzplaiksnija noslepumains smaids. Piecelis Erikso kajas, vins aizveda meiteni lidz solinam un apsedinaja sev lidzas.
        - Nomierinies! Ko domas mani viesi, ja ieraudzis tevi seit raudam? - vins laipni teica. - Nomierinies tacu! Man nav nodoma piespiest tevi atgriezties pie manis, ja tev sirdij tuvaka citada dzive. Paliec pie krietnas Valerijas, esi laimiga starp sev lidzigajiem, baudi dzivi un izklaidejies, kamer tas tevi saista. Tacu atceries vienu: ja tev kadreiz bus nepieciesams patverums un aizstavis, tad seit tu vienmer atradisi teva majas un tiksi draudzigi, mili uznemta.
        Erikso tramigi un neticigi paskatijas uz vinu, bet, sastapusi maga labestigo, gaiso skatienu, nosarka un, mulsi nolaidusi galvu, klusa balsi atbildeja:
        - Kungs, tu esi tik labs un augstsirdigs, bet
        es - prata jukusi un nepateiciga. Tacu megini saprast, cik drausmigi ir aizvadit dienas vientuliba, kad alksti dzivot, milet un pilniem malkiem ieelpot brivibas gaisu!
        - Tev taisniba! Man vajadzeja saprast, ka mana maja var likties ka cietums tadai jaunai, energijas pilnai butnei ka tu. Tacu man skita, ka tu vel esi berns, un es baidijos tevi tik jaunu un skaistu radit katram pretimnacejam. Tagad esi laimiga pec sava prata.
        - Es esmu laimiga, kungs! Es milu un mani mil.
        Maga plakstini ar garajam skropstam notriceja
        un nolaidas, aizslepdami acis. Kad vins atkal saka runat, balss bija kluvusi pavisam dobja:
        - Nabaga berns, tu tici tam, ko pati velies. Ne- pievilies: tu iedarbojies uz Rameri lidzigi uzbudinosam vinam. Vins ir makslinieks, tapec nespej ne- sajusminaties par tavu skaistumu, tacu vina sirds kluse, jo mil citu.
        - Vins mileja Nuitu, bet vina tacu ir mirusi.
        - Nuita dzivo. Saskana ar negrozamo likumu, kas valda par dveselem, vinas gars tagad iemiesojies Valerija. Vini instinktivi pazina viens otru, un vinu milestiba ir atdzimusi.
        Erikso nobaleja. Tatad Valerija ir Nuita! Ka vina to nesaprata agrak - abas tacu ir tik lidzigas viena otrai! Dazi nenozimigi gadijumi, kuriem vina agrak nepieversa uzmanibu, tagad paradijas jauna gaisma.
        Amenhoteps veroja meitenes seju, kura atspogulojas jutas, kas vinu bija sagrabusas sava vara.
        - Man laiks atgriezties pie viesiem, - vins teica pieceldamies. - Luk, mans pedejais vards: ja tavas ceribas piepildisies, es nodrosinasu tevi ar puru; ja izradisies, ka man ir bijusi taisniba, un pienaks bridis, kad tu ieradisies seit ar salauztu sirdi, tad zini, ka tiksi uznemta ka meita un atradisi mana persona tevu un draugu.
        Amenhoteps izgaja, bet Erikso nekustigi nosedeja vairakas minutes, pec tam piecelas un, neko sev apkart neredzedama, devas uz lauzu pilnajam zalem. Ne troksnis un jautriba, kas valdija visapkart, ne pielugsme, ar kadu daudzi uz vinu skatijas, meiteni vairs neskara - vina palika auksta un vienaldziga. Amenhoteps bija ievainojis vinu tiesi sirdi, turklat ar saindetu ieroci, jo vina cieta. ipasi sapigi bija redzet, ka Rameri sarunajas ar Valeriju. Abi bija jautri un smaidigi. Mags bija teicis taisnibu. Telnieka skatiens ar nesleptu apbrinu kavejas pie pat- ricietes slaida auguma. Vinu, Erikso, Rameri bija pilnigi aizmirsis, lai gan vina bija dailaka par Valeriju, turklat tik loti mileja vinu. Si rugta atzina lika apdzist jebkurai interesei par Asgartas briniskigajiem svetkiem.
        Pirmas pecsvetku dienas visiem legata nama iemitniekiem, ieskaitot pasu saimnieku, bija loti smagas. Jutekliskais un sieviesu izlutinatais Galls jau sen bija iemilejies Erikso un alka vinu iegvit. Meitenes neparastais skaistums, kas svetkos bija ipasi zilbinoss, lika uzvirmot vina kaislei un uzvedija domas, vienu par otru bistamakas.
        Savukart Erikso, kuru nodarbinaja pasas milestiba un greizsirdiba, neieveroja nedz vina kaisligos skatienus, nedz centienus palikt ar vinu divata. Budama aizdomiga un kapriza, vina visur sekoja Rameri un uzmanija vinu, lika lieta visu savu koketesanas maku, lai ar sava skaistuma speku paklautu vinu un atnemtu sancensei.
        Un nevar teikt, ka Erikso pulini butu bijusi pilnigi veltigi. Rameri bija straujas dabas cilveks, un vina dzislas phida afrikanu karstas asinis. Vina sirds piedereja Valerijai, bet ugunsgrekam lidziga kaisle vilka pie Erikso, kura ari pati atklati izradija savu milestibu preteji Valerijai, kas vienmer nosledzas lepna atturiba, nedodama nekadas ceribas.
        Si muziga pretrunigo tieksmju mija beidzot nogurdinaja Rameri.
        Divas sievietes centas iegut vina sirdi: viena - nevaldama, kaisliga un karsta ka tuksnesa vejs; otra - mieriga, maiga un labdabiga ka dzivinoss avots, kura udeni rada oazi neaugligas smiltis.
        Tomer vairak par visiem cieta Valerija.
        Apzina, ka vina nemil viru, ka sirds tiecas pec telnieka, pildija jaunas sievietes dveseli ar kaunu, sausmam un pretigumu pasai pret sevi. Budama godiga, labestiga un tira lidz dveseles dzilumiem, vina parmeta sev noziedzigas jutas - ka butu parmetusi laulibas parkapsanu. Visiem spekiem vina centas parvaret milestibu pret Rameri un izraut to ar visam saknem no savas sirds. Valerija izvairijas no telnieka un izturejas pret vinu ar augstpratigu vesumu, cerot, ka tas attalinas no vinas jauno cilveku. Pilnigi nodevusies sai ieksejai cinai, ko visiem spekiem centas slept no vira, Valerija nepieversa nekadu uzmanibu tam, kas notika vinas tuvuma, tapec ari nemanija nedz Galla gandriz neslepto kaisli pret Erikso, nedz pedejas koketesanu ar Rameri.
        Kadu vakaru, kad Galla nebija majas, Valerija agri devas uz savam istabam, lai pabutu viena, tacu nekadi nespeja atbrivoties no milestibas un sirdsapzinas parmetumiem. So jutu izraisitas rugtas domas nedeva mieru un nelava aizmigt. Vina ar skumjam sev jautaja, ar ko sis haoss beigsies. No Rameri vinu skira bezdibenis, bet dzive ar Gailu bija kluvusi izmisuma un pretiguma pilna.
        Nespedama aizmigt, Valerija piecelas, apgerbas un, nevienu netraucejot, izgaja no istabas. Sakuma vina staigaja pa terasi, bet tad devas uz prieksu pa garu un platu galeriju, kas stiepas visgaram majai darza puse.
        Vina aizgaja pa galeriju krietni talak neka parasti. Peksni vina izdzirda liras skanas. Valerija saravas, apstajas un nosarka, jo saprata, ka ir apstajusies dazus solus no Rameri istabas loga. Pirma jaunas sievietes doma bija griezties atpakal, bet tobrid atskaneja dziedasana liras pavadijuma. Tas bija Rameri, kurs pusbalsi dziedaja senu melanholisku egiptiesu ariju. Kadas neizprotamas izjutas parnemta, Valerija nosliga uz solina. Si divaini pazistama melodija vinu apbura.
        Aleja atskaneja viegli soli, bija saklausama smilsu cirkstona. Patriciete izbrinita ieraudzija, ka Erikso apstajas zem telnieka loga un sajusminata klausas dziesma.
        Meness blavaja gaisma Valerija saskatija, ka jauna meitene bija terpusies viegla balta tunika, par kuru gluzi ka apmetnis lidz celiem klajas vinas rudas cirtas.
        Pec britina Erikso pakera akmentinu un iemeta to istaba. Dziedasana apklusa, un. loga paradijas telnieka seja.
        - Erikso! Traka! Ko tu seit dari? Ja nu kads tevi ierauga? - ka jokodamies, ka radamies jautaja Rameri.
        - Gribu ar tevi parunat bez lieciniekiem. Diena es to nevaru izdarit, jo vienmer kads trauce. ipasi apnicis Galls - vins seko man ka ena.
        Rameri veikli uzrapas uz palodzes un izleca darza.
        - Ko tad tu ta gribi man teikt? - vins jautaja, apskaudams meitenes tievo vidukli un skupstidams vinas samtaino vaigu.
        Erikso viegli atbrivojas no Rameri apskaviena un, nostajusies vina prieksa, dusmigi iekliedzas:
        - Ne jau skupsti ir galvenais. Es gribu, lai tu beidzot skaidri pasaki, vai tu mani mili. Es labak mirstu neka ilgak paciesu so milestibas un vienaldzibas sajaukumu.
        - Protams, ka milu. Kapec tu par to saubies? Iesim! Apsedisimies uz solina pie terases un paplapasim.
        Valerija dzirdeja, ka vini apsedas krumu ena. Tad Rameri turpinaja:
        - Velreiz atkartoju: es milu tevi! Tikai es neesmu tik ekspansivs ka tu.
        - Ja tu mani mili, tad appreci! Es velos, lai tu piederetu vienigi man.
        - Es pats veletos ar tevi appreceties, tacu sads svarigs solis ir nopietni japardoma. Vajag iekartoties un atrast lidzeklus nodrosinatai dzivei. Mes tacu nevaram dzivot pie Galla ar berniem un saviem laudim, - ka saubidamies atbildeja Rameri.
        - Amenhoteps apsolija man dot puru, ja es ar tevi apprecesos; tatad no sis puses nav nekadu grutibu. Bet zveri man, - vina apvija rokas ap telnieka kaklu, - zveri pie Ozirisa, ka tu nemili Valeriju!
        Rameri nodrebeja.
        - Ka gan es varetu uzdrosinaties iemilet krietno un lepno Valeriju, - vins atbildeja dobja balsi. - Es uz vinu skatos ka uz geniju aizbildni. Vina bus laimiga par musu savienibu un, protams, visiem spekiem to veicinas.
        Ja Erikso nebutu tik loti kaisles apzilbinata, vina butu pamanijusi gan Rameri neparliecinoso intonaciju, gan izvairisanos no tiesam atbildem. Vins neiedrosinas milet Valeriju, bet, ja sanemtu drosmi, tad varbut ari iemiletu!.. Dedziga aizrautiba trauceja vinai iedzilinaties telnieka vardu jega. Meitene saprata vienigi to, ka Rameri no Valerijas neko negaida un uzskata vinu tikai par savu labveli.
        Jutu uzpluduma Erikso metas Rameri ar kaklu. Valerija dzirdeja dedzigus skupstus un kaisles pilnus vardus, kurus nesaprata, jo vinu bija parnemis briesmigs satraukums. Pec briza Rameri un Erikso aizgaja.
        Viss redzetais un dzirdetais loti nomaca Valeriju. Vina pamodas speja greizsirdiba, parverzdama vienmer apspiestas un atvairitas jutas speciga kaisle, par kuras esamibu vina nebija pat nojautusi. Valerijai skita, ka vina stav bezdibena mala un ka vinu taja gruz naids pret Erikso un kaut kadas nepazistamas jutas, kas plosija vinas sirdi. Smagi elpodama, vina ka salauzta sedeja uz solina. Tad, piespiedusi pieri pie balustrades auksta marmora, saka raudat, aizmirsusi visu, pat to, kur atrodas.
        Rameri, pavadijis Erikso, domigs naca atpakal, kad izdzirdeja kadu raudam. Vins satrukas un apstajas, meginadams noteikt, no kurienes skan raudas. Jaunais cilveks bija satraukts un neapmierinats. Vinu nomaca sis nenoteiktas saistibas, ko pats bija uznemies attieciba uz Erikso. Vins baidijas, ka meitene gribes vinu izmantot. Rameri jau saka apsvert, vai nevajadzetu lugt Amenhotepa palidzibu saja kuteligaja situacija, kad izdzirdeja raudasanu.
        - Drosi vien kada no patricietes kalponem, - vins neapmierinati nomurminaja. - Nu gan es vinai paradisu, ko nozime nakt izraudaties paris solus no mana loga!
        Beidzot Rameri izdevas noteikt virzienu. Piegajis pie terases, vins uzmanigi paskira lapotni. Pazinis Valeriju, kas vel aizvien raudaja, piespiedusies pie balustrades, vins palika stavam ka pienaglots. Viena mirkli Rameri saprata, kas seit noticis: patriciete ir dzirdejusi vina un Erikso sarunu un asaru celonis ir greizsirdiba.
        Jauna cilveka sirdi piepildija laimes, milestibas un lepnuma reibinosa sajuta, kas pat lika aizmirst par skaistas griekietes esamibu. Beidzot vins ir parliecinajies, ka vinu mil! Tiesa, ari agrak vins reizem bija uztveris skatienus, kas lika straujak iepukste- ties sirdij, tacu sie uzplaiksnijumi bija tik reti un jaunas sievietes sirsniga labveliba tik prasmigi noslepa vinas patiesas jutas, ka vins nekadi nespeja atbrivoties no saubam.
        Rameri parnema tada reibinosas laimes saldme, kadu vins nebija izjutis kops ta laika, kad Nuita atzinas sava milestiba. Vienlaikus vins juta ari dzilu zelumu un velesanos mierinat Valeriju, noslaucit vinas asaras. Vina izskatijas tik neizsakami daila saja izmisuma poza.
        Neapzinadamies, ko dara, Rameri uzskreja pa terases kapnem, nokrita uz celiem jaunas sievietes prieksa un, sanemis vinas rokas, kas aizsedza asaras mirkstoso seju, nocuksteja:
        - Valerija!
        Jauna sieviete mirkli izslejas. Kad vina sastapa Rameri milestibas pilno skatienu, vinas seja atmirdzeja neaprakstamas laimes, parsteiguma un milestibas gaisma. Ja lidz tam Rameri vel bija kadas saubas, tad sis mirklis pilniba tas izkliedeja.
        Tacu Valerija tikai isu bridi lavas vijumam. Tulit to nomainija dusmas un sasutums. Vina piecelas un, atgrudusi jauno egiptieti, bargi jautaja:
        - Ko tev no manis vajag, telniek? Ka tu iedrosinies mani traucet?
        Rameri saprata, kapec Valerija nevis draudzigi un familiari uzrunaja vinu varda, bet gan nosauca par telnieku. Tas egiptieti nebut neaizvainoja, jo vins apjauta, ka tas ir sieviskigas greizsirdibas izraisitas dusmas un piktums, ka vina sevi nodevusi. Sa tona un so vardu uzdevums bija radit vina vilsanos un attalinat no sevis.
        - Kapec tu raudi, Valerija? - vins atkartoja pieceldamies.
        - Tas uz tevi neattiecas! Man nav tev jaatskaitas par saviem priekiem un bedam.
        - Tu nevelies tas uzticet pat draugam?
        - Man nav draugu, un man tie ari nav vajadzigi, lai cik maz mana dzive butu milestibas, - Valerija teica rugtuma pilna balsi. - Bet tagad paej nost! - vina piebilda ar pavelosu zestu, un samtainajas acis pavideja driimas ugunis.
        Rameri klusedams atspiedas pret sienu, laudams jaunajai sievietei paiet garam. Kad slaidais stavs pagaisa galerijas tumsa, vins atgriezas sava istaba tada pasa veida, kada bija to atstajis, liksmi murminadams:
        - Esmu pacietigs, Valerija! Tagad es zinu, ka pienaks bridis, kad tu atzisies, ka mili mani.
        Valerija aizvadija mokosu bezmiega nakti. Nakamaja diena vina teicas esam slima un neizgaja no istabas. Vina cinijas vispretrunigakas jutas. Vina jutas neizsakami nelaimiga un bija ar sevi loti neapmierinata.
        Pret vakaru Valerijas slimigas jutonas sasniedza kulminaciju. Noskirtiba un istaba valdosais dzilais klusums vinai skita neizturams. Galls pusdienoja pie prokonsula un tadas reizes parasti atgriezas velu. Erikso un Rameri, bez saubam, kaut kur maigi dudo tapat ka vakar. Jau doma vien, ka atkal varetu ieraudzit abus kopa, Valerijai skita neciesama, tapec vina nolema doties pie Lelijas. Pedeja laika abas bija loti satuvinajusas. Jaunas kristietes miers labestigi iedarbojas uz patricietes satraukto dveseli. Valerija zinaja, ka Lelija ilgi paliek nomoda un nododas lugsanam, tomer baididamas, ka meitene varetu but jau gulta, steidzigi izgaja no istabas. Iedama garam nelielai telpai, kas bija savienota ar trikliniju un kalpoja par biblioteku, Valerija izdzirdeja Erikso satracinata balsi kliedzam:
        - Liec mani miera, Gail! Es tev jau teicu, ka milu Rameri un vins mil mani.
        - Tu aizmirsisi so nozelojamo telnieku! Iemili mani, Erikso, un es tev zveru
        Valerija piegaja pie durvim. Ar satraukuma drebosu roku vina mazliet pavera portjeru un ieskatijas istaba.
        Erikso staveja lidzas plauktam, kas bija piekrauts ar tistokliem un plaksnitem. Vinas prieksa celos bija nometies Galls; rokas izstiepis, vins tiecas apskaut meiteni. Erikso vinu skarbi atgruda.
        - Ak, nebarsties ar solijumiem! - vina nepacietigi partrauca Gailu bridi, kad patriciete pavera portjeru. - Es aizmigu ka maga verdzene, tagad esmu briva. Ko gan tu, precets patricietis, spej man dot? Kas es tev varu but? Atstaj mani miera un mili, ka tas pieklajas, savu krietno un dailo sievu.
        - Erikso, tu busi mana sieva! Es skirsos no Valerijas, kuru itin nemaz nemilu. Es nespeju milet so vienmer maigo, apnicigo sievieti, kura nav ne kripatinas ugunigas kaisles un kura lidzinas marmora statujai. Es padarisu tevi par patricieti! Es noliksu pie tavam kajam visu, ko spej dot bagatiba! Nebus tadu svetku, banketa vai darglietu, kuras es tev nepiedavatu, lai tevi iepriecinatu.
        Erikso skali iesmejas.
        - Atradis, ar ko mani iekardinat! Ja vien gribetu, es varetu dzivot Asgartas pili un mana riciba butu visa vina bagatiba. Bet es atteiktos no visa, ja ta del man butu jaupure Rameri milestiba. Saproti, Gail, es nemilu un nevelos tevi.
        Neklausidamas talak, Valerija ka ena aizslideja prom. Vinas krutis skita ka saznaugtas, un kaut kada divaini sapiga izjuta spieda sirdi. Patricieti neuztrauca tas, ka Galls vinu nemil, - ari Valerija pati viru nemileja; tacu vina nebija iedomajusies, ka virs pret vinu ir tik vienaldzigs un vina kluvusi tik nevajadziga, ka Galls grib no vinas atbrivoties. Jaunajai sievietei skita, ka vinas prieksa paveries bezgaligs tuksums. Kadel gan vina cinijas pati ar sevi? Tas, kurs vinai bija iedvesis sis noziedzigas jutas, ari vinu nemil. Kas notiks ar vinu saja tuksnesi bez jebkada dzives merka, bez milestibas un pat bez draudzibas, kas varetu sniegt atbalstu?
        Valerija gluzi mehaniski turpinaja celxi, atvera durvis un iegaja Lelijas istaba. Jauna meitene sedeja pie maza galdina un lampas gaisma lasija. Ieraudzesi satraukto un balo Valeriju, kas staveja pie durvim ar neko neredzosu skatienu seja, Lelija atri pieskreja vinai klat, apskava un aizveda uz gulasvietu.
        - Kas tev kais, Valerija? - vina jautaja, apsedusies lidzas. - Redzu, ka tevi kaut kas ir loti sarugtinajis. Vai tu nepastastisi, kas noticis? Varbut Dievs man dos apskaidribu, ka tev palidzet.
        - Ak, esmu tik nelaimiga! - nocuksteja Valerija, apvidama rokas Lelijai ap kaklu un izpluzdama asaras.
        Jauna meitene noputas.
        - Pasaule, kura tu dzivo, znaudz tevi lidzigi cuskai un ieurbjas tava dvesele ar savu indigo dzeloni. Tu veltigi mekle to, ko cilveku vidu nav iespejams atrast, - zemes dzives laimi. Ja tu mekletu debesti priekus, tie davatu tev dveseles mieru. Pasaule nes vienigi vilsanos, ciesanas, sadragatas ceribas un alkas pec baudam. Pasaiile gluzi ka drums sargkareivis aizskerso celu uz debesim. Cilveki, kas alkst vienigi pec bagatibas un savas godkares un dzivniecisko instinktu apmierinasanas, maldas tumsa. Vini ka akli paiet garam istajai dzivei - gara dzivei. Esi tacu atklata! Atver nesarkstot man savu sirdi, paradi man savas bruces, jo es milu tevi ar visu dveseli un velos atvieglinat tavas sapes.
        - Vai tu spesi mani saprast, Lelij? Tu esi tik jauna un skaidra! Tu nekad neesi pazinusi laicigas dzives milestibu, kas liek liesmot sirdij un jutam, - klusi teica Valerija. - Vai sapratisi tadu milestibu, kuru tu, budama tik tira un skista, drosi vien uzskati par netiru? Es esmu divkart netira, jo kaisles pilnas jutas mani modusas nevis pret savu viru, bet pret svesu cilveku, kurs turklat mil citu sievieti. Un tomer es so cilveku tik un ta milu, un greizsirdiba plosa manu sirdi, un es jutu, ka zeme pazud zem manam kajam.
        Lelija domigi klausijas patricietes vardos.
        - T\i kludies, Valerij, domadama, ka nesapratisu tavas jutas, - vina pec briza ierunajas. - Es mileju, tapat ka tu, kadu jaunekli, ar kuru kops bernibas biju saderinata. Mes apprecetos, tiklidz vins butu apvilcis vira togu. Tacu Dievs sava gudriba bija lemis citadi. Man tev jasaka, ka mani vecaki, kaut gan bija kristiesi, necentas mani pieverst savai ticibai, bet gaidija, lai es tiktal attistitos, ka spetu saprast sis ticibas dizenumu. Mans ligavainis Anas- tasijs bija musu Kunga Jezus Kristus dedzigs piekritejs. Vina sirds bija skista ka nevainigai jaunavai, un vins nebija spejigs nodoties ar sievieti laicigajai milestibai. Vins mani ievadija musu svetas ticibas maciba un nopina vainagu, ko es uzliku galva kris- toties. Kad pec sis ceremonijas mes pirmoreiz palikam divata, Anastasijs mani noskupstija un teica: Mana milota ligava, musu svetajai baznicai pienacis gruts laiks - cinas un upuru laiks. Pret mums tiks izdoti nezeligi edikti. Prieksnojauta man saka, ka ari mans aicinajums bus ciest par ticibu. Tapec musu savieniba tiks slegta nevis seit, uz zemes, bet gan debesis, pie glabeja trona.
Vins savienos musu dveseles uz muzibu.
        Kad saku raudat, jo mileju Anastasiju no visas sirds, vins sacija: Neraudi, Lelija! Atri parejosa laiciga laime nekad nav pilniga, to sadulko greizsirdiba, slimibas un vilsanas, no ka dzive nav iespejams izvairities. Bet musu milestibu neviens nespes aptumsot, un nekas mus neizskirs, jo musu muziga savieniba plauks muziga miera gaisajas sferas. Vina prieksnojautas driz vien piepildijas. Pec sesam nedelam kads slepeni nosudzeja, ka Anastasijs ir kristietis, un vins ka varonis stoiski mira cirka arena. Man tas bija smags laiks. Kad Anastasija naves dienas vakara vina mate atnesa dela asinis samercetu sukli, visu manu butni parnema divains miers. Es raudaju, tacu bez sapem. Man pat pietika speka pateikties Kungam par vina dveseles atbrivosanu un par vinam pieskirto zelastibu pienemt mocekla vainagu. Nakti man paradijas Anastasijs. Vins bija terpies sniegbalta tunika, bet vina gaisajas cirtas liesmoja zilbinosa uguns. Rokas vins tureja palmas zaru. Vins pasmaidija un teica: Tu sekosi man, Le- lij, tomer tavs parbaudijums vel nav beidzies. Kops ta laika es vinu biezi redzeju. Nave mani vairs
nebaidija, un es iepazinu laimi, ko sniedz gariga milestiba. Bet tagad, ja velies, es paradisu tev savus dargumus.
        - Ja, ludzu, - atbildeja Valerija, budama jau mazliet mierigaka.
        Lelija aizgruda durvju aizbidni. Tad vina iznema no skapja papravu laditi un atvera to ar nelielu atsledzinu, kas karajas vinai kakla. Ladite atradas kristala pudelite, kas bija piepildita ar sarkanu skidrumu, suklis, sakaltis vainags un neliels zilonkaula krustins.
        - Skaties! Sis suklis bija pakarts Anastasijam kakla, kad vins cinijas cirka arena, bet mazo zilonkaula krustinu vins tureja roka. So vainagu vins nopina manai kristisanai.
        Lelija panema pudeliti, kas bija piepildita ar asinim, un noskupstija to.
        Satraukta Valerija izbrinita skatijas uz vinu.
        - Tu esi laimiga, Lelij, tev ir kas tads, kas tev norada dzives celu, - vina teica. - Tavi vecaki un tavs ligavainis tev paradas, mierina tevi un dod padomus. Man ir tikai manis pasas speki, un es klistu tumsa, neatrazdama glabjosas durvis.
        Lelija, kas bija iegrimusi savas domas, pacela galvu.
        - Varbut tu neesi meklejusi palidzibu tur, kur to var atrast. Vai nevelies kopa ar mani lugt Dievu? Tas Kungs sava bezgaligaja zelsirdiba iedvesis tev, kas jadara, lai iegutu dveseles mieru, un varbut sutis kadu no saviem vestnesiem, kas noradis tev celu.
        Lelija iznema no ladites zilonkaula krustu un ielika to patricietes rokas. Pec tam, apskavusi vinu ap vidukli, jauna meitene nosliga uz celiem. Nedrosi, tacu nespedama pretoties, Valerija sekoja vinas paraugam, ieklausidamas lugsanas vardos, ko cuksteja Lelija.
        Patriciete nekad vel nebija nevienu redzejusi ta ludzamies. Skita, ka visa jaunas meitenes butiba ir atravusies no materijas un tiecas uz to miera, svetlaimes un milestibas vietu, kura vina saskatija glabinu. Lelijas ekstatiska degsme un vinas dveseles varenais lidojums labveligi iedarbojas uz Valerijas sapju plosito dveseli. Vinai skita, ka supojas fos- foriscejosos vilnos, kas cel vinu preti izplatijumam. Vina sajuta dzilu, vardos neizsakamu mieru, gaiss piepildijas ar patikamu aromatu, bet no krusta vinas roka saka plust zeltaini stari.
        So jauno izjutu parnemta, ari Valerija saka lugties. Klusa, bet dedziga lugsana pluda no vinas sirds pie nepazistama Dieva, kuru bija pielugusi vinas mate. Peksni Valerija ieraudzija, ka uz krusta, ko Lelija bija iznemusi no skapja un pakarusi pie sienas, paradijas mirdzoss disks. Tas kluva aizvien lielaks, izplatidams zilbinosu gaismu. Uz sa mirdzosa fona, kas lidzinajas briljantu kaskadei, saka viegli iezimeties divas zili baltas tunikas terptas figuras.
        Viens no debesu sutniem bija brinumskaists jauneklis, kas tureja rokas palmas zaru. Otra bija ne mazak daila sieviete, kuras seja staroja svetlaime. Vinas melnajos matos laistijas liliju vainags. Valerija savilnota pazina savu mati, kuras telu bija saglabajusi sirdi.
        Gaisais tels ar maigu smaidu seja noliecas pie Valerijas un ar savu mirdzoso roku pieskaras pie vinas pieres. Jauna sieviete juta, ka pagaist greizsirdiba, naids un rugtums, kas bija iemajojusi vinas dvesele, un t^ja ieplust dzils miers. Tad harmoniska, bet dobja balss, kura bija jausama bezgaliga milestiba, teica:
        - Mans milotais berns! Es ludzos, lai Dievs tevi apskaidro un virza pa savu celu, kurs vienigais ved uz merki un atklaj cilvekam dzives jegu. Zemes dzives velmes ir smagakas par granitu, un, kamer vien cilveks cinas ar materiju, vins nebus mierigs un patiesi laimigs. Muzigi uzbudinats, vins izdzers aizvien jaunu kaislibu kausu, nevaredams gut satu un vienmer atrazdams kausa dibena vienigi rugtas mieles.
        Tels panema no jaunekla rokam palmas zaru un sniedza to Valerijai.
        - Nem un esi tas cieniga! Si palma ir kapnes, kas aizvedis tevi lidz Debesu vartiem, kad busi atbrivojusies no materijas, kas velk uz leju tavas dveseles sparnus. Tu mums pievienosies kopa ar savu draudzeni. Esi nelokama. Kas gan ir atri parejosi sarugtinajumi salidzinajuma ar muzigajiem debesu priekiem!
        Tels kluva blavaks un izgaisa atmosfera. Strauji noslidejusi no ekstazes virsotnem, Valerija sagrilojas un butu nokritusi uz gridas, ja vien Lelija nebutu vinu satverusi.
        Peksni jauna sieviete izslejas. Pavisam nobalusi, plasi atplestam acim vina ar roku noradija uz svaigo palmas zaru, kas bija atsliets pret galdu. No zara pluda specigs aromats, un uz ta vel mirdzeja rasas lases.
        - Ko tas nozime? - vina iekliedzas, drebedama pie visam miesam.
        Lelijas seja paradijas neizsakams prieks.
        - Valerija! Tu nekad neesi stastijusi, ka tava mate bija kristiete. Tagad es to zinu. Vina ieradas kopa ar Anastasiju, lai noraditu celu, pa kuru tev jaiet. Sis palmas zars, ko atstaja debesu sutni, ir vinu aizbildnibas zime. Tas ir ka pavestijums, ka tev paredzeta mocekles nave. Ak, Valerij! Esi stipra un viriskiga! Nave ticibas varda - tas ir zemes dzives ciesanu gals, tas ir muzigs miers, bezgaliga svetlaime un atbrivotas dveseles parlieciba par to, ka, sodien budamas materijas verdzenes, jau rit klusim par bezgaliga izplatijuma valdniecem.
        Valerija neko neatbildeja. Stavedama uz celiem lidzas palmas zaram, vina to bijigi aptaustija, pec tam, atbalstijusies pret Lelijas gulasvietu, aizvera acis. Pedejo dienu uztraukumi, cina starp kaisli, pienakumu, greizsirdibu un vilsanos - tas viss bija satriecis jauno sievieti, iedragajis vinas garigo lidzsvaru un atnemis spekus. Tagad Valerija lavas jaunajai straumei, kas bija panemusi vinu sava vara ekstazes bridi.
        Tikko redzetais un dzirdetais, briniska izplatijuma velte un, visbeidzot, priekpilnais miers, kas bija iestajies pec dveseles vetras, - tas viss sekmeja jaunas sievietes izskiroso izveli.
        Saja mirkli pasaule vinai vairs neko nenozimeja, dzive skita slogs, bet milestiba pret Rameri atbrivojas no ta rugtuma, kuru parasti atrod baudu kausa dibena. Preteji savam apdomigajam un biklajam raksturam Valerija tagad bija spejiga pienemt viskrasakos lemumus.
        Kad jauna sieviete piecelas, vinas seja pauda neparastu energiju.
        - Pateicos tev, Leljj, ka atveri man acis. Tagad, kad esmu redzejusi savu mati, es vairs nesaubos, kur meklejama patiesa ticiba. Tu sapratisi, ka es nekavejoties velos iepazit jusu Dieva macibu un iemantot to debesu valstibu, ko Vins lej dveseles. Bet tu pati saproti, ka seit to nav iespejams izdarit. Mani sievas un majas saimnieces pienakumi, svetki un pienemsanas, kuras man japiedalas, un, visbeidzot, apstaklis, ka mani nemitigi vero klienti, viesi un kalpotaji, - tas viss man trauce nodoties vienigi lugsanam un pardomam, ka to alkstu darit. Dod padomu, ko man iesakt!
        Lelija dedzigi noskupstija savu jauno ticibas masu un apsveica ar to, ka tas Kungs vinu apskaidrojis un iedvesis tikko sacitos vardus. Tad jauna meitene iegrima dzilas pardomas.
        - Es varetu dot tev padomu, tikai baidos, ka mans plans tev skitis pardross, - vina nedrosi ierunajas.
        - Vienalga, runa! Pec tam varesim apspriest un mainit tavu priekslikumu.
        - Tatad klausies: ja tu velies pilniba pieversties Pestitajam, tev jaatstaj sis nams, kur tev uz katra sola uzglun kardinajums un launums. Ari es pati alkstu atgriezties pie savejiem; lai gan tu esi loti labestiga, man tomer ir smagi dzivot starp musu slepkavam un Kristus noliedzejiem. Ja tu piekriti, tad nekas nevar mus aizkavet tulit pat aiziet, jo nekad neklajas atlikt labus nodomus.
        Valerija bija tada dveseles stavokli, ka priekslikums atstat vira maju vinu nenobaidija. Vina vienigi ietrisejas kaut kas lidzigs pasparmetumiem, tapec patriciete nedrosi nomurminaja:
        - Mani saks meklet un atri atradis, nemot vera Galla riciba esosos lidzeklus.
        - No ta nebaidies! Japagust tikai aiziet pirms tava vira atgriesanas. Nakts ir gara, un es paspesu tevi aizvest lidz priekspilsetai. Tur nomala namina dzivo briniskiga sieviete, kura jau ne reizi vien ir devusi patverumu neofitiem. Marija un vinas dels pardod darzenus, un vinus neviens aizdomas netur. Tur tu bez bailem varesi palikt, lidz tiksies ar musu biskapu. Vins tevi nosleps viena no musu visdrosakajam sleptuvem, kamer tu stiprinasies jaunaja ticiba un caur kristisanos neatdzimsi jaunai dzivei.
        - Labi! Esmu gatava tulit pat doties projam, - atbildeja Valerija pec isa pardomu briza un devas uz savu istabu.
        Lelija tikko bija paguvusi salikt nedaudz velas un panemt savu laditi ar dargumiem, kad, tumsa apmetni ietinusies, ar divam pacinam rokas ieradas Valerija. Viena bija tunika un dazas sikas mantas, bet otra - darglietas.
        Klusi un piesardzigi abas sievietes skersoja galeriju, nokapa darza un izgaja tam cauri. Tad pa mazajiem vartiniem, kurus izmantoja darznieks un kuri bija aiztaisiti no iekspuses vienigi ar aizbidni, vinas izgaja uz ielas. Neierastais smagums nogurdinaja Valeriju, un vina aizelsusies apstajas ielas sturi.
        - Vel mazliet pacietibas! - vinai cuksteja Lelija. - Driz mes noklusim lidz ziedu veikalinam. Tur satiksim jaunu kristieti, kuru es pazistu.
        Ka jau meitene bija teikusi, pagrieziena uz pirmo ielinu atradas veikalins, kura bija redzami grozi un podi ar pukem.
        - Klit! - pusbalsi uzsauca Lelija.
        - Naku! - atsaucas skaniga balss.
        Pec briza paradijas gadus piecpadsmit vecs zens, kas tulit panema sainus.
        Pec stundu ilga gajiena vini apstajas pie augstas un biezas sienas pasa priekspilsetas nomale. Klits panema pie sienas piekarto amurinu un cetras reizes piesita pie aizslegtajam durvim.
        - Ta kristiesi ir vienojusies zinot cits citam, - paskaidroja Lelija. - Tris reizes piesit Sveta Gara varda.
        - Pec diezgan ilgas gaidisanas durvis cikstot atveras, un uz slieksna paradijas paveca vienkarsu lauzu sieviete, kas ielaida atnacejus.
        Lelija saskupstijas ar sievieti. Tad, noradidama uz Valeriju, teica:
        - Masa Elizabete, es atvedu neofiti. Vinai nepieciesams miers. Vai varesit vinai dot majvietu?
        - Protams. Lai Dievs sveti tavu atnaksanu, darga masa, - atbildeja sieviete, pagriezusies pret Valeriju.
        Bet vina nebija spejiga pat atbildet. Pieradusi vienigi pie isam pastaigam vai nestuvem, jauna sieviete pirmoreiz muza bija tadu gabalu nogajusi kajam. Vina bija tik pargurusi, ka kajas lodzijas un galva reiba. Valerija butu nokritusi, ja Lelija un Elizabete nebutu vinu satverusas.
        Sievietes nosedinaja patricieti uz sola. Kad Valerija bija nedaudz atputusies, vinu izveda cauri biezi saaugusam darzam un nama, kas atradas ta otra gala, ieradija nelielu izbalsinatu istabu, kura staveja vienkarsa, tacu tira un erta gulta. Kamer masa Elizabete palidzeja Valerijai nogerbties, atnaca majas saimniece Marija - labsirdiga sieviete, kuras seja neizcelas ne ar ko ipasu. Vina bija atnesusi jaunajai viesnai glazi silta vina un gabalinu galas, ko piespieda apest. Pec tam patriciete mirkli iekrita smaga un dzila miega.
        Kad Valerija pamodas, bija jau diezgan vels un saules stari lauzas cauri vienkarsajiem aizkariem. Jauna sieviete parsteigta aplukoja kailas sienas, vienkarso koka galdu, tadus pasus kreslus un raupjo vilnas segu, kas bija aizklata prieksa gultai. Peksni patriciete visu atcerejas, un vinu parnema tadas bailes, ka vina, apslapejusi kliedzienu, paslepa seju spilvenos. Ekstaze bija izgaisusi, un tagad vina visa pilniba apjedza, ko izdarijusi. Ko teiks Galls, kad uzzinas par vinas begsanu? Vai vins ir pelnijis so kaunu un nelaimi, ko vina ir nodarijusi viram un ta namam? Ja, vins atzinas milestiba Erikso, un vina vienaldziba Valeriju aizvainoja. Bet vina tacu zinaja, ka Galls medz aizrauties. Pret savu sievu vins vienmer bija izturejies laipni, uzmanigi un iecietigi. Vai vinai bija tiesibas viru nosodit, ja pati loloja noziedzigas jutas pret egiptieti? Jauno sievieti parnema tads kauns un nozela, ka vina nolema atgriezties pie vira un izlugties piedosanu par savu nepratigo ricibu.
        Pienemusi sadu lemumu un nomierinajusies, Valerija piecelas un jau grasijas gerbties, kad skatienu piesaistija uz galda gulosais palmas zars. Jauna sieviete nodrebeja, vinas acis aizmiglojas, un vinu sava yara atkal panema iepriekseja vakara pardzivotais. So debesu velti vinai bija atnesusi mate! Kurs gan vel labak zina, kas ir labs un spej sniegt mieru un muzigu svetlaimi?
        Atkal vina sajuta pretigumu pret dzivi, ieksejo cinu un augstakas sabiedribas tuksumu. Atkal vina alka gut to apskaidribu, kas spulgoja moceklu sejas. Ja, vinas matei ir taisniba! Ko vertas ir zemes dzives ciesanas un atsacisanas no sis pasaules labumiem salidzinajuma ar muzigo svetlaimi! Dveseles glabsana ir svarigaka par visu parejo.
        Atguvusi mieru un parliecibu par izveles pareizibu, Valerija piecelas un steidzigi apgerbas. Vina jau beidza kartot matus, kad atskreja Lelija.
        - Tu jau esi gatava? Un bez citu palidzibas? Nu, redzi, cik atri jauna dzive tevi iemacijusi but patstavigai! - vina jautri tergaja. - Bet tagad iesim! Pati Providence sorit ir atvedusi surp musu biskapa draugu diakonu Rustiku. Es vinam jau pastastiju par tevi, un vins daris visu iespejamo, lai pasleptu tevi no vira.
        Valerija satvera draudzeni pie rokas, un abas devas uz lielo istabu, kur jau bija sapulcejusies kadi divdesmit viriesi, sievietes im pat berni. Klatesoso lielaka dala bija vienkarsi laudis. Vini dziedaja himnu, un visu sejas pauda ekstatisku ticibu.
        Kad dziedasana beidzas, Lelija pieveda Valeriju pie stalta auguma sirmgalvja un pieteica vinu ka jaunu ticigo.
        Rustiks - jo tas bija vins - uzlukoja Valeriju ar ilgu, petosu skatienu, tad svetija vinu un sacija:
        - Sveicinata, mana meita! Lai zelsirdigais Kungs dziede visas tavas dveseles bruces! Bet, lai so zelsirdibu iemantotu, tev vispirms jaiemacas lugties. Lugsana, meit, - ta ir gaisma aklajiem, balsts vajajiem un neuzvarams ierocis Kristus cinitajiem. Tu bedz no tumsas, lai iemantotu muzigo gaismu? Apsveicu tevi! Tacu mans pienakums ir tevi bridinat, ka esi atnakusi pie mums bistama laika. Mus vaja un ienist. Ikviens no mums ik bridi riske ar savu dzivibu, un tev ir jabut gatavai nomainit savu iznicigo terpu pret mocekles skisto tuniku. Vai juti sevi tik daudz speka, lai uzveiktu savu miesu un vajadzibas gadijuma godam aizstavetu savu ticibu? Protams, tev neviens un nekad neliks iet nave par Kristu, tomer atsacisanas no vina saindetu visu tavu atlikuso dzivi. Nedrikst kalpot diviem kungiem.
        - Tevs, es velos but kristiete un ludzu tevi laut man kristities.
        - Pirms kristisanas tev jaapgust musu ticibas maciba.
        Sirmgalvis uzlika rokas uz Valerijas noliektas galvas un svinigi piebilda:
        - Lai tas Kungs virza tavus solus un lai izlemj tavu likteni! Vina zina ir izveleties lidzeklus un likt tos lieta pec sava prata.
        VII
        Pec vetrainas scenas, kad Erikso zobgaligi noraidija vina milestibu, Galls bija tik saercinats, ka ilgi klida pa darzu. Beidzot vins atgriezas majas, lai izdzertu kausu vina un nomierinatos, pirms doties uz Valerijas istabu. Tacu saja nakti vinam nebija lemts atpusties. Vergs tikko bija pasniedzis Gailam prasito dzerienu, kad vinam tika nodota prefekta vestule, kura tas zinoja par vinu kopiga drauga negaidito arestu. Sis augstais ierednis tika apsudzets piederiba kristietibai. Prefekts ludza Gailu nekavejoties ierasties, lai palidzetu parliecinat so nelaimigo par vina maldiem, pirms vel nav izplatijusies vests par vina nepratu.
        Galls tulit devas cela, nenojauzdams, ka vina maju skarusi tada pati nelaime.
        Vins vel nebija atgriezies majas, kad viena no verdzenem jau visiem bija pastastijusi, ka patriciete ir pazudusi lidz ar savam darglietam un ka maju atstajusi ari sodito kristiesu meita.
        Filozofs Filatoss, kas dzivoja Galla nama, pirmais izdzirdeja so vesti un tulit saprata sis dubultas pazusanas nozimi. Vins nekavejoties pazinoja par notikuso Rameri un piedavaja savu palidzibu abu sieviesu meklesana pirms legata parrasanas. Satriektais jauneklis tulit vinam piekrita. Ka jau to vareja gaidit, meklejumi bija veltigi. Satraukti un nogurusi vini atgriezas majas bridi, kad uz brokastim ieradas Galls.
        Klatesoso samulsums un balums vinu parsteidza. Parliecinajies, ka nav Valerijas, Galls apvaicajas, kas noticis.
        Kad filozofs, cik iespejams piesardzigi, atklaja vinam bedigo patiesibu, legats sagrilojas, it ka butu sanemis vesera sitienu. Ja Filatoss un Rameri nebutu vinu satverusi, Galls butu nogazies uz gridas. Ar vinu palidzibu legats nokluva lidz savai istabai. Uzbrukusi nelaime bija tik negaidita, ka pilnigi satrieca vinu. Tikai pec paris stundam legats bija spejigs apsvert savu stavokli.
        Vinu sava vara sagraba te niknums, te izmisums. Galu gala vins nolema katra zina atrast Valeriju un piespiest vinu atteikties no sis ticibas vai ari pazust no vina dzives. Jebkura gadijuma vins meginas par katru cenu glabt savas gimenes godu. Ja Valerija butu mirusi, vins varetu par sievu serot, sarikot greznas beres, godinat vinas pieminu. Budama dziva, vina riskeja mirt no bendes rokas, un no sada kauna un negoda bija jaizvairas, lai tur vai kas.
        Mazliet nomierinajies, Galls devas pie prokonsula un pastastija par notikuso. Emilians bija loti satraukts, jo uzskatija sevi par sis nelaimes galveno vaininieku.
        - Es darisu visu, kas bus manos spekos, lai tev palidzetu un pasargatu tevi no negoda, - vins teica, spiezdams legata auksto un miklo roku. - Centies pec iespejas atrak atrast patricieti. Ja tev neizdosies vest vinu pie prata, dabu projam no Aleksandrijas, lai neviens neuzzinatu par notikuso. Kas attiecas uz to cusku, ko tik neapdomigi biju iemitinajis tava nama, tad es vinai liksu dargi samaksat par so nepateicibu.
        - Ja vien es zinatu, kur vina slepjas, - sacija Galls, drebedams naida un sapes.
        - Mes meklesim so kristiesu midzeni ar ipasu neatlaidibu, - skarbi atbildeja prokonsuls.
        Kaut gan notikusais tika turets slepeniba, zina par Galla sievas begsanu aplidoja visu Aleksandriju. Domas dalijas vienigi jautajuma par sis begsanas motiviem. Neviens neko sikak nezinaja.
        Legata allaz viesmiliga pils, kur parasti dzirkstija jautriba, tagad visiem bija slegta. Plasajas telpas valdija tuksums un klusums, un par pils iemitniekiem, skiet, bija savilcies tumss makonis. Drumais un nervozais Galls lietiski vadija meklejumus, kuriem diemzel nebija panakumu. Zem sa rupju smaguma, ka likas, bija aprimusi pat vina kaisle pret Erikso. Galls aizsutija zinnesi pie Lucija Valerija un gaidija vinu ierodamies Aleksandrjja, jo bija nolemis nodot Valeriju sievastevam, ja vina turpinas tureties pie savas jaunas ticibas.
        Rameri bija galigi satriekts un izmisis. Sapes un atskirtiba izraisija telnieka naidu pret Erikso, tapec vins izvairijas no meitenes un izturejas pret vinu ar ledainu vienaldzibu, kaut gan Erikso sevi jau uzskatija par vina ligavu. Parsteigta un aizvainota meitene saka meklet izskaidrojtimu sai parmainai. Vina bija parak gudra, lai nenojaustu patiesibu.
        Erikso saprata, ka sadu bedigu parmainu Rameri jutas izraisijusi Valerijas pazusana, un vinas sirdi uzliesmoja nepratigs naids un mezoniga greizsirdiba pret iespejamo sancensi.
        Bija pagajusas jau vairak neka divas nedelas kops patricietes pazusanas, tacu vinas pedas vel nebija uzietas. Lai gan Galls juta sevi mutulojam naidu un nepacietibu, vins tagad bija daudz mierigaks. Negods, ko Valerijas del nacas piedzivot, uzkurinaja vina naidu pret sievu, toties ar jaunu speku iedegas vina kaisle pret Erikso. Vel jo vairak tapec, ka vins savu laulibu uzskatija par skirtu.
        Gluzi nejausi Rameri bija ieverojis, kadas ir legata jutas pret Erikso. Sis atklajums palidzeja dzimt planam, kas vareja glabt vinus visus. Telnieks saka Gailu uzmanigi noverot. Parliecinajies par savu pienemumu pareizibu, vins kadu vakaru devas uz legata istabu un ludza sarunu zem cetram acim.
        Kad vini palika vieni, egiptietis pec isa saubu briza sacija:
        - Gail, esmu tev bezgaligi pateicigs par visu, ko esi mana laba^ darijis, un par tavu draudzibu, ko esi man davajis. Si draudziba ari mudinaja mani uz atklatu sarunu par kadu jautajumu, kas ir svarigs mums abiem. Vai varu ceret, ka tevi neaizvainos mana atklatiba?
        - Runa drosi, Rameri.
        - Tada gadijuma saki man, vai ta ir taisniba, ka tu mili Erikso tik specigi, ka tas laupa tev visus dveseles spekus?
        Legata vaigus parklaja koss sartums. Bridi svarstijies, vins atri izlema un atbildeja:
        - Ta ir taisniba! Si sieviete ir mani apburusi, likusi kvelot manam asinim un satraukusi manu pratu. Erikso rudie mati vijas ap mani ka cuskas un znaudz, un es nevaru no tiem atbrivoties.
        - Vai tu vinu apprecetu, ja biitti brivs?
        - Protams. Bet kapec tu man par to jauta, Rameri? Tu tacu pats vinu mili un sanem pretmilu! - rugti piebilda legats.
        - Tapec, ka ari es velos tev atzities. Erikso zaigojosais skaistums mani divaini apbur, tomer es vinu nemilu. Mana sirdi dzivo daudz tiraka un dzilaka milestiba - uz mirkli apklusis, Rameri turpinaja: - uz Valeriju. Piedod man, bet patricietes acis es redzu Nuitas skatienu. Vinai ir tas pats smaids un ta pati balss, kada bija manai mirusajai ligavai. Divainu apstaklu sakritibas del ari Valerija mani mil, un es sev bargi parmetu, ka nevilus esmu kluvis par vinas un tavas nelaimes celoni.
        Pastastijis par savu nakts tiksanos un sarunu ar Valeriju, vins piebilda:
        - Ja tu nolemsi atteikties no savas sievas, kura ir tik nelaimigi sakompromitejusies, tad es vinu turpinasu meklet un, izmantojot visas prieksrocibas, ko sniedz musu abpuseja milestiba, izrausu vinu no liktenigas vides. Mes salaulasimies un atstasim Egipti, un neviens neuzzinas, kas ar vinu noticis. Visi domas, ka patriciete gajusi boja, bet tu, kluvis brivs, apprecesi Erikso.
        Galls kvelojosu seju uzleca kajas.
        - Pasi dievi iedvesusi tev so planu! Protams, es ar prieku atdosu tev sievieti, kuru esmu milejis tikai ka masu. Esiet abi laimigi un dzivojiet bez rupem, jo es atdosu jums divus miljonus sesterciju, ko man ka pura naudu izmaksaja Valerijs, un nodosu jusu riciba kugi, kas jus aizvedis, kurp vien velesities. Lidz ar to es busu atbrivots no publiska negoda. Tev taisniba! Neviens neuzzinas, kas ar vinu noticis, un meklejumi tiks partraukti. Bet ka tu vinu atradisi?
        - Man jau ir izstradats plans. Esmu neieverojams cilveks, un neviens netures mani aizdomas, ja izliksos, ka pievienojos kristiesiem un pienemu vinu mulkigo ticibu. Kad busu draudzes loceklis, es zinasu visus vinu midzenus un varesu ieklut ari taja, kur atrodas Valerija. Tad es meginasu vinu parliecinat. Ja man tas neizdosies, es lugsu tavu palidzibu, lai ar varu atnemtu vinu siem neprasiem. Ja reiz vina bus atbrivota no kristiesu ietekmes, tad mana milestiba veiks parejo.
        - Vari palauties uz manu palidzibu. Tavs plans ir lielisks, un tam noteikti bus panakumi. Vel viens jautajums. Mani loti satrauc Erikso - vai tiesam vina gribes no tevis atteikties?
        - Erikso ir jaatsakas no manis. Bijusajai maga verdzenei ir loti vilinosi klut par legata, patriciesa sievu un iemantot visus tos pagodinajumus un cienu, kas saistiti ar tik augstu sabiedrisko stavokli!
        Viriesi skiras, draudzigi paspiedusi viens otram roku. Pec ilgstosam pardomam Rameri nolema jau nakamaja rita izskaidroties ar Erikso.
        Pedejais laiks jaunajai griekietei bija ipasi smags. Pirmaja mirkli vina visai vienaldzigi uztvera Valerijas pazusanu, un pienemums, ka patriciete atrodas starp kristiesiem, izraisija vina gan zelumu, gan nicinajumu.
        So vienaldzibu driz vien nomainija bailpilns aizdomigums, bet velak - jau nepratiga greizsirdiba, kad vina ieraudzija, ka patricietes begsana iespaidojusi
        Rameri. Erikso saka pratot, kombinet, izsekot un, pateicoties savam sievietes verigumam, ko bija saasinajusi greizsirdiba, gandriz bija uzminejusi patiesibu.
        Naida pirmajos uzpludos vinai radas doma lugt Amenhotepa palidzibu, un vina aizsteidzas uz maga pili, bet tur vinai pateica, ka Asgarta aizbraucis uz nenoteiktu laiku. Erikso atgriezas majas saniknota un zaudejusi paspalavibu. Sadrumusi vina sedeja sava istaba, kad ienaca Rameri. Ieraudzijusi telnieka balo un satraukto seju, Erikso saprata, ka pienacis izskirosas izskaidrosanas bridis. Neatbildejusi uz sveicienu un nepastiepusi vinam preti roku, vina atlaidas uz purpursartajiem spilveniem un vertejosi palukojas uz Rameri. Telnieks vel vairak samulsa. Erikso idealais skaistums vienmer bija satraucis vina jutas, tacu ne sirdi. Pec isas saubisanas Rameri stingra balsi teica:
        - Piedod man, Erikso, par tam bedam, ko esmu tev sagadajis, tacu mans pienakums ir tev visu paskaidrot.
        - Sis ievads, protams, nozime to, ka tu mani nemili un velies klut brivs? - ledaina toni attrauca jauna meitene. - Ja ta, neuztraucies: es labprat atsakos no tavas meligas milas un meligajiem solijumiem. Es, protams, netraucesu tev skriet pakal netirajai kristietei, kura dod prieksroku savam krusta sistajam Dievam. Ta ir tava darisana. Es tikai negribu, lai tu iedomatos, ka es raposu puteklos uz celiem, lai izlugtos tavu milestibu.
        - Naids iedvesis tev sos launos vardus. Piedod man, Erikso! Esmu loti vainigs tava prieksa, bet tu pati labi zini, ka sirdij nevar pavelet.
        Erikso sakrustoja rokas un apklusa, bet vinas acis kveloja navigs naids.
        - Esi apdomiga un mierigi izverte situaciju, kadu tev piedava liktenis. Tev var but daudz laimigaka un spozaka dzive neka ta, ko es varetu piedavat, - ludzosa un parliecinosa balsi turpinaja Rameri. - Galls mil tevi. Patricietis ir jauns, izskatigs un ienem augstu posteni, kas paver celu uz augstakajiem amatiem valsti. Pie milotas sievas kajam vins noliktu visas savas bagatibas, sabiedrisko stavokli un visas zemes dzives baudas.
        - Nenogurdini sevi, uzskaitidams Galla milestibas prieksrocibas, - aizsmakusa balsi vinu partrauca Erikso. - Es tas zinu un atbilstosi noverteju. Pateicos tev par labajiem padomiem, kurus es pacentisos nemt vera, lai neapgrutinatu tevi. Ja par patiksanu Valerijai tu klusi par kristieti \in jums abiem bus tas prieks pasniegt sevi plesonam brokastu vieta, es nelaidisu garam izdevibu but klat tik interesanta izrade, - vina nicinosi piebilda.
        Rameri sarauca uzacis.
        - Valerija nekad nebus kristiete! Pat tad, ja vina ari ta biitu, manis del vina atsacisies no sis mulkigas ticibas.
        - Ak ta! Tu uzskati, ka esi neatvairamaks par vinu Dievu? Tada gadijuma velu tev veiksmi - un ardievu!
        Jauna meitene ar energisku zestu paradija uz durvim Ar nolaistu galvu un smagu sirdi Rameri izgaja no istabas. Sirdi nospieda smaga prieksnojauta par tuvojosos nelaimi.
        Palikusi viena, Erikso uzleca kajas un ka tigeris kratina saka skraidit pa istabu. Tad, nokritusi uz paklaja, saka konvulsivi raudat. Kad pirmais sapju, naida un greizsirdibas vilnis bija norimis, vina apgulas uz divana un iegrima dzilas pardomas
        Neskaidrs bija tikai viens: vai vins piedavaja legatu par viru un tik atklati runaja par savu milestibu pret Valeriju ar Galla piekrisanu vai bez tas?
        Meitene pasauca savu verdzeni Gorgo un paveleja sevi apgerbt. Sagaidijusi bridi, kad Galls parasti devas est brokastis, Erikso iegaja zale, kur atradas sfinksas, apsedas uz solina un iesliga tik dzilas pardomas, ka pat nedzirdeja legata solus. Ieraudzijis, vinu, Galls apstajas ka apburts. Saja skumju un melanholijas pilnaja poza Erikso patiesi izskatijas apburosa. Vinas terps bija uzsverti vienkarss.
        - Kapec esi tik domiga un skumja, Erikso? - Galls jautaja.
        - Tapec, ka skaistums ne vienmer sniedz laimi, turklat vari gan but apbrinas objekts, tomer vienlaikus justies pamesta un vientula, - atbildeja meitene.
        Legats tulit saprata, ka starp vinu un Rameri notikusi izskaidrosanas. Atri noliecies pie Erikso, vins sacija:
        - Varbut tu mekle laimi tur, kur to nav iespejams atrast?
        - Tsv taisniba! Es mekleju to nepateiciga cilveka sirdi. Vel jo smagak ir apzinaties, ka esmu vientula saja pasaule.
        - Tikai tu pati, Erikso, vari sevi atbrivot no vientulibas. Tu esi parak sieviskiga, lai nejustu, ka milu tevi vairak par dzivibu Tin par vislielako laimi uzskatu padarit skaistu tavu dzivi.
        Sapigs un zobgaligs smaids paradijas meitenes seja.
        - Tu, patriciet, muzdien aizmirsti, ka esi precejies! Kur liksi savu sievu, lai sniegtu man solito laimi? Ja doma, ka piekritisu but par tavu rotallietu un pienemsu maksu par savu skaistumu, tad tu maldies. Es nekad neienaksu viriesa maja citadi ka vien budama vina likumiga sieva.
        - Zveru pie visa, kas man svets, ka man nekad nav bijusas tik zemiskas domas! Es velos tevi par sievu un ceru, ka ar savu milestibu, pastavigam rupem un visam baudam, ko tev sniegsu, es liksu tev aizmirst smagas atminas ka nejauku sapni.
        Skita, ka Erikso ir aizkustinata un savilnota.
        - Bet ka tu doma skirties no Valerijas?
        - Pateicoties vinas begsanai, esmu jau skiries no vinas. Likums man lauj vinu padzit, bet pati skirsanas ir tikai vienkarsa formalitate.
        - Vai tev ir zinams, ka Valerija mil Rameri?
        - Ja, lai mil uz veselibu. Musu lauliba bija gimenes lieta, un musu sirdis taja nepiedalijas. Bet, ja tu reiz aizskari so jautajumu, tad atklasu tev, ka mes ar Rameri esam vienojusies un ka vins palidzes man izvairities no publiska skandala. Kad busu nokartojis visas formalitates, mes ar tevi salaulasimies.
        - Tada gadijuma velos, lai vins pec iespejas atrak atrod savu dailo kristieti, - koketi smaididama, teica Erikso. - Tikai es baidos, ka vinu bus visai gruti atrast. Runa, ka sie sektanti esot loti viltigi.
        - Lai vinus apmanitu, Rameri izliksies, ka pienem vinu ticibu, - smejot stastija Galls.
        Tad, apskavis Erikso vidukli, vins piebilda:
        - Bet tagad, mana daila ligava, dava man skupstu.
        Meitene nepretojas, kad Galls kaisligi noskupstija vinu uz liipam. Pec isas draudzigas sarunas vini skiras, vienojusies, ka pagaidam visu patures noslepuma. Dabujusi visas vajadzigas zinas, Erikso saka apsvert darbibas planu. Vina nolema par katru cenu izjaukt Rameri tiksanos ar Valeriju. Valerijai ir jamirst. Tikai tad Erikso vares but mieriga un spes atkal iekarot Rameri sirdi. Vajadzeja ieklut kristiesu nometne, bet tiesi to izdarit bija visgrutak.
        Tacu Erikso piedereja pie tam sievietem, kuras neapstajas grutibu prieksa. Kadudien vina pasauca savu kalponi Gorgo, un abas ilgi sarunajas. Un tad Gorgo tika atlauts aiziet uz veselu dienu.
        Gorgo bija jauna un skaista nubiete - viltiga ka lapsa, caur un cauri izvirtusi. Vina tulit saprata, ko censas panakt kundze, tapec pastastija, ka jau divas reizes satikusi Leliju un patricieti, turklat abas vienkarsu sieviesu dranas. Ta ka Gorgo neka nebutu ieguvusi, nododot abas begles, un neviens nebija par to interesejies, vina bija klusejusi.
        Si zina lika Erikso saausities. Vina apsolija kalponei bagatigas davanas un brivibu, ja ta vinai palidzes, un tulit pat uzdavinaja Gorgo kleitu un zelta rinkus ausim.
        Vakara atgriezusies majas, Gorgo siki atskaitijas Erikso par savu ekspediciju.
        - Ceru, kundze, ka viss rites pec tava plana, - vina smejas, atsegdama savus baltos zobus. - Man ir draugs, cirka kalpotajs, kuram ir kontakti ar kristiesiem. Es vinam izstastiju, kas par lietu, un ludzu man palidzet, tava varda apsolidama atlidzibu
        - S^ja zina vins var but mierigs: es vinu apzeltisu, - partrauca Erikso.
        Gorgo noskupstija Erikso terpa malu un priecigi turpinaja:
        - Vins man teica, ka pazistot kadu jaunu kristieti Damasu, kuram si ticiba esot apriebusies, bet kurs baidoties to atklati pateikt. Damasam patikot jautra dzive. Par nenozimigiem niekiem, par siku milas intrigu ar cirka dejotaju kristiesi esot sacelusi pamatigu troksni un uzlikusi vinam kaunpilnu publisku sodu. Vins teicis manam draugam, ka nespejot to aizmirst un gaidot piemerotu bridi, lai atriebtos un nodotu visus tos, kuri vinu pazemojusi. Sim jauneklim mans draugs Ingo uzdeva atrast patricieti un noverot Rameri.
        Pec astonam dienam Erikso uzzinaja, ka Valerija kopa ar Leliju slepjas maja, kas atrodas arpus pilsetas un pieder auglu tirgotajam Rustikam, kurs ir ari draudzes diakons. Turpat sim merkim ipasi pielagota ala iekartota baznica, kur ticigie pulcejas divas reizes menesi. Damass pavestija ari to, ka Rameri ir nodibinajis sakarus ar draudzi un dedzigi apgustot jauno macibu.
        No nakama zinojuma Erikso uzzinaja, ka Valerija ir jau nokristita un ka visi loti cienot Rameri par vina dedzibu. Telnieks jau reizi esot piedalijies dievkalpojuma Rustika nama, bet nav ticies ar Valeriju, jo, pirmkart, sievietes ludzoties atseviski no viriesiem un, otrkart, patricieti slepjot ipasi rupigi, turklat ari vina pati izvairoties no satiksanas ar svesiniekiem.
        Dzirdetais Erikso loti satrauca. Ja reiz Rameri guvis tadus panakumus, tad jebkuru mirkli nejausiba var savest vinu kopa ar Valeriju, un tad viss vinas, Erikso, plans sagrus. Vajadzeja pec iespejas atrak dabut no turienes projam Rameri un pavestit prefektam Rustika majas noslepumu. Tiesas spriesana bija isa. Arestetos un apsudzetos kristiesus tulit pat tiesaja un nekavejoties sodija ar navi. Tacu, nemot vera Rameri vienosanos ar Gailu, dabut vinu prom no turienes nebija viegli.
        Pec bezmiega nakts Erikso bija izdomajusi viltibu.
        Pateicoties bagatigajam davanam, ar kadam vina bija apveltijusi Gorgo, Ingo un ari Damasu, so lidzdalibnieku centiba bija sasniegusi kulminaciju. Tapec tad, kad Erikso izteica velesanos personiski tikties ar kristiesu atkriteju, tas tika veikli nokartots, turklat veicot tadus drosibas pasakumus, ka nevienam neradas pat mazakas aizdomas.
        Sis tiksanas laika, nemot paliga Damasu, kam nebija svesas kristiesu ierazas un frazeologija, Valerijas varda tika uzrakstita Rameri adreseta vestule:

Mans milotais ticibas brali! No Rustika es uzzinaju par tavas pieversanas brinumu un neatrodu vardus, lai izteiktu laimi, kas piepildijusi manu dveseli. Uz zemes mes esam vienoti ticiba, un musu dveseles kopa var pacelties debesu sferas. Es biju cerejusi satikt tevi tuvakaja sanaksme - man to apsolija, tacu vakar vakara viens no musu braliem pazinoja par musu draudzei draudosajam briesmam. Biskaps paveleja mums izklist. It ipasi vins nevelas paklaut briesmam neofitus, jo tie vel nav pietiekami nobriedusi lielajai cinai. Esmu starp tiem, kuri atstaj Aleksandriju. Mani suta uz Te- bam. Tur senajas kapenes un klinsu alas dzivo ticibas brali, kuri sevi nolemusi vientulibai, un to meklejam ari mes. Nezinu, vai ari tev liks doties projam. Es veletos tevi ieraudzit Tebas, kur ieradisos pec desmit dienam, un pirmajai apsveikt tevi ar svetas kristietibas pienemsanu.
        Bralis Damass nodos tev sis plaksnites, ka ari Tebas dzivojosa kristiesa adresi. No vina tu sanemsi visus talakos noradijumus, kurus atnesis biskapa zinnesis.
        Tava ticibas masa Valerija.
        Nakamaja diena Damass nodeva so sutijumu Rameri. Telnieks jutas loti laimigs par tik atru rezultatu; vins ne mirkli neapsaubija vestules istumu un pasteidzas tas saturu pavestit Gailam.
        Abi nolema, ka Rameri dosies projam jau nakamaja diena. Galls iedeva vinam visiem provinces romiesu ieredniem adresetu paveli palidzet Rameri.
        Kops abu izskaidrosanas Erikso izturejas pret Rameri vienaldzigi, pat naidigi, bet pret Gailu bija tik mila, ka vins galigi zaudeja galvu. Slepus vina noveroja egiptieti, launi smiedamas par vina prieku un ceribam. Kad vins aizbrauca, nenojauzdams par lamatam, jaunas meitenes sirdi ielija cietsirdibas pilna pasapmierinatiba.
        Divas dienas pec Rameri aizbratiksanas Ingo ieradas pie prefekta un uzradija Rustika maju ka kristiesu pulcesanas vietu. Tbnakt bija paredzets dievkalpojums, un lidz ar to radas iespeja notvert visus ietekmigakos draudzes loceklus.
        Nakti, kad vaji apgaismotaja grota sirmgalvis macitajs vadija dievkalpojumu, maju aplenca kareivju vieniba. Otra vieniba centuriona vadiba iekluva mazaja pazemes baznica un aresteja kadus divdesmit cilvekus, kuri tobrid, nosligusi celos, skaitija lugsanu. Starp apcietinatajiem, kurus aizveda uz Aleksandriju un ieslodzija prefekturas cietuma, bija ari Valerija un Lelija.
        No rita vinus visus aizveda pie prefekta. Ieraudzijis legata sievu, prefekts zeli un parmetosi vijnu uzrunaja:
        - Vai tiesam ari tu, dizciltiga patriciete? Vai patiesam tevi atveda no sa kaunpilna midzena kopa ar zagliem, noziedzniekiem un viszemakas izcelsmes lautiniem? Attopies! Neapkauno savu viru, kuram es tulit pazinosu par tavu arestu!
        - Pateicos tev par labajiem nodomiem, - atbildeja Valerija. - Tacu izpildi savu pienakumu. Mana parlieciba ir nesatricinama, un es velos tas varda mirt.
        Prefekts neuzstaja, bet tulit aizsutija pakal Gailam. Legats, kas bija uzskatijis, ka Valerija ir drosiba, pilnigi satriekts nekavejoties ieradas prefektura. Kad Galls ieraudzija sievas balo, novajejuso seju, kura bija sastingusi sapju pilna izteiksme, vina acis sarie- sas asaras.
        - Piedod man, Gail, ka sagadaju tev tadas sapes, tacu dveseles glabsana ir svarigaka par visiem citiem apsverumiem, - savilnota nomurminaja Valerija.
        Legats meginaja sievu parliecinat, klastidams, kadu negodu un nelaimi vinas kaunpilna nave nesis gan vinam, gan Valerijas pasas tevam, kurs kuru katru bridi var ierasties.
        - Tu zini, cik loti Valerijs ienist kristiesus, kuru del vins zaudeja karsti miloto sievu. Tava pieversanas kristietibai vinu pilnigi satrieks. Vai patiesam tu esi zaudejusi jebkadu milestibu pret tevu un kaut niecigakas draudzibas jutas pret mani, zaudejusi savu sievietes pascienu, ja paliec kurla pret manam lugsanam, pret saprata balsi, ja nemaz nejuti kaunu un bez apdoma tiecies preti savai bojaejai? - gluzi izmisis vinai teica Galls.
        - Tavi pulini ir veltigi, jo es vairs nepiederu sai aizspriedumu pilnajai, aklajai un godkarigajai pasaulei. Tas, ko tu uzskati par negodu, man ir nevistosa slava. Mokpilna nave ir durvis uz debesim, un meliga kauna del es neklusu neuzticiga savam Dievam, - mierigi atbildeja Valerija.
        Peksni Galls pieliecas vinai tuvak un cuksteja:
        - Rameri devas projam, domadams, ka tu kopa ar citiem kristiesiem esi Tebas. Vins cer tevi izglabt un darit laimigu, kludams par tavu viru. Es piekritu skirties un piekapjos vina prieksa. Es dosu tev lidzeklus un palidzesu begt! Dzivo un esi laimiga ar miloto cilveku! Tikai pasarga mani no kauna redzet tevi mirstam no bendes rokas.
        Valerijas seja iepluda spilgts sartums. Grilodamas vina atslejas pret sienu un aizvera acis, tacu sis vajuma bridis bija pavisam iss. Jauna sieviete izslejas un papurinaja galvu.
        - Ne, es atsakos no laicigas milestibas un velos piederet vienigi Kristum. Ja Rameri mani mil, tad es lugsu to Kungu, lai vins lej vina dvesele patiesas ticibas gaismu, lai musu dveseles varetu savienoties svetlaimigaja debesu majvieta.
        Valerijas seja staroja tada energija un ekstaze, ka Galls saprata: parliecinasana un lugsanas ir veltigas. Sajutis sirdi naves saltumu, vins pagriezas un izgaja.
        Pedeja vara ceriba mudinaja vinu doties pie pro- konsula. Tas bija izmisis un satracinats.
        - Gail, es neko nevaru izdarit! Es nevaru glabt tavu sievu, ja vinas arests noticis visu acu prieksa, - vins teica, nikni staigadams pa istabu. - Vinai jamirst. Lai pasargatu tevi no negoda par vinas kaunpilno navi foruma, es jau sonakt liksu aizvest Valeriju uz tavn namu, kur vinu nosmaces vinas pasas kal- darija. Tev bus iespeja vinu apglabat ar godu. Protams, viss tiks aizmirsts, ja vina kaut pedeja bridi naks pie prata.
        Kad Galls atgriezas majas, vina dvesele plosijas vetra. Saja bridi vins izprata kvestora jutas un apnemibu nogalinat Valeriju. Devis nepieciesamos rikojumus, legats iesledzas sava kabineta. Tobrid vins nevelejas redzet pat Erikso.
        Kad par Aleksandriju nolaidas nakts, ierocu skinda pagalma vestija par drumas kortezas ierasanos.
        Portikos un galerijas druzmejas noskumusie un klusejosie kalpotaji, klienti un vergi. Vinu zeluma un bailu pilnie skatieni bija pieversti jaunajai, skaistajai sievietei, kura ka gustekne atgriezas sava pajumte, lai seit nomirtu. Valerija bija mieriga. Bala, bet smaidosa Lelija bija vinai ciesi pieklavusies. Paklausot sievas lugsanam un asaram, prokonsuls bija atlavis Lelijai iet nave kopa ar savu draudzeni.
        Galls, bridinats par centuriona un abu apcietinato sieviesu ierasanos, bals un satraukts ienaca atrija kopa ar Filatosu un daziem klientiem. Vins piegaja pie virsnieka, lai nokartotu pedejas formalitates, un ieraudzija Leliju, kuru bija uznemis sava nama ka meitu un kuru uzskatija par savas nelaimes vaininieci. Gailu parnema nepratigs naids.
        - Nozelojama cuska! Par manu viesmilibu un pretimnaksanu tu atmaksaji ar kaunpilnu nodevibu! - vins kliedza aizsmakusa balsi. - Tad mirsti, nicinamais radijumi Nenotraipi ar savu klatbutni namu, kuru esi apkaunojusi!
        Pirms kads paguva aptvert vina nodomu, legats izrava kadam kareivim aiz jostas aizbazto garo dunci un lidz pasam spalam ietrieca to Lelijas krutis.
        Filatoss un centurions metas pie Galla un atvilka vinu nost, baididamies, ka vinu var kert trieka, - legata seja bija kluvusi zilgana, bet asinim piepludusas acis izspiedusas uz aru.
        Lelija, neizdvesusi nevienu skanu, nosliga uz akmens gridas. Valerija, sausmas iekliegusies, atleca atpakal, bet, ieraudzijusi, ka meitene sakustas, nolaidas uz celiem un pacela mirstoso ta, lai vinai butii vieglak. No bruces Lelijas krutis pluda asinis, notraipidamas patricietes rokas un terpu.
        - Es mirstu Uz drizu redzesanos - cuksteja Lelija, atverusi acis. Peksni meitene speji izslejas: vinas balaja seja iemirdzejas prieks:
        - Vini nak man pakal Ai, cik daudz gaismas, siltuma un debesu harmonijas!
        Meitenes kermenim parskreja trisas, galva bezspecigi nosliga. Lelija bija mirusi.
        Valerija ka paralizeta joprojam tureja salimuso kermeni, nenolaizdama acis no Lelijas sejas. Peksni vinai likas, ka asinis, kas vel aizvien sucas no bruces uz vinas rokam, maina krasu un klust caurspidigas, baltas, tad sudrabainas. Virs mirusas kermena pacelas mirdzoss makonitis, kas driz vien ieguva aizgajejas apveidus. Caurspidigo stavu ieskava zilbinosu staru kuli. Skiet, visu atmosferu piepildija varena un patikama harmonija. Kaut kads divains smacejoss aromats aizznaudza elpu. Jaunajai sievietei noreiba galva, un vina bez samanas nokrita uz akmens platnem.
        Kad Valerija atguvas, vina jau guleja kaldarija sava gulta. Gaiss bija smags, tacu ne smacigs. Valerija apsedas un aplukoja labi pazistamo telpu. Tur stav marmora tualetes galdins ar esencem, aromatiskajam ellam un smarzvielam. Griestu lampa vaji apgaismoja skulpturas un mozaikas rotajumus. Un tad vina pamanija kajgali mazu galdinu, uz kura bija nolikts vina kauss, kuka, augli un auksts cepetis.
        Valerija jutas loti nogurusi. Kops vakardienas vina nebija edusi, tapec ieraudzitais izraisija apetiti.
        - Man nedaudz jaieed, lai pietiktu speka lugties taja smagaja bridi, kas tuvojas,
        - vina pieceldamas nomurminaja. Lidzas kausam vina atrada plaksniti, uz kuras ar Galla roku bija rakstits: Ja tu naksi pie prata un atteiksies no nejedzigas un veltigas naves, lai bauditu laimi kopa ar Rameri, paskandini zvanu, kas piekarts pie durvim, un tu busi glabta.
        Jauna sieviete vienaldzigi parlaida acis sim rindam. Vina bija nelokami izlemusi mirt. Nolikusi vestijumu uz galda, vina iedzera paris malkus vina, apeda gabalinu maizes un dazas vinogas.
        Pec tam Valerija izsukaja savus briniskigos matus un uzvilka tiru tuniku, ko bija sagatavojusi uzticama kalpone, kura blakusistaba rugti raudaja, gaididama savas kundzes uzaicinajumu. Bet Valerija ir nedomaja kadu saukt. Vina pargerbas un gribeja jau nodoties lugsanai, kad izdzirdeja tris klusus klauvejienus. Skita, ka tie skan aiz nolaista adas aizsega. Jauna sieviete mazliet atvirzija to sanus un ieraudzija nelielas zemas durvis, par kuram vinai agrak nebija ne minas. Valerijai par lielu parsteigumu sis durvis nebija aizslegtas un veda saura koridora, kura gala atradas aizrestots logs, kas veras uz klusu skersielu. Kads klauveja tiesi pie sa loga. Valerija steidzigi piegaja pie ta un ieraudzija pazistamo sirmgalvi macitaju.
        - Es atnacu dot tev savu svetibu un atnesu debesu maltiti pirms tava pedeja zemes dzives celojuma, - teica sirmgalvis, pasniegdams vinai cauri rezgiem lakatinu, kas bija bagatigi izsuts ar zeltu un perlem. Jauna sieviete, laime drebedama, nosliga uz celiem un godbijigi baudija sveto vakaredienu.
        - Paldies, tevs, par man sagadato augstako prieku un par debesu atbalstu. Kad es tadejadi esmu savienojusies ar to Kungu, zeme man vairs neko nespes sniegt, - sacija Valerija, atdodama macitajam lakatu.
        - Zini, mana darga meita, ka mes visi esam sapulcejusies un lugsim par tevi grutajos mirklos, kas tuvojas. Es tulit dosos pie musu braliem. Par Leliju neuztraucies: vergi mums atdeva vinas mirstigas atliekas, un mes meiteni apbedisim ka kristiesiem pieklajas.
        - Nodod manu pateicibu braliem un masam par vinu uzticibu un lugsanam, kuras dos man speku godam nopelnit mocekles vainagu.
        Vini pedejoreiz paspieda viens otram roku. Tad Valerija atgriezas kaldarija un rupigi aizsledza aiz sevis durvis. Acimredzot starp vergiem bija kads kristietis, kas bija atveris aizbidni, - nebutu labi, ja vinam par to naktos ciest.
        Sataustijusi uz krutim paslepto koka krustinu, jauna sieviete nometas uz celiem un iesliga dedziga lugsana.
        Pamazam gaiss ap vinu kluva aizvien karstaks un smagaks. Tad paradijas balti tvaiki, kas apnema visus prieksmetus. Valerija bija ekstazes parnemta un sakuma neieveroja, kas notiek. Jaunajai sievietei reiba galva un bija gruti elpot, tomer vina turpinaja lugt debesu palidzibu. Peksni Valerija sajuta briesmigas sapes. Skita, ka smadzenes saraujas cokura, bet galvaskauss tulit plisis pusu. Ar katru elpas vilcienu vina iepluda ista uguns. Viss iegrima tumsa, un ka pedejais apzinas uzplaiksnijums saposajas smadzenes uzzibsnija doma:
        - Jezu Kristu! Mani vaditaji! Vai tiesam esat mani pametusi?
        Taja pasa mirkli vinai seja iesitas liliju un rozu briniskiga aromata piesatinata atsvaidzinosa un vesa pusma. Valerija sajuta milzigu atvieglojumu. Vienlaikus tumsa izklida, un vinas parsteigtajam skatienam paveras brinumaina ainava. Vina ieraudzija smaragdzalu, viscaur ziediem klatu plavinu ar vairakiem milzigiem kokiem un kristaldzidru strautinu. Taluma bija redzamas divainas gaisa kapnes. To zeltaini mirdzosie pakapieni it ka pazuda bezgaliba. Pa sim kapnem, kuram, skiet, nebija gala, kapa dazada vecuma viriesi, sievietes un berni. Visi bija gerbusies sniegbaltas tunikas, katram galva bija liliju vainags. Vini visi tureja rokas lampas, kas izstaroja apzilbinosu gaismu. Vinu dziedatas svinigas himnas skanas piepildija izplatijumu ar varenam vibracijam.
        - Valerija! - atskaneja harmoniska balss, un vinas prieksa paradijas tris gaisi stavi.
        Ta bija Valerijas mate, Lelija un vinas ligavainis Anastasijs. Visu triju acis Valerija lasija prieku un milestibu.
        - Ko tas viss nozime? Kur es atrodos? Kas tas par kapnem un kurp tas ved? - iesaucas Valerija.
        - Tas ir cels uz bezgalibu, - smaidot atbildeja vinas draugi. - Mes visi tagad atrodamies so gigantisko, no gaismas un vibracijam veidoto kapnu pakaje. Tb pakapieni iztur vienigi vieglus kermenus, kas ir atbrivojusies no rupjas materijas un zemiskam kaislibam. Tu tagad dzirdi sieru muziku un ieelpo tira izplatijuma aromatu. Nesaskanas un disharmonija, kas plosa zemi, ir cilveku neizkopto dveselu netiro emana- ciju rezultats. Seko mums un neskumsti par zemes dzivi ar tas atri gaistosajam baudam un priekiem.
        - Es nemaz neskumstu pec zemes! Es alkstu pacelties preti gaismai, kas mirdz bezgaliba! - iesaucas Valerija un gribeja traukties uz prieksu, bet vinu tureja pie zemes tadas ka nokaitetas bronzas brunas. Kermeni plosija neciesamas sapes.
        - Zelsirdigais Dievs! Sarauj kedes, kas mani pieka- lusas pie zemes! Lauj man pacelties pie Tevis! - cuksteja Valerija kaismiga ticibas un milestibas uzpluda.
        Taja pasa mirkli cauri visai vinas butnei izskreja trisas. Valerija nokluva tada ka uguns jura, kur vinu plosija vetras brazmas. Tad no vinas atdalijas kaut kas tik smags ka klints blukis, un vina - viegla ka pucina, terpusies mirdzosas gaisigas dranas - lidzigi bultai traucas gaismas pielietaja izplatijuma. Valerija uz bridi zaudeja samanu, bet, kad atguvas, ieraudzija savus izplatijiima draugus un sajuta no viniem plustosas siltas, svetigas stravas. Roka Valerija tureja lampu, kas turpmak apgaismos vinas celu, bet pie vinas lupam dzirkstija kauss ar muzigas gaismas avota esencem. Vina ar baudu to izdzera un sajuta, ka visu butni piepilda jauna energija un kvelas alkas pec zinasanam. Tad zilbinosas gaismas kaskade vina ieraudzija savu Dievu - to Dievu, kuru pieludza ar tik neuzvaramu ticibu un kuram bija ziedojusi savu nicigo miesu.
        Vina szljuta tik neizsakamu laimi un tadu milestibu, ka skita nieks aplidot visu bezgaligo Visumu.
        - Ko nozime sis varenais speks, kas mani iepludis? - vina nomurminaja.
        No izplatijuma dzilem vinai atbildeja harmoniska un varena balss:
        - Tava griba guva uzvaru par materiju, un tas ir sis uzvaras rezultats. Tavas rokas tagad ir noslepumu atslega. Tagad ej uz prieksu pa zinasanu un darba taku uz pilnigu svetlaimi.
        Valerija juta, ka vinai izaug sparni, bet dveseli piepilda neparasts miers. Un tomer vina atcerejas zemi un tos, kurus tur bija atstajusi. T         Draugu aicinata, Valerija pacelas caurspidigaja etera, un vini visi izgaisa zilbinosas gaismas jura.
        Valerija jau bija mirusi, kad atveras mazas durvis, kas veda uz koridoru, un uz slieksna paradijas Amenhoteps ar nelielu traucinu rokas. Vins izleja ta saturu, un tvaiki ka uz burvju majienu pazuda. Maga skaidrais skatiens tulit pamanija izplatijuma garus, kas sargaja miruso. Vins sadzirdeja ari sieru muziku un iegrima dzila lugsana.
        Solu troksnis, skalas balsis un ierocu skinda iztrauceja maga lugsanu. Vins piecelas un paslepas aiz adas aizsega.
        Pec briza no arpuses tika atverti ventilatori, kas izsukneja smago un sabiezejuso gaisu. Kaldarija lielas durvis ar troksni atveras, un uz slieksna paradijas Galls kvestora Lucija Valerija un centuriona pavadiba. Aiz viniem druzmejas kareivji un vergi.
        Nelaimigais tevs, skiet, bija vel vairak nosirmojis. Pelekbalo seju izraibinaja sarkani plankumi, un taja bija lasams izmisums un niknums.
        Lucijs Valerijs bija ieradies pirms divam stundam. Kad vins uzzinaja, ka tiesi tobrid mirst vina meita, turklat tik drausmiga nave, notiesata par nisto ticibu, kas vinam bija visu atnemusi, vins zaudeja samanu.
        Ieraudzijis Valerijas nedzivo kermeni, kvestors sagrilojas, par vina lupam izlauzas sapju pilns vaids. Galls aizsedza seju. Peksni kvestoru parnema nepratiga naida lekme.
        - Kristiesu kuce! Esi noladeta saja dzive un enu valstiba! - vins iekliedzas, ar kaju atgruzdams meitas nedzivo kermeni. Vins drosi vien butu velreiz iesperis nelaikei, ja centurions nebutu atturejis no sadas ricibas.
        - Savaldies, Lucij Valerij! Neprats, kas noveda posta tavu meitu, ir nelaime, nevis negods.
        Pec tam, pagriezies pret Gailu, vins jautaja:
        - Kadi bus tavi noradijumi attieciba uz mirusas kermeni? Vai lausi to panemt man, lai rikotos atbilstosi likumam?
        Kvestors ka elektrizets satvera Gailu pie rokas un drebedams iekliedzas:
        - Gail, vai tiesam tu to pielausi?
        Jaunais cilveks skumji pakratija galvu.
        - Notiesatas kermeni atstaj seit, centurion! Likums ir izpildits, un par apbedisanu es parupesos pats.
        Kad centurions un kareivji bija aizgajusi, Galls pagriezas pret savu parvaldnieku.
        - Liec sagatavot sartu tresaja pagalma! Lai lidz vakaram viss butu kartiba! - vins paveleja un izgaja, atbalstidams kvestoru, kas grilojas ka piedzeries.
        Kad kaldarija durvis aizveras, Amenhoteps iznaca no sleptuves un, piegajis pie mirusas, ilgi skatijas uz vinu. Balta, maiga un gracioza - vina lidzinajas vetras nolauztai lilijai. Vinas seja nebija nekadu ciesanu pedu. Pusatvertajas lupas bija sastindzis smaids. No maga krutim izlauzas smaga nopiita. Tad vins iznema no jostas tur aizbazto dunci ar planu, asu asmeni un viena panemiena nogrieza likim roku. Panemis no tualetes galdina pudeliti, vins izleja no tas smarzas un piepildija ar asinim.
        Ietinis visu audekla gabala, mags izgaja pa durvim, kas veda uz mirusas apartamentiem. Istabas bija tuksas, vienigi no talienes atbalsojas kalponu raudas. Uz galda, pie kura Valerija medza stradat, staveja sfinksa, kuru vins bija davinajis Rameri. Mags to panema, ielika sleptuve roku un pudeliti un, pabazis visu zem apmetna, neviena nepamanits izgaja no majas.
        Kops briza, kad Valeriju aresteja un Galla nama ienaca seras un bedas, Erikso jutas aizvien sliktak un sliktak. Vina tik loti bija centusies* to panakt, bet tagad, kad ieceretais bija istenojies, sirdi nospieda pasparmetumi un sausmas.
        Vinu parnema vilsanas, kas slepjas katra cilveciskas kaislibas uzliesmojuma dziles, saindejot uzvaras prieku un gandarijumu redzet savu sancensi iznicinatu.
        Erikso redzeja, ka tika nogalinata Lelija, un to, ka kvestors zaudeja samanu. Taja laika, kad Valerija mira, Erikso, drebedama pie visam miesam, sedeja ieslegusies sava istaba. Sakairinata iztele lika vinai slimigi skaidri pardzivot visas mocibas. Gaidita gandarijuma vieta Erikso aizvadija briesmigas stundas, lidz nogurusi iesliga smaga un nemieriga miega.
        Diena pagaja, visiem drumi klusejot. Kunga bedas un kauns nospieda nama iemitniekus. Erikso nevienu neredzeja, tomer no Gorgo uzzinaja, ka notiks Valerijas beres un ka sarts jau sagatavots. Peksni vinai radas velesanas piedalities tas tragedijas pedeja celiena, kuras galvena izraisitaja pati bija.
        Vienlaikus juzdama gan pretigumu, gan nevaldamu zinkari, Erikso devas uz galeriju, no kuras bija redzams tresais pagalms, - tur jau pacelas no svekainam skilam sakrauts sarts.
        Plasais pagalms vel bija tukss, vienigi dazi vergi pabeidza pedejos sagatavosanas darbus, spriezdami par mirusas negaidito sakroplojumu. Visparejais viedoklis bija tads, ka kaldarija iekluvis kads noladets kristietis, lai aiznestu upura roku, kas, bez saubam, kalpos jaunai burvestibai.
        Visi bez iznemuma zeloja patricieti, jo vina bija darijusi tiem vienigi labu. Neliekulotie slavinajumi un patiesas asaras, kas tika lietas, godinot Valerijas pieminu, pildija Erikso sirdi ar kauna un greizsirdibas jutam.
        Vai Rameri aizmirsis so kristieti? Vai tragiska nave nepadaris vinu telniekam vel dargaku? Un vai vins nesaks nist Erikso, ja kadreiz uzzinas, kada bijusi vinas loma saja drumaja notikuma?
        Si doma atkal uzvandija dusmas un naidu, un, skatoties uz nestuvem, ar kuram tika atnestas Valerijas mirstigas atliekas, vinas acis palika sausas. Bridi, kad Valerijas kermeni novietoja uz sarta, ieradas Galls, kvestors, Filatoss un vel dazi veci klienti. Visi bija bali, satraukti un noskumusi.
        Driz vien sarts liesmoja no visam pusem. Lucijs Valerijs ar drumu, izmisuma pilnu skatienu lukojas uguns jura, kas aprlja vina meitu. Nervozas trisas parskreja par vina kermeni, kad pedejo reizi paradijas Valerijas maiga seja, ap kuru liesmas bija izveidojusas purpurkrasas oreolu. Peksni nelaimigais virs nobaleja un atkapas atpakal; vina acis iepletas, un vins pastiepa uz prieksu abas rokas. Virs ugunskura, pasas dumu melnajas gristes, vins ieraudzija zilbinosi balta tunika terptas sievietes stavu. Sieviete tureja rokas palmas zaru, bet vinas mirdzosas acis parmetosi lukojas kvestora.
        - Fabija! - aizsmakusa balsi iesaucas Valerijs.
        Tad, pasperis uz prieksu dazus griligus solus, vins
        nokrita ka zibens kerts. Kad vinu pacela, lai ienestu nama un sniegtu nepieciesamo palidzibu, atlika vienigi konstatet, ka kvestoru kerusi trieka.
        Satraukta un pie visam miesam tricosa Erikso atstaja galeriju. Meiteni saka biedet uzturesanas nama, kur par viesmilibu vina bija maksajusi, ienesot taja navi un negodu. Kad Erikso atgriezas sava istaba, Gorgo pasniedza vinai plaksnites, ko bija atnesis kads nepazistams kalpotajs. Prieka stars uzdzirkstija meitenes acis, kad vina izlasija sadas rindinas:

Ja tev ir smagi atrasties Galla nama, tad atgriezies pie manis. Nesaubos, ka ari Rameri ieradisies pie manis.
        Asgarta.
        Erikso noglabaja plaksnites uz krutim, paveleja Gorgo pasniegt tumsu apmetni un biezu plivuru un pazinoja, ka aiziet darisanas, bet driz atgriezisies. Vina izvelejas apkartcelu pa dazadam klusam ielinam. Kad meitene sasniedza Asgartas pili, vinu nekavejoties aizveda pie maga. Amenhoteps vinu sagaidija ar cienas pilnu labvelibu.
        - Esi laipni lugta mana nama! - vins teica, maigi noglastidams Erikso gaisas cirtas, kad meitene, nosli- gusi uz celiem, skupstija vina roku.
        - Ak skolotaj! Ja tu zinatu, ko esmu izdarijusi un cik atri ir piepildijusies tavi vardi, - caur asaram nomurminaja Erikso.
        - Es zinu. Tu rikojies, launu jutu vadita, un launuma atmaksa naca par tevi pasu,
        - atbildeja mags, ciesi raudzidamies Erikso zilajas, asaru aizmiglotajas acis.
        - Skolotaj, vai tiesam Rameri nekad mani neiemi- les?
        - Nakotne to radis, tomer, ka jau es tev teicu, vina sirds labaka dala pieder Valerijai. Vai tu aizsutiji Rameri uz Tebam?
        - Ja, skolotaj!
        - Es nosutisu pie vina zinnesi un noradisu vietu, kur pec kada laika vins mums pievienosies. Bet tagad ej atpusties: atputa tev ir nepieciesama!
        Palicis viens, zintnieks iegrima domas. Tad vins iegaja blakus telpa. Tur uz liela galda atradas sfinksa un stikla trauks, kura dibena bezkrasaina skidruma guleja Valerijas roka. Turpat uz galda bija ari balta audekla gabals un instrumenti.
        Amenhoteps saka ar to, ka uzskiceja uz audekla visai sarezgitu planu un pierakstija mala paskaidrojumus. Tad panema roku, kas izskatijas ka dziva, un nostiprinaja uz griezuma vietas rokasspradzi. Ietinis roku uzzimetaja plana, vins so sainiti kopa ar pudeliti, kura bija asinis, ievietoja sfinksas sleptuve. Ari uz sfinksas pamatnes vins kaut ko uzrakstija. Bridi padomajis, mags panema vairakas plaksnites un uzrakstija isu vestijumu par pedejiem notikumiem un pat- ricietes navi, ka ari aicinaja Rameri pec astoniem menesiem pievienoties vinam noraditaja vieta, kur bus ari Erikso.
        Ielicis sfinksu kaste un aizzimogojis to ar savu zimogu, Amenhoteps pasauca kalpu, iedeva vinam sagatavoto saini un plaksnites un paveleja doties uz Tebam.
        Rameri nokluva gala bez starpgadijumiem. Kristietis, pie kura vins tika sutits, bija laipns un pretimnakoss, kaut ari nebija sanemis zinu no biskapa. Vins domaja, ka sutnis drosi vien ir aizturets vai arestets. Bailodamies par Rameri, vins aizveda telnieku uz kadam senam kapenem, kur jau slepas kads kristietis vientulnieks. Jaunais cilveks neprotesteja, jo negribeja izraisit aizdomas, tacu, kad bija pagajusas desmit vai divpadsmit dienas un Valerija vel aizvien nebija ieradusies, vinu parnema dzils nemiers. Vins jau grasijas atgriezties Aleksandrija, kad ieradas Amenhotepa sutnis.
        Vests par milotas sievietes briesmigo galu un sis tiras un briniskas butnes navi apliecinoso atlieku skatisana savam acim tik loti satrieca Rameri, ka vins nopietni saslima. Pateicoties vientulnieka gadibai un rupem, telnieks pamazitem saka atlabt. Tikai pec izveselosanas vins kartigi iepazinas ar Amenhotepa instrukcijam un nolema rikoties saskana ar tam.
        Mags rakstija, ka dosies uz Indiju. Rameri nolema, ka laiku, kas palicis lidz vina atgriesanas bridim, pavadis kopa ar vientulnieku, jo bija ar vinu sadraudzejies. Jaunais cilveks jutas salauzts gan fiziski, gan garigi. Vinam bija pretiga Aleksandrijas burzma un kristiesu nezeliga vajasana, kas vel aizvien turpinajas. Turklat kads kristietis, kas tikko bija ieradies no galvaspilsetas, pastastija, ka Galls ir smagi saslimis sakara ar Erikso miklaino pazusanu un, juzdams pretigumu pret Egipti, atgriezies Roma.
        Rameri jutas bezgala vientuls. Tuksnesa klusums un noskirtiba vinu ietekmeja labveligi, turklat vins ar lielu interesi klausijas kristiesa stastus par vina vetraino jaunibu.
        Saja laika Rameri ierikoja sleptuvi, kur noglabaja savu lielako dargumu - sfinksu.
        Kad lidz Amenhotepa noliktajam laikam bija palikusi divi menesi, vientulnieks nomira. Rameri palika viens senajas kapenes, kas bija kluvusas par vina patveruma vietu.
        Rameri nenojauta, ka nedaudzas zelta monetas, ko bija redzejis cilveks, kurs ari deveja sevi par kristieti un reizi nedela nesa vientulniekam partiku, bija iekvelinajusas vina alkatibu. Pec vientulnieka naves sis cilveks piegadaja partiku Rameri. Vins bija iedomajies, ka divos adas maisos, ko Rameri atvedis lidzi, telnieks glaba savas bagatibas. Lai tas iegutu, virs nolema Rameri nogalinat.
        Kadudien vins atnesa produktus nevis no rita, ka to darija parasti, bet gan vakara un pazinoja, ka velas grota parnaksnot. Rameri, kas neko nenojauta, tam piekrita. Kad telnieks aizmiga, alkatigais virs vinu nogalinaja. Maisos vins atrada ne tikai zeltu, bet ari Romas varas iestadem adresetus dokumentus ar noradijumu sniegt to uzraditajam jebkura veida palidzibu.
        Slepkava nobijas un iedomajas, ka nogalinajis augstu ieredni, kas seit bija uzturejies kadu slepenu apsverumu del. Baididamies no sekam, vins nolema valsti atstat, bet pirms tam sacelt trauksmi kristiesu kolonija, lai noverstu Rameri meklesanu. Liki slepkava nolema iemest apbedijumu bedre. Kad vins iegaja tumsaja nodalijuma, kur guleja vina upuris, vinu parsteidza fosforiscejosa gaisma, kas pluda no sienas. Slepkava sausmas metas begt.
        Velreiz ieiet saja noladetaja vieta vins neuzdrosinajas. Lai nosleptu liki, vins tik meistarigi aizkrava ieeju, ka nezinatajs pat nenojauta par telpas otra nodalijuma esamibu.

* * *
        Nogurusi Erikso, neko nenojauzdama, aizmiga kada no Asgartas pils istabam, uz kuru vinu aizveda viena no kalponem. Kad meitene pamodas, vina nevareja pateikt, cik ilgi bijusi miega vara, tikai ieveroja, ka gul uz zema divana liela pazemes zale ar zalam kolonnam.
        Erikso piecelas un zinkari paraudzijas visapkart. Lidzas zalei atradas otra telpa
        - ta bija mazaka pusapala istaba ar sandalkoka mebelem un sarkanu drapejumu. Uz neliela galda bija nolikti augli, vins un kucinas. Meitene bija izsalkusi un, apsedusies pie galda, paeda. Tad izgaja uz terases. Vinas prieksa paveras plass darzs, to vina izstaigaja krustu skersu.
        Pec pusdienam Erikso aicinaja pie sevis Amenhoteps. Mags pazinoja, ka neatliekamu darisanu del paliks seit vel paris nedelas, bet pec tam vini cita vieta satiksies ar Rameri. Meitene neiebilda. Vina dzivoja karaliska grezniba, un Amenhoteps pret vinu izturejas loti laipni. Vins macija Erikso, cenzdamies pacelt lidz savam limenim vinas mazattistito pratu. Dazkart vina dejoja meness apmirdzeta plavina, kas pletas terases prieksa, bet zintnieks, atspiedies pret kolonnu un sakrustojis rokas uz krutim, veroja vinu. Maga acis bija dzedras un domigas.
        Driz vien Erikso apnika tada noskirta un monotona dzive. Zinibu apguve vinai bija pretiga, un meitene skuma pec skalas un izklaidem bagatas dzives Aleksandrija. Rameri neradijas, bet Amenhotepu, kas teicas esam aiznemts, vina redzeja aizvien retak. Pienaca bridis, kad so dedzigo butni parnema patiess izmisums. Un reiz, tricedama naida, vina ieskreja zintnieka kabineta un apbera vinu ar parmetumiem, ka vins ir tikai manijies, solidams Rameri ierasanos, un ir nodevigi ievilinajis vinu saja pretigaja nama, kur jamirst vai nost aiz garlaicibas. Si scena beidzas ar asaru pludiem, ko daleji izraisija bailes par savu spontano ricibu. Tacu Amenhoteps gluzi mierigi uzklausija visus parmetumus. Kad sakas asaru pludi, vins sagatavoja dzerienu un, sniegdams kausu raudosajai Erikso, paveleja to izdzert, tad piebilda:
        - Rit es tev. lausu ieraudzit Rameri.
        Erikso uzleca k^jas un, smaididama caur asaram, pateicigi noskupstija maga roku. Atgriezusies sava istaba, vina acumirkli aizmiga. Kad Erikso pamodas, vina atradas pazemes zale, ko gaisu darija maiga zilgana gaisma. Pie papirusa tistokliem nokrauta akmens galda sedeja Amenhoteps.
        - Kur ir Rameri? - bija meitenes pirmais jautajums.
        - Tu redzesi vinu, - atteica zintnieks, aizdedzinadams trijkaji ogles un uzkaisidams tam skipsninu balta pulvera. - Atgulies un gaidi, - vins piebilda, sniegdams Erikso karoti ar zalganu, lipigu un garsas zina ne visai tikamu masu.
        Erikso to paklausigi norija, jo ceriba ieraudzit Rameri lika vinai aizmirst visu parejo.
        Ar drebosu sirdi vina gaidija, verodama biezos dumus, kas piepildija zali ar asu un smacigu aromatu. Erikso noreiba galva. Peksni dumi izklida, un vina ieraudzija sevi Galla nama - sfinksu zale. Pats legats, Valerija un Rameri - visi tur bija sapidcejusies un jautri terzeja. Telnieks atklati izradija vinai savu milestibu. Apskavis ap vidukli, vins kopa ar Erikso pastaigajas pa enainajam alejam. Vina sajuta uz lupam Rameri kaisligos skupstus, dzirdeja vina milestibas vardus un zinaja, ka abu savieniba tiks noslegta jo driz.
        Tad pienaca vinas kazu diena. Valerija bez jebkadas greizsirdibas posa vinu ceremonijai, un tad ari ta jau bija aiz muguras. Bet taja bridi, kad vina kopa ar Rameri devas uz laulato istabu, viss pagaisa, un Erikso atkal atradas pazemes zale. Tomer redzetais skita tik reals, ka meitene bija gandriz parliecinata: tas viss patiesam ir noticis.
        Kad saskarsme ar skumjo istenibu si iluzija tomer zuda, mags to atkal atdzivinaja un uz kadu laiku Erikso nomierinaja. Bet vins to darija aizvien retak un retak, jo bija tik loti aiznemts ar zinatnisko darbu, ka aizmirsa visu, ari - Erikso.
        Reiz sads partraukums parak ieilga. Satracinata un izmisusi Erikso skraidija ka zvers sprosta, petidama, kas notiek visapkart un ka no sa cietuma izbegt.
        Koncentredama uz so merki visu sev piemitoso energiju, vina izzinaja ne vienu vien noslepumu un izstradaja atriebibas planu, paredzedama iznicinat gan so cietumu, gan visu, kas taja atrodas. Zinasanu drumslas, kuras Erikso bija ieguvusi, pateicoties maga sniegtajam macibstundam, darija vinu ipasi bistamu. Iespejams, ka Erikso plans butu istenojies, ja viens no Amenhotepa skolniekiem nebutu atklajis vinas nodomus un bridinajis magu. Amenhoteps bija loti neapmierinats, ka vinu atrauj no darba, tacu saprazdams, cik bistama vina slepenajai patverumvietai var klut si spitiga un uznemiga butne, atkal aizdedza trijkaji un iegremdeja Erikso. iluziju pasaide, kur vina bija laimiga.
        Soreiz Rameri regs pasniedza meitenei baudu pilnu kausu. Neatmodusies no sava sapna, vina nonaca letargiska stavokli. Amenhoteps uzlika vinai uz sejas audekla gabalu, kas bija samitrinats noslepumainaja skidruma, kura iedarbibas rezultata vina jau bija gulejusi vairakus gadsimtus.
        Erikso kaisla un nepaklaviga dvesele atkal bija sasaistita, lai gaiditu nezinamo un talo atmodas bridi. Amenhoteps atkal iegrima sava darba, dzivodams tik divaina pasaule, ka pat nemanija, ka vinam garam aiztrauc dzives un laika varena straume.
        -.
        Tresa dala
        MAGA ZVERESTS
        I
        Pasa Nilas krasta, vieta, kur kadreiz pacelas Tebas un velak visgaram upei talu stiepas varenu drupu gredas, tagad atradas divi palmu ieskauti nami. Viens no tiem bija viesnica celotajiem - moderni buveta celtne ar arabu stila iezimem. Otra eka, kas atradas tuvak upei, bija restorans un ednica. Si eka skaidri liecinaja par tas saimnieka arheologiskajam nosliecem, jo nedaudz atgadinaja seno egiptiesu namu.
        Nelielas koka kolonnas, kas bija nokrasotas un veidotas ka lotosa stublaji, balstija verandu, kura bija izvietoti kosi krasoti galdi un soli.
        Virs ieejas uz milziga vairoga bija attelots seno egiptiesu valdnieks ar dubultkroni galva; vins gatavojas izdzert kausu, ko sniedza celos nometies, balta tunika terpies cilveks. Uz gaiszila fona greznojas uzraksts Ramzesa atputa. Katram kluva skaidrs, ka saja viesmiligaja pajumte noguris celinieks vares remdet gan izsalkumu, gan slapes. Ar verandu savienota liela zale bija tira un originali iekartota. Sienas bija apgleznotas, bet zales vidu atradas baseins, kuru ieskava ziedosi augi; tur bija ierikota ari struklaka, no kuras saltim pluda vess udens, radidams patikamu svaigumu. Telpas dziluma bija novietota liela bufete; uz tas atradas senlaicigas pudeles, alus kausi, glazes ar limonadi, lielas krukas, augli un visdazadakie edieni. Tas viss bija tik apetitligs, tik tirs un gaumigi izkartots, ka vareja iekardinat jebkuru.
        Bija agra rita stunda, un viesnicas zale vel bija tuksa. Tikai kalpone un krodzina kalpotajs klaja uz galdiniem sniegbaltus galdautus un izvietoja glazes un traukus uz diviem gariem, pie sienas novietotiem galdiem.
        Pie bufetes sedeja neliela auguma plikgalvis nan- kina uzvalka. Zem prieksauta pie jostas vinam karajas liels virtuves nazis. Tas bija pats saimnieks - brasais vacietis Gotlibs Maidels. Gadu gaita sarupejis solidu ipasumu, vins tomer bija taupigs un darbigs, paspedams pabut visur un stradadams vairak par saviem kalpiem.
        Saja bridi labsirdiga Maidela tukla un laipna seja izskatijas visai norupejusies. Mazas zilas aceles, kuras allaz spregaja jautriba, tagad nemierigi lukojas uz preti stavoso sievieti, kura kaut ko energiski stastija.
        Sieviete bija apaliga, sprigana un tik loti lidziga saimniekam, ka abos nebija gruti sazimet brali un masu. Vinas iedeguso seju ieskava biezi sniegbalti mati. Tobrid ari vina bija par kaut ko noraizejusies un nepacietigi teica bralim:
        - Gotlib, es atkartoju: tev japaruna ar arstu. Pie- tukums celi ir diezgan nopietns - vismazaka kustiba sagada neciesamas sapes. Es zinu, ka tev nepatik radit Almerisu svesiem cilvekiem, tacu sis ir ipass gadijums. Nedrikst tacu pielaut, ka nabaga berns ta cies. Vina uz muzu var palikt krople, tapec piesardziba nebut nav lieka: arsts ir tepat - dazu solu attaluma!
        Ar neiecietigu zestu Maidels pastuma savu melno zida baniti vispirms uz pieri, pec tam uz pakausi.
        - Zinu, zinu! Ja nu tas nepieciesams, iesu un palugsu doktoru Lejerbahu apskatit berna kaju, tacu atzisos, ka man tas loti nepatik. Es allaz esmu teicis, ka si muziga klainosana pa drupam pie laba gala nevedis, bet tev, Tusnelda, vienmer ir trucis stingribas.
        Ta vieta, lai aizliegtu, tu atlauj Almerisai darit visu, ko vina velas.
        - Pamegini pats vinai kaut ko aizliegt! - iebilda sadusmota Tusnelda. - Paklupt var visur, pat uz lidzenas vietas.
        Sieviete apgriezas un izgaja no istabas, bet vinas bralis atspiedas pret galdu un iegrima domas.
        Gotlibs Maidels ieradas Egipte pirms gadiem trisdesmit kopa ar kadu vacu baronu, kas bija aizrautigs arheologs un ipasi interesejas par izrakumiem Tebas. Vins bya sa barona kambarsulainis un pavars. Budams gudrs, zinatkars un uzticigs savam kungam, Gotlibs pamazam ieinteresejas par vina darbu. Par bijusa kalpotaja arheologisko gaumi vel sobrid liecinaja liela vitrina ar skulpturinam, skarabej vabolem, amuletiem, gredzeniem un citiem prieksmetiem.
        Pec daziem gadiem kvelais arheologijas cienitajs nomira un saskana ar pasa velesanos tika apglabats kadas tuksas kapenes Tebu senaja nekropole. Sava testamenta barons nebija aizmirsis uzticamo kalpu: Gotlibs Maidels mantoja ieverojamu naudas summu. Un Gotlibs, kuram, iznemot masu, citu radinieku nebija un kurs jau bija iedzivojies Egipte, nolema apmesties seit uz pastavigu dzivi: nopirka no kada araba zemesgabalu pasa Nilas krasta un uzcela tur viesnicu, bet no Vacijas ataicinaja paliga masu Tus- neldu Sneideri. Viss gaja lieliski. Saja uznemuma Gotlibs ielika savu dveseli, iekopa pasakainu darzu. Merenas cenas un teicama virtuve piesaistija turistus, un gadu gaita necilais krodzins parvertas briniskiga hoteli, kuru bija iecienijusi arheologi, kas seit ieradas, lai menesiem ilgi stradatu izrakumos. Lidzas viesnicai izauga restorans Ramzesa atputa, un Gotlibs ar to bezgaligi lepojas. Sev pasam vins bija uzbuvejis nelielu ertu naminu, kuru ieskava darzs un augsts muris. Tiir Maidels no svesam acim slepa savu audzumeitu Almerisu, tur - iekspagalma - Tusnelda audzeja savas zosis, piles, vistas un
titarus.
        Uznemums plauka. Maidels jau sen vareja uzskatit sevi par bagatu, un vinam it ka vajadzeja justies laimigam, tacu sa cilveka pagatne bya kaut kas tads, kas vinu nomaca. Mazajam dzivespriecigajam cilvekam savulaik bya milestibas romans, kas atri un tragiski izira.
        Ibrahims - zemnieks, no kura Maidels nopirka zemi, bija izludzies sev tiesibas lidz pat naves stundai dzivot sava pussabrukusaja buda kopa ar cetrgadigo meitu.
        Maidels un vina masa labi sapratas ar drumo un allaz klusejoso viru. Ta aizriteja tris gadi. Pienaca Ibrahima naves stunda. Vins ludza viesnicnieku nepamest liktena vara nelaimigo meiteni, kas tagad palika apala barene, jo Ibrahims bija atraitnis.

1\isnelda, kas dievinaja bernus un bija zaudejusi savu vienigo meitu, labprat uznemas rupes par meiteniti. Maidelam pret to nekadu iebildumu nebija.
        Maza Fatma dzivoja vinu nama ka pasu meita. Kad meitene kluva piecpadsmit gadus veca, Maidels vina kaismigi iemilejas un vinu appreceja.
        Kadu gadu viss riteja mierigi. Skita, ka Fatma ir apmierinata ar laulibu, tacu patiesiba vinas jutas pret Gotlibu bija vienigi meitas milestiba pret tevu. Fatma satika kadu jaunu arabu, kas dazkart seit iegriezas dienesta darisanas, iemilejas vina un aizbega kopa ar jaunekli.
        Fatmas begsana nabaga Maidelam bija drausmigs trieciens. Vins nopietni saslima, bet pec atveselosanas kluva kluss, nerunigs un kategoriski atteicas meklet aizbeguso sievu.
        Vairak neka gadu par Fatmu nebija ne zinas, ne minas. Tad kadudien Tusnelda ieraudzija vinu klistam ap maju. Fatma bija tuvu navei un tik loti parvertusies, ka vina gandriz nevareja atpazit to skaistuli, kura pirms pusotra gada bija so namu pametusi. Vina raudadama atzinas Tusneldai, ka jau vairakas dienas klistot ap maju, baididamas nakt ieksa.
        Budama gaidibas, slima un bez jebkadiem lidzekliem, Fatma bya iztikusi no zelastibas davanam. Ar pedejiem spekiem vina nokluva lidz savai kadreizejai mitnei, tacu parkapt tas slieksni drosmes pietruka. Fatma jau bija izlemusi mesties Nila, kad satika Tusneldu. Taja pasa vakara Tusnelda pastastija bralim par notikuso. Vinai nebija daudz janopulas, lai pierunatu Gotlibu atkal pienemt begli majas. Kad ieradas Fatma un, nometusies uz celiem, raudadama ludza vinam piedosanu, Maidela dusmas izgaisa ka nebijusas. Vins maigi pacela sievieti, apsolija aizmirst pagatni un paglabt vinu no negoda, atzistot gaidamo bernu par savu.
        Tbmer liktenis vinai nebija lemis ilgi baudit vira augstsirdigo piedosanu. Fiziskas grutibas un moralas ciesanas bya salauzusas vinas jauno organismti. Pedejas dienas pardzivotas bailes un sasprindzinajums nepagaja bez pedam. Fatma iegula slimibas gulta un priekslaicigi dzemdeja tik vargu un slimigu meiteniti, ka arsts, kas gluzi nejausi atradas viesnica, nedeva nekadas ceribas, ka vina varetu izdzivot.
        Pec dazam stundam Fatma nomira. Pirms naves nelaimiga sieviete pasauca Gotlibu un ludza vina augstsirdigo piedosanu attiecinat uz berninu, ka ari neatdot meiteniti istajam tevam, ja tam kadreiz ienaktu prata vinu pieprasit.
        Gotlibs zvereja atzit bernu par savu, un Fatma aizgaja vinsaule, priecigi smaididama, ar pateicibas un svetibas vardiem uz lupam.
        Preteji gaiditajam meitenite izdzivoja un kluva par brala un masas lielako dargumu, par vinu dievinasanas un aklas milestibas objektu.
        Labsirdiga Tusnelda pec dabas bija romantiska, ka jau visas vacietes. Vina nosauca meiteniti par Alme- risu - kada tolaik populara un vinai iepatikusas romana varones varda. Audzuvecaki iemileja meiteni vinas briniskiga rakstura, kautribas un paklausibas, skaistuma un neparasta prata del.
        Almerisas dzimsanas laika gimene ienaca vel kads cilveks, un proti - jauna angliete. Vina bija kada lorda sekretara sieva. Sis lords sava prieka pec celoja pa Egipti, vadadams lidzi vienu no saviem deliem. Dzonsona kundze bija sa zena guvernante.
        Ieinteresejies par izrakumiem, kas tobrid tika veikti Deirelbahri, kas bija ieverojama ar valdnieces Hatasu un vinas teva Tutmosa I kapenu terasem, lords ieradas Tebas un apmetas Maidela viesnica. Tad ari Dzonsona kundze iedraudzejas ar Tusneldu. Draudziba bija tik ciesa, ka pec tam, kad virs saules duriena rezultata nomira, atstadams vinu gaidibas, Dzonsona kundze atteicas sekot lordam, kas atkal devas celojuma, un palika pie Maidela.
        Tris dienas pec Almerisas piedzimsanas Dora Dzon- sone laida pasaule berninu, kas jau nakamaja diena nomira. Kaut ari jauna mate bya izmisusi, vina piekrita zidit Almerisu un drizuma tik loti piekeras meitenitei, ka nolema apmesties uz pastavigu dzivi pie saviem jaunajiem draugiem.
        Almerisa auga so divu sieviesu sabiedriba; abas meiteni nepratigi dievinaja. Vina bija savads berns - sapnaina, zimigus sapnus un vizijas redzosa. Vinai bija vajadzigas pavisam citadas audzinatajas. Krustmate un ziditaja bija briniskigas, tacu mazizglitotas sievietes, turklat loti romantiskas.
        Tusnelda bija aiznemta ar saimniecibas rupem, un vinai nebija laika audzinat bralameitu. So pienakumu uznemas Dora. Vina iemacija meitenei visu, ko vien pati prata: lasit un rakstit angliski, vaciski un nedaudz franciski, vesturi, geografiju un matematikas pamatus. Visbeidzot vina iemacija meiteni spelet gitaru un dziedat vacu un francu dziesmas.
        Almerisai bija ass prats, un vina atri visu apguva, ipasi meitenei iepatikas romani, kurus Dora lasija prieksa, un tie vel vairak iekvelinaja vinas austrumniecisko izteli.
        Meitenes uzticibas persona bija Dora. Vinai vienmer pietika laika sajusminati noklausities Almerisas stastijumu par baismigajiem sapniem un vizijam.
        Almerisa ar katru gadu kluva aizvien sapnainaka un noslegtaka. Aizvien vairak vinu pievilka senas drupas, starp kuram pati bija uzaugusi. Stundam ilgi vina klejoja pa seno pilsetu, apbrinodama kadu pussagruvusu templi vai senas nekropoles kapenes.
        Izrakumos stradajosie vinu pazina, mileja un biezi davinaja kadus sikus atrastus prieksmetus. Viena no tadam pastaigam Almerisai gadijas nelaime, par kuru bija runa ieprieks.
        Pec ilgam pardomam Maidels noputas un devas pie arsta. Vins nevareja ciest, ka vina meitu redz arzemnieki, ipasi - gados jaunie. Sobrid viesnica bija apmetusies arheologi, vinu vidu ari jauns arsts.
        Ta ka ekspedicija stradaja talu un biezi vien pusdienot viesnica neatgriezas, bet nema partikas produktus sev lidzi, tad Maidels neaizliedza meitenei ierastas pastaigas. Vina vieniga prasiba bija - atgriezties majas pirms arheologiem. Nerunigais viesnicnieks devas uz lielo namu, kur no vartsarga uzzinaja, ka zinatnieki jau aizbraukusi un majas palicis vienigi arsts, sekretars un vel kads kungs.
        Maidels pieklauveja pie istabas durvim.
        Skaniga balss atbildeja:
        - Ienaciet!
        Maidels iegaja un paklanijies apstajas dazus solus no galda, kas bija piekrauts ar sikam senlietam. Pie sa galda sedeja doktors Lejerbahs un caur lupu petija uzrakstu uz kada amuleta.
        Tas bija jauns gara auguma kalsns cilveks ar lielam samtaini melnam acim un melniem cirtainiem matiem. Vina sejas panti bija pareizi un patikami veidoti, adu klaja bronzas krasas iedegums.
        Redzedams, ka viesnicnieks neveikli gumza rokas cepuri, arsts vinam uzsmaidija, atkladams sniegbaltu zobu rindu:
        - Ko teiksit, Maidel? Kapec tik agri esat atnacis pie manis? Ar ko varu palidzet?
        Uzklausijis viesnicnieku, arsts piecelas, panema cepuri un jautri atbildeja:
        - Tik vien tas nelaimes? Protams, es ar prieku apmeklesu jusu meitu un paskatisos, kas noticis. Viltnieks! Cik veikli esat slepis, ka jusu gimene ir pieaugusi jaunkundze, par kuras esamibu mes pat nenojautam!
        Arsts panema celojuma aptiecinu un sekoja viesnicniekam. Skersojusi pagalmu, vini pa nelieliem vartiniem iegaja darza, kas ieskava Maidela maju. Saimnieks veda arstu uz lielo terasi, kuras jumtu un kolonnas sedza vitenaugi. To lapotne bija tik bieza, ka veranda sliga zalgana kresla.
        S^ja pustumsa arsts saskatija vienigi turku divanu, uz kura spilvenos guleja kada baltas dranas terpusies sieviete. Lejerbaha acis driz vien aprada. Dazus solus no divana arsts apstajas ka apburts: vinam skita, ka nekad vel nav redzejis tik apburosu butni ka si meitene, kas guleja vina prieksa. Baltie muslina rita- svarki iezimeja vinas slaida auguma aprises. Rokas vina tureja pava spalvu vedekli ar zilonkaula rokturi. Meitenes lielas, miklas, maigas acis, kas bija gluzi ka gazelei, raudzijas preti ar sausmam un izbrinu. Peksni vina apslapeti iekliedzas, aizvera acis un atkrita atpakal.
        Maidels un Lejerbahs metas pie vinas. Arsts pataustija Almerisas piUsu un nomierinaja parbiedeto Gotlibu.
        - Nieki, Maidel! Jusu meita straujak sakustejas, un vinai kluva slikti no sapem ievainotaja kaja, - vins teica, iznemdams no kabatas pudeliti ar ozamo sali.
        Pieliecies pie slimnieces, arsts pacela vinas galvu un pielika pudeliti pie deguna.
        Sniegdams palidzibu, Lejerbahs atkal ar sajusmu aplukoja meitenes pareizos, smalkos vaibstus un caurspidigo, blavo adu. Almerisas maza, nekustiga sejina skita divaini pazistama, tacu vins nespeja atcereties, kur agrak ir redzejis so profilu, sos plakstus, ko apnema garas, izliektas skropstas, so mazo mutiti un pieri, ko ieskava zidainu melnu matu cirtas.
        Pec briza Almerisa atvera acis. Lai gan bija manami satraukusies, vina klusi, tomer skaidri atbildeja uz arsta jautajumiem un nepretojas, kad vins apskatija satukuso kaju.
        Nobalusi un zobus sakodusi, meitene viriskigi - bez neviena vaida - parcieta sapigo izmezgita locekla ievilksanu.
        Apbrinodams vinas izturibu, Lejerbahs apsaiteja kaju, iedeva nomierinosus pilienus un noteica pilniga miera rezimu. Vins apsolijas, ka nakamaja diena velreiz apmekles slimnieci.
        - Ja jums paliek slikti, sauciet mani jebkura diennakts laika, jo visu so dienu es pavadisu viesnica, - vins piebilda.
        - Pateicos! Sobrid jutos diezgan labi, - atbildeja Almerisa.
        Ja Lejerbahs butu pamanijis, ka iedzirkstijas Almerisas acis, kad vina tam sniedza roku, vins butu parsteigts un sajusminats, jo ari pats sajuta pret meiteni aizvien pieaugosas simpatijas.
        Palikusi viena, Almerisa iegrima dzilas pardomas, no kuram vinu iztrauceja Dzonsona kundzes ierasanas.
        Almerisa pieklava sev klat labo aukliti, piespiedas vinai pie pleca. Meitenes seja bija sasartusi, kad vina nomurminaja:
        - Doras tant, ja jus zinatu, ko es tikko redzeju! Es no uztraukuma zaudeju samanu.
        - Ko tad tu vareji ieraudzit? Cik zinu, seit bija vienigi arsts, - neizpratne ievaicajas Dora.
        - Tas tiesa, bet tiesi vins ari ir cilveks sfinksa Rameri! Cik vins ir skaists, labestigs un simpatisks! Ari vins kaut ka divaini mani lukojas, it ka saskatidams mana seja ko pazistamu. Varbut ari vins mani pazina! - turpinaja Almerisa ar kaistosiem vaigiem un mirdzosu skatienu.
        - Nomierinies, dargumin! Satraukums tev var kaitet. Ja tu pazini cilveku sfinksu un jus esat atradusi viens otru, tad ir skaidrs, ka liktenis piepildisies un jus beidzot tiksit savienoti, - ar parliecibu piebilda Dora. - Ja, kad es tagad salidzinu arstu ar tevis doto Rameri aprakstu, es brinos, ka agrak vinu nepazinu. Vini abi ir lidzigi ka divas udens "lases.
        - Ne, atskiriba tomer ir, tacu tik un ta es vinu pazinu no pirma acu uzmetiena.
        - Jo labak, mila! Bet tagad guli, lai atrak izveselotos un bauditu laimi, kas katra zina tevi gaida. Cik zinu, arsts nav precejies.
        Almerisa strauji atlaba. Arsts apmekleja vinu ik dienas, un sis vizites kluva aizvien garakas. Kad meitenes lielas acis lukojas vina tik koketi un maigi, jauna viriesa sirds saka pukstet straujak. Jutas, kas vina auga un kluva aizvien stiprakas, neatvairami vilka pie sa divaina, noslepumaina berna, kas dazkart stastija tadas lietas, ka arsts saka apsaubit vinas sapratu. Turklat Lejerbahs parliecinajas, ka Almerisas veseliba nebut neblja stipra. Vinas plausas bjja vargas, sirds stradaja neritmiski, bet nervu sistema bna slimigi jutiga.
        Pec nedelas Almerisa jau vareja celties un staigat pa maju.
        Tagad arsts steidzas majas no izrakumiem ar sev neraksturigu nepacietibu. Jaunais cilveks zinaja, ka istaba vinu gaida kads parsteigums: briniskigs lotos- ziedu puskis, rets auglis vai cits sada pasa veida uzmanibas apliecinajums. Vins zinaja, ka istabu izrota Almerisa, jo reiz bija vinu tur parsteidzis kartojam ziedus vaze. Meitenes jutas tik neparprotami blja lasamas vinas acis, ka jaunais arsts, budams aizravies un aizkustinats, labprat vinu apskautu un ar skupstu atzitos milestiba. Tbmer vins to nedarija, jo juta sava sirdi norisam savadu cinu.
        Tonakt Ricards Lejerbahs ne uz mirkli neaizmiga.
        Lai lasitajs izprastu visas saubas un mokas, kas laupija arstam miegu, isuma japastasta par vina pagatni. Lejerbahs naca no augstdzimusas, tacu nabadzigas gimenes. Vina tevam - jaunakajam delam gimene - bija paredzeta militara karjera. Vina laulibas ar jaunu italieti izjauca gimenes ieceres, tapec vins nonaca konflikta ar visiem tuviniekiem. Jauneklis tomer nezaudeja drosmi, vins iekartojas darba pie kada bankiera un uzsaka pieticigu, toties laimigu dzivi, apmierinadamies ar mazuminu. Drizuma vins nomira.
        Lejerbahu vienigais dels Ricards ieguva lielisku izglitibu un izvelejas arsta karjeru, kas skita praktiska un labi atalgota. Izraudzitajai profesijai vins pieversas ar visu sirdi un sev piemitoso energiju, tapec driz vien kluva par popularu un iecienitu specialistu.
        Prieku par pirmajiem panakumiem aizenoja mates nave. Vinai driz sekoja ari masa. Palicis viens, Ricards pilniba nodevas zinatnei.
        Darba nogurdinats, vins uz paris nedelam panema atvalinajumu un aizbrauca ciemos pie kada sava studiju biedra. Tur vina ka arsta palidzibu ludza viens no kaiminos dzivojosajiem muizniekiem - grafs Kron- burgs, kura meitai bija bistams plausu karsonis. Pateicoties Ricarda makai, Tea Kronburga atveselojas, un jauniesi iemilejas viens otra. Jau atveselosanas laika abi noskaidroja savas attiecibas nn zvereja viens otram muzigu milestibu.
        Kad grafs par to uzzinaja, vins kategoriski noraidija so savienibu, pazinodams, ka nevelas sev par znotu nabadzigu arstu. Pec trim menesiem grafs Kron- burgs piespieda savu meitu saderinaties ar vienu no vinu radiniekiem - loti tuvu un bagatu kaiminu videjos gados. Tea paklavas teva gribai, tomer pieprasija, lai kazas tiktu uz gadu atliktas.
        Tea nebija no tam sievietem, kas klusejot atsakas no milota cilveka. Vina vienigi velejas iegut laiku un bija stingri izlemusi darit visu, lai tikai nebutu jasavienojas ar netikamu cilveku.
        Liktenis, skiet, bija labveligs miletajiem, jo Ricards Lejerbahs negaiditi sanema lielu mantojumu un lidz ar to ieguva spidosu sabiedrisko stavokli. Vina bralens, gvardes virsnieks, tika nogalinats divkauja, un, ta ka Ricards bija pedejais saja dzimta, vins mantoja majoratu un barona titulu. Apspiedis sevi aizskarto lepnumu, jaunais barons Lejerbahs uzrakstija grafam vestuli, kura atkartoja savu bildinajumu. Tie apstakli, kuru del Ricards bija atraidits, vairs nepastaveja, tomer grafs Kronburgs bija nepiekapigs. Vins atbildeja, ka atzistot Ricardu par savas meitas cienigu partiju, tacu nevarot lauzt radiniekam doto solijumu, tapec ludzot Lejerbahu uz visiem laikiem atteikties no sa nodoma un atstat vina meitu miera.
        Sis atkartotais atteikums dzili aizvainoja Ricardu. Lai gan Ttea slepus no teva rakstitajas vestides zvereja vinam milestibu un ludza pacietigi gaidit, Lejerbahs nolema aizbraukt. Ka vienkarss arsts vins pievienojas zinatniskai ekspedicijai, kas devas uz Egipti un Nu- biju, lai veiktu izrakumus. Ta Ricards nokluva Tebas, kur nejausiba saveda vinu kopa ar Almerisu.
        Kops sa briza vina milestiba uz Teu strauji gaja mazuma. Jaunas, daudz specigakas jutas saistija Ricardu pie Maidela meitas, un vins jau vairakkart iedomajas par to, ka grafienes Kronburgas saderinasanas atbrivo vinu no saistibam. Ricards pat bija nolemis uzrakstit Teai, ka atsakas no vinas, jo nevelas ienakt gimene, kas izturejusies pret vinu tik noraidosi.
        Gaja dienas, bet Ricards aizvien atlika sa lemuma istenosanu. Vins zinaja, ka Tea vinu kaisligi mil, un ari vins pats bija solijies meiteni muzigi milet. Iedzimtais godigums lika saprast, ka vins izdomajis ne visai labu attaisnojumu un - ja reiz vins nolemis no Teas atteikties - vina pienakums ir atklat patiesibu. Tacu ikreiz, kad vins panema roka spalvu, lai uzrakstitu: Es tevi nemilu! Mana sirds pieder citai, - drosme vinu pameta.
        Kadu vakaru, kad Ricards atgriezas no izrakumiem, kalpotajs pasniedza vinam vestuli, kas no rita bija pienakusi ar kugi. Kadu bridi vins neizlemigi tureja vestidi roka. Adrese bija rakstita ar Teas roku. Vardos neizsakama nepatikama jutona saznaudza Ricarda sirdi. Beidzot vins atvera sutijumu, un pirmais, ko ieraudzeja, bya jaunas grafienes fotoattels.
        Ricards nodrebeja. Sadrumis vins lukojas uz briniskigo sejinu, kas smaididama veras preti. Ja, Tea bija skaista, varbut pat skaistaka par Almerisu! Vinas klasiski pareizi veidoto seju vareja salidzinat ar grieku statuju. Meitenes gaisie mati spilgti izcelas uz tumsa fona un gluzi ka oreols ieskava vinas seju. Katrs vaibsts izstaroja kaisli un energiju. Saja attela bija jausama vinas dedziga dvesele. Skita, ka taisna deguntina nasis viegli tric, bet maza pusatverta mute aicina to noskupstit.
        Acimredzot fotografejoties Tea visas savas domas bija koncentrejusi uz miloto cilveku, un katra vinas butnes sunina vibreja kaisle. Ricards nervozi pakera Almerisas fotografiju un saka salidzinat abas sievietes. Vins vel un velreiz parliecinajas, ka Teas apburosais dailums nobal Almerisas tira tela prieksa, - vinas maiga sejina bya tik harmoniska, bet lielo acu kautraja un skumjaja skatiena un mazas mutes melanholiskaja smaida jautas kaut kas tads, kas nebija no sis pasaules. Ja, si maiga mi burviga butne speja milet lidz navei, speja ciest bez zelosanas, bet zemes dzives netirajam kaislibam nebija par vinu varas.
        Smagi noputies, Ricards nolika abus portretus uz galda un atvera vestuli. To lasot, vina seja sadruma aizvien vairak.

Mans milais! rakstija Tea. Kad Tu sanemsi so vestuli, es jau busu sadedzinajusi aiz sevis visus tiltus un pametusi teva majas. Man ir radusies vieniga iespeja, ka ar Tevi savienoties, un es to izmantosu.
        Mana draudzene Laufordas jaunkundze ir sanemusi mantojumu un dodas pie sava brala uz piramidu zemi. Es braucu vinai lidzi, jo man izdevas vinu noskanot sev par labu. Tiklidz ieradisimies Kaira, es nosutisu pie Tevis zinnesi, lai Tu pec iespejas atrak atbrauktu pie manis.
        Esmu pilngadiga un atvedisu lidzi visus nepieciesamos dokumentus, lai mes nekavejoties varetu salaulaties. Tu pats saproti, cik loti sakompromiteta ir mana reputacija. Majas neviens nezina, kurp esmu aizbegusi, tapec skandals bus pamatigs. Starp citu, mani tas neuztrauc. Es bez bailem uzticu Tev savu godu un likteni, bet Tavas sievas tituls aizsargas mani no pasaules. Ari tad, ja sabiedriba uz visiem laikiem mani nosoditu, es nesaubitos, jo pat nave ir labaka par nistamu laulibu, ko tevs man uzspiez. Pec dazam dienam mans ligavainis aizbrauc kartot darisanas, un mes nolemam izmantot vina prombutni. Manas draudzenes bralis Lauforda kungs strada anglu konsulata, no vina Tu varesi iegut nepieciesamas zinas, ja ieradisies Kaira atrak par mums. Vins ir bridinats.
        Talak sekoja dazadi noradijumi un milestibas apliecinajumi.
        Ricards pikti nosvieda vestuli uz galda. Tbbrid vins juta pret Teu vienigi nepatiku. Ka vina vareja ta risket, sperot sadu soli, un turklat vel nelaika?
        Ibnakt arsts nespeja aizmigt. Vina sirdi notika siva cina starp milestibu un pienakumu. Tacu Ricards bija godigs cilveks, tapec lidz ar pirmajiem austosas saules stariem vins bija izlemis: pienakums bija guvis virsroku.
        Tea brauc surp, uzticedamas vina godapratam. Milestibas varda vina ir saravusi visas saites ar savu gimeni. Vina brauc, ticot Ricarda milestibai, un vinai ir tiesibas to darit. Vins tacu nedrikst sadu uzticesanos sabradat ar zemisku nodevibu. Stingri apnemies apprecet grafieni, Ricards nolema doties projam ar to pasu kugi, kas bija atvedis liktenigo vestuli. Vins gribeja pirms grafienes ierasanas visu sagatavot - sameklet atbilstosas telpas un nokartot visas formalitates.
        Ricards aizmiga loti velu un guleja tikai dazas stundas. Vina miegs bija smags un murgains. Kad vins pamodas, zinatnieki jau bija aizbraukusi uz izrakumu vietu. Arsts nolema nekavejoties doties turp, lai bndinatu ekspedicijas vaditaju, ka gimenes apstaklu del divas vai tris nedelas vina seit nebus. Kalpotajam vins paveleja salikt celasoma pasas nepieciesamakas lietas un aiznest to uz tvaikoni, jo pats gribeja doties turp tiesi no izrakumiem. Ricards nolema tikties ar Almerisu velak, kad viss jau bus gala. Tad vins atbrauks pec atlikusas bagazas un atvadisies no meitenes.
        II
        T^ja rita Almerisa pamodas velu. Vina jutas nogurusi, galva bija smaga.
        - Vai neesi slima, mila meitin? - brokastojot iejautajas Dora, uztraukta par vinas balumu un skumjo, nomakto izskatu. - TU pat pienu neesi dzerusi. Kas noticis?
        - Nekas, Dora, es tikai sonakt redzeju nelaimi vestijosu sapni, - atbildeja Almerisa, atstumdama pilno kruziti.
        - Tad pastasti, ko tu isti redzeji! Varbut tavam uztraukumam nav nekada pamata, - mudinaja satraukta Dora.
        Vina ticeja Almerisas sapniem, jo dazi no tiem patiesi bija piepildijusies. Almerisa domigi atspiedas ar elkoniem pret galdu un papurinaja galvu.
        - Ne, Dora, mani sapni nekad nemelo, ipasi sis. Paklausies un spried pati!
        Es redzeju, ka pastaigajos Nilas krasta kopa ar dakteri jeb Rameri, - sauc vinu, ka velies. Vins stastija man par savu milestibu, un es biju bezgala laimiga. Peksni no udens pacelas melns makonis, kas virzijas uz musu pusi. Pieskaries krastam, makonis parvertas milziga tumsa lotoszieda. Ziedkausins atveras, un es ieraudziju gaismatainu sievieti, kura pacela galvu un nosauca sevi par Erikso. Vinas tumsas acis liesmoja, bet zeltainie mati plivoja veja. Vinas lupas rotajas zobgaligs smaids, kad vina noliecas pie manis un iesaucas: Es esmu liktenis! Es vienmer tevi uzvaresu! Vina iespiedas starp mani un Rameri, turklat tik specigi mani pagruda, ka es sajutu briesmigas sapes krutis un zaudeju samanu.
        Kad es atguvos, protams, sapni, es redzeju sevi gulam uz klints dzila un saura aiza. Man lidzas uz celiem staveja Rameri un raudaja. Es jutu, ka vina asaras plust par manam rokam. Es apzinajos, ka mirstu, tacu nejutu ne mazako bailu. Nave man likas neizsakami patikama, un es biju loti laimiga, jo guleju Rameri apskavienos. Mana galva duseja uz vina krutim, un vins cuksteja man milas vardus.
        Es saku it ka izkust vina apskavienos, un izmisusais Rameri veltigi pulejas mani noturet. Un es pati tik loti velejos palikt kopa ar vinu! Bet, neraugoties uz maniem puliniem un karsto velesanos dzivot, es jutu, ka mans kermenis izkust, kludams viegls un caurspidigs ka gaiss. Parasta apgerba vieta mani apnema kaut kads mirdzoss apsegs. Manu galvu rotaja gaisa stipa, bet rokas es tureju palmas zaru.
        Es uzlidoju gaisa un saku atri celties augsup, vairs nejuzdama nedz greizsirdibu, nedz nozelu, tikai vienu vienigu bezgaligu svetlaimi. Gan Nila, gan aiza izzuda, taluma es redzeju vienigi Rameri, kurs turpinaja raudat. Un divaina lieta: vina asaras ka mirdzosas perles savienojas virtene, kas saistija musu abu sirdis, lai gan mus skira liels attalums, un es jutu katru vina pidsa sitienu. Pec tam viss satumsa - un es pamodos. Dora, tu tacu saproti, ka tadam sapnim ir likteniga nozime. Esmu parliecinata, ka mus abus kaut kas izskirs.
        Dora meginaja vinu parliecinat par pretejo, tacu pati bija parak manticiga, lai nelautos nelagai prieksnojautai.
        Noskumusi Almerisa izgaja darza, sapluca lielu rozu puski, ko gribeja aiznest uz Lejerbaha istabu. Bija jau vels, saule pacelusies augstu, un jaunajam arstam jau sen vajadzeja atrasties izrakumos. Kad durvju sargs apstiprinaja, ka arsts aizbraucis, Almerisa tiesa cela devas uz Ricarda istabu.
        Tur valdija neparasta nekartiba. Kumodes atvilktnes bija vala, un visdazadakas mantas metajas uz gridas, jo sulainis, sakartojis celasomu, vispirms steidzas to aiznest uz tvaikoni, bet istabu nolema sakartot velak.
        Parsteigta Almerisa piegaja pie rakstamgalda, lai ieliktu vaze ziedus; vinas skatienu peksni saistija Teas vestule un fotografija, ko Ricards steiga bija aizmirsis nolikt. Uzmetusi acis fotografijai, meitene apslapeti iekliedzas un nobala. Vinas sirds saka sapigi sisties.
        So smaidoso seju Almerisa labi pazina - meitene to daudzkart bija redzejusi savos sapnos un vizijas. Ta bija tas pasas gaismatainas sievietes seja, kura iepriekseja nakti vinai paradijas no melna makona un kliedza: Es esmu liktenis! Es vienmer tevi uzvaresu.
        Un sie draudi bija pamatoti, jo vinas portrets atrodas seit, uz arsta rakstamgalda, un ta acimredzot ir vinas vestule.
        Almerisai noreiba galva, un vina iekseji nodrebeja, kadu lidz sim nezinamu jutu parnemta, aizmirsusi, ka butiba vinai nav nekadu tiesibu uz Ricardu.
        Meitene pakera vestuli un saka drudzaini lasit sancenses rakstito. Jo talak vina lasija, jo vairak nobaleja, kakla sakapa kamols un aizravas elpa, nervozas trisas parskreja par visu augumu.
        Vestule izkrita no Almerisas ledusaukstajam rokam, un bridi vina nekustigi staveja, mehaniski murminadama:
        - Luk, liktenis, kas mani ir uzveicis. Ak, kaut es varetu nomirt!
        Tad vina atri pagriezas un skriesus metas cauri visam namam, pagalmam un darzam. Meitene apstajas tikai pie templa drupam, kas vinai bija ipasi milas.
        Almerisa nolida kakta zem tumsas velves un piespieda galvu pie sienas. Sviedri vinai lija aumalam, bija gruti atgut elpu. Sirds nepratigi sitas, un krutis ieduras asa sape. Vinai gribejas raudat, tacu asaru nebija.
        Almerisa nebutu varejusi pateikt, cik ilgi bijusi sajas drupas. Vinu bya parnemusi viena vieniga doma: viss pagalam! Ricards vinai zudis uz visiem laikiem! Nekartiba, ko meitene ieraudzija vina istaba, neparprotami noradija uz gatavosanos prombrauksanai. Aizmirsis visu, vins veja sparniem traucas pie tas, kuru mileja. No Almerisas krutim izlauzas smags, zelabains vaids.
        Drausmigas sapes un salti drebuli visa kermeni izrava meiteni no sastinguma. Vina piecelas un gribeja steigties majup, bet nevareja paiet. Kajas triceja un lodzljas, bet sapes krutis trauceja elpot.
        Ar mokam aizvilkusies lidz majam, kur vinu jau sen mekleja, Almerisa devas uz savu istabu, aizbildinadamas ar galvassapem, jo velejas palikt viena. Netikusi lidz gultai, vina nodrebeja un apstajas. Kaut kas karsts sakapa kakla. Taja pasa mirkli no mutes izslacas asinis un sarkanas straumites teceja pa vinas balto kleitu lejup. Almerisa izstiepa uz prieksu rokas un, zaudejusi samanu, nokrita uz paklaja.
        Dora, visur izmeklejusies meiteni, atrada vinu bezsamana nokritusu un ar saviem kliedzieniem sacela kajas visu maju. Atskreja Maidels ar masu. Kopigiem spekiem vini dabuja meiteni pie samanas. Bedas un nemieru vel lielaku padarija tas, ka arsts blja kaut kur aizbraucis. No kada ekspedicijas dalibnieka viesnicnieks uzzinaja, ka Lejerbaha prombutne varetu ilgt divas lidz tris nedelas.
        Neviens ta ari neuzzinaja lekmes celoni, jo Almerisa, protams, neko neizpauda.
        Lai gan Almerisa negribeja gulet gulta, vina tomer jutas tik varga, ka stundam ilgi bija spiesta palikt uz divana. Paradijas viegls, sauss klepus, bet vinas maigo seju klaja slimigs balums. Sie simptomi izraisija majiniekos nemieru. Almerisas fiziskais stavoklis bija bistams, toties mazpamazam atgriezas dveseles miers. Vina skaitija lugsanas un samierinajas ar likteni, apspiezdama jebkadas personiskas un egoistiskas jutas. Ja vien vins bija laimigs, tad vinai ar to bija jabut gana.
        Pec kadam desmit dienam atgriezas Lejerbahs. Vins bija jautrs, apmierinats un izskatijas laimigs. Tsas vieta vinu sagaidija veca grafa vestule, kas bija rakstita dazas dienas velak neka Teas sutita. Grafs pazinoja, ka vina meitas ligavainis gajis boja dzelzcela katastrofa un ka vins saja negaiditaja nave saskatot liktena lemumu par labu vinam, Ricardam. Vins informeja baronu, ka gatavs atdot vinam savu meitu, bet velas, lai tas tiktu paturets noslepuma lidz pat bridim, kad Ricards atgriezisies no Egiptes, tas ir, vel kadus astonus menesus.
        So laiku Tea seros, ka tas pienakas sakara ar radinieka un ligavaina tragisko navi. Ja barons un Tfea bus saglabajusi ieprieksejas jutas, vinu laimei vairs nebus nekadu skerslu.
        Ari Ricards uzskatija so gadijumu par liktena pirkstu, dodot vinam laiku parbaudit sevi un iespeju nepienemt parsteidzigu lemumu. Vestule, kas bija pievienota grafa sutitajai, Ttea pavestija, ka piekrit tevam un tapec vairs nerakstis lidz pat vina parbrauksanas bridim.
        Ta nu Ricards atgriezas senajas Tebas lieliska noskanojuma, tacu to driz vien nomainija uztraukums, kad kalpotajs pastastija par Almerisas slimibu, piebilzdams, ka vins tiekot gaidits ka glabejs un ka jaunkundzei esot loti slimigs izskats.
        Bija jau ap desmitiem vakara, tomer Lejerbahs nolema nekavejoties doties pie Maidela. Vins nemitigi lauzija galvu par to, kas gan vareja izsaukt tik negaiditu parmainu meitenes veseliba. Peksni uzzibsnija aizdomas.
        - Vai Almerisa bija seit ienakusi manas aizbrauksanas diena? - vins jautaja sulainim.
        - Ja, baron, jaunkundze bija seit ienakusi laika, kad es nesu jusu celasomu uz tvaikoni. Durvju sargs man stastija, ka vina esot atnesusi briniskigu ziedu puski un izskatijusies laimiga. Pec minutem desmit vina esot iznakusi no sejienes bala un uztraukta un gluzi ka nepratiga aizskrejusi uz drupam. Pecpusdiena
        Doras kundze atradusi vinu gulamistaba bez samanas un asinim nopludusu.
        Ricards nobaleja un atsliga kresla, slaucidams sviedru lases uz pieres. Tatad vins nebija kludijies! Almerisa bija atradusi Teas fotoattelu un vestuli, ko vins bija aizmirsis uz galda. Un, luk, greizsirdiba un uztraukums bija izraisijusi liktenigas sekas, no kuram vins blja baidijies.
        Satrauktais Ricards devas uz viesnicnieka naminu. Pats Maidels vel bija aiznemts, bet Doru un Tusneldu vins sastapa uz terases. Abas bija loti priecigas par vina atgriesanos un sikak pastastija par Almerisas slimibu.
        Kad arsts vaicaja, kur vina atrodas tagad, Tusnelda ar tikko jausamu sarugtinajumu atbildeja, ka Almerisa neuzklausot vinu lugumus un katru nakti spitigi dodoties uz kapnem, kas ved uz Nilu, un sezot tur stundam ilgi.
        Ricards pazinoja, ka nekavejoties atvedis meiteni un izmekles vinu, un devas uz upi. Nakts bija silta, smarzu pilna, gaiss dzidrs, debesis spideja zvaigznes un spozs meness sirpis.
        Kapnes, kuru senie pakapieni tika nejausi atklati, buvejot Ramzesa atputu, atradas palmu pudina ena. Ricards jau pa gabalu ieraudzija Almerisu. Vina sedeja uz pirma pakapiena un bija tik dzili iegrimusi domas, ka neko nedz redzeja, nedz dzirdeja.
        Vina ka parasti bya gerbusies vienkarsa balta mus- lina kleita. Ar kailajam rokam meitene bija aptverusi savus celgalus. Vinas biezos melnos matus satureja saura dzeltena lente, kas meness gaisma lidzinajas zelta stipai, aiz kuras bija iesprausts lotosa zieds. Kad Almerisa ta sedeja palmu ena pasa Nilas krasta, vina izskatijas pec faraonu laika egiptietes, kas atkal augsamcelusies.
        Ricards savaldzinats apstajas. Vina dvesele uzvirmoja kaut kadas miglainas atminas, bet cauri galvai izskreja acumirkliga vizija ka talas pagatnes noslepumaina dvesma. Vinam skita, ka ir jau redzejis lidzigu ainavu, tikai tur, pie apvarsna, skumigo drupu vieta tad slejas dievnamu un obelisku staltie silueti.
        Si vizija ka zibens uzplaiksnija acu prieksa un izgaisa Almerisa bija novajejusi un kluvusi vel balaka. Sapnainiba un biklums neparasti labi iederejas vinas maigajos un harmoniskajos vaibstos.
        Lejerbaha sirdi lidz malam piepildija milestiba un zelums. S^ja mirkli vins skaidri juta, ka Almerisa vinam ir dargaka par visu un ka Tea, neskatoties uz savu skaistumu, attistito pratu un dizciltigo izcelsmi, nekad neienems vina sirdi tadu vietu ka sis maigais, naivais berns.
        Vins atri piegaja pie meitenes un teica:
        - Labvakar, Almerisa! Par ko jus seit sapnojat?
        Almerisa satrukas un, strauji pagriezusies, nomurminaja:
        - Rameri!
        Tulit attapusies, vina sniedza Ricardam savu mazo rocinu:
        - Labvakar, Lejerbaha kungs! Vai var jus apsveikt?
        Ricards jautri iesmejas un, turedams sava plauksta
        vinas dreboso roku, apsedas lidzas meitenei un ievaicajas:
        - Apsveikt? Ar ko gan? Redziet, ka jus pati paradijat savu zinkaribu
        Ricards apklusa, jo Almerisa nokaunejusies izrava savu roku un meginaja aizbegt.
        - Palieciet, greizsirde, un nomierinieties! - vins teica, ar varu nosedinadams Almerisu. - Mani nav ar ko apsveikt. Es atgriezos brivs un nekad neprecesos ar citu, jo milu vienigi jus, Almerisa. Vai velaties klut par manu dzivesbiedri? Vai piedosit manu noziedzigo aklumu, kas sagadaja jums tik daudz bedu?
        Kadu bridi Almerisa sedeja klusedama. Vinas seja paradijas neizsakamas svetlaimes izteiksme.
        - Kaut kas tads man pat sapnos neradijas! Es jus mileju! Ak, ka man pateikties Dievam par so milzigo laimi, ko vins man davajis pirms naves?
        - Kapec jus runajat par navi, Almerisa? - iesaucas Ricards, kuru sie vardi loti nomaca. - Jus dzivosit man par prieku! Es jus izarstesu, un mes ilgi un laimigi dzivosim mana vecaja pili Vacija, ja vien jus velesities braukt man lidzi. Jus, nejauka, tacu vel arvien neesat atbildejusi, vai velaties klut par manu sievu!
        - Vai tad var jautat, vai es velos but laimiga? Ja es paliksu dziva, es jums piederesu visu muzu, - atbildeja Almerisa ar priecigu smaidu. - Un es ta velos dzivot! Dzive kopa ar jums butu tik briniskiga. Bet, - meitene pakratija galvu, un vinas lupas paradijas skumjs smaids, - es zinu, ka esmu nolemta. Liktenis ir labveligs Erikso. Vina, si sieviete no portreta, uzvares, dzivos un bus laimiga kopa ar tevi. Bet es gulesu zem senas Egiptes smiltim.
        Ricarda sirds saznaudzas bailes un skumjas.
        Vins apskava meiteni, piespieda vinu pie krutim un nomurminaja:
        - Kapec tu runa par tik skumjam lietam saja laimigaja stunda, kad esam savienojusies? Tu esi ka tads mazins Otello. Nomierinies un dzen projam drumas domas. Sievieti uz fotografijas sauc Tea, nevis Erikso. Vina neuzvares, jo es milu vienigi tevi un precesos vienigi ar tevi.
        Ricards isi pastastija par savam attiecibam ar Tfeu, kas tagad tiek pilniba sarautas. Tad, lai novirzitu meitenes domas uz ko citu, vins piebilda:
        - Tagad, kad tu visu zini, pastasti, kapec tu sauc mani par Rameri un kapec tu grafiene Kronburga saskati kaut kadu Erikso?
        Almerisa noslepumaini pasmaidija.
        - Es saucu tevi varda, kuru tu kadreiz jau esi nesis, jo ne jau pirmoreiz mes dzivojam kopa un milam viens otru, tacu jau toreiz liktenis nelava man staigat laimes taku. Es tevi pazinu gan tagad, gan toreiz, kad biju romiete Valerija. Ari tu mani sirdi pazini, ja ne ar acim skatot. Un ikreiz, kad mes satikamies, tu mani mileji! Gaismataina Erikso ir skaistaka par mani, tacu vinai nekad nav piederejusi tava sirds.
        - Ja tu atceries, ka mani sauca par Rameri, tad tev ari jazina, kas mes abi bijam taja dzive, - jokodams neticigi ierunajas arsts.
        - Visu precizi es neatceros, - atbildeja Almerisa, nemanidama vina ironiju. - Zinu tikai, ka tu biji izcils telnieks un izkali divas sfinksas, kas tika novietotas piramida. Sfinksam blja kads noslepums, kuru es nezinu, bet kuru izdomaja mums laimi velosais viedais mags Amenhoteps, jo es biju cita vira ligava un musu labvelis velejas izjaukt sis laulibas. Tacu Erikso, kas bija tevi iemilejusies, visu sabojaja. Tas, skiet, ir noticis loti sen, jo tad cilveki nesaja tadu apgerbu, kads redzams uz dievnamu sienam zimetajam figuram. Daudz velak, kad es jau biju romiete Valerija, es atkal tevi mileju, bet launa Erikso atkal man tevi atnema.
        - Kas es biju tad, kad tu biji Valerya? Ari romietis?
        - Ne, tu paliki Rameri. Gan tu, gan Erikso. Bet es no bedam, ka esmu zaudejusi tavu sirdi, kluvu par kristieti un gaju boja. Neatceros, ka tas notika, tikai zinu, ka mana nave bija drausmiga.
        Un Almerisa nodrebeja.
        - Nedoma, ka esmu zaudejusi pratu: viss, ko stastu, ir patiesiba. Amenhoteps vel aizvien dzivo milziga piramida, jo vinam ir zinams ilgdzivosanas noslepums, - meitene piebilda, ieverojusi, ka arsts skumji lukojas vina.
        Patiesi, stastijuma beigu dala atstaja uz Ricardu loti smagu iespaidu, radot aizdomas, ka meitene ir psihiski traumeta.
        - Labak iesim majas! Mitrums, kas nak no upes, var kaitigi ietekmet tavu veselibu. Iesim tacu!
        Ricards pacela vinu ka spalvinu, un abi smiedamies atgriezas majas. Tur vinus jau gaidija Tusnelda, Dora un tikko parnakusais Maidels. Redzot kopa visu gimeni, Lejerbahs, turedams meiteni pie rokas, piegaja pie viesnicnieka un ludza vina piekrisanu un svetibu laulibai ar Almerisu.
        Pirmaja mirkli visi bija parsteigti, tacu saubas izzuda, kad Lejerbahs paris vardos raksturoja savu sabiedrisko un finansialo stavokli. Maidels apskava ligavaini un ligavu un apsveica vinus, bet Dora un Tusnelda lepnuma un prieka staroja, iedomadamas, ka vinu milota Almerisa klus par baronesi.
        Visi jautri terzeja. Kazu diena netika atlikta uz talu laiku. Ieverojis drudzaino sartumu Almerisas seja un nedabisko spidumu vinas acis, Ricards pazinoja, ka laiks doties pie miera, jo baidijas par sekam, kadas uz meitenes organismu varetu atstat specigais savilnojums.
        Ricards atgriezas majas laimigs, tacu ari norupejies. Viss bija norisinajies atrak, neka vins bija iedomajies. Milestibas parnemts, vins jau bija pienemis lemumu, kuru bija grasijies kartigi apsvert. Tagad vins uzskatija par savu pienakumu atklat Teai patiesibu, un si atzisanas nebija no vieglajam. Juzdamies parguris, vins nolema uz dazam dienam atlikt atvadu vestules nosutisanu savai bijusajai ligavai. Arsts bija gulejis aptuveni stundu, kad vinu uzmodinaja sausmas nobalusais Maidels. Almerisai atkal bija sakusies asinosana.
        Ricards steidzigi apgerbas un metas pie slimnieces. Meitene guleja bezsamana, vina bija bala ka audekls. Tikai pec stundu ilgiem puliniem arsts panaca, ka Almerisa atver acis. Vina bija tik varga, ka tikko speja pakusteties. Ieraudzijusi par sevi noliekusos Ricardu, meitene vinam mili uzsmaidija, paklausigi iedzera zales un, turedama vina roku, iesliga mieriga, specinosa miega.
        Lejerbahs nosedeja pie slimnieces gultas lidz pat ritausmai. Sirds bija smaga. Ka arsts vins saprata, ka Almerisas dzivibai draud briesmas, bet, ta ka cilveks vienmer cer uz to, ko velas, tad ari vins sevi parliecinaja, ka vina zinasanas, piepalidzot milestibai un jaunajam organismam, uzveiks slimibu.
        Nakamas dienas Ricardam bija loti mokosas. Ka arsts vins krita izmisuma, bet ka iemilejies cilveks turejas pie ceribas, kuru vina saprats uzskatija par iluzoru. Pati Almerisa izskatijas laimiga un mieriga. Tikai reiz vina pajautaja Ricardam, vai kazas nevajadzetu uz daziem menesiem atlikt.
        - Gluzi otradi - es velos tas paatrinat. Tad man bus ertak tevi kopt, bet parlieciba, ka tu esi uzvarejusi likteni un uz muzu piederi man, sekmes drizaku atveselosanos, - vins smaidot atbildeja.
        Sadu lemumu Ricards bija pienemis jau pirms vairakam dienam. Ja Almerisai lemts mirt, tad vinai jaizbauda visa iespejama laime.
        Neaprakstamu skumju izteiksme iezagas Almerisas seja, tacu vina neiebilda. Pec sava nakama znota luguma Maidels paatrinaja gatavosanos kazam. Almerisa uz laiku parcelas pie Doras, lai varetu iekartot vinas istabu un divas blakus istabas jaunlaulatajiem. Neraugoties uz siem priekpilnajiem parkartojumiem un uz milestibu, kadu vinai veltija Ricards un tuvinieki, meitenes veseliba ar katru dienu pasliktinajas. Uzzinajis no Tusneldas par Almerisas mates likteni, Lejerbahs saprata, ka si slimiba ir iedzimta un ka Fat- mas ciesanas un pardzivojumi tagad atsaucas uz vinas bernu.
        Kazu dienas prieksvakara Almerisa izskatijas daudz priecigaka un specigaka neka ieprieks. Kad Ricards ienaca pie ligavas, vina sedeja pie neliela skapisa, no kura nema ara dazadas senlietas un izvietoja tas uz galda.
        - Tu esi ieradies tiesi laika, Ricard, - meitene priecigi teica, sniegdama skupstam savas sartas lupinas. - Palidzi man iznemt kastiti no apakseja nodalijuma. Tur atrodas kada lieta, ko gribu tev uzdavinat.
        Ricards izpildija meitenes velesanos un iznema no skapisa diezgan smagu, palielu kasti. Uzlicis uz galda, vins to zinkari aplukoja. Kaste acimredzot bija loti sena, tomer ne egiptiesu izcelsmes. Tas sienas un vaku greznoja zilonkaula inkrustacijas, kuras bija redzami amorini, kas spelejas ar satiriem. So kada grieku makslinieka briniskigo darbu bija stipri sabojajis laiks vai ari barbaru rokas. Vietam truka zilonkaula un bija redzama koka virsma, vietam bija noberzts gleznojums vai izlauzts kokgriezums.
        - Mans Dievs, ka vareja sabojat tik briniskigu lietu? - iesaucas Lejerbahs.
        - Tadu so kasti jau atrada. Domaju, ka tas, kas tur atrodas, tev patiks, - smiedamas atbildeja Almerisa Atverusi vaku, jauna meitene iznema dazus vates kumskus un tad ne bez pulem izvilka kadu audekla ietitu prieksmetu.
        - Skaties! - vina turpinaja, attidama audeklu.
        Ricards zinkari noliecas un sajusma iekliedzas.
        Uz sarkana ahata pjedestala guleja no melna ba-
        zalta izcirsta sfinksa. Tas galvu sedza emaljets zili zeltits svitrots klafts. Pieri rotaja miniaturs lotosa zieds - tik meistarigi veidots, ka izskatijas gluzi ka dzivs.
        - Varenais Dievs! Kads briniskigs makslas darbs! - dedzigi iesaucas Ricards.
        Peksni vins satrukas un, pacelis senlietu, piebilda:
        - Paskaties, Almerisa! Si sfinksa ir tik lidziga tev, ka gruti noticet savam acim. Tas vaibsti gan ir vairak nobriedusi un skarbaki neka tavejie. Tas ir brinums! Ka sis dargums nokluva tavas rokas?
        - Es to atradu. Tas gadljas, luk, ka. Apmeram pirms diviem gadiem surp bija atbraucis kads anglis, kas apmetas pie mums. Ik dienas vins kopa ar diviem kalpiem devas uz drupam, lai it ka kopetu hieroglifus, bet patiesiba vins veica izrakumus senajas kapenes un slepa tur atrastas senlietas.
        Sajos meklejumos vinam palidzeja divi arabu zemnieki, protams, par labu samaksu un ar noteikumu, ka viss tiks turets slepeniba. Ta ka es vienmer klainoju pa drupam, tad driz vien atklaju slepeno izrakumu vietu. Bet, ta ka mani tas neintereseja, es kluseju. Kad vini uzzinaja, ka man viss ir zinams, vini sakuma nobijas, tad sadusmojas, bet, parliecinajusies, ka esmu nekaitiga, nomierinajas un pat atlava doties viniem lidzi.
        Kadudien vecaja nekropole vini uzgaja kapenes, kas laikam gan piederejusas kadai bagatai dzimtai, jo sastaveja no divam telpam. Viena no tam bija aizmureta, ari ieeja bija noslegta.
        Anglis bija sajusma. Vins iedomajas, ka uzgajis kadu dargumu pilnu sleptuvi. Kad kapenes atvera, tajas neko neatrada, vienigi solu un tarpu saestu galdu. Telpas dziluma guleja skelets. Anglis bija briesmigi saniknots im paskaidroja, ka seit, bez saubam, dzivojis un nomiris kads klaidonis, kura liki iemurejusi vina biedri.
        Savukart mani sis kakta iemestais skelets iedvesa neaprakstamu prieku. Pec dazam dienam es velreiz atgriezos kapenes. Un tad sturi, kur atradas kauli, es ieveroju fosforiscejosu gaismu. Lidz pat sim bridim nesaprotu, kapec es toreiz nenobijos. Tagad, to atceroties vien, par kermeni parskrien drebuli. Toreiz es jutu vienigi zinkari un tadu apnemibu, ka bez mazakas saubisanas piegaju tuvak un parliecinajos, ka gaisma spiezas pa spraugam starp sakrautajiem akmeniem. Kads liels akmens padevas manas rokas spiedienam un, pagriezies uz neredzamiem sarniriem, atklaja dzilu sleptuvi. Tur, fosforiscejosas dumakas ieskauta, staveja si kaste.
        Slepus, lai neviens neredzetu, es atnesu kasti uz sejieni un atradu taja sfinksu, no kuras tad ari plust si divaina gaisma, un es zinu, ka si lieta glaba sevi kadu noslepumu. Nakts klusuma si sfinksa runa. Ta man pavestija divainas lietas un paradija drausmigas vizijas. Sajas vizijas es redzeju tevi, Rameri! Tacu esmu nogurusi pec tik garas runasanas, citreiz pastastisu vairak.
        Redzedams, cik Almerisa ir bala un nogurusi, Ricards vinu noskupstija un pateicas par so neparasto davanu. Noslepumiem un vizijam vins lielu uzmanibu nepieversa, jo uzskatija tas par halucinacijam, tacu pati sfinksa bija briniskigs makslas darbs.
        Nakamaja diena lielaja istaba tika ierikots altaris. No Kairas speciali ieradas vecs macitajs - Maidela draugs. Vins bija kristijis Almerisu un tagad ar dzilam skumjam veroja vinas bedigo veselibas stavokli.
        Asaras riteja par Doras un Tusneldas vaigiem, kad abas ieterpa ligavu viegla balta kleita ar garu plmiru un izrotaja vinas melnos matus ar pomerancu ziedu vjjam. Almerisa bija pasakaini daila, tacu bala un caurspidiga ka bezmiesigs regs.
        Kad jauna meitene bija gatava, vina apskava savas labveles un pateicas abam par milestibu, piekersanos un rupem, ko tas vinai veltija kops dzimsanas briza. Tad, apvijusi rokas Dorai ap kaklu, piebilda:
        - Ja es mirsu, tad uzvelc man so pasu terpu, kura esmu bijusi tik laimiga.
        - Ka gan tu vari runat tadas mulkibas sava kazu diena? - sarugtinata atteica labsirdiga sieviete. - Pedeja laika tev kluvis krietni labak. Tagad tu esi stipraka un spirgtaka. Laime paveiks parejo, un pec daziem menesiem tu busi aizmirsusi so nejauko sli- mibu, - piebilda Tusnelda, piespiezdama sevi pasmaidit.
        Bet Almerisa domigi pakratija galvu.
        - Ne, mans sapnis pavestija, ka drizuma es atgriezisos neredzamaja pasaule. Mani sapni piepildas. Bet lai! Es mirsu laimiga, ka piederu Ricardam, kaut ari bus gruti aiziet no sis pasaules bridi, kad dzive ir tik briniskiga.
        Laulibas ceremonija bija vienkarsa un isa, lai nenogurdinatu balo ligavu, kuras acis gan mirdzeja laime, bet kura pati vairs nepiedereja zemes dzivei. Ari Ricards bya bals un koncentrejies. Vins jau juta, ka nave nostajas starp vinu un miloto sievieti, turklat vinu mocija atminas par Tfeu. Vins neko nebija uzrakstijis bijusajai ligavai.
        Pirmaja laika pec kazam Almerisa skita atdzimstam. Bija brizi, kad Ricards, apsaubidams zinatni, saka ticet, ka neizdibinama daba paveiks brinumu un no jauna iedvesis dzivibu sim izdziestosajam organismam. Tacu sis sapnis nebija ilgstoss. Divas nedelas pec kazam jaunas sievietes veselibas stavokli sakas straujas un liktenigas parmainas. Atsakas asinosana, un Ricards saprata, ka vina sapnis driz beigsies.
        Satrauktais arsts ne uz mirkli nepameta sievu, kas gan bija varga, tacu jautra un mieriga.

Vina nesaprot savu stavokli, domaja Ricards.
        Tacu Almerisa driz vien izkliedeja sos maldus.
        Kadurit Ricards iznesa Almerisu terase un nosedinaja kresla. Pec ilgstosas klusesanas vina satvera vira roku un, to stipri saspiedusi, sacija:
        - Mans labais Ricard! Es jutu, ka pedeja stunda tuvojas, un gribetu velreiz pirms musu skirsanas nopietni ar tevi aprunaties.
        Lejerbahs tikai pamaja ar galvu. Kakls saznaudzas, un vins nebija spejigs runat.
        - Neruna par skirsanos, tu dzivosi man par prieku, - vins beidzot nomurminaja, apskaudams jauno sievu.
        Almerisa pieklava galvu pie vina krutim. Laimigs, bet skumjs smaids paradijas vinas seja.
        - Rameri, mans milotais! Nebedajies! - vina cuksteja. - Mirst vienigi kermenis, un atskirtiba ilgst tikai kadu laiku. Ta neredzama saikne, kas saista mus cauri gadsimtiem un dzivem, ir nesaraujama. Mes atkal atdzimsim jauna veidola, pazisim viens otru un atkal iemilesim. Es no visas sirds pateicos tam Kungam par manu tagadejo dzivi. Laime, ko Vins man davaja, bija isa, toties pilniga. Es piederu tev, tu mili mani, tu izvelejies mani, nevis Erikso. Es mirsu tavos apskavienos, un tavs skupsts aizvers manas acis. Neviena ena nav aptumsojusi manu svetlaimi. Ko gan labaku man varetu sniegt gars muzs? Teiksu vairak: ta ir liela ta Kunga zelsirdiba, ka Vins aizsauc mani jaimibas un skaistuma plaukuma. 1\i, Rameri, novecosi. Gadi un rupes salieks tavu augumu, nosudrabos tavas melnas cirtas un ievilks grumbas tava seja.
        Almerisa maigi noglastija vira noliekto galvu.
        - Toties es tavas atminas busu muzam jauna - tada, kadu tu mani mileji. Katra cilveka muzs reiz beidzas, vai tad nav labak mirt ta, ka mirstu es?
        - Tu aizmirsti vienu: pat tad, ja tavs liktenis ir apskauzams, es tacu palieku viens, - piebilda Ricards.
        - Kapec viens? - tulit iebilda Almerisa. - Vai tad tu esi aizmirsis, ka, pirms iepazini mani, tu mileji citu sievieti un ka si cita sieviete ari mil tevi? Tiesi par to es gribeju ar tevi aprunaties, ka ari lugt tevi darit visu iespejamo, lai panaktu Teas piedosanu un apprecetu vinu Nepartrauc mani! Ttev tikai jaizpilda savs pienakums. Es negribu, lai nelaimiga Erikso ciestu visu muzu, ka es cietu tajas briesmigajas dienas, kad uzskatiju, ka esmu tevi zaudejusi. Vina sapratis, ka cilveks ir bezspecigs, kad vinu sava vara parnem tas noslepumainais un varenais speks, ko sauc par milestibu. Vina piedos, jo tu busi darijis skaistakas un atvieglojis manas pedejas muza dienas. Es ceru, ka jus savienosities, lai kopa aizvaditu ilgu un laimigu muzu, jo ar mani saistisies tikai atminas. Mirusi sancense vairs nav bistama!
        Neatbildejis ne varda, Ricards ciesi apskava Alme- risu. Kaklu aizznaudza bedas un savilnojums. Beidzot vinam tomer izdevas sevi parvaret, un vins pacentas sarunu pabeigt ar joku.
        Aizriteja dazas dienas bez butiskam parmainam slimnieces stavokli.
        Tad kadu ritu Almerisa pamodas ipasi uzbudinata. Vinai nekas nesapeja, tacu vina nekadi nespeja nomierinaties un ne uz mirkli nelaida viru projam.
        Ricards skumji veroja sievu, saprazdams, ka tuvojas skirsanas bridis.
        Vakara Almerisai saka trukt elpas un paradijas sirdsdarbibas traucejumi.
        - Gaisu!.. Gaisu!.. Es smoku! - vina kliedza, atkritusi uz spilveniem.
        Ricards panema vinu uz rokam un iznesa uz terases.
        Svaigais nakts gaiss, skiet, naca Almerisai par labu, un pec dazam minutem vina atvera acis. Sastapusi vira izmisuso skatienu, Almerisa peksni apvija rokas vinam ap kaklu un aiztrukstosa balsi nomurminaja:
        - Cik gan gruti mirt, kad dzive ir tik jauka!
        Tad sanemusies piebilda:
        - Ne, tas, ko es teicu, ir tikai vajuma izpausme. Neraudi, mans milotais Rameri! Lauj man saukt tevi saja varda, kas man ir tik tuvs, un pateikties tev par tavu milestibu.
        Vina apklusa, elpa kluva smaga, bet acis aizmig- lojas.
        - Almerisa, nemirsti! - iesaucas Ricards un nepratigas skumjas pieklava sev sievu.
        Pec sa sauciena Almerisa strauji izslejas, vinas acis iemirdzejas, bet vaigos iesitas koss sartums. Nekad agrak, skiet, vina nebija izskatijusies tik daila ka saja bridi. Ar negaiditu speku jauna sieviete pievilka sev klat vira galvu un noskupstija vinu uz lupam. Si piepule sarava pedejo saikni starp miesu un dveseli. Vinas rokas atslaba, acis aizveras, bet kermenis bezspecigi salima. Almerisa bija mirusi.
        Ricards gluzi mehaniski, it ka neaptveris notikuso, noguldija sievu uz divana, sakartoja spilvenus un sakrustoja uz krutim vinas vesas rokas.
        Tikai tagad, peksni sapratis, ka viss ir beidzies, vins nokrita uz celiem un ar apsleptu vaidu iespieda seju vinas kleitas krokas. Vins nezinaja, cik ilgu laiku ir pavadajis vienatne ar aizgajuso. Kad Ricards beidzot piecelas, visapkart valdija klusums. Meness, kuru Almerisa ta mileja, bija uzlecis, it ka sveikdams vinu un pedejo reizi liedams par vinu savu ramo gaismu.
        Ricards jutas ka salauzts. Vins mehaniski izvilka kabatlakatu un noslaucija miklo pieri un izspurusos matus. Vina skatiens negaiditi skara miruso, un vins bailes atkapas atpakal, neticedams savam acim.
        No tumsas terases puses pluda plata fosforiscetas gaismas josla, kas ieskava Almerisas kermeni zilgana dumaka. Virs vinas galvas paradijas zeltita, gluzi ka briljantiem nobarstita stipa. Gultas galvgali, noliekusas par aizgajeju, staveja baltas dranas terpusas butnes ar mierigam, apgarotam sejam. Vinu rokas bija palmu zari.
        Peksni viegls pieskariens lika Ricardam nodrebet un pagriezties. Vina prieksa staveja Almerisa - daila, prieciga, smaidosa. Vinas galvu rotaja baltu ziedu vainags. Ari vina tureja rokas uzvaroso palmas zaru.
        - Miris ir vienigi mans kermenis, - vina teica maiga un apslapeta balsi. - Mans gars dzivo, jut un mil vel stiprak neka tad, kad bija iesprostots miesa.
        Almerisa pamaja atvadu sveicienu un pasmaidija, tad saka lenam celties augsup. Vel mirkli vinas sudrabaina tunika mirdzeja meness gaisma, tad vizija kluva aizvien blavaka, lidz pilnigi izgaisa.
        Ricards staveja ka sastindzis. Galva reiba, zeme supojas zem kajam, viss griezas. Tad vins zaudeja samanu.
        Kad vins atvera acis, bija jau diena. Vins guleja uz divana mazaja viesistaba, kas bya savienota ar terasi. Lidzas staveja Maidels, vina masa un Dora. Visi bija bali un satraukti, visiem acis bija sasarkusas.
        - Almerisa nomira! - iekliedzas Ricards, uzlekdams kajas.
        Maidelam izkrita no rokam auksta udeni saslapetais dvielis, ar kuru vins bija slaucijis Lejerbaha seju. Vecais virs atsliga kresla, un no vina acim saka plust asaras.
        - Ja, mes jau zinam par so nelaimi, - viena balsi atbildeja Dora un Tusnelda, nevaldami raudadamas.
        Mazliet velak visi iegaja gulamtelpa, uz kurieni jau bija aiznesta nelaike. Almerisa izskatijas ka aizmigusi, bet ugunigas stipas virs vinas galvas vairs nebija.
        III
        Pec Almerisas apbedisanas Lejerbahu parnema dzilas skumjas. Vins nespeja nedz lasit, nedz stradat un apatiski aizvadija laiku. Vieniga izklaidesanas vinam bya sievas kapa izrotasana. Drums, draudigs klusums ienaca visa nama, kura dvesele bya aizlidojusi.
        Un tad kadu dienu Maidels pavestija Ricardam, ka vins savu iestadijumu nolemis pardot.
        - Man nav vairs kam stradat. Mums, vecajiem, pilnigi pietiek ar to, kas ir, - vins skumji sacija. - Bet jums, Ricard, deretu aizbraukt un izklaideties, citadi vel saslimsit, - vins piebilda, draudzigi pa- spiezdams arsta roku.
        Si saruna atmodinaja Lejerbaliu no sastinguma. Maidelam bija taisniba: vinam japarvar apatija. Pec neilgam pardomam vins nolema pavadit dazas nedelas Aleksandrija un tur tikt skaidriba, ko darit talak. Vins atri sakravajas, veledamies izmantot tvaikoni, kas, uznemis turistus, nakamaja diena devas prom no Tebam.
        Savas aizbrauksanas prieksvakara Ricards aizgaja uz Almerisas kapu, pedejo reizi nolika uz ta lotosziedu vainagu, ko pats bija nopinis, un ilgi skaitija lugsanas. Tad, smagi noputies, atspiedas pret nozogojumu, nespedams atstat vietu, kas raisija sirdij tik dargas atminas. Vina iztele atdzima briniska butne, kas tagad guleja seit, zem sa akmens, un nevilus Ricards atcerejas vinas naves nakti redzeto baismigo viziju.
        - Neskumsti, mans milotais! Es sekosu tev visur, kur vien tu dosies, - loti skaidri vina ausi iecuksteja Almerisas balss.
        Ricards nodrebeja un pagriezas, tacu neviena nebija.
        - Ja, ir tiesam laiks braukt projam, citadi saja slimigi nervozaja atmosfera man sakas halucinacijas, - vins nomurminaja, atgriezdamies majas.
        Celojums un lietu kartosana Aleksandrija mazliet palidzeja Lejerbaham atgut vinam raksturigo prata elastibu. Vienigi brizos, kad vins aplukoja Almerisas portretu, atgriezas skumjas. Pec kadam sesam nedelam Ricards bija tiktal nomierinajies, ka jau speja domat par Teu un attiecibam, par kuram bija jatiek skaidriba.
        - Pec diviem menesiem beidzas veca grafa noteiktais termins, un tad es varu atgriezties. Brauksu, izstastisu Tfeai visu, kas seit noticis, un tad lai vina pati izlemj, vai vel aizvien velas mani sev par viru.
        Tads bija barona lemums.
        Seras, ko Ricards glabaja sirdi, nelava vinam ieklauties pilsetas troksnainajas izklaides, toties vins ar jaunu sparu pieversas to seno laikmetu liecibu izpetei, ar ko Aleksandrijas vesture bija tik bagata.
        Apskatot kadu no sadam pagatnes atminu pilnam vietam, Ricards iepazinas ar kaisligu arheologu doktoru Emanuilu Beru, bijuso etnologljas profesoru viena no Vacijas universitatem. Budams bagats un neatkarigs cilveks, Bers bija atstajis darbu un nu jau vairakus gadus dzivoja Egipte, sev par prieku nodarbodamies ar izrakumiem.
        Kaut ari vinam bija jau sesdesmit gadu, profesors tomer bija mundrs un specigs. Jautrais un dzivespriecigais raksturs padarija vinu par lielisku biedru, tapec, neraugoties uz gadu starpibu, Bers un Lejerbahs driz vien kluva labi draugi.
        Reiz Lejerbahs sedeja majas, nolemis pieversties lietiskam vestulem. Lai atbrivotu savu rakstamgaldu, vins saka kartot skapi dazadas nesen nopirktas senlietas, un gluzi nejausi redzesloka nokluva kaste, kura glabajas Almerisas davata sfinksa.
        Ka vins vareja aizmirst so briniskigo un dargo lietu? Ka nebija iedomajies to paradit draugam profesoram? Ricards uzmanigi iznema kasti, nolika uz galda un saka verigi aplukot.
        Tikai tagad vins pamanija, ka sfinksa bya darinata nevis no bazalta, bet gan no cita, vinam nezinama materiala. Ar pieaugosu apbrinu vins aplukoja meistarigo darinajumu un ta filigranos ornamentus. Ricarda interese vel vairak pieauga, kad vins atklaja, ka apkart ahata cokolam trisceturtdalmetra garuma un gandriz pusmetra platuma stiepjas hieroglifu josla.
        - Beram butu sis uzraksts jaizlasa. Zel, ka vins atgriezisies no savas ekskursijas tikai parit, - nomurminaja Ricards, priecadamies par sfinksas galvu.
        Nevilus vins pieskaras ziedam uz sfinksas galvas un acimredzot ar pirkstu uzspieda uz zeltitas aug- lenicas. Taja pasa mirkli atskaneja viegls knakskis, un Ricardam uzvedija miklums un tik specigs aromats, ka vinam noreiba galva un vins atsliga pret kresla atzveltni. Vajums tomer driz pargaja, Ricards izslejas un parsteigts ieraudzija, ka sfinksa ir novirzijusies sanis no pjedestala, atkladama iegarenu spraugu, kura atradas neliela pudelite un kads prieksmets, kas bija ietits sadzeltejusa audekla.
        Vispirms Ricards uzmanigi iznema kristala pudeliti ar kaut kadu sartu skidrumu. Uz sudraba aizbazna bija redzams sarkans emaljas krusts.
        Tad Ricards iznema otru prieksmetu. Attinis audeklu, vins nodrebeja un acumirkli visu nolika atpakal uz galda. Ta blja sievietes roka, tik labi saglabajusies, ka skita esam dziva. Uz viena no maigajiem un lokanajiem pirkstiem ar sartajiem nadziniem bya vienkarss un masivs zelta gredzens. Ricardam skita, ka tiesi no rokas plust patikamais, bet uzbudinosais aromats, kas bija piepildijis istabu un apgrutinaja elposanu.
        Tieva zelta stipa apnema roku, bet pie sis aproces kedite bija piekarta metala plaksnite ar uzrakstu, kuru Ricards saburtoja ar grutibam, jo tas bija latinu valoda. Uzraksts vestija: Valerija, patriciete, mirusi ka kristiete. Talak sekoja naves diena un gads.
        Ricardam parskreja manticigu bailu drebuli, kad vins, atbalstijies pret galdu, saka petit roku. Cik gan dailai vajadzeja but sievietei, kuras roka ir tik ideali veidota! Un si sieviete bijusi mocekle, viena no tam apbrinojamam varonem, kuras musdienu izvirtusi un skeptiska paaudze nesaprot, tapat ka savulaik nesaprata romiesu sabiedriba. Bija skaidrs, ka sarkanais skidrums pudelite ir Valerijas asinis. Bet ka izskaidrot to, ka sis asinis ir saglabajusas vairak neka divu tukstosu gadu garuma un izskatas tik svaigas un skidras, it ka nule butu izpludusas no sis maigas, graciozas rokas dzislam?
        Noslepums! Un noslepums ir ari tas, ka sis kristietes roka nokluvusi sena egiptiesu sfinksa.
        Ka vinam gribetos atminet so talas pagatnes miklu! Kada dzives drama piedalijusies si brinumskaista roka? Ka lupas klajusas skupstiem sos smalkos pirkstinus? Uz ka rokasspiedienu tie ir atbildejusi?
        Peksni Ricards satrukas un abam rokam satvera galvu. Vins atcerejas Almerisas kadreiz teiktos vardus: Es biju romiete Valerija. Mes milejam viens otru, bet launa Erikso atkal nolaupija man tavu sirdi. Aiz bedam es kluvu par kristieti un aizgaju boja.
        Lejerbakam skita, ka sie vardi vel aizvien skan ausis. Vina prieksa gul mocekles Valerijas roka, kas tika noslepta sfinksa, kuras vaibsti tulit atsauc atmina Almerisas maigo seju.
        - Ak Dievs! Cik akli mes esam un cik maz zinam! - vins nocuksteja, slaucidams no pieres aukstus sviedrus. - Varbut saja mirkli mana prieksa atverusies manas nezinamas pagatnes lappuse, bet es to nespeju izlasit! Vai tad Almerisa man nestastija, ka mes jau esam dzivojusi citos kermenos un milejusi viens otru? Vai drikstu to noliegt, sanemot tadus pieradijumus? Protams, sirds, kas pukst manas krutis, ir jauns organs. Bet kas pierada, ka gars, kas atdzivina so sirdi, un saprats, kas funkcione manas smadzenes, nedomaja un nedarbojas jau agrak? Ka pieradit, ka mana milestiba uz Almerisu nav pagatnes atbalss?
        Iegrimis savas domas, Ricards nemanija, ka vina locekli klust svina smagi un ledainas trisas parskrien par kermeni. Peksni vinam noreiba galva un visa apkartne saka ligoties un griezties. Aromats, kas piepildija istabu, vinam likas smacejoss un neizturams, un Ricards bezspecigi atkrita kresla. Tomer vins ne uz mirkli nezaudeja samanu, pat vairak - redze un dzirde, skiet, ieguva slimigu jutigumu.
        Ricards redzeja, ka visi prieksmeti izstaro fosforis- cejosu gaismu, istaba piepildas ar sudrabainu dumaku, bet virs pudelites uzsaujas liesma. Ta vispirms paplasinajas, tad kluva blavaka, saplaka un pamazam ieguva neparasti dailas sievietes veidolu. Sieviete lidzinajas Almerisai, tomer nebija vina. Vina bija auguma lielaka, majestatiskaka un lepnaka.
        Vizija smaididama tuvojas Ricardam, noskupstija vinu uz pieres un apslapeta balsi iecuksteja ausi:
        - So pagatnes lappusi, kuru tava dvesele, ko nospiez jaunais miesas apvalks, velti censas izsaukt no atminas, es tev uzrakstisu, un tava prieksa atdzims zem gadsimtu pisliem apbedita dzive.
        Vienu roku sieviete uzlika Ricardam uz galvas, bet otru pastiepa pret galdu. Tikai tagad arsts ieveroja, ka vinai trukst labas rokas delnas. Tiklidz vina pieskaras uz galda gulosajai delnai ar savu delmu, abas dalas savienojas, un roka bija vesela. Sieviete panema papiru un zimuli un saka neticami atri rakstit. Gan roku, gan zimuli ka cuska apvija fos- foriscejosa gaismas lente.
        Peksni no rokas, kas guleja Ricardam uz pieres, izsavas dzirkstelu spiets un apzilbinaja vinu. Arstam skita, ka vinam kads butu iesitis ar koku pa galvu un pasu iemetis izplatijuma. Tacu so triecienu driz vien nomainija apmierinatibas un maiguma sajuta. Elpot kluva vieglak, un vins vairs nesedeja, bet gan lidinajas ap savu kreslu. Tacu vins skaidri redzeja baltas dranas terpusos sievieti, kura, noliekusies par vina galdu, turpinaja rakstit. Toties visa apkartne bya kluvusi citada. Kabineta sienas bija attalinajusas un gluzi vai izzudusas dumaka. Varena veja brazma, likas, attirija izplatijumu, un tagad to apmirdzeja spoza gaisma. Uz sa zilbinosa fona gluzi ka dzivas gleznas slideja garam ainavas un it ka pazistamu, bet reize nepazistamu cilveku majas dzives ainas. So brinumaino panoramu pavadija vesels skanu, melodiju un balsu virpulis. Ainas atri nomainija cita citu un, kas bija visdivainakais, iepluda vina, te uzdvesot ledainu aukstumu, te pusdienas svelmi.
        Ricards sasprindzinaja visu savu gribu, cenzdamies uztvert vai saskatit garam slidosajas ainas kadas konkretas detalas, bet tas vinam neizdevas. Uz isu bridi paradijas kads seno egiptiesu pilsetas nams vai templis, naksniga Nila, romiesu tribunals, lauzu parpilna iela, milas scena vai asinainas kaujas skats. Ainas nomainija cita citu gluzi ka kaleidoskopa. Pamazam Ricardu parnema nogurums. Sis skanu un telu virpulis vinu nospieda un smaceja. Peksni vinam lidzas atskaneja stiprs brikskis, kas palidzeja izrauties no sa divaina stavokla.
        Tricedams ka drudzi, Ricards izslejas un ieraudzija, ka durvis ir uzlauztas. Uz slieksna staveja vina kalpotajs Fridrihs, policijas komisars, atsledznieks un viesnicas apteksne.
        - Ko tas nozime? Ar kadam tiesibam jus, komisara kungs, ielauzaties pie manis tik savdabiga veida? - nikni vaicaja Lejerbahs, pieceldamies no kresla.
        - Pec viesnicas saimnieka un jusu kalpotaja luguma. Vins pazinoja, ka jau divas diennaktis jus esat iesledzies un neizradat nekadas dzivibas zimes. Ta ka durvis bija no iekspuses aizbultetas ar aizbidni, bet uz musu daudzkartejiem saucieniem jus neatbildejat, es paveleju tas uzlauzt, - atbildeja komisars.
        Tad paklanijies pieklajigi piebilda:
        - Ta ka esat dzivs un vesels, baron, man atliek vienigi atvadities un lugt jums piedosanu.
        - Fridrih, tu laikam esi galigi pratu zaudejis! Bez kada iemesla satrauci visu maju un saceli tadu skandalu! - trakas dusmas kliedza Ricards.
        - Gribot negribot satrauksi, kad jus te iesledzies sezat jau treso dienu un neizradat dzivibas zimes
        - Ienac un aizver durvis! Bet jus varat iet, - Ricards vinu partrauca. - Un tu uzdrosinies melot, ka tris diennaktis neesi varejis seit ieklut, kad vel vakar vakara pasniedzi man aukstas vakarinas un es tev aizliedzu mani traucet, jo man vajadzeja uzrakstit svarigas vestules!
        - Mans Dievs! Tas tacu bija ceturtdienas vakara, barona kungs, bet sodien ir svetdiena. Ja jus man neticat, paskatiet avizes, un jus pats par to parliecinasities! Mans Dievs! Ko es pardzivoju! Sakuma nodomaju, kas jus nodarbojaties ar spiritismu, tapat ka ledlja no 5. numura, kuras seansi ilgst bezgaligi un kura iedeva jums gramatas ar padomiem, ka jaizsauc gari. Nemot vera baroneses navi un jusu bedas, es iedomajos, ka velaties izsaukt vinas dveseli. Mani parliecinaja, ka tas nav bistami. Kad nu jus tomer neradijaties vairakas dienas, uzskatiju jus par mirusu un ataicinaju komisaru.
        Ricards gandriz neklausijas, ko stasta Fridrihs. Vins pratoja, nekadi nespedams saprast, ka gan laiks, kas vinam skita tikai dazas minutes, vareja izstiepties tryu dienu garuma. Tfe vins pamanija uz galda krietni biezu papiru kaudzi. Ricards parliecinajas, ka lapas ir rupigi sanumuretas un sika rokraksta aizpilditas. Sfinksa staveja sava vieta, bet lietas, ko vins taja atrada, bija pazudusas, kaut gan vins neatcerejas, ka butu tas paslepis.
        - Labi, Fridrih! - vins partrauca plapigo sulaini. - Atnes man brokastis un pec tam atstaj mani vienu. Nebaidies, es neieslegsos. Turklat liksu visu seit salabot, kamer viesosos pie profesora Bera.
        Lejerbahs steidzigi paeda brokastis, veledamies pec iespejas atrak palikt viens, lai parliecinatos, vai vins ir gulejis vai ari sfinksas cokola patiesi atrodas redzetas lietas.
        Tiklidz Fridrihs bija aizgajis, Ricards apsedas pie galda, pievilka sev tuvak sfinksu un nospieda zila lotosa zeltito auglenicu. Tulit atskaneja sprakskis un atveras sprauga, kura guleja pudelite un sainis ar mocekles roku.
        Tatad vins nebija sapnojis! Ricardam radas velesanas velreiz aplukot roku, kas bija tik labi saglabata, izmantojot kadu vinam nezinamu metodi. Atritinot sadzeltejuso audeklu, vins parsteigts ieveroja, ka ta iekspuse atrodas zimejums, kura attelota sfinksa un piramida. Virs zimejuma bija uzskicets sarezgits plans, bet zem ta - teksts.
        - Japaludz Beram, lai vins to izlasa! Sis notikums klust aizvien noslepumainaks un interesantaks, - Ricards nomurminaja, ielikdams roku atpakal sleptuve.
        Tad, apskatijis lapu kaudzi, vins parliecinajas, ka tas ir pabeigts stasts, turklat uzrakstits tik pareiza un izsmalcinata latinu valoda, ka butu darijis godu pasam Ciceronam; tas bija vestijums par kaut kadu Valeriju.
        Ricards iesledza rokrakstu galda atvilktne. Vins jutas parak satraukts, lai spetu izlasit so neparasto hroniku, ko bija uzrakstijusi citas pasaules iemitniece. Vins loti skaidri atcerejas sis sievietes skaisto augumu, vinas skupstu uz pieres un vardus: Es aprakstisu tev kadu dzivi, kas apglabata zem gadsimtu pisliem.
        Lai gan Ricards jutas loti noguris, vins alka pec tira gaisa un kustibam, lai tiktu skaidriba par savam jutam. Tapec vins tulit pat devas pie profesora Bera, nospriedis, ka tas katra zina jau ir atgriezies no savas ekskursijas. Rupigi iesledzis dargo sfinksu, vins atstaja istabu.
        Profesors bija majas un tobrid kopeja un kartoja virkni lidzatvesto uzrakstu. Vins ar prieku sagaidija Lejerbahu, bet, parsteigts par drauga slimigo izskatu, apjautajas par vina veselibu.
        Uz profesora jautajumiem Ricards atbildeja izvairigi un tulit novirzija sarunu uz citu tematu, pastastidams, ka Almerisa atrada sfinksu. Visbeidzot vins ludza profesoru izlasit hieroglifus, kas bija iegraveti cokola.
        Bers bija ieintrigets un tulit pat velejas redzet tik interesantu atradumu. Vins panema vardnicu, biezu burtnicu, lupu, un vini devas cela.
        Ieraudzejis kasti un sfinksu, Bers izbrina iekliedzas.
        - Ja, tas ir pilnibas kalngals! Tas ir kaut kas nenovertejams! - vins atkartoja, apbrinodams makslas darbu.
        Beidzot vecais virs keras pie hieroglifu atsifresanas. Pec divu stundu ilga darba vins izslejas un noslaucija no pieres sviedrus.
        - Nu, kas tur rakstits? Vai apradat kadas norades par sis interesantas lietas izcelsmi? - jautaja Lejerbahs, kas ar nervozu nepacietibu bija verojis profesora ilgo darbosanos.
        - Ja, sfinksa, izradas, nav tik sena, ka biju iedomajies. Ta attiecas uz Amazisa valdisanas laiku, tas ir, uz periodu neilgi pirms persiesu iebrukuma. Sfinksas seja atainoti princeses Nuitas vaibsti. Sis sfinksas autors ir telnieks Rameri, bet
        - Rameri! Telnieku sauca par Rameri! - vinu partrauca Ricards, uzlekdams kajas.
        - Kapec jus ta satraucaties? Rodas iespaids, ka jus esat pazinis so Rameri. Ha, ha, ha!
        Un profesors smeja savus suligos un jautros smieklus. Tad vins turpinaja:
        - Starp citu, uzraksts ir loti neskaidrs, un taja vestits par vairakam personam.
        - Varbut par Amenhotepu un Erikso?
        Tagad bija Bera karta izbrina pavert muti.
        - Ka, vai tad jus jau esat izlasijis un tikai gribejat mani parbaudit? - vins jautaja pec isa klusuma briza.
        Ricards nepacietigi paraustija plecus.
        - Kas par mulkibam! Es neko neesmu izlasijis, jo neko nesaprotu no hieroglifiem. Tacu sava zina esmu iejaukts tik neparasta notikuma, ka patiesi var sajukt prata. Tagad, ludzu, vards varda nolasiet man cokola iegraveto uzrakstu.
        - Atkartoju: uzraksts ir loti neskaidrs, kaut kas nav pateikts lidz galam. Tam, skiet, ir divi autori. Sakuma ir tada ka norade, kura pieminets telnieks, Amazisa laikabiedrs, un princese Nuita, kuras seja iemuzinata sfinksas vaibstos. Pec tam - tas ir pilnigi nesaprotami - sis pats telnieks davina sfinksu kadai romietei Valerijai un sauc to par sava pirma darba kopiju. Tad seko otrs uzraksts ka vestijums Rameri no kada Amenhotepa, kurs sevi deve par varenu magu. Taja tiek pavestits, ka Amenhoteps un Erikso atrodas drosa vieta un ka visus noradijumus un precizejumus Rameri atradis vinam zinamaja sleptuve. Luk, vards varda sa uzraksta saturs. Ja jus, Lejerbah, taja visa saprotat kaut ko vairak neka es, tad jus mani bezgala aplaimotu, ja paskaidrotu
        Ricards sakera galvu rokas un vairakas reizes skersoja istabu. Tad, apstajies profesora prieksa, teica:
        - Labi! Es jums visu pastastisu, jo pats vairs neorientejos saja jukli.
        isos vardos vins pastastija visu, ko bija dzirdejis no Almerisas un ko uzskatija par halucinacijam. Vina atradums un zinatnieka atsifretais uzraksts apstiprina faktus, kurus bya pieminejusi nelaike, lai cik neticami tas ari skistu.
        Bers tikai skeptiski krekskinaja un kasija sev aiz auss.
        - Neiedrosinos apstridet tadu neparastu faktu sakritibu, bet vai jus esat parliecinats, ka neesat to visu nosapnojis - nogriezto roku un to, ka hroniku rakstija sieviete no citas pasaules?
        Ricards klusejot iznema no galda atvilktnes aprakstitu lapu zuksni, pec tam atvera sfinksu, iznema pudeliti un aprakstitaja audekla ietito roku. Ka neticedams savam acim, profesors rupigi apskatija katru lietu, tad pasupoja galvu.
        - Lai velns mani parauj, ja es kaut ko saprotu! Sis asinis, ja vien skidrums patiesi ir asinis, un roka, kuru uzskatot drebuli parskrien par kermeni un kura tik maz lidzinas istena kristiesa rokai, bet galvenais - sis rega rakstitais manuskripts - tas viss ir tik pretdabisks, ka tadu kokteili uzreiz gruti norit. Viss ir jaapdoma un jaizpeta, ko es ari darisu, vispirms izlasot uzrakstu virs zimejuma. Ir skaidrs, ka jus esat atklajis sleptuvi, uz ko norada uzraksts uz cokola. Vispirms iepazisimies ar Rameri dotajam instrukcijam. Ta ka sis darbs prasis ne mazak ka paris stundas, tad es jums, draugs, iesaku nedaudz pagulet. Jus pats esat lidzigs regam. Visi sie pretdabiskie piedzivojumi ir jus nomocijusi un satraukusi jiisu nervus. Dievs vien zina, ar kadu atklajumu es jus parsteigsu, kad jus atmodisities.
        Ricards apzinajas, ka sads padoms nak isti laika. Vins aiz noguruma gluzi vai krita no kajam un juta, ka galva reibst. Vins neatminejas, kad vel butu juties tik noguris. Tapec, ienemis pilienus im iztuksojis kausu vina, vins atgulas uz divana un tulit pat ciesi aizmiga.
        Kad Ricards pamodas, bya jau nakts un uz rakstamgalda dega sveces. Profesors vel aizvien petija sev prieksa izklato zimejumu. Vina seja bija verojama tada iedvesma un drudzaina interese, ka Lejerbahs jutas parsteigts.
        - Ka ir, profesor? Jusu izskats rada, ka esat uzzinajis ko interesantu, - teica Ricards, pieceldamies no divana.
        Bers pieleca kajas un, uzlicis abas rokas Ricardam uz pleciem, priecigi iesaucas:
        - Vai zinat, Lejerbah, ko es atradu? Lielas piramidas un galerijas, kas to savieno ar Gizas sfinksu, slepeno pazemes planu. Es gribetu kopa ar jums doties turp un uz vietas visu izpetit. Tiesi tagad man ir brivs laiks. Esmu ta ieintrigets, ka dosos turp, lai vai kas, bet jus - ka velaties.
        - Es nevelos neko citu ka vien doties jums lidzi. Bet vai jus tiesam esat parliecinats, ka iespejams ieklut pazemes telpas zem piramidas? - priecigi jautaja Lejerbahs. - Esmu lasijis, ka okultisti uzskata lielo piramidu par templi, kura notiek iesvaidisana senajas misterijas, un par patveruma vietu, kur slepjas augstako pakapju magi. Pat tad, ja ta butu patiesiba, es baidos, ka ejas bus aizgruvusas un laika zoba skartas.
        - Tiesi to mes ari noskaidrosim. Siem noradijumiem ir jabut pareiziem, jo tie bija domati nevis mums, bet gan Rameri, kas pieminets uzraksta. Acimredzot sfinksa nenonaca pie ta, kam bija paredzeta, vai ari sis cilveks nevareja izmantot vestijumu, jo dizais mags Amenhoteps lika vinam ierasties lielaja piramida, kur atrodas pats kopa ar Erikso. Starp citu - par vinu! Jaatzistas, ka parskirstiju manuskriptu Ari tur piemineta si persona, kurai, skiet, bijusi likteniga loma visu so cilveku dzive. Cik varu spriest, Erikso bija iemilejusies Rameri, bet vinu savukart milejis Amenhoteps. Tur pieminetas ari miega zales, ar kuram var aizmidzinat uz veseliem gadsimtiem. Luk, izskaidrojums tam, ka Amazisa laikabiedrs Rameri vareja izradit simpatijas romietei Valerijai
        Profesors no sirds iesmejas. Ricards nopietni iebilda:
        - Musu skeptiskajam pratam tas viss skiet smiekligs un neiespejams, tacu pec ta, ko pedeja laika esmu pardzivojis un redzejis, viss klust iespejams. Es neko vairs neiedrosinos noliegt un jautaju sev, vai tikai mans skepticisms gluzi vienkarsi nav tumsoniba?
        - Velns paravis! Vai tad cilveks var palikt skeptikis, ja pie vina ierodas mocekle, kas skupsta vinu un pavesta par notikumiem, kas risinajusies pirms diviem tukstosiem gadu? - ironiski ierunajas Bers. - Tacu atgriezisimies pie piramidas izpetes. Manuprat, so izpeti veikt ir jusu pienakums. Almerisa, ka jus stastijat, deveja jus par Rameri, un, ta ka neapstridami fakti apstiprina, ka telnieks ar sadu vardu patiesi ir dzivojis, tad mums nekas netrauce ticet, ka to darija egiptiesi, ka jus esat jauniemiesojies Rameri un ka jums ir pienakums paradit godu Amenho- tepa mirstigajam atliekam.
        - Tatad nolemts - mes braucam. Jebkura gadijuma esmu ieinteresets tikpat liela mera ka jus. Nav svarigi - esmu vai neesmu Rameri, svarigi ir, ka mes esam nokluvusi uz kadas divainas dramas pedam. Laimiga nejausiba, ka sfinksa ir atkal atrasta, tikai palidz miisu petijumiem. Profesor, vai esat ar mieru musu braucienu turet noslepuma?
        - Bez saubam! Par mums tikai smietos. Nevienam ne varda! Runat varesim pec tam, kad busim atklajusi sfinksas un piramidas noslepumu.
        IV
        Pec nedelas Lejerbahs un profesors jau bija sasniegusi Memfisas drupas un vakara gluzi ka cigani apmetas lielas piramidas pakaje. Vinu ierasanas oficialais merkis bija veikt arheologiskas izpetes darbus. Viniem bija telts, arabs pavadonis un divi kalpotaji. Un ta vakara pec maltites vini iegaja sava telti, bet arabi nogulas pie ugunskura un aizmiga.
        Bers un Ricards veica pedejos sagatavosanas darbus. Katrs no viniem bija panemis izturigas virves rituli, vairakas lapas, certi un amuru. Vini bija panemusi lidzi ari pazemes galeriju plana kopiju. Ja sis plans atbilda istenibai, tad pazemes galeriju kopgarums bija visai ieverojams, tapec vini bija apgadajusies ari ar partikas krajumiem.
        Ta sagatavojusies, petnieki devas cela. Nakts bija silta. Kad vini bija nokluvusi lidz sfinksas pamatnei, uzleca meness, un ta gaisma simboliska briesmona gigantiskais siluets lidzigi kalnam iezimejas uz tumszilas debess fona.
        Starp sfinksas kepam, kas bya attiritas no smiltim, videja augsta akmens platne, ko faraons Tutmoss IV bija davajis dievibai Kopri, kas bija paradijusies vinam sapni, kad tas vel bija princis, un lugusi attirit smiltis, kas bya aizsegusas tas attelu.
        Ricards un profesors verigi aplukoja so platni. Pec plana seit vajadzeja atrasties ieejai. Lai gan vini citigi petija un iztaustija akmeni, izklauveja to ar amuriem, cenzdamies uziet tuksumu, visi pulini bija veltigi: plaksne bija tik ciesi saklavusies ar akmeni, ka, skiet, veidoja vienu veselumu.
        Pec stundu ilgiem nesekmigiem meklejumiem profesors nometa amuru un apsedas smiltis.
        - Klausieties, baron! Viss sis stasts par pazemi ir tikai joks, bet mes abi esam senas mistifikacijas upuri, - vins vilies secinaja, slaucidams nosviduso pieri.
        - Pagaidiet! - atbildeja Ricards, kas staveja, atspiedies pret plaksni, un par kaut ko pratoja. - Varbut mes neesam pareizi sakusi. Planam pievienotaja norade bija teikts, ka noteikta seciba jauzsit pa dazadiem uzraksta burtiem, lai tiem, kas ir ieksa, pavestitu
        - par Rameri ierasanos! - smiedamies vinu partrauca profesors un, slaucidams acis, piebilda:
        - Mans dargais draugs, jus esat aizmirsis, ka sis noradijums ir divus tukstosus gadu vecs, un ir maz ticams, ka tur vel kads gaiditu ierodamies Rameri, kaut ari tagad vins kluvis par baronu Lejerbahu.
        - Es neesmu tik godkarigs, lai uz to ceretu, bet, iespejams, noteikta seciba izdaliti piesitieni iedarbinas kadu apsleptu atsperi. Ja jau mes atrodamies seit, tad vajadzetu izmeginat visu. Padodiet man amuru un velreiz izlasiet piezimi.
        - Pameginasim! - atbildeja Bers.
        Vins velreiz izlasija instrukcija attiecigo vietu un palidzeja Rameri atrast noraditas zimes.
        Un naksnigaja klusuma vienmerigi saka skanet amura dobjie sitieni.
        - Kungs Jezu! Man likas, ka dzirdu kaut ko lidzigu zvana skanam! - peksni iekliedzas profesors, aiz parsteiguma palekdamies.
        Ricards neko neatbildeja. Ari vins dzirdeja attalas zvana skanas, un vina sirds saka strauji pukstet. Pec mirkla vins satrukas un atleca atpakal: plaksne izkustejas no vietas un izveidoja sauru spraugu, pa kuru vareja ieiet viens cilveks. Ar gluzi saprotamu zinkari Bers un Ricards iegaja ieksa un nokluva tumsa koridora, uz kura sienam nebya nedz gleznojumu, nedz uzrakstu.
        - Sakums ir, bet ka mes celu turpinasim? Par otram durvim norade nav teikts ne varda. Saskana ar planu galerijai jastiepjas taisna virziena, tad janogriezas pa kreisi, - domigi piebilda profesors, nolikdams lukturi zeme.
        Saja bridi kaut kas viegli nociksteja. Koridora otra gala atveras durvis, un uz slieksna paradijas gara auguma virietis baltas dranas un klaftu galva. Vins pacela lapu, kuras tricosa liesma neskaidri izgaismoja sa cilveka bronzas krasas seju.
        - Kas jus esat, sveszemnieki? Ko seit meklejat? - vins jautaja senegiptiesu valoda, ka skita profesoram.
        Uztraukuma Bers neatrada vardus atbildei un tikai mehaniski murminaja:
        - Amenhoteps Rameri
        Lai gan atbilde bija lakoniska, ieejas sargu ta, skiet, apmierinaja, un vins ar zestu lika abiem sekot.
        Tad vins nospieda slepenu atsperi, un ieejas sprauga, pa kuru iespideja balgana menessgaisma, klusi aizveras, neatstajot nekadas pedas.
        Lejerbahs un profesors tramigi saskatijas. Vini atradas gusta, tomer, lai cik riskants bija sis pasakums, atkapties bija par velu, un abi klusedami sekoja pavadonim. Otras durvis aizveras tapat ka pirmas. Tagad vini gaja pa garu galeriju, kas bija tikpat kaila un saura ka pirma.

Vai tikai seit neatrodas kada slepena biedriba - masonu loza vai kas lidzigs? nodomaja profesors. Protams, ir savadi, ka vardi Rameri un Amenhoteps vel aizvien saglabajusi savu nozimi un ka, pateicoties tiem, mus pienema. Bet medz but ari tadi divaini gadijumi! Butu labi, ja ar so subjektu varetu aprunaties kada valoda, runat senegiptiski nebut nav interesanti, ja esi tik uztraucies.
        Profesors tomer apvaicajas, kurp vinus ved. Tacu vins veltigi atkartoja savu jautajumu anglu, vacu un pat arabu valoda - noslepumainais pavadonis kluseja.
        - Vinam acimredzot pavelets neatbildet un izlikties neko nesaprotam, - noburkskeja Bers.
        Ricards blja tik satriekts, ka mehaniski gaja aiz pavadona un nebija spejigs pat domat.
        Koridors strauji nogriezas, un vini nokluva neliela apala istaba ar samera zemu un resnu kolonnu vidu. Visur bya redzami kosam krasam veidoti zimejumi, bet gaismas bija par maz, turklat petnieki bija parak uztraukusies, lai spetu visu uzmanigi apskatit. Ar daziem aprautiem vardiem un izteiksmigu zestu pavadonis paveleja viniem nolikt zeme visas mantas. Ar saposu sirdi Beram un Lejerbaham vajadzeja skirties no savam virvem, amuriem, lapam un cita aprikojuma, - maiss ar partiku bija palicis arpuse.
        Kad viss bija sakrauts pie sienas, pavadonis aizgaja kolonnas otra puse, un abi petnieki pat nepamanija, ka vins atvera durvis. Tad vini devas lejup pa sauram kapnem.
        Nokapusi, pec Bera aprekina, vairak neka trisdesmit pakapienus, vini apstajas pie apzeltita rezga. Kad pavadonis to atvera, abi ieraudzija sev prieksa pazemes kanalu ar akmens velvi. Pie apakseja pakapiena atradas balti krasota laiva. Tas augsti paceltais pakalgals bija izveidots sfinksas forma. Tur dega uguns, kas izplatija spozu gaismu, lidzigu elektriski ai. Ta izgaismoja ar gleznojumiem klatas sienas un kanala gludo virsmu.
        Visi tris iekapa laiva. Pavadonis panema isos airus, un laiva saka viegli slidet uz prieksu. Tunelis bija gars, un acs nevareja saskatit ta galu. Peksni laiva apstajas pie kapnem, kas izauga gluzi ka no sienas. Pavadonis pieaireja tam klat, veikli uzskreja augsa un nospieda atsperi, kas bya paslepta sienas apgleznojuma Atveras eja uz diezgan lielu, spozi apgaismotu istabu. Taja atradas gulasvieta, ko klaja panteras ada, liela izkrasota koka lade, plaukti, kuros bija saliktas dazadas kastes un tistokli, dazi loti senlaicigi kresli un divi akmens galdi. Uz viena no tiem staveja divas krukas un divi kausi; otrs, kas atradas istabas vidu, bija nokrauts ar manuskriptiem un neparastas formas instrumentiem. Pie viena no galdiem, parliecies par attitu tistokli, sedeja baltas dranas gerbies virietis. Vinam galva bija tads pats klafts ka pavadonim.
        Sa viriesa vecumu bija gruti noteikt. Bronzas krasas seja bija majestatiski mieriga. Kad pavadonis saka vinam kaut ko stastit, vins petosi aplukoja Ricardu un Beru, kuri vel arvien sedeja laiva. Barons bija bals ka audekls. Vina satraukums bija tik specigs, ka briziem acis satumsa un aizravas elpa. Ari Bers bija satraukts, tacu zinatnieka zinkare lika vinam aizmirst, kadas briesmas var but saistitas ar so divaino piedzivojumu.
        Tobrid profesors saspringti ieklausijas abu svesinieku saruna. Bez saubam, vini sarunajas senegip- tiesu valoda, bet profesors uzskatija sevi par sis valodas specialistu un ne mirkli nesaubijas, ka butu varejis teikt apsveikuma runu pasam Ramzesam II. Tagad, juzdamies dzili pazemots, vins bya spiests atzit, ka gandriz neko nesaprot. No visas sarunas vins uztvera vienigi Amenhotepa un Rameri vardus un secinaja, ka tiesi maga pieminesana lavusi viniem seit ieklut.
        - Klausieties, Lejerbah! - ierunajas profesors, pieliecies pie celabiedra. - Es domaju, lai Dievs man piedod, ka jus seit gaida, tas ir, nevis jus, bet Rameri. Acimredzot viniem seit nav nedz pulkstena, nedz kalendara, un vini ir aizmirsusi, ka kops kristiesu vajasanas aizritejis krietni daudz laika.
        Ricards nepaspeja atbildet, jo pie galda sedosais cilveks piecelas un ar zestu aicinaja vinus tuvoties. Musu petnieki nedrosi uzkapa pa kapnem un iegaja istaba, toties vinu pavadonis nokapa laiva, un durvis aizveras. Svesinieks apveltija vinus ar uzmanigu, ne visai laipnu skatienu, tad, atveris siena pasleptas durvis, ar zestu aicinaja sekot.
        Visi tris nokluva gara un vaji apgaismota galerija. Tas abas puses bija nisas, kuru dziluma iezimejas augstas, tumsas statujas.
        Ricards atcerejas, ka kada okultismam veltita gramata blja lasijis par parbaudijumiem, kadi bya jaiztur tiem, kuri gribeja piebiedroties iesvaiditajiem. Bet vai tas iespejams, ka sada slepena vieta vareja saglabaties lidz musdienam?
        Manticigas bailes iezagas dzili satraukta Ricarda sirdi; vins centas apskatit apkartni, bet uztraukums ik bridi lika pazaudet domas pavedienu. Vins pat neieveroja, ka bija skersojis bronzas durvju slieksni un nokluvis caurstaigajama telpa, kas bija divreiz lielaka par to, kura vini sastapa savu tagadejo pavadoni. So istabu piepildija spoza, bet maiga gaisma, kuras avots nebija nosakams.
        Iekartojums bija gandriz tads pats ka pirmaja telpa Ari seit vidu staveja akmens galds, pie kura sedeja baltas dranas gerbies virietis.
        - Amenhotep! - vinu uzrunaja pavadonis.
        Tad, noradijis uz abiem apmekletajiem, piebilda vel dazus vardus, no kuriem Bers saprata, ka tiek runats par Rameri, par vina negaidito ierasanos.
        Ricards parsteiguma sastinga. Pat vins saprata, ka tiek uzrunats Amenhoteps, kura vards lidz sim bija kalpojis par caurlaidi un aizsargajis vinus. Prats spitigi atteicas atzit, ka sis virs ir egiptiesu gudrais, kurs, pec Almerisas vardiem un manuskripta lasita, byis vina draugs un labvelis kops Amazisa laikiem un kura sejas vaibsti vinam skita tik savadi pazistami.
        Par Amenhotepu nosauktais cilveks atri piecelas un ar noslepumainu smaidu uz lupam aplukoja abus atnacejus. Pec izskata tas vareja but gadus cetrdesmit vecs virietis ar klasiskiem sejas pantiem un asu, caururbjosu skatienu.
        - Rameri! Tas esi un neesi tu. Kas tas par savadnieku, kas tevi pavada, gerbies, tapat ka tu, tik smiekligas dranas? - pec isa klusuma briza vaicaja egiptietis, pastiepis abas rokas preti jaunajam cilvekam.
        Ricards bya tik satraukts, ka nespeja parunat, turklat vins saprata vienigi draudzigo zestu, nevis Amen- hotepa teiktos vardus. Bers bya kaut ko sapratis, jo, pagajis uz prieksu, saka izskaidroties drausmiga valoda, kuru pats uzskatija par vistirako egiptiesu valodu.
        Amenhoteps, nenolaizdams acis no Ricarda, izklaidigi klausijas Bera plapasana. Peksni vins nodrebeja un, satveris Ricarda roku, iesaucas - soreiz latinu valoda:
        - Rameri! Tu esi paguvis no jauna iemiesoties un esi ieradies pie manis saskana ar musu vienosanos! Cik nemanami aizrit laiks, seit stradajot!
        - Paldies Dievam! Beidzot es dzirdu cilvecisku valodu! Tagad mes varesim saprasties, - vinu partrauca Bers, priecigi berzedams rokas. - Atlaujiet man piebilst, godajamais Amenhotep, ka ir pagajusi aptuveni divi tukstosi gadu kops ta laika, kad sutijat Rameri laipno uzaicinajumu jus seit apmeklet.
        - Ja, - pievienojas Ricards. - Ta ir divaina sagadisanas, ka musu rokas nonaca sfinksas cokola pasleptais plans. Es un mans draugs ieradamies seit, lai petitu drupas, un atrodam dzivus cilvekus, kuriem laiks acimredzot neeksiste. Esmu aizmirsis savu pagatni un zinu tikai atseviskus tas fragmentus. Saki man, vai tas ir iespejams, ka tu butu Amenhoteps? Ja ta, tad ka tu vel aizvien esi jauns un spekpilns? Ka vareja notikt, ka gadsimti aizpluda, bet tu tos neieveroji? Kapec laiks tevi neiznicina vai vismaz neliek novecot?
        Amenhotepa lupas paradijas noslepumains smaids.
        r
        - Kas skaita laiku, tas skaita savas dzives atlikusas stundas! Tikai slinkis muzigi gaida no nakotnes kaut ko labaku par to, kas vinam jau ir, un tadel pienacigi nenoverte tagadni un ir neapmierinats ar pagatni. Cilveka domasanas nepastaviba, nepiepilditas ceribas, neapmierinatas velmes un vina pasa raditas veltigas ciesanas ir tie vampiri, kas sagrauz un aprij vina miesisko apvalku. Tas, kurs atbrivo savu dzivi no siem graujosajiem stimuliem, preti sanem iespeju smelt no izplatijuma vielas, kas spejigas uzturet un atjaunot kermeni veidojoso materiju, un lidz ar to var ilgstosi saglabat savas dveseles miesisko apvalku. Mums vel bus gana laika parunaties par sim svarigajam materijam. Bet tagad - laipni ludzu sava mitne! Rameri, mana draudziba pieder tev, lai kadu vardu nestu tev lemtais cilveciskais veidols. Es milu tavu
        muzigo es! Tas skatas mani ar tavam acim, un es to visur atpazis tu. Kas attiecas uz tavu draugu, kuru esi atvedis sev lidzi, tad ceru, ka vins klus ari par manejo.
        Amenhoteps apskava Ricardu, paspieda roku Beram un aicinaja abus apsesties. Virs, kas bija atvedis negaiditos apmekletajus, neuzkritosi aizgaja.
        Amenhoteps saka iztaujat, ka vinu rokas nokluvis piramidas plana noslepums, tacu viesi bija kluvusi izklaidigi un norupejusies.
        Patiesi, Ricardu nospieda viss notikusais, un vina smadzenes atteicas darboties, savukart Bers vai mira no izsalkuma. Pateicoties savam dzivespriecigajam un bezrupigajam raksturam, zinatnieks so neparasto piedzivojumu uztvera visai mierigi, un lidz ar mieru atgriezas ari apetite.
        Amenhoteps, gluzi ka nolasijis arheologa domas, piecelas un sacija:
        - Vai nevelaties iestiprinaties, mans cienijamais draugs? Jus abi katra zina esat izsalkusi.
        Vins laipni aizveda savus viesus uz citu istabu, kuru ar so telpu savienoja gars un saurs koridors. So telpu darija gaisu ta pati divaina gaisma, t^ja atradas galds, bet uz ta - divi grozi ar kukam un augliem, trauks ar varitiem darzeniem, medus un divas krukas: viena bija piens, bet otrai bija pagarinats kaklins, ko nosledza zeltits aizbaznis. Turpat staveja vairaki kausi.
        Bers apsedas pie galda un ar nesleptu vilsanos palukojas uz edieniem.
        - Cienijamais Amenhotep, tas viss ir briniskigs, tacu nebutisks tik loti izsalkusam cilvekam ka es. Daudz piemerotaks butu gabals labi izceptas galas, - vins piebilda, pakasidams aiz auss.
        Amenhoteps pasmaidija.
        - Tadi rupji edieni nepiedien seit valdosajai atmosferai, tomer turpmak es pacentisos labak apmierinat jusu gaumi. Tagad baudiet to, kas seit ir, - vins uzjautrinats atbildeja.
        Bers noputies keras pie maltites un stundas ceturksni notiesaja visu, kas atradas uz galda, jo Ricards nekam nepieskaras - vienigi iedzera nedaudz piena un iztuksoja kausu vina.
        - Tagad dodieties pie miera! Seit jusu riciba ir divas gultas. Par parejo parunasim velak, - aiziedams sacija Amenhoteps.
        Nelikdami lugties, Ricards un Bers atlaidas purpursartajos spilvenos un viena mirkli aizmiga.
        Abi pamodas spirgti un speka pilni.
        - Tas tik bija miegs! Ja pirms trim dienam kads man butu teicis, ka es tik briniskigi gulesu lielas piramidas dziles Heopsa laika gulta, es vinam iesplautu acis, - sacija profesors, tiksmigi izstaipidamies.
        - Ja, var drosi teikt, ka musu piedzivojums ir pavisam ipass. Mes esam vienigie cilveki, kas var palielities, ka ir runajusi ar viru, kurs nodzivojis jau aptuveni tris tiikstosus gadu, - smiedamies atbildeja Ricards.
        Peksni vins satraucas.
        - Profesor, vai ieverojat, ka musu apgerbs ir aiznests ifn ta vieta noliktas sis audekla tunikas?
        - Velns paravis! Tiesam! Un, ja mes nevelamies pastaigaties Adama kostima, tad vajadzes atgriezties pie Amazisa laiku modes, - jautri atbildeja profesors, rausdamies ara no gultas.
        Ar komisku nopietnibu vins apvilka pitas sandales un uzgerba garo tuniku ar isajam piedurknem.
        - Mazliet gaisigi, toties erti un viegli. Ta ka seit nav damu, es so terpu neuzskatu par nepieklajigu, - piezimeja Bers, pasapzinigi sevi aplukodams.
        Ricards, kas tobrid gerbas, veltidams tam visu savu uzmanibu, pacela galvu un smejoties atkrita uz kresla. Profesora korpulentais stavs saja neparastaja un primitivaja terpa izskatijas vairak neka komisks.
        Ari pats Bers jautri smejas, tad, uzmetis skatienu draugam, iesaucas:
        - Cik jus lieliski izskataties, Lejerbah! Tunika jums neparasti labi piestav. Nekad ieprieks nebiju ieverojis, cik loti jusu seja lidzinas egiptiesu tipam. Jus esat ka figura, kas nokapusi no bareljefa!
        Beidzot abi bija sakartojusies un staveja nezina, ko iesakt. No istabas iziet vini neuzdrosinajas. Turklat viniem nebija ne mazakas nojausmas par laiku, jo uz galda gulosais pulkstenis bija apstajies, un vini nevareja atrast atslegu, ar ko to uzvilkt. Vai vini to bija pazaudejusi vai ari ta bija aiznesta prom - tas palika noslepums.
        Ilgi nebija japrato, jo ieradas Amenhoteps. Vini aizsaka sarunu, tad divi punduri pasniedza brokastis. Sis ediens atskiras no iepriekseja, jo viesi vareja nobaudit lieliski pagatavotu zivi.
        Bers jutas ka septitajas debesis un viens pats to notiesaja, jo Ricards, kaut ari bija atguvies, nejutas izsalcis un apmierinajas ar maizi un pienu.
        Pec brokastim darbigais un jautrais profesors paludza Amenhotepu sniegt vinam kaut ko pamacosu, ko vins pecak varetu izmantot sava gramata par seno egiptiesu dzivi un kas noskaidrotu dazus arheologiem lidz sim neskaidrus jautajumus. isos vardos profesors raksturoja tagadejas zinatnes limeni un merki, uz kuru vins tiecas.
        - Man skiet, ka visderigakais, ko varu jums piedavat, ir egiptiesu valodas apgusana, jo jusu vakardienas runa bija tik drausmiga, ka es neko nesapratu, - ironiski smaididams, atteica Amenhoteps. - Ticiet man un saciet tiesi ar to. Es jaii ludzu savu draugu Meneftu paradit jums visu, kas saglabajies no musu senajiem iesvaidisanas templiem, un parunaties ar jums. Izmantojiet so iespeju! Bet tagad ejam! Es jus aizvedisu pie vina. Pagaidi mani seit, Rameri! Man ar tevi jaaprunajas.
        Amenhoteps driz atgriezas un aizveda savu viesi uz istabu, kur iepriekseja vakara bya stradajis. Nosedinajis Lejerbahu pie galda, vins uzlika tam roku uz galvas un sacya:
        - Skaties uz mani! Pirms sakam nopietnu sarunu, tev ir jaatceras pagatne un jaatjauno saikne starp tava jauna kermena astralo sapratu un materialajam smadzenem.
        Ricardam likas, ka no maga tumsajam acim izsavas spozs zibens un ka uguniga strukla izskreja cauri vina galvai, radidams tik neciesamas sapes, ka vins iekliedzas un zaudeja samanu.
        Ricards neapjauta, cik ilgi bya atradies tada stavokli. Kad vins atguva samanu, tad juta, ka galva notiek kaut kas divains, zinama mera atgadinadams to sajutu, kada vinu parnema laika, kad Valerijas regs rakstija stastu par vinu abu pagatni. Tapat ka toreiz, vina atmina atdzima dazadi teli, tacu bez toreizeja haotiska troksna. Atminas uzskilas ka zibens, grupedamas harmoniska veseluma. Kad Ricards izslejas, vina prieksa reali bya atdzimusi Rameri dzive un tas konkretas detalas bya tikpat skaidras un labi pazistamas ka vina tagadejas eksistences dazadi sikumi.
        - Nu, ka ir, Rameri? Vai atcerejies savu pagatni? Vai atminejies savu seno dzimto valodu? - smaididams vaicaja Amenhoteps.
        - Ja, skolotaj, tu esi paveicis brinumu, - atbildeja Ricards, abam rokam sakerdams galvu, jo preteji savai gribai runaja senas Egiptes valoda.
        - Jo labak - parunasimies! Sakumam pastasti man par savu tagadejo dzivi un apstakliem, kas tevi surp atvedusi.
        Ricards mirkli padomaja, jo, atgriezoties pagatnes atminam, tagadne it ka atkapas otra plana. Vins pastastija par savu dzivi, piemineja tiksanos ar Almerisu un divainos notikumus, kas bija vinu atvedusi uz piramidu.
        - Almerisa - ta ir ta pati Nuita un Valerija, - uzmanigi noklausijies, piebilda Amenhoteps.
        - Ja, un Tea ir atkaliemiesojusies Erikso, - atbildeja Ricards.
        Amenhoteps noliedzosi pakratija galvu.
        - Erikso ir seit, mana tuvuma. Ta ir spitiga un nepaklaviga dvesele. Likteniga milestiba uz tevi vinu aizrava, un es vinu sodiju pec nopelniem. Es milu Erikso, un ta ir mana vieniga vajiba, kuru parvaret man nepietiek viriskibas. Ta ka Erikso mani satrauca un trauceja stradat, es vinu iemidzinaju, un vina gul paris solu attaluma no sejienes.
        - Piedod man, skolotaj! Es neuzdrikstos apsaubit tavus vardus, bet lauj man noradit uz daziem apstakliem, - samulsis un apjucis teica Ricards. - Almerisa, kas visu tik labi zinaja, teica, ka Tea esot ta pati Erikso. Tagad, kad esmu atguvis atminu, varu drosi apgalvot, ka Tfea ir vinas dzivs portrets.
        Tumss sartums ielija maga bronzas krasas seja, un vina uzacis bargi savilkas.
        - Iesim un tulit parliecinasimies! - vins aizsmacis skarbi noteica.
        Pa sauru koridoru, kuru Ricards vel nebija redzejis, abi iegaja pazemes zale. Tas vidu Ricards parsteigts ieraudzija sfinksu, kuru pats kadreiz bija izkalis un kurai bija vina sejas vaibsti.
        Amenhoteps piestiprinaja lapu pie sienas un, uzlecis uz cokola, iedarbinaja atsperi, kas bija paslepta lotosa zieda.
        Kad sleptuve atveras, abi alkaini noliecas par to. Vinu prieksa, parklats ar sudrabotu autu, guleja sievietes kermenis.
        Amenhoteps norava parsegu, un no vina krutim izlauzas nikns kliedziens. Erikso izskatijas pec lika, tomer, par spiti naves balumam un melnajiem rinkiem ap acim, vina bija briniskiga. Maiga un caurspidiga, ietita garajos zeltainajos matos ka apmetni, vina guleja ka dizena makslinieka sapna iemiesojums.
        Amenhotepa acis gaileja dusmas. Vins aptaustija kermeni un teica:
        - Almerisai bya taisniba! Izmantodama to, ka saikne starp astralo kermeni un materiju kluvusi vajaka, si spitiga dvesele ir uzdrosinajusies tik loti attalinaties, ka spejusi iemiesoties jauna kermeni un tadejadi saraut lielako dalu saisu, kas vinu se tureja. Vel nedaudz piepules, un vina butu atbrivojusies pilnigi. Bet es vinai nedosu tam laiku! Es piespiedisu so nodeveju atgriezties sava miesiskaja apvalka, kas, par laimi, vel nav bojats, un iemacisu klausit savam pavelniekam!
        Ricards kluseja un nenoversa skatienu no Erikso. Vins apzinajas, ka pat saja naves izraisitaja nekustiguma vina ir tukstoskart dailaka gan par Teu, gan Almerisu un ka jutu reibums, ko si sieviete vienmer bija vina izraisijusi, atkal sak mosties.
        - Skolotaj! - vins sausmas iekliedzas. - Apstajies! Lauj man aiziet, pirms Erikso atmostas. Esmu vags cilveks, un kardinajums ir jo lielaks tapec, ka vina mil mani. Vina var mani piespiest aizmirst, ka pieder tev, un pateicibas vieta par tavu viesmilibu es klutu par nodeveju.
        - Nomierinies! - atbildeja Amenhoteps, uzlikdams roku vinam uz pleca. - Erikso ir tev bistama vienigi tad, ja tava tuvuma nav tas, ar kuru tevi saista tira un nesaraujama milestiba. To otru, kuru sauc par Nuitu, Valeriju vai Almerisu, es atsauksu atpakal no izplatijuma, kur lidinas enas, un atdzivinasu. Tu busi laimigs vinas apskavienos, un Erikso telam par tevi nebus nekadas varas. Ta ka nomierinies un uzticies man. Tacu vispirms es velos atgriezt s^ja kermeni grecinieces dveseli, grecinieces, kura iedomajas, ka spej no manis aizbegt.
        Galvu nolaidis, Ricards sekoja magam, kas vinu atstaja sava istaba, licis tur pagaidit.
        Ricards tulit pat aizmiga. Vinu pamodinaja Amen- hotepa balss. Mags paveleja Ricardam, lai nak vinam lidzi. Abi devas uz pazemes zali, kur staveja sfinksa.
        - Panem kermeni un seko man, - teica Amenhoteps. - Pats es to nevaru nest, jo tas jau ir sairsanas fluida apnemts.
        Uzmanigi pacelis Erikso trauslo kermeni, Ricards to nesa, ka bija pavelets. Vina rokas drebeja, kaut gan nasta bija loti viegla. Ja meitenes lokanie locekli nebutu tik auksti un pati - tik bala, varetu likties, ka vina ir aizmigusi.
        Vini gaja pa jaunu, Ricardam nepazistamu celu, kur galerijas un koridori krustojas ka labirinta, lidz beidzot sasniedza apalu istabu, ko apgaismoja pieci lieli un augsti gaismekli, kuru bronzas traukos dega smaragdzala uguns.
        Istabas vidu bya paaugstinajums, uz kiiru veda vairaki pakapieni. Uz ta atradas melni drapeta zema gulta. Uz auduma, kas klaja pakapienus, spilvenus un pasu gultu, bija izsutas kaut kadas zimes un hieroglifi. Ap gultu staveja septini trijkaji, kuros jau bija saliktas ogles, sausas zalites un svekaina koka pagales, kas bya apbertas ar baltu pulveri.
        - Noliec vinu gulta un novelc dranas! - aprauti paveleja Amenhoteps.
        Ricards klusejot paklausija. Skita, ka vinam vairs nebija savas gribas. Tikai viena skumja doma: Ko Amenhoteps ar meiteni daris? gaileja vina izmocitajas smadzenes. Ricards iekseji triceja, kad norava no meitenes kermena pedejos apgerba gabalus.
        Pa to laiku Ainenhoteps novilka savu garo audekla tuniku, atstadams vienigi audekla jostu, kas apnema vina gurnus.
        - Nostajies tur! - teica mags, noradidams Ricardam uz vienu no ellas gaismekliem, pret kuru tad ari jaunais virietis atslejas.
        Amenhoteps atvera palielu laditi, kas staveja uz pakapieniem, iznema no tas zizli ar septiniem mezgliem un aizbaza to aiz jostas, tad nelielu maisinu ar sarkanu pulveri, ko iebera visos septinos trijkajos, un visbeidzot - kausu un nelielu pudeliti.
        Mags ieleja kausa skidrumu, kas atradas pudelite, tulit pacelas biezi tvaiki un bija dzirdama burbulo- sana. Iztuksojis kausu, vins panema krita gabalu, ko bija noglabajis aiz jostas, un novilka ar to apli, kura ietvera gulasvietu, septinus trijkajus un sevi pasu.
        Ricards nenolaida no vina acis un ar sausmam veroja, ka mainas maga izskats. Vina kermenis kluva sarkanigs, zem adas, skiet, teceja nevis asinis, bet gan uguns, no pirkstiem pluda gaismas stari, elpa lidzinajas ugunigam mutulim. Viss kermenis drebeja un raustajas ka drudzi, bet. ikvienas kustibas rezultata uzvirmoja tadi ka purpursarti vilni, kas naca no locekliem un ekstremitatem. Visbeidzot, uz visa, kam mags pieskaras, palika fosforiscejosi plankumi.
        Satveris zizli ar septiniem mezgliem, Amenhoteps saberzeja to starp delnam. Zizla gala paradijas liesma, un taja pasa mirkli iedegas ari visi trijkaji, turklat katra gaileja citas krasas liesma. Kopa tas veidoja septinas varaviksnes krasas.
        Uguns meles, celdamas augsup, veidoja savdabigu velvi virs Erikso nekustiga kermena, apgaismojot to ar daudzkrasainiem stariem, kuri gan brizam savijas, tacu nesapluda viena veseluma.
        Tad Amenhoteps saka rami dziedat kadu divainu dziesmu, kas briziem skaneja varenak, briziem pargaja vieglos cukstos. Zizli vins grieza sev virs galvas, bet ar otru roku, ka likas, radija kaut kur taluma.
        Sgga bridi vins bija neparasti skaists ar savu fos- foriscejoso kermeni, virs galvas degoso zilbinoso liesmu un nesatricinamas gribas izteiksmi, kas staroja vina skatiena.
        Peksni pie Amenhotepa kajam paradijas viegli dumi. Zeme drebeja, un specigas, svelpjosas veja brazmas satricinaja istabas sienas. Negaidita vajuma pievarets, Ricards piekeras pie bronzas gaismekla. Visa kermeni iepluda svina smagums. Vins jutas ka paralizets, tomer apzina ne uz mirkli neaptumsojas - vins visu redzeja un dzirdeja ar tadu ka slimigu jutigumu.
        Tad atskaneja specigs graviens, un Ricardam likas, ka istaba it ka atraujas no savas vietas un sak griezties neaptverama atruma. Skita, ka ta ir pacelusies gaisa un svelpjot drazas cauri izplatijumam. Sienas un griesti izgaisa peleciga dumaka, ko caurauda zibens sautras. Uz sa fona vel skaidrak kluva redzams zem uguns velves gulosais Erikso kermenis un Amenhoteps, kas lidzinajas sakaitetas dzelzs statujai. Nespedams izturet zilbinoso gaismu, ko izstaroja si aina, Ricards aizvera acis.
        Galvu reibinosais lidojums cauri izplatijumam vel aizvien turpinajas, bet pec kada briza kustiba kluva lenaka, tad pavisam izbeidzas. Ricards atvera acis.
        Parsteigts vins veroja ainu, kas paveras acim. Viena no pazemes istabas sienam bija pazudusi, un, it ka veidojot sis telpas turpinajumu, tai bija pievienojusies cita, Vato stila grezni iekartota istaba. Pie griestiem karojas lampa ar sartu abazuru, lejot maigu gaismu uz mebelem, tualetes galdinu, kas bija drapets ar mezginem, un spoguli sudraba rami, grafa gerboni un gultu ar izsutajiem spilveniem, kura guleja jauna meitene, iesligusi smaga un nemieriga miega.
        Ricarda sirds it ka apstajas. Vins acumirkli pazina so istabu - ta bija Teas gulamistaba, bet tur, aiz pusatvertajam durvim, atradas vinas darba kabinets. Pati Tea locijas un steneja savos zida palagos. Dazus solus no vinas atradas drumais melnais paaugstinajums, uz kura guleja Erikso nekustigais kermenis.
        Ricards instinktivi apzinajas, ka janotiek kaut kam sausmigam, ka Teai draud naves briesmas. Bailes, zelums un milestiba uzvirmoja vina dvesele. Vinam gribejas kliegt, mesties pie Teas un glabt vinu, tacu visi pulini bya veltigi. Ricards nespeja izdarit nevienu kustibu, no vina aizznaugta kakla neizlauzas neviena skana. Ricardam skita, ka pasa nespeks vinu nosmaces. Vins redzeja, ka Amenhoteps ieiet Teas istaba, atmet nost segu, pacel jauno meiteni un nes uz paaugstinajumu. Ar vienu roku turedams Teu, ar otru vins norava tai batista naktskreklu. Tad, izvilcis no jostas dunci, kura asmens, likas, darinats no liesmas, kas vijas un dzirksteloja, vins iedura to Teas krutis lidz pasam spalam. Izvilcis dumojoso nazi, vins to ietrieca Erikso kermeni.
        Tfea nekustigi guleja maga rokas. No bruces vinas krutis pluda kaut kads divaini dumojoss, asinim lidzigs sarkans skidrums. Amenhoteps pacela savu upuri ta, lai si dzivinosa straume kristu uz Erikso kermeni, kas driz vien kluva maigi sarts, turpreti Teas kermenis saka lidzinaties likim. Kad si straume izsika, Amenhoteps plakaniski piespieda nazi pie bruces, un ada mirkli kluva pilnigi vesela. Iznicinajis duriena pedas ari uz Erikso kermena, mags iemeta Tfeas kermeni gulta. Taja pasa mirkli melna caurspidiga siena noskira abas istabas.
        Amenhoteps pacela zizli un atsaka dziedat, bet istaba sakustejas. Ka caur miglu Ricards redzeja Kron- burgas pils tornus un darzus, pec tam viss izgaisa. Vini ar svelpjosu skanu brazas izplatijuma, lidz atkal sajuta grudienu. Galvu reibinosa kustiba tulit pat norima, un viss ieguva savu ieprieksejo izskatu.
        Taja pasa mirkli Erikso necilveciski iekliedzas. Tad vina piecelas sedus un piespieda abas rokas pie sirds. Kadu bridi nekustigi sedejusi, ka slapdama, ar plasi ieplestam acim, vina peksni ieraudzija Amenhotepu.
        Pazinusi magu, Erikso ar smagu vaidu atkrita atpakal.
        Amenhoteps staveja un veras vina nicinajuma pilnam acim. Tajas staroja lepna savas varenibas apzina. Vins valdya par dabas spekiem un vadija tos pec savas velesanas. Kurs gan driksteja pretoties vina gribai?
        Tad mags nesteidzigi uzvilka savu garo tuniku, savaca un iesledza lade mantas. Piegajis pie Erikso, kas vel aizvien sedeja, aizklajusi seju ar rokam, vins mierigi un ar vieglu ironiju teica:
        - Nodeveja! Tu iedomajies, ka vari mani ignoret. Ta vieta, lai seit gaiditu, kamer es pabeidzu svarigu darbu, tu ieguvi jaunu kermeni, ceredama no manis aizslidet un sasniegt merki, uz kuru tu neatlaidigi tiecies, un proti: iegut cilveku, kuru tu mili, bet kurs tevi nemil. Tu aizmirsi vienu - to, ka tu esi mana lieta, kurai neviens nekad nepieskarsies bez manas atlaujas. Ka redzi, tavai dveselei nacas atstat nolaupito kermeni un atgriezties saja. Tagad es tevi piesaistisu ar daudz varenakam saitem. Pagaidam dzivo man piederosaja piramida. Tev es seit radisu pili un visas zemes dzives baudas. Tacu sargies velreiz mani piekrapt! Tas tev dargi maksas.
        Erikso pacela galvu un klausijas, verdamas vina naidpilnam acim.
        - Noladetais! - aiz satraukuma drebosa balsi vina iekliedzas, strauji pielekdama kajas. - Macitais laupitajs! Tu esi sagrabis sava vara cilveku, lai vinu mocitu, padaritu par savu lietu, atnemtu vinam visas likumigas tiesibas. Es tevi ienistu un nicinu! Lai kadas vazas tu izdomatu manis piesaistisanai, es tevi ienistu, es aizbegsu un izdarisu visu iespejamo, lai atbrivotos no tavas tiranijas! Ja pastav debesu taisna tiesa, tad driz ta daris galu taviem noziegumiem.
        Saja mirkli vina ieraudzija Ricardu, kas vel aizvien staveja ka piedzeries, atspiedies pret bronzas gaismekli, un ar izbrina un prieka saucienu metas vinam ap kaklu.
        - Ricard, glab mani!.. Paglab mani no vina! - izmisigi kliedza Erikso.
        Amenhoteps zobgaligi partrauca vinu:
        - Tu veltigi ceri, ka vins glabs tevi. Vins vienmer ir devis prieksroku Nuitai. Tagad vins to ir atradis, iemilejis un, kamer tu vinu gaidiji ka savu ligavaini, apprecejis tavu sancensi.
        Erikso nobaleja un atkapas.
        - Vai sis briesmonis runa patiesibu? - vina jautaja.
        Ricards nokara galvu. Saja bridi Erikso vinam
        skita dailaka un iekarojamaka sieviete pasaule. Pat atminas par Almerisu baleja un gaisa sis jaunas sievietes valdzinajuma prieksa.
        Amenhoteps pieliecas pie Erikso un iecuksteja vinai ausi dazus vardus, kurus Ricards nevareja saklausit. Meitene nobaleja un, drebedama sausmas, paskatijas uz vinu. Tad, atri pagriezusies, izskreja no istabas.
        - Iegaume, Rameri, ka Erikso pieder tavam skolotajam un labvelim! - turpinaja mags, smagi uzlikdams roku vinam uz pleca. - Lai uzturetu tevi nelokamibu, es turesu doto vardu un palidzesu tev atgut to, ar kuru tevi saista magiskas laulibas saites. Tava Almerisa atdzims. Sobrid tev loti nepieciesama atputa, jo tas, ko tu redzeji, ir parak specigi iedarbojies uz taviem nerviem.
        - Ja, tiesa, - atbildeja Ricards, slaucidams no pieres sviedrus. - Sobrid es patiesi nezinu, kas ar mani noticis: vai esmu zaudejis pratu, vai sapnoju, vai ari viss redzetais ir neticami brinumi.
        Amenhoteps pasmaidija.
        - Tu neesi nedz zaudejis pratu, nedz sapno. Tas, ko tu redzeji, ir nevis brinumi, bet gan dabas speku izpausme, pareizak sakot, prasme tos vadit, ko neprot darit taja tumsonigaja materialaja pasaule, no kuras tu esi atnacis.
        Ricards bija galigi zaudejis jebkadu laika izjutu. Pec neparastajiem notikumiem, kurus bija piedzivojis, vins ciesi aizmiga, un pats velak nevareja pateikt, cik ilgi bija gulejis. Vina pulkstenis bija apstajies, un Sya divainaja un nemainigaja apgaismojuma nebija ne dienu, ne naksu. Profesoru vins vairs neredzeja, bet atstat ieradito istabu neiedrosinajas, tapec aizvadija laiku kaut kada apatija. Punduris, kas vinu apkalpoja, pasniedza pusdienas, kas allaz sastaveja no augliem, kukas, piena un medus.
        Tacu Ricards nejuta izsalkumu. Vinu grauza skumjas un nemiers. Galva druzmejas Teas, Erikso un Almerisas teli. Pirma, ja vien vins to nebija nosapnojis, bija mirusi, un vins pats bija sis slepkavibas aculiecinieks. Kas notiks ar otro? Kadas jaimas vazas izgudros mags, lai piesaistitu sev upuri? Visbeidzot - vai atdzims Almerisa, ka mags bija apsolijis? Tas likas pilnigi neiespejami, bet vai tad Amenhotepa varenibai ir kadas robezas?
        Iegrimis domas, Ricards bija aizsedzis seju ar rokam un nepamanija, ka ienacis Amenhoteps. Pedejais uzlukoja vinu ar savu domigo skatienu, tad, uzlicis roku Ricardam uz pleca, smaididams teica:
        - Ja, manai varenibai ir robezas. Ta beidzas tur, kur beidzas manas zinasanas par likumiem, kas parvalda dabas spekus un vielas, no kuram veidots Visums. Zinasanas, kas tev skiet bezgaligas, isteniba ir loti ierobezotas, un es esmu tads pats so likumu vergs ka tu, kaut ari man to darbiba ir daleji zinama, savukart tev tie vispar ir svesi. Bet tagad iesim! Es turesu doto solijumu un palidzesu tev atgut miloto sievieti.
        Ricards parsteigts ieveroja, ka vini atkal iet pa vinam nepazistamu pazemes dalu. Vins ieraudzija milzigu zali, kas bija piepildita ar dargiem kulta prieksmetiem. Seit bija gan briniskigi zelta kalumi, gan visdazadako formu vazes, mistiski simboli un nekad neredzetas formas ladites, gan ari paklaju un dazadu audumu saini un papirusa tistokli. Tas viss simetriskas rindas bija izkartots plauktos.
        - Seit jums ir ists muzejs! - secinaja Ricards.
        - Ja, jusu laika zinatniekiem butu interesanti apskatit so kolekciju. Saja nepieejamaja sleptuve novietoti pasi vertigakie Egiptes dargumi, tacu diez vai zinkarigajiem tik driz izdosies seit ieklut, - atbildeja Amenhoteps, vedinot talak savu celabiedru, kura bija pamodies arheologs un kurs nezina bya apstajies.
        Beidzot vini nokluva apala un pavisam tumsa zale. Kad Amenhoteps iededza lapu, Ricards ieraudzeja, ka telpas vidu uz augsta cokola stav liela parklata statuja.
        Amenhoteps nospieda atsperi, un cokola tulit atveras sauras durvis, atsegdamas acim lejupejosas kapnes. Beidzot mags apstajas pie bronzas durvim im nodzesa lapu. Bridi vini atradas pilniga tumsa, tad durvis bez troksna atveras, un parsteigtais Ricards ieraudzija grotu ar mirdzosam sienam. Visapkart valdija tada pati nenosakamas izcelsmes gaisma ka visur citur, vienigi seit ta bija specigaka un ar spilgtaku zilganu nokrasu. Gaisa vilnojas kaut kadi tvaiki, kas nelava skaidri saskatit attalakos prieksmetus un spriest par grotas apjomu.
        Amenhoteps izvilka aiz jostas aizbazto zizli ar septiniem mezgliem tin atri un energiski uzvilka ar to gaisa krustu. Gaisu parskela zibens, un no zemes saka plust biezi dumi, kas visu aizsedza. Kad tie daleji izklida, Ricards ieraudzeja, ka stav pie tada ka liela apala loga, pa kuru bija redzama meness gaisma sligstosa kapseta - ta, kura bija apglabata Almerisa. Vins redzeja balto marmora krustu, kura pakaje, piespiedis galvu pie apbedisanas urnas, celos bija nosli- dzis raudoss marmora genijs, redzeja ziedus, kas auga pie monumenta. Naksnigaja veja klusu salca koki. Zem tiem atradas solins, uz kura vins bija pavadijis tik daudzas stundas, sapnodams par aizgajeju.
        Un tas viss bija tik tuvu, ka skita - atliek vienigi izlekt pa so divaino logu, lai noklutu iekspus aizslegta rezgu zoga. Peksni Ricards nodrebeja. Mazaja, smiltim nobertaja lauktimina pieminekla prieksa paradijas Amenhoteps. Vina baltas dranas vietam klaja fosforis- cejosi plankumi, ap galvu mirdzeja plats gaismas aplis, un bya skaidri dzirdams, ka vins kada nezinama valoda izrunaja magiskas formulas.
        Mags turpinaja kratit savu zizli, un skita, ka vins zime ar to debesis kabalistiskas zimes, kas uguniga veidola paradijas virs kapa, metot sarkanu atblazmu uz balta marmora.
        Peksni spoza zibens sautra parskela tumsas debesis. Kapa pieminekli apspideja tada ka ugunsgreka atblazma, tad tas ar spradzienam lidzigu troksni saskelas. No izveidojusas spraugas pacelas balts, lodei lidzigs makonis, kas griezdamies saka parvietoties loga virziena. Kaps un ta apkartne izgaisa.
        Pec mirkla grota atguva savu ieprieksejo izskatu. Tacu lidzas Amenhotepam virpuloja baltais makonis, kura saka iezimeties Almerisas augums. Vinai mugura bija kaut kas gaiss, mati brivi vilnojas. Vina dusmigi uzhikoja magu, kas, pacelis roku, skiet, caururba viziju ar savu skatienu.
        - Nac surp, Nuita, Valerija, Almerisa, un ienem savu vietu lidzas cilvekam, kuru tu mili un kurs mil tevi. Es apveltisu tevi ar miesu, ar dzivigo siltumu un speju just ar visam tavas butnes sunam. Baudi dzives un milestibas prieku!
        Amenhotepam runajot, Almerisa aizvien vairak materializejas. Vinas vaigi un lupas ieguva sartumu, bet acis atgriezas kadreizejais mirdzums. Atskaneja vinas maiga un apslapeta balss, kas tobrid drebeja dusmas:
        - Ka tu iedrosinies izsaukt mani ar tadu speku, ka izraisi nekartibu mana astralaja butne? Tas, ko tu velies man dot, ir ilgu objekts vienigi tiem, kuri vel alkst dzivot. Es jau esmu uzvarejusi navi! Esmu jau izgajusi caur drumajam nezinas durvim, kas mani biedeja tad, kad vel ar visu dveseli alku dzivot kopa ar savu viru. Tagad ir par velu! Nave ir saravusi miesisko saikni, kas mus satureja kopa. Esmu izbaudijusi atbrivosanas prieku, nometusi materijas caulu un iepazinusi tos dizenos likumus, kuri ar ciesanam un navi virza mus uz pilnveidosanas celu. Es nevelos, lai tu man atnem to, ko esmu jau ieguvusi!
        - Almerisa! Almerisa! - sauca Ricards, izstiepdams vinai preti rokas. - Vai esi parstajusi mani milet, ka atsakies no dieviskas veltes - dzivibas?
        - Ne, ne, es milu tevi vairak neka jelkad agrak! Bet tiesi tadel, ka manas acis ir kluvusas redzigakas, es atsakos no sa nodeviga zinatnes kalpa baismigas veltes. Vins gaismas spekus izmanto tumsas lietam un vardarbibai par garu. Nekriti izmisuma! Es tev visu paskaidrosu.
        Turpinadama rimat, Almerisa tuvojas, it ka vinu neatturami pievilktu milota cilveka ludzosais skatiens. Peksni Amenhoteps zibens atruma apvilka ap vinu ugunigu apli. No zemes izsavas liesma. Sarkanigu tvaiku vilnis ieskava Almerisas gaiso stavu un it ka piepildija to ar asinim. Purpursartie tvaiki iesucas vinas sudrabota terpa krokas, bet kermenis kluva sarts un dzivigs. Vinas acis bija aizvertas.
        - Ko tu ar vinu izdariji? - iekliedzas Ricards, gandriz aizmirsis, ka Almerisa ir mirusi un vina prieksa ir tikai tas regs.
        - Vina uznem dzivibas stravas, kas materializes vinas astralo kermeni. Vina bus gars un sieviete, un vinai nebus bistama nedz nave, nedz vecums, - smaidot atbildeja Amenhoteps.
        Almerisai apkart apvilktais aplis saka dzist, tad mags piegaja pie sievietes, pacela vinu un noguldija gulta.
        Tikai tagad Ricards pamanija grota gultu un dazus kreslus. Pie sienas staveja septini caurspidigi skapji, kas bija darinati no kristalam lidzigas vielas. Katra no tiem bija dazadas krasas krukas: smaragdzalas, rubinsarkanas, salirzilas, zeltitas, un no tam visam pluda daudzkrasaina fosforisceta gaisma. Plauktos rindojas dazadi kausi un trauki.
        Amenhoteps panema vienu no kausiem un piepildija to ar kadu vielu, kas tulit pat uzliesmoja un kadu bridi dega ar zilbinosi spozu liesmu, kas pec tam apdzisa, izplatidama patikama un dzivinosa aromata dumus.
        Nolicis kausu uz galda lidzas gultai, mags atkapas atpakal. Saja bridi Almerisa atvera acis un izslejas. Tagad vina bija pilniba atguvusi dzivas sievietes izskatu.
        - Nelietis! - vina teica aiz dusmam drebosa balsi. - Tu izmanto savas zinasanas noziedzigiem eksperimentiem. Tu velies mani pazemot, tapat ka tevi pasu pazemo tava netira kaisliba pret Erikso. Bet es nedzersu tavu bruvejumu.
        Almerisa ar asu kustibu apgaza dumojoso kausu - ta saturs izlija uz gridas un iztvaikoja.
        - Esmu stipra! Es visiem spekiem pretosos asinu kardinajumam, ar kuram tu esi piepildijis manas dzislas, un neaptraipisu savu liliju vainagu.
        Redzot nokrituso kausu, maga seja uz mirkli paradijas naidpilna izteiksme.
        Almerisa pagriezas pret Ricardu, kura acis atspogulojas dzils satraukums, un teica:
        - Neskumsti, milotais! Saproti, ka es tev nevaru but nekas cits ka vien dargas atminas.
        Kamer vina runaja, Amenhoteps iznema no nisas trijkaji ar oglem. Viens paveloss zests - un ogles uzliesmoja. Panemis vienu no krukam, vins dalu tas satura izleja uz oglem, kur tulit uzsavas zila liesma, bet otru dalu uzslakstya Almerisai. Vina izmisigi iekliedzas, atri saka balet, kust un beidzot parvertas spoza zeltita uguntina.
        - Spitiga! Spigulo seit ka malduguns, kamer liesmu, kas tevi klaj, nebus aprijusi milestibas uguns un kamer tu nebusi iegremdejusies saja kausa un neklusi par sievieti garu, par kadu es tevi izveidoju!
        Vinam atbildeja vaja, tikko sadzirdama balss:
        - Es lugsos un par spiti savai nezinasanai busu varenaka neka tu, savu zinibu apbrunots, jo ta dieviska uguns, kas ir mani, paklaujas daudz augstakiem un varenakiem likumiem.
        Ricards memas sausmas uzlukoja magu, bet tas, skiet, neko neieveroja.
        - Iesim! - vins teica. - Tfev ir laiks atgriezties sava istaba, bet man jastrada. Atceries: no manis jabaidas vienigi tiem, kuri nodod manu uzticibu. Ikvienu es sodu un apbalvoju atbilstosi tam, ko vins ir pelnijis.
        Ricards neko neatbildeja. Ap sirdi vinam bya smagi, un kakls likas ka aizznaugts. Pec briza Ricards jau bya sava istaba un sev par lielu parsteigumu sastapa tur profesoru.
        - Ber, beidzot jus esat uzradies! Kur jus bijat visu so laiku? - jautaja barons, paspiezdams roku savam draugam.
        - Kur gan citur ka saja noladetaja pelu slazda! Kas attiecas uz laiku, tad tikai velns zina, cik ta ir pagajis, kops mes atrodamies seit, - atbildeja profesors, acimredzami budams ne visai laba oma.
        - Ari es atzistu, ka daudz pratigak butu bijis palikt Aleksandrija neka iesaistities tik neticama piedzivojuma, - noputas Ricards. - Bet, kas izdarits - izdarits, tur nekas vairs nav labojams. Labak pastastiet, kur jus bijat un ko redzejat! Es sodien gaju cauri muzejam, kas liktu arheologiem palekties, ja vien viniem rastos iespeja to skatit.
        - Ari es esmu redzejis daudz interesantu lietu, nedrikstedams tas izbaudit, jo seit valda sapratigas ekonomijas princips: paradit briniskigu cepeti, laut to paostit, bet nelaut est.
        - Kurs bija tas, kas lika jums ciest tadas Tantala mokas? - smiedamies jautaja Lejerbahs.
        - Jusu dargais Amenhoteps un vina draugs, ar kuru vins mani iepazistinaja, lai tas man iemacitu senegiptiesu valodu. Tacu es nevareju sadraudzeties ar so kungu! Vina acis bya redzams tik nekaunigs izsmiekls, ka ka man niezeja rokas un es ludzu Amenhotepu, lai vins iedod palasit kaut ko noderigu manai nakamajai gramatai. Vins piekrita, tomer pirms tam pajautaja, vai esmu pietiekami labi apguvis hieroglifus, lai iedzilinatos tik senos dokumentos. Atbildeju, ka vairak neka trisdesmit gadus petu hieroglifus un uzskatu sevi par spejigu atsifret jebkuru uzrakstu. - Tada gadijuma nemiet! Jus seit atradisit Egiptes vesturi kops pasiem tas pirmsakumiem, ka ari zinas par Indija notikuso revoluciju, kas izraisija emigraciju. Es vinam pateicos un keros pie darba. Jus, Lejerbah, sapratisit manu velesanos uzzinat jaunus faktus par cilveces pastavesanas sakumposmu, bet kada bija mana vilsanas un dusmas, kad ieraudziju, ka neesmu spejigs saprast ne varda, - pabeidza profesors, nikni atkrizdams gulta.
        Ricards dzili ievilka elpu. Vins saprata drauga sarugtinajumu. Ari pats jutas ka izsists no sliedem saja divainaja un anormalaja pasaule.
        Atkal aizriteja kads laiks, kura garumu Ricards nespeja noteikt, tomer domaja, ka pagajusas vairakas dienas. Profesors pazuda. Erikso vins neredzeja, tapat ari Almerisu. Baronu parnema dzilas skumjas, tapec vins bija loti apmierinats, kad sudrabainais un tricosais zvans pavestija, ka vinu gaida Amenhoteps. Mags izskatijas cienigs, koncentrejies un terpies greznak neka parasti. Vina krutis rotaja dargakmeni, bet uz pieres zelta trijstura vidu mirguloja briljanta acs.
        - Es tevi pasaucu, lai tu butu liecinieks manam laulibam ar Erikso, - pazinoja Amenhoteps.
        Ieverojis, ka Ricards nodreb un izbrinits lukojas vina, mags piebilda:
        - Es velos atpusties no sava gadsimtu ilga darba un gribu iegut delu, kas butu manis cienigs skolnieks un manu zinasanu mantinieks.
        Negaididams atbildi, Amenhoteps izgaja. Nolaidis galvu, Ricards vinam sekoja. Vins tagad baidijas no maga, un vina sirds dzilumos brieda asa nepatika pret to.
        Istaba, kura vini ienaca, bija pilnigi tuksa, iznemot tas vidu stavoso trijkaji. Uz sienam bija uzzimetas kabalistiskas zimes.
        Gandriz taja pasa bridi pa pretejam durvim ienaca Erikso pundurites pavadiba. Vina bija terpusies gara tunika ar sudrabaina auduma plivuru. Jaunas meitenes kaklu, jostu un rokas rotaja neaprakstamas vertibas darglietas. Zeltitajos matos duseja vainags no baltiem ziediem ar fosforiscejosu auglenicu.
        Nekad vel Erikso dailums nebija izcelies tik spozi, tomer vinas klasiskajos sejas pantos bija it ka sastingusi izmisuma izteiksme. Vinas acis bija nolaistas.
        Ricarda sirds iepukstejas straujak. Vins atkal sajuta to valdzinajumu, kadu izstaroja Tea, liekot aizmirst Almerisu un radot mezonigu greizsirdibu uz Amenho- tepu.
        Pat nepaskatijies uz vinu, Amenhoteps satvera Erikso aiz rokas un pieveda pie trijkaja. Tad vins virs sa kvepinama trauka savienoja savu un Erikso roku, un tulit no trijkaja uzsavas liesma. Erikso iekliedzas un atleca atpakal. Uz vinas pirksta bija paradijies gredzens ar neparasti mirdzosu purpurkrasas akmeni.
        - Es savienoju tevi ar sevi caur izplatijuma uguni.
        Sargies parkapt likumu, kas vada so briesmigo stihiju, jo citadi tu sanemsi bargu sodu! Kas attiecas uz tevi, - Amenhoteps pagriezas pret Ricardu, - tad, lai parvaretu neskisto velmi, kadu tev iedvesusi tava skolotaja labestiba, ej pie Almerisas, ar kuru esi saistits magiskajam laulibas saitem. Ja tev izdosies pierunat vinu, lai atgriezas pie tevis, jus iziesit no sejienes bagati un neatkarigi, lai ilgus gadus bauditu harmonisku milestibu. Ej, izmanto savu varu un neiedrosinies man radities acis, kamer tavs meginajums nebus vainagojies ar panakumiem.
        Ricards nodrebeja zem maga pavelosa skatiena un ka automats devas uz istabu, kur atradas aizklata statuja. Tur vins kadu bridi saubijas, tad tikpat mehaniski nospieda atsperi, kas atvera durvis, un kapa leja pa kapnem.
        Pazeme bija apgaismota, bet Ricards to pat nemanija. Ka automats vins piegaja pie gultas, bezspecigi atkrita taja, lai tulit pat iesligtu navei lidziga miega.
        Pamodies vins parbijas, kad ieraudzija, kur atrodas. Ricards neatcerejas, ka seit nokluvis, bet vina smadzenes notika kaut kas slimigs. Ar smagu noputu Ricards atkrita gulta im abam rokam saspieda galvu, meginadams sakartot savas domas. Vins katra zina nebija sajucis prata un nesapnoja, tomer viss apkart notiekosais lidzinajas divainiem murgiem. Ja, si bija ta pati grota, kur mags izsauca Almerisu un pec tam parverta liesma. Luk, skapji ar daudzkrasainajam krukam, kas piepilditas ar nezinamiem skidrumiem. Tur ir kvepinamais trauks ar kausu, kura Almerisai vajadzeja iegremdeties, lai klutu redzama un taustama. Ricards piecelas, piegaja pie trijkaja un apskatija neparasto skidrumu, tad atkal apsedas uz gultas. Vins bija skumjs; vins mira aiz slapem, bet baidijas jel kam pieskarties. Ricards bija iegrimis savas domas, kad peksni uz galda sev lidzas ieraudzija vina kausu un nolema iedzert paris malcinus: vins bija lielisks, tadu vins jau bija dzeris pie Amenhotepa, un Ricards ar baudu iztuksoja pusi kausa. Peksni vins satrukas: grotas dziluma paradijas zilganzeltaina uguntina, kas tuvojas vinam un
beidzot apstajas uz kausa malas.
        Ricards to zinkari veroja, lidz pasa vidii saskatija divus tumsus punktinus, kas divaina karta lidzinajas cilveka acim.
        - Almerisa, vai ta esi tu? - skumigi nomurminaja Ricards.
        Uguntina ietricejas, un tad veja vesmai lidziga balss atbildeja:
        - Ja, ta esmu es! Es loti ciesu.
        - Kapec labpratigi ciest? Tu vari klut par sievieti un but laimiga.
        - Es nevaru klut par sievieti, jo esmu tikai gars, kas tevi mil - mil patiesi, nemateriali. Tas, ko vins velas mums dot, ir nevis laime, bet gan pagrimsana un greks.
        Ricardu parnema neaprakstamas jutas.
        Vina, liekas, ar jaunu speku atdzima Almerisas iedvesta milestiba, bet vienlaikus tai piejaucas neapturamas alkas pec brivibas. Vins nespeja aizmirst maga vardus: ja Almerisa klus par sievieti, tad vini abi pametis piramidu.
        Uzlecis no gultas, Ricards pastiepa abas rokas uguntinas virziena.
        - Ko tu runa par greku un navi, ja tas viss vairs neeksiste! - vins ludzas. - Amenhoteps atdeva tfev dzivibu un apsolija mums laimi, milestibu, neatkaribu un brivibu. Ko vel tu vari veleties? Pirms naves tu man teici: Ak, cik smagi ir mirt, kad dzive ir tik briniskiga! Un tagad, kad starp mani un tevi atrodas vienigi sis kvepinamais trauks, tu bedz no manis un atbildi uz manu milestibu ar aukstiem vardiem. Man tacu galu gala ir tiesibas uz tevi!
        Jutu parnemts, Ricards metas uz prieksu un centas satvert ar rokam uguntinu, kas supojas un kapas atpakal.
        Ar strauju kustibu Lejerbahs apgaza trijkaji un kausu, skidrums izlija, talu izslakstidams ugunigas dzirkstis, kas trapija ari tobrid nekustigajai uguntinai. Ta kluva aizvien blavaka, tad saka plesties plasuma, lidz ieguva Almerisas apveidus. Kad Ricards ar priekpilnu saucienu metas pie vinas, Almerisa atkapas, pacela roku, it ka gribedama vinu apstadinat, un skumji teica:
        - Apstajies un apmierinies, atkartoju, ar manu nemirstigo milestibu - tiro un sveto uguni, kas pardzivo navi un nav atkariga no materijas! Nelauj necienigajam apzilbinat tevi ar savam varenajam burvestibam! Pazidams gaismu, vins izmanto tumsu savos netirajos darijumos. Visbeidzot apvaldi savu egoismu, jo tiesi tas tevi mudina sagandet visu, ko esmu paveikusi savas skistisanas labad.
        Ricards nobaleja un nolaida galvu.
        - Kas notiks ar mums? - vins ierunajas pec isa klusuma briza. - Tagad tu esi dziva sieviete ar miesu un asinim, mums ir japienem kads lemums.
        Viegls troksnis lika Ricardam apgriezties, un vins bija parsteigts, ieraugot Amenhotepu. Maga seja pauda dzilu apmierinajumu.
        - Gods un slava tavai veiklibai, Rameri! - vins teica, divdomigi smaididams. - Ja jus esat reiz vienojusies, tad ari es turesu savu solijumu.
        Skals prieka sauciens izlauzas no Rameri krutim. Beidzot vins pametis so drausmigo piramidu, kura var sajukt prata, atkal elpos lauku tiro gaisu, ieraudzis cilvekus un savu dzimteni, atkal ieklausies ikdienas dzive gan ar tas troksniem un rupem, gan ar brivibu un rosigumu. Ricards tiecas pec iespejas atrak tikt projam no sis iluzoras dzives, projam no siem cilvekiem, kuriem nebija noteikta vecuma un kurus muzdien ieskava sie smacejosie aromati un si pretiga vienveidiga gaisma, kas neatgadinaja nedz saules dzivinosos starus, nedz meness maigo starojumu.
        - Ak, pateicos tev, Amenhotep! - vins iekliedzas, starodams prieka. - Lauj mums atrak aiziet, lauj man aizvest sievu uz dzimteni, uz savu sencu mitni! Es tev loti pateicos par viesmilibu, par paraditajiem brinumiem un par nenovertejamo brivibas velti, ko tu man dava.
        Amenhoteps pakratija galvu.
        - Tu prasi neiespejamo, Rameri! Neviens mirstigais, kas seit dzivs ienacis, vel nav aizgajis no sim sienam Atgriezties pasaule, atceroties seit redzeto, aizliedz musu statuti. Bet, ta ka tu tik loti alksti svaiga gaisa un saules gaismas, tad es tev tos dosu un saskana ar maniem solijumiem nodrosinasu tev greznibu un visus zemes dzives labumus. Iesim!
        Amenhoteps satvera Ricardu aiz rokas un vilka sev lidzi. Barons nodrebeja no maga smalkas, teraud- stipras un ka uguns karstas rokas pieskariena un, nolaidis galvu, kopa ar Almerisu vinam sekoja.
        Vini iegaja gara, saura un tumsa koridora, kura gala mirguloja vara gaisma. Maga dranas, kas tumsa spideja, noradija Ricardam celu, jo s^ja pazemes galerija vareja iet tikai pa vienam. Pedeja gaja Almerisa. Vina klusu pie sevis skaitija lugsanu.
        Peksni no kadas tumsas nisas atdalijas ena. Ta satvera Almerisas roku, un balss cuksteja:
        - Nem so sainiti. To, kas taja atrodas, uzliec uz altara un ta prieksa aizdedz vaska sveci. Pec tam ietriec sev krutis sveto nazi, un tavs gars atbrivosies no miesas, kas tevi sasaista. No savam asinim dumojoso asmeni iedur zeme.
        Ena pazuda. Prieka parnemta, Almerisa paatrinaja soli un paslepa zem tunikas iegareno sainiti.
        Beidzot galerija, kas skita bezgaliga, pagriezas un pec simt soliem beidzas ar sienu. Amenhoteps atvera durvis, un Ricardam seja iesitas tira un svaiga gaisa plusma. Vinu prieksa pletas meness apspidets tuksnesis.
        Pasperis dazus solus, Ricards ieraudzija, ka vini atrodas lielas piramidas pakaje. Taluma videja Gizas sfinksas gigantiskais siluets. Ne, tas nebija sapnis. Vins bija brivs!
        - Pateicos tev, Amenhotep, - teica Ricards, izstiepdams vinam preti rokas. - Tu gribeji mani tikai nobaidit. Paldies, ka lauj man atgriezties dzive.
        - Apklusti! - paveleja mags, lieliem soliem iedams uz prieksu.
        Ricards ka apburts kopa ar Almerisu vinam sekoja.
        Mags apstajas un, pacelis zizli, apvilka gaisa apli. Tulit pat no zizla izsavas uguniga cuska un, apskrejusi iedomatu loku, atgriezas sakumpunkta. Tad Amenhoteps paklanijas uz cetram debess pusem, izrunadams vardus nepazistama valoda un sizdams ar kaju pie zemes.
        Kluva dzirdami apslapeti perkona dardi. Visu aizsedza bieza migla, no zemes izsavas dzeltenas liesmas, un atmosferu piepildija smacejoss aromats.
        Ricardam reiba galva, un vins nosliga uz zemes. Apkart viss drebeja un vilnojas, bet zeme, skiet, saskelas gabalos. Vins dzirdeja udens burbulosanu, pec tam vinam likas, ka supojas vilnos, un tad vins zaudeja samanu.
        Kad Ricards atvera acis, vins guleja svaiga, maiga zale liela vigeskoka pakaje. Netalu no vina, atspiedusies pret palmas stumbru, staveja Almerisa. Vina bija mieriga, un vinas skatiena bija jausama milestiba un skumjas.
        Ricards uzleca kajas, paveras visapkart un no brinumiem apstulba: vins atradas plasa enaina darza. Visos virzienos stiepas rozu krumu, jasminu un puku dobju ieskautas alejas. Taluma bya redzams marmora baseins ar sudrabainu udeni, bet plasas alejas pasa gala greznojas arabu stila celta pils, apzeltita ka rotallieta, vienas emaljas mezgines.
        Atklataja galerya ar slaidam kolonnam bija jau uzklats galds. Kalpi svitrainas tunikas lika uz ta edienus, krukas un grozus ar ziediem.
        Ricards skriesus devas uz terasi, un Almerisa vinam klusu sekoja. Vins uzskreja terase un, izberzejis acis, saka aplukot brinumaino greznibu, priecajas par briniskigo galda servejumu un aptaustija smagas, ar zeltu izsutas purpurkrasas portjeras. Vins atcerejas tuksnesi, lidzenuma neaugligas smiltis, kur atradas Memfisa, un menesi, kas apspideja sfinksu un piramidu. No kurienes seit uzradies sis lieliskais darzs un si brinumaina, karaliski grezna pils?
        Un visas sis bagatibas vinam dava Amenhoteps!
        Ricards priecigi pagriezas pret jauno sievieti, apskava vinu un ciesi noskupstija.
        - Almerisa, mana milota! Atsakies no savam veltigajam mokam! Ja reiz tev atdota dziviba, dzivosim un milesim viens otru! Laime ir parak rets ciemins, lai to dzitu projam tad, kad ta ienakusi musu pajumte.
        Almerisa nepretojas un noskiipstija Ricardu. Vinas lupas paradijas liegs smaids.
        - Lai notiek ta! - vina sacija. - Es milu tevi, un tava laime man ir dargaka par visu. Tikai atlauj man vientuliba noskaitit lugsanu, pirms tev piederu un saku jaunu dzivi. Un vel apsoli man
        - Visu, ko velies! - atbildeja laime starojosais Ricards.
        - Apsoli, ka bez manis tti nepieskarsies siem edieniem, kuri tev skiet tik briniskigi. Tas viss uzburts ar magijas palidzibu, ta ir tuksa miraza, ko var iznicinat viegla pusmina. Briniskiga mitne un sie makslas dargumi - tas ir pagatnes atspulgs, ko atdzivinajusi maga varena griba; un kalpi - tie ir zemakie gari, kas paklausa sava pavelnieka balsij.
        Tacu ticiba un lugsanas ir stiprakas par jebkadu magiju. Tas vadis un noradis mums celu, pa kuru jaiet. Mana milestiba pasargas tevi no visam briesmam.
        - Nomierinies! Ludzies, bet tikai ne parak ilgi, jo es mirstu no izsalkuma. Es tevi gaidisu, - jautri atbildeja Ricards.
        Almerisa iegaja istaba, kas bija savienota ar terasi, un driz vien atrada nomalu telpu. Iegajusi tia, vina aizsledza durvis un, iznemusi sainiti, attina plano balto audumu. Taja bija loti sena kaluma metala krucifikss, neliels gaismeklis, ellas traucins, vaska svece un duncis ar zilonkaula rokturi, kura zilgani mirdzosais asmens bija noklats ar magiskam zimem.
        Almerisa nolika krucifiksu uz galda, iededza gaismekli un sveci un nosliga uz celiem.
        - Kungs Jezu Kristu, zelsirdigais Pestitaj! Iznicini tava necieniga kalpa raditos burvibas valgus, - vina godbijigi cuksteja. - Vins grib aptraipit manu dveseli, paklaut mani zemes dzives kaislibam un atnemt man godpilno naves zimogu, ko esmu sanemusi.
        Almerisai ludzoties, no krucifiksa saka plust zilbinosa gaisma, kas ietina vinu tada ka sudrabaina makoni. Vinai skita, ka neciesamais smagums ar katru bridi samazinas.
        Pateicibas un prieka pilna jauna sieviete pacela lugsana saklautas plaukstas.
        - Mans Debesu Tevs! Ja mana lugsana ir Tevi sasniegusi, atbrivo manu dveseli, kuru vairs nekardina zemes dzives prieki, un lai asinis, kuras es izliesu, sarauj visus magijas valgus un liek tai atgriezties so pili apdzivojoso zemako garu tumsaja valstiba.
        Almerisa, skatidamas uz krucifiksu, no kura tagad pluda zilbinoss staru kulis, satvera dunci un iedura to sev sirdi.
        No bruces izsavas sarkanigi dumi, un taja pasa mirkli zemi lidz pasam tas dzilem satricinaja perkonam lidzigs graviens. Zibens caurausti tumsi makoni saka griezties, lidz izklida uz visam pusem. Almerisa pacelas gaisa un pazuda gaismas staros.
        VI
        Sajutis aukstumu un mitrumu, Ricards atguva samanu un izbrinits ieraudzija Erikso, kas blja nometusies vina prieksa uz celiem un berzeja vina seju ar mitru dvieli.
        - Atrak celieties augsa! Mums jabeg, bet musu riciba ir tikai divas stundas, lai atstatu piramidu, - aprauta balsi teica meitene. Vinas seja bija pavisam bala, acis liesmoja, bet rokas drebeja. Aiz jostas bija aizbazts noslepumainais nazis, kas bija saravis burvibas valgus.
        Ricards instinktivi juta, ka vinam draud briesmas. Vins piecelas, tacu galva bija tik smaga un kajas tik vargas, ka vins atslejas pret sienu, meginadams sakopot domas. Vins atcerejas, ka staigaja pa arabu pils terasi, tad atskaneja perkona graviens un viss pazuda.
        Erikso nelava vinam ilgi kaveties pardomas.
        - Naciet tacu! Varbut jiis gribat uz visiem laikiem palikt sis vietas gusteknis? - vina iekliedzas, specigi raustidama jauno cilveku aiz rokas.
        Vards gusteknis viena mirkli lika Ricardam klut drosmigam un energiskam. Vins tulit izslejas un sekoja Erikso. Pec dazam minutem vins attapas tuksnesi netalu no piramidas, uz kuru tik steidzigi vedinaja pavadone.
        - Ko jus darat? Mums jabeg uz pretejo pusi! - iesaucas Ricards.
        - Uz to pusi mes nevaram skriet. Magiskais aplis, kura Amenhoteps jus iesledza, nav sarauts. Mums jatiek ara pa to pasu celu, pa kuru surp atnacat. Un tas jaizdara, pirms iestasies diena, - atbildeja Erikso, paatrinot soli.
        Kad vini sasniedza pusaizbrukuso ieeju piramida, abi viens pec otra t^ja iespraucas. Viena no koridoriem meitene nospieda atsperi un atvera siena pasleptas durvis. Apgaismodami sev celu ar lapu, begli nokapa leja pa bezgalgaram kapnem, tad pa otram durvim nokluva gara, vaji apgaismota galerija ar nisam abas malas. Ricards so galeriju pazina. Pec dazam minutem vini nonaca apalaja zale, kur vins un Bers bya nolikusi no Aleksandrijas lidzpanemtas mantas izrakumu veiksanai. Tur vel aizvien, kaudze saliktas, guleja cirtes, virves un lukturi, bet lidzas, atspiedies pret sienu, staveja uztrauktais Bers.
        - Kas notiek? Uz kurieni mes ejam? Kas ta par jaunkundzi, kura mani uz sejieni atveda un iestastija, ka izklusim uo sa pelu slazda? - iekliedzas profesors, pieskrejis klat Ricardam.
        Ricards gribeja atbildet, tacu drudzaini nepacietiga Erikso vinu tulit pat partrauca.
        - Pecak parunasities! Tagad darga katra minute! - vina iesaucas, panemdama laditi, kura paslepa magisko nazi.
        Tad vina ietinas tumsa apmetni, un visi devas cela.
        Laiva atradas sava vieta, un vini taja nobrauca pa kanalu krietnu gabalu. Pec tam izgaja cauri koridoram un neliela zale ieraudzija noslepumaino sargu, kas sedeja pie galda un stradaja. Bers un Ricards nodrebeja. Vini domaja, ka viss pagalam, bet Erikso drosi piegaja pie vira, iecuksteja vinam ausi dazus vardus un paradija gredzenu, ko rotaja zilbinosi mirdzoss dargakmens.
        Sargs klusedams piecelas. Vini atkal gaja pa koridoru, tad saura sprauga atveras, un visi tris attapas arpuse netalu no plaksnes, kas atradas starp sfinksas kepam.
        Vinu prieksa tagad pletas tuksnesis. Lai gan vel bya nakts, tacu spirgtais vejs vestija, ka tuvojas rits.
        - Beidzot mes esam brivi! Bet ko mes tagad iesaksim? - jautaja Ricards, dzili ieelpodams svaigo nakts gaisu.
        - Vispirms mums jaaiziet projam no sejienes un pec iespejas atrak janoklust lidz Aleksandrijai, - atbildeja Erikso.
        - Vai tu baidies, ka Amenhoteps saks mus vajat?
        - Ne tagad! Vins sanema sarauto burvibas valgu atbildes triecienu un tagad ir bez samanas, tacu sis nespeks atri paries, un tad es veletos atrasties pec iespejas talak no vina.
        Begli turpinaja celu. Kad atausa rits, visi tris jutas tik pargurusi, ka vajadzeja kaut nedaudz atpusties.
        Sakuma vini klusedami guleja smiltis, iegrimusi katrs savas domas, bet tad profesors pirmais atgriezas realitate.
        - Klausieties, Lejerbah, un jus, jaunkundz - musu glabeja! Mums jaapspriezas, ka nokliit lidz Aleksandrai vai vismaz lidz Kairai, - piecelies kajas, vins iesaucas.
        - Tas nebus viegli vispirms jau musu terpu del Amazisa laikiem tie, protams, ir loti eleganti, tacu musdienam - parak gaisigi. Turklat man nemaz nav naudas. Skiet, ari jums tas nav vairak.
        Saja bridi ari Ricards pirmoreiz paskatijas uz savam pitajam sandalem un primitivo tuniku ar isajam piedurknem un, neraugoties uz visai sarezgito situaciju, saka smieties. Vienigi Erikso, no galvas lidz kajam ietinusies sava tumsaja apmetni, neradija savu terpu.
        - Tada apgerba patiesam talu netiksim - mus uzskatis par jukusiem un sanems ciet. Attieciba uz naudu esmu tada pasa stavokli ka jus un nezinu, ko iesakt, - pa pusei jokojot, pa pusei nopietni saclja Ricards.
        - Naudas zina es, cerams, varesu palidzet, - smaididama ierunajas Erikso. - Tiesa, naudas man nav, toties esmu panemusi lidzi dazas darglietas, kas, domajams, ir visai vertigas.
        Erikso pavera apmetni, un abu viriesu acis apzilbinaja daudzkrasainu ugunu kaskade, kas veidoja ap vinu mirdzosu oreolu. So parsteidzoso efektu radija meitenes pieri rotajosa, dargakmeniem klata zelta stipa, milziga kaklarota, josta un rokasspradze. Ricards un profesors ka apburti skatijas uz sim senajam darglietam, ko greznoja pasakainas vertibas dargakmeni.
        - Tas ir karaliskas rotaslietas! - iesaucas profesors. - Kas par perlem! Un sie apbrinojamie smaragda piekarini, kas rota diademu un kaklarotu, - tie tacu ir nenovertejami!
        - Tas man ir mazs mierinajums. Atzisos, ka biju domajusi sis darglietas pardot, lai mes varetu apgerbties un aizbraukt no Egiptes.
        - Tam pilnigi pietiek ar gredzenu vai vienu piekarinu. Sobrid es jums ieteiktu sos dargumus paslept ladite talak no zinkarigam acim.
        - Jums, skiet, ir taisniba! - atbildeja Erikso.
        Nonemusi darglietas, vina tas salika ladite un pasniedza profesoram gredzenu ar lielisku safiru.
        - Vai ar to pietiks?
        - Bez saubam! Ja jus man uzticesit so gredzenu un aizdosit savu apmetni, es apnemos noklut Kaira. Pardosu gredzenu un nopirksu apgerbu, ari sev, ja vien jus atlautu uz isu bridi klut par jusu paradnieku.
        - Jus mani apvainojat ar sadu lugumu. Mes pasi busim jums pateicigi par tadu milzigu pakalpojumu. Bet kur mes varetu nogaidit, lidz jus atgriezaties? Seit nebus parak erti.
        - Cik zel, ka pazudusi musu pavadoni ar telti un visiem partikas krajumiem, - piebilda Ricards, dzili nopuzdamies.
        - Vini mus nevareja sagaidit. Manuprat, mes esam pavadajusi saja noladetaja piramida vismaz divas nedelas. Luk, ko jums piedavasu: pagajusega gada es piedalijos izrakumos saja apkaime un biezi iegriezos pie kada veca zemnieka, kura mitne atrodas pavisam netalu. Pec mana luguma vecais Selims dos jums pajumti, lidz es atgriezisos, un neviens neredzes nedz jus, nedz darglietu laditi, - ierosinaja profesors.
        Priekslikums tika vienpratigi pienemts, un pec dazam stundam Ricards un Erikso jau bya iekartojusies vecisa nabadzigaja budina. Pats Selims kopa ar profesoru devas uz Kairu, lai palidzetu atnest pirkumus.
        Kad profesors un zemnieks bija aizgajusi, Ricards gribeja apspriesties ar Erikso par vinu kazam, bet meitene bija tik nogurusi un satraukta, ka vins uzskatija par pratigaku laut vinai atpusties un ieteica pagulet, lai spetu turpinat celu pec Bera atgriesanas.
        - Mums tacu japasteidzas, jo Amenhoteps varbut jau ir atjedzies, - vins piebilda.
        - Nu ne! Trieciens, ko vins sanema, bya tik stiprs, ka vinam bus vajadzigs daudz laika, lai pilniba atgutu spekus. Mani visvairak biede vina tuvums, tapec velos aizbraukt pec iespejas atrak, - atbildeja Erikso, apguldamas uz zeme noklata zalu klepja un aizverdama acis.
        Lejerbahs driz vien aizmiga, bet Erikso bija parak satraukta, lai guletu. Vesels domu spiets druzmejas vinas galva.
        Kas vinu sagaida nakotne? Kas ar vinu notiks saja pasaule - tik vientulu, bez varda, bez likumiga sociala stavokla? Ricards acimredzot mil vinu, pareizak sakot, vins mileja Teu, bet Tea ir mirusi. Un vai gan vina vareja ticet tada cilveka milestibai, kuram pietika dazu menesu, lai vinu aizmirstu un apprecetos ar citu? Un si cita bija Nuita, kurai vins vienmer ir devis prieksroku! Bet Nuita, kluvusi par
        Almerisu, vinu vairs nevelejas un zemes dzives parejoso prieku vieta izvelejas debesu svetlaimi.
        Pat tad, ja vina apprecesies ar Ricardu, vinas laime nebus pilniga. Ka melns un draudigs makonis vinas dzives cela staveja drausmigais Amenhoteps. Erikso parak labi magu pazina - gan vina kaisli, gan greizsirdibu - un saprata, ka vins atkal ieradisies un meginas vinu iegut. Ak, ka vina ienida so burvi, kas bija padarijis vinu par savu verdzeni un, parvaldidams slepenos dabas spekus, bija bezgaligi turpinajis vinu dzivi!
        Saja bridi Erikso alka navi ka atbrivotaju. Bet vins, sis nistamais cilveks, vel gribeja padarit vinu par savu sievu, lai iegutu no vinas savu noziedzigo un tiranisko zinibu mantinieku! Si doma viesa meitene sausmas un pretigumu.
        Ne, tas nekad nenotiks. Vina vienmer ir cinijusies ar savu kungu un, budama vajs un niecigs puteklitis salidzinajuma ar magu, uzvarejusi. Tagad vina atkal bija tikusi prom no burvja bridi, kad vins gribeja padarit vinu, Erikso, par savu sievu. Vina redzeja sev sagatavoto kausu un, ja butu to izdzerusi, butu saistita ar Amenhotepu uz visiem laikiem, jo dzeriens modinatu vina nepratigu kaisli pret so viru.
        Bet ne jau velti Erikso bija maga skolniece. Ne velti vina bija petijusi un izspiegojusi ne vienu vien Amenhotepa noslepumu. Vinai daleji bija zinams magiskais rituals. Vina zinaja, kadus lidzeklus mags lika lieta, lai raditu vai iznicinatu savus efemeros veidojumus un lai izsauktu no izplatijuma butnes, kuras tajos nomitinaja. Vinai pat izdevas ieklut Amenhotepa pasa slepenakaja svetvieta un panemt no upurvietas maga sveto dunci un gredzenu. Erikso zinaja, ka neviens, iznemot Amenhotepu, nebija pieskaries sim lietam un ka tikmer, kamer tas vinai pieder, vina ir pietiekami labi apbrunota pret savu pavelnieku. Un tomer meiteni mokosi nomaca vientuliba un savas bezpalidzibas apzina. Aizklajusi seju ar rokam, Erikso saka rugti raudat. Tacu nogurums darija savu - izraudajusies vina ciesi aizmiga.
        Nakamas dienas pievakare atgriezas Bers. Vins bija eleganti gerbies, lieliska noskanojuma. Profesors bija atvedis dranas ari Ricardam un Erikso, kuri bija pamodusies isi pirms vina atgriesanas. Bera ierasanas izklaideja, bet vina aspratigais stastijums par celojumu abu visai drumo garastavokli krietni uzlaboja.
        Pec stundas visi bija parvertusies par eiropiesiem. Erikso lieliski piestaveja vienkarsa melna kleita un maza salmu cepurite, tomer pat nevainojami elegantaja kostima vinas stavs izstaroja kaut ko divaini eksotisku, un tas saistlja lauzu uzmanibu gan Kaira, gan vilciena, kas vinus veda uz Aleksandriju.
        Lejerbahs un profesors bija visai noraizejusies par to, kas vinus sagaida, un jutas loti soketi, kad jau Kaira uzzinaja, ka abu prombutne ilgusi sesus menesus, nevis divas nedelas, ka vini bija iedomajusies. Piramidas fantastiskaja pazemes labirinta laiks patiesi neeksisteja, tacu realaja pasaule vinus drosi vareja uzskatit par boja gajusiem, un tadai parliecibai parasti bija loti nepatikamas sekas.
        Tbmer viss beidzas labak, neka vini blja gaidijusi. Flegmatiska atraitne, kura vadija profesora saimniecibu, bya pieradusi pie Bera ekscentriskajiem gajieniem, tapec par vina prombutni nesatraucas un mierigi gaidija vinu atgriezamies. Savukart uzticamais Fridrihs bija nolemis veselu gadu saglabat neskartu kunga istabu. Sim merkim vins bija izlietojis ieverojamu summu, ko barons bija sanemis no Vacijas un atlavis teret savas prombutnes laika. Ta nu Ricards atrada visu tada pasa stavokli, kada bija atstajis. Ieraudzijusi uz galda noslepumaino figuru, Erikso nodrebeja un klusi teica:
        - Luk, tas sfinksas kopija, kuru tu kadreiz izveidoji. Seit, cokola, jabut Valerijas rokai - tai jaizskatas ka dzivai, jo pec nogriesanas Amenhoteps to piesucinaja ar vielu, kas saglaba kermena dzivigumu.
        Erikso tuvojas sfinksai un gribeja iedarbinat mehanismu, bet Ricards vinu aptureja.
        - Erikso, atstasim pagatni miera! Tagad mums japadoma par nakotni un japienem kaut kads lemums. Apspriedisimies, kad busim kaut cik atspirgusi gan garigi, gan fiziski.
        Vakara atnaca Bers, un visi tris dzera teju Erikso istaba. Profesors jutas lieliski, vins eda un dzera par diviem, jokoja un ironizeja, atceroties vinu ekspediciju.
        - Taja piramida mes lidzinajamies kalifam un vina veziram, kurus burvis parvertis par starkiem, - vins smiedamies atkartoja. - Gribetu vienigi uzzinat, kapec Erikso, kas prata izvest ara mus, pati tur bija palikusi?
        Rugtuma pilns smaids paradijas meitenes seja.
        - Kur tad es butu gajusi - viena un bez likumiga sabiedriska stavokla? Starp citu, visa mana dzive ir tik neparasta, ka jus mani uzskatitu par jukusu, ja es teiktu, ka esmu dzivojusi jau Amazisa laika, ka esmu gulejusi vairakus gadsimtus un tad atmodusies Aleksandrija romiesu valdisanas laika un ka tagad es vel aizvien atrodos taja pasa neiznicigaja kermeni?
        Bers, kas klausijas ar acimredzamu savilnojumu, nervozi sakartoja brilles.
        - Pirms sesiem menesiem es katra zina uzskatitu par nepieciesamu ievietot jus vajpratigo nama. Bet tagad, pec uzturesanas piramida, es vairs neuzdrosinos nedz ko noliegt, nedz ko apgalvot.
        Pec paris dienam vela pecpusdiena Ricards un Erikso bija vieni. Barons nervozi staigaja pa istabu un beidzot apstajas jaunas meitenes prieksa. Vina domigi sedeja uz divana.
        Cik loti vina lidzinajas Teai un tomer bija gluzi cita sieviete - daudz skaistaka un apburosaka! Erikso meitenigais veidols bija pardzivoto gadsimtu apzimogots. Lai kas vina ari butu - Tea vai Erikso, vina Ricardu neparasti apbura. Apsedies meitenei lidzas, barons ciesi satvera vinas roku un sacija:
        - Erikso, mums ir jaaprunajas un japienem kads lemums. Tu, jauna un daila sieviete, nevari dzivot viena, bet es nevaru but tavs likumigs aizstavis, ja tu neesi mana sieva. Tu zini, ka es milu tevi tapat ka esmu milejis Tfeu un ka mana karstaka velesanas ir tevi apprecet, ja vien
        Vina strauji izrava savu roku.
        - Uz ko isti attiecas tava nepastaviga milestiba: uz grafieni Tsu, kuru tu tik atri aizmirsi viesnicnieka meitas del, vai uz Erikso, kuru tu divreiz esi upurejis Nuitai un Valerijai? - vina partrauca Ricardu ar rugtu izsmieklu.
        Erikso sirdi bya modusas dalitas jutas. Greizsirdiba un dzila parestiba, kas bija nodarita Teai, vina cinijas ar nevaldamu milestibu, ko grieku verdzene bija pamodinajis jaunais telnieks, izraisidams vina sunim raksturigo padevigo piekersanos, kas lika izlugties milestibu un paciest sliktu izturesanos.
        Ricards nobaleja. Iestajas klusums.
        - Tavs parmetums ir pamatots, kaut ari netaisns, - vins teica, saraucis uzacis. - Tu aizmirsti, ka Rameri mileja Nuitu jau tad, kad pat nenojauta par Erikso esamibu, turklat vina patvarigi iejaucas mana dzive un neapdomigi izmantoja varenus okultos spekus, kuri joprojam neliek mus miera. Ir pilnigi dabiski, ka mana milestiba atkal pamodas, kad satiku, gan cita veidola, to, kura pirma iekaroja manu sirdi. Tu, Erikso, vienmer esi mani dzili ietekmejusi ar savu dailumu un pratu. Es augstu verteju tavu milestibu un ari milu tevi - tikpat patiesi ka Teu. Tagad es teiksu tev to, ko gribeju sacit Teai. Ja, es mileju Almerisu un apprecejos ar vinu, lai sniegtu mirstosajam ziedinam pedejo gaiso prieku. Nave sarava saites, kas mus vienoja, un vina pati deva prieksroku izplatijuma brivibai, nevis dzivei kopa ar mani. Tapec man ir tiesibas piedavat tev savu milestibu un savu vardu, ja vien tu velesies to visu pienemt.
        - Ak, ja vien es spetu aizdzit jus, briesmigas atminas! - nocuksteja Erikso, ar abam rokam satverusi galvu.
        Ricardam kluva vinas zel. Vins maigi pievilka meiteni sev klat un noskupstija.
        - Nabadzite! Aizmirsti tacu pagatni un megini rast laimi tagadne!
        Erikso piespieda galvu pie vina krutim. Kadu bridi abi kluseja, tad Erikso izslejas. Vinas acis mirdzeja asaras, bet seja paradijas laimigs smaids.
        - Tev taisniba, Rameri! Kapec gan sagandet tagadni ar atminam par pagatni? Pienemsim, ka es piekritisu klut par tavu sievu. Ko tu vedisi pie altara? Erikso tacu nav varda - vina ir iznakusi no piramidas un ir tukstosiem gadu veca. Vinai nav nedz gimenes un tuvinieku, nedz likumigu dokumentu. Ko te var lidzet?
        - Tb nav gruti izdarit. Es jau runaju ar Beru, un mes nolemam, ka vins tevi adoptes. Ar to pilnigi pietiek, lai raditu tev likumigu stavokli. Mani uztrauc kas cits.
        Ricards uz bridi iegrima domas.
        - Tu tacu esi Amenhotepa sieva.
        Erikso noraidosi papurinaja galvu.
        - Vins mani piesaistija sev ar izplatijuma uguni, bet es nekad neesmu vinam piederejusi. Vins gaidija, kad bus labveligs zvaigznu stavoklis, lai statos ar mani lauliba, bet es laikus aizbegu.
        - Tada gadijuma mums atliek vienigi pateikties tam Kungam un but laimigiem! - liksmi iesaucas
        Ricards. - Nomierinies tacu, maza greizsirde, Almerisa vairs nav tev bistama sancense.
        Erikso noputas un paskatijas uz baronu.
        - Es neesmu greizsirdiga, Rameri, bet, tapat ka tu, baidos no Amenhotepa. Ar to, ka neesmu vinam piederejusi, ir par maz, lai es justos mieriga. Atceries, ka vins uzmekleja manu garu jauna kermena apvalka, izrava to no dzivibas pilna organisma un piespieda atgriezties saja kermeni, kurs savus gadus skaita simtos un kuram pislos parversties nelauj vienigi maga zinasanas. Agri vai velu Amenhoteps mani atradis un sagraus musu laimi, jo vins mani ir piesaistijis sev ar briesmigas stihijas palidzibu. Mana pirksta ir magisks gredzens, un es nevaru to novilkt - tas it ka saaudzis ar roku.
        - Noladetais burvis! Vins parak ilgi ir pratis izslidet no varas iestazu rokam. Es izdosu so laupitaju bandu, un vinu atradis, lai cik labi butu nomasketa vinu sleptuve! - iekliedzas Ricards.
        - Dieva del! Liec miera un neizaicini piramida dzivojosos cilvekus! - drebosa balsi ludzas Erikso.
        - Amenhoteps tacu nav viens. Pazeme es redzeju divpadsmit magu sanaksmi, turklat viniem ir macekli, kuru skaits man nav zinams. Nepiesauc vinu atriebibu. Kamer man pieder magiskais duncis, Amenhoteps pret mani ir bezspecigs. Un es pacentisos saglabat so dargumu!
        Ricards nodura galvu. Erikso bija taisniba. Ko gan vins ar saviem parasta cilveka spekiem var iesakt pret cilveku, kurs ieguvis gandriz neierobezotu varenibu un kuram neeksiste nedz laiks, nedz telpa? Kada bus vina atriebiba tam, kurs uzdrosinajies nolaupit miloto sievieti? Ricardu parnema sausmas, tomer vajuma bridis bija iss, un vins atkal apnemigi pacela galvu.
        - Dievs mums palidzes! - vins energiski sacija.
        - Lai cik varens un dizens butu Amenhoteps, tas Kungs ir visuvarens.
        - Lai notiek pec tava prata un lai Dievs sveti musu milestibu un savienibu, - savilnota atbildeja Erikso.
        Tad vini konkretak apsprieda savu aizbrauksanu un gaidamas kazas. Tika nolemts, ka vini dosies prom no Aleksandryas uz Brindizi pec trim dienam un ka laulibas notiks Eiropa.
        Bers, kas loti nopietni uztvera savu audzuteva lomu, brauca kopa ar viniem. Aizbrauksanas prieksvakara Ricards devas iepirkties un satika Maidelu. Viesnicnieks bija loti parverties un novecojis. Vins priecajas par tiksanos un pastastija, ka izdevigi pardevis savu iestadijumu un tagad parcelies uz Aleksandriju, kur nolemis dzivot pastavigi, piebilzdams, ka Tebas vinam kluvusas pretigas pec divaina atgadijuma uz Almerisas kapa.
        - Kas tad ir noticis?
        - Pirms pieciem menesiem saskelas kapa piemineklis.
        - Ludzu, pastastiet man sikak, - nobaledams sacija Ricards.
        Vinam atausa atmina aina, kad Amenhoteps izsauca Almerisas garu un zibens saskela kapakmeni.
        - Naciet pie manis un visu uzzinasit no aculiecinieka, - atbildeja Maidels. - Jus, protams, atceraties veco Sebastjanu, kapsetas sargu. Vins bija klat, kad viss notika, un tas vinu tik loti satrauca, ka vins atdeva savu vietu masasdelam, bet pats kopa ar mani parcelas uz sejieni.
        Satrauktais Lejerbahs tulit pat velejas doties pie sava byusa sievasteva, kas dzivoja piepilseta. Tusnelda un Dora sagaidija vinu ka milu tuvinieku. Abas bija stipri novecojusas. Acimredzot dievinatas Almerisas nave bija vinas satriekusi.
        Vecais Sebastjans stradaja darza un pec Maidela uzaicinajuma tulit pat ieradas, tomer bija jutams, ka vinam nav patikami atcereties so miklaino notikumu.
        Beidzot, redzedams Ricarda satraukumu, vins pastastija, ko bija piedzivojis.
        - Saprotu, cik loti tas jus interese, barona kungs, bet zveru, ka pat atminas par so notikumu uzdzen man drebulus, un es veletos to visu aizmirst, - vins teica. - Tad, luk, ko es redzeju pirms pieciem menesiem.
        Pa dienu man bya daudz darba, un, ta ka lidz nakamajam ritam vajadzeja savest kartiba angla kapu, kas atrodas netalu no jusu sievas kapavietas, es devos turp vakara. Meness spideja spozi, un stradat vareja gandriz tapat ka diena. Biju nedaudz iekavejis, bet darbu katra zina vajadzeja pabeigt, jo angla atraitne, kaut ari bija pazinojusi, ka ieradisies pec paris dienam, vareja atbraukt agrak.
        Pabeidzis visu, nokaisiju ar smiltim celinu. Peksni sev aiz muguras izdzirdu veja aurus un tadu krakske- sanu, it ka degtu koks. Es atskatijos un sastingu. Virs baroneses kapa pacelas liels makonis tintes melnuma, viscaur dzirkstelu izraibinats. No sa makona augsup celas dzeltenigu dumu griste. Nepaspeju aptvert, kas tas varetu but, kad peksni atskaneja briesmigs perkona graviens un ugunigs zibens trapija kapakmeni. Man noreiba galva, un speciga veja brazma pasu notrieca gar zemi. Kad piecelos, ausis zvanija, es neko vairs neredzeju un sausmas begu, domadams, ka sakas bargs negaiss. Tomer nekas nenotika: debesis bija tiras, gaiss mierigs un silts. Es neko nesapratu.
        Mans masasdels Greguars ari bija dzirdejis gravienu, bet domaja, ka kads turists savis ar pistoli. Tacu es varu apzveret, ka tas bija perkons. Kad no rita aizgajam uz kapsetu, ieraudzijam, ka marmora plaksne uz jusu sievas kapa ir parskelta un ir bojata pat engela statujas roka, bet visi parejie kapi ir neskarti.
        Mes visi nobrinijamies, bet angla atraitne pat izteica domu, ka marmora plaksne saskelusies tapec, ka, sairstot kermenim, uzkrajusas gazes, tacu, manuprat, tas ir blenas. Skaidrs, ka ta ir satana roka, bet ka vins iedrosinajas pieskarties musu svetas Almerisas kundzes kapam?
        Un vecitis parmeta krustu.
        Sis stastijums loti satrauca Ricardu. Vins neko nestastija Maidela gimenei par savam precibam, lai vinus nesarugtinatu, tikai atvadoties pazinoja, ka dodas projam t^ja pasa diena, solidams rakstit un nakamaja gada apmeklet Almerisas kapu.
        Kad Ricards atgriezas viesnica, Bers sedeja pie Erikso. Vins pastastija abiem visu, ko bija dzirdejis, bet Erikso, skiet, nemaz nebija izbrinita, toties profesors saka skraidit pa istabu ka lauva kratina, te raustidams savu garo bardu, te jaukdams sirmos matus. Beidzot vins apstajas un, pa pusei jokodams, pa pusei dusmodamies, sacija:
        - Esmu zaudejis jebkadas tiesibas brinities un saubities, lai kas tas ari butu. Viss ir iespejams! Varbut ari tas, ka meness nolaidisies mums uz galda un kalpos par gaismekli. Basta!
        Nakamaja diena agri no rita tvaikonis atstaja Alek- sandrijas ostu. Stavedama uz klaja, Erikso domigi skatijas uz taluma gaistoso seno piramidu zemi. Vai ari Reinas krastos vinu vajas tas pats liktenis, kas bija sagadajis tik daudz ciesanu pie Nilas?
        VII
        Pec trim nedelam musu celotaji ieradas Kelne un apmetas viesnica. Jau nakamaja diena Ricards devas meklet piemerotu vasarnicu, kurai, ka velejas Erikso, vajadzeja atrasties Kronburgu pils tuvuma.
        Kops ierasanas Eiropa ar Erikso bija notikusas divainas parmainas. Vinas tala pagatne bija it ka atkapusies un pabalejusi, un meiteni aizvien vairak un tizstajigak parnema atminas un iespaidi, kas attiecas uz dzivi Teas veidola. Sa jauna dveseles stavokla likumsakarigs rezultats bija atdzimusi milestiba pret tevu un neremdinama velesanas velreiz ieraudzit tas vietas, kur vina kadreiz bya tik laimiga.
        Ricardam un profesoram bija jakarto bezgala daudzas formalitates, turklat barons lidz kazam gribeja izdarit pili dazus parkartojumus, tapec tika nolemts, ka Erikso so laiku pavadis kaut kur grafa pils tuvuma.
        Viniem palidzeja nejausiba: gandriz pie pasas Kron- burgu parka robezas tika izireta neliela komfortabli iekartota vasarnica, un barons to pasteidzas noiret. Nakamas dienas vakara slegta kariete tur ieradas Erikso.
        Kad pec divam nedelam parbrauca barons un Bers, vini atrada Erikso loti satrauktu. Meitene pastastija, ka baidijusies iziet no majas un izvairijusies tikties pat ar kalpotajiem, lai kads neieverotu vinas lidzibu ar Tfeu. Paris reizu vina bija redzejusi paejam garam grafu, kas byis stipri parverties, novecojis un allaz sadrumis.
        Reiz Erikso bya gandriz izskrejusi ara un metusies grafam ap kaklu, tacu prata balss bija laikus vinu apturejusi. Sirds sapes asinoja, un velesanas noklut pili, atkal ieraudzit tevu un visas pazistamas dargas vietas mocija vinu tikpat stipri ka muzigas bailes no Amenhotepa.
        - Nabaga meitene! - sacija Ricards, maigi skupstidams Erikso asaram klato seju. - Lai atbrivotu tevi vismaz no sim bedam un lautu tev atgriezties teva apskavienos, es riskesu izdarit pardrosu meginajumu: es aiziesu pie grafa un izstastisu vinam visu patiesibu.
        - Un vins tevi uzskatis par vajpratigu, bet mani - par nekaunigu piedzivojumu mekletaju, - piebilda Erikso, smaididama caur asaram.
        - Iespejams, pat loti iespejams! Un tomer - riskesim! Butiba mums ir divaini, tomer parliecinosi pieradijumi, un tas ir atminas, kadas var but vienigi Teai. Turklat tu esi tik bagata, ka jebkuras aizdomas par santazu un finansialu interesi atkrit pasas par sevi Ari profesors Bers ir uzticibas cienigs liecinieks, kuru nevar nenemt vera.
        Erikso aizvadija bezmiega nakti. Neticibu Lejerbaha drosmiga meginajuma labveligam iznakumam padzilinaja neskaidras pastavigas bailes, kadas iedvesa vinas vajatajs. Meitenes dzirde bija slimigi saasinata, un vina nodrebeja pie vismazaka troksnisa, ik bridi sagaididama Amenhotepa paradisanos. Vinam tacu neeksisteja ne sienas, ne attalumi - ieradisies, lai vinu iznicinatu vai ari panemtu atpakal pie sevis. Tikai doma vien par atgriesanos piramida izraisija vina sausmas. Pec tam, kad Erikso vairakas nedelas blja elpojusi tiru gaisu, jutusi saules dzivinoso siltumu un gaismu, skatijusi ap sevi dzivi un kustibu, vinai skita neiespejami atkal paciest silto, muzam vienveidigo atmosferu un zilgano monotono gaismu, kas nelidzinajas ne dienai, ne naktij. Ne, nave ir tukstoskart labaka par tadu nedabisku eksistesanu.
        Nakamaja diena Lejerbahs, ka bija nolemis, devas uz Kronburgu pili un aizsutija grafam savu vizitkarti. Sulainis tulit pat atgriezas un liidza baronu nakt lidzi. Ricards iegaja kabineta.
        Grafs sedeja pie rakstamgalda, uz kura guleja atverta gramata. Ienakot Lejerbaham, vins atri piecelas un pastiepa preti abas rokas.
        - Laipni ludzu, mans dargais, kaut ari ta, pec kuras esat ieradies, ir mirusi, kamer es tirgojos par vinas laimi!
        Grafs apklusa un ar roku notrausa asaru. Noradijis Ricardam uz kreslu, vins piebilda:
        - Es jums telegrafeju uz Aleksandryu par Teas navi, bet man atbildeja, ka jus esot aizbraucis pirms vairakam nedelam un neviens nezinot, kur atrodaties un kas ar jums noticis. Vai sen ka atgriezaties? Vai par musu nelaimi uzzinajat tur vai tikai seit?
        - Es visu zinaju jau agrak, vel pirms jusu telegrammas pienaksanas Aleksandrija. Tea nomira nevis no slimibas, bet bija okultiskas slepkavibas upuris, un es biju tas liecinieks, - ar dzilu noputu teica Ricards.
        Grafs paskatijas vina ar izbrinu un neizpratni.
        - Esmu ieradies seit, - turpinaja Ricards, - lai pastastitu jums kaut ko neticamu, un ludzu jus uzmanigi noklausities mani lidz galam. Iespejams, ka uzskatisit mani par vajpratigu. Un tomer ta ir taisniba.
        - Runajiet! Apsolu, ka klausisos ar saspringtu uzmanibu, - sacija grafs, juzdams pieaugosu izbrinu un zinkari.
        Ricards saka stastijumu. Kad vins nonaca lidz savam laulibam ar Almerisu, grafs pieleca kajas un naidigi iekliedzas:
        - Ka? Taja bridi, kad es jums soliju savas meitas roku, jus izvelejaties par sievu viesnicnieka meitu? Tsa acimredzot uzzinaja par jusu nodevibu, un sis bedas izraisija sirds plisumu.
        - Graf, nomierinieties! Jus kludaties, Tea neko nezinaja. No talaka stastijuma jus sapratisit, ka manai milestibai uz Almerisu, tapat ka grafienes milestibai uz mani, pirmsakums meklejams tala pagatne. Kas attiecas uz manam precibam ar Almerisu, tad tas bija pedejais prieks, kas apstaroja dziestoso jauno dzivibu, un man ka arstam bija zinams, ka vinas stundas ir skaititas. Pec Almerisas naves es gribeju atbraukt pie Teas, lai visa atzitos un dotu iespeju vinai pasai izlemt - piedot man vai nepiedot. Tagad atkal pieversisos savam stastam.
        Grafs piekritosi pamaja un, vairs ne varda neteicis, apsedas. Kad Ricards sava vestijuma nonaca lidz atradumam sfinksas cokola, lidz rakstosajam regam un, visbeidzot, lidz barona un Bera istenotajai ekspedicijai, sirmgalvja seja paradijas zeluma un lidzjutibas izteiksme, bet acis bija skaidri lasams, ka vins saubas par Lejerbaha veselo sapratu.
        Savu stastijumu Ricards pabeidza ar sadiem vardiem:
        - Teas dvesele tagad majo Erikso kermeni, bet vinas milestiba pret jums nav mainijusies. Vina loti cies. Es pie jums ierados tapec, lai palidzetu vinai atgut tevu, bet jums - zaudeto meitu.
        Grafs pasupoja galvu, un vina smaids bija nozelas pilns.
        - Mans nabaga draugs! Jus esat slims. Bedas un Afrikas saule - tas viss ir izraisijis halucinacijas un traumejis jusu nervu sistemu. Jus acimredzot pat nesaprotat, cik absurds ir viss, ko jus man stastijat. Mani parsteidz vienigi tas, ka profesors Bers, par kuru esmu tik daudz dzirdejis ka par nopietnu zinatnieku un kuru jus devejat par savu draugu, ta vieta, lai censtos jus vest pie prata, apstiprina sadas mulkibas. Tiesa, jusu stastijuma ir dazas patiesas Teas naves detalas. Vina nomira nakti, krekls bija saplests, tacu neviens nav redzejis vinai magisku zimi sirds apvidu, kuru, ka apgalvojat, pats redzejat. Kas attiecas uz bedigi slaveno Erikso, kura it ka majojot manas meitas dvesele, manuprat, si veikla persona savtigi izmanto jusu uzticesanos, lai mani santazetu. Par laimi esmu pie pilna prata, un mani bus gruti parliecinat par Erikso un Teas identitati.
        Ricards pasmaidija.
        - Viss, ko jus sakat, ir pareizi, ja balstas uz ierastajiem uzskatiem, iznemot domu, ka Erikso iecerejusi jus santazet: vina ir parak bagata. Ja jus naktu man lidzi un pats aplukotu so neparasto butni, jusu parlieciba stipri vien saskobitos.
        - Ne, ne! Si persona, protams, ir loti lidziga Teai, un vinas izskats uzplestu manas bruces, - sacija grafs, tad savaldijies piecelas no kresla.
        - Labi! Es iesu jums lidzi un panemsu Nemvrodu, nelaikes meitas miloto suni. Nemvrods bija loti piekeries Teai, un es paskatisos, vai vins atzis Erikso par savu saimnieci.
        - Jus parak daudz prasat no dzivnieka, kas spej sajust vienigi kermena emanaciju. Bet lai butu ta! Izdarisim eksperimentu un paskatisimies, vai instinkts velreiz negus virsroku par pratu.
        Un Ricards noglaudija galvu sunim, kas lukojas vina ar savam gudrajam un skumjajam acim.
        Klusedami vini izgaja cauri parkam un nonaca aleja, kas veda uz vasarnicu. Tiklidz vini bija iegajusi pa darza vartiniem, Nemvrods, kas lidz tam soloja lidzas saimniekam, galvu nokaris, peksni kluva nepacietigs un tad, priecigi smilkstedams, ka bulta metas terases virziena un saka lekat apkart un laizit rokas un pat vaigus tur sedosajai sievietei, kura, grafam tuvojoties, piecelas.
        - Vai redzat? Suns tika gala ar vinam uzticeto uzdevumu, - pavisam nopietni atzimeja Ricards. - Instinkts vinam noradija, ka saja kermeni, kuru tas nekad agrak nav redzejis, majo vinam zinams un mils gars. Vai jus vel aizvien saubaties?
        Grafs neko neatbildeja. Bals ka audekls vins staveja terases pakaje: vinu satrieca Erikso un Teas lidziba. Tie pasi klasiskie vaibsti, tie pasi skaistie zeltainie mati un ta pati zilbinosa sejas krasa, vienigi augums mazaks un pats stavs smalkaks un maigaks. Sejai pietruka svaiga sartuma, bet mazajai mutei - laimigas un bezrupigas izteiksmes. Meitenes lielajas skumjzOas un nopietnajas acis bija lasams vinas dzives noslepums. Vardu sakot, ta reize bija un nebija Tea.
        Ari satraukta Erikso nedrosi veras grafa. Ja nu peksni vins negribes vinu atzit? Meitenes apzinai ka vilnis izskreja cauri doma, ka vina, Erikso, ir maga verdzene, ka so pasu kermeni ir redzejusi Amazisa laiku Memfisa un ka acis, kas tagad lukojas grala, ir skatijusas Amazisu. Vina juta, ka zaude spekus. Izstiepusi rokas pret grafu, vina tikko dzirdami nomurminaja:
        - Tevs, ta esmu es!
        Grafs atkapas soli atpakal un ar zestu vinu it ka attureja.
        - Pieradi!.. Pieradi, ka tu esi mana meita! - vins dobja balsi iesaucas.
        Erikso nobaleja un bezspecigi nolaida rokas. Vina pamodas mezoniga lepniba. Pieradit savu identitati? Bet ka un kapec? Vina nepretendeja uz mantojumu un neprasija nekadas tiesibas.
        - Kam vajadzigi pieradijumi, ja sirds un asinsbalss kluse? - Erikso nicinosi atbildeja un aizskreja kopa ar Nemvrodu, kas neatkapas no vinas ne soli.
        Grafs sagrilojas, sakera ar abam rokam galvu un butu nokritis, ja Bers un barons nebutu vinu saturejusi.
        - Ak Dievs, es juku prata! Ta ir vinas balss, bet vel dzilaka un skanigaka, - vecais virs murminaja, kamer vinu sedinaja kresla.
        Ricards aizsteidzas pec vina. Kad grafs nomierinajas un nedaudz atguvas no satraukuma, Lejerbahs vinu iepazistinaja ar profesoru. Dzivespriecigais Bers savukart pastastija par neticamo piedzivojumu, kura bija meties ieksa bez saubisanas, ceredams istenot parastu zinatnisku petijumu, kas balstijas uz tik interesantu dokumentu ka piramidas pazemes telpu plans.
        - Zveru jums, graf, ka lidz tam es visu savu muzu biju pozitivists un fanatisks zinatnes kalps. Kamer nebiju nokluvis s^ja neticamaja pasaule un nebiju iepazinies ar so demonu Amenhotepu, es neticeju ne Dievam, ne velnam, - vins jautri pabeidza stastijumu.
        - Profesor, vai jus tiesam ticat, ka cilveciska butne var dzivot vairakus gadu tukstosus un ka viens un tas pats gars var iemiesoties divos kermenos? - jautaja grafs jau mazak skeptiski neka ieprieks.
        - Es nevaru apgalvot, ka Erikso ir dzivojusi faraona Amazisa laikos, jo pats tad nedzivoju. Man vina noslepumaini paradijas tikai piramida. No kurienes? - 1b es nezinu. Ka apgalvo Lejerbahs, tas ir jusu meitas dzivs veidols. Varu apzveret, ka jau piramida vins man siki pastastija par grafienes nogalinasanu. Ta bya Erikso, kas izveda mus no piramidas. Darglietam, ko vina iznesa, ir kolosala vertiba. Iesim! Es tas jums paradisu. Pietiek sim rotam uzmest acis, lai saprastu, ka tas attiecas uz loti talu senatni.
        Grafs ka sapni sekoja profesoram, kas ieveda vinu kada aizslegta istaba. Taja atradas liels seifs. Bers to atvera un vispirms paradija tuniku no nezinama sudrabaina auduma, ko rotaja briniskigs izsuvums, tad atvera laditi un izlika grafa prieksa brinumainas darglietas, kuru senums nebija apsaubams.
        Satrauktais grafs apsedas, nervozi saspiedis rokas galvu, un iegrima domas. Tad izslejies vins mierigi un noteikti sacija:
        - Piedodiet, kungi, manas saubas un neuzticesanos, tacu es pats piedalijos savas vienigas meitas apglabasana. Arsti man apgalvoja, ka vina mirusi no sirds plisuma. Un peksni nez no kurienes uzrodas kaut kada Tbai lidziga sieviete un grib man iestastit, ka vina ir mana meita. No ta var zaudet pratu. Vel jo vairak tapec, ka viss notiekosais parak tiesi skar mani. Jusu autoritate un godigums pieskir stastijumam parak lielu ticamibu, lai es neizmantotu visas iespejas patiesibas atklasanai. Lai sargas Amenhoteps, ja es parliecinasos, ka vins izdarijis so noziegumu! Es vinu dabusu ara ne tikai no piramidas pazemes telpam, bet ari no pasam zemes dzilem, lai atriebtu par savam ciesanam un par to, ka vins manu bernu izraudzijas par savas velniskigas burvestibas upuri.
        Grafs piecelas, bargi kratidams duri. Nomierinajies vins turpinaja:
        - Tagad man vajadzigas tikai divas lietas. Pirmkart, es velos, lai si jauna sieviete, ko jus saucat par Erikso, uzraksta pedejos vardus, kurus pirms savas naves izrunaja mana sieva, ieliek so lapinu aploksne un to aizzimogo. Mes ar Tteu vienigie bijam klat saja bridi. Tikai tas Kungs un mes zinam sos vardus, kas attiecas uz kadu rupigi glabatu gimenes noslepumu. Otrkart, es ludzu jus abus atnakt sovakar pie manis uz pili. Jus pavadisit mani uz kaplicu, un mes visi apskatisim manas meitas kermeni. Es gribu parliecinaties, vai sirds apvidu ir zime, par kuru runaja Lejerbahs un kura ir sa okulta nozieguma zimogs.
        Sanemis abu piekrisanu, grafs aizgaja, pazinojis, ka sobrid vinam nepieciesams klusums un vientuliba.
        Pec grafa aiziesanas Ricards iegaja pie Erikso. Par to, cik gruti vinai bijusi aizvaditie brizi, liecinaja saraudatas acis. Kad barons pastastija par vinas teva izvirzitajam prasibam, Erikso pirmaja bridi atteicas.
        - Lai vins liek mani miera! Es vinam neko nevelos pieradit, - vina teica.
        Lejerbahs saka meiteni parliecinat, uzsverdams, cik dabiska un saprotama ir grafa neuzticesanas. Beidzot Erikso nomierinajas, panema papira lapu, uzrakstija uz tas dazus vardus, ielika aploksne un to aizzimogoja. Nodevusi vestuli ligavainim, vina izteica velesanos palikt vienatne.
        Vakara Lejerbahs un profesors devas' uz pili. Grafs vinus gaidija - nakti veicamajai parbaudei viss jau bija sagatavots. Uz galda atradas iedegts lukturis, svece un divas atslegas.
        Runats tika maz. Grafs bija bals un koncentrejies gajienam. Vins panema atslegas un lukturi, Ricardam iedeva sveci un aicinaja abus sekot. Vini izgaja darza un devas uz gimenes kaplicu, kas atradas parka preteja mala.
        Grafs un vina pavadoni iegaja parka pa sandurvim un pa kapnem nokapa plascga velvetaja kaplica, kuras otra gala bija redzams ar melnu samtu parvilkts altaris. Uz ta atradas krucifikss un sudraba svecturi.
        Visur staveja dazadu izmeru un formu zarki. Vieni bija nomelnejusi un laika zoba skarti, citi - daudz jaunaki. Starp pedejiem uzmanibu saistija smags metala zarks, kas bya bagatigi noklats ar ziediem, - . bija jutama teva milosa roka.
        Grafs ka saubidamies apstajas, tad piegaja un atsledza zarku. Ricards palidzeja vinam nocelt smago metala vaku. Sakuma nekas nebija redzams - vienigi skidrauts un sakaltusu ziedu kaudzes. Ricarda kermenim parskreja saltas trisas, kad vina atmina slimigi skaidri atausa Amenhotepa izdaritas slepkavibas aina.
        Grafs ar tricosu roku nonema skidrautu. Tad luktura blavaja gaisma paradijas aizgajejas skaista, bet sadzeltejusi, satumsusi seja. Vinas briniskie zeltainie mati, sapiti divas smagas bizes, guleja uz baltas zida kleitas. Mirusas saklautajas rokas bya ielikts krucifikss.
        Grafs iznema no kabatas skeres, nolika sanus mirusas meitas rokas un gribeja pargriezt kleitu sirds apvidu, tacu peksni zaudeja speku, atkapas atpakal un ar roku mekleja atbalstu.
        - Laujiet to izdarit man! Jums tas ir parak smagi, - saclja profesors. Ricards tobrid pietureja nelaimigo tevu.
        Bers atri pargrieza kleitu, tad batista kreklu un atkailinaja sirds apvidu. Uz nodzeltejusas adas, gluzi ka ar tusu uzzimets, bija skaidri redzams trijsturis ar apverstu krustu.
        Ricardam noreiba galva, un vins klusedams lukojas uz noslepumaino zimi. Grafam no krutim izlauzas aizsmacis kliedziens.
        - Manu bernu noznaugusa satana zimogs!.. Zveru jums, ka neka nebija, kad arsti apskatija kermeni! - vins kliedza, zaudejis savaldibu.
        Redzedams grafu tik uzbudinatu, Bers steidzigi aizvera zarku un gandriz ar varu aizveda veco viru uz pili. Lai vinu kaut nedaudz nomierinatu, Ricards pasniedza sirmgalvisn vestuli ar Erikso atbildi, bet, to izlasijis, Kronburgs zaudeja samanu. Tikai pec ilgiem puliniem Ricardam un profesoram izdevas vinu dabut pie samanas. Kad beidzot Lejerbahs un Bers atvadijas no grafa Kronburga, vins stingri paspieda Ricarda roku un nomurminaja:
        - Es velos vinu redzet! Atvediet rit manas meitas garu!
        Nakts grafam parvertas par elli. Neraugoties uz acimredzamo, par spiti divainajai apstaklu sakritibai, kas apstiprinaja nedzirdetu faktu, vina prats atteicas to pienemt.
        Bija jau diena, kad grafs aizmiga. Vins pamodas ap cetriem pecpusdiena, vel aizvien juzdamies fiziski salauzts, toties garigi jau mierigaks.
        Pec pusdienam Kronburgs devas uz savu kabinetu, kas bija savienots ar biblioteku. Ta bija vina milaka istaba un, patiesibu sakot, sastaveja no divam telpam, ko savienoja arka. To sedza violeta samta portjera. Istaba bija iekartota viduslaiku stila.
        Domigs un norupejies grafs staigaja pa istabu, un vina skatiens izklaidigi slideja par gramatu un manuskriptu pilnajiem plauktiem. Peksni vins apstajas pie neliela ar sudrabu un zilonkaulu rotata rakstamgalda, kura bija bezgala daudz nodalijumu, kastisu un sleptuvju. Teai tas bija ipasi mils, un vina parzinaja visus ta noslepumus. Ja Erikso pratis to atvert un taja orientesies, tas bus izskirosais pieradijums vinas identitatei ar nelaiki.
        Grafs pakera papira lapu un drudzaini uzrakstija paris rindu, kuras ludza Ricardu un Erikso atnakt pie vina. Pec divam stundam grafa kabineta Ricarda pavadiba ienaca Erikso, ietinusies plata mantila un aizsegusi seju ar biezu plivuru.
        Kad Erikso pacela plivuru, nometa no pleciem mantilu un neizlemigi apstajas, grafs satvera abas vinas rokas, un alkatigi veras vinas seja.
        - Tfea, Tea! Ta esi vai neesi tu? Tas ir tavas acis, bet to izteiksme ir mainijusies; tas ir tavs smaids un t^ja pasa laika - pavisam citads, - vins skuinji cuksteja.
        Tad peksna jutu uzpluduma iekliedzas:
        - Mans berns! Piedod manas saubas, bet mana veca galva atsakas atzit tavas atkaliemiesosanas nedzirdeto brinumu. Teic man - un lai tas ir pedejais parbaudijums -, kura sa rakstamgalda atvilktne atrodas tava mirusa brala portrets? Ja tft spesi to izdarit, es vairs nesaubisos.
        To pateicis, vins sniedza jaunajai meitenei atslegu saiski.
        Skunyi smaididama, Erikso piegaja pie rakstamgalda un nospieda slepeno atsperi. Tulit pat atveras prieksejais panelis, atkladams bezgala daudz durtinu un kastisu. Izvelejusies atslegu, meitene atvera kadu nodalijumu un iznema no ta futlari.
        - Luk, Ervina portrets! - vina teica. - Bet taja kastite ir tevoca Adalberta asinis mirkusais un lodes caururbtais kabatas portfelis. Seit, pa kreisi, atrodas mates darglietas un vestules, kuras vina tev ka ligava rakstija, bet tur glabajas mani pirmie zabacini un
        Grafs nelava vinai turpinat. Ar dobju vaidu vins apskava Erikso un, asaram plustot, saka vinu skiip- stit. Tad atkrita kresla. Erikso nosliga uz celiem un ar galvu piespiedas pie grafa krutim.
        - Tevs! Milais tevs! Tu atzisti mani par savu meitu!
        Neaprakstamas jutas, kas nebija pazistamas Teai, kura nezinaja pagatni, tagad parnema Erikso. Vinas atmina spilgti uzvirmoja visas abu savu eksistencu fazes. Erikso - barene, Amenhotepa verdzene un muzigais upuris - bya laimiga, vinai bya darga si teva milestiba, kuru nekad nebija jutusi.
        Kad beidzot tevs un meita bija nedaudz nomierinajusies, grafs pieglauda pie sevis Erikso gaiscir- taino galvinu un liksmi teica:
        - Tagad, mana mila, mums japadoma, ka radit tev mana nama likumigu stavokli. Teikt patiesibu mes nedrikstam, un es varu tevi vienigi adoptet. Saja sakariba man radusies briniskiga ideja. Man bija bralens, ari Kronburgs, bet nelietis un avanturists, no kura visa musu gimene atteicas. Vins emigreja uz Turciju un nesen tur nomira. Pirms naves vins man atrakstija. Es dosos uz Konstantinopoli, kur lugsu tevi aizbraukt atrak, un parvedisu tevi no turienes ka vina meitu.
        Plans tika pienemts. Visi nolema, ka jau nakamaja diena Erikso kopa ar profesoru dosies uz Konstantinopoli, kur viniem pievienosies grafs. Savukart Le- jerbaham vajadzeja atgriezties sava pili un velak paradities ka ligavainim.
        Si programma tika precizi izpildita, un pec sesam nedelam grafs atgriezas pili kopa ar Erikso un iepazistinaja vinu ar kaiminiem ka ar sava bralena Osvalda meitu, kurai ekscentriskais tevs devis tik divainu vardu.
        Jaunas meitenes neparasto lidzibu ar Tfeu visi uztvera ka pasu par sevi saprotamu lietu. Sabiedriba vinu uznema loti silti. Dazas divainibas, kas izpaudas Erikso manieres un uzskatos, tika saistitas ar vinas savdabigo audzinasanu.
        Tad ieradas Lejerbahs, un pec kada laika tika pazinots par vina saderinasanos ar Erikso. Kazas nolema rikot pec trijam nedelam.
        Erikso baudija laimi, teva un Ricarda milestibu, kas vinai solija rupju neaizenotu nakotni, tomer sirdi aizvien iezagas nemiers, kas darija vinu tramigu un nervozu.
        Ricards saprata: iemesls ir bailes, ka varetu uzras- ties vinas vajatajs. Pa laikam ari vina pasa sirds zeluma saravas, atceroties Amenhotepu, tomer abi ar grafu vini centas Erikso parliecinat, ka bailem nav pamata: ja egiptietis spetu vinu atgut, vins jau sen to butu izdarijis.
        Erikso sados brizos vienmer kluseja, tomer reiz tevs un ligavainis vinu izveda no pacietibas.
        - Tu, tevs, nepazisti Amenhotepu, tacu Ricardam vajadzeja but skaidriba par vina varenibu. Sis mags spej pielavities pie manis kirzakas izskata un tad uzbrukt man ka viesulvetra, sagrabjot un aizraujot lidzi izplatijuma. Vinam paklausa zibens, un Vina griba spej saskelt akmenus. Mana vieniga ceriba ir ta, ka vins negribes mani nogalinat, bet no visiem parejiem uzbrukumiem mani pasargas vina svetais duncis, kuru es panemu un no kura nekad neskiros. Pagatavot jaunu - tas vinam prasis parak daudz laika.
        Tuvojas kazu diena. Dzive pili mierigi riteja savu gaitu.
        Pec grafa luguma ari Bers bija apmeties pili. Abi sirmgalvji bija sadraudzejusies un, budami kaisligi saha cienitaji, ik vakaru to speleja. Profesors bija vecpuisis, vinam nebija gimenes.
        Kazu prieksvakara visi bija sanakusi kopa. Grafs un profesors ka parasti speleja sahu, bet ligavainis un ligava sedeja lidzas salona un sarunajas. Erikso skita norupejusies un nemieriga vairak neka jebkad agrak. Uzlikusi galvu Ricardam uz pleca, vina izklaidigi klausijas ligavaina apgalvojumos, ka mags acimredzot ir gajis boja no pasa izsaukto speku pretsitiena.
        - Dod, Dievs, lai kads 110 taviem pienemumiem butu istenojies! - nopuzdamas noteica jauna meitene.
        Sgja bridi kaut kur talu talu skaidri ieskanejas zvanina sudrabainas skanas.
        Erikso nobaleja un uzleca kajas.
        - Vins! Vai dzirdi? Sis zvans vesta par vina tuvosanos, - vina nomurminaja.
        Erikso skatiens izmisigi klida pa istabu.
        Ricards, kas ari bija dzirdejis zvanisanu, piecelas un atspiedas pret galdu. Peksni uz sienas vinam iepreti paradijas milziga kaka siluets. Ta zalganas acis saka fosforiscejosi spidet. Pirms vins paspeja ko aptvert, Erikso ka ena tuvojas vizijai. Meitenes roka iedzalkstijas Amenhotepa duncis, un vina ar to specigi iecirta siena. Atskaneja skals brikskis, no naza asmens uzskilas dzirkstelu spiets, parsteigta un parbaidita barona acu prieksa uz sienas, gluzi ka uzzimets, paradijas milziga kaka attels.
        Atvieglojuma im triumfa noputa izlauzas no Erikso krutim. Vina velreiz bija uzvarejusi magu ar vina pasa ieroci un paralizejusi pret sevi paverstos nagus.
        Atguvies Ricards aizsteidzas pie profesora un grafa, lai pastastitu par notikuso.
        Klusedami vini apskatija uz sienas palikuso zimejumu. Vieta, kur bija cirtis nazis, bjja redzams noslepumainais trijsturis ar apversto krustu.
        - Hm! - beidzot izmocija profesors. - Acimredzot Amenhotepa kungs nevelas mus atstat miera un vel sevi paradis.
        Kaut gan bija guvusi uzvaru, Erikso jutas ipasi satraukta.
        Kazu diena atausa skaidra un saulaina, toties ne tik saulaini jutas tie, kuri zinaja Erikso noslepumu.
        Tiklidz Ricards bija gatavs, vins iegaja pie grafa, kas, baididamies no jauna uzbrukuma tiesi ceremonijas laika, saka satraukti apspriest maga iespejamas intrigas.
        -'Esmu parak neizglitots s^jas lietas, lai paredzetu visu, kas var notikt. Spriezot pec ta, kam biju liecinieks, jaatzist, ka mums jabut gataviem uz visu. Vel jo vairak tapec, ka sis neparastais cilveks ir nosledzis ar Erikso kaut ko lidzigu laulibai. Protams, sim magiskajam ritualam, kas tika istenots preteji vinas gribai, ir nozime vienigi Amenhotepa acis, turldat vins drosi vien ir iedomajies, ka ieguvis tiesibas uz vinu, tapec visiem spekiem centisies aizstavet savu ipasumu. Es daudz ko atdotu, lai si laulibu ceremonija butu jau garam! - grafs nopuzdamies teica. - Tomer es ceru uz ta Kunga palidzibu.
        Erikso bija nervoza un domigi posas laulibu ceremonijai. Vina bija apburosa sava baltaja terpa ar garo plivuru un vainadzinu, kas rotaja vinas zeltainas cirtas. Iegrimusi domas, vina pat neaplukoja sevi spoguli un vienigi tad brivi uzelpoja, kad bija piestiprinajusi pie jostas maga sveto dunci un aizsegusi to ar ziedu puski un lielu lenti.
        Laulibu ceremonijai bjja janotiek draudzes baznica, kas atradas kadu versti no pils. Laiks bija briniskigs. Erikso kopa ar tevu iesedas kariete, kurai gara virkne sekoja ekipazas ar vinas draudzenem un citiem viesiem.
        Kazu brauciens bija jau puscela, kad sauli peksni aizsedza tumsi makoni.
        - Paskaties, tevs, - tuvojas negaiss, - sacija Erikso, bazigi lukodamas debesis.
        - Pedeja laika pieturejas tads tropisks karstums, ka tas ir gluzi dabiski, milais berns. To uzskata par labu zimi, ja lietus apslaka ligavas vainagu, - atbildeja grafs.
        - Ja, ja vien sis negaiss butu dabisks, - noputas Erikso.
        - Bailem lielas acis, dargumin! Tavu uzbudinato nervu del tev visur radas regi. Visbeidzot, vai tad tev nav ieroca, kas jau reiz lieliski nodereja? Varbut esi to aizmirsusi m^jas? - vins izbijies piebilda.
        - Ne! Luk, tas ir seit, tet, zem manam rokam. Par nelaimi, man nav zinamas visas ta ipasibas un lietosanas veidi. Manai lidzsinejai veiksmei ir bijis tikai gadijuma raksturs.
        Saja bridi kariete apstajas portala prieksa, un runataji apklusa. Desmit minusu laika negaiss bija klat. Debesis kluva melnas, gaiss smags im smacejoss, bet dienas gaismu nomainija peleciga kresla. Bridi, kad Erikso tevam pie rokas gaja ieksa baznica, zemi satricinaja bargs perkona graviens, apslapejot ergelu skanas, un uguniga zibens sautra parskela tumsas debesis.
        Svinigi uzposto lauzu rindam parskreja satraukuma vilnis. Sakuma cilveku uzmanibu saistija ligavas balums un ligavaina nemiers un apjukums, bet tad prieksplana izvirzijas bailes no trakojosas vetras. Zibens uzliesmojumi un perkona dardi sekoja cits citam. Vejs svilpa, gaudoja un steneja, liekdams un lauzdams kokus. Kaut ari durvis bija aizvertas, ta brazmas ielauzas pat baznica, draudedamas apdzest sveces.
        Bala Erikso, kas bija pilnigi nonakusi draudoso briesmu iespaida, nosliga celos altara prieksa. Vinas apnemiba nebija kluvusi mazaka, tomer ceremonijai vina gandriz nepieversa uzmanibu - macitaja vardi, ergelu muzika un dziedataju balsis skaneja vinas ausis ka neskaidrs, tals un dobjs troksnis.
        Bridi, kad jaunlaulatie apmainijas gredzeniem, pa baznicas jumtu saka dardinat krusa, un sis troksnis nomaca visu parejo. Milzigie krusas graudi izsita vairakus logus. Un tad cauri vetras auriem un lietusgazes snakonai kluva dzirdamas sidrabainas zvanu skanas, kas aizvien tuvojas.
        Macitajs apklusa, bet uzaicinatie viesi, sausmu parnemti un glabdamies no lietus, cits citu grustidami.
        metas uz baznicas pretejo pusi, kur krusa vel nebija sasitusi logu stiklus. Peksni eku lidz pasiem pamatiem satricinaja baismigs perkona graviens. Loga ielauzas lodveida zibens un traucas tiesi uz Ricardu.
        Saja bridi Erikso metas uz prieksu un, izravusi magisko dunci, virzija ta asmeni preti ugunigajai lodei, kas parplisa, sedama uz visam pusem dzirkstelu kulus. Bija dzirdama mezoniga reksana, kuru pavadija tads ka cilveka pirmsnaves gardziens. Vetra, it ka butu izsmelusi visus savus spekus, saka pierimt. Lietus vairs nelija, vejs kluva aizvien ramaks, debesis noskaidrojas, un pec kadam desmit minutem paradijas saule. Tagad viss atkal bija mierigs, un par vetru liecinaja vienigi pelkes, lelapjie krumi, ar saknem izrautie koki un baznicas izsistie logi.
        Vispareja panika, ko izraisija lodveida zibens, neviens nebya ieverojis ligavas peksno iejauksanos un neviens nebija redzejis vinas roka spigulojam noslepumaino ieroci. Tomer viss sis notikums nelabveligi ietekmeja klatesosos: ikviena nevilus sarosijas doma, ka vetra, kas partrauc laulibas noslegsanu, ir slikta pazime jaunajam parim.
        Un tomer lidz ar sauli un skaidrajam debesim atgriezas jautriba un rosiba. Jaunlaulatos apbera ar apsveikumiem un laimes velejumiem. Tagad, kad briesmas bija garam, viesi smejas un jokoja par pardzivotajam sausmam. Ricards uz rokam aiznesa jauno sievu lidz ekipazai. Ta tomer bija nedaudz cietusi, lai gan kucieris un sulaini visiem spekiem bija centusies savaldit satracinatos zirgus. Jaunajam parim sekoja viesi. Damas, rupigi sacelusas slepes un liksmi terzedamas, gaja, pat nevairidamas no pelkem.
        Kad jaunlaulatie palika vieni un sedeja kariete, Ricarda uzspeleta jautriba pazuda. Vins nevareja neapzinaties, ka izvairijies no naves briesmam. Apskavis Erikso, vins pieklava jauno sievu sev klat un maigi, ar pateicibu nocuksteja:
        - Paldies tev, mana mila, mana varoniga glabeja! Bez tevis es butu jau miris.
        - Diemzel ta ir tikai islaiciga uzvara, ta nav atbrivosanas, ta ir vienigi likteniga briza atliksana uz velaku laiku, - satraukta atbildeja Erikso. - Es tagad sev parmetu, ka esmu novirzijusi uz tevi Amenhotepa atriebibu un paklavusi tevi muzigam briesmam. Vins nebeigs mus vajat un nelaus baudit laimi.
        - Dievs mus pasargas, ka ir jau to darijis! Vins mums iedvesis domu, ka uzvaret un iznicinat magu ar vina pasa ieroci, - parliecibas pilna balsi sacija Ricards.
        Talak svinibas noriteja bez starpgadijumiem. Pec lieliskajam pusdienam svetku viesi dejoja un pastaigajas parka. Pedejie ciemini aizbrauca jau talu pari pusnaktij.
        Erikso tulit devas uz savu kabinetu, lai siki parrunatu divaino un baismigo atgadijumu, kas apenoja laulibu noslegsanas ceremoniju.
        Atbrivojusies no sava smaga ligavas terpa, jauna sieva uzvilka izsutu batista penuaru ar platam piedurknem, kas atklaja skatienam vinas briniskigas, ka no zilonkaula veidotas rokas. Vinai loti patika sadi brivi kritosi terpi, kas atgadinaja tuniku. Izlaidusi savus brinumskaistos matus, Erikso iegaja buduara, kas bija gluzi fantastiski izrotats ziediem un makslas darbiem. Vina uz mirkli apstajas un parlaida greznajai istabai izklaidigu skatienu, tad atvera platas durvis un izgaja uz terases, no kuras dazi pakapieni veda leja uz darzu.
        Nakts bija klusa un briniskiga, gaiss - silts un smarzu pilns. No puku dobes pluda reibinoss rozu un liliju aromats. Tiesi vinai preti pletas plavina, ko ieskava parka tumsi zala lapotne. Uzleca meness, ta maigi zila, mierpilna gaisma rami apmirdzeja visu paritu Atspiedusies pret balustradi, Erikso domigi veras taluma.
        No jaunas baroneses krutim izlauzas dzila noputa. Cik laimiga vina varetu seit but, beidzot izravusies briviba no piramidas gusta un dzivojot kopa ar miloto cilveku, ja lidzigi baisam regam cela nebutu nostajies Amenhoteps! Atceroties magu, Erikso kermenim parskreja ledainas trisas, un vina bazigi satvera jostu. Sataustijusi dunca rokturi, nomierinajas un no jauna lavas domam.
        Kad reiz beigsies si dzive, kas velkas gadsimtiem ilgi? - vina sev satraukti vaicaja. Vai vina vienmer bus jauna un skaista? Varbut ari vinu piemekles parasto mirstigo liktenis?
        Nejausi Erikso paraudzijas uz savu roku, kas rami guleja uz balustrades, u% rugti pasmaidija. Kas gan notices, ka si roka ar atlasam lidzigo adu un sartajiem nadziniem kadreiz ir pinusi vitnes par godu versa Apisa svetkiem un upurejusi dievam templi, kura drupas tagad klaj tuksnesa smiltis?
        Pardomas iztrauceja auksta veja brazma, kas atnesa lidzi talas sudrabaina zvana skanas. Nobalusi Erikso atkapas dazus solus atpakal. Izravusi dunci, vina atri apvilka sev apkart loku. No asmens izsavas tads ka fosforiscejoss pavediens un lidzigi ugunigai cuskai apskreja vinai apkart. Erikso staveja nekustedamas, smagi elpodama, piespiedusi pie krutim dimci. Vina juta sev tuvojamies liktenigo cilveku.
        Daba risinajas kaut kas neparasts: gaiss visapkart skaneja un triceja, uzdvesdams vinai smacejosu aromatu. Pie apvarsna paradijas sarkana zvaigznite, kas saka strauji augt, tuvodamas neticama atruma.
        Jau pec briza zvaigznes asinssarkanais disks aizsedza debesis un apkartejos prieksmetus apspideja tada ka ugunsgreka atblazma. Ka caur miglu Erikso redzeja palmas, starp kuram griezas balgani fosforiscejoss makonis. Pats gaiss skita kluvis citads, uzdvesdams vinai tuksnesa svelmi.
        Divaina miraza slideja Erikso virziena ka veja nesta, tad peksni, sadurusies ar vinas apvilkto apli, apstajas. Miglas auts paskiras, un vina ieraudzija labi pazistamo maga darzu vina Memfisas nama tuvuma.
        Pie pasas terases sakas plata aleja. No vienas puses to ieskava vigeskoku un akaciju rinda, bet otra puse pletas palmu puduriem apaugusi plavina. Koku ena staveja granita sfinksa, kuras pakaje urdzeja avotins.
        Balganais makonis saka iegut noteiktu formu, un Erikso ieraudzija Amenhotepu, kas staveja dazu solu atstatuma un veras vina ar savu ugunigo skatienu. Ap vina labo roku bija apvijusies smaragdzala cuska, bet kreisaja vins tureja gaismekli, kura zilbinosie stari ieskava visu maga augumu. Daudzkrasaina uguntina virs vina galvas brizam spozi uzliesmoja, tad baleja un dzisa, liecinot par vina nogurumu.
        Nervozas trisas parskreja par Erikso augumu. Vinai, maga ierocim un maceklei, kas daudz ko zinaja, bija skaidrs, ka lampas izstarotajai astralajai gaismai vajadzeja vinu apzilbinat un sastindzinat, ka tas notika ar katru, pret kuru Amenhoteps versa so noslepumaino gaismu. Tad cuska skersotu vinas uzvilkto apli, nolaupitu magisko ieroci, bet vina, budama neaizsargata, nonaktu sava slepkavas rokas.
        Ar milzigu piepuli Erikso sakopoja visu savu gribu un izslejas:
        - Ko tu no manis gribi, Amenhotep? - vina vaicaja dobja balsi. - Sargies! Nenoved mani lidz izmisumam! Es drizak ietrieksu sev krutis so dunci un darisu galu savai noladetajai, nelaimigajai dzivei neka klusu par tavu verdzeni un gustekni tava pretigaja piramida. Dzivu tu mani nedabusi! Es tevi ienistu un tava skupsta vieta labak izvelos cuskas dzelienu. Tagad, kad beidzot esmu savienojusies ar miloto cilveku, es nelausu sevi dzivu izraut no vina apskavieniem!
        Amenhotepa acis iegailejas druma uguns.
        - Nepateicigais radijums! - draudigi dardeja vina balss. - Tu esi cuska, kuru es sasildiju pie savam krutim un kuru sev par nelaimi iemileju! Tikai si vajiba - vieniga, kuru neesmu parvarejis, - nelauj man tevi iznicinat. To, kuram tu uzdrosinajies dot prieksroku, es samisu ka tarpu! Tu, Erikso, piederi man, un es pratisu pastavet par savam tiesibam ar visiem mana riciba esosajiem spekiem.
        Redzot, ka Erikso nodreb un konvulsivi piespiez pie krutim dunci, Amenhoteps mikstinaja toni.
        - Kapec tu velies karu? Atdod ieroci un labpratigi seko man, tad es jums abiem piedosu. Es sniegsu tev aizmirsanos. Es izdzesisu no tavas sirds aklo un postoso milestibu. Pie tavam kajam noliksu visu manis ieguto zinibu varenibu. No manam rokam tu sanemsi muzigas dzivibas un skaistuma kausu. Tavi zeltainie mati nekad nenosirmos, un atlasam lidzigo adu nekad neparklas grumbas, un tavas acis nekad nezaudes mirdzumu. Mana milestiba tu baudisi augstako laimi, ugunigu kaislibu un baudu. Mani tu vienmer skatisi tadu, kads esmu tagad: laikam nav varas par manu izskatu. Vai tevi nevilina iespeja klut par maga iemiloto im dalities vina vareniba? Atver acis, akla, un paskaties uz mani! Vai esmu sliktaks par so niecigo cilveku, kas nolemts slimibam un iznicibai un kas pec nedaudz gadiem parvertisies pretiga, nevariga veci? Vai tiesam esmu sliktaks par so svarstigo un neuzticamo cilveku, kurs vienmer ir milejis tevi tikai pa pusei lidz bridim, kamer vina cela paradijas ta otra? Nuitai, Valerijai, Almerisai - luk, kam vienmer ir piederejusi Rameri dveseles labaka dala, bet tu vinu reibinaji ar kaisli! Un sadam
pretigam, pazemojosam jutam tu gribi visu upuret!
        Amenhotepam runajot, vina ariene parmainijas. Drudzains sartums parklaja allaz balos vaigus, planas nasis triseja, bet ierasti bargo izteiksmi nomainija domiga nopietniba.
        Erikso bija ka pieaugusi pie zemes un nenolaida no maga skatienu. Vinai skita, ka redz kadu citu, nepazistamu cilveku. Pirmo reizi vina saskatija Amenhotepa nevis pavelnieku, bet virieti, tapec zinkari aplukoja vina garo, slaido augumu. Vinam nebija galva klafta ka parasti, tapec vins izskatijas jaunekligaks. Melnie mati vijas ap vina pieri nepaklausigas cirtas, un tas verta seju pilnigi citadu.
        Sajusma Erikso sirds iepukstejas straujak. Ja, Amenhoteps bija lielisks, turklat ne tikai areji vien - no vina pluda zinasanu apgarota daile, acis kveloja nesatricinama griba un energija, kas jebkuru vareja nospiest pie vina kajam. Visbeidzot vins bija skaists sava lepnaja miera, ko izstaroja visa vina butne, neraugoties uz jaunekligi slaido augumu, kas skaidri iezimejas uz mirazas tumssarkana fona. Erikso atmina uzzibsnija Ricarda pievilciga seja, un tagad pirmoreiz vira skaistie vaibsti nobaleja salidzinajuma ar to dzives, gribas un varenibas gigantu, kas staveja vinas prieksa. Erikso domigi noglauda pieri. Saja mirkli vina apzinsgas, ka vel nekad nav bijusi paklauta tik lielam briesmam un vel nekad nav bijusi tik tuvu bojaejai ka sobrid. To, ko Amenhoteps nevareja panakt ar gudribu, vins iekaroja ar savu valdzinoso personibu, dodams iespeju Erikso to novertet. Divi pirmsakumi - aktivais un pasivais, speks un vajums, radisanas nesatricinama likuma vaditi, savstarpeji pievilkas.
        Amenhoteps nenolaida skatienu no Erikso satrauktas sejas, lasidams, skiet, katru vinas domu. Mags pasmaidija, un sis smaids lidzigi saules staram ieleja gaisumu vina stingrajos vaibstos, pieskirdams tiem neatvairamu valdzinajumu. Erikso sirds saka pukstet, jaunu, lidz sim nepiedzivotu jutu rosinata. Vina uzvirmoja sajusma par Amenhotepu un lidzas tai - sava nieciguma apzina, kaut kada neskaidra un dedziga velme. Uz Erikso pieres izspiedas auksti sviedri, bet Amenhoteps, nenolaizdams acis, ar ironisku, uzvarosu smaidu pusatvertajas lupas leni tuvojas magiskajam aplim! Vel dazi soli - un vins to butu parkapis atrak, pirms satriekta un paralizeta Erikso spetu vinu atgrust. Peksni vina sadzirdeja trisulojosu skanu un vecais pils pulkstenis leni nosita divpadsmito stundu.
        Amenhoteps nodrebeja, nobaleja un atkapas, it ka vinu butu atgrudis kads varens speks. Vizija turpinaja atkapties, lidz pacelas gaisa. Vel bridi Erikso caur tadu ka miglu redzeja Amenhotepa slaido augumu, kas bija atbalstijies pret sfinksas cokolu. Vina acis bija aizvertas, apgazta lampa vina roka apdzisa, bet pie kajam ka smaragda lente saritinajusies guleja cuska. Tad viss izpluda, lidz pavisam izgaisa spozaja menessgaisma.
        Erikso speki bija gala: galva noreiba, un vina nemana salima uz terases akmens platnem. Tadu vinu atrada Ricards un gra^s. Lidz navei parbijusies, vini aiznesa baronesi uz buduaru un pec ilgiem puliniem dabuja pie samanas.
        - Vai tu piedzivoji jaunu uzbrukumu? Vai vins tevi neievainoja? - abi apbera Erikso ar jautajumiem.
        - Ne, ne! Mana gibona celonis ir diena pardzivotais satraukums, - vina izvairigi atbildeja.
        Erikso skaidri atcerejas viziju, tacu kadas neizprotamas jutas lika vinai kluset. Nevienam visa pasaule vina neparko nestastitu, kas tikko bija atgadijies.
        Parliecinajies, ka ar meitas veselibu viss ir kartiba, grafs devas prom, bet laimigais Ricards nosedinaja sievu uz divana. Nolikusi galvu uz vira pleca, Erikso kluseja un izklaidigi klausijas Ricarda vardos. Vinas domas bija talu. Ar kaut kadu divainu zinkari jauna sieviete salidzinaja Lejerbahu un Amenhotepu, un barona tels nobaleja otrreiz. Vina skatiens likas neizteiksmigs, vardi banali, bet maigais smaids itin nemaz nelidzinajas tam valdzinosajam smaidam, kas vinu ta satrauca un paklava.
        Ja, Amenhoteps bija vinas pavelnieks, tacu ne tas drumais un bargais mags, kuru vina ieprieks pazina un ienida un kurs muzam sedeja pie saviem manuskriptiem, bija auksts ka vina garais baltais terps, kas vinu verta statujai lidzigu. Ne, jaunais pavelnieks, kas nodarbinaja visas vinas domas, bija valdzinoss un bistams cilveks, kas valdija par stihijam! Un, luk, sis cilveks tagad izludzas vinas milestibu, solot preti muzigu jaunibu un neizbauditu laimi.
        Erikso domas traucas aizvien talak. Un ka butu, ja piramidas drumas pazemes vieta, kur valdija muzigs klusums un maksligs apgaismojums, Amenhoteps dzivotu lieliska pili, kas butu saules gaismas pielieta un svaiguma pilna, un valkatu musdienigu elegantu uzvalku? Tad vins butu loti bistams cilveks! Ak, kapec vins nekad neparadijas tads ka sodien? Tad Erikso katra zina butu iemilejusi tiesi vinu, un cik daudz sarugtinajumu butu gajis secen!
        Vina nodrebeja un izslejas, skaidri sajuzdama, ka pierei pieskaras kada roka ar gariem smalkiem pirkstiem. Kad Erikso paskatijas uz Ricardu, vina sausmas ieraudzija, ka virs kluvis bals ka audekls un vina acis ir gluzi stiklainas. Peksni Ricarda nespodrajas acu zilites uzliesmoja maga ugunigais skatiens, bet vira nekustigas rokas pacelas, lai dedziga apskaviena pieklautu pie sevis vinas augumu. Tacu tas viss ilga vienu mirkli. Tad Ricarda kermenis nodrebeja, un vins smaididams maigi noliecas pie Erikso un kaisli vinu noskupstija.
        Jauna sieviete, viscaur tricedama, apvija rokas viram ap kaklu un ciesi piespiedas vinam klat. Vina vairs negribeja domat. Vina alka vienigi pec milestibas un mierigas laimes, ko bija izdevies izcinit ar tadam pulem.
        Kops Erikso kazam bija pagajusi gandriz astoni menesi. Nekas netrauceja jauna para laimi un nekas neliecinaja par to, ka Amenhoteps turpinatu vinus vajat. Mags bija pazudis bez pedam! Tacu netika aizmirsts. Erikso biezi domaja par pedejo viziju. Dazreiz, sededama viena buduara, vina saspringti gaidija, vai kaut kur uz sienas neparadisies egiptiesa siluets, vai neatskanes par vina tuvosanos vestijosais sudrabainais zvans, tacu visur valdija klusums. Tatad vina bija aizmirsta un atraidita.Vispar jau Erikso par to priecajas, tomer dazkart vinu parnema tada ka nozela un uzmacas drumas domas. Tad vina mekleja vientulibu. Erikso, protams, bija laimiga, pat loti laimiga, tomer ne ta, ka bija sapnojusi. Budama pec dabas kaismiga un energiska, Erikso nerada Ricarda atbalsi savam jutam, bet vira mieriga un savaldiga milestiba vinu aizvainoja un tracinaja.
        Erikso dvesele pamodas dzila greizsirdiba uz Almerisu. Tiesi vina - si mirusi un reize muzam dziva butne - atnem vinai, Erikso, vira sirds labako dalu! Jauna sieviete skaidri sajuta to, ka Ricarda dzive vina vienmer ir bijusi otra vieta. Barons to nemaz neslepa un uz sava rakstamgalda tureja Almerisas portretu, kuru atteicas novakt pat pec sievas vairakkarteja luguma. Sadas scenas attalinaja dzivesbiedrus, protams, ne uz ilgu laiku, un atstaja neredzamas bruces.
        Ziema, bet ipasi tuvojoties pavasarim, veco grafu mocija reimatisma sapes kajas, un pec arstu ieteikuma vinam vajadzeja iziet dziedniecibas kursu viena no Dienvidaustrijas kurortiem.
        Lai izrautos no garlaicibas, Erikso nolema braukt tevam lidzi, un vinai nenacas ipasi nopuleties, lai pierunatu ari viru piedalities celojuma. Bet Bers jau bija tik labi ieklavies sa nama dzive, ka neviens nesaubijas par vina velmi pievienoties.
        Celotaji iekartojas loti komfortabli. Kamer grafs vannojas, dusojas un dzera mineraludenus, bet profesors devas arheologiskas ekskursijas pa tuvako apkaimi, jaunais paris izklaidejas pec sava prata, jo sezona tikko bija sakusies un atbrauceju nebija daudz. Budams kaisligs zirgu cienitajs un labs jatnieks, Ricards ari sievai palidzeja apgut jasanas prasmi. Erikso driz vien aizravas ar so sportu un allaz pavadija viru izjades.
        Reiz abi devas talaka izjade un kada no enainajam alejam, kas iznaca uz sosejas, ieraudzija zirgkopi vedam pie pavadas neparasti skaistu zirgu.
        - Paskaties, kads briniskigs dzivnieks! - iesaucas sajusminatais Ricards.
        Piejajis tuvak, vins apjautajas, kam zirgs pieder.
        - Manam kungam Adumantam Odearam, - atbildeja zirgkopis.
        Barons pat nokapa no sava zirga, lai apskatitu so dzivnieku, kas patiesi bija lielisks: zilganmelna spalva laistijas, aste un smalkas krepes, kas bija tik zidainas un vilnainas ka sievietes mati, ari bija melnas, un tikai uz pieres tam bija sniegbalts plankums. Slaidais un stingrais stavs liecinaja, ka tas ir arabu izcelsmes zirgs. Tbbrid tas zviedza, pacelies uz pakalkajam, tad nepacietigi saka karpit ar pakavu zemi.
        Redzedams barona sajusmas pilno skatienu, zirgkopis pazinoja:
        - Zirgs tiek pardots. Nez kapec tas manam kungam nav pa pratam. Divi angli jau gribeja Salamandru nopirkt, tomer darijums nenotika.
        - Kada laime! - iesaucas ieintrigetais Ricards. Tad, ieslidinajis zirgkopja roka monetu, vins vaicaja: - Saki, mans draugs, kur tavs kungs dzivo un vai es varu vinu tagad satikt?
        - Vins dzivo tur, taja lielaja darza ieskautaja villa, - paskaidroja zirgkopis, radidams uz sanu aleju. - Sobrid vina nav majas, bet naciet rit ap pusdienlaiku.
        Atgriezusies majas, Ricards un Erikso tik sajusminati aprakstija briniskigo kevi, ka ari grafs ieinteresejas par to. Visi vienpratigi nolema, ka Salamandra ir janoperk.
        Nakamaja diena zirgkopja noraditaja laika barona ekipaza apstajas pie villas ieejas. Ta bija liela italu stila buveta maja, ko ieskava plass darzs.
        Vestibila baronu sagaidija sulaini - negeri un indiesi. Tad neliela caurstaigajama viesistaba vinu pienema vecs indietis, gerbies baltas dranas, un cienigi apvaicajas par vizites merki. Kad Lejerbahs paskaidroja, kapec ieradies, indietis izgaja, bet pec minutem desmit atgriezas un svinigi pavestija, ka vina kungs ir gatavs baronu pienemt.
        Ricards vinam sekoja. Abi izgaja cauri vairakam lielam istabam, kas bija grezni iekartotas Austrumu stila. Tacu logu aizkari visur bija nolaisti, un si pustumsa, ka ari dzilais klusums, kas valdija milzigaja nama, divaina karta atsaucaJbarona atmina piramidas pazemes telpas.
        Beidzot pavadonis pacela smagu zilu portjeru, un vini iznaca uz terases, kas bija bagatigi rotata ar retiem augiem un no visam pusem aizsegta ar nolaistiem gaiszila zida aizkariem. Tikai viena no portjeram bija pa pusei pacelta un atklaja uz darzu vedosas kapnes.
        Terases vina gala viena puse karojas svitrains zida gulamtikls, bet otra atradas plats un zems divans. Ta prieksa uz galda staveja divi grozini: viens ar augliem, bet otrs ar kukam, ka ari zelta kruka, ko greznoja emaljas rotajumi. Turpat bija redzama neliela tasite ar pusizdzertu melnu kafiju.
        Uz divana spilveniem atlaidies virietis lasija kadu anglu zurnalu. Baronam ienakot, vins to nolika mala, pieklajigi sveicinaja viesi un aicinaja apsesties.
        Ricards nopetija svesinieku un jutas izbrinits, ka sis kolosali bagatais cilveks pardod tik brinisku un retu zirgu.
        Nabobs Adumanta Odears blja gadus trisdesmit piecus vecs virietis, slaids, kalsns, ar bronzas krasas seju. Vina pieri ieskava biezi melni mati, muti aizsedza pagara barda un usas, aiz garajam un biezajam skropstam acis gandriz nebija redzamas. Vins blja gerbies gaisi zila uzvalka, vidukli apjoza plata zida salle, bet uz taburetes guleja platmalu salmu cepure.
        Ricards izteica savu velmi un apjautajas par cenu.
        - Ta tas tiesam ir. Vienu bridi es gribeju pardot Salamandru, bet tagad esmu pardomajis, - nabobs vienaldzigi atbildeja.
        Redzot barona sarugtinajumu, vins smaididams piebilda:
        - Ved esat tik loti iededzies par so pirkumu?
        - Atzisos jums, ka dievinu zirgus un labaku par jusejo man nav gadijies redzet, turklat ari mana sieva loti velas iegut so zirgu.
        - O! Ja ta ir damas velesanas, tad mes par to vel parunasim, kaut gan es neieteiktu baronesei sesties Salamandras mugura, - laipni sacija Adumanta.
        Iepriecinatais Ricards steidzigi pateicas vinam, un starp abiem aizsakas dziva saruna. Indietis pastastija, ka mitot seit jau vairakas nedelas un mirstot vai nost aiz garlaicibas. Bet vinam ta gribejies atpusties no ilga un nogurdinosa celojuma pa Egipti, Nubjju un Tibetu.
        Sis temats Ricardu ieintereseja. Kad pec stundu ilgas sarunas barons saka atvadities, jaunais indietis vinam skita loti simpatisks, un vins to uzaicinaja ciemos. Adumanta pateicas un pienema uzaicinajumu. Atvadidamies Ricards riskeja velreiz iemineties par zirgu, tacu indietis pasupoja galvu un smaididams atbildeja:
        - Pagaidam atstasim so sarunu nepabeigtu. Par Salamandras pardosanu es aprunasos ar baronesi.
        Visu gimeni ieintrigeja Ricarda stastijums par viziti pie naboba, tapec ar lielu interesi tika gaidita vina atbildes vizite. Pec divam dienam, kad gimene nule bija beigusi brokastot, pie nama ieejas apstajas pajugs, kura bija iejugti divi lieliski riksotaji- Kucieris negeris bija gerbies vienkarsa tumsa livreja. Uz vizitkartes, ko pasniedza sulainis, bya rakstits: "Adumanta Odears Allans."
        Erikso vel domigi petija vizitkarti, brinidamas par indiesu un anglu vardu divaino apvienojumu, kad viesistaba ienaca nabobs. Kad Ricards vinu bija iepazistinajis ar visiem gimenes locekliem, Adumanta piegaja pie baroneses un noskupstija vinas roku. Visi apsedas un aizsaka sarunu, kura Erikso nema visai mazu dalibu. Jau uzmetot pirmo skatienu indietim, vina sajuta krutis savadu smagumu. Lai gan baronese nekad agrak so cilveku nebija redzejusi, vinai likas pazistams Adumantas staltais augums. Eiikso klusedama veroja katru ciemina kustibu. Roka, no kuras vins novilka cimdu, bija maiga un kopta ka sievietei, pirksta zaigoja gredzens ar neparasti skaistu safiru.
        Ciemina kriisu balss skanigais tembrs lika Erikso satrukties, jo atgadinaja labi pazistamo un baiso balsi. Baronese veltigi meginaja ieraudzit Adumantas acis: biezas un garas skropstas slepa to krasu un skatienu. Erikso kluva serigi ap sirdi. Pati nezinadama kapec, vina svesinieka centas saskatit Amenhotepu. Tomer ne, tas nebija vins, - baronese galu gala secinaja, nolemusi, ka sak redzet regus gaisa dienas laika. Amenhoteps tacu nekad nepamet savu dargo piramidu un foliantus, pie kuriem nikst bez sava gala. Nokratijusi uzmacigas domas, vina iesaistijas kopigaja saruna.
        Piemerota bridi Erikso smaidot apvaicajas, kapec vins savam vardam pievienojis ari anglisko.
        - Mana mate bija angliete, pulkveza Allana meita, - bez kada samulsuma paskaidroja Adumanta. - Redziet, mans tevs bija kveli iemilejies gaismataina skaistule, kura atbildeja uz vina milestibu. Tacu mates gimene nostajas pret sim laulibam ar paganu, kuru uzskatija par mezoni. Tad Allanas jaunkundze aizbega no majam un, par spiti visiem skersliem, kluva par radzas sievu. Esmu sis laulibas atspulgs, un proti: pa pusei eiropietis, pa pusei indietis. Savai matei man japateicas par Eiropas valodu prasmi, par iepazistinasanu ar jusu pasaules ierazam im ari par merenu naidu pret angliem. No vinas esmu mantojis ari celosanas kari. Sanemis no teva visai lielu mantojumu, es ka jaunakais dels varu dzivot pilnigi neatkarigi un man nav japaklaujas nevienam citam likumam ka vien savas fantazijas lidojumam, bet ta liek man meklet aizvien jaunus un jaunus iespaidus, - smaididams pabeidza Adumanta.
        Pavadijis pie viniem aptuveni stundu, viesis atvadijas un aizbrauca.
        Ieverojis, ka Erikso nepiedalas indiesa slavinasana, grafs ironiski ierunajas:
        - Skaties, Ricard, tava sieva kluvusi tada sapnaini domiga! Vai tikai skaistais indietis nav iekarojis vinas sirdi?
        - Man skiet, ka starp vinu un Amenhotepu pastav divaina lidziba. Es muzam baidos, ka vins atkal ieradisies kada jauna veidola, - skumji noteica Erikso.
        Klatesoso homeriskie smiekli bija atbilde uz vinas vardiem.
        - Ne, baronese! Nekad nebutu domajis, ka jus esat tada bailule!.. Protams, jums ir pamatots iemesls baidities no Amenhotepa kunga, tomer identificet vinu ar so simpatisko Adumantu, kuram austrumniecisks ir vienigi vards, - tas jau ir komiski! Padomajiet pati: Amenhoteps - moderni gerbies, Amenhoteps, kas runa par teatri, zirgu skriesanas sacikstem un zirgu ipasibam! Ha, ha, ha! Es nespeju par to domat nopietni! - zobojas Bers.
        - Profesoram taisniba. Vecais burvis neizkustesies no savas piramidas un meginas tevi sasniegt citada veida, - iejaucas grafs. - Tas patiesi ir smiekligi - meginat saskatit veco laupitaju laipnaja Adumanta! Turklat pagajis jau gandriz gads, kops egiptietis neizrada nekadas dzivibas pazimes. Aizmirsti so pagatnes lappusi, kas, skiet, ir aizverta uz visiem laikiem. Katra gadijuma tev ir magiskais ierocis, pret kuru Amenhoteps ir bezspecigs.
        - Ja, es nekad neskiros no sa ieroca, bet jums ir taisniba: sis nabobs nevar but Amenhoteps, - atviegloti uzelpodama, sacija Erikso.
        No sis dienas Adumanta kluva par biezu viesi grafa gimene un izpelnijas vispareju labvelibu ar savu laipno izturesanos, brunniecisko uzmanibu pret Erikso un elastigo, attistito pratu. Jaunajam indietim piemita vina gadiem neparasta erudicija, kas tomer^netrauceja vinam sad un tad piedalities augstakas sabiedribas izpriecas, doties pastaigas vai uz kazino, kur Erikso parasti izcelas ar savu skaistumu. Kur vien si sieviete paradijas, tulit ap vinu pulcejas pieludzeji, un neviens nebrinijas, to pulka redzot jauno indieti. Ari Erikso ne reizi vien bija uztverusi apbrinu, kas uzliesmoja Adumantas tumsajas acis, tacu vina tik loti bija apradusi ar pielugsmi, ka nepieskira tam ipasu veribu.
        Reiz Adumanta uzaicinaja grafa gimeni pie sevis pusdienas. Nebija nekada iemesla atteikt, tapec norunataja diena visi devas uz villu. Jaunais saimnieks uznema cieminus ar ierasto sirsnibu un apbura vinus ar savu laipnibu.
        Pasniedzis Erikso roku, namatevs veda vinu cauri garai istabu virtenei, kas bija iekartotas ar austrumniecisku greznibu, uz mazu viesistabu, kas visus apbura ar savu originalitati. Tas sienas bija drapetas ar austrumnieciskiem zelta izsutiem purpurkrasas audumiem. Reti sastopami ziedi un tropiskie augi, kas seit bija bagatigi izvietoti, lika apmekletajiem justies ka Indija.
        - Jus dzivojat briniskiga pili. Trukst vienigi jaunas un dailas laulatas draudzenes, kura ar savu klatbutni ienestu dzivigumu visa sai grezniba, - smaididama ierunajas Erikso.
        - Sis trukums, baronese, diemzel nav atkarigs no manis. Esmu precejies, bet sieva mani nodevigi pameta, un kops ta briza esmu spiests dzivot viens.
        Erikso sirds sapigi saznaudzas, pamanot to naidu, kads uzdzirkstija zem indiesa nolaistajam skropstam.
        - Jusu sieva jus pameta? Cik savadi! Man liekas, jums piemit viss nepieciesamais, lai iekarotu sievietes sirdi, - ar izbrinu un neticibu vina piebilda.
        Adumantas seja paradijas sarkastisks, noslepumains smaids.
        - Varbut esmu parak netaktiska?
        - Nemaz, baronese! Jusu vardi man glaimo, bet, kas attiecas uz manu laulibu, ta nav nekads noslepums. Es pienemu un uzaudzinaju bareni, kuru velak iemileju un velejos apprecet, tacu nebiju rekinajies ar to, ka sievietei pirmam kartam vajadzigas izpriecas un izklaides. Ka gan es - muzam aiznemtais domas kalps - spetu telot izveicigu kavalieri? Vardu sakot, es nepratu iekarot jaunas meitenes sirdi.
        - Kapec tad vina piekrita klut par jusu sievu? - jautaja Erikso, kuru atkal bija panemusas sava vara kaut kadas divainas izjutas.
        - Vinai bija neerti noraidit mani atklati, tacu vinas patiesa atbilde bjja begsana kopa ar citu.
        Klatesosie izbrina pilni saskatijas.
        - Velns paravis! - iesaucas Lejerbahs. - Kads gan bija sis pavedinatas, kuram vina deva prieksroku?
        - Visparastakais mirstigais, kurs ne ar ko neizcelas lauzu puli. Vai tad jus nezinat, ka sievietes sirdi ir tik gruti izprast? Sieviete ir nepastaviga un kapriza butne. Gadijums paklauj vinu virietim, un gadijums padara vinu par nodeveju.
        Naidigais skatiens, ko runatajs tobrid veltija Ricardam, parsteidza Erikso.
        - Vai vina bija skaista? - gandriz neapzinati jautaja jauna sieviete.
        - Vai jus apsaubat manu gaumi? Vina bjja daila ka debesu tels. Laime pie manis atgriezisies vienigi tad, kad vina atkal ienems savu vietu man lidzas.
        - Jus piespiedisit vinu atgriezties? - kluvusi gluzi bala un smagi elpodama, nomurminaja Erikso.
        - Ak, ne! Es pacentisos iekarot vinas sirdi un lausu vinai apjaust pasas nepateicibu, lidz vina labpratigi atgriezisies mana pajumte. Luk, pusdienas ir gatavas. Atlaujiet, baronese, vest jus pie galda.
        Erikso apsedas pie galda sadrumusi. Ar jaunu speku vina pamodas neskaidras aizdomas. Naifljgi un drudzaini vina veroja katru indiesa kustibu, domas salidzinadama vinu ar Amenhotepu.
        Adumanta, ka likas, neko nemanija un jautri terzeja, laipni cienadams viesus ar izsmalcinatam pusdienam. Pats vins nobaudija tikai dazus auglus un izdzera kausu vina.
        - Redzu, ka jusu eiropeiskums vel nesniedzas tiktal, lai kopa ar mums bauditu so briniskigo fazanu, - jautri un viltigi piebilda profesors.
        Indietis pasmaidija.
        - Jums taisniba - mans eiropeiskums ir samera virspusigs. Vecais bramins, kas mani audzinaja, iedvesa man nepatiku pret jebkuru edienu, kas pagatavots no dzivniekiem un putniem. Turklat okultas zinatnes prasa, lai tas adepti lietotu vienigi augu valsts produktus.
        - Kapec jus piespieda studet sis zinibas? - Erikso apjautajas.
        - Es pats to velejos. Vecais Ardzuno bija mana teva draugs. Vins dzivoja maza pagoda pils darza attalakaja gala. Sis cilveks tik saistosi stastija par dazadiem noslepumiem un dabas spekiem, ka man radas velesanas klut par vinu skolnieku. Salidzinajuma ar Ardzuno es, protams, esmu nejega.
        Saruna ievirzijas par Indiju, tas pagatni un ipasi par tam noslepumainajam zinibam un brinumiem, ko veic fakiri.
        - Vini visi pa dalai ir burvju makslinieki, un visi vinu demonstretie fenomeni, lai cik neparasti tie liktos, nav nekadi brinumi, jo daba brinumu nav, - skaidroja Adumanta. - Nav pareizi devet par brinumu prasmi valdit par dabas spekiem. Patiesi vie- dam cilvekam nekas nepaslid garam, un ista magija nozime attistit cilveka ieliktos spekus un panakt, lai vins butu spejigs redzet, dzirdet un uztvert to, ko citi ne redz, ne dzird, bet, ja ari dazkart sajut, tad neko nesaprot. Un, visbeidzot, ta nozime attistit sevi sesto sajutu, un proti, speju ieklut neredzamaja pasaule, kuru jus pilnigi nenemat vera.
        - Vai jums sis speks piemit? - zinkari vaicaja profesors.
        - Daleji - ja. Piemeram, s^ja karafe es saskatu kada udensauga aizmetni, kuram trukst tikai nepieciesamo ingredientu, lai saktu attistities. Jus man neticat? Nu, labi! Es meginasu padarit jusu acim pieejamu to, ko redzu pats.
        Indietis iznema no kabatas glitu fularu, no kura vejoja specigs aromats, kas parasti ieskava ari pasu Adumantu, un aizklaja ar to savu roku un karafi.
        Erikso vinu nemierigi veroja, cenzdamas atsaukt atmina Amenhotepa roku formu un vienlaikus parmezdama sev sis smiekligas aizdomas.
        - Ko jus mani ta lukojaties, baronese? Vai tikai nebaidaties, ka es izvilksu no karafes krokodilu? - ironizeja Adumanta.
        - Ja jus to izdarisit, tad esat stipraks par Amenhotepu, - nepiesardzigi iesaucas profesors.
        Ricards un grafs saka no sirds smieties.
        - Par ko stipraks? - indietis p^jautjya tik mierigi un vienaldzigi, ka Erikso, kas nenolaida no vina acu, atviegloti uzelpoja parlieciba, ka vins so vardu dzird pirmo reizi.
        Samulsusais profesors atbildeja:
        - Es runaju par kadu cilveku, kas ari nodarbojas ar magiju un saja zina ir meistars, tacu vins seit nedzivo.
        - Bet kur tad? Es vienmer mekleju kontaktus ar cilvekiem, kam tuva magijas maksla,
        - mierigi turpinaja Adumanta.
        Soketais un apmulsusais profesors nomurminaja:
        - Es tiesam nezinu, kur vins sobrid atrodas. Par vinu man jau sen nav nekadu zinu.
        Tikko jausams izsmiekls pavideja indiesa lupas. Bija gruti pateikt, vai to izraisija Beaa atbilde vai ari pasapmierinatiba, ka spejis visus parsteigt ar ko neparastu, jo saja bridi vins nonema fularu, un visiem izlauzas parsteiguma sauciens.
        No kristaldzidra skidruma dzilem tagad stidza tievs, lokans stublajs, paceldams virs udens salirzilu ziedinu ar sartu vainadzinu. Augam bija platas, apalas zalganbalas lapas, ko klaja sudrabainas pukas. Karafes dibena tagad bija visdazadako formu augi ar pelecigu lapotni un iesarkanu dzislojumu. Starp siem augiem peldeja mazitinas zeltainas un sudrabainas zivtinas un delfinini. Neparasta akvarija dziles uz sunu paklaja guleja divi miniaturi krokodili maza pirkstina lieluma.
        Kamer klatesosie apbrinoja vinu acu prieksa uzburto mazo pasauliti, Adumanta uzjautrinats piebilda:
        - Ka redzat, baronese, bailem nebija iemesla. Tas viss ir loti vienkarsi. Ne jau es radiju sis butnes, kas tur kustas, - tas jau agrak dzivoja udeni, tikai jusu acim bija neredzamas. Ar siltuma palidzibu es tas palielinaju un padariju jums redzamas.
        Erikso neko neatbildeja. Vinas sirds skumigi puksteja, un vina nervozi noslaucija sakarsuso seju ar kabatlakatinu. Zests, ar kadu indietis izvilka no kabatas fularu, likas vinai divaini pazistams. Un si dzila rieva starp uzacim, un uz pieres pietukusi dzisla - vina to daudzkart bija skatijusi uz maga pieres. Bet ne! Tas nav iespejams! Slimie nervi vinu nemitigi biede ar vienu un to pasu regu. Vai tad vina nezinaja, ka nodarbosanas ar magiju prasa milzigu gribas koncentresanu? Skaidrs, ka ari citiem magiem uz pieres var paradities tada pati grumba.
        - Jus, baronese, patiesam esat nobijusies! Man loti zel, - teica Adumanta, lidzjutigi verdamies Erikso satrauktaja seja.
        - Ne! - vina strauji iekilda. - Es nen bij s, tikai man bail no magijas un
        - Un magiem, - pabeidza Adumanta.
        Jauna sieviete samulsusi kluseja.
        - Kapec jus no viniem baidaties, baronese? Vai esat piedzivojusi ko sliktu? Tas nav ticams, jo, manuprat, jusu puse ir neaprakstams valdzinajums. Tas ir pietiekami specigs ierocis, lai paklautu visus magus, nebaidoties vinu varenibas.
        Erikso nosarka, bet Adumanta skelmigi piebilda:
        - Jus izraisat mani zinkari, baronese, un man rodas velesanas parunaties ar savu magisko spoguli. Es palukojos taja, un man viss klust skaidrs.
        - Ak, paradiet mums so spoguli! - viena balsi iesaucas Bers un grafs, turklat ar tik alkainu zinkari, ka indietis atgazas pret kresla atzveltni un saka gardi smieties. Vina smiekli izradijas lipigi, jo visi klatesosie ari tiem pievienojas.
        - Jums japiedod musu zinkare, Adumanta, - sacija grafs. - Tacu jus esat aizskaris jautajumu, kas mus visus loti interese. Pec ta, ko jus paradijat mums karafe, kadus gan brinumus varam sagaidit no jusu spogula!
        Erikso ieelpoja ar pilnu kruti. Tagad vina bjja pilnigi parliecinata, ka noslepumainais svesinieks nav Amenhoteps. Tas nekad nebutu ta smejies. Vinas atmina atausa dzive Memfisa, Aleksandrija un piramida. Ne reizi vina vel nebija dzirdejusi, ka no skarbajam lupam, kas prata vienigi pavelet un izrunat buramvardus, izlauztos tadi smiekli. Bija sajuta, ka no sirds novelies akmens, un vina, piesarkusi un prieciga, koketi uzsmaidija Adumantam.
        - Tas tiesa! Es turu launu pratu uz magiem. Varbut tapec, ka esmu tos skatijusi no sliktas puses. Tik laipns mags ka jus noteikti liks man mainit viedokli, paradot zinatni no interesantas puses.
        Zem indiesa nolaistajam skropstam pazibeja izsmejigs skatiens. Laipni paklanijies, vins smaididams sacija:
        - Jusu velesanas, baronese, man ir likums. Manas zinasanas, tapat ka es pats, vienmer ir jusu riciba. Pec pusdienam es jus aizvedisu uz savu darba kabinetu, kur paradisu savu ierobezoto zinasanu drumslas.
        Visi pateicas saimniekam, un pusdienas nosledzas jautra noskanojuma. Pec kafijas Adumanta aizveda visus uz lielu apalu zali, kura bija dzila un tumsa nisa. Tb vareja aizsegt ar violetu portjeru, kas tagad bija pacelta.
        - Baronese un jus, kungi, - viesus uzrunaja indietis, atverdams durvis, ko aizsedza sienas sega, - varetu ienakt blakus istaba, lai parliecinatos, ka nisa ar to nav savienota un ka tur nav nekadu aizdomigu aparatu.
        Ta bija neliela tuksa istaba. Kailas sienas klaja tikai apmetums.
        - Tagad apskatiet ari nisu. Es gribetu jums paradit savas Deli tuvuma esosas pils pagalmu un savu iemiloto ziloni.
        Profesors ar sev raksturigo skepticismu piecelas, panema sveci un devas uz nisu - aptaustija un izklauveja sienas un tad atgriezas. Sienas bija kapitalas, biezas, bet blakus istaba bya parak maza, lai taja pietiktu vietas zilonim.
        Sirsnigi smiedamies par vina rupjpilno izskatu, Adumanta Odears novietoja iepreti nisai kreslus, tad nospieda atsperi, un platajiem logiem prieksa nolaidas slegi, pec tam vins aizvilka tiem prieksa ari biezu aizkaru. Istabu tagad vaji apgaismoja tricosa sveces liesma.
        Pec siem prieksdarbiem indietis apsedas uz telpas vidii nolikta kresla, atspiedas pret atzveltni un aizvera acis. Pec dazam minutem, kas klatesosajiem skita garas ka muziba, Adumanta izslejas, iznema no kabatas mazu pudeliti un izleja ta saturu nisa. Kluva jutams ass un loti specigs aromats. Tad saka celties biezi dumu mutuli, kas pilnigi aizsedza nisu, no kurienes atskaneja viegls sprakskis, it ka tur kas degtu.
        Erikso atkal parnema smaguma sajuta. Vinai likas, ka atkal atrodas magiskaja un noslepumainaja apli, kas tik ilgi bija turejis vinu gusta. Baronese nevareja saskatit indiesa seju, kas atradas ena, toties pustumsa skaidri iezimejas vina paceltas rokas. Tas fosforiscejosi spideja, bet garie un smalkie pirksti izstaroja gaismu, no tiem uz visam pusem krita dzirksteles. Pamazam dumu aizsegs kluva planaks, un caur to vareja saskatit daudzkrasainus starus, kas mijas ar zibeni. Tad viss iesliga mirdzosa, maiga un vienmeriga gaisma. Pec briza dumu aizsegs pilnigi pazuda un klatesoso acim paveras plass, ar marmora plaksnem klats pagalms, kura talakaja mala bija redzama tipiska indiesu pils. Vairaki pakapieni veda uz lielu terasi, kuras slaidas kolonnas balstija jumtu, ko rotaja daudzkrasaini, ar zeltu un emalju klati kokgriezumi. Pagalma vidu marmora baseina darbojas struklaka, no kuras plustosais udens laistijas visas varaviksnes krasas. Visapkart auga palmas un vigeskoki. So briniskigo ainavu, no kuras dvesa rams miers, apmirdzeja rietosas saules sartie stari. Lidzas terasei zem palmas skali smakstinaja
milzigs balts zilonis, nemdams baribu no liela bambusniedru groza.
        Klatesosie aiz parsteiguma sastinga ka parakmeno- jusies. Adumanta pirmais piecelas no kresla, iztraucejot telpa valdoso klusumu.
        - Kungi, vai nevelaties apskatit manu namu? - vins ierunajas, sniegdams Erikso roku.
        Baronese automatiski, ka sapni kopa ar vinu izgaja cauri pagalmam un uzkapa terase, parejie viniem sekoja. Neticedami savam acim, visi verigi lukojas apkart. Profesors, lai parliecinatos, ka negul, pat ieknieba sev ausi un tik energiski uzkapa sev uz varzacs, ka nespeja novaldit sapju kliecteienu. Ne, saubu nebija - vins bija nomoda!
        Sekojot Bera paraugam, ari grafs un Ricards parbaudija savas izjutas: viens, iegremdejis roku struklakas udens saltis, sajuta vesumu; otrs paglaudija ziloni, ar pilnu kruti ieelpodams miklo un aromatisko gaisu, kas tik loti atskiras no ierasta. Nokluvis terase, profesors izvilka no kadas vazes zilu lotosa ziedu un iesprauda to sev pogcauruma.
        Erikso apstajas uz terases un, atbalstidamas pret naboba roku, nespeja noverst skatienu no svitrainas portjeras, kas sedza ieeju pili. Vinas galva rosijas divainas domas. Viss, ko vina tagad redzeja, likas pazistams un kadreiz jau skatits. Aiz sim durvim vajadzeja but lielai zalei ar zalam kolonnam un zemiem divaniniem. Talak sekoja pusapala istaba, rotata ar ziediem, - taja domineja sandalkoka greznojumi. No turienes vareja noklut cita - mazaka terase, kas veda uz darzu.
        Erikso strauji devas uz ieejas durvim. Vina alka parbaudit sis prata ataususas atminas. Ne, vina nebija kludijusies! Aiz portjeras tiesam bija liela zale ar divaniem, tad - viesistaba ar terasi. Pat sarkanais, ar zidu parvilktais kresls staveja sava vieta - lidzas galdam, uz kura bija grozins, kruka un kauss. Vina atcerejas, ka saja pasa laukumina ir biezi dejojusi menessgaisma, terpusies balta gaisiga tunika, vala palaistiem matiem un rotajusies ar smagam kaklarotam un rokasspradzem. Vienigi tad uz terases, atspiedies pret kolonnu, staveja nevis sis indietis melna fraka, bet gan Amenhoteps svitraina tunika - bargs, bezkaisligs un auksts ka allaz.
        Erikso parnema tads nespeks, ka vina atsliga uz tuvaka kresla un piespieda roku savai drebosajai sirdij.
        - Skiet, jus esat nogurusi, baronese. Vai nevelaties atspirdzinaties ar palmu vinu? - saja bridi atskaneja Adumantas skaniga balss. Vins pasniedza Erikso zelta kausu ar aromatisku vinu. Vina to panema. Vai nu tas bija nejausi, vai ar nodomu, bet kauss izslideja no baroneses tricosas rokas, un vins izlija.
        Adumanta aizgriezas, tapec Erikso nepamanija vina acis dzalkstosas dusmas.
        - Laiks doties projam. Iesim, kungi! - vins mierigi uzrunaja viesus.
        Visi steidzigi izgaja cauri zalei un devas pari pagalmam. Profesors, noslegdams gajienu, tikko paguva iziet cauri velvetajai arkai, kas veidoja tadu ka garu un tumsu koridoru, kad visi peksni attapas sezam kreslos sveces apgaismotaja apalaja zale. Nisas prieksa vel mutuloja biezi dumi, kas tulit pat izklida.
        - Augstais Dievs, kads sapnis! - aizelsies iesaucas grafs.
        - Jus nesapnojat, jus vienkarsi bijat ekskursija uz manu pili Himal^jos, - atbildeja Adumanta, smiedamies un berzedams savu sakarsuso seju.
        - Skaidrs, ka mes neesam gulejusi! Skatieties - sis zilais lotoss mana pogcauruma pierada, ka mes tiesam bijam Indija, turklat tas neprasija ne kripatinu laika, - apliecinaja starojosais Bers.
        - Jums taisniba. Manas piedurknes aproce vel joprojam ir slapja, - piebilda grafs, aptaustijis piedurkni.
        Ricards klusedams radija dzivo kolibri, ko tureja roka.
        - Vins sedeja uz balustrades un lava sevi nokert, - skaidroja barons, palaizdams putninu briviba.
        - Ne, tas nu parsniedz visfantastiskakas izteles un visneparastakas magijas robezas. Jus, Adumanta, esat otrs Amenhoteps! - iesaucas profesors, piespedams sevi apvaldit un nemierigi skraididams pa zali.
        - Kas ta ir par personu, kuru jus piesaucat jau otro reizi un kuru uzskatat par dizenu magu? - jautaja indietis, verigi lukodamies Bera.
        Erikso atbrivoja profesoru no nepieciesamibas atbildet uz so kuteligo jautajumu. Atri piegajusi pie na- boba, jauna sieviete pastiepa vinam preti savu mazo rocinu un aiz satraukuma nervoza balsi teica:
        - Jusu zinasanas, Allana kungs, ir biedejosas, tomer es gribetu tas paklaut pedejam parbaudijumam un lugt, lai jus pasakat, cik man ir gadu un no kurienes esmu celusies, protams, ja so lugumu neuzskatisit par uzmacigu.
        - Nekada zina! Es labprat atbildesu jums.
        Adumanta noliecas par jaunas sievietes siko plaukstu, zobgaligi smaididams un atkladams skatam savus zilbinosi baltos zobus.
        - Ja kads uzzinatu jusu gadu skaitu, neredzedams jusu apburoso sejinu, vins sausmas salektos, bet visi jusu pieludzeji, kas sajusminati krit pie jusu kajam, baronese, sausmas begtu. Labak apsedieties! Ari jus, kungi. Lai izpilditu baroneses velesanos, es izsauksu pagatni, tapat ka pirmit izsaucu tagadni. Tas, ko jus ieraudzisit, papildinas manu atbildi.
        Satrauktie viesi ienema savas vietas. Adumanta vienigais joprojam bija koncentrejies un mierigs. Iznemis no kabatas smilsu skipsninu, vins to iemeta tumsaja nisa.
        Atkal sagriezas biezs dumu makonis, un, kad tas izklida, Ricards un Erikso nespeja attureties no parsteiguma sauciena. Vinu prieksa ka pati isteniba paveras dziva un reala, tomer divaina aina. Divu solu attaluma vini ieraudzija piramidu, ko savulaik bija celis princis Puarma savas Memfisas pils darza. Divu ellas lampu gaisma vareja saskatit divas skulpturas, ziedokli, uz kura tika kvepinatas smarzvielas, un divas sfinksas - noslepumainas un neparastas sava skarbaja skaistuma, tas it ka lukojas skatitajos ar mirdzosam acim.
        Tapat ka taja drausmigaja nakti, kad Erikso aizmiga uz daudziem gadsimtiem, piramidas durvis bija puspavertas. Pa tam bija redzami meness apspidetie darza koki un krumi. Taluma blja dzirdamas balsis, dziedasana un dziru troksnis. Tika svinetas Nuitas un Puarmas kazas.
        Aizmirsusi, ka ta ir tikai vizija, nevis isteniba, Erikso bija gatava steigties uz piramidu - tik loti reala bya si pagatnes aina, tacu ledaina veja brazma atsvieda vinu atpakal kresla.
        Ari Ricards piecelas, kluvis bals ka audekls, un, izstiepis uz prieksu rokas, klusedams raudzijas uz sfinksam - savu pasa darinajumu, tad vins sabruka uz gridas, vien paspejis iesaukties:
        - Manas sfinksas!.. Manas sfinksas!
        Vizija mirkli izgaisa.
        Erikso raudadama metas pie vira, kuru nabobs ka bernu bija pacelis un nosedinajis kresla.
        - Nomierinieties, baronese! Pec briza jusu virs atgus samanu, - saclja Adumanta, likdams Ricardam pie deguna kaut kadu mazu pudeliti. - Jus esat satrau- kusies gluzi veltigi. Es tikai atdzivinaju pagatnes staru.
        Saja bridi Ricards atvera acis. Vins pats mazliet pazobojas par saviem vajajiem nerviem, tad, aizbildinajies ar stipram galvassapem, izteica velesanos atgriezties majas.
        Adumanta necentas atrunat. Viesi, sirsnigi pateikusies saimniekam par laipno uznemsanu un demonstretajam neparastajam spejam, aizbrauca.
        - Baidos, ka tikai sis cilveks neatnes mums nelaimi. Manuprat, mes jau esam nokluvusi vina okulta speka ietekme, - skumigi cuksteja Erikso, sededama kariete lidzas viram.
        IX
        Smagais iespaids, ko bija radijusi ciemosanas pie Adumantas, un savada vizija atkapas tikai nakamaja diena, bet pilnigu sirdsmieru vini atguva pec tam, kad ieradas indietis, lai apklausinatos par savu vakarejo cieminu veselibu.
        Adumanta tik jautri jokoja par savu burvju makslu un tik mili zobojas par vinu nepamatotajam bailem, ko bija izraisijusi regaina vizija, ka visus sasmidinaja. Bera un veca grafa skepticisms kluva vel stipraks, Ricards nez kapec pasivi piekrita visiem indiesa argumentiem, un vienigi Erikso dveseles dzilumos gruzdeja neskaidra prieksnojauta, kuru vina nekadi nespeja izskaidrot.
        Laiks pagaja jautri. Kadu dienu Adumanta, pie kura visi jau bija pieradusi, peksni pazinoja, ka vinam jabrauc uz Londonu, lai nokartotu neatliekamas darisanas. Rudeni vins atgriezisoties sava pili Gmun- denas tuvuma, uz kurieni tad ari aicinot savus draugus pavadit medibu sezonu. Tad pie vina sapulcesoties ari citi pazinas.
        Sis ielugums bija tik vienkarss un sirsnigs, turklat jaunais indietis bija iemantojis tik nedalitas simpatijas, ka grafs nesaubidamies to pienema. ipasi priecajas Ricards, jo bija kaisligs mednieks. Un ta pec menesa grafa gimene ieradas Gmundena, kur nabobs vinus sirsnigi sagaidija. Pils bija sen celta, tomer
        ietilpiga un briniskigi iekartota. Milzigais parks, pareizak sakot, mezs, kas to ieskava, bija medijumu pilns. Grafa gimenei tika ieraditi grezni apartamenti, ipasi izcelas Erikso buduars. Istaba bija iztapseta ar smalku baltu audumu un mezginem, mebeles apvilktas ar baltu zidu. Visas malas bija salikti ziedi.
        Visvairak Erikso iepatikas terase, no kuras paveras jauks skats uz darzu un tuvako apkartni. Dazkart vina tur palika stundam ilgi, kamer viriesi speleja biljardu, sahu vai diskuteja par politiku.
        Pec nedelas ieradas ari parejie viesi: divas anglu gimenes un vairaki austriesu virsnieki. Pils tulit atdzivojas. Laiks pieturejas briniskigs, tapec tika nolemts doties tala izjade un lapsu medibas.
        Erikso, kuru mocija galvassapes, atteicas piedalities saja pasakuma un palika majas kadas vecas ledijas un vinas meitas sabiedriba. Damas iznaca uz terases pavadit aizbraucejus, un Erikso parsteigta ieraudzija, ka Ricardam pieved to pasu melno riksotaju, kas vinus savulaik bija apburis. Baronese redzeja, ka Ricards kaut ko parruna ar Adumantu un tad, starojosi smaididams, vinam pateicas.
        Erikso sirds saznaudzas. Piegajusi pie vira, kas glastija zirga zidainas krepes, vina iecuksteja tam ausi:
        - Ja tu mani mili, Ricard, nesedies sa zirga mugura! Es baidos, un si keve iedves man baisas prieksnojautas.
        - Mana mila, tavi nervi patiesi nav kartiba, - nepacietigi attrauca Ricards. - Adumanta man tikko uzdavinaja Salamandru. Vai man uz so karalisko davanu butu jaatbild ar nepieklajibu un pazemojosu glevulibu?
        Nepieversdams uzmanibu sievai, Ricards pagriezas un ieleca sedlos. Visi vinus apstaja, ipasi virsnieki, greizsirdiga skaudiba aplukodami zirgu un jatnieku.
        Aizskarta Erikso aizgriezas, sanema pie rokas jaunkundzi, un abas devas uz pili.
        Vinas prieksnojauta tomer nepiepildijas. No izjades Ricards atgriezas sveiks un vesels, lieliska noskanojuma. Paradljis nosautos zakus, vins, skupstidams sievu, labsirdigi vinai iecuksteja ausi:
        - Vai redzi, darga, cik vertas ir tavas prieksnojautas! Nekad vel man nav ta veicies. Salamandra ir labakais zirgs, uz kada jebkad esmu jajis.
        Turpmakas dienas aizriteja ipasi jautra noskana; nenotika nekas tads, kas Erikso mulsinatu vai baiditu. Un tomer vina nebija mieriga, jo bjja parliecinata, ka Adumanta Odears ne vien apbrino vinu, bet sirds dzilumos lolo daudz bistamakas jutas.
        Erikso devas pie miera gluzi ka salauzta. Vinu bija parnemusi apatija un vienaldziba pret visu, sakot jau ar Ricardu, pret kuru vina sados brizos nejuta neko tadu, kas lidzinatos kaisligai milestibai.
        Reizem Erikso izdevas atbrivoties no sa divaina dveseles stavokla. Tad vina alka aizbraukt prom no sis pils un indietis viesa vina bailes un gandriz pretigumu. Tacu sadas izjutas parasti visai atri pargaja, un aizvien biezak un biezak vinu saka vggat Adumantas tels. Baronese domaja par vinu ar pieaugosu interesi un lavas vina originalas, neparastas personibas valdzinajumam.
        Reiz tika sarikotas lielas medibas. Brinumskaista brieza vajasana ieilga. Erikso, aizrautigi piedalidamas medibas, nezin kadel noskiras no parejiem medniekiem un galu gala apmaldijas.
        Palaidusi zirgu lena soli, vina meginaja orienteties svesaja apvidu. Vakars bija lielisks. Ar baudu ieelpodama spirdzinoso stepes gaisu, Erikso pa mazu tacinu izjaja klajuma, kura otra mala starp simtgadigiem ozoliem laistijas ezera gludais spogulis. Saja jaukaja dabas nosturi, ko apmirdzeja rietosas saules sartie stari, valdija dzils miers, un tas dziedeja Erikso noguruso dveseli. Peksni taluma ieskanejas zvargulisi, un tad pavisam tuvu iezviedzas zirgs. Baronese strauji pagriezas un ieraudzija, ka vinai tuvojas Adumanta Odears.
        Indietis pacela cepuri, un vina skaista bala seja atplauka.
        - Es neesmu kludijies - jus tiesam esat apmaldijusies, baronese, un mans instinkts nekludigi atveda mani pie jums.
        - Drizak gan jusu zinasanas, nevis instinkts, - pasmaidija Erikso. - Cik seit ir jauki! Es nenozeloju, ka apmaldijos. Laimigais! Visas pasaules malas jums pieder kads paradizes sturitis, turklat pats esat dizens mags.
        - Vai nu ta ir? - jautaja indietis, zobgaligi smaididams. - Jus ta sakat, un ari es tads gribetu but, lai iekarotu jusu sirdi, jo es jus milu, Erikso, un nespeju vairs kluset, - vins piebilda, noliekdamies pie vinas un ielukodamies baronesei acis ar savu dedzigo un valdonigo skatienu.
        Erikso neko neatbildeja. Vinas sirds tik vetraini dauzijas, it ka gribetu izlekt no krutim. Vina juta, ka paklaujas sa skatiena valdzinajumam. Nekad vel Adumanta nebija skitis Erikso tik skaists. Ka caur miglu vina redzeja tuvojamies indiesa roku. Erikso apzilbinaja safira mirdzums, un Adumantas roka apskava vinas vidukli.
        Erikso nepretojas: vinu stindzinaja skumjas un kaisle, reibums un bailes. Tikai reizi - sava kazu diena, kad vinai paradijas Amenhoteps, vina bya jutusi kaut ko lidzigu. Erikso galva ka bez speka nosliga, kad Adumanta pieliecas pie vinas. Jaunajai sievietei skita, ka vinu apdedzina uguns. Kad indietis vinu kaisligi noskupstija uz lupam, baronesei aizravas elpa un vina juta, ka liesmojosa strava izskrien caur dzislam.
        Pec mirkla indietis izslejas. Vina seja paradijas laimigs uzvaross smaids. Soketa un nokaunejusies Erikso nokara galvu.
        - Atgriezisimies! Es jums radisu celu, - jautri un bezrupigi sacija Adumanta, it ka nekas nebutu noticis.
        Redzedams, ka Erikso skubina zirgu, indietis vinu apdzina.
        Atgriezusies pili, Erikso atteicas no vakarinam, aizbildinadamas ar nogurumu, devas uz savu istabu un apgulas. Vina bija loti satraukta un nemieriga. Vinu vajaja Adumantas tels. Sa viriesa austrumnieciskais, savdabigais skaistums, varenais speks, ko izstaroja visa vina butne, divainais un noslepumainais oreols, kas vinu ieskava, - tas viss apbura un paklava sev. Aizsapnojusies vina tiktal aizmirsa Ricardu, ka vira ierasanas izraisija ignumu, un Erikso izlikas, ka ir aizmigusi, lai izvairitos no sarunam. Saja mirkli vina viru ne vien nemileja, bet gandriz vai ienida.
        Kad Erikso nakamaja diena atmodas, vina jutas daudz mierigaka. Adumantas iedvestajam kaisles pilnajam jutam saka lauzties cauri naidiga neuzticiba. Ko nozime vinas vienaldziba pret viru, kuru vina tik patiesi mileja? Ko gan citu ka vien kaunu un negodu vareja nest slepens sakars ar so noslepumaino cilveku, kurs vinai patika un no kura vina taja pasa laika baidija^ Ne, pec iespejas atrak jabrauc prom! Vini jau ta parak ilgi bauda indiesa viesmilibu.
        Pienemusi sadu lemumu, Erikso taja pasa diena pazinoja tevam un viram par savu velesanos braukt m^jas, bet grafs un Lejerbahs par to negribeja ne dzirdet. Vini bija planojusi doties projam pec nedelas, un sadu nemotivetu begsanu abi viriesi uzskatija par smiekligu un laipno majastevu apvainojosu. Erikso nacas piekapties, tacu vina nolema izvairities no paliksanas divata ar bistamo pieludzeju.
        Pec notikusa starpgadijuma bija aizritejusas vairakas dienas. Erikso stingri ieveroja savu apnemsanos un visiem spekiem vairijas no indiesa, tacu jauno sievieti parnema tada nervozitate, ka vina kluva vai slima, turklat brizam radas tik karsta velesanas redzet Adumantu un sajust vina skupstus, ka Erikso vairs nesaprata, ko iesakt. ipasi jauno sievieti tracinaja vinas jutu slimiga nepastaviba, te pildot sirdi ar nevaldamu kaisli, te - ar neuzticesanos. Tad vina atkal centas saskatit Adumanta Amenhotepu.
        Viesi pamazam aizceloja. Angli un austriesi jau bija projam, un nakamaja diena viesmiligo pajumti vajadzeja atstat ari grafa gimenei.
        Pecpusdiena Erikso bija viena sava buduara. Lai nevajadzetu piedalities pusdienas, vina bija aizbildinajusies ar migrenu.
        Grafs bija nodevies lietiskai sarakstei, bet profesoru mocija podagra. Indietis bija aizbraucis uz Gmundenu, bet Ricards devies izjade.
        Guledama uz divana, Erikso sapnoja. Vinas skatiens apstajas te pie ziediem, te pie makslas darbiem, iin vina baudija to briniskigo noskanu, ko bija radijusi indiesa milestiba. Katra lieta seit stastija par Adumantu, un briziem vina iesliga tada ka nemana, kad dedziga velesanas redzet indieti pilnigi parnema sava vara, bet jau pec mirkla specigak neka jebkad agrak modas aizdomas un skumjas. Sada moralu moku bridi jaunajai sievietei peksni radas neparvarama velme ieklut indiesa istaba un palukoties, vai neatradisies kaut kas tads, kas apstiprinatu vai ari izkliedetu saubas un neticibu.
        Naboba istabas atradas pils preteja sparna. Lai gan Erikso nekad tur nebija bijusi, vina atrada celu. Savas slimigas zinkares dzita, Erikso turp devas gandriz skriesus. Vina baidijas vienigi no ta, ka varetu sastapt kadu no pils kalpotajiem, tacu sis bazas izradijas veltigas. Nevienu nesatikusi, baronese izgaja cauri vairakam lielam zalem, kas sliga pustumsa, jo biezie aizkari bija nolaisti, un iegaja plasa kreslaina istaba. Spriezot pec liela galda, kas bija nokrauts ar pergamentiem un divainiem instrumentiem, tam vajadzeja but Adumantas darba kabinetam.
        Erikso zinkari apstaigaja istabu, un peksni dzila nisa pamanija kaut ko lidzigu lielam skapim. To viscaur klaja kabalistiskas zimes un hieroglifi, bet lielas durvis bjja pusatvertas. Erikso uzmanigi tas pavera, ieskatijas iekspuse un sausmas atkapas, lai gan ieraudzitais nebija nekas baismigs.
        Skiet, skapim nebija aizmugurejas sienas, tas drizak lidzinajas atvertam logam, pa kuru bija skatama plasa panorama Zilgani dzidraja tale pletas tuksnesis, un ta smiltis pacelas milziga piramida un Gizas sfinksa. Sie divi pagatnes pasaules noslepumainie pieminekli izskatijas ka isti, tikai - miniatura. Peksni vina ieveroja, ka slepenas durvis starp sfinksas kepam ir atvertas un pie ieejas piramida pustumsa kustas maza balti terpta cilveka figurina ar klaftu galva.
        Erikso satrauktajas smadzenes pazibeja nepratiga doma. Vinas roka zida penuara krokas saka steidzigi meklet Amenhotepa sveto dunci. Sieviete to izvilka. Dunca rokturis bija stipri sakarsis, un tas liecinaja, ka magiskais ierocis saskaries ar kadu nezinamu varenu burvju speku. Tacu Erikso nenema vera so bridinajumu. Izstiepusi roku, vina ar dunca asmeni pS&ruda mazas durvis, kas veda piramida, un aizcirta tas ciet.
        Magiska naza asmeni noklaja dzirkstelu kulis, un parbiedeta Erikso tulit pat sajuta, ka zem kajam sak ligoties zeme. Vinu satvera viesulis un aiznesa izplatijuma. Zem vinas kajam tagad pletas tuksnesis, bet sfinksa un piramida ieguva savus realos gigantiskos apmerus. Viss kustejas, triceja, skaneja un mazpamazam iesliga dzila kresla. Jauna sieviete juta, ka vinu drausmiga atruma rauj lidzi kads speks un iegruz tada ka uguns jura. No neciesamam sapem visa kermeni vina zaudeja samanu.
        Kad Erikso atguvas, vina guleja Adumantas darba kabinetam lidzas esosaja telpa. Mazaka kustiba sagadaja vinai drausmigas sapes. Vina meginaja sevi aplukot un ieraudzija, ka roku, kas vel arvien bija konvulsivi saznaugusi magisko ieroci, klaj apdegumi. Ar vel lielakam sausmam vina secinaja, ka ir gandriz kaila un tikai uz pleciem un pie jostas karajas dazas pusapdegusas zida un batista sterbeles. Tikai tagad Erikso saprata, ka neapdomigi iejaukusies sev nezinamu un baismigu likumu darbiba, un atkal zaudeja samanu.
        Neskaidras balsis un stipras sapes lika jaunajai sievietei atvert acis. Ap vinu rosijas tevs, Bers un divas kalpotajas. Vinai bija uzklats penuars un pati ietita sega. Vinu uzmanigi parnesa uz gulamistabu un noguldija gulta. Gaidot arstu, pec kura bija aizsutits kalpotajs uz Gmundenu, vinai tika sniegta pirma palidziba.
        Grafs un Bers bija bezgala satraukti. Perkona graviens, kas bjja satricinajis magu lidz pasiem pamatiem un sakotneji tika uzskatits par pulvera izraisitu spradzienu, sacela kajas visus iemitniekus. Izcelas panika, un sakuma neviens nesaprata, kura pils dala notikusi nelaime. Tad kads no kalpotajiem tricosa balsi pazinoja, ka spradziens noticis vina kunga kabineta. Vins bija nesis uz kabinetam lidzas esoso telpu kadu gramatu un zurnalu, kad briesmiga dardona vinu apdullinajusi. Tad vins esot ieraudzijis, ka atspragst vala durvis un pa tam ka lode ielido un nokrit uz gridas kads balts, viscaur dzirkstelem klats prieksmets. Kabineta skaidri bijusi dzirdama uguns sprakskesana, un vinam skitis, ka viss ir liesmu apnemts.
        Kad grafs, Bers un kalpone atsteidzas uz notikuma vietu, vini atrada apdegumiem klato, ka bez dzivibas guloso Erikso. Kabineta uguns vairs nebija, tacu liesmas bija iznicinajusas visu - mebeles, portjeras, gramatas, tomer divaina karta uz kailajam sienam nebija manamas nekadas dumu pedas, toties nisa, kur staveja noslepumainais skapis, siena bija sa- spragusi visa garuma.
        Kad pirmas izbailes bjja pargajusas, grafs apjautajas par indieti, gribedams pavestit par notikuso. Vins domaja, ka pils saimnieks atrodas Gmundena. Kads gan bija vina izbilis, uzzinot, ka stundu pirms nelaimes Adumanta esot atgriezies majas un iesledzies sava kabineta, kur neviens neiedrosinajas ieiet bez ipasas paveles.
        Adumanta visur tika rupigi meklets, tacu vina nekur nebija Atlika vienigi secinat, ka vins gajis boja. Satriektais grafs Kronburgs un Bers klusedami staveja kabineta, kad peksni sanema zinu par jaunu nelaimi.
        Zirgkopis, kas bija pavadijis Ricardu, atgriezas majas, turedams sedliem skersam pari barona nekustigo kermeni. Vins pastastija, ka abi bijusi jau atcela uz majam, kad izdzirdejis kaut ko lidzigu lielgabala savienam un ieraudzijis, ka barona zirgs saslejies pakalkajas. Vinam pat skitis, ka no zemes uzsavusas liesmas. Ari vina zirgs satrakojies, un bijis krietni janopulas, lai to nomierinatu. Ticis gala ar savu zirgu, vins atgriezies iepriekseja vieta un atradis Lejerbahu gulam zeme, bet Salamandra bijusi bez pedam pazudusi. Izsauktais arsts pazinoja, ka barons ir miris, bet Erikso stavoklis ir loti nopietns. Jaunajai sievietei bija sacies drudzis. Murgos vina parmainus sauca gan viru, gan indieti, kas vel aizvien nebija atrasts.
        Kad vakara grafs un profesors palika vieni pie Erikso gultas, pirmais ieteicas:
        - Nav saubu, ka vina neuzmanigi pieskarusies kadam magiskam aparatam un tadejadi izraisijusi so nelaimi un nabaga Ricarda navi.
        - Ja vismaz butu iespejams vinu iztaujat un uzzinat, ko vina izdarijusi un ka nokluvusi maga laboratorija, - atbildeja lidz sirds dzilumiem satriektais Bers ar asaram acis, jo kopigajos celojumu gados bija Lejerbahu iemilejis.
        Aizriteja vairakas dienas. Adumanta neuzradas, bet Erikso aizvien vel bija kritiska stavokli. Varas iestazu uzsakta izmeklesana neko nedeva. Tika nolemts, ka profesors aizvedis Ricarda zarku uz Kronburgu pili, bet grafs paliks pie meitas, kamer vina nebus atlabusi tiktal, ka bus iespejams parvest majas ari vinu.
        Visiem par lielu parsteigumu ari pec piecam dienam barona kermeni neparadijas nekadas trudesanas pazimes. Visi locekli bija elastigi, un vins pats izskatijas pec dzila miega aizmigusa cilveka. Profesoram radas doma, ka Ricards ieslidzis letargija, tapec vins nolema baronu neapglabat, kamer neparadisies skaidras trudesanas pazimes.
        Ricarda kermenis tika ievietots kaste ar lielu spraugu, lai pamosanas gadijuma vins nenosmaktu. Tad profesors aizbrauca, bet grafs palika.
        Erikso stavoklis kluva aizvien sliktaks: arsta izrakstitas zales, skiet, vinai naca vairak par launu neka labu. Grafs blja izmisis. Vins nejutas labi saja svesaja maja, turklat bez saimnieka. Starp satrauktajiem kalpotajiem paklida divainas baumas.
        Zirgkopis, kas bija jajis kopa ar baronu, stastija, ka Salamandra katru nakti atgriezoties stalli. Vins bija dzirdejis tas zviegsanu un pat aptaustijis, tacu dzivnieks bya un palika neredzams. Domadams, ka tas viss ir satana roku darbs, vins pieprasija aprekinu un gatavojas aiziet.
        Grafs ataicinaja zirgkopi pie sevis un meginaja viru parliecinat, ka tie ir murgi un butu pratigak nogaidit, lidz ta vai citadi noskaidrosies saimnieka pazusanas apstakli vai ari uzradisies vina mantinieki.
        - Nekas nenoskaidrosies, grafa kungs, - atbildeja zirgkopis, - jo musu kungs bija burvis. Es pats tam neticeju un smejos par Klimentu, kas apgalvoja, ka dazkart musu kungs paradoties Dievs vien zina no kurienes, piemeram, no istabas stura, kur nav durvju. Turklat vins vienmer zinaja, kas notiek pili, un dzirdeja tadas lietas, ko nespej sadzirdet neviens godigs kristietis. Reiz vins aizsutija Klimentu pec kaut ka uz mednieku paviljonu un lika pasteigties, bet tas sastridejas ar mezsargu un tapec aizkavejas. Kad vins atgriezas, kungs vinam parmeta: "Ka tu iedrosinajies veltigi skiest laiku un strideties ar mezsargu, kad es tevi gaidu?" Ne, jusu augstiba, sakiet ko gribat, bet Adumantas kungs ir pardevis dveseli satanam, un tas pats ieradas pec vina, elles liesmu apnemts. Kas attiecas uz zirgu, tad zveru jums, ka stastiju tiru patiesibu! Pirmoreiz, kad nakti izdzirdeju ta zviegsanu un pakavu diponu, man nekadas aizdomas neradas - nodomaju, ka Salamandra pati atradusi celu uz stalli. Nopriecajos, pieskreju klat un, kamer mekleju serkocinus, paplikeju pa skaustu, un zirgs ka parasti paberzeja galvu gar
manu roku. Gribeju paskatities, vai keve nav sevi savainojusi, tapec iededzu lukturi Un iedomajieties manu parbili, kad ieraudziju, ka stelingis ir tukss! Kops ta laika sis elles radijums katru nakti ierodas, zviedz, karpa zemi ar pakaviem, bet pats nav redzams. Ne, es eju projam. Nevelos savu dveseli nolemt iznicibai!
        - Bet, draudzin, tas tacu ir halucinacijas!
        - Ne, jusu gaisiba, ne es vien esmu pamanijis to velna busanu, teiksu pat vairak - Salamandra nekad nav bijis parasts zirgs. Dazkart vina skatijas tik divaini, bet vinas zviegsana lidzinajas cilveka smiekliem. Tas bija demons, nevis zirgs.
        Nekada pierunasana nelidzeja, un taja pasa diena zirgkopis aizgaja. Dala kalpotaju sekoja vina paraugam. Ta ka starp promgajejiem bija ari viena no Erikso istabenem, grafam nacas uzaicinat zelsirdigo masu, kas slimnieci apkoptu.
        Nakam{ya diena pec sis sarunas pili ieradas cilveks, kas pazinoja, ka Adumantas kungs uzdevis vinam parvaldit ipasumu, un uzradija attiecigu dokumentu.
        Tas bija slaida auguma kalsnejs austrumnieku tipa virs ar bronzas krasas seju. Vins lieliski mnaja angliski, bet vacu valodu prata visai vaji. Personiska saruna ar grafu vins pastastija, ka Adumanta Odears ir dzivs un vesels un ka vins laimigas sagadisanas del pametis pili stundas ceturksni pirms spradziena, ko izraisijusi baroneses neuzmaniga riciba. Vina, berniskigas zinkares dzita, esot pieskarusies milziga sprieguma elektriskajam aparatam un izladejusi to. Jaunais parvaldnieks piebilda, ka zina par vecaka brala navi piespiedusi Adumantu steidzigi doties uz Indiju, tacu nabobs ludzot grafu izmantot vina viesmilibu, lidz baronese atveselosies, un nodod pili pilniga vina riciba.
        Kops sis dienas pili atkal valdija kartiba. Jaunais parvaldnieks apmetas istabas, kuras pirms tam bija mitinajies vina kungs, un dzive saka ritet savu gaitu. Un tomer grafam gribejas pec iespejas drizak noklut majas. Bers rakstija, ka Ricarda kermenis vel aizvien nav sacis trudet. Tas bija novietots gimenes kaplica, tacu profesors bija nokartojis visu ta, lai Lejerbaham tulit tiktu sniegta palidziba, ja vins atmostos.
        Erikso joprojam jutas loti slikti. Tagad fiziskajam sapem bija pievienojusas ari moralas ciesanas. No istabenes sarunas ar zelsirdigo masu vina bija uzzinajusi par Ricarda navi un indiesa pazusanu. Jauno sievieti mocija sirdsapzinas parmetumi, un vina rugti nozeloja savu neapdomigo ricibu, kas bija izraisijusi tik daudz nelaimju.
        Tad Erikso stavoklis nedaudz uzlabojas. Drudzis mazinajas, tacu bruces un apdegumu vietas neciesami sapeja, tapec, lai ka centas, vina nespeja apslapet vaidus.
        Kadu nakti Erikso nevareja aizmigt: kermenis dega ka ugunis, lupas bija galigi sausas, un vinu mocija slapes. Zelsirdiga masa blakus istaba bija tik ciesi aizmigusi, ka slimniece nekadi nevareja vinu sasaukt. Erikso nomaca smagas domas. Vina pratoja par Ricarda navi un skumji secinaja, ka par spiti nozelai vinas bedas nav tik dzilas ka vajadzetu but, ka starp vinu un barona zarku ir nostajies Adumantas tels ar savu divaino valdzinajumu, kas paklava vinas jutas un lika sirdij pukstet straujak.
        Veltigi vina dzina projam sis domas, kuras uzskatija par noziedzigam, cenzdamas koncentreties uz atminam par Ricardu un aizmirsties sa neatgriezama zaudejuma dziles. Viss velti! Erikso atminas pastavigi paradijas indietis ar savu noslepumaino smaidu un lielo, tumso acu paklaujoso skatienu, un tad vina aizmirsa visu - pat mokosas sapes - un domaja vienigi par Adumantu.
        Erikso nodrebeja, izdzirdusi atveramies durvis, un parsteigta redzeja, ka paskiras portjera, lai gan istaba neviens neienaca. Erikso satrukas, uz vinas pieres izspiedas auksti sviedri, kad kluva dzirdami stingrie, labi pazistamie soli. Tad kads apstajas pie gidtas un maiga roka ar gariem un smalkiem pirkstiem nogulas vinai uz pieres.
        Jauna sieviete gribeja kliegt, bet nebija balss, un vina guleja nekustigi, gluzi ka paralizeta.
        - Nepratiga! Ko tu esi izdalijusi! - ka no talienes atskaneja Adumantas balss. - Man vajadzeja laut tev nomirt vai ari paklaut ilgam un pelnitam ciesanam, tacu man kluva tevis zel, jo es milu tevi. Uzskatidams, ka esi pietiekami sodita, esmu ieradies atvieglot tavas ciesanas.
        Erikso juta, ka vinas saposajam kermenim tiek uzlikta vesa un valga komprese, kas radija patikamu svaiguma sajutu. Pec tam tas pasas neredzamas rokas noslaucija vinas seju un pielika pie lupam kausu ar aromatisku dzerienu. Vina tulit sajuta kermeni ieplustam speku. Tagad Adumantas smalkie pirksti pieskaras vinas pierei. Erikso butni piepildija miers, neizsakama labsajuta un laimes sajuta. Patikams snaudiens driz pargaja dzila miega.
        Kad Erikso pamodas, vina uzzinaja, ka nogulejusi vairak neka desmit stundas. Sa miega laika vinas veselibas stavoklis blja parsteidzosi uzlabojies. Bruces bija aizdzijusas, apdegumi kluvusi blavaki, bet sapes zaudejusas savu asumu. Arsti bija loti izbriniti par tadu negaiditu atveselosanos.
        Kops tas dienas Erikso veselibas stavoklis strauji uzlabojas. Grafs, kas to vien bija gaidijis, lai varetu atrak aizbraukt, centas meitu parliecinat, ka celojums vinai tagad nebutu bistams, tacu Erikso ietiepigi pazinoja, ka ir vel parak varga, tapec nedaudz janogaida.
        Patiesais celonis, kas vinu piesaistija pilij, bya Adumantas iedvestas kvelas jutas, kaut gan pats indietis vel aizvien palika vinai neredzams. Erikso vairs neseroja par Ricardu. Dazbrid vina pat aizmirsa, ka tads Ricards jelkad ir dzivojis. Tagad jauna sieviete gaidija vienigi indiesa atnaksanu. Vins ieradas katru vakaru, tiklidz istaba vairs neviena cita nebija.
        Erikso jau iztalem dzirdeja tuvojamies vina solus, juta vina skupstu uz savam lupam un vina maigas rokas pieskarienu saviem matiem. Vins atbildeja uz baroneses jautajumiem, pats palikdams neredzams. Erikso velti ludza Adumantu paradities un meginaja vinu satvert - baroneses rokas tvera vienigi gaisu, un uz visiem lugumiem indietis allaz atbildeja maiga un skumja balsi:
        - Es to nevaru izdarit! Tu pati esi vainiga, jo radiji man so smago stavokli.
        Reiz pec sadas sarunas Adumanta neatnaca veselu nedelu. Erikso bija loti satraukta. Vina prombutne baronesei kluva par istam mocibam. Lidz ar veselibu vinai bija atgriezusies energija un neatkarigais raksturs.
        Beidzot kadu vakaru, kad Erikso, degdama nepacietiba, plukaja lielisku ziedu puski, ko no rita bija atsutijis parvaldnieks sava kunga varda, labi pazistamas rokas spiediens lika vinai satrukties.
        - Adumanta! - vina priecigi iesaucas.
        Tad savaldijusies piecelas un iekliedzas pavelosa un nepacietiga balsi:
        - Vai tu mani mili? Ja vai ne?
        - Es milu tevi, mana daila Erikso, un saprotu tava jautajuma nozimigumu: tu gribi, lai es atkal taptu tev redzams. Es pats nevelos neko citu ka izpildit tavu velesanos, tacu tu biji ta, kas ar savu nepratigo ricibu noveda mani sada stavokli.
        - Es noraidu tadu apvainojumu, - uztraukuma tricedama, sacija Erikso. - Atzistos, ka rikojos nepareizi, un ludzu tev piedosanu. Tu esi parak zinoss un varens, lai nevaretu, ja vien veletos, izlabot manis nodarito launumu.
        - Tev taisniba! Manas zinasanas norada man uz lidzekli, kas var palidzet sagraut burvestibu, bet vai tu velesies to izmantot? Vai tu, Erikso, mili mani tik stipri, lai dotos man lidzi, lai sarautu vazas, kas tevi saista ar so pasauli, un ienaktu mana Deli pili ka likumiga laulata draudzene? Budams mags, es nevaru ilgi palikt saja tuksaja un banalaja pasaule, kas man ir pretiga. Bet kada gan tev dala gar pasauli, ja mes piederesim viens otram un ja es sniegsu tev visus milas priekus, bagatibas saldmi un visu manu zinasanu radito varenibu?
        Adumantas tricosa un kaisla balss skaneja Erikso ausis ka maigs glasts, vinas vaigu skara indiesa karsta elpa, bet neredzama roka rotalajas ar vinas zeltainajam cirtam. Divains vajums parnema jauno sievieti. Vel kadu bridi milestiba vina cinijas ar neticibu, tad si cina norima.
        - Kas man jadara, lai tu atkal klutu redzams? Runa! Es sekosu tev, jo cina mani ir nogurdinajusi.
        Briziem nesaprotu, kadas jutas tu mani izraisi, tacu es nespeju atbrivoties no tavas ietekmes.
        - Si ietekme ir milestiba, - nomurminaja indietis, un Erikso sajuta uz lupam dedzigu skupstu. - Bet tagad, milota, uzmanigi uzklausi mani. Tev jaatgriezas sava teva pili. Tur, gimenes kaplica, gul barona Lejerbaha kermenis. Vins, ka gluzi pareizi uzskata profesors, nav miris, bet elektriska soka rezidtata iegrimis letargiska miega. Tev japanem magiskais duncis, ko tu nolaupiji Amenhotepam, janokapj kaplica starp nakts vienpadsmito un divpadsmito stundu un jaiedur nazis Ricardam krutis. Bridi, kad vina asinis slacis tavas rokas, es klusu tev redzams un panemsu tevi pie sevis. Bet tagad mums jaskiras. Ja velies mani ieraudzit, tu rikosies ta, ka es teicu, bet lidz tam - paliec sveika!
        Pec siem vardiem iestajas klusums. Samulsusi Erikso savilnojuma aizklaja seju ar rokam un saka raudat.
        Nakamaja rita vina pazinoja tevam, ka velas atgriezties majas. Iepriecinatais grafs, kas jau sen gaidija so mirkli, nekavejoties visu nokartoja. Pec divdesmit cetram stundam vini devas cela.
        Bala, domiga un satraukta Erikso iegaja teva pili. Ka greciga dvesele vina klainoja pa istabam, vispretrunigako jutu mocita. Vina kaismigi velejas ieraudzit Adumantu, bet tgja pasa laika sirdi sausmas viesa doma, ka vina varetu ietriekt dunci vira kermeni. Katru ritu vina stingri nolema istenot Adumantas ieteikumu, bet vakara triceja, tikai iedomajoties vien par nokapsanu kaplica. Dazkart perspektiva uz muzu ieslegt sevi indiesa pili lika vinas sirdij skumjas saznaugties.
        Beidzot mokosais nemiers sasniedza kulminaciju. Jau no pasa rita Erikso nezinaja, ko iesakt. Kada par vinu stipraka griba lika rikoties. Kad vakara pulkstenis nosita vienpadsmit, baronese izgaja no kabineta, kur tevs ar profesoru speleja sahu, un nedrosa gaita devas uz biblioteku. Tur neliela skapiti glabajas kapellas un kaplicas atslegas. Panemusi abas, Erikso klusi un nemanami izgaja darza.
        Saltais un dregnais rudens vejs plivinaja vinas vieglo balto penuaru. Jauna sieviete no aukstuma drebeja, tomer gandriz skriesus turpinaja savu celu pa kailajam alejam.
        Beidzot tumsa iezimejas kaplicas gotiskais siluets. Pec daziem neveiksmigiem meginajumiem atvert dxir- vis vina beidzot nokluva tumsaja telpa virs kaplicas. Tricedama ka drudzi, sieviete apnemigi devas uz sturi, kur, ka vina zinaja, vienmer atradas svece un serkocini.
        Erikso iededza sveci, nokapa leja pa kapnem un iegaja kaplica. Dazus solus no durvim atradas Ricarda zarks, kas bija parsegts ar auduma gabalu. Lidzas uz galda dega naktslampina, kas apgaismoja ar vacinu parsegtu vina kausu un elektrisko aparatu, kura vadi bija savienoti ar profesora istabu un kuram ar skalu zvanu vajadzeja pavestit, ka aizmigusais pakustejies. Bers vel aizvien uzskatija, ka Ricards ieslidzis letargiskaja miega, lai gan arsti apgalvoja, ka vins ir miris.
        Nolikusi sveci uz galda, Erikso nonema parsegu. Kluva redzama Ricarda seja, ko vaji apgaismoja naktslampinas vara liesmina. Ja nenemtu vera Ricarda sejas vaska dzelteno balumu, varetu nodomat, ka vins ir aizmidzis. Erikso nebija viru redzejusi kops ta likteniga rita, kad vins bija pedejo reizi vinu apskavis, dodamies izjade, no kuras vinam nebija lemts atgriezties dzivam.
        Karstas asaras saka plust no jaunas sievietes acim. Parliekusies par kermeni, vina alkaini lukojas ta cilveka vaibstos, kuru bija tik dedzigi milejusi. Visas izjutas, kas pedeja laika vinu ta satrauca, pagaisa; palika vienigi dzila piekersanas Ricardam. Tagad
        Erikso dveseli parnema viena vieniga velesanas: atdot vinam dzivibu, uzveikt drausmigo burvestibu, kas bija novedusi vinu - dzivu cilveku - saja kaplica. Kas bus pec tam, kas notiks ar vinu pasu - par to Erikso pat nedomaja. Apnemibas pilna vina pacela magisko ieroci un iegruda dunci Ricarda krutis.
        - Atdzivojies! Atmosties, mans milotais, un nekad vairs neskiries no manis! - vina cuksteja, mirdzosam acim raudzidamas uz viru.
        Kaut kas sarkans un dumojoss, asinim lidzigs, izslacas no mirusa krutim un nopileja uz jaunas sievietes rokam. Taja pasa mirkli Ricards piecelas, atvera acis, un no vina lupam izlauzas prieka pilns kliedziens.
        Erikso juta, ka vinai noreibst galva, un sagrilojas. Smaciga aromata brazma iesitas seja un aizrava elpu. Vinas kermeni parnema drausmigs slabanums. Ka caur miglu vina redzeja, ka Ricards pastiepj vinai preti rokas un sauc:
        - Erikso! Mana darga!
        Pedeja apzinas uzzibsnijuma vina gribeja mesties pie Ricarda, tacu kada dzelzaina roka satvera vinu ap vidukli. Erikso skita, ka krit tumsa bezdibeni, un zaudeja samanu.
        No letargiska miega baronu pamodinaja neciesamas sapes un sajuta, ka vinam pieskaras ar nokaitetu dzelzi. Vins izslejas un tulit ieraudzija Erikso. No vina lupam raisijas laimes, milestibas un pateicibas sauciens, bet taja pasa mirkli vins atravas atpakal, jo skatiens izbailes sastinga pie Amenhotepa varena stava. Tomer ienaidnieka klatbutne tulit lika Ricardam atgut drosmi. Kvelodams naida un greizsirdiba, vins izleca no zarka un grasijas mesties virsu egiptietim, bet tas pacela roku, un Lejerbahs sastinga, nespedams pakusteties.
        - Nepateicigais! Par manu labestibu tu atmaksaji, nolaupidams man vienigo sievieti, kuru es mileju, - nicinosi sacija mags. - Es varetu tevi iznicinat, bet negribu to darit. Dzivo un baudi savu nozelojamo eksistenci, kamer daba tev to laus! Vinu tu nekad vairs neredzesi!
        Ka spalvinu pacelis Erikso, Amenhoteps atri pagriezas un nozuda kaplicas tumsa.
        Ricards pat nepakustejas. Vinam likas, ka dzird durvju cikstonu, tad zirga pakavu diponu. Vins nesaprata, vai viss tikko pieredzetais ir isteniba vai halucinacija. Ar parcilvecisku piepuli vins atbrivojas no sastinguma un, satveris aizdegto sveci, metas ara no kaplicas. Visapkart valdija tuksums un klusums. Auksta veja brazma nodzesa sveci. Atri, cik vien to lava vajums, kas bya vinu parnemis, barons devas uz pili. Tiklidz vins iegaja priekstelpa, divi sulaini, kas tobrid taisijas nodzest lampas, griezigi iekliedzas un aizskreja pa galvu pa kaklu, nometusi zeme visu, ko tureja rokas; ari tresais, kuru Ricards satika koridora, sekoja pirmo divu paraugam.
        Sie kliedzieni pieversa grafa un profesora uzmanibu. Abi tobrid speleja sahu. Izbrinijies par troksni, grafs piecelas, lai uzzinatu, kas noticis, bet taja bridi atveras durvis un uz slieksna paradijas satrauktais, balais un regam lidzigais Ricards.
        - Nebaidieties! Tas esmu es. Esmu atmodies no letargiska miega, - vins varga balsi nocuksteja.
        Bers un grafs vinu priecigi apskava, pec tam saka iztaujat, ka notikusi negaidita augsamcelsanas.
        - Mani atmodinaja Erikso. Ka - to es nezinu. Es baidos, draugi, ka esam vinu zaudejusi uz visiem laikiem, - sacija Ricards aiztrukstosa balsi un pastastija par kaplica notikuso.
        - Ka? Sis noziedzigais burvis velreiz iedrosinajies nolaupit manu bernu? - zaudejis savaldibu, kliedza grafs. Kratidams dures, vins naidigi piebilda: - Gan es pratisu atgut savu meitu!
        Bers nolaida galvu. Notraucis no vaiga asaru, vins skumji ierunajas:
        - Ka jus spesit atnemt Amenhotepam vina miloto sievieti? Ka cinisities ar so gigantu, kas pavel dabas spekiem, kuru prieksa mes esam niecigaki par pigmejiem? Mana sirds saka, ka mes nekad vairs neredzesim nabaga Erikso. Centisimies vismaz saglabat to, ko liktenis mums atstajis, - vins noradija uz Ricardu, kas bija atslidzis kresla. - Sobrid vinam nepieciesamas visas musu rupes.
        Ricardu aizveda uz profesora istabu. Bers padzirdeja vinu ar siltu vinu un izmekleja, jo barons sudzejas par stipram sapem krusu apvidu. Uz barona krutim Bers ieraudzija trissturveida zimi ar apversto krustu, tikai sis noslepumainais simbols bya sarkans, nevis melns ka uz Teas krutim.
        X
        Kad Erikso naca pie samanas, vina jutas ka salauzta, turklat neciesami sapeja galva. Jauna sieviete atvera acis un ar izbrinu paveras apkart. Vina guleja gulta, visapkart bija salikti spilveni. Batista naktskrekla vieta vinai bija uzvilkta isa, ar sudrabu izsuta tunika, kajas apautas zeltitas sandales, bet uz rokam skindeja smagas rokasspradzes.
        Ko tas nozime? Kur vina atrodas?
        Atbrivojusies no sastinguma, Erikso piecelas sedus un nedrosi aplukoja telpu. Vina atradas liela istaba. Tas kolonnas klaja emalja. Gar sienam bija novietoti zemi divani, kas bija apvilkti ar purpurkrasas audumu. Telpas vidu bija lazurita baseins ar struklaku. Smarzigi neredzeti ziedi emaljetos podos bija gaumigi izkartoti visas malas. Lielas, ar dargu audumu drapetas durvis veda uz plasu galeriju ar arkadi, no tas pa daziem marmora pakapieniem vareja noklut darza. Briniskigo ainavu apspideja pilnmeness spoza un vienlaikus maigi glastosa gaisma, uz tumsas fona izceldama rozu krumus, kolonnu ornamentus un kokgriezuma mezginem rotatas arkas.
        Ka sapni Erikso piecelas, izgaja galerija un nomurminaja:
        - Cik seit ir skaisti!
        Vina ar baudu ieelpoja rozu un liliju aromatu, un spirgts vejins glastija vinas melnigsnejo vaigu. Peksni vina skali iekliedzas, ar abam rokam satvera galvu un, viscaur tricedama, bezspeka atsliga uz marmora solina. Atgriezas atmina, un vina skaidri apzinajas gaidamo nelaimigo eksistenci. Erikso vairs nepieversa nekadu uzmanibu brinumkrasnajai apkartnei. Kada vinai dala par siem rozu puduriem, kas vijas augsup pa sienu, un sis tuksas pils karalisko greznibu, ja vina seit ir ieslodzita uz visiem laikiem! Vina velejas but briva, alka pec darbigas dzives, pie kuras blja pieradusi, pec dzives kopa ar miloto cilveku reala pasaule. Prieksa stavosa vienveidiga un bezgaliga eksistence Erikso likas ka briesmigs sods, un par vinas lupam izlauzas izmisuma pilns kliedziens. Piespiedusi kvelojoso galvu pie vesa marmora, vina aizvera acis.
        Erikso dvesele trakoja tada vetra, ka vina pat nepamanija, ka galerijas gala paradas Amenhotepa slaidais un vingrais stavs. Kad mags pienaca klat, nosliga celos pie marmora solina un kaisligi apskava vinu, sieviete atvera acis un raudzijas vina ar parsteigumu un izbailem. Erikso triceja, redzedama pie savam kajam to, kuru pazina ka pavelnieku. Vinai bija baismigi klausities, ka sis bargas lupas, kas bija radusas pavelet stihijam, tagad ludzas vinai kaut kripatinu milestibas.
        Drudzainais sartums, kas kveloja maga vienmer balaja seja, vina saraustita elpa, kaisles pilnais skatiens un jaunie, nedzirdetie vardi, ko izrunaja vina tricosas lupas, - tas viss liecinaja par to, ka dvesele, kuras jutu uzpludumus tik ilgi bija apvaldijis darbs un zinasanas, beidzot ir atmodusies no gadsimtiem ilga miega un izmisigi sauc: "Homo sum! Nekas cilvecisks ari man nav svess!"
        Kas tas par baismigo un pratam neaptveramo likumu, kas satriecis so zintnieku, kurs, skita, visu jau uzvarejis? Kas novedis so vareno gigantu lidz ludzeja lomai? Kas s^ja spitigaja dvesele atmodinajis velmi izmantot savas cilveciskas tiesibas, kuras vins vienmer bya noraidijis?
        - Iemili mani, Erikso! Sniedz man kaut dalinu tas laimes, ko bauda ikviena dziva butne, un par so milas, svetlaimes un aizmirstibas stundu es dosu tev visu, ko vien tu lugsi.
        - Visu? - nomurminaja Erikso, un vina radas zelums un lidzjutiba pret so neparasto cilveku, kuru tik divaina karta bija uzvarejis liktenis, bet sis jutas atri nomainija naids un dvesele mitosais rugtums.
        - Visu? - Erikso parjautaja, un vinas acis iegai- lejas uguntina. - Tu man dosi visu, ko vien tev lugsu?
        Redzedama, ka Amenhoteps nobal un samulst, vina piebilda:
        - Nebaidies! Es nelugsu, lai tu man lauj atgriezties pie vina.
        - Tada gadijuma, milota, es dosu tev visu, kas vien ir manos spekos. Manas zinasanas, tapat ka mana milestiba, ir pie tavam kajam.
        - Apzveri man to ka mags, un es aizmirsisu gan pagatni, gan nakotni! Es domasu vienigi par to labo, ko esi man sniedzis, milesu tevi un sniegsu tev laimes stundas, kuras tu man ludz.
        Amenhoteps izslejas. Vina acis iezibejas, un balss skaneja stingri, kad vins pacela roku un sacija:
        - Zveru pie savas maga zvaigznes izpildit visu, ko tu man lugsi! - un virs vina pieres ka zveresta apliecinajums uzsavas zilbinosa liesma.
        Ar prieka saucienu Erikso metas vina apskavienos, apvija rokas vinam ap kaklu un dedzigi noskupstija uz lupam. Kaisles apreibinats, mags nepamanija vinas lupas pazibejuso cietsirdigo smaidu.
        Laimigs, gluzi ka no jauna piedzimis, Amenhoteps nosedas uz solina lidzas Erikso un saka vinai stastit par savu milestibu, par parciestajam greizsirdibas mokam un par vinu abu laimes pilno nakotni.
        Erikso izbrina veroja magu, kurs skita kluvis jaunaks un pievilcigaks. Vaibstu skarbumu bija nomainijusi prieciga, bezrupiga un maiga izteiksme. Vins bija nometis no pleciem gadsimtu darba un meklejumu slogu, smagumu, kas naca klat lidz ar uzvaram par dabu un sevi, lai atkal klutu par cilveku, kads bija, pirms parkapa piramidas liktenigo slieksni.
        - Iesim! Nosvinesim musu savienibu! - priecigi iesaucas Amenhoteps, vedinadams Erikso uz plaso bla- kustelpu.
        Tur jau bija sagatavots krasni klats galds divam personam. Erikso nespeja attapties no parsteiguma, kad ieraudzija, ka askets, kas agrak neko nedzera, iztika ar sauju risu, darzeniem un glazi piena, tagad tuksoja vienu vina kausu pec otra. Sis vins ka uguniga straume iepluda vina dzislas, kuras lidz sim bija pludusi gribai paklauta valgme. Vai patiesi sis nenogurdinamais darbarukis, kura ikdienas atputa bija vienigi divas atsvaidzinosas vannas, tagad nosita savu dargo laiku, dzirodams un laudamies milas valdzinajumam?
        Erikso sirdi no jauna pamodas lidzjutiba un zelums, tacu sarugtinajums' un atmaksas alkas atkal nema virsroku. Vai vina tiesam zaudejusi pratu, ka zelo so cilveku, kas vinu nekad nav zelojis, kas atnemis vinai jaunibu un nekad agrak nav tiecies pec vinas milestibas, bet tagad, kad vina mil citu un tam pieder, uzspiez sevi?
        Kas gan ta par dzivi sa cietuma sienas? Ne jau
        Amenhotepa del vina velejas dzivot un but skaista! Ne! Vina piespiedis so cietsirdi samaksat par pieprasitajam milas stundam. Un, jo atrak sis atmaksas bridis pienaks, jo labak!
        Kad Amenhoteps piecelas no galda, ari Erikso smaididama celas ksljas un lava sevi aizvest uz istabu, kur jau bija klata laulibas gulta. Smagais aizkars leni noslideja leja
        Austosas saules staros apvarsnis kluva purpursarts, bet rasas lases, kas trisuloja uz ziediem un zalumiem, bija parvertusas neskaitamos briljantos, kad uz terases iznaca Amenhoteps un Erikso. Vina bija pavisam bala, vins staroja laime. Bridi abi kluseja, tad mags jautaja, jautri un bezrupigi smaididams:
        - Ko tad tu, milota, neprasi samaksu par to svetlaimi, ko man davaji? Kas man jadara? Ko izdomajusi tava maza sirsnina? Ko velies, lai tev dodu?
        Erikso nodrebeja un pagriezas, verdamas vina drumu skatienu.
        - Ko velos, lai tu man dotu? Navi! - vina atbildeja, ka skaldit noskaldidama katru vardu.
        Satriektais Amenhoteps sagrilojas un atkapas atpakal. Vinam aizravas elpa, uz pieres izspiedas auksti sviedri.
        - Navi? - vins atkartoja. - Ko tu prasi, nepratiga? Vai tu zini, kas ir nave?
        - Ja, zinu, - atbildeja Erikso, un vinas seja ielija drudzains sartums. - Nave - tas nozime iznicibu sai materijai, kura esmu ieslegta gadsimtiem ilgi, nejutot prieku un nedzivojot istu cilveka dzivi. Nave - ta ir atgriesanas muzigaja izplatijuma, kur tu, cietsirdigais tiran, mani vairs nepaklausi sev, jo tava varesana beidzas kapa mala. Steidzies atdot man brivibu! Vai ari tu iedrosinasies neizpildit savu maga godavardu, nicinamais?
        Amenhoteps kluseja, aizsedzis seju ar rokam.
        Smaga, saraustita elpa liecinaja par vina dvesele trakojoso vetru. Aizriteja vairakas minutes, kas Erikso likas ka muziba. Tad mags izslejas. Vina seja bya kluvusi bala, bet aizmiglotais skatiens - nespodrs un apdzisis.
        - Tikai sieviete vareja izgudrot tadu atriebibu un upuret naidam dargako, kas ir cilvekam, - vins teica aizsmakusa balsi. - Bet, ja jau dzive ar mani tev skiet launaka par navi, tad es atdodu tev brivibu. Ej un atgriezies pie vira, kurs tev ir tik dargs un esi laimiga! Cietumsargs vairs neiejauksies tava dzive, bet iztalem svetis tevi par to laimes mirkli, ko esi vinam davajusi.
        Erikso nodrebeja un parsteiguma sastinga. Vina ielukojas Amehotepa satrauktaja un viena mirkli novecojusaja seja. Vina acumirkli apsvera un izverteja piedavato velti, un peksni dzive vinai skita neizsakami tuksa un bezmerkiga, bet nakotne, kura bus neizbegami jazaude viss, kas vinai bijis dargs, likas ka drums bezdibenis, pilns asaru un ciesanu. Erikso iztelojas vecumu ar ta grumbaino seju, sirmajiem matiem un saliekto muguru, un vinu, kura vienmer bija bijusi jauna un skaista, parnema sausmas.
        Ne! Vina velejas nomirt sava dailes plaukuma, gribeja, lai vinu apraud sis pats Amenhoteps un lai Ricarda atminas vina vienmer dzivotu ka priekpilna vizija.
        - Ne! - vina teica, domigi pasupodama galvu, - dod man navi! Esmu nogurusi, alkstu miera un, visbeidzot, velos izplest savus garigos sparnus, lai aizlidotu izplatijuma. Vai tiesam tu, kas esi iekluvis neredzamaja pasaule, saksi mani atrunat no atgriesanas taja?
        Gardzosa noputa izlauzas no maga krutim. Neteicis ne varda, vins pagriezas un klusi devas uz laboratoriju, kur gluzi bez speka atsliga kresla.
        Kadu bridi vins domaja. Sanemtais trieciens bija salauzis vina sirdi, tomer specigais, disciplinetais gars pamazam atguva speju valdit par sevi.
        - Ka grekoju, ta ari tieku sodits! Muzam patiesa ir legenda par Ahilleja papedi, - vins nomurminaja. - Es pielavu, ka nevaldama kaisliba nem virsroku par veselo sapratu, un sava akluma nepamaniju, ka sis sievietes prata ieperinajas sataniska doma. Tagad jau ir par velu: man jatur dotais vards.
        Vins pievilka klat kausu, lidz pusei piepildija to ar vinu un pievienoja dazus pilienus bezkrasaina skidruma. Tad leniem soliem atgriezas terase. Kad vins gaja cauri istabai, kur vel vakar bija tik laimigs, kauss vinam likas smags ka klints.
        Erikso, atspiedusies pret kolonnu, vinu gaidija. Vina domigi lukojas saules lekta, kuras rietu vinai nebija lemts redzet. Saklausijusi Amenhotepa solus, vina pagriezas. Mags bija atguvis savu ierasti bargo un lepno staju. Vina balo pieri izvagoja dzila rieva, bet skatiens bija mirdzoss un neizdibinams. Amenhotepa roka drebeja, kad vins sniedza Erikso kausu, teikdams:
        - Nem! Tas nesis tev navi, kuru tu pieprasi ka samaksu par savu milestibu. Tev tiek samaksats!
        Erikso ar izbrinu palukojas uz vinu. Tad lenam pastiepa roku un panema kausu. Kadu bridi vinas skatiens domigi kavejas pie briniskigas ainavas, tad apstajas pie Amenhotepa, kas, atspiedies pret kolonnu, drumi veras vina. Erikso atri pielika kausu pie lupam un viena panemiena to iztuksoja.
        Ledainas trisas izskreja cauri visam kermenim. Erikso izslejas visa auguma, acis plati atveras, vaigos ielija slimigs sartums. Saules stari rotalajas vinas garajos zeltainajos matos un atspideja tunikas izsuvumu sudraba. Nekad vel si sieviete nebija izskatijusies tik daila ka s^ja mirkli. Peksni vina itin ka apdzisa, seja kluva peleciga un augums nosliga uz akmens platnem. Pec mirkla Erikso atgadinaja bezkrasainu statuju.
        Amenhoteps noliecas pie tas un uzputa: gaisa pacelas peleku puteklu makonis, ko izkliedeja rita vejs.
        - Kur esi, dvesele, kas miti s^ja nicigaja apvalka? - nomurminaja mags, panemis skipsninu pislu, kas bya veidojusi Erikso kermeni.
        Bedu satriekts, vins ievaidejas un nosliga uz akmens platnem.
        Vins pats nebutu varejis pateikt, cik ilgi izmisums tureja vinu savos stingros apkampienos. Atgriezties isteniba lika kadas rokas pieskariens un izbrina pilna balss:
        - Kas tu esi, sirmgalvi? Ka tu iedrosinajies seit ienakt?
        Amenhoteps pacela galvu un pazina Viashaganu - vienu no saviem skolniekiem. Bet kapec tas vinu nepazina? Amenhoteps mehaniski piecelas un lava sevi aizvest lidz darza vartiem. Tiklidz skolnieks bya aizgajis, Amenhoteps nokratija sastingumu un atriem soliem atgriezas pili, kur iesledzas sava laboratorija.
        Kadu bridi vins sedeja, iegrimis domas, tad izlemigi atmeta sanis aizkaru un paskatijas uz sevi spoguli.
        - Kas tu esi? - vins speja vienigi atkartot Vias- haganas jautajumu, ieraudzijis saliektu, grumbainu un sirmu veci - nolietota un laika zoba sagrauzta organisma attelu.
        - Ko es esmu izdarijis? - vins iekliedzas, bezspecigi atkrizdams kresla un aizsegdams seju ar tricosajam rokam.
        Amenhoteps - zintnieks, askets, kura dvesele bya mitusi tikai tirajas darba un zinasanu sferas, bija pretojies laika iespaidam. Bet tad so dveseli bija parnemusas miesiskas tieksmes, un pietika ar dazam laimes un milestibas, vilsanas un bedu, vardu sakot, ar dazam specigu izjutu pilnam cilveciskas dzives stundam, lai iznicinatu gadsimtu balstu, un nepieludzamais Kosmosa likums sevi atrieba.
        Amenhoteps bija lavies kaislei, pieskaries sievietei, kas piedereja pasauligam cilvekam, un rupjas un materialas stravas, ar ko tas bija piesatinajis Erikso, lidzigi indei saeda maga tiro, jaunekligi neskarto un harmonisko organismu un viena nakti parverta vinu par veci.
        Protams, vins vareja dzivot un ar zinasanu palidzibu uzturet sava nolietotaja kermeni dzivibas uguni, tacu vairs nevareja klut jauns, tapat ka nevareja izlidzinat seja grumbas un ieliet savos loceklos jaunibas elastigumu un speku, vardu sakot, vins vairs nespeja izdzest pedas, ko bija atstajusi saskare ar ikdienisko dzivi. Leniem soliem Amenhoteps aizvilkas lidz platajam atvertajam logam, apsedas kresla, atspiedas pret palodzi un lavas drumam pardomam.
        Ko vins ir izdarijis? Kam vinam noderejusi eksistences likumu izpete? Lai noklutu slazda, kas piedodams vienigi nejegam?
        Parasts uzdzivotajs klust pats sev bende taja bridi, kad, pirmoreiz iepazinis baudas, sak alkt pec tam muzigi, nebudams spejigs apvaldit savas velmes.
        Bet vins, Amenhoteps - zintnieks un mags, kas gadsimtiem ilgi bija sargajis so sievieti, kuru alka iegut, lidzinajas skopidim, kas sargaja savu zeltu baudas bridim, kuru pats sev noteicis, tacu liktenis par vinu bjja cietsirdigi pasmejies. Viss notika citadi, neka bija iecerets, un baudas mirklis, kas tika ieguts par tadu cenu, bija vinam maksajis parak dargi. Ko vins tagad lai iesak? Vai atkal kerties pie darba, petit dabas bezgaligos noslepumus un vel daudzus gadsimtus izvairities no naves? Vinu parnema riebums. Ko gan vinam devusi si gara dzive un visi iegutie zinibu dargumi? Vai vins ir apmierinats un tuvu savam merkim? Ne! Pec bezgalgara dzives cela, kas jau nostaigats, vina prieksa vel aizvien uz augsu stiepjas kapnes - bezgaligas ka pati Augstaka Butne, uz kuru tiecas cilveks sava lenaja augsupgaita.
        Amenhoteps paversa savu noguruso skatienu uz debesim. Bjja iestajusies nakts. Tumsaja zilgme ka briljanti zaigoja zvaigznu miljardi. Domigi un skumji vins lukojas s^ja karaliskaja Muzibas mantija. Atklajot noslepumus, tiecoties uz talo merki ar muzam nesatigam zinasanu alkam, visur stradaja, cinijas un cieta cilveku dveseles. Kad izmociti, klupdami un sviedrus liedami, vini jau gatavojas satvert absoluto zinasanu liesmojoso lapu, ta aizslideja projam necaurredzamaja tumsa un atkal vilinaja pie sevis.
        - Kur gan ir mana cela gals? - nomurminaja Amenhoteps.
        Vina galva smagi nosliga uz krutim. Vinu parnema navigs nogurums un neparvarama tieksme pec miera un aizmirstibas.
        - Es velos nomirt. Varbut neredzamaja pasaule es atradisu jaunus spekus darbam un pie manis atgriezisies viriskiba un energija, kuru man tagad pietrukst, - vins teica pieceldamies. - Tikai nomirt es velos tuksnesi - pie savas piramidas. Lai neviens nezina, ka esmu kritis; lai neviens nenojaus, kur esmu palicis! 'Vini", kuri sobrid vel ir talu no sadas sakaves, tikai paraustitu plecus, - Amenhoteps piebilda, un vina acis iedzirkstijas uguns.
        Amenhoteps ietinas tumsa apmetni, panema savu cela spieki un, izgajis no pils, pazuda nakts tumsa. Celojums nebija tik bistams ka parastiem mirstigajiem. Vins valdija par vetram, bet vilni, pa kuriem vins staigaja ka pa cietu zemi, nesa maga vieglo kermeni, tikai mazliet saslapedami vina sandales un apmetna apaksmalu.
        Ta, neviena nepamanits, Amenhoteps sasniedza piramidu, kura b\ja pavadijis daudzus gadsimtus. Sava darba kabineta vins apsedas kresla un ilgi aplukoja milos un labi pazistamos prieksmetus.
        - Ardievu, manu darbu memie liecinieki, un tu, mana mieriga patverumvieta, kura es nejutu laika pludumu! No sejienes es panemsu lidzi savu vertigako speju - speju labpratigi saraut savu saikni ar kermeni. Mags var nomirt, kad velas - vins nomurminaja, un lepns sava speka apzinasanas smaids verta gaisu vina grumbu izvagoto vaigu.
        Amenhoteps iegaja blakus telpa, novannojas un uzvilka smalku sniegbaltu tuniku, piesprauda pie tas zelta krusu zimi, kuras vidu apzilbinosi mirdzeja piecstaru zvaigzne - visu vina izzinato nozaru simbols. Tad vins iznema no ladites vainagu, kas bija novits no briniskigiem un svaigiem, it ka tikko pluktiem ziediem, un uzlika to sev galva. Panemis magisko zizli, vins devas uz izeju.
        Vel bija nakts, kad Amenhoteps iznaca no piramidas. Visapkart pletas tuksnesis, sligdams tumsa un klusuma. Nebija dzirdams ne vismazakais troksnitis. Nekas netrauceja dzilo un svinigo klusumu, it ka daba un dzivnieki saprastu, ka lielais darbarukis dodas uz miera valstibu, un ar cienu izturetos pret so noslepumu.
        Amenhoteps nogaja kadus simts solus, apstajas un pagriezas ar seju pret piramidu. Kadu bridi vins koncentrejas, un vina varenas gribas - stihiju uzvaretajas un pavelnieces - sasprieguma rezultata pie vina, skiet, atgriezas jaunibas speks un izskats. Slaidais stavs izslejas, grumbas izlidzinajas, bet acis iemirdzejas uguns. Pedejo reizi miesa paklavas ka maigs vasks savam varenajam dzinejspekam - gribai
        Pacelis abas rokas, Amenhoteps saka ritmiski dziedat, raidot tale kvelu lugsanu nepazistama valoda. Pec briza iemirdzejas zalgana gaisma. Ta pastiprinajas, ieguva sartu nokrasu un ieskava magu ka gaisa oreola. No visam pusem atskaneja vetras brikski un svelpona. Tad, gluzi ka izlizdamas no zemes un atlidodamas pa gaisu, magam saka tuvoties divainas butnes. Vienam bija sparni, citas rapoja; nav iespejams aprakstit to formu, krasas un izskata daudzveidibu.
        Sis butnes uzradas ka makonis un bara apstaja magu, ar cienu noliecoties vina prieksa.
        Tad atskaneja Amenhotepa skaniga un vibrejosa balss:
        - Pirmatnejie gari, mani uzticamie kalpi, manas gribas izpilditaji! Naciet lauka no zemes un debesim, udens un uguns! Es jus pulcinu kopa, lai atbrivotu no man dota zveresta. Izklistiet brivi uz ziemeliem, dienvidiem, austrumiem un rietumiem vai ari ejiet kalpot citam kungam!
        Par atbildi atskaneja griezigi, dveseli plososi kliedzieni. Regu masas nodrebeja, savilnojas un nedrosi virzijas vinam tuvak, it ka gribetu uzbrukt, bet Amenhoteps pacela roku ar magisko zizli un skali iesaucas:
        - Atpakal, pirmatnejie gari! Dodiet magam celu!
        Zemakas butnes atkapas un pazuda tumsa. Zalgana
        gaisma nodzisa, un to nomainija maigs, zeltains stars. Amenhoteps nolaidas uz viena celgala un salauza pret to savu magisko zizli.
        Ka atbildot uz salauzta zizla vieglo krakski, atskaneja tala perkona dardona. Melnas debesis parskela spozs zibens, gluzi ka ugunsgreka atblazma izgaismojot tuksnesi un veco piramidu. Uz purpurkrasas fona peksni iezimejas gigantisks viriesa stavs, ietits zilbinosi zaigojosa balta apmetni. Vinu apstaja septini mirdzosi gari. Amenhoteps nokrita celos, un vina seja atspogulojas neizsakama laime. Izstiepis rokas preti starojosajai vizijai, vins nomurminaja:
        - Hermej! Mans skolotaj un labveli! Tu atradi par vajadzigu ierasties saja nozimigaja bridi pie sava necieniga skolnieka.
        Diza Egiptes Apgaismotaja seja paradijas bezgaligas zelsirdibas pilns smaids; vins noliecas pie Amenhotepa un, pieskaries ar roku vina pierei, teica:
        - Tu esi labi pastradajis, mans skolniek. Tagad atgriezies neredzamaja pasaule, lai atbrivotos no pedejam cilveciskajam vajibam!
        No Hermeja caurspidigas rokas izsavas zilbinosa gaisma, parverzdama maga kermeni pislos. Amenhotepa dvesele pacelas izplatijuma, sekodama savam dizajam apgaismotajam. Garu virkne vel mirkli atmirdzeja debesu dziles, tad viss it ka izkusa pelecigaja
        kresla, kas vestija par ritausmas tuvosanos.

* * *
        Bya pagajusas tris dienas kops Ricarda atmosanas un Erikso pazusanas. Fiziski barons bya vesels, tacu divaina un smaga drama, ko visiem bija nacies pardzivot, svina smaguma uzgulas tris viru dveselem un smagi ietekmeja visus pils iemitniekus.
        Iestajas nakts. Bedu un bailu mociti, visi tris sapulcejas biblioteka. Lampa, ko sedza tumss abazurs, vaji apgaismoja vinu balas un sapju sagrauztas sejas. Visi domaja par Erikso. Ko ar vinu bya izdarijis tas noslepumainais un baisais nolaupitajs?
        Peksni dazi saraustiti klauvejieni pie sienas un griestiem lika viniem nodrebet. Taja pasa mirkli auksta veja brazma, it ka butu ielauzusies caur atvertu logu, apdzesa lampu.
        Visi tris sedeja ka paralizeti. Vini juta kadu noslepumainu klatbutni, un salti drebuli parskreja katra augumam.
        - Paskatieties uz galdu! - apslapeta balsi cuksteja Ricards.
        Visu skatieni pieversas lielajam apalajam galdam, kas bija nokrauts ar gramatam un papiriem.
        Virs galda griezas sniegbalta, ka no vates veidota lode, kas izstaroja zilganu gaismu un uz visam pusem kaisija spregajosu dzirkstelu kulus. Peksni viss apdzisa. Bija dzirdama papiru caukstona un kada prieksmeta krisanas troksnis. Elpu aizturejusi, visi palika savas vietas. Ricards pirmais attapas, metas pie galda un ieraudzija uz ta papira lapu zuksni.
        Vins steidzigi atgriezas pie lampas un noliecas par manuskriptu - rokraksts vinam bjja labi pazistams.
        - Tas ir Almerisas vestijums! - vins priecigi iesaucas.
        Klusumu, kas bija iestajies pec Ricarda vardiem, partrauca maiga, zelabaina, Eola kokles melodijai lidziga skana. Istabas vidu paradijas caurspidiga ena - ta bija baltas dranas terpusies sieviete, kuru ka apmetnis ieskava garu un zeltainu matu vilnis.
        - Es esmu briva! Uz redzesanos musu kopigaja tevzeme! - atskaneja vaja un apslapeta balss.
        Vizija pasmaidija un pamaja atvadu sveicienu, tad, leni supodamas, pacelas augsup un it ka izkusa gaisa.
        Pec dazam stundam, kad visi bija nedaudz nomierinajusies, Ricards panema lapu zuksni un aiztrukstosa balsi nolasija stastijumu par Erikso navi un par pedejo vinas un Amenhotepa tiksanos.
        Pec aprakstitajiem notikumiem bija aizritejusi gandriz divi gadi. Ricardu un profesoru mes atrodam Lejerbahu pili, kur barons parcelas pec sievasteva naves, kurs mira ar sirdstrieku. Vini abi sedeja pie liela rakstamgalda, uz kura pasa vidu staveja sfinksa, bet abas malas - Almerisas un Erikso portreti.
        Barons bija stipri novecojis. Vina melnos matus caurvija sudrabaini pavedieni, bet seja bjja redzams dzilu un sapigu skuniju zimogs. Acimredzot neparastie piedzivojumi bija atstajusi dzilas pedas ne vien dvesele, bet ari kermeni.
        Sobrid vins domigi skirstija grezni iesietu gramatu, uz kuras vaka zelta burtiem bija rakstits: "Gizas piramidas noslepumi".
        - Ricard, manuprat, mes tomer rikojamies mulkigi, publicejot stastijumu par saviem piedzivojumiem. Neviens mums netices, - pratoja profesors.
        Vienalga! Cilveki ir apsaubijusi tik daudzas lietas, kas velak izradijusas patiesas, - smaididams atbildeja barons. - Ari Galilejam tacu neticeja. Es sekoju vina paraugam un saku: "Un tomer ta griezas!"
        SATURS
        Pirma dala.
        PRINCESES NUITAS MILESTIBA 3
        Otra dala.
        EGIPTES NESLEPUMI. 45
        Tresa dala.
        MAGA ZVERESTS. 195
        Parakstita iespiesanai 02.04.1998. Reg. apl. Nr.2-0001. Formats 84x108/32. Izdevnieciba "Vieda" Elijas iela 17, Riga LV-1003. Iespiesta aJs "Preses nams", Balasta dambi3, Riga LV-1081.

 
, -: ICE Book Reader, Book Reader, BookZ Reader. Alreader, CoolReader. ( ), .