Âàæíîå îáúÿâëåíèå: Â ñâÿçè ñ áëîêèðîâêîé â Ðîññèè çåðêàëà ruslit.live, îòêðûòî íîâîå çåðêàëî RusLit.space. Äîáàâòå ïîæàëóéñòà åãî â çàêëàäêè.



Ñîõðàíèòü .
Meklejumu pasaule Âàäèì Îõîòíèêîâ
        # Meklejumu pasaule
        V.Ochotnikovs
        Iespiesta Poligrafijas makslas arodskola Nr. 2 Riga 1952. g
        Redaktore V. Â r u t a n e. Maksi. red. R. J a n s î n s. Techn. red. I. S à u l e.
        Karsta alas [*] noslepums
        .

[*] karsta alas rodas karsta paradibu rezultata, t. i., pec kalka vai citu iezu izkusanas udeni. Nosaukums visparinats no Karsta plakankalnes Alpos, kur sis paradibas ir tipiskas. (Tulk.)

1. NOZUDUSI UPE
        - Iedomajieties, ka pirms astoniem gadsimtiem seit bija augliga un ziedosa zeme …
        - sacija meitene, ar roku apvilk- dama plasu loku.
        - Gruti ticams … Nekadi nespeju iedomaties … - jauneklis domigi atbildeja.
        Vini staveja neliela laukumina pasa akmens drupu virsotne. Vinu prieksa izpletas nedzivs smilsu tuksnesis, ko apspideja tikko uzlekusa meness iesartena gaisma.
        - Kura gadsimta tad dzivoja tas dzejnieks? - jauneklis turpinaja.
        - Divpadsmitaja.
        - Nu, nu, atkartojiet vel vina vardus!
        Meitene leni apsedas un, atbalstijusi muguru pret akmens izcilni, svinigi iesaka:
        - … Nav pasaule krasnakas zemes … Ta zied cauru gadu, tur ziema jut pavasara veju
… Gluzi ka Kaujears - visgaisakais
        no paradizes avotiem - to apskalo Jangijeras upes zeltainie udeni. Cipresu un muskusvitolu paena skatienu ieliksmo fazani un baltas irbes… Ta visi ir ka Irema, apburts teiksmains darzs. Gaisas domas un liksmiba parnem katru, kas ienak tas plavu un ieleju smarzu pilnaja zaluma.
        - Un vai tas viss bijis tiesi seit? Vai tas ir drosi zinams? - ielukodamies meitenes seja, jauneklis klusi vaicaja.
        - Drosi. Un akmens muru drupas, uz kuram mes patlaban atrodamies, ir senas pilsetas atliekas. . Luk, tur, ja labi ieskatas, redzama nozudusas upes gultne. - Meitene izstiepa roku, noradot uz platu, tumsu gravu, kas slidosaja gaisma bija labi redzama pauguraina smilsu lauka vidu.
        - Atskaneja baismigs apakszemes graviens… - vina klusi turpinaja. - Zeme saligojas un saka grimt kopa ar majokliem, pilim, templiem un laudim, kas, atradas tajos. Upes udeni pameta izpostito novadu. Uzputa tveicigi veji, izzuda zemes augliba, un iestajas naves valstiba, smilsu valstiba..
        Jauneklis bridi kluseja. Tad ari vins uzmanigi apsedas un, atslejis muguru pret sienu, izstiepa.kajas. Iztraucejot klusumu, klaudzedami u.n svirkstedami lejup "nobira dazi siki akmentini.
        - Sakiet, Luda, - jauneklis turpinaja, - es dzirdeju Mariju Ivanovnu runajam, ka upes, kas pazud zem zemes, neesot reta paradiba. Bet vai ta var but, ka pec zemestrices upe no jauna paradas virspuse?
        - Jus, Kostja, laikam gribat ieteikt, lai gaidam jaunu zemestrici? - mazliet zobgaligi vaicaja meitene.
        - Ta tikai vel truka! Varbut jus domajat, ka es bistos doties ekspedicija?
        - Jus runajat tada toni, it ka jusu ekspedicijas uzdevuma ietilptu upes atgriesana virspuse. Man. jaizkliede jusu sapni… Tam pasakumam, kura jus piedalisieties, pieskir loti mazu nozimi. Diezin vai tas palidzes musu izlukotaju grupai uziet tuksnesi udeni. Profesoru Polozovu vairak interese apstiprinajums vina pasa teorijai par apakszemes upem. Tas visiem zinams.. Apakszemes upju tacu loti daudz. Dazas no tam simtiem kilometru tek zem zemes. Un nedomajiet, ka tas visas nokluvusas pazeme zemestricu rezultata. Jangijeras upe, ko jus petisiet, ir ipass gadijums. Tad nu jusu profesors doma, ka …
        Luda nepabeidza teikumu. Leja atskaneja brukosu akmenu troksnis.
        - Paliksim bridi klusu… Atradis vai neatradis? - meitene cuksteja, satverdama sava sarunu biedra roku.
        Abi tulit aiztureja elpu, ieklausidamies cabosaja troksni, kas naca arvien tuvak. Kostjam, gadus divdesmit piecus vecam jauneklim ar melniem, viegli vilnainiem matiem, seja sastinga labsirdigs, mazliet nebedigs smaids. Tads pats smaids, talo bernibas draiskulibu neiztrukstoss pavadonis, atplauka seja ari Ltulal, neliela auguma meitenei ar melnam, plasi atvertam acim.
        - Liekas, attalinas. .
        - Atradis… Vins mani visur atradis, - tapat cukstus atbildeja Kostja un paliecas, lai paraudzitos lejup.
        - Ne… neradieties lauka… Sakiet, vai vins patiesam jus loti mil!
        - Protams, loti. Ka gan citadi!
        - Un jus vinu?
        - Ari es vinu… loti… Jus laikam busiet dzirdejusi, ka fronte arkartigi neparastos apstaklos vins man izglaba dzivibu. Kops ta laika nevaru no vina skirties …
        Luda pasmaidija un, ar rokam aptverusi pievilktos celus, saka uzmanigi aplukot- horizontu, kas gandriz sapluda ar lielam zvaigznem nobarstito debesi.
        - Paskatieties, - vina pusbalsi turpinaja, - luk, ta zvaigznite, liekas, kustas.
        - Gluzi pareizi! - liksmi cuksteja Kostja. - Izskatas loti lidziga auto prozektoram.
        Pa to laiku, nu jau pavisam tuvu, bija dzirdama cabesana un biezi elpas vilcieni, un pec mirkla laukumina paradijas melna, pinkaina suna galva.
        - Redziet, ka atrada! - Kostja pieceldamies skali teica.
        - Atpakal, Dzulbars! Mes ari tudal ejam, - vins uzsauca sunim.
        Lejup vini kapa leni. Ik bridi kaja vareja iebrukt kada no neskaitamajam plaisam, kas' izvagoja drupas. Nemitigi lejup ripoja atdrupusie akmeni un sikas skembas. Pa prieksu, asti ierniedzis, uz visam cetram kajam sluca suns.
        Reizem suns apstajas un saka kaut ko aposnat. Seviski ilgi tas uzkavejas pie platas plaisas, kas atradas netalu no zemes.
        - Ejam, ejam, Dzulbars! - Kostja uzsauca, pienacis sunim blakus. - Ko tu te esi atradis?
        Bet suns tikai uz mirkli pagrieza galvu pret savu saimnieku un no jauna saka osnat, nolaidies uz prieksejam ketnam.
        - Vins ir nepaklausigs, - Luda ieminejas.
        - Dzulbars! Nac lidzi! - Kostja apstadamies pikti uzsauca. - Kas vel nebus!
        Suns aprauti ierejas un nekustejas no vietas. Nakts klusuma bija dzirdami vina vel vairak paatrinatie elpas vilcieni.
        - Te kaut kas nav labi… - Kostja cuksteja, ar zestu uzaicinadams Ludu griezties atpakal. - Iesim paskatities.
        Piegajis pie plaisas, Kostja nometas celos blakus sunim un, iededzis elektrisko laterninu, virzija melnaja dziluma tievu gaismas starinu.
        - Oho! … Nu paskatieties vien! - vins sacija, noliekdamies vel zemak.
        Luda nolaidas uz celiem vinam lidzas.
        No plaisas pluda sasmacis un mazliet mikls gaiss, legruvuma akmenainas, saplaisajusas sienas slipi nolaidas lejup. Elektriskas laterninas stars nesniedzas lidz iegruvuma dibenam un cela izgaisa, izpluzdams plata, pienbalta plankuma.
        - Ja iemestu akmeni… - klusi ieteicas Luda.
        Kostja klusedams pataustija ar roku un, sameklejis piemerotu oli, piesardzigi nolaida to leja.
        - Viens … divi… tris … cetri … - Luda saka skaitit.
        Beidzot kaut kur loti talu noskaneja klaudziens.
        - Loti dzils, - Kostja teica.
        Vins gribeja vel ko piebilst, bet vina uzmanibu saistija suna dobja ruksana. Tai pasa bridi leja atskaneja klusa snakona.
        - Cuska … - Luda cuksteja. - Iesim!
        - Vai tiesam mes vinu neieraudzisim! - Kostja nerimas, ar laterninas staru taustidamies gar sienam.
        Luda nelabprat velreiz noliecas par spraugu.
        Meklet nevajadzeja ilgi. Drizuma gaismas plankums apstajas uz sienas izcilna, kur guleja milzigs, dzeltens ritulis. Cuska leni supoja galvu. Plataja mute skaidri bija redzama smaila mele. Spozas gaismas izbiedets, rapulis saka slidet pa sienu lejup.
        - Lielisks eksemplars, - Kostja ieteicas, ar laternas staru pavadidams rapuli.
        - Izradas, vins mil ne vien sunus, bet ari cuskas, - Luda pazobojas, pieceldamas kajas.
        - Vai naksiet vai ne?
        - Vel vienu mirkliti!
        - Nevienu sekundi! Es aizeju!
        Prozektora Stars velreiz uztaustija aizlienoso cusku. Tobrid laternas gaisma iekluva mazs, balts mutulitis, kas leni mainija savus apveidus un tikpat leni celas augsup.
        - Te ir nezkadi izgarojumi, - Kostja pieceldamies noteica.
        Krietni velak Kostja ne reizi vien atcerejas sos izgarojumus,
        kuriem bija svariga nozime tajos neparastajos piedzivojumos, kas gadijas vinam un vina biedriem.

2. AFANASIJS KONDRATJEVICS UZIET MIKLAS SMILTIS
        Meness, pacelies augstu virs apvarsna, labi apgaismoja brezenta teltis un vairakas automasinas uz platam kapurkedem, kadas parasti lietoja, braucot pa plustosam smiltim.
        Pie vienas telts ieejas staveja kads cilveks. Vins verigi lukojas uz horizontu, kaut ko murminadams pie sevis. Gar vala
        atmesto telts durvju aizkaru pluda klusas patafona muzikas skanas.
        Cilveks driz pagrieza galvu uz pretejo pusi un aizkaitinat;! balsi skali teica:
        - Vai velkaties gan?!
        Sie vardi, kas izskaneja reize ka jautajums un parmetums, bija vienlaikus domati Kostjam un Ludai, kas gausi tuvojas teltij.
        - Ko jus teicat, Afanasij Kondratjevic? - jautri iesaucas Luda.
        - To, ka jus pastaigajaties, biedrene Kudinova, bet radiosakari nedarbojas … Luk, masina nak, bet, kas par masinu, - ta ari nav noskaidrots.
        Kostja un Luda, cik nu smiltis atlava, pielika soli.
        - Jus jau ari esat labs, biedri Utockin, - Afanasijs Kondrat- jevics turpinaja gremzties, paversies pret Kostju. - Inzenieris Dorochovs jau tris reizes par jums apvaicajas …
        Asti luncinadams, pie Afanasija Kondratjevica pieskreja suns.
        - Ej projam, diedelniek, - Afanasijs Kondratjevics klusi noruca. - Ari blandies nczkur …
        Telts, kura iegaja Kostja un Luda, ne ar ko neatskiras no parastas telts, kadu lieto geologu izlukotaju grupa tuksnesi. Pie zemajiem brezenta griestiem dega maza elektriska spuldzite. Saurajas saliekamajas gultas sedeja un guleja cilveki. Uz lielas kastes, kas bija apgazta otradi un apklata ar geografisko karti ka ar galdautu, atradas patafons; tas speleja. Lidzas tam sedeja gadus trisdesmit vecs cilveks platiem pleciem, sturainu zodu, kas pieskira vina sejai ietiepigu izteiksmi, un parcilaja plates.
        Tas bija inzenieris Andrejs Leonidovics Dorochovs.
        - Jus vaicajat pec manis? - Kostja vinu uzrunaja.
        Dorochovs pacelas ienakusajiem preli un satraukti saka
        stastit:
        - Tavas prombutnes laika man iesavas prata vienkarsa, bet loti deriga doma: vai mums nevajadzetu uzlikt skruvei vel papildu aizsargrezgi? Ko tu par to saki?
        - Kad tad mes pagusim to izdarit? Liekas, ka tuvojas profesora masina, - Kostja atbildeja.
        - Var jau but, ka tas nav vins. Te gaida atbraucam masinu „ar udeni. Vai mums bus desmitmilimetru dzelzs stienisi?
        - Pagaidiet mazliet, biedri Dorochov, - saruna iejaucas Luda. - Es tulit uzzinasu, kas ta par masinu.
        Luda atri piegaja pie maza lauku radioraiditaja, kas staveja tiesi uz gridas, un, nolaidusies ta prieksa uz celiem, saka grozit noskanosanas pogas.
        Durvis nostajas Afanasijs Kondratjevics Gorskovs, drukns, parmerigi tukls virietis sadrumusu seju.
        - Sen bija laiks… - vins noruca, ar skatienu pakavejies pie stradajosas radistes.
        - Apklusiniet to muziku.. Trauces, - Afanasijs Kondratjevics piebilda, nevienu tiesi neuzrunadams.
        - Nevajag, lai spele. Dzirdamiba laba, - uzlikdama radio- austinas, noteica Luda.
        Gorskovs uzmeta platei nelaipnu skatienu. Spariga muzika acim redzot neatbilda vina drumajam noskanojumam.
        - Dzert gribas … beidzos vai nost.. Vai ir kaut lase udens palikusi? - vins pec briza noteica, paskieledams uz lielu udens pudeli, kas staveja telts kakta.
        - Tikai pasa dibena. Ne vairak ka pa glazei katram, - sausi piezimeja kads no ekspedicijas dalibniekiem, atraudamies no gramatas.
        - Nu, varbut izdalisim tulit, ko? Ka jus domajat? - turpinaja Afanasijs Kondratjevics. - Masina jau nak. Pec stundas bus klat. Vai padalisim?
        Vairakas balsis nenoteikta toni izteica piekrisanu, un pudeli ar udens paliekam izcela no kakta. Uz kastes, kas nodereja par galdu, paradijas glazes. Sanemis savu devu, Afanasijs Kondratjevics viena panemiena to izdzera un nemas kabatdrana slaucit savu sarto seju, kas laistijas sviedros.
        - Uff! … - vins noteica, kari pamezdams acis uz glazem, kuras dazi klatesosie ieskatija par vajadzigu atstat nedaudz udens. Jo seviski vina skatienu saistija kada glaze, kas bija palikusi neskarta.
        Tobrid telti noskaneja skali, nebedigi smiekli. Visi atskatijas uz Ludu, kas bija notupusies pie radiouztvereja. Vina ta smejas, ka ar pulem noturejas lidzsvara.
        - Kas noticis, biedrene Kudinova? - Afanasijs Kondratjevics bargi noprasija.
        - Baze man atbildeja… ai, es nevaru… atbildeja, ka masina ar udens cisternu … sabojajusies.
        - Kas tad tur ko smieties?
        - Ka nu ne? Ai, nevaru.. Atrak ka rit ap pusdienu. . mes udeni nedabusim! …
        Beidzot Luda nenoturejas lidzsvara un novelas uz gridas. Vinas kritiens un aizrautigie smiekli sasmidinaja ari daudzus no klatesosajiem. Viss tas Afanasiju Kondratjevicu galigi satracinaja.
        - Nekrietniba! - vins skali ierunajas. - Atradusi par ko smieties! Motoriem radiatori tuksi. Urbejiekartas stav dika, pasi esam bez udens - un jus vel priecajaties! Pirmo reizi redzu tadu ekspedicijas sastavu. Nekad vairs ar jums kopa nestradasu!
        - Ko jus, Afanasij Kondratjevic! Vai tad pasmieties nedrikst, - kads meginaja nomierinat Gorskovu.
        Bet Afanasijs Kondratjevics nemaz nedomaja rimties.
        - Ir gan izlukotaju grupa! - vins turpinaja kurnet. - Udent meklejam, bet pasi esam bez udens … Ne tikai ko nomazgaties, bet nav pat ko dzert… Urbam, urbam, veselu nedelu urbam, bet udens ka nav, ta nav. Tas nozime, ka neesam is>taja vieta uzsakusi izlukosanu… Bet varbut saja noladetaja tuksnesi udens vispar nav, velti stradajam.
        No gultas leni celas kads stavs zila darba kombinezona. Cilveks piecelas un klusejot piegaja pie galda. Vina roka tulit aptureja patafonu. Muzika speji apravas.
        - Es nelausu! - noteikti un stingri bilda miksta krusu balss.
        Runaja pusmuza sieviete ar cirtainiem, gaisiem matiem -
        izlukotaju grupas prieksniece Marija Ivanovna Aleksandrova.
        - Es nelausu, - vina turpinaja, ar brivo roku nervozi taustidamas pa sava kombinezona kabatu, - nelausu jums, Afanasij Kondratjevic, saukt so tuksnesi par noladetu. Vai jus sajedzat, ko runajat? Saja vieta ar musu biedru puliniem uzietas arkartigi vertigu izraktenu atradnes. Seit jaizaug jaunai iegustosai rupniecibai, kas nepieciesama musu valstij. .
        - Ka tad, bez udens jau izaugs… - klusi un it ka taisnodamies noteica Gorskovs.
        - Udens vajadzigs - tas nozime, ka mes to atradisim. Atradisim, lai vai kas. Bet pagaidam es jums atdodu savu glazi udens. Dzeriet!
        - Ne, ne, nevajag …
        Peksni radiste pacela roku, uzaicinadama apklust; vina spraigi ieklausijas radioaustinas, acim redzot ar pulem atskirdama radiotelegrafiskos signalus.
        - Kas jauns? - Marija Ivanovna klusi vaicaja, kamer Luda uzmanigi nonema radioaustinas.
        - Nu mums klasies nelagi.
        - Kas noticis?
        - Udens nebus nemaz! - izbijies izdvesa Afanasijs Kondratjevics.
        - Vel launak, - Luda atbildeja, skumji un reize ari viltigi smaididama.
        - Stastiet, Luda, ka pienakas, - Marija Ivanovna noteica.
        Afanasija Kondratjevica seja kluva vel nopietnaka. Gausiem
        soliem vins tuvojas galdam un bargi ar acim ieurbas radiste.
        Afanasijs Kondratjevics Gorskovs, mechanikis, kas parzinaja izlukotaju grupas urbejmasinas, pastavigi bija ar kaut. ko nemiera. Vienmer vinu tirdija domas par to, ka viss tiek darits ne ta, ka vajadzetu, un visur vins saskatija, ka pats biezi medza izteikties, «nekartibu».
        Uz nezinataju Afanasija Kondratjevica ruksana atstaja nomacosu iespaidu. Bet geologiskas izlukotaju grupas darbinieki, kas ar Gorskovu bija ilgi stradajusi kopa, ta aprada ar vina muzigo neapmierinatibu, ka nepieversa tai vairak nekadu uzmanibu. Gluzi otradi, kad gadijas, ka Afanasijs Kondratjevics darisanu del uz kadu laiku atstaja nometni, daudziem skita, ka bez vina kluvis garlaicigi.
        Inzenieris Dorochovs un mechanikis Konstantins Utockins, kas bija nometne ieradusies tikai kops divam dienam, ar izbrinu raudzijas gan uz Gorskovu, gan uz radisti. Vini ari nepacietigi gaidija jaunas, pa radio sanemtas zinas.
        Ja automasina ved profesoru Polozovu, kura ierasanos gaida no dienas diena, tad tas nozime, ka neatliks laika pielagot papildu aizsargrezgi automobila-amfibijas skruvei, kurs paredzets celosanai pa apakszemes upes tuneliem.
        Pa to laiku Luda izturejas ka piedzivojis aktieris uz skatuves, kurs liek publikai tvikt gaidas pec kada izskirosa varda, no ka bus atkariga turpmakas darbibas attistiba.
        - Nu mums klasies nelagi, - vina beidzot atkartoja. - Tagad tuksnesim udeni atradis vini, nevis mes.
        Ar siem vardiem vina noradija uz inzenieri Dorochovu un Kostju, kuri staveja blakus.
        - Vai profesors Polozovs brauc? liksmi iesaucas Kostja.
        - Gluzi pareizi.
        - Mulkosanas … - noruca Gorskovs. - Man likas, ka patiesi kaut kas atgadijies.
        Nedomadams vins satvera udens glazi, no kuras pirmit bija atteicies, un viena malka to izdzera tuksu.
        Telti atkal nosalca smiekli.
        Afanasijs Kondratjevics neizpratne parlaida skatienu par klatesosajiem un pedigi, aptveris, kas noticis, atmeta ar roku un izgaja no telts, kaut ko norukdams sevi.
        - Apsveicu jus, - Marija Ivanovna uzrunaja Dorochovu un Kostju. - Tatad rit dosieties cela.
        Bet inzenieris, kas bija noraizejies par nodomato uzlabojumu. automobila-amfibijas aizsargrezgim, apsveikumu uznema vesi.
        - Ja … Protams … Ja nu vel skruvi aizsargatu … - vins izklaidigi atbildeja, raudzidamies uz Kostju.
        Klatesosie saka dzivi apspriest, kadas izredzes ir gaidamajai ekspedicijai pa apakszemes upes gultni.
        Jangijeras upe, kas agrak bagatigi veldzeja so zemi, kura tagad parvertusies tuksnesi, izbeidzas pavisam tikai divsimt kilometru attaluma no izlukotaju grupas novietnes. Sakuma upe iegaja klinsu aiza, pec tam nozuda saura apakszemes tuneli. Vairakiem drosminiekiem ar laivam bija izdevies pa so tuneli nobraukt tikai dazus kilometrus; talak virzisanas uz prieksu izradijas bistama atras straumes un akmens greclu del, kas draudeja laivu apgazt. Tomer izpetit apakszemes upes gultni patlaban bija loti nepieciesams. Tas liela mera palidzetu atrast

10 vielu, kur urbsanas cela varetu iegut udeni, kas liela daudzuma nepieciesams rudu skalosanai un flotacijai.
        lekarsusi parrunas, cilveki nepamanija, ka telti atkal ienacis Gorskovs.
        - Redz, ko tas nozime… - vins dobji noteica, ar zimem cenzdamies pieverst sev uzmanibu. - Nu, paskatieties!..
        - Ar ko vel jus neesat apmierinats, Afanasij Kondratje- vic? - jautri iejautajas Luda.
        - Nu, te.. roka …
        - Kas ir roka?
        - Smiltis.
        - Jums nepatik, ka tuksnesi ir smiltis? - Luda nerimas.
        - Jus pati man nepatikat! - Afanasijs Kondratjevics aiz- svilas. - Bet smiltis … nu, paskatieties. .
        To sacidams, vins paradija atverto sauju izlukotaju grupas prieksniecei.
        - Kur jus atradat? - Marija Ivanovna nemierigi ievaicajas, aptaustidama salipuso pikuciti.
        - Blakus tresajam urbumam… Gaju apraudzit, vai caurules nonemtas, bet jutu, ka kajas iestieg ta savadak..
        - Divaini … - klusumam valdot, noteica Marija Ivanovna
        - Ta jau ir, ka divaini! Urbam, urbam taja vieta pilna dziluma - un nekada udens nav, un te - paskat, kas notiek…
        - Un vai liela platiba?
        - Ja, ap desmit metru radiusa no urbuma vietas visas smiltis ir tadas.
        - Paskatieties, kads paslaik gaisa mitrums, - pieversdamas kadam no darbiniekiem, Marija Ivanovna isi noteica.
        - Loti neliels, - pec mirkla tas atbildeja, noliecies par hidrometru - aparatu, kas rada gaisa mitrumu.
        - Neko nesaprotu! - Marija Ivanovna turpinaja. - No gaisa tik daudz mitruma nevareja rasties. Ko 'tad tas nozime?… No kurienes?
        Ap Afanasiju Kondratjevicu sanaca darbinieki un brinidamies aptaustija smiltis, kas negaiditi, nezinamu iemeslu del saja gluzi sausaja tuksnesi bija kluvusas miklas.

3. PROFESORS NEIEREDZ SUNUS
        Agrs rits, kad maigie saules stari tikai sak zeltit vilnaino smilsu lauku, ir skaists pat tuksnesi. Paies ne visai ilgs laiks, un saules gaisma parvertisies nemieriga un nezeliga, neciesami svelmejosa plusma.
        Varbut tapec Kostja tik agri iznaca no telts un devas pie savas masinas. Sodien tai bus jaatstaj nometne un, veicot krietnu cela gabalu pa tuksnesi, jadodas celojuma pa apakszemes upes gultni.
        Kostjam lidzas soloja Dzulbarss. Suns biezi paskrejas uz prieksu un skumigi paraudzijas savam saimniekam acis.
        Varetu domat, ka suns saprata cilveku valodu un jau zinaja vakardienas kategorisko lemumu: nenemt vinu ekspcdicija lidzi.
        Iespejams, ka tiesi tadel Kostjam bija skumjs noskanojums. Tomer sliktas omas celonis vareja but ari kas cits. Lieta ta, ka vinam nebija paticis profesors Polozovs, kas vakar ieradas nometne.
        Nevainojami gerbtais, staltais, brasais un, ka Kostjam likas, lepnais sirmgalvis izskatijas pec kabineta zinatnieka.
        Sis iespaids pastiprinajas pec neliela skandala Dzulbarsa del.
        Izkapis no automasinas, profesors ka daudz staigajis geologs stingra soli devas sagaiditajiem preti, balstidamies uz skaista spieka ar sudraba uzgali. Tiesi tas nepatika Dzulbarsam, kas profesoram bija patrapijies pa kajam. Suns draudosi ienurdejas. Polozovs atvezejas ar spieki. Norisinajas parasta scena: saimnieka kliedzieni, suna riesana, parbaidita cilveka saucieni.
        - Nejedziba! - iejaucas Afanasijs Kondratjevics.
        - Ja… ja… Tiesi nejedziba! Vai tad jus, jaunais cilvek, nevarejat turet savu suni saite! - uzbudinajas Polozovs. - Es vispar sunus neciesu un te nu - ludzu …
        Tadel, luk, Kostjas kautrais majiens, ka suns butu janem lidzi celojuma, izraisija niknu un noteiktu profesora pretsparu. Kostja griezas pie mechanika Gorskova, pirma cilveka, ar kuru sastapas pec apspriedes beigam, un ludza uzraudzit suni vina prombutnes laika; atbilde pavisam negaidot bija pozitiva.
        - Nav nekadas jegas nonemties ar suni, - Afanasijs Kondratjevics drumi teica. - Nu, labi jau… Tikai nav ko dzert. Meli jau drosi vien ir izkaris?
        - Musu masina ir neaizskaramais udens krajums, sagadats ekspedicijas vajadzibam. Es jums mazliet iedosu, - Kostja meginaja pielabinat Afanasiju Kondratjevicu.
        Bet sekas bija gluzi pretejas.
        - Ko? - Gorskovs bargi noprasija. - Ar neaizskaramo krajumu suni dzirdit? Kaut tas izcibetu!
        - Nu, tad varbut jums?
        - Vai tad es esmu sliktaks par suni? Vai ta lai jus saprotu, biedri Utockin? Vai es mazak sajedzu neka suns, kas tas ir - neaizskaramais krajums?
        - Tatad nenemsiet suni?
        - Kas jums saka, ka nenemsu? Ko jus uztraucaties! Protams, ka nemsu. Un esiet bez bedu. Es jums saku ka mechanikis mechanikim, - Gorskovs klusaka balsi lepni nobeidza.
        Velu vakara, pirms guletiesanas, Kostja sastapas ar radisti Ludu. Vini apstajas netalu no telts ieejas un pusbalsi sarunajas. Sudrabota meness ripa atradas jau gandriz debess vidu. Plasa apkartne zvaigznes bija pavisam nogrimusas spozaja gaisma, un tikai dazam no tam izdevas paradities vaju, mirgojosu punktinu veida.
        - No sejienes drupas izskatas mazinas, - Luda klusi teica. - Luk, paskatieties, kur mes bijam.
        - Ja, patiesam, mazinas, - Kostja nenoteikti sacija.
        Blakus telti kads no jauna uzgrieza patafonu.
        Lai turam buras slingri, drosi… -
        orkestra pavadijuma skala balss saka dziedat popularo jurnieku dziesminu, kas aicina cinities ar vetru, but drosiem un neatlaidigiem.
        - Vienmer vienu un to pasu plati liek, - noteica Luda, supodama galvu melodijas takti. - Vai jums patik muzika?
        - Loti. Man skiet, muzika biezi palidz cilvekam. Bet so dziesmu es jo seviski milu.
        Atskaneja kada cienas pilna balss:
        - Profesors Polozovs ludz apklusinat patafonu. Vins liekas gulet.
        Melodija tudal partruka. Tomer ta vel ilgi skaneja Ludai ausis. Daudz dienu velak, kad so pasu melodiju vinai nacas dzirdet arkartigi neparastos apstaklos, Luda biezi atcerejas sos pedejos kopa ar Kostju nometne pavaditos brizus.
        - No suniem bistas. . Muziku nemil … Redzams, vins no visa ka bistas un neko nemil, - Kostja cuksteja. - Un ar tadu cilveku jadodas bistama celojuma!
        - Vai jus esat parliecinats, ka profesors Polozovs ir zakapastala?
        - Pilnigi. Liekas, ka kabineta zinatnieki visi ir tadi. Un kadel gan vins ienemis prata pats celot pa so apakszemes upi! … Iedomajieties, cik gruti bus ar vinu!
        - Bet vai jus, Kostja, ne no ka nebaidaties?
        - Ne no ka, - saidzis* atbildeja Kostja aizgriezdamies, gluzi ka kaunetos par savu atbildi.
        Iestajas klusums.
        - Ikviena bistama pasakuma pirmaja vieta - biedri. Ja ir uzticami biedri, - nav ko bities, - Kostja noteica. - Ta es atceros, reiz mums iznaca apsaude list lauka no degosa tanka…
        Un Kostja pastastija, ka kada vina biedra pasaizliedziga riciba izglabusi dzivibu visai tanka apkalpei.
        Aizrunajusies Kostja un Luda skiras krietni pec pusnakts.
        Pirms vairakiem menesiem pazistamais geologs, ta saucamo «apakszemes» upju specialists profesors Polozovs bija griezies ar lugumu zinatniski petnieciskaja instituta, kura stradaja inzenieris Dorochovs, lai celojumam pa apakszemes upi vinam sakarto automobili-amfibiju ar kapurkedem, kurs varetu peldet ka laiva.
        So darbu uzticeja inzenierim Dorochovam. isteniba jasaka, ka te nebija neka sarezgita. Automobili-amfibijas, kas parvietojas ar kapurkedem un var ari peldet pa udeni, ir pazistami jau loti sen visdazadakos variantos. Vareja nemt kadu no tiem un, pielagojot hermetiski nosledzamu kabini, kas apgadata ar skabekla aparaturu, drosi doties ar to celojuma.
        Bet Andrejs Leonidovics Dorochovs nebija tads cilveks.
        Ka pie ikviena uzdevuma, ko vinam bija nacies atrisinat, ta ari pie si vins keras ar parspiletu dedzibu. Loti isa laika peldosais automobilis tika apgadats ne tikai ar brunu kabini un ertiem nodalijumiem, bet ari ar daudzam komplicetam un varbut pat liekam iericem, kuras, pec Dorochova domam, varetu noderet apakszemes upes gultnes petijumos.
        Visam tam vel pievienojas Andreja Leonidovica neatlaidigie centieni bez gala parveidot jau uzbuveto mechanismu. Inzenieris Dorochovs nekad nebija apmierinats ar savu darbu, un sis
        Gramata nonaca manas rokas loti slikta stavokli.Sai gramatai trukst divas lapas. Ta nav atrodama neviena interneta saita ne krievu ne ari latviesu valoda. I. ocmelis.
        Kostja atgriezas pie masinas atrak par citiem. Vins nosedas pit" pults un iesledza radioraiditaju. Uz sadales deja uzliesmoja sarkana signalspuldzite.
        - Luda! … Luda! … Vai dzirdat mani? Luda! … - Kostja runaja spozaja plastmasas mikrofona. - Vai laba dzirdamiba? Nu, lieliski! Mes jau esam upes krasta… Ko? Paldies… Pee dazam minutem laidisimies udeni… Ja … Ja.. Gaidiet mani norunataja laika! … Ko? Nevis mani, bet manu parraidi … Visu labu!.. Sveiciens visiem! … Uz redzesanos!..
        Kostja smaididams nonema austinas un uzkara tas parastaja vieta.
        No samera stava krasta masina nobrauca laimigi. Pec tam ta zigli saka peldet pa straumi, ar savu terauda kruti skelot udeni.
        Krasti kluva arvien stavaki un stavaki. Beidzot tie izveidoja dzilu un tumsu aizu. Un vel pec briza ekspedicijas dalibnieki pa iluminatoriem ieraudzija zverojam melnu caurumu. Ta bija akmens ala, pa kuru upe ieteceja pazeme.
        Kostja piecelas kajas un ciesi piespiedas pie iluminatora. Pieklavies ar pieri pie stikla, vins raudzijas augsup.
        - Ko jus tur pamanijat? - ieinteresejas Polozovs.
        - Neko sevisku, - Kostja atbildeja. - Atvados tikai no saules gaismas.

«Bailojas,» profesoram atkal iesavas prata uzmaciga doma.
        Dienas gaisma izzuda peksni. Tagad kabine iedegas sienas iebuvetas blavas elektriskas spuldzites. Stradajosas dzenskruves troksnis, kas ieskanejas no arienes, krasi mainijas, kludams skalaks. To atbalsoja pazemes tunela akmenainas sienas.
        Specigs prozektors, kas bija iebuvets masinas prieksgala un raidija savu gaismas kuli talu uz prieksu, briziem slideja pa savirmoto udeni, briziem skara pelekas sienas, ko izraibinaja sikas plaisas. Gar ovalajiern iluminatoriem atri jonoja putas sakulti, blavas gaismas labi apstaroti vilni.
        - Liekas, ka stures fiksators pietiekami stingri nenostiprinas, - sasutis noteica Dorochovs, ciesak ielukodamies vadibas pulti, ko apgaismoja zilu spuldzisu gaisma.
        - istam inzenierim nekas nedrikst «likties», Andrej Leoni- dovic, - mazliet ar ironiju piezimeja Polozovs. - Vai tad to visu nevareja, parbaudit agrak?
        - Nu, ka lai jums izskaidro … - Dorochovs atbildeja. - Es, piemeram, esmu parliecinats, ka ists inzenieris ir tas, kas nemitigi censas uzlabot ikkuru, pat vispilnigako masinu. Bet cilveks, kurs apmierinats ar to, kas jau sasniegts, nav nekads inzenieris.
        - Mm … - Polozovs noteica. - Iespejams. . Tikai ne zem zemes..
        - Nu, neuztraucieties, Valcntin Petrovic, - iejaucas Kostja. - Uz musu masinu var palauties, un ne no ka nav jabaidas: viss bus, ka vajag.
        Pamazam pazemes tunelis sasa.urinajas. Reize ar to pieauga ari udens straumes atrums. Masina tuvojas kracem. Tomer terauda kapurkezu masina viegli tas uzveica un driz atkal jonoja pa ramu udeni.
        Gar iluminatoriem arvien atrak un atrak aiztrauca drumi, sirmi akmeni, kas divaini regojas 110 sienam. Pazemes upes gultne biezi mainija virzienu, un Dorochovam, kas sedeja pie stures, vajadzeja koncentret visu uzmanibu, lai neuzgrustos akmens sienai.
        Peksni profesors saka ausities. Vins lenam parlaida skatienu kabinei, velreiz uzmanigi palukojas pa iluminatoru un klusi teica:
        - Divaini gan: man likas, ka es dzirdetu… berna raudas. Vai jus.neko nemanijat?
        - Zinatniekiem nekas nedrikst «likties», - piemetinaja Dorochovs, sparigi grozidams stures ratu.
        - Bet ka.. Atvainojiet… Es dzirdeju skaidri!
        - Tas patiesam jums bus licies, - ieteicas Kostja.
        Tikmer pazemes upes dzilums stipri samazinajas, un udens straume saka mutulot stiprak. Masina sajuta grudienus. Redzams, ka ta atkal skara zemudens akmenus.
        Dorochovs aptureja dzenskruvi, un masina virzijas tikai straumes dzita.
        Tomer driz ari tas vel bija par maz. Atrums bija pieaudzis tiktal, ka radas draudi kada straujaka pagrieziena saskist pret klinti, vajadzeja ieslegt atpakalgajienu. Kabine kluva dzirdams, ka, bremzejot masinu, sparigi strada dzenskruve.
        Driz vien prozektora gaismas stars izrava no pazemes dzilas tumsas krasnu un reize ari baigu ainavu. Taluma bija redzams mutulojoss slakatu un udens puteklu fontans. Vel mazliet talak tunelis nobeidzas ar stavu klintssienu.
        Bija skaidrs, ka prieksa ir udenskritums.
        - Nopietna lieta, - drumi noteica Dorochovs.
        Tikmer masina, acim redzot uzdurusies kadam lielam akmenim, uz mirkli nostajas gandriz vertikali.
        - Oho!.. - iesaucas Polozovs, krampjaini iekerdamies sava sedekla roku atbalstos.
        - Redz, kur butu noderejis papildu aizsargrezgis dzenskruvei, - Dorochovs izgruda caur zobiem, ar ieslegtajam kapurkedem izlidzinadams masinas gaitu. - Sagatavojiet papildu motoru, Kostja!
        Kostja parbidija dazas sviras un, neizlaizot vienu no rokam, sasprindzinati saka raudzities pa prieksejo logu.
        Slakatu makonis atri tuvojas. Straujiem grudieniem masinu svaidija surp turp. Kabini piepildija terauda skindona un cirkstona, kas celas, masinai berzoties gar akmeniem.
        Kaut gan stavoklis bija nopietns, Kostja paretam uzmeta skatienu profesoram, kas arvien vel sedeja pie iluminatora. Vinam par brinumu «kabineta» zinatnieks izturejas ar cienu un neizradija nekadas bailu pazimes. Celi atmetis galvu, ko rotaja kupli, sirmi mati, Polozovs sedeja mierigi, mazliet piemiegdams acis. Kostja noprata, ka profesors aiz piesardzibas nonemis zelta pensneju.
        Ari Polozovs reizem paraudzijas uz Kostju. Jaunekla seja pauda stingru apnemibu.

«Daudz nebaidas,» sprieda Polozovs.
        Tai laika vina uzmanibu no jauna saistija divaina skana. Troksnis, ko sacela salcosais udens un masinas sieninu atsisanas pret akmeniem, nelava izprast, kas tas isti bija. Lai nu ka, bet sada skana nevareja celties no masinas dalam. Nebija nekadu saubu, ka si zelabaina skana, kas atgadinaja kaucienu vai raudas, nak no arienes.
        Riskejot sadauzities, profesors ciesi piespiedas pie loga stikla.
        Masina patlaban traucas pa zemu parkarusos klinsu bluku apaksu. Pret melnajam sienam sitas trakojosi vilni.
        Vaids atkartojas.
        - Es atkal dzirdeju! - iesaucas Polozovs, censoties parkliegt troksni.
        Tacu ne Dorochovu, ne Kostju vairs neintereseja profesora vardi.
        Masinu neglabjami vilka uz trakojoso pazemes udenskritumu.

5. KOSTJA CER SASTAPT DINOZAURUS
        Iedomajieties, ka jus atrodaties pilniga tumsa. Gluzi blakus mu'tulo un burbulo udens. Jus ieklausaties saja troksni. Tas ir neparasts. Dobji aizskan udens rukona, it ka to vairakkart atbalsotu milzigas telpas sienas. Tad peksni nez no kurienes pavid vaja gaisma. Jus redzat, ka ta pamazam klust stipraka. Putojosais udens sak spidet. Nu jau iezimejas ovala eja, no kuras, recot izlauzies pari akmenu gredam, jono no ieksienes apgaismots udens un gazas leja.
        Driz jau gaisma zilbina acis. Vizulodami visas varaviksnes krasas, augstu gaisa saujas miljoni smalcinu puteklu.
        Gan augsup, gan lejup saudas gaismas avots, nakdams jums tuvak.
        Tas ir masinas-amfibijas prozektors; putojosa udeni ar terauda kapurkezu palidzibu ta rapjas pari akmenu kaudzem.
        Bet nu jau masina, parrapusies pari pedejam gredam, ienak rama udeni. Gan uznirstot, gan ienirstot ta lien talak.
        Kad atvera luku un tris celotaji uzrapas uz savas masinas terauda muguras, vinu prieksa atklajas apbrinojama ainava.
        Vini atradas milziga, pasakaini skaista grote, viena no tam, kadas nereti sastop zem zemes.
        Atsities pret griestiem, prozektora staru kulis apgaismoja pazemes akmens telpu ar liegu, blavu gaisinu. Bija skaidri redzams, ka laistidamas vizulo dzidras kvarca skautnites, kas izraibinaja neskaitamu plaisu izvagotas, melnas sienas. No griestiem nokaras akmens bluki, kas, skita, nupat nupat nobruks. Grotes' vidu izpletas liels apakszemes ezers.
        - Ta tik bija suta! - iesaucas Kostja, ar roku noradot uz trakojosa udens straumi, kas gazas lauka pa iegareno caurumu.
        Tiesi pa so caurumu masina bija nokluvusi grote, parvaredama milzigu slidenu akmenu sablivejumu. Talak masina bija virzijusies pa ezera dibenu un patlaban staveja krasta netalu no sienas, kas mirdzeja valguma.
        - Vajadzes uzlabot bufera izcilnus, - domigi noteica Dorochovs, atceroties briesmigo kratisanos, rapjoties pari akmenu kaudzem.
        - Karsta alu paradiba, - lietiski ierunajas Polozovs, ne pie viena tiesi neversdamies.
        - Bet aizsargrezgis … - Dorochovs atkal uzsaka.
        - Ja, karsta alu paradiba! - profesors vinu partrauca.
        - Tas nozime, ka udens izskalojis visus skistosos iezus, bet akmens sienas palikusas. Pats nosaukums «karsta alu paradiba» celies no ta apvidus, kur si paradiba pirmo reizi noverota un izpetita. isteniba daba ta ir loti izplatita.
        - Bet kur aiziet udens talak? - painteresejas Kostja.
        Polozovs neizpratne paraudzijas vina.
        - Nu, tadel tacu mes esam te ieradusies! Mazliet atvilksim elpu un uzsaksim petijumus.
        - Bet sakiet, Valentin Petrovic, vai ir iespejams, ka kads no klintsblukiem nogazas pats no sevis! - Kostja nerimas, ar roku noradot uz augsu.
        - Galvot nevaru… Drosibas labad bus jastaiga uzmanigi. Tas ir visparejs likums sadas apakszemes, - Polozovs atbildeja.
        - Interesanti butu papetit ezera dibenu, - vins pec briza piebilda.
        Peksni udens vienmerigaja salkona, nez no kurienes nakdams, ieskanejas kluss, zelabains kauciens. Profesors strauji sakustejas un saka raudzities apkart.
        - Vai dzirdejat? - Polozovs Kostjam jautaja.
        - Ja … Patiesam … - Kostja nomurminaja. - Te laikam sastopami kadi pazemes iemitnieki.
        - Vispar tadi ir sastopami, bet, cik man prata, tas ir zivis, vezisi, tarpi… akli un memi, - atbildeja Polozovs.
        Labu bridi visi staveja klusedami, ieklausidamies. Reizem tiem skita, ka udens salkonas troksnim pievienojas kadas svesadas c kanas, bet, vai tas isteniba ta bija. noteikt bija gruti.
        - Ezeru padarit seklaku var loti vienkarsi, - Kostja partrauca klusumu.
        - Kada veida? - profesors izbrinijas.
        - Pavisam nieka lieta!
        - Nieka lieta?
        - Protams! Vai redzat klintsblukus, kas nokaras virs ejas, no kurienes plust udens? - Kostja turpinaja. - Tie tik tikko turas. Kadus piecus kilogramus spragstvielas - un viss nobruks leja.
        - Un daleji, bet varbut ari pavisam noslegs udenim celu uz groti, - sausi piebilda Dorochovs.
        - Udenim daleji, bet mums noslegs izeju virspuse -pilnigi, - rami noteica profesors.
        Si piezime, ka redzams, gluzi satracinaja inzenieri Doro- chovu. Jausama parakuma apzina vins ar skatienu nomerija profesoru no galvas lidz kajam.
        - Kam noslegs izeju virspuse? Vai mums?.. Tiri savadi noklausities sadu varbutibu. Vai nu jus nepavisam neticat padomju technikas varenibai, vai vienkarsi smejaties par mums, - inzenieris, katru vardu uzsverdams, sacija. - Paskatieties, ka izveidots musu masinas prieksgals, - vins turpinaja. - Vai tad jus neredzat so izcilni? Varbut jus domajat, ka tas ir izrotajums? Ne, nav vis izrotajums … No sejienes automa'tiski izbidas specigs teleskopisks urbis. Tikpat automatiski, mums pasiem sezot brunu kabine, izurbtaja cauruma tiek ielikts spragstvielas ladins. Tad seko spradziens. No jauna sak stradat urbis, un atkal spradziens. Ar ipasiem kausiem amfibija sasmalcinatos iezus aizskure atpakal un tadejadi iztira sev prieksa celu. So darbu ta var veikt, pat atrodoties zem udens. Bet jus sakat - noslegsot izeju. .
        - Tas viss man jau bija zinams agrak, - mierigi atbildeja profesors. - Bet sobrid mes nezinam vienu: vai, nenotiks si pati … avarija?
        Te nu pienaca ari Kostjas karta radit apvainota cilveka seju.
        - Ticiet man, galvoju jums, profesor… - vins uzbudinats iesaka, bet, redzams, neatrada piemerotus vardus un apklusa.
        - Sanu lapstinas butu vajadzejis izgatavot biezakas, - inzenieris turpinaja, no jauna iegrimis pardomas par masinas uzlabosanu.
        - Ja … nebutu par launu. . - stiepti noteica Polozovs.
        - Vai lapstinas izgatavot biezakas?
        - Ne, kadel - ezeru padarit seklaku …
        Pametis profesoru un inzenieri spriezam par ezera aizspros- tosanu un lapstinu uzlabosanu, Kostja zigli nolaidas luka. Tuvojas bridis, kad bija norunats nodibinat radiosakarus.
        Pec dazam minutem no lukas bija dzirdama vina liksma un nebediga balss:
        - Luda? … Vai labi dzirdams? … Viss kartiba. Esam grote… Ka pasaka!.. Pasakaina grote, es saku… Un ari dzivnieki seit ir, tadi, kas blauj … Ja … Neesam vel redzejusi. Iespejams, ka dinozauri. Nezinu. . Nezinu. .
        Kostja par kaut ko skali iesmejas un pec tam saka runat klusu. Vins sedeja pie radiouztvereja, ar kreiso roku piespiedis pie auss radioaustinu, bet ar labo pietureja mikrofonu.
        Izlukotaju grupas telti radioraiditaja prieksa sedeja Luda, vinai visapkart bija sastajusies darba biedri.
        - Nododiet no manis visiem sveicienu un noveliet labas sekmes, - teica izlukotaju grupas prieksniece Marija Ivanovna.
        Luda izpildija sacito.
        - No manis ari sveicienu, - zema balsi noteica Gorskovs, kas staveja turpat lidzas. - Un pasakiet Kostjam, lai vins tur neko nebailojas … Es te redzeju, ka vins uztraucas. Ta nav nekada kartiba!
        - Afanasijs Kondratjcvics nodod jums sveicienu! - elsdama aiz smiekliem, sauca Luda. - Un saka, ka ar tik drosmigu cilveku, kads esat jus, ekspedicijai nav ko bities.
        Gorskovs kaut ko noruca un neapmierinats nogaja mala.
        - Ka klajas jusu sunim? Tulit pavaicasu! - Luda kliedza mikrofona. - Afanasij Kondratjevic! Kostja apvaicajas, ka klajoties vina sunim, - vina uzrunaja Gorskovu.
        - Kas ta' sim notiks. . Skraida kaut kur … - aizskarts izgruda Gorskovs, drumi raudzidamies radiste.
        - Afanasijs Kondratjcvics saka, vins cauru dienu neatejot no ta. Esot pat peldinajis pirms dazam stundam! - Luda sauca smiedamas.
        Bet pec briza Ludas seja kluva nopietna:
        Marija Ivanovna, profesors Polozovs velas ar jums runat,
        Marija Ivanovna uzlika radioaustinas.
        Smilsu mitrums? … Ja. . Tads pats ka agrak.. Neizskaidrojama paradiba… - bija dzirdama izlukotaju grupas vaditajas balss. - Gribat padarit seklaku apakszemes ezeru, aizsprostojot ieeju? … Loti drosmigs nodoms … Masina ir vairakkart parbaudita … Ja … Galvoju … Tikai rikojieties ar apdomu … Labi … Gaidisu zinojumu. Visu labu!
        Radiste no jauna panema austinas un mikrofonu sava zina.
        - Kostja! Vai gribat noklausities savu iemiloto plati? … Gribat!
        Kads no darba biedriem, aptveris, kas vajadzigs, jau nesa patafonu tuvak raiditajam. Pec briza no rupora, kam bija pielikts klat mikrofons, atskaneja pazistama dziesma:
        Lai turam buras stingri, drosi,
        Mus albatrosi nebiede.
        Apbrunojies ar alpinistu nuju un virvi, Kostja izkapa no masinas un devas cela. Kasti ar spragstvielam vins nesa uz muguras, piesejis ar siksnam.
        Bija jaiet gar apakszemes ezera krastu. Laivas prozektors, paversts pret eju, no kuras pluda udens, labi apgaismoja cclu.
        Kostja soloja, svilpodams iemiloto dziesminu, ko nupat bija noklausijies pa radio.
        Driz vins nonaca pie mutulojosas straumes un nemas petit sienu, pa kuru vajadzeja rapties augsa.
        Siena bija izvagota sikam plaisinam. Vairakas vietas regojas akmens izcilni, tie veidoja pat ertus laukuminus.
        Kostja sagatavoja virvi ar cilpu un atvezejies veikli uzmeta to uz vienu no izcilniem. Augsa rapties bija viegli. Taisniba, slakatam apslacitas sienas bija loti glumas, bet Kostja, labi trenejies sportists, viiegli parvareja visas grutibas.
        Nu jau vins stav uz diezgan erta laukumina. Talak kapt nebija nozimes. Tiesi saja vieta var uzstadit kasti ar tolu. Laukuminam lidzas atrodas akmens bluka tieva apaksdala, tas gandriz vai gatavs pats nobrukt zeme.
        Bez mazakas steigas, dziesminu svilpodams, Kostja saka sakartot kasti.
        Atpakal Kostja nolema noslukt pa virvi. Kad vins, ar rokam tverot slapjo virvi, jau laidas lejup, virs vina galvas ka benga- liska uguns/paskida violeti sarkanas dzirksteles - dega bikforda aukla.
        Kostja bija aprekinajis auklas degsanas laiku ar lielu uzviju. Vins lieliski pagus nolaisties, aiziet lidz rnasinai un noslepties tas brunotaja kermeni. Bet tomer nebija visai patikami atrasties tik tuvu spragstvielai, uz kuru, kaut ari leni, virzijas uguns, un Kostja nolema pasteigties.
        Izradijas, ka nolaisanos stipri kave akmens izcilni. Svarstoties virve arvien berzas gar tiem un beidzot iespruda kada plaisa.
        Kostja ieraudzija, ka karajas virs pasas mutulojosas straumes.
        Vins meginaja iesupoties, bet iznaca vel sliktak. Virve iespruda cita vieta starp diviem izcilniem.
        Vieniga izeja - velreiz uzrapties augsa …
        Kostja uzmanigi paraudzijas apkart un saka ar rokam vilkties augsup.
        It ka bridinot par draudosajam briesmam, par Kostjas galvu, kas tuvojas spragstvielai, negaiditi nolija sarkanu dzirkstelu lietus.

6. SPRADZIENS
        Profesors Polozovs un inzenieris Dorochovs sedeja pie izvelkama galda un verigi petija karti.
        - Patlaban mes atrodamies seit, - Polozovs teica, radidams ar zimuli. - Atri esam braukusi. Tas jau ir zem tuksnesa teritorijas.
        - Ja vel mazliet parlabotu aizsargrezgi dzenskruvei, tad masina pa udeni kustetos vel atrak, - sacija inzenieris.
        - Nav vajadzigs… Nav vajadzigs neko mainit jusu rnasinai. Ta darbojas lieliski … Interesanti, kur gan udens aiziet talak? … Luk, skatieties: ta ir pazemes ejas schema, ko es sastadiju, pamatojoties uz noverojumiem un merijumiem., kas ieguti cela. Var domat, ka talak. .
        Profesors nepabeidza teikumu. Bija dzirdama divaina skana, kas izklausijas pec capstinasanas.
        - Kas tas? - satraukti ieteicas profesors, pieiedams pie lukas.
        - Varbut kads mastodonts klaino pa alu?
        - Nekadu mastodontu te nevar but… Vajag tacu kaut vai mazliet intereseties par zoologiju un geologiju, Andrej Leoni- dovic! - profesors aizkaitinats sacija.
        - Jus jau ari neinteresejaties par manu aizsargrezgi skruvei …
        - Un loti slikti… loti slikti. Atzistos, ka tas ir slikti… Vajag izkapt ara un paskatities. Visas sis noslepumainas skanas sak mani kaitinat…
        Pec briza vini jau staveja uz masinas plakanas platforminas. Tomum visrupigakai apskatei nebija panakumu. Tuvuma neviena nebija.
        - Kapec Kos'tjas vel lidz sim nav? - Dorochovs nobazijies vaicaja, lukodamies taluma uz mutulojoso straumi. - Zel, ka es lavos pierunaties un negaju vinam lidzi.
        - Bet vins tacu ir pieredzejis spridzinatajs?
        - Pieredzejis gan. Tomer..
        - Kas par «tomer»?
        - Daudz kas var atgadities!
        - Ja. . protams … - domigi noteica Polozovs. - Vai zinat, Andrej Leonidovic? Es tomer iesu un paraudzisos.
        - Tagad tas ir bistami. Pameginasim labak pasaukt…
        - Ko-o-o-o-ostja-a! - Dorochovs sauca.
        Vinam atbildeja neparasti dobja un ilga atbalss; spriezot pec. ilguma, tada iespejama tikai milziga klinsaina pazeme.
        - Ko-o-ostja-a-a! - Dorochovs trauksmigi atkartoja.
        Atbildes arvien vel nebija. Bet pec mirkla gluzi skaidri atskaneja zelam kaucienam lidziga skana.
        - Atkal… Vai dzirdat? … - Polozovs kluva nemierigs.
        Ja cilveki sobrid atrastos nevis uz platforminas, bet masinas kabine, tad vini ieverotu divainu ainu. Viena no kabines mazajam nodalam bez redzama iemesla sakustejas kada kaste. Kastes vaks, uz kura bija sagazti dazadi prieksmeti, pats centas pacelties.
        Bet cilveki, kas turpinaja saukt Kostju, neko no ta neredzeja. Vini neredzeja ari, ka no kastes ar pulem izrapas suns, kas pec kliedziena noskanas bija nojautis, ka vina saimniekam draud briesmas.
        Suns zigli aposnaja telpu, izleca pa luku un, galvu nokaris, aizsteidzas pa Kostjas pedam.
        - Vinu nevajadzeja sutit vienu. Es esmu vainigs, - uzbudinats sacija Dorochovs, nokapdams pa kapnitem.
        Vinam pakal, steidzigi tipinadams pa kapnem, sekoja vecais profesors.
        Viens otru pamakdami, vini, cik jaudas, skreja uz to vielu, no kurienes pluda udens.
        Bet tad Dorochovs apstajas un sagraba Polozovu aiz piedurknes.
        - Skatieties! - Dorochovs izbailes cuksteja, - deg bikforda aukla..
        Dazus mirklus abi staveja saubidamies. Tad profesors, ne varda nebilzdams, peksni sakustejas un metas skriet uz kracu pusi.
        - Spradziens!.. Bus spradziens! Kuru katru mirkli! Stajieties! … - Dorochovs kliedza, puledamies profesoru panakt.
        Bet profesors, lekdams no akmens uz akmeni, atri traucas uz prieksu.
        - Kostja! … Kostja!.. Kostja! … - vins aizelsdamies sauca, censoties parkliegt udens salkonu.
        Polozovs neredzeja, ka tobrid pa klinsu izcilniem augsup rapas liels, pinkains suns. To neredzeja ari Dorochovs, kas paslideja uz akmens un nokrita. Tapat ari neviens neredzeja, ka Dzulbarss, uz klinsu laukumina apstajies, dazus mirklus veroja, ka no bikforda auklas uz visam pusem skida dzirkstelu kuli, tad apostija piesieto virvi un ar joni noleca leja, udeni.
        Pec divam trim sekundem atskaneja spradziens.
        Specigs gaisa vilnis panaca Polozovu krasta, ietrieca udeni, un vins ar visu galvu diezgan dzili iegrima.
        Iespejams, ka tiesi sis apstaklis paglaba profesoru no akmenu krusas, kas nobira no augsas. Tomer viens akmens paguva vinam stipri iebelzt pa labo plecu.
        Kepurodamies aukstaja udeni, Polozovs juta asas sapes. Laba roka bija cietusi, vajadzeja darboties ar kreiso vien.
        Vecajam, pieredzejusajam celotajam, kads bija profesors Polozovs, kas sava muza bija slicis ne vienu vien reizi, stavoklis sakuma nelikas tik launs. Bet jau pec isa briza vins saprata, ka speki to atstaj.
        - Paliga … - Polozovs nogardza un pagaja zem udens.
        Vel dazas reizes profesoram izdevas izcelt galvu virs udens,
        bet vins jau skaidri saprata, ka tas nebus vairs ilgi.
        Nekustiga roka, ka ari apgerbs un smagie cela zabaki, kaveja peldet uz krastu. Straume nesa vinu arvien talak un talak.
        Saja mirkli vins pavisam skaidri sajuta, ka kads dzivnieks no mugurpuses ar zobiem iekeras vinam slimaja pleca. Polozovs centas ar kreiso roku iesist ienaidniekam, bet vairs nevareja.
        Aiz sapem iekliedzies, vins zaudeja samanu.
        Radiosakariem noteiktais laiks jau sen bija garam.
        Luda telti sedeja viena. Vina arvien vel uzmanigi ieklausijas radioaustinas, retumis pagrozidama radioraiditaja uzskanojamas pogas. Ik pec briza vina vienmula un mazliet satraukta balsi atkartoja:
        - «Amfibija» … Seit «Tuksnesis» … «Amfibija» … Seit «Tuksnesis»..
        Telti ienaca Afanasijs Kondratjevics.
        - Nekrietniba! - vins teica, pienakdams pie radistes.
        - Kas noticis? - Luda, galvu nepaceldama, vaicaja.
        - Nu redzat… suns pazudis … Gluzi ka zeme ielidis. Laikam aizskrejis pakal masinai.. Nav nekur! Ta ari pasakiet Kostjam.
        - Nav kam pateikt, Afanasij Kondratjcvic. Nu jau stunda pagajusi, kops Kostja neatbild.
        - Tad ta jauki! - mechanikis noruca.
        - Kad jus suni redzejat pedejo reizi?
        - Ja, godigi sakot, kops masina aizbraukusi, es vinu neesmu nemaz redzejis. Biedrs Utockins teica, ka esot iesledzis vinu tresaja telti. Kad masina bija prom, es gaju turp - nav … Nu, nodomaju, skraida kaut kur …
        Afanasijs Kondratjevics vel bridi pastaveja pie raiditaja, smagi puzdams un minadamies no vienas kajas uz otru, tad leni devas uz izeju.
        - F.s nu nezinu … - vins vilcinadamies teica. - Butu japasaka Marijai Ivanovnai … Kad es guleju smiltis lidzas urbumam, tad… iespejams, ka man izlikas… ar vardu sakot,
        pazeme bija dzirdams it ka spradziens. .

*
        Viss notikusais bija gluzi neticams, un Dorochovam negribejas ticet.
        Jau vairakkart vins bija piegajis pie radioraiditaja, lai par nelaimi pazinotu uz virszemi, bet roka, pacelusies, lai ieslegtu aparatu, nosliga leja pati no sevis.
        Kostja Utockins bija pazudis bez pedam.
        Saliekama gulta, kas bija novietota gar kabines sienu, ar parsietu plecu guleja profesors Polozovs.
        - Es atceros, - vins ar pulem runaja, - ka man uzbruka kada liela zivs vai dzivnieks. Lidz pat sim bridim skaidri jutu, ka tas mani sagraba aiz slima pleca. Tas ir neticami! Atzistiet pats… Jo lielas zivis vai dzivnieki apakszemes ezeros nav sastopami..
        - LJn divains ir ari tas apstaklis, - Dorochovs domigi teica, - ka es jus atradu krasta diezgan talu no tas vietas, kur agrak bija udens.. Vai neatceraties, varbut rapojat pats?
        - Tas nevar but. Cilveks, kas zaudejis samanu, ka zinams, nekustas.
        - Divaini..
        - Loti divaini…
        Dorochovs atkal izgaja uz platforminas.
        Pec spradziena grote bija stipri parmainijusies. Milzu ezers bija parverties par mazu laminu. Nebija vairs udens troksna. Nogruvuso akmenu masa aizsprostoja caurumu, pa kuru grote bija pludis udens.
        Taisniba, zem liela spiediena tas arvien vel slacas pa klinsu spraugam garas, fontanveidigas struklas, bet ieplustosa udens kopejais daudzums bija niecigs. Kostjas darbs nebija veltigs. Tagad profesors erti vareja izpetit apakszemes ejas un spraugas, jo tas vairs neatradas zem udens.
        Jau divas reizes Dorochovs bija parlukojis spradziena vietu, bet Kostjas kermeni vinam neizdevas atrast.
        Stavot uz platforminas, Dorochovarn rikle spiedas rugts kamols. Atri mainidamas, atmina aizslideja ainas par mechaniki, par labo un iejutigo biedru, ar kuru Dorochovs neskirami bija nostradajis kopa jau daudzus gadus.
        - Meklet, meklet vel. Meklet, kamer atradisies kermenis. Un ja nu Kostja dzivs! - inzenieris klusi cuksteja, znaudzidams dures.
        Peksni Dorochovs sastinga. Vinam skita. . Tomer ne, tas nevareja but..
        Inzenieris nokapa kabine.
        - Ka ir? - nobazijies apvaicajas Polozovs, paceldamies gulta pussedus.
        Inzenieris neko neatbildeja. Vins gausi noslideja sedekli.
        - Cik daudz dazadu masinu un iericu tikam kopa ar Kostju buvejusi! - vins neskanigi izteica. - Jus zinat, ka es milu tech- niku un cik dargas un tuvas man sis masinas. Un tad.. visas sis masinas, kopa nemtas, un tukstosiem citu, vispilnigakas un visbriniskigakas, nav vienas cilveka dzivibas vertas..
        Polozovs, cenzdamies nesacelt troksni, uzmanigi sakartoja spilvenu un nosedas augstak.
        - Dazreiz cilvekam jaziedo sava dziviba, Andrej Leoni- dovic, - neskatidamies uz inzenieri, vins, mazliet vainigs juzdamies, iesaka. - Jaziedo zinatnes progresa laba, lai masinas klutu vel pilnigakas. Kapitalistiskaja sabiedriba, kur katrs zinatnes sasniegums kalpo cilveku paverdzinasanai, kur ikviena jauna, uzlabota masina izmet uz ielas jaunus bezdarbnieku pulus, tadi upuri ir bezjedzigi un nezeligi. . Turpretim musu zeme darbs kluvis par goda un slavas lietu, bet pasaizliedziga riciba zinatnes un technikas laba kluvusi par augstako goda, varonibas un slavas lietu… Kostjas meklesanu mes tomer vel turpinasim, - profesors klusu nobeidza.
        - Es gribu nekavejoties iet meklet, - inzenieris pieceldamies teica.
        Vakdams kopa nepieciesamas lietas, inzenieris peksni pamanija, ka Polozovs izslienas gulta sedus un kaut ko verigi klausas.
        - Klusak … - profesors cuksteja.
        Dorochovs nekustejas.
        - Man likas, ka es dzirdetu taluma suni rejam… Ir gan patiesi noslepumaina ala! - profesors teica, atkal atlaizdamies spilvenos.
        Ari man ta likas.
        - Nu redzat!
        - Mes nemitigi domajam par Kostju, un tadel mums ta izliekas.. Kostju tacu nevar iedomaties bez vina suna.
        Var jau but, - profesors nomurminaja, aizverdams acis.
        Bet nakosaja mirkli vins strauji saslejas un parkara kajas par gultas malu.
        - Kas noticis? - satraukts jautaja Dorochovs.
        - Eju jums lidzi.
        - Tas nav iespejams. Guliet!
        - Ne, es eju. Es te negribu un nevaru gulet. Nejutos jau vairs tik vargs, lai vartitos pa gultu, kad jaglabj cilveks.
        Redzedams Polozova nelokamo apnemibu, Dorochovs vairs neiebilda. Panemusi lidzi specigus elektriskos lukturus, virvi, cirvisus un dazadas sikas lietas, vini izrapas pa luku un devas meklet.
        Bija norunats rupigi parmeklet grotes dalu, kas atradas preti tai, kur bija noticis spradziens. Kostju tacu vareja aizraut lidzi udens.
        Kaut gan profesors soloja, parvaredams sapes, vini atri sasniedza klintis un iegaja viena no spraugam. Masinas prozektora gaisma lidz sejienei nesniedzas. Ejot vajadzeja apgaismot celu ar elektriskajiem lukturiem.
        Dobji atbalsojas soli sauraja akmens gaiteni. Reizem vini iekapa nelielas pelkes, un tad vel valgas sienas atbalsoja skalu slakstienu. Negaidot gaismas stars krita uz.iegarenu, baltu prieksmetu, kas krampjaini raustijas uz zemes.
        Celinieki piesteidzas klat. Izradijas, ka ta bija neliela zivs, kas spardijas pelke.
        - Vai redzat! Gluzi balta. Apakszemes ezeros visas dzivas butnes ir baltas. Gaismas te nav, un organismam krasa klust nevajadziga.. Lielisks eksemplars! - Polozovs noliekdamies teica.
        It ka apstiprinot profesora vardus, taja pasa pelkite locijas piecdesmit centimetru gars peldoss tarps, ari gluzi balts.
        - Ejam! - Dorochovs steidzinaja.
        - Nedomajiet, ka, interesedamies par zivi un tarpu, esmu aizmirsis Kostju, - profesors teica, sakdams iet Dorochovam lidzas. - Tas, ka sie radijumi seit sastopami, liecina, ka te agrak tecejis udens. Tas ari vareja Kostju atnest tiesi surp.
        Driz vien celu aizskersoja it ka plata aka. Talak bija siena. Tatad udens bija aiztecejis tikai pa aku, lejup.
        Dorochovs rapus pielida pie malas.
        Vina lukturisa gaisma noslideja pa gluzi stavu sienu un izgaisa bezgaliga dziluma.
        Jasaka tomer, ka aka nebija bezgaligi dzila. Kaut kur pavisam talu videja viegli fosforcscejosa, zilgana gaisma. Nodzesis savu lukturiti, Dorochovs par to parliecinajas pilnigi.
        - Leja ir gaisma, - vins cuksteja.
        - Nevar but!
        - Paskatieties.
        Profesors ar pulem nolaidas uz celiem un ari pierapoja pie malas.
        - Kas par burvibam! - vins teica. - No kurienes sis spidums?
        - Varbut fosfors?
        - Vai'ag kaut drusku zinat geologiju, Andrej Leonidovic … Vai tad saja vieta var but fosfors! Tas jau sen butu no udens oksidejies un mitejies spidet. Tas nav vis fosfors, bet kaut kas gluzi neticams!
        - Ko-o-o-o-ostia-a! - Dorochovs kliedza.
        Kad noklusa dardosa atbalss, kaut kur pavisam talu, pat gruti pateikt, no kurienes, bija dzirdamas klusas suna rejas.
        - Atkal … Vai dzirdat? - Dorochovs pieceldamies cuksteja.

7. ATKAL NOSLEPUMAINAIS SPIDUMS
        Ilgaia meklesana gluzi izmocijusies, profesors un inzenieris atgriezas maSina un nolikas atpusties.
        Nogurums un pardzivotais satraukums lika sevi manit, un abi vini aizmiga ciesa miega.
        Profesoram sapnos radijas murgi. Vins gluzi skaidri redzeja, ka vina vaigu laiza liels suns. Profesors, kas sunus necieta, atgainajas, cik speja. Beidzot ar neticamu piepuli ka cilveki, kas velas atbrivoties no nelaga sapna, Polozovs atmodas un ieraudzija.. ieraudzija suni, kas ar priekskajam bija iekapis vina gulta.
        Profesors skali noteica: «Se!» - un drosibas del izberzeja acis.
        Vina prieksa staveja Dzulbarss.
        - Andrej Leonidovic! Pamostieties! Suns! - Polozovs saka saukt.
        - Kas?… Ko?… Atkal? - murminaja Dorochovs, uzlekdams no gultas. - Tad ta joks! - vins turpinaja. - Tatad suns patiesi bijis seit! Kas to butu domajis!.. Vai tiesam tas skrejis un peldejis mums pakal?. . Dzulbars, kur Kostja?
        Suns atsedas uz pakalkajam un, atri luncinadams asti, saka riet, grozidams purnu uz visam pusem.
        - Nesaprotu!
        Gluzi ka saprazdams cilveka runu, suns pieleca kajas un paskrejas uz atvertas lukas pusi, radidams, lai cilveki kaira zina sekolu.
        Plasa galerija, pa kuru bija jaiet pakal sunim, veda stavus leja.
        Celojums vilkas ilgi. Briziem bija jarapjas pa akmenu kaudzem, kas aizbliveja eju, reizem bija janokapj bedres un jarapjas atkal augsa pa slidenam sienam.
        Divaini, ka neparasta untuma ietekme udens izlauz sev pazeme ejas. Tur vainigs ne tik daudz udens ka iezi, kas nogulusi apaks zemes. Miksti, viegli skistosi iezi mijas ar cietiem akmens ieziem, un tie stiepjas gan stingri horizontali, gan slipi, bet reizem ari pavisam stavus. Tadel, luk, plasas pazemes galerijas biezi izbeidzas ar gandriz stavam akam, sim akam skersam iet citas galerijas, un visas kopa izveido sarezgitu un likumotu labirintu, kas sastav no platam, sauram, vertikalam un horizontalam ejam.
        Musu celinieki, izejot pa kadu sanu galeriju, nokluva platas akmens akas dibena.
        Bet ne jau tapec profesoram izlauzas izbrina sauciens. Lieta bija ta, ka augstu virs galvas bija redzams iezilgans spidums, kadu vini bija pamanijusi jau agrak.
        - Liekas, si ir ta pati aka, kura mes raudzijamfies no augsas, - Polozovs teica.
        Bet suns uzstaja, lai vini ietu talak. Tas aicinaja maza sprauga akas siena.
        Pec nedaudziem soliem cilveki ieraudzija to, ko bija meklejusi.
        Uz akmens gridas, ko udens biia nopulejis pavisam gludu, guleja Kostja driskas saplesta kombinezona.
        - Es atvedisu surp masinu: tur ir medikamenti, - sacija Dorochovs un, iekams profesors paguva ko iebilst, metas skriet atpakal. Dorochovam gribejas ticet, ka Kostja dzivs.
        Kostja patiesam bija dzivs.
        Viss, ko vins pastastija, jau atrazdamies masinas kabine, bija arkartigi interesants.
        Vins atcerejas, ka ielecis udeni un, acim redzot atsizdamies pret akmeni, zaudejis samanu. Kad vins atzirdzis, jutis, ka atrodas uz klinsu laukumina. Atra straume vinu bija piespiedusi pie sienas. Vina kajas atradas udeni, kas milziga atruma jonoja garam. Kaut kur taluma vaji bija saredzams prozektora stars.
        Kostja meginaja celties, bet neveikli pakustejas, un vinu satvera aulojosa straume, ar kuru cinities nebija iespejams.
        Driz Kostja juta, ka jau peld rama udeni. Bija tumss. Ar roku vins sataustija stavu sienu. Vins meginaja sameklet izcilni, lai piekertos pie sienas, bet tas vinam neizdevas. Vins juta, ka udens, kas vinu nes, kritas arvien zemak.
        Negaidits notikums deva vinam jaunu speku un pastiprinaja ceribas uz izglabsanos.
        Ka liekas, no milziga augstuma, spriezot pec slaciena speka, udeni pie vina noleca suns - vina vecais frontes draugs Dzulbarss.
        Kopa bija vieglak notureties virs udens.
        Laiks vilkas bezgaligi leni. Pa to laiku udens limenis nolaidas arvien zemak, un beidzot Kostjas kajas skara cietu pamatu.
        Tagad, kad masinas prozektors apgaismoja aku, kura Kostja bija nolaidies lidz ar udeni, kluva skaidrs, kas noticis. Udens pamazam bija aizpludis pa blakus galerijam un atstajis Kostju akas dibena.
        Vins bija ilgi kliedzis, ceredams, ka vinu sadzirdes, un pedigi, parliecinajies, ka sim pulem nav panakumu, nolicies uz akmens blakus slapjajam sunim, lai uzkratu spekus, un tudal aizmidzis.
        - Jasazinas ar virszemi! Es pavisam aizmirsu! - iesaucas Dorochovs. - Esi mierigs, Kostja, es pats, - vins piebilda, redzot, ka mechanikis grasas piecelties no gultas.
        Dorochovs piegaja pie radioraiditaja un saka to uzskanot. Vins ilgi nonemas, uzmanigi klausidamies ar radioaustinam. Beidzot Kostja nenocietas un piecelas, lai ietu paliga.
        - Labs suns, labs… Bet baidija gan mus, kaste sededams, - profesors sacija, glaudidams suni, kas guleja lidzas. - Savu saimnieku izglaba … - vins - turpinaja.
        - Bet mani vis nebutu glabis … nebutu … Es tev ar nuju piedraudeju …
        Suns pacela galvu un palukojas Polozova ar savam gudrajam acim. Varbut vins gribeja sacit, ka cilveks maldas un tiesi vins izvilcis to no udens, nevis kads nezinams dzivnieks. Bet suns neprata runat un tikai papurinaja galvu, nolikdams to uz gridas.
        Spriezot pec klusinatas sarunas, kas notika starp inzenieri un mechaniki, Polozovs noprata, ka noticis kaut kas nelags. Abi joprojam nopietni darbojas ap radioaparatu, atverdami vacinus un ieskatidamies ta ieksiene. Dorochovs uzmanigi klausijas ar radioaustinam. Pedigi vins piecelas no sedekla un, radioaustinas nenonemot, klusu teica Polozovam:
        - Divaini… Pilnigi zaudeti radiosakari ar virszemi.
        - Vai tad tiesam radiovilni neietu cauri zemes kartai, kas skir mus no virszemes? Mes tacu atrodamies samera neliela dziluma, - nedrosi piemetinaja Kostja.
        - Tiem vajadzetu lieliski iet cauri, - Dorochovs sacija, it ka taisnodamies profesora prieksa. - Mums masina tam nolukam speciali iekartots garo vilnu raiditajs.
        Tas nav labi … - vardus stiepdams, noteica Polozovs.
        Vai tas, ka mums ir garo vilnu raiditajs?
        Ne tacu - tas, ka nav sakaru … Tie nav joki, Andrej Leonidovic.
        Ari Dorochovam un Kostjam joki nenaca prata. Stradat bez
        sakariem ar virszemi bija loti bistami.

*
        Lielus gabalus izbraukaja masina, dardinadama savas terauda kapurkedes pa bezgaligajiem apakszemes tuneliem un grotem. Ta brauca gan augsup, gan laidas leja lielos dzilumos. Profesors rupigi uzmeta tunela eju un savienojumu planu, cenzdamies atrast virzienu, kurp galu gala aiziet udens.
        Masina bija apstajusies diezgan plasa grote.
        Polozovs un Kostja kopa ar suni devas izlukot platu san- galeriju. Dorochovs palika pie masinas, lai to apskatitu.
        Iekams Kostja devas pa eju talak, vins apstajas.
        - Vai jums neliekas, ka amfibijas prozektors nespid ar pilnu kveli? - vins profesoram vaicaja, noradot ar roku uz taluma redzamo masinu.
        - Iespejams … Liekas, ja … - profesors nomurminaja. - Lai gan tas varbut tikai tapec ta izskatas, ka seit ir zemi griesti.
        Vini pastaveja isu bridi, raudzidamies gaismas staru kuliti, kas aizstiepas pa pazemi, un devas talak.
        Driz vien Kostja ieraudzija to, kas profesoram agrak bija licies neatrisinama mikla.
        Prieksa atspideja zilgana gaisma.
        Petnieki pielika soli un pec maza britina iegaja jauna grote.
        Kad nodzesa elektriskos lukturus, vinu prieksa paveras krasns, feerisks skats.
        Grotes sienas un griesti bija izvagoti smalkam dzislinam, kas izstaroja fosforescejosu mirdzumu, visa pazeme bija labi apgaismota bali zilgana gaisma.
        - Tas tik ir lieliski! - iesaucas Kostja. - Zel, ka nepanemu lidzi fotoaparatu.
        - Patiesam … Ne tik daudz lieliski ka nesaprotami, - profesors noruca, tuvodamies sienai.
        Vins izvilka nazi un saka atdrupinat gabalinu mirdzosas vielas.
        - Jus tacu redzat, ka tas nav fosfors!.. Bet kas tad tas vardu but? - Polozovs turpinaja, aplukodams luktura gaisma hallo gabalinu, kas drupa rokas.
        - Atgriezisimies masina - izpetisim. Celojuma kimiska laboratorija mums ir, - Kostja teica.
        - Protams, ka izpetisim! Es tikai nezinu, vai ir verts atgriezties tulit vai pabeigt nodomato marsrutu. ..
        Tika nolemts turpinat pazemes ejas petisanu.
        - Manuprat, te ir augstaka temperatura neka taja vieta, kur stav masina … Man, piemeram, ir karsti, - Kostja ieminejas, kad vini atradas jau labu gabalu talak no mirdzosas grotes.
        Vins gribeja vel kaut ko sacit, bet peksni apstajas.
        - Paskatieties … - Kostja cuksteja, ar sava lukturisa gaismas staru radidams uz prieksu. - Kaut kas balts … Kustas un maina veidu … Kas tas varetu but?
        Ari profesors apstajas.
        - Tvaiks, - vins mierigi noteica.
        Peksni Kostjam prata pavideja neskaidras atminas. Nez kadel vins iedomajas plaisu akmens drupas. Toreiz, verodams aiz- lienam cusku, vins bija redzejis izgarojumu mutuliti, loti lidzigu tam, kas patlaban pacelas vinu prieksa.
        - Bet varbut viss izskaidrojams ta.. Tas vel ir maz izpetits gadijums … - profesors bubinaja.
        Pec isa briza vini pienaca pie milzigas plaisas, kas licu locu skersoja apakszemes akmens gridu. No tas velas biezi karsta tvaika mutuli. Baltais tvaiku makonis tikai daleji izplatijas apaksa. Vairums tvaiku, atri celdamies uz augsu, pazuda plasa, slipa eja.
        - Te vel claudz darba, Kostja, - Polozovs mierigi teica. - Izskatas, ka liela dala pazemes upes udens aizplust uz vulkanisku ligzdu un tur parversas tvaikos. Mums katra zina jaizpeti, kur tvaiks paliek. Tagad man ir skaidrs, kapec dazreiz naktis smiltis tuksnesi klust mitras… Vai saprotat? Cilveki mekle udeni, bet tas lidz viniem nonak tikai tvaika veida.
        Kostja pastastija profesoram par tvaika mutuliti, ko redzejis iegruvuma netalu no ekspedicijas nometnes.
        - Redziet nu! - iesaucas profesors. - Ta tas ir… Uz to vietu, kur patlaban atrodas izlukotaju grupa, drosi vien ved apakszemes eja. Tas, protams, nenozime, ka viss tvaiks katra zina aiziet uz turieni. Cik labi gan, ka mes aizsprostojam udenim celu! Citadi gruti butu bijis to visu izpetit.
        Apmierinati ar paveikta gajiena rezultatiem, Polozovs un Kostja devas atpakal uz masinu.
        Iznakot no aizas, Kostja parsteigts apstajas. Prozektora stars bija kluvis vel nespodraks. Tagad to vareja stipri manit.
        - Nav labi … - Kostja klusu noteica.
        - Varbut Andrejs Leonidovics tur ko partaisa? Vins arvien censas kaut ko uzlabot.
        - Nez vai ta bus, - Kostja bazigi atbildeja.
        Ta sarunadamies, vini atri sasniedza masinu.
        Kabine vini sastapa Dorochovu, kas acim redzot bija par kaiil ko satraukts. Salicis rokas uz muguras, vins nervozi staiga ja surp un turp.
        - Vai kas atgadijies? - profesors vaicaja.
        - Ja, taisni «atgadijies», - Dorochovs neskanigi atbildeja.
        Kostja kluseja. Vinam jau ta bija skaidrs, kas noticis. To
        apliecinaja ir prozektora vaja gaisma, ir mazas spuldzites pie sienas, kas ari nedega ar pilnu kveli.
        - Vai akumulatori izladejusies? - cukstus vaicaja Kostja.
        - Ja, ta ir: akumulatori izladejusies, - Dorochovs turpinaja, apstadamies Kostjas prieksa.
        - Un tagad mums nepietiks energijas, lai … - Kostja izteica, baididamies nobeigt teikumu.
        - … lai turpinatu darbu, - Dorochovs pabeidza.
        Nu ari Polozovam viss kluva skaidrs.
        - Tas nozime, ka japamet viss un jamegina izkulties virs zemes! - vins nervozedams teica. - Bet ka tad… tvaika noklusana virszeme?
        - Mums jadoma, ka pasiem laimigi izklut lauka. Atcelam energijas nepietiks, - drumi noteica Dorochovs. - Galva janorauj tas rupnicas direktoram, kura izlaiz sadus akumulatorus! … Kauns! Neizdzesams kauns!
        Iestajas smags klusums. Tikai suns, kas neko nesaprata, nemitigi skraidija pa kabini, klaudzinadams ar nagiem pa gridu.
        - Neizklusim? - izbrina, it ka neticedams parvaicaja Polozovs.
        - Neizklusim.
        - Paga, paga! … Ia tad ta …
        - Un ja nu pa to eju, pa kuru pacelas tvaiks, - negaiditi ieminejas Kostja. - Si eja tacu var izvest mus tiesi uz to vietu, kur novietojusies ekspedicija.
        - Pa kadu eju? - neticigi vaicaja Dorochovs.
        Vinam pastastija.
        - Ja vien si eja ir tik plata lidz pasai augsai… kas maz ticams … - Dorochovs bedigi sacija.
        Tomer nekas cits neatlika, un cilveki saka posties cela.
        Gadijas, ka, palidzot inzenierim un mechanikim, Polozovs nejausi iebaza roku kabata un izvilka no turienes akmeni, ko bija atnesis no mirdzosas alas.
        - Nodzisis! … Biedri, kas tad tas? Nu paskatieties! - vins sauca, grozidams roka balto akmens gabalinu.
        Bet uz vina saucienu neviens neatbildeja. Saprotot stavokla nopietnibu, Dorochovs un Kostja bija parak nogrimusi sava darba.
        Profesors klusejot piegaja pie laboratorijas skapisa un saka vilkt no turienes ara megenes un analitiskos svarus.
        - Paga!.. Partrauciet sagatavosanos! - peksni iesaucas profesors.
        - I         - Es jau noteicu, kas ta par vielu: tas ir barijs!
        - Nu, un kas tad tur?
        - Luk, tas: ja to iznesis no terauda brunotas kabines, tas atkal saks mirdzet.
        Izteicis sos vardus, profesors uzleca kajas un, pieskrejis pie lukas, izbaza pa to roku ar akmeni. Lidzko mazais, baltais gabalins nokluva arpus kabines, tas peksni saka mirdzet vaja fosfo- rescejosa gaisma.
        - Patlaban mes nekur neiesim no sejienes prom … Domaju, jus busiet ar mani vienis pratis, - skaidri izrunajot katru vardu, teica profesors.
        Dorochovs un Kostja ieveroja, cik drudzaini iemirdzejas vina acis un cik neparasti stingra un viriskiga kluva vina seja.

8. SUNS REDZ SPOKUS
        Lai cik tas butu divaini, bet suna neizprotama nemiera pirmas pazimes pamanija profesors Polozovs.
        - Vai jus neesat ieverojis, ka jusu cetrkajainais draugs arvien biezak un biezak ierucas un it ka ausas? - vins teica Kostjam.
        - ta … Laikam gan ta ir, - Kostja atbildeja. - Kas tas varetu but?
        It ka tisam suns tai bridi speji apstajas un saboza spalvu. Vina ausis, kas parasti bija nokarusas, tagad sacelas. Atskaneja apslapeta ruksana. Elektrisko lukturu gaisma bija redzams, ka suna kermenis viegli tric.
        - Kas tev noticis, Dzulbars? - Kostia laipni jautaja.
        Suns piegaja pie saimnieka un bailigi piespiedas tam pie kajam.
        Viss tas norisinajas saura un smaciga galerija, pa kuru visi tris klejoja jau krietnu laiku, apbrunojusies ar geologu veseriem.
        Kas tad bija pamudinajis cilvekus uzsakt geologisku izlukosanu, kad pasiem vajadzeja domat par glabsanos?
        Iemesls bija sads.
        Kad profesors vel dazas reizes bija atkartojis eksperimentu, iznesot bariju no masinas (pie kam arpuse tas noteikti saka spidet), inzenieris Dorochovs pieprasija, lai aizver luku. Masina jau vareja doties cela. Profesors no jauna saka pretoties.
        Vai jus saprotat, kas notiek?.. Nesaprotat? Loti zel.. Tas jau vairak ieklaujas technika neka geologija, - uzbudinati un mazliet liksmi saka runat Polozovs. - Man roka barija oksids, kam piemit speja spidet ultravioleto staru, rentgena staru un specigu radioaktivu izstarojumu iespaida… Man ir pavisam skaidrs, ka mes atrodamies arkartigi specigu radioaktivu izstarojumu zona. Tiesi no ta akmens spid. Lidzko tas ienests kabine, kas nobruilota ar biezu terauda kartu, tas parstaj spidet. Radio- aktivie izstarojumi kabine neieklust. . Tagad man ir saprotams, kapec izladejas akumulatori. Radioaktivo izstarojumu iespaida gaiss tacu iegust arkartigu elektribas vaditspeju, bet musu apstasanas laika arpuse bija daudz kailu vaditaju. Bez tam mums visu laiku ir atverta luka, un tai pretim atrodas sadales plaksne ar neapsegtam stipam … Tas ir lielisks atklajums!
        - Par ko tad jus priecajaties? - apjucis vaicaja Dorochovs.
        - Bet atlaujiet! … Ka gan nepriecaties!
        - Es zinu, kapec zaudeti sakari ar virszemi, - ieteicas Kostja. - Jus sakat, ka gaiss un zemes slanis klust par elektribas vaditajiem. Bet ikviens materials, kas vada elektribu, ekranize radiovilnus. Pat eku skarda jumti trauce ultraisvilnu sakarus.
        - Jums taisniba! - priecigi iesaucas Polozovs.
        - Par ko tad jus priecajaties? - Dorochovs, jau aizkaitinats, vaicaja. - Sakari zaudeti … Masina palikusi bez elektroenergijas. Jauki gan! … Iedomajieties vien! Akumulatori izladejusies. Tas nozime, ka konstrukcija neder ne velnam! Tas nozime, ka es neesmu paredzejis drosu ekranizaciju pret so pasu izstarojumu. Ir gan par ko priecaties! …
        Polozovs, satraukts un speji elpodams aiz uzbudinajuma, pienaca Dorochovam klat un panema vinu aiz rokas.
        - Nomierinieties, Andrej Leonidovic, - vins aprauti teica. - Tulit es jums visu izskaidrosu.. Jusu masina stradaja un stradas lieliski. Tas ir loti teicams mechanisms. Radioaktivo izstarosanu zeme jus patie,sam nebijat paredzejusi … Tik neparasti intensivu, es saku! Par ko es priecajos? Izskaidrojums ir tikai viens - te kaut kur tuvuma atrodas milzigs, pec saviem apmeriem nedzirdets urana rudas slanis. Jo ka gan citadi lai izskaidro to, ka izstarosana ir tik speciga, ka pat elektroakumulatori izladejusies … Vai saprotat? Musu prieksa ir visvertigakas rudas slani! Tuvaka nakotne dzinejspeki, kas nomainis tvaika, ben- zina, naftas un parejos dzinejspekus, stradas ar urana rudu, izmantojot taja apslepto milzigo ieksejas atomenergijas krajumu.
        - Pagaidiet. .. pagaidiet… - apmulsis nomurminaja Dorochovs. - Vai jus tiesam esat parliecinats, ka seit jabut urana rudai?
        - Nu protams! Pie tam liela daudzuma. Nedzirdeti krajumi! Mums tie jaatklaj!
        Tas viss parsteidza pazemes celiniekus pavisam negaidot.
        Viniem nu vajadzeja izveleties.
        Ilgak palikt zem zemes bija bistami. No otras puses, vini velejas padarit savu dzimteni bagataku ar jaunu urana rudas atradni, bet tad bija nepieciesams vel kadu laiku uzkaveties zem zemes.
        Pec mokpilnam pardomam cilveki beidzot izskiras. Velreiz parbaudija energijas parpalikumu. Nekavejoties nodrosinajas pret talaku akumulatoru izladesanos. Arpuse nonema visus vadus, ko Dorochovs bija izvilcis, apskatot masinu-amfibiju. Luku rupigi aizskruveja.
        Un cilveki izlema: viniem vel jauzkavejas zem zemes, lai uzietu urana rudas slani.
        Meklesana noriteja steiga. Nedriksteja kaveties nevienu lieku minuti.
        Aiz noguruma tikko kajas turedamies, visi tris bez mitas loznaja pa garajam pazemes ejam.
        Rudas meklesanu stipri atvieglinaja vienkarsa paligierice, ko Kostja izgudroja un izgatavoja uz vietas. Gabalinu barija vins ievietoja karba ar biezam metala sienam, kuras bija mazs caurumins. Karbu grozot, vareja panakt' tadu stavokli, kad barijs spideja visstiprak. Tas noradija, no kurienes nak radioizstaro- jumi, kas vareja ieklut karba tikai pa cauruminu.
        Pat loti leni tekoss udens slepj sevi milzigu postosu speku.
        Tas ir draugos ar laiku. To, ko nevar paveikt udens viens pats, tas izdara kopa ar laiku.
        Rami tekosa straume leni, bet nemitigi izgrauz milzigas granita klintis, maina upju gultnes.
        Apakszemes udeni, protams, nav iznemums.
        Mazas, fontanveidigas struklinas, kas bija radusas pec spradziena, kluva arvien lielakas. Driz tas parvertas mutulojosas lavinas. Udens saka gazties seklaja ezera, bet pec tam rukdams iepluda bezgaligajas pazemes galerijas.
        Tiesi sis troksnis, ko sacela surp plustosais udens, bija satraucis suni, kam, ka zinams, piemit arkartigi asa dzirde.
        Izlukotaju grupas nometne Auelekiza tuksnesi riteja neparasta un spraiga dzive.
        Tikko bija ieradusies glabsanas ekspedicijas pirma nodala, apgadata ar specialu iekartu. Bez tam tika komplekteta komanda no izlukotaju grupas darbiniekiem, kam vajadzeja piedalities glabsanas darbos.
        Tad atklajas, ka no nometnes bez pedam pazudis mechanikis Gorskovs un divi stradnieki.
        Sis apstaklis nopietni satrauca Mariju Ivanovnu, izlukotaju grupas prieksnieci.
        - Ka to lai izskaidro? - Marija Ivanovna vaicaja, apspriezoties ar Ludu.
        - Vins laikam nobijas. Baidijas, ka vinam bus jabrauc glabsanas komanda, - sasutusi atbildeja Luda. - Tagad nu ir pavisam skaidrs, kas vins tads.
        - Luda! … - Marija Ivanovna parmeta.
        - Vina vieta brauksu es! - Luda dedzigi iesaucas.
        - Jus es nelaidisu. Nometne nevar palikt bez radista. Un bez tam… Ka jus nesaprotat! Var tacu gadities, ka vel nak radiosignali no pazemes.
        - Ne, nenaks, - klusu atbildeja Luda un aizgriezas. Vina negribeja, ka Marija Ivanovna redz acis sarietusas asaras.
        Pedigi notika tas, ko suns jau bija jutis tuvojamies.
        Jau bija atrasti pirmie urana rudas slani. Melna, neizskatiga akmens masa iestiepas aiza plata slani. Talak sekoja otrs slanis. Jo dzilak vini gaja sauraja aiza, jo vairak noskaidrojas., cik milzigi krajumi seit atradas. Sumejot savus noverojumus, Polozovs jau bija aptuveni aprekinajis un nosauca milzigi lielu skaitli. Likas, ka ar to varetu apmierinaties un atgriezties pie masinas. Bet kaisla velesanas uziet vel vairak mudinaja cilvekus virzities arvien talak.
        Suna prombutni pirmais pamanija Kostja. Vins saka to skali saukt, bet suna nekur nebija.
        Pec kada laika taluma bija sadzirdami suna rejieni, kas dobji atbalsojas akmens eja. Troksnis tuvojas.
        - Kaut kas ir atgadijies, - bazigi ieteicas Kostja.
        - Kas nu var atgadities? - izbrinijies atsaucas Dorochovs. - Sunim vienkarsi apnicis te ar mums klejot.
        Tai pasa mirkli no blakus ejas izleca suns. Vins metas pie Kostjas un, ik pa bridim ar zobiem raudams to aiz drebem, saka nikni riet. Lekdams un locidamies suns aicinaja Kostju tam sekot.
        Kostja paversa pret vinu sava prozektora staru. Vins ieraudzija, ka suns bija gluzi slapjs.
        - Udens! - iekliedzas Kostja. - Biedri! Mums tuvojas udens!
        - No kurienes? - Dorochovs vaicaja.
        - Udens bus izskalojis aizsprostu, ko radijis Kostjas sagatavotais spradziens, - Polozovs kluva nemierigs.
        - Man pakal! - Kostja pavelosi uzsauca.
        Nometusi lapstas un kaplus, cilveki metas skriet uz aizas izejas pusi.
        Pie masinas tie vareja pieklut, brienot lidz celiem pa udeni.
        - Ir gan zel! - noteica Kostja, pa stikla iluminatoru verodams, ka celas uclens limenis.
        - Vai to, ka udens iztrauceja rudas slanu petisanu? - Polozovs vaicaja.
        - Nu, tas pats par sevi! - Kostja turpinaja. - Bet zel ari, ka udens parrava musu aizsprostu. Sakiet, Valentin Petrovic, - vins teica, pagriezdamies pret profesoru,
        - vai tas butu iespejams! Ja aizsprosts nebutu sabrucis, vai tad udens Jangijeras upe arvien celtos, lidz beidzot atgrieztos sava agrakaja gultne?
        - Tas butu iespejams,Sja vien … - Polozovs domigi noteica.
        - Ko - «ja vien»?
        - Ja vien sis aizsprosts isteniba varetu ilgstosi pastavet. Ka jus pasi redzat, udens loti atri izskalo akmenu sablivejumu … Kaut gan - pagaidiet… pagaidiet! …
        Profesors piegaja pie galdina un saka aplukot pasa zimeto apakszemes labirintu schemu.
        - Hm … hm … - vins noruca. - Panaciet surp, Kostja! Varbut es maldos.
        Pie galdina pienaca Kostja un Dorochovs.
        - Redziet, kas par lietu, draugi … Es zinaju, ka udens aizsprostoju m s, ko Kostja ierikoja, ir islaicigs. Tiesa, es gan nedomaju, ka udens to parraus tik driz. Bet ka butu, ja mes krietni aizbertu, luk, so bedri, no kuras kapa tvaiks? Luk, paskatieties … te udens cauri netiks. Ari te. Bedre ir loti dzila. Un, ja mums izdotos to piebert pilnu ar sikiem akmeniem, tad pazeme aizietu … nu, desmit procentu uclens! Es domaju, udenim neizdotos izskalot so aizsprostu.
        - Un Jangijeras upe atgrieztos tuksnesi?
        - Ar laiku, protams.
        - Tas tik butu vareni! - Kostja cuksteja.
        Udens tobrid turpinaja ieplust grote. Limenis strauji celas. Masina, peldot pa virsu, saka supoties. Dorochovs atgrieza speciala rezervuara kranu, un tas, pieplustot ar udeni, padarija masinu tik smagu, ka ta atkal nogrima dibena. Tadejadi masina- amfibija ar hermetisko kabini parvertas par sava veida zemudeni, kas parvietojas zem udens ar kapurkedem.
        Viss, kas norisinajas kabine, sunim nepatika.
        Sava muza tas bija redzejis daudz cilveku, gerbusos visdazadakos terpos.
        Tomer tik ermigus suns vel nekad nebija redzejis. Visvairak Dzulbarsu mulsinaja galvas. Tas tagad bija spidigas un nevis ar divam acim ka visiem cilvekiem, bet ar vienu - lielu un apalu.
        Suns neaptvera, ka cilveki uzvilkusi udenslideju terpus ar automatisku skabekla piegadataju.
        Driz vien visi tris vienaci iznaca no kabines pa specialu luku ar dubultvaku, nesdami plecos kastes ar spragstvielu.
        Zeli kaukdams, suns saka ar kepam skrapet biezas iluminatora sienas, pa kuram redzeja, ka ta draugi, parvertusies ermos, leni kustejas pa udeni.
        Pec kada laika cilveki atgriezas kabine un gaja atkal projam, nesdami sev lidzi smagas kastes. Ta tas atkartojas vairakas reizes.
        Beidzot vini atgriezas pavisam un novilka terpus, no kuriem suns baidijas. Masina nodrebeja un devas cela.
        - Spradziens notiks pec trim stundam, - sacija Kostja. - Domaju, ka pa so laiku pagusim aizklut pietiekosi talu.
        Virzoties ar savam isajam kapurkedem pa platas, ar udeni piepilditas galerijas dibenu, masina gaja stavus uz augsu.
        Driz vien caur iluminatoriem vareja redzet zilganu, mirdzosu vizmojumu.
        Ta bija udenskratuves virsma.
        Iznakusi no udens, masina saka iet atrak. Tomer tas neturpinajas ilgi.
        Arvien klusaka kluva skana, ko radija elektromotoru kolektori. Motora apgriezienu skaits samazinajas. Akumulatoros saka izsikt elektroenergijas krajums.
        - Kadu attalumu esam nogajusi? - cuksteja Polozovs, pieversdamies Kostjam.
        Kostja ar bazam palukojas uz aparatu, kas merija noieto cela gabalu.

9. DZIESMA PALIDZ DZIVOT
        Izlukotaju grupas nometne atgadijas divi notikumi reize. Pie izlukotaju grupas prieksnieces telts piebrauca masina, un no tas saudzigi izveda Afanasiju Kondratjevicu Gorskovu. Vins kustejas tikai ar pulem. Vina galva bija notita ar
|)iezu kari ii marles saites.
        Tobrid no zemes apaksas atskaneja dobji un ilgstosi dardiem.
        - Zemestrice! - kads iesaucas.
        - Ne, tas, liekas, ir spradziens, - iebilda otrs.
        Gorskovu saudzigi noguldija.
        - Kur jus bijat? - vaicaja Marija Ivanovna, noliekusies par ievainoto.
        Bet Afanasijs Kondratjevics neko neatbildeja un saka klusi stenet.
        - Nejedziba, - vins beidzot vaidedams novilka.
        - Kas noticis?
        Ai!.. Laiva kraces apsviedas apkart. Un mani ar galvu pret akmeni … vai… vai! …
        Cilveki, kas bija atvedusi Gorskovu, paskaidroja, ka Afanasijs Kondratjevics, negaidot glabsanas grupas ierasanos un neprasijis prieksnieces atlauju, kopa ar diviem stradniekiem, masina aizbraucis. Visi tris bija nolemusi nezaudet laiku un patstavigi kerties pie cilveku glabsanas. Tuveja aula, kas atradas upes krasta, vini bija dabujusi laivu un devusies ar to cela pa pazemes gultni.
        Glabsanas ekspedicijai bija nacies vispirms glabt tris drosminiekus, starp kuriem Gorskovs bija galvenais ierosinatajs.
        - Patiesam «nejedziba»! - aizsvilas Marija Ivanovna, noklausijusies to cilveku paskaidrojumus, kuri bija atvedusi Gorskovu.
        - Ne, ne, Marija Ivanovna, - klusi noteica Luda, kas staveja vinai blakus. - Es tacu domaju. . Vai saprotat, ko es biju domajusi? Vinam var piedot.

*
        Talak braukt ar amfibiju vairs nebija jegas. Ta kustejas tik leni, ka drosmigie petnieki nosprieda izlauzties virszeme, ejot kajam.
        Dorochovs ilgi negribeja skirties no masinas. Vins ielukojas visos masinas kaktos, aptaustija radioiericcs un visu laiku kaut ko pie sevis dudinaja. Zel bija vina noskatities.
        - Ejam, Andrej Leonidovic! - Polozovs steidzinaja.
        It ka piekerdamies pedejai ceribai, Dorochovs steiga iesledza radiouztvereju un, noklaudzinajis ar atslegu dazas zimes, ieklausijas.
        Viss tomer bija veltigi: virszeme neatbildeja. Dorochovs nevareja zinat, ka tobrid radiste Luda atradas pie Gorskova gultas un pie radiouztvereja neviena nebija.
        Ir gan specigs tas izstarojurns, ja pat lidz sim laikam nav atjaunojusies radiosakari. Mes tacu nobraucam jau labu gabalu! - Dorochovs teica, nonemdams radioaustinas.
        Aizmirsis izslegt radiouztvereju, Dorochovs panema savu tiesu nesama un pievienojas biedriem, kas pa luku jau kapa ara.
        - Nav labi… - Dorochovs murminaja, ar pulem kapdams augsup pa tunela slipo virsmu,
        - atstat masinu… Es esmu vainigs..
        - Nemaz neesat vainigs! - profesors vinu mierinaja. - Jusu masina lieliski iztureja parbaudijumu.
        - Un tomer neiznaca virszeme!
        - Jus tacu nevarejat paredzet, ka sastapsiet radioaktivus iz- starojumus, kas izlades akumulatorus.
        - istam inzenierim japaredz viss, - Dorochovs gremzas.
        Kaut kur talu atskaneja klusinatas suna rejas.
        - Dzulbars! - Kostja pasauca.
        Bet suns joprojam reja, acim redzot nekustedamies no vietas.
        - Kas tur ir? - Polozovs iejautajas. - Pec visa notikusa, atzistos, esmu so suni iemilejis. . Varbut vinam kas atgadijies?
        Cilveki neizpratne apstajas. Kostja velreiz pasauca suni, bet tas kaut kur taluma arvien vel nikni reja.
        - Iespejams, ka luka aizkritusi un vins palicis kabine! - Dorochovs izteica aizdomas.
        - Es uzskatu par savu pienakumu atgriezties, - dobja balsi noteica Polozovs. - S uns mus izgla ba no boja ejas. Mums vinam japalidz!
        Visi tris klusedami griezas atpakal, saliekusies zem nastu smaguma.
        Bet sunim palidziba nebija vajadziga.
        Uzkavejies kabine ilgak par visiem, tas sadzirdeja, ka no radioaustinam, kas bija noliktas pie ieslegta radioraiditaja, peksni atskaneja klusa, drebosa balss. Ta bija Luda, kas, atgriezusies pie sava raiditaja, saka vienmuli atkartot signalus. Suns saausijas un aposnaja, ka tam likas, divaino prieksmetu, tad saka riet.
        Tobrid, kad Kostja ieskatijas pa luku, Luda izsledza raiditaju un nonema radioaustinas.
        Vinai bija licies, ka kaut kur pavisam tuvu pie telts rej
        Kostjas suns, un vina nolema iet paskatities.

*
        Eja kluva arvien sauraka.
        Driz klinsaino sienu vieta paradijas kalkakmens sienas. Arvien biezak vajadzeja ejot saliekties un kerties pie lapstam.

«Vai eja ir savienota ar virszemi? Vai mums izdosies izklut ara?» gajejus tirdija uzmaciga doma.
        Pedigi paradijas draudiga pazime: prieksa izslejas mala siena. Pec rupigiem meklejumiem atrada tikai spraugu, bet tik mazu, ka pa to cilveks nevareja izlist pat rapus.
        - Beigas… - skumji noteica Dorochovs, nosezdamies zeme.
        Vina piemeram klusejot sekoja Kostja un Polozovs.
        - Talak lauzisimies ar lapstam un kapliem, - Kostja meginaja uzmundrinat biedrus.
        - Atstataja masina ir lieli partikas krajumi. Udens ari ir. Es apnemos piegadat visu nepieciesamo. Vai ne, Dzulbars? - vins uzrunaja suni. - Vai aizstaigasim lidz masinai?
        Suns par atbildi aprauti ierejas un verigi saka raudzities uz to pusi, no kurienes vini tikko bija nakusi.
        - Kas tur ir, Dzulbars?
        Suns velreiz ierejas un saka iet piesardzigiem soliem, augsti saslejis ausis.
        - Kaut ko nojaus… Jaiet paskatities, - noteica Kostja un gaja sunim pakal.
        Atpakal Kostja atgriezas skriesus.
        -Udens! Udens! - vins sauca jau iztalem. - Augsup pa eju celas udens. Masina sen jau atrodas zem udens … Udens leni tuvojas mums… - vins aizelsies turpinaja.
        Polozovs un Dorochovs asi pieleca kajas un satvera kaplus.
        - Iedarbojas! - profesors teica, iecirzdams ar kapli irdenajos malos. - Aizsprosts iedarbojas! - vins turpinaja, cirzdams vel un vel.
        - Kas par aizsprostu? - apjucis vaicaja Dorochovs.
        - Tas, kas radas, kad ar spradzienu aizberam aku. Udens vairs neaizplust uz vulkanisko ligzdu. Tapec tas tuvojas mums. Vai tad tagad tas jums nav saprotams? Bet es, vecais mulkis, agrak par to pat nepadomaju!
        - Saprotams, - Dorochovs atbildeja un nikni no visa speka iecirta kapli siena.

*
        Laicinu pastaigajusi pa nometni un ieskatijusies visas teltis, Luda beidzot parliecinajas, ka suna nekur nav. Par to vina nebrinijas, jo suns, skumdams pec sava saimnieka, vareja atkal aizskriet nezinkur. Luda atgriezas pie radioraiditaja un nosedeja pie ta lidz vakaram.
        Atkal ielejas suns, soreiz tas bija dzirdams pavisam skaidri, un radiste izskreja no telts.
        Patiesam, pa nometni jonoja Dzulbarss, skali riedams un palekdamies uz visam cetram.
        - Kur tu biji? - meitene sunim vaicaja, censoties notvert to aiz siksnas.
        Tas vinai izdevas tikai ar lielam pulem. Sakertais suns ravas no rokam lauka un zelabaini smilksteja.
        - Dzulbarsin, dargais, nomierinies, - meitene cuksteja. - Tu esi Kostjas draugs, un es ari esmu vina draugs.. Vai saproti? Nu, kurp tu traucies? … Esi izsalcis? Es paedinasu tevi … Ejam! …
        Ar pulem Ludai izdevas smilkstoso suni ievilkt telti.
        - Ed, Dzulbars, ed.. - Luda teica, ar vienu roku pieturedama suni aiz siksnas, ar otru sniegdama tam gabalu maizes.
        Pedigi suns aprima un, izstiepies uz vedera un nolicis maizi starp abam priekskajam, saka kari est.
        Tomer tas turpinajas tikai dazas sekundes. Suns pameta maizi un, pacelis galvu, peksni tik zelabaini iegaudojas, ka Ludai saznaudzas sirds.
        - Dzulbarsin, milais … - meitene cuksteja, jutot, ka acis saskrien asaras. - Man ari zel Kostjas. Ludzu, neraudi..
        Suns tik zigli pieleca kajas, ka meitene tikko paspeja to satvert aiz siksnas.
        - Nu, es iesu tev lidzi… Nu, kur tu iesi? - vina cuksteja, sekodama sunim.
        Luda brinijas, ka suns tik neatlaidigi lauzas uz prieksu. Vinai skita, ka suns ta nerautos bez iemesla. U11 meitene, smiltis stigdama, paklausigi sekoja sunim.
        Vins atri tuvojas akmens drupam, kas ka drums milzenis iezimejas pret sarto vakarblazmu.

«Tur mes ar Kostju sedejam un sapnojam par tuksnesa parversanu ziedosa zeme,» Ludai ienaca prata, augstu virs sevis ieraugot pazistamo laukuminu. «Tie bija sapni… Bet sodien …»
        Suns Ludu pieveda pie iegruvurna malas, apstajas, palunci- naja asti un saka verigi skatities meitenei seja.
        Luda iegruvurnu pazina.
        Kopa ar Kostju vini bija skatijusies taja, redzejusi tur cusku un nezkadu baltu makoniti.
        Piekususi no atra naciena, Luda apsedas uz neliela akmens.
        - Kurp tu, Dzulbars? - vina uzsauca, redzedama, ka suns gatavojas kapt lejup pa iegruvurnu.
        Bet suns, nepiegriezot veribu saucienam, kapa leja. Un tad notika kaut kas nesaprotams.
        Ludai skita, ka vina sadzird kaut kadus apslapetus klaudzienus. Meitene ieklausijas, bet birstosu akmenu troksnis noslapeja visu.
        Meitene nodrebeja un atskatijas.
        Ne, ta nevareja but plate … Lidz nometnei bija talu, un pie tam p£c nelaimiga atgadijuma neviens no ckspedicijas nebija uzdrosinajies spelet patafonu.
        Talu, dobju, it ka no zemes nakam, Luda sadzirda pazistamo melodiju:
        Lai turam buras stingri, drosi, Mus albatrosi nebiede.
        Lucla gribeja piecelties, bet nepaguva. Tagad jau gluzi skaidri vina sadzirdeja jaunu pantu.
        Parliekusies par iegruvurnu, Luda galigi parliecinajas, ka apslapeta dziesma nak tiesi no turienes.
        - Kostja! Biedri! - Luda nevaldami skali iekliedzas un izbijas no savas balss, kas no pazemes atnaca ka dardosa atbalss.
        Leja priecigi un spalgi ierejas suns. Kad rejieni apklusa, Luda pavisam skaidri sadzirdeja kaplu klaudzienus pret akmeni.
        - Es esmu seit! Mes jus izglabsim! Biedri!.. - meitene velreiz aizgutnem izkliedza un, uzlekusi kajas, klupdama pa akmeniem, krizdama un celdamas, metas skriet uz nometni.

*
        Tas notika gluzi negaidot taja bridi, kad gandriz visi izlukota jn grupas darbinieki, sapulcejusies uz neliela smilsu paugura, veroja, ka celas udens.
        Eja, pa kuru pagajuso nakti uzvilka drosmigos pazemes upes petniekus, vairs nebija redzama. Varena straume udens izlauzas pa to un tik strauji parpludinaja smilsaino zemieni, ka cilveki tikko paguva novakt teltis.
        Pa krastmalu gar nesen radusos mazo ezerinu, saceldams puteklus, jonoja Dzulbarss.
        Vins dusmigi ruca un reja uz udeni.
        - Ko nu rej! - drumi ieteicas Gorskovs, kas ar parsietu galvu staveja skatitaju vidu. - Suns ir un paliek suns - dumjs radijums, - vins turpinaja, pieversies Kostjam. - Redz, ar ko tas nav miera. Udeni tuksnesi vajag apsveikt. . Bet vins - rej!
        Afanasijam Kondratjevicam vel nebija zinams, cik daudz nepatiksanu pazeme sunim bija sagadajis udens.
        - Tagad udens pietiks pat desmit rudas iegusanas uznemumiem! Ka jus domajat? - Marija Ivanovna uzrunaja profesoru Polozovu, kas bija gerbies nevainojami kartiga uzvalka un atkal izskatijas pec kabineta zinatnieka.
        - Protams, protams … Tacu parejos celus, pa kuriem tvaiks iznak virszeme, mes nedabujam izpetit… nedabujam izpetit … Bet butu bijis loti interesanti! - izklaidigi atbildeja Polozovs.
        - Jums laikam zel masinas, kas palika pazeme? - Marija Ivanovna turpinaja, uzrunadama Dorochovu. - Nav ko noskumt. Domajiet par saviem celojuma rezultatiem. Tie ir tukstos vislabako m asi nu verti.
        Dorochovs izbrina paskatijas uz vinu.
        - Es jau tikpat biju domajis izjaukt to masinu un buvet jaunu. Ta mani nemaz neapmierinaja. Nemiet kaut vai atruma karbu. . Un atbalsta lapstas?. . Bet jus nez kadel domajat, ka man to zel, - vins mazliet apvainots atbildeja.
        Kostja un Luda staveja drusku sanus no citiem.
        - Vai izdosies kadreiz panakt, lai tuksnesa vieta Seit atkal bulu ziedosa zeme?… Atcerieties, ka pirms astoniem gadsimtiem.
        - Musu laudim nav neka neiespejama, - lepni atbildeja Kostja. - Mums ir lieliski cilveki… Dazreiz to nemaz tulit nevar redzet, cik vini lieliski. Nemiet kaut vai profesoru. Atcerieties, i's domaju, ka vins ir baltrocitis un glevulis! Un ka,s izradijas?. .
        Taja mirkli netalu, visa spara braukdama, apstajas kapurkezu automasina. No tas izleca kads cilveks un metas skriet pie tiem, Kas staveja smilsainaja pakalna. Tas bija viens no glabsanas
        I MrUi jumu pasaule
        ekspedicijas dalibniekiem, kura bija aizbraukusi uz to vietu, kur upe aizteceja pazeme.
        Vins vel nebija sasniedzis pakalna stavosos, kad aizelsies apstajas un iesaucas:
        - Biedri! Jangijeras upe izgajusi no krastiem … Udens pamazam piepilda agrako gultni.. Tatad nav talu laiks, kad upe atgriezisies surp, tuksnesi!
        Sausaja, smacigaja gaisa noskaneja skals un priecigs «ura» sauciens.
        Nokaiteto smilsu vieta cilveki skaidri iedomajas zalojosus krastus, ko klaj kupla subtropu augu valsts.
        JAUNI CELI
        Tumsajiem, svina pelekajiem makoniem, kas gandriz skara zemi, ik bridi lauzas cauri spozas zibens bultas. Perkona gravieni sekoja cits citam tik biezi, ka briziem sapluda nepartraukta dunona.
        Pie atverta loga staveja divi cilveki.
        - Laiks ir piemerots, - viens teica.
        - Vajag uzmanigi verot, - otrs piebilda, ciesi ielukodamies biezaja lietus aizsega.
        Pa logu bija redzams lauks. Kaut kur taluma peleks, viegla dumaka tits, ka robota siena neskaidri iezimejas mezs. Sikas lietus slakatas, veja nestas, reizem iebrazas loga.
        Peksni atskaneja skals, liksms sauciens:
        - Ir!.. Tur, aiz..
        Dardoss perkona graviens noslapeja teikuma beigas.
        - Tur aiz uzkalna! Mazliet sanus no braucama cela! - atri ierunajas viens no stavetajiem, kad noklusa pedejie perkona dardi. - Vai tu pamaniji?
        - Ejam!
        - Tulit?
        - Protams, tulit. .
        Pec dazam minutem vini jau gaja stipraja lietu pa klaju lauku.
        Auksts vejs gaza vai no kajam nost. Lauks bija parverties par malainu miklu. Kajas stiga malos.
        - Auksti, Misa! Brr-rr-rr.. - noruca viens no gajejiem, gara auguma smagnejs cilveks.
        - Tir-r-rais nieks! - uzmundrinadams kliedza otrs. - Nav vairs talu.
        Tas bija maza auguma k.liens cilveks, tapat ka vina biedrs ietinies melna apmetni, kas lietu spideja.
        - Klajs lauks… Negaiss… - smagnejais turpinaja. Tir-r-rais nieks! - starp diviem perkona gravieniem atkal
        atsaucas klienais.
        Bet tad reize ar apdullinosu dardonu prieksa noplaiksnijas sava spozuma ne ar ko nesalidzinama uguns siena. Karsts gaisa vilnis ar speku ietriecas krutis.
        - Misa! Tu dzivs? - iesaucas garais cela biedrs, celdamies augsa no zemes.
        Blakus atskaneja kluss, gari stiepts vaids.
        Atri izgaisa smacigie dumi, kas oda pec degosa sera.
        Apmekletaji, kas ieradas Celu buvniecibas instituta konstruktoru biroja, sakuma parasti brinijas par biroja prieksnieka Vladimira Aleksandrovica Vitovska izturesanos.
        Ne jau par to bija jabrinas, ka sis gados pavecakais cilveks lik strauji un trauksmaini kustas pa plaso istabu, kas piebliveta ar rasejamiem galdiem. Liekas, nebija ari nekas sevisks, ka saruna ar lidzstradniekiem vins parmerigi zestikuleja Ne jau visiem konstruktoru biroju prieksniekiem jabut cienigiem un gausiem! Parsteidza inzeniera Vitovska smaids, starojoss, neatturami liksms, labsirdigs, un ari visa vina seja, kas bija sarta ka bernam.
        Vareja nodomat, ka tiesi sobrid noticis kaut kas apbrinojami jauks, priecigs, neparasts un satraucis mazo, labsirdigo cilveku. Viss vina mazliet pilnigais stavs un pat nelielais, iesartais galvas plikums liecinaja jo pasu.
        Bet nekas sevisks tomer nebija noticis. Vladimirs Aleksandro- vics vienmer tads …
        - Apbrinojami! - zale noskan vina spalgais tenorins. - Jus vienkarsi esat dargumins … Si svira! … Nu, kas te ko teikt! Jus esat to briniskigi aprekinajis.. Ja nu vel mazliet noapalotu, pavisam mazdruscin noapalotu, luk, saja vietina. Pavel Pavlovic! Klausieties, Pavel Pavlovic! Nu panaciet, dargais surp! Nu paskatieties tikai!..
        Konstruktors Pavels Pavlovics, sirms un izstidzejis, gausi nak tuvak.
        - Seit ari pielaides uzradiet, - vins dzestri saka, ar zimuli bakstidams kaimina rasejuma.
        - Katra zina! Tas pats par sevi saprotams! - liksmi turpina inzenieris Vitovskis, zigli pagrozidams galvu te pret vienu, te pret otru konstruktoru un neparasti atri berzedams rokas.
        Pametis konstruktorus, lai tie vienotos par pielaidem, Vitovskis naigiem un sikiem solisiem steidzas uz zales pretejo galu pie cita galdina.
        - Ka jums veicas, dargais? Atlaujiet paskatities! … Vai tu re, kads negaiss, ko? Un lietus! Patiesam briniskigs lietus!
        Vitovska jaunais sarunu biedrs, acim redzami nogarlaikojies, pagriez galvu uz loga pusi un isu bridi skatas uz udens straumem, kas apskalo nespodras rutis.
        - Nu, apmeram tads pats laiks bija, kad mes ministra klatbutne izmeginajam celu masinu «Uz prieksu», - turpina Vitovskis mazliet klusaka balsi. - «Vai nebistaties saauksteties?» es vaicaju ministram, bet vins, ko domajat, izkapj 110 masinas un atbild man …
        Inzenieris Vitovskis apsezas uz kresla. Tagad sarunu biedrs netiks vala no stasta par sliezu celu masinu, ko Vitovskis kadreiz konstruejis un kas sava laika tikusi augsti noverteta. Vinam patik pakaveties atminas par to, simto reizi stastot, pec vina domam, «jaunus» sikumus. Beidzot instituta radas paruna: «Ciema vecakais atnaca pastastit, ka vins vedis carieni.» Tomer, kad Vitovskis uzzinaja par so salidzinajumu, vins ne tikai neapvainojas, bet pat nopriecajas.
        - Tas tacu ir Gogolis! - vins iesaucas. - Cik jauki! Vai tad tiesam man ir kada lidziba ar ciema vecako? Cik tas patikami!
        Negaiss pienemas. Konstruktoru biroja plasaja telpa iestajas kresla.
        - Mans milais, - inzenieris Vitovskis turpinaja, pec tam kad bija beidzis parcilat atminas par atgadijumu ar ministru, - es esmu dzili parliecinats, ka si rnasina man atnesis ne mazaku slavu. Nu padomajiet vien! … - Vins pievilka sev tuvak dazus lielus rasejama papira rullus un piesardzigi nemas tos atritinat. - Ta.. Nemsim kaut vai so mezglu. Kadas te var but saubas'J Apgalvoju jums - nekadas. Galu gala tie tacu parastie rati, ko iedarbina motors. Dizela elektrostacija ari nav nekas sevisks. Rotejosie diski, ar kuriem uzirdina zemi? Bet vai tad, milais, mes pirmo reizi buvejam ierices zemes drupinasanai? Tas viss darbosies bez klumem … O-o-o! Jums tacu jau ir gatavi pulveri- zatori skidruma izsmidzinasanai! Bet paga.. paga
… vai neesat par retu tos izvietojis?
        Inzeniera Vitovska apalaja, sartaja seja iegulas dazas sikas kruncinas. Tomer pec britina tas izzuda.
        - Ak, piedodiet, ludzu! - vins teica, joprojam starodams smaida. - Es nepamaniju, ka jus esat izvietojusi tos divas rindas. Tad ir skaidrs… Velreiz ludzu, piedodiet man… Starp eitu: kas tad tas? Nu, paskatieties pa logu!. .
        Pedejos vardus teikdams, vins atri piecelas un piegaja pie loga.
        Caur lielajam, kvadratveidigajam rutim, ko appludinaja lielus straumes, tumsi pelekas debess fona vins ieraudzija divus melnos apmetnos terpusos stavus, kas leni virzijas uz instituta pusi. Auguma garakais gandriz vilksus stiepa otru, mazako.
        Bet tie tacu ir musejie! - iesaucas Vitovskis. - No kaiminu laboratorijas. Bajanovs un Petrovs. . Kas tad viniem?
        Un vins steigsus metas uz durvim.

*
        Galda lampa apgaismoja nelielu laukumu uz rakstamgalda.
        Maza istaba grima pustumsa.
        Loga nepartraukti bungoja lietus.
        Uz divana guleja cilveks, ievistits silta vateta sega. Vina maza, bala seja bija nekustiga. Melnas, slimigi spulgojosas acis raudzijas uz vienu vietu griestos.
        Tas bija inzenieris Bajanovs, viens no divaina gajiena dalibniekiem pa klaju lauku negaisa laika.
        - Vai tiesam jagul piecas dienas? - vins klusu jautaja, pagriezdams galvu pret savu draugu Petrovu, kas sedeja lidzas.
        - Pateicies liktenim, - Petrovs atbildeja, - ka terr ir tikai saisku sastiepums un nevis kaula luzums.
        - Es saprotu, ka neklajas risket ar savu dzivibu, - leni turpinaja slimnieks. - Bet kads te vareja but risks? Negaiss? Jasmejas … Sagadisanas! Zibens butu varejis iespert ari istaba, kura mes patlaban atrodamies. Vai ne ta? Bet toties cik lieliski viss iznaca! Tiesi deguna prieksa iespera! Tas tacu apbrinojams fakts! Bet, ja butu noverojusi caur logu, diezin vai atrastu to vietu, kur zibens trapija.
        Pie durvim klusu pieklaudzinaja, un uz slieksna paradijas Vitovska apaligais augumins.
        - Kada nelaime! Un es, vai zinat, skatos pa logu. . Redzu - jus ejat… «Kas gan vareja notikt?» domaju. Un patiesam, ka jus gadijaties uz lauka? Tada negaisa! - mazliet aizelsdamies Vitovskis bera viena laida, versdamies gan pie slima, gan pie blakus sedosa Pctrova.
        - Pavisam nejausi … Tas viss ir nieks, Vladimir Aleksand- rovic, - Bajanovs atbildeja, cenzdamies laipni pasmaidit.
        - Ne, bralisi, perkona laika klaja lauka nav joki! - Vitovskis turpinaja, sezdamies kresla. - Nu, sakiet vien… Es dzirdeju, ka zibens iesperis gluzi blakus. Iedomajieties, tads pats laiks bija, kad ministra klatbutne parbaudijam manu cela masinu «Uz prieksu». «Pielukojiet,» es saku ministram, «ka ne- saaukstejaties.» Bet vins, ko domajat, izkapj no masinas un atbild man…
        Talak sekoja stasts, kas soreiz tiesam bija atradis jaunus klausitajus. Inzenieris Bajanovs un inzenieris Petrovs bija ieradusies darba instituta pavisam nesen, un Vitovska stastijums viniem bija jauns.
        - Bet si masina, ko patlaban buveju, jasaka jums, biedri, bus vel noderigaka musu valstij, - Vitovskis turpinaja. - Ceru, ka jus esat mana darba kursa?
        - Mazliet… Bet loti interesejamies par to.
        - Ak ta gan! - Vitovskis iekarsa. - Loti patikami. Loti patikami. Varu pastastit jums dazus sikumus. . Tas tacu bus apbrinojams celu kombains! Pat ne kombains, bet drizak gan kas cits, - Vitovskis turpinaja, arvien vairak aizraudamies. - Iedomajieties, ka pa lauku uz kapurkedem virzas mans agregats. Masina iet uz prieksu, bet aiz tas paliek pilnigi gatavs, izturigs cels. Nav vajadzigs ne asfalts, ne akmenu liksana! Mana masina, apstradajot noieta gabala virsmu, veido izturigu cela segumu. Specials elektrolitisks apstradajums.. Zemes virskarta, ko masina mazliet uzirdina, tiek saslapinata un paklauta elektrolizes iedarbibai. Stravai izejot caur zemi, tas virspuse izveidojas tik cieta garoza, ka, teiksu jums atklati, ar asfaltu to nemaz nevar salidzinat. Vai tad asfaltu var klat tiesi uz zemes! Protams, nevar! Asfalta garoza ir neizturiga - ta iegrims mikstaja pamata un zem pirmas smagas masinas riteniem saluzis. Parasti tacu pirms asfalta liesanas miksto pamatu noklaj ar akmeniem … Jus to, protams, zinat.. Mana masina turpretim atstaj uz zemes tik cietu virskartu, ka butu smiekligi runat par kaut
kadu akmenu apakskartu. Si karta ir reize cela segums un ari apakskarta! … Vai ari nemiet kaut vai cela notekgravjus, kuri butu jasauc par cela obligato noformejumu. Tos ari izgatavo taja pasa laika! Ar divu gravju raceju' agregatu palidzibu, kuri tiesi savienoti ar manu masinu. .
        - Bet kas tad kave masinu pabeigt? - Bajanovs ievaicajas, censoties pacelt galvu iespejami augstak.
        Tads jautajums Vitovskim acim redzot nepatika. Vina moza seja acumirkli sadruma. Bet tikai uz mirkli. Tad taja atkal atstaroja parastais smaids.
        - Tirie sikumi, biedri Bajanov, - vins teica. - Zemes elektrolizesana ir jauns pasakums, technika neparasts. Mazliet neveicas… Nopulamies, redzat, izmainam formu elektrodiem, kas pieskaras zemei. Vardu sakot, eksperimentejam!
        - Ta ka par ilgu, - atkal klusi ieminejas Bajanovs, atsligdams spilvena. - Varbut pasa elektrolizes principa slepjas kads defekts?
        - Runa, ka jus jau perngad esot solijusi pabeigt savu masinu, - kautri ieteicas Petrovs, kas lidz sim bija klusejis.
        Vitovskis saravas, bet smaids vina seja tomer nenozuda.
        - Vai jums butu man japarmet, biedri! - vins iesaucas.
        - Kada mana pieredze! Cik pateicibas neesmu sanemis sava muza! Ka bija ar ieprieksejas masinas izstradasanu? Rakstu atskaites zinojumu ministram. Sanemu atbildi: «Atbrauciet, Vladimir Aleksandrovic, pie manis uz pienemsanu. Apspriedisim!» Ta ari tagad. Kad es iesniedzu teoretiskos pamatojumus, ministrija tos atzina par lieliskiem. Bez tam es jums teiksu… - Vitovskis pievirzijas tuvak slimajam un saka runat klusaka balsi: - Vai saprotat, kas par lietu, - vins turpinaja, aiz satraukuma mazliet aizelsies. - Arzemes atzinusi! Ja, ja! Iedomajieties tikai, es vakar atskiru zurnalu «Mechanics», un ko es redzu? Pardrukats mans apraksts, kas vel pagajuso gadu bija publicets zurnala «Cela masinas». Un ne tikvien ka pardrukajusi, bet ari piezime klat: «Pazistamais (ieverojiet, «pazistamais») padomju inzenieris Vitovskis cer atrast panemienu, ka iegut labas sosejas, elektrolitiska cela apstradajot zemes virskartu ar specialu, pasa konstruetu masinu, kura kustas parasta traktora atruma. Nu! Ko teiksiet?
        - Paskat tikai! - Petrovs izteicas. - Tatad interesejas.
        - Un ka vel interesejas! - nu jau ramak turpinaja Vitovskis. - Ideja tacu ir neparasti originala. Viniem, redzams, neka tamlidziga nav.
        - Nenemiet launa, Vladimir Aleksandrovic, bet man skiet, ka ar publicesanu jus esat mazliet pasteidzies, - Bajanovs iebilda.
        Vitovskim kluva neomuligi. Tomer nekas neizpauda vina ieksejo satraukumu un aizvainojumu.
        - Biedri Bajanov, jus esat vienkarsi briniskigs! - Vitovskis atbildeja, atri berzedams rokas. - Vai tik jus nedomajat, ka man ar masinu nekas neiznaks? Viss ir caur un cauri parbaudits! Attieciba uz publikaciju, tur nu jus mani atvainojiet.. man ir autora aplieciba. Tatad ta ir musu, padomju prioritate. Var tikai priecaties, ka arzemju zurnals pardruka. Tas nozime, ka ir atzinusi musejo, padomju prioritati! Nu, un pie tam, ka jus pats saprotat, pec autora apliecibas vai pec zinatniskas publikacijas masinu uzbuvet nevar. Ta ari man isteniba mana izstradajuma ir dazs labs sikums. Bet par tiem es neminu ne varda. Tadas tas lietinas …
        Atskaneja kluss vaids. Bajanovs laikam bija neveikli pagriezies un nodarijis sev sapes.
        - Vladimir Aleksandrovic, - vins pec britina teica, - paldies, ka apmeklejat mani. Esmu jums loti pateicigs.. Atvainojiet mani, man nak snaudiens.
        - Ja, ja, protams, - Vitovskis kluva nemierigs un saka runat cukstus, - jums vajadzigs miers. Veselojieties atrak!
        Vins uz pirkstgaliem izgaja no istabas.
        - Vai aizgaja? - Bajanovs klusi vaicaja.
        - Ir gan plapa! - Petrovs teica, sakartodams slima apsegu. - Un lielibnieks vel turklat. Bet citadi simpatisks cilveks.
        - Loti simpatisks, tikai …
        Bajanovs sakartoja spilvenu un nogulas augstak.
        - Man nepatik Vitovskis, - vins stingri sacija. - Saproti, Vana … Vins jau ir liels specialists, lietpratigs darbinieks. Bet, redzi, ir vel mums cilveki, kas apreibusi no savas slavas. Viniem dota slava. Pec nopelniem, protams. Sak, se tev, strada vien tapat talak … Bet vini …
        Bajanovs ievaidejas, vinam uznaca jauna sapju lekme.
        - Nu, neuztraucies, Misa! Vai nu tev vajag…
        - Ne, Vana, te nevar neuztraukties. Paskat, cik daudz laika pagajis, kops Vitovskis uzkonstruejis savu slaveno masinu, bet ko vins pec tam ir padarijis? Neko … Treso gadu strada, un, man skiet, ne ar pilnu jaudu. Aiz slavas slepjas. Nevienu vina soli nedrikst kritizet. Pats Vitovskis, redziet! - Bajanovs uz bridi aizvera acis un turpinaja jau mierigak. - Vins nepareizi izmanto slavu. Un varbut tapec, ka parak iemilejies taja. Saproti: iemilejies! Tiesi sodien las man kluva pavisam skaidrs. Arzemes pardrukajusi vina aprakstu!. . Iedomajies, tad ta notikums! Lai labak vina masina brauc pa musu laukiem, atstadama aiz sevis labu celu. Tad bus ar ko lepoties! Ar pabeigtu darbu vajag lepoties. Vai esi ar mani vienis pratis?
        - Protams.
        - Ja, velns, lai parauj, - Bajanovs turpinaja, - lai masina sakuma iet pa laukiem. Protams, tad par to rakstis visa pasaule. Musu zemes slavu, ka jau tu zini, apslept ir gruti. Bet lepoties ar to faktu vien, ka tavs vards minets aizrobezu prese! Tas nav padomju inzeniera cienigi.
        Petrovs kluseja. Vins gribeja partraukt sarunu, lai slimnieku neuztrauktu. Tomer Bajanovs nerimas:
        - Gruti gan mums bus ar vinu, ai, cik gruti. . Nu, nevar nemaz iedomaties, ka tadam cilvekam lai tuvojas. Es domaju par musu iecereto pasakumu.
        - Ja-a … - Petrovs gari novilka. - Bus gruti. .
        - Bet tada veida masina mums vajadziga, loti vajadziga, - Bajanovs turpinaja. - Zibens speriens bija lielisks!.. Mums vienkarsi paveicas. .
        Petrovs manija, ka vina drauga veselibas stavoklis patiesam prasa pilnigu mieru. Ta mazaja sejina bija izspiedusas sikas sviedru lases, ko pat mijkresli vareja labi redzet.
        - Es iesu, bet tu guli, Misa, - Petrovs klusi noteica.
        Vins uz pirkstgaliem izgaja no istabas, ciesi pieveris aiz sevis mazliet cikstosas durvis.
        Kad slimniekiem ir augsta temperatura, tie biezi sapnos redz murgus. Dazreiz ir ta, ka slimais redz garu pavedienu, kas, vienmuli sanedams, aiziet bezgala talu. Slimnieks pulas piecelties, parraut pavedienu, lai mitetos apnikstosa sanesana, tacu speka nav, vins nevar piecelties. Bet pavediens san, san bez gala..
        Bajanovam skiet, ka vins redz lenti. Ta stiepjas bezgaligi talu un san. Lente klajas pa zemi. Sanesana atgadina traktora troksni taluma. Bajanovs noprot, ka tas nav traktors, ta ir inzeniera Vitovska masina. Bet lente - tas ir cels, ko masina taisa. Tomer - divaini! - masina nekustas no vietas. Un cels, gluzi otradi, nevis iztek no masinas apaksas, bet virzas surp uz to.

«Nav pareizi,» Bajanovs murgos doma, «ta nedrikst but. . Masinai jataisa cels, bet ta ir kaut kada bezjedziba..»
        Vins pulas izkusteties no vietas, bet nevar, ka tas sapnos biezi medz gadities.
        Peksni acu prieksa noplaiksni spozi zila liesma un norib perkons.
        Bajanovs atmostas.

«Negaiss vel nav pargajis,» vins doma, klausoties talajos perkona gravienos.
        Un, lidzko vins laizas miega, atkal redz tos pasus murgus. Atkal tas pats cels, kas nemitigi slid garam, tikai tas nez kadet izskist, parversas skidruma un mutulojosa straume parpludina lauku. Kaut kas vienmerigi un apbrinojami vienmuli duc.

«Izskist lietu. .» slimajam galva pazib doma.
        Velreiz nodard perkona graviens, un Bajanovs atmostas.
        Roka pastiepjas pec udens glazes. Lupas sakaltusas un saspregajusas. Udens nez kadel skiet sals.

«Izskist lietu … izskist lietu …» visu laiku skan vardi, kas dzirdeti murgos.

«Kas izskist lietu?» peksni pavisam apzinati nodoma slimais. «Ak, ja, cels..»
        Bajanovs noslaucija ar roku sviedrus un nolikas ertak. Vins apnemas vairs neaizmigt.
        - Cels lietu izskist… - vins klusi noteica. - Ta, ta. . Interesants sapnis..
        Peksni vins pacela galvu no spilvena. Vel mazliet piepules, un slimais gulta nosedas sedus.
        - Nu ja, ta tas ir.. - vins noteica, puledamies kaut ka atcereties. «Var izskist, un tad nepaliks nekadu pedu. Tudal japarbauda,» slimajam pazib doma.

5T
        Roka atkal sniedzas pec udens glazes. Steiga norijis dazus malkus, Bajanovs, sapes parvaredams, nolaiz kajas uz gridas. Zobus sakodis, smagi elpodams, vins sak gerbties.
        Pedigi vins ir apgerbies. Vinam mugura tas pats melnais.apmetnis. Rokas - zaraina kuja. Uz tas atspiezdamies, vins zogas pa tumso gaiteni uz ara durvim, atver tas un, cenzdamies nesacelt lieku troksni, iziet kapnu laukumina, ko vaji apgaismo viena elektriska spuldzite.
        Pec kada laicina vinu vareja redzet izejam pa instituta setas vartiem.
        Vins devas uz lauku.
        Inzenieris Vitovskis sodien atgriezas majas krietni velak neka parasti.
        Atri ieedis vakarinas, vins aizbildinajas ar kadu steidzamu darbu un tulit iesledzas sava darba kabineta. Isteniba nekada steidzama darba vinam nebija. Vins saka staigat no viena istabas kakta otra, briziem apstajoties un ar pulem domajot. Vina parasti mozaja seja iegulas mazliet seriga izteiksme.
        Vinam nupat bija nacies atcelt ritdien paredzeto nelielo parbaudi uz lauka. isteniba seviskas vajadzibas atcelt parbaudi nebija. Viss bija krietni sagatavots. Parbaudes aparatura izgatavota darbnicas loti rupigi. Tomer negaidot Vitovskis iedomajas, ka pie visa sagatavota japievieno vel viena, nenozimiga detala.
        - Izdarisim parbaudi ar to, kas ir, - laboratorijas darbinieki meginaja vinu pierunat. - Velak bus skaidrak redzams, kas tiesi japapildina.
        - Ne, biedri, nenemiet nu launa … - laipni smaidija Vitovskis.
        Parbaudes atcelsanas istais iemesls ari pasam inzenierim Vitovskim bija loti miglains.

«Nevar vairs iziet uz lauka, ja nav pilnas parliecibas par uzvaru,» Vitovskim galva pazibeja doma. «Parak daudz neveiksmju pec kartas. Ta nedrikst. Tas galu gala atsauksies uz manu specialista autoritati. Katram gadijumam jaizgatavo papildu detala, tad bus drosak, ka sekmesies …»
        Vins atcerejas sarunu ar slimo inzenieri Bajanovu, un sis atminas vinam nebija patikamas.
        Vai Vitovskis stipri aizvainojas? Vai vins kaldina planus, ka atriebties cilvekam, kas uzdrikstejies vinam, Vitovskim, visu atzitam, spejigam inzenierim, sarunat rupjibas?
        Ne, inzenieris nebija parak aizvainots. Pat gruti pateikt, vai sis cilveks spejigs stipri apvainoties.
        Ja, tas, ko pateica Bajanovs, bija kaut kas arkartigs. Lai iiii ka, bet Vitovskis sen jau ne no viena nebija dzirdejis ko lidzigu. Vins pat vairs nekad nedomaja, ka kads iedrosinasies izleikl vinam kadas saubas par darba sekmesanos. Novilcinasana? Izjaukti pasa noliktie termini? Bet las tacu ir izmeginajuma darbs! Vai tad visu var ieprieks paredzet! Un te nu kads maz pazistams, jauns inzenieris, pie tam tads, kam nav tiesas saskares ar masinas buvi, iedrosinajas vinam pateikt… Un pie tam tada bridi, kad vins, Vitovskis, ieradas pie ta, saslimusa, paradit biedrisku godu.. Slims cilveks… Ja, slims. Un tikai tapec, liekas, viss piedodams. . Tikai tapec, ka vins ir slims, vinam prata nak sis nekaunigas domas. Ekspansivs. . Ja, loti ekspansivs, tiesi tads jau ari var ne no sa, ne no ta apvainot. . Ja, tadam, skiet, tas ir piedodams. Kad nobeigsu masinu, tad vinam ta ari pateiksu: «Jus mani apvainojat, biedri Bajanov. Labi, ka man tada lena daba… Cits gan mana vieta.. vai saprotat? …
        Vitovskis piegaja pie loga un atvilka aizkaru. Negaiss pamazam rima. Veja dzenato makonu starpas sur tur iespidejas sudrabaina gaisma.

«Ne,» Vitovskis risinaja clomu talak, «es neteiksu vinam, ka vins mani apvainojis. Labak izdarisu ta: tiklidz saksies pirmie sekmigie meginajumi, uzlugsu vinu. Izturesos pret vinu arkartigi laipni, prasisu vina padomus. Vins sapratis. Puisis nav mulkis. Sapratis, un vinam bus liels kauns. Ja..»
        Vitovskis atgaja nost no loga un apsedas mikstaja kresla pie sava rakstamgalda. Vajadzeja sakopot domas, lai izdaritu dazus sikus aprekinus. Vins atvera bloknotu un ar ierastu spalvas vezienu uzvilka uz papira dazus skaitlus. Bet talak darbs neskiras. Kaut kadas nepatikamas atminu mieles trauceja stradat.

«Kas tad noticis?» Vitovskis sasutis domaja, atmezdamies pret kresla mugurinu.
«Liekas, viss ir skaidrs! Viss notikusais ir tiras blenas!»
        Peksni vina skatiens krita uz bieza arzemju zurnala spidoso, kosas papagaila krasas zaigojoso iesejumu. Tas bija tas pats numurs, kura vins atrada sava apraksta tulkojumu.
        Vitovskis pasmaidija un panema rokas smago zurnalu.
        Bet reize ar prieku, kas radas, redzot pasa vardu arzemju zurnala lapouse, it ka no talienes sirdij pieskaras divaina izjuta. Vins atkal atcerejas inzeniera Bajanova vardus.

«Ek, velns vinu zina, kas tas ir!» Vitovskim iesavas prata. «Ari te vins man parmeta!. . Aiz robezas varbut apskauz, ka tiesi pie mums, Padomju Savieniba, strada pie tadiem darbiem. Padomju technika klust slavena. . Bet vins saka:
«Veltigi esat publicejis…» Bet vai tad es esmu sutijis materialu arzemju zurnalam! Vini pasi pardrukajusi, bez manas zinas.»
        Inzenieris igni nosvieda zurnalu uz galda un atkal saka staigat pa istabu. Apbrinojami: skiet, ka gluzi visur vinam ir taisniba, viss, pec vina domam, ir labi, kapec tad tomer sirdi tads nemiers?
        Atkal vins piegaja pie loga. Stiprs vejs jau bija notirijis no makoniem pusi debess. Meness spoza gaisma tagad apspid milzigas instituta ekas, kas met uz pelkem klatas zemes garas enas. Pavisam netalu redzams mezs, kura vietumis pazib meness gaismas apmirdzetas spraugas.
        Bet kas tur redzams pie instituta parka vartiem? Vitovskis piespiez pieri pie aukstas, valgas loga ruts, cenzdamies saskatit divaino stavu.
        Pa lauku iet maza auguma cilveks. Vins klibo un, redzams, ar pulem spej kusteties. Cilveks ievistijies melna apmetni, kas meness gaisma spigulo. Kaut kas pazistams Vitovskim skiet saja stava.

«Bajanovs? Bet kadel? Vinam tacu jagul. Saisku sastiepums, temperatura! Kur gan vins var iet sada laika?. .»
        Vitovskis atkapjas no loga. Kadu bridi vins stav istabas vidu, dzilas domas nogrimis. Tad atkal pieiet pie loga un pieplok pie stikla.

*
        Kaut gan bija vels, instituta direktora kabineta dega uguns.
        Pusmuza sieviete ar cirtainiem matiem, kuros jau bija jausams sirmums, staigaja pa kabinetu, klusi likdama solus uz pukainas gridsegas, kas noklaja gandriz visu istabas gridu. Ta bija partijas organizacijas sekretare Lidija Michailovna Koneva.
        - Protams, ka Vitovska masinai nav ieradita centrala vieta musu instituta darba, - vina teica, versdamas pie instituta direktora, cilveka ar isi apcirptu bardu. - Ir ari svarigakas lietas. . Bet apstakli ta sakrit, ka ilgak so izgudrojumu novilcinat neder. Jadara viss, lai to visatrak nobeigtu.
        - Vai tiesam tu doma, ka par so jautajumu es neesmu noraizejies? - direktors atbildeja, pastiepdams roku pec rasejumu rulliem, kas atradas uz galda. - Paskaties seit!..
        Direktors atritinaja rulli un izklaja uz galda biezo papiru, kas visu laiku tiecas samileties atpakal.
        - Luk, seit, - vins turpinaja, - ir visvarigaka vieta Vitovska masina. Tie jr elektrodi, kas piespiezas pie zemes. Man skiet, un ari ministrija daudzi ir tajas domas, ka visas Vitovska neveiksmes slepjas tiesi seit. Nu, paskaties! Par to, ka ar skidinajumu samerceta zeme elektriskas stravas iespaida parversas^ cieta masa, saubu nekadu nav. Tas jau vairakkart ar meginajumiem apstiprinats. Bet nu elektrodi! Vai tie, masinai
        kustoties, pietiekami blivi piegul pie zemes? Vai ar sadu konstrukciju var panakt, lai visa cela virsma tiktu apstradata ar elektrisko stravu?
        Un tev liekas, ka visas Vitovska neveiksmes izriet tikai no sis techniskas neskaidribas? - Koneva vaicaja, apsezdamas blakus kresla.
        - Nu ja! Ja nu jautajums par elektrodiem butu atrisinats, kas tad vel varetu kavet atri nobeigt so celu masinu? Pirms dazam dienam Vitovskis atcela plana paredzeto izmeginasanu uz lauka. Un kapec gan? Elektrodi!
        - Bet man jau sen ataususi doma, ka ne tikai elektrodi vien … - Koneva teica.
        - Loti interesanti! Nu tad sac, klaj lauka savus uzskatus par to, kas te isti ir.
        Koneva atkal piecelas no savas vietas un saka staigat pa istabu.
        - Izvirzitais jautajums ir loti vienkarss un reize ari gruts… - vina iesaka, salikusi rokas uz muguras, - Kas ir Vitovskis? Milziga autoritate tcchnika. Pedeja laika ar vinu ne tikvien ka rekinas, bet ari baidas vinam iebilst pat sikumos. Es tacu pareizi saku? Protams, Vitovska lielos nopelnus neviens nevar noliegt, neviens nevar teikt, ka Vitovskis nebutu apdavinats inzenieris vai ka vinam maz zinasanu. Bet. pie mums iznak ta, ka, baididamies izteikt Vitovskim iebildumus, dazi musu biedri atstaj vinu tadejadi bez biedriskas kritikas, bez biedru palidzibas. .
        - Ta jau nu, protams, ir, - direktors teica. - Tikai tu par daudz sabiezini krasas. .
        - Ar Vitovski notiek kaut kas nelags, - Koneva turpinaja. - To, ka vins ir patmiligs, tu pats labi zini.
        - Vins ir loti patmiligs un bezgala mil lielities ar saviem nopelniem un panakumiem pagatne, - direktors piemetinaja.
        - Viss celas no sis patmilibas, - Koneva turpinaja. - Kad cilveka patmiliba iet pari zinamam sabiedriskam robezam, ta var parversties par kaut ko citu..
        - Es neko nesaprotu no ta, ko tu runa!
        - Tulit tu sapratisi.
        Ar siem vardiem Koneva atriem soliem piegaja pie galda un, iztinusi no avizem sainiti, kas bija nolikts uz galda malas, pasniedza direktoram biezu burtnicu spozos, krasainos vakos. Tas bija tas arzemju zurnala numurs, kura bija pardrukats Vitovska apraksts.
        - Se painteresejies!.. Trisdesmit piektaja lappuse … Pardrukajusi … Tev, protams, bus skaidrs, ja jau reiz pardrukajusi, tad ne par velti. Tie laudis nedara nevienu lieku kustibu, kas tiem nesolitu jaunu pelnu.
        - Ta, ta … - direktors drumi noteica, uzmanigi aplukodams zurnala lappusi. - Pardrukajusi … Spriezot pec nosaukuma, tas ir raksts, ko Vitovskis publiceja pagajusaja gada.
        Direktors vel kadu bridi petija zurnalu, tad, nolicis to uz galda, sacija Konevai:
        - Saja raksta nav atklati nekadi, ta sakot, razosanas noslepumi. Raksts ir visparteoretisks. Lai vai ka gribi, pec sa raksta masinu neuzbuvesi. Protams, mazliet divaini ir tas, ka vini pardrukajusi to gadu pec tam, kad tas paradijas musu prese..
        - Un te ir otrs arzemju zurnals, - Koneva teica, nolikdama direktora prieksa planu burtnicinu ar zeltitu vaku. - Te ir pateikts kaut kas cits.. Luk, saja vieta. . Maza piezime, bet cik daudz ta izsaka! Informacija par to, ka pazistama firma uzsakusi konstruet automatisku celu masinu, kas, pec apraksta spriezot, ka redzi, loti lidziga musejai.
        - Paskat, ka … - direktors noteica, pieceldamies no kresla.
        - Es iedomajos to visu sadi, - Koneva mazliet uzbudinata iesaka. - Uznemeji ieinteresejas par masinu. Iesaka buvet modeli pec musu zurnala publicetiem principialiem datiem. Uzduras uz tam pasam neveiksmem ka mes. Un nu steidzigi publice inzeniera Vitovska raksta tulkojumu. Tas viss darits tadel, lai pec tam, kad bus izdariti siki parlabojumi, izbazunetu pa visu pasauli: «Paskatieties, ludzu, musu masina ir pavisam citada! Tai nav neka kopeja ar padomju masinu. . Redziet, padomju masinai ir tadas un tadas detalas, ta ir siki aprakstita tada un tada musu zurnala, bet musu masinas detalas ir gluzi citadas.. Ta, redziet, nemaz nelidzinas padomju masinai vai pat tai ir pavisam maz ka kopeja. .» Tas ir izsmalcinats ideju piesavinasanas panemiens, - Koneva nobeidza, pieceldamas un uzsizdama ar plaukstu pa galdu.
        - Gluzi pareizi! - direktors dedzigi pievienojas. - Ta ir visistaka zadziba, ar kadu esam sastapusies ne reizi vien.
        - Apbrinojama lieta! - Koneva turpinaja, staigadama pa kabinetu. - Milzigam vairumam krievu izgudrotaju pirms revolucijas bija tiesi tads pats liktenis. Vaji attistita rupnieciba nepagust apgut izgudrojumu, bet arzemes - ludzu, viss gatavs. Tikai nu vairs neskaitas musu, bet kaut kada Markoni vai Edisona izgudrojums.. Nu, un tagad es vaicaju, kapec japarsteidzas, ja musu rupnieciba var tudal apgut visu, ko vien velaties! Kadel vajag publicet to, kas musu zeme vel netiek pielietots! Ka lai izskaidro paragro publikaciju, ja ne ar velesanos klut slavenam pec iespejas vairak un pec iespejas atrak! Bet tu saki - patmiliba, autoritate! Nekavejoties jadara viss iespejamais, lai visdrizaka laika pabeigtu masinu. Kapec Vitovskis neka negrib dzirdet par kaut kadiem citiem techniskiem atrisinajumiem ka tikai tiem, ko devis pats? Vai ta ari ir patmiliba? Eksperimentet vajag iespejami plasak, iespejami vairak..
        Direktors klusedams paspieda zvana pogu, kas atradas uz vina rakstamgalda. Blakus istaba notrinkskeja elektriskais zvans.. Pec daziem mirkliem durvis paradijas sekretare.

*
        Bajanovam bija jaiet pret veju.
        Slapja zeme milzigam pikam lipa pie ertajiem gumijas zabakiem. Smeldzosas, dzilas sapes mocija kaju.
        - Nav izskidusi … - Bajanovs klusi pie sevis cuksteja, slaucidams no sejas veja atvesinatas sviedru lases. - Nedrikst but izskidusi … Vel paspesu …
        Nu jau tuvu pazistama vieta. Vel tikai mazs gabalins, ko iet,
        Divainas lietas notiek, kad cilvekam augsta temperatura, Domas reizem sapinas, apzina zud, un viss iztelojas neparasta, nedabiska gaisma.
        Gadas ari gluzi otradi. Domas darbojas neparasti asi un skaidri. Atmina uzpeld sen aizmirstas lietas ar visiem sikumiem. Tiesi ta bija noticis ar Bajanovu, kad vins piecelas no gultas.
        Doma, kas tikko bija radusies, skita tik reala un taustama, ka vins aizmirsa savu augsto temperaturu un sapes kaja.
        Vinam likas, ka tudal japarbauda, un vins nolema nekavejoties doties uz lauku. Tiesi nekavejoties! Sapes kaja? Ak, tas tacu nieks …
        Protams, las nebija nekads varondarbs; to, ko Bajanovs darija, vinam dikteja cela dzina - velesanas pec iespejas drizak atnest labumu savai dzimtenei.
        Stasta, ka cilveki ar paaugstinatu temperaturu loti biezi atklajot savas sirds domas. Soreiz slimais atklaja savas sleptakas jutas.
        Driz Bajanovs sava prieksa ieraudzija melno, it ka apdeguso* vietu, kas skaidri bija saskatama starp rudzu rugajiem.
        Inzenieris pielika soli un klibodams pienaca pie melna laukuma. Vins noliecas un, neverodams sapes, saka ciesi skatities..
        Vina uzmanibu saistija neliels akmens lejums, kas bija it ka zeme ierakts. Visapkart akmenim bija melna, apdegusi, skidros dublos parvertusies zeme, kas stipri oda pec deguma.
        - Te tas ir! - Bajanovs cuksteja, parliecies par akmens plaksniti.
        Akmens virsma meness gaisma spideja un vizuloja tukstos sikas dzirkstis. Likas, ka ta apkaisita ar Bertole sali, ka to biezi dara, izgreznojot egliti.
        - Lieliski! - Bajanovs liksmi iesaucas, taustidams ar roku akmeni.
        Tad vins no kabatas izvilka naziti un izmeginaja, cik akmens stiprs. Terauda asmens neko neiespeja padarit slidenajai, cietajai virsmai.
        - Lieliski! - Bajanovs velreiz iesaucas un saka ar nazi sparigi dauzit stiklveidigo virsmu. Inzeniera roka izskila siku, sarkanu dzirkstelu kulisus. - Redz, kadi mums bus celi! Redz, kadi! - Bajanovs vel nevareja norimties, liekdamies arvien zemak un zemak. - Akmens celi bus! Akmens! Muzigi!
        Puta stiprs rudens vejs, savirmodams udeni aukstajas pelkes. Visapkart dobji izskanej.a cirtienu klaudzieni. Notupies celos lauka vidu, inzenieris arvien vel dauzija akmeni.
        Pedigi vins piecelas un gausi vilkas uz instituta pusi.
        Klibodams vins izgaja cauri sargbudai, garam izbrina stavosam sargam un devas uz teritoriju, ko nezin kadel sauca par «setas puses pagalmu». Te bija sakopotas visdazadakas celu masinas, sen izmeginatas, partaisitas un lielako tiesu jau nederigas. Tikai dazas atradas zem nojumes, vairums staveja zem klajas debess, daleji izjauktas un sarusejusas.
        Bajanovs uzmanigi parlukoja mechanismu kapsetu, ko gaisi apspideja meness, un beidzot apstajas pie kadas masivas un sarezgitas masinas.
        Tas bija viens no inzeniera Vitovska pedejiem neveiksmigajiem modeliem. Bajanovs ilgi staigaja apkart masinai, aplukodams to no visam pusem. Briziem vins piegaja tai pavisam klat, pataustija ar rokam sviras, puledamies tas izkustinat.
        Vins nezinaja, ka no blakus esosas dzivojamas ekas loga vinu uzmanigi novero inzenieris Vitovskis.
        Apspriede, kas notika direktora plasaja kabineta, nebija - daudz lauzu. Te bija sanakusi tikai visnepieciesamakie cilveki. Un tapec Vitovskim likas divaini, ka klatesoso vidu bija Bajanovs un Petrovs - inzenieri, kuriem nebija tiesas saskares ar vina masinas izstradasanu.
        - Vladimir Aleksandrovic, ludzu jus! - direktors uzaicinaja.
        Inzenieris Vitovskis parlaida par sanakusajiem savu labsirdigo, starojoso skatienu un saka referatu:
        - Nu jau pagajis gandriz menesis, kops mes pedejo reizi bijam sapulcejusies sakara ar manas masinas buvi. Kas tad isteniba izmainijies pa so laiku? Izmainijies, biedri, pa so laiku loti daudz kas … Bs nepakavesos pie visam grutibam, ar kadam man bija jasaduras. Grutibu ir daudz, un jus tas loti labi snprotat. Tas ir neizmerojami komplicetakas par tam, ar kadam bija jacinas, konstruejot sliezu celu iekartosanas masinu «Uz prieksu». Tur bija pavisam citadi…
        Vladimir Aleksandrovic, vai jus nepastastitu labak par jrnitibaiii, ar kuram sastopaties sodien? - direktors vinu pieklajigi partrauca.
        Piedodiet, ludzu. Man, saprotiet, vienmer ir tieksme salidzina!. Taisnibu sakot, tas jau skaidrs: darbs ar masinu «Uz prieksu» tacu skaitas klasisks. Ja … Tatad nu par grutibam …
        Nekadi nevaru panakt, lai elektrodi vienmerigi un ciesi pie- klautos zemei. Cela segums, ko masina atstaj aiz sevis, sa iemesla del ir nestiprs, porains un vietam visai irdens. Ja, tiesi irdens! Te nesen bija nolikta karteja parbaude. Un es, iedomajieties, atcelu to. Atcelu tapec, ka, uzmanigi apdomajis, nacu pie sledziena
        - elektrodu forma atkal neapmierina! Nav un nav tas… Jakonstrue citi, piegulosaki. Ja… Un es jau ari saku: lidzko-tiksim gala ar siem sikumiem, tudal darbs paskirsies…
        Vitovskis ar bezrupigu un priecigu skatienu velreiz uzlukoja visus klatesosos, it ka sacitu: «Mani milie, cik patikami stradat ar tik jaukiem cilvekiem! Es esmu labs, jus esat labi, un viss apkart ir labs.»
        Tacu sie milie un Vitovskim tik labi pazistamie cilveki soreiz nemaz neizskatijas tik mili. Dazi noversas, sastapdarnies ar Vitovska skatienu. Parejie noraudzijas vina vesi.
        - Jusu referatam, Vladimir Aleksandrovic, diemzel, nepiemita inzeniertechnisks raksturs, - piesardzigi ieteicas direktors. - Mes gaidijam no jums techniskas detalas un sikakus paskaidrojumus, kurus izpetijot varetu sniegt jums vajadzigo palidzibu.
        Vitovska apalaja seja uz bridi pavideja garlaicibas izteiksme, bet pec tam taja atkal atstaroja laipns smaids.
        - Palidzibu! - vins iesaucas, sasitis rokas. - Patikami dzirdet! Bet kadu tad palidzibu, isteni sakot, jus varat sniegt saja gadijuma? Lidzigu masinu konstruesana nevienam nav pieredzes. Pat arzemes, ka jus zinat, to atzina. Kas tad, nenemiet launa, man noradis, ka mainit vienu vai otru detalu? Ludzu! Priecajos! Vai sakara ar to ir kadi priekslikumi?
        - Atlaujiet man, - atskaneja skala balss.
        - Ludzu!
        Bajanovs piecelas un parlaida par klatesosajiem verigu skatienu.
        - Man skiet… - vins iesaka. - Man skiet, ka inzenierim Vitovskim taisniba …
        Vitovska starojosa seja pagriezas pret runataju un izpluda uzvaras smaida.
        - Inzenierim Vitovskim taisniba taja zina, - Bajanovs tur- jpinaja, - ka sadu masinu konstruesana pieredzes nevienam nav.
        r> Meklejumu pasaule «
        Tas tiesa. Un tapec japaplasina darba guta pieredze, jaiesaista saja pasakuma pec iespejas vairak cilveku. . es domaju - tadus cilvekus, kas izstradasanu veletos veikt patstavigi, varbut pat citada cela neka tas, ko uzsacis biedrs Vitovskis.
        - Pareizi! - kads iesaucas.
        Vitovskis, kas lidz sim bija uzmanigi verojis runataju, neizpratne aplukoja klatesosos.
        - Vai jums ir konkreti priekslikumi? - vaicaja direktors Bajanovam.
        - Ir, es varu tos tulit iztirzat.
        - Ludzu!
        - Augsnes cernentacijas metode ar elektrolizes palidzibu, - Bajanovs iesaka, - nav apsaubama. To vairakkart apstiprinajusi izmeginajumi. Cels, ko izvelejies inzenieris Vitovskis, ir pareizs. Ari man liekas, ka, neraugoties uz visam grutibam, kuru celonis ir tas, ka sadu masinu buve nav vel pieredzes, Vitovskis ar so uzdevumu tiks gala… Bet, luk, mes… tas ir, inzenieris Petrovs un es, gribejam ieteikt..
        Bajanovs apklusa un mazliet samulsis paskatijas uz blakus sedoso inzenieri Petrovu, it ka gaididams, lai tas apstiprina vina vardus.
        - Ir vel cits panemiens, ka parverst zemes virskartu cieta, loti izturiga seguma, kas udeni neskist un, protams, laika gaita neizmainas. Mes saja noluka ieteicam izmantot specigus elektriskos ladinus - dzirkstelu kuli, kas zemi apdedzina, un rezultata mali, kas parasti vienmer augsne sastopami, tiks sakepinati un parvertisies par kiegelveida klajumu. Citiem vardiem, sakepinat zemi ar elektriska loka palidzibu …
        - Loti drosmigi… - Vitovskis peksni novilka.
        - Mes ar inzenieri Petrovu uznemamies atri veikt visus nepieciesamos meginajumus,
        - Bajanovs turpinaja. - Mes par so jautajumu jau esam daudz domajusi.. Kapec tad, isteniba parliecinati par Vitovska darba sekmigu nobeigumu, mes vel ieteicam uzsakt darbu, kas gala rezultata dotu to pasu?
        Bajanovs uz bridi apklusa, it ka mekledams vardus, un saka nurcit pa rokam jau ta saburzitu papira gabalu.
        - Vajadziga sacensiba, biedri, - vins beidzot noteica. - Tiesi sacensiba … radosa sacensiba … Tad darbs paskirsies mundrak.
        - Atlaujiet man izteikt dazas piezimes! - Vitovskis iesaucas, versdamies pie direktora. - Radosa sacensiba ir loti apsveicama, par to var tikai priecaties. Ja, tiesi priecaties! Bet, atlaujiet, loti aizkustinoss ir tas apstaklis, ka inzenieris Bajanovs, cik man zinams, tikai vakar piecelies no gultas, atspirgstot, ta sakot, no smagas slimibas, bet jau sodien, ta sakot. . Bet, atlaujiet, vins un Petrovs tacu nav tiesi specialisti lidzigu masinu buve. Vai es pareizi saku? Nu, un tad es domaju. Vinu priekslikums nav jauzskata par kadu absurdu. . Ja, tiesi… Par lidzigu panemienu es kadreiz biju domajis pats.. Bet vel tacu nepieciesams matematisks pamatojums! Un vai tads viniem ir? Tad vel nepieciesams ideju apstiprinat ar meginajumu. Bet vai biedriem roka ir kaut sika zemes drumslina, kas butu sacietejusi no elektrisko dzirksteju iedarbibas? Jo no idejas lidz pirmajiem praktiskajiem rezultatiem, kas dotu kaut vai niecigako ceribu, ir milzigs atstatums, biedri!
        Vitovskis noslaucija no sejas sviedrus un apsedas sava vieta.
        - Biedri Bajanov, turpiniet, - direktors teica.
        - Luk, praktisks pamatojums, jiis visi varat to redzet. - Bajanovs klusi teica, nolikdams uz galda kaut kadu akmentinu. - Eksperimentu izdarijusi pati daba … Sis akmens radies, zibenim iesperot mitra zeme. Ta ir zeme, kas sakepinajusies elektriska ladina ietekme..
        Istaba iestajas klusums. Vairakas rokas vienlaikus sniedzas pec akmens gabalina. To saka aplukot, izmeginat, skrapet, svarstit plauksta.
        - Vai negribat apskatit? - Vitovskim vaicaja kaimins, sniedzot skautnainu gabalinu.
        - Ja.. ja.. Loti interesanti … - Vitovskis nomurminaja.
        Vins panema akmeni un saka to grozit rokas. Daudzi pie
        tam ieveroja, ka vins gandriz nemaz neskatas uz to. Vina skatiens klida apkart un visbiezak apstajas pie pretim sedosa Bajanova.
        - Loti interesanti, - Vitovskis turpinaja. - Visinteresantakais, saprotiet, nav pats akmens.. Ja, patiesam, ne jau pats akmens. Es domaju kaut ko citu… Apbrinojama lieta! Tiesi apbrinojama!.. Varbut jus pastastitu mums sikak, tiesi kados apstaklos jums izdevas noverot zibens sperienu? - vins vaicaja Bajanovam.
        - Nekadu sevisku apstaklu tur nebija, - mazliet samulsis atbildeja Bajanovs. - Mes ar Petrovu negaisa laika gajam pa klaju lauku. Nu, un zibens iespera blakus …
        - Ja, gluzi blakus, - apjucis apliecinaja Petrovs. - Mes galvojam, ka sis gabalins radies tiesi zibens speriena rezultata. Un tas jau ari nav nekas jauns, isteniba tas zinams jau sen! Mes nepiedavajam neko originalu. Jusu prieksa esosais akmens vienkarsi dod, ta sakot, grudienu petijumiem un techniskas domas attistibai saja virziena … - galigi samulsis nobeidza Petrovs.
        - Tatad jus nejausi gadijaties uz lauka, kad zibens iespera jums blakus, - Vitovskis teica, ta seviski uzmanigi uzlukodams inzenieri Bajanovu. - Cik man zinams, jus gandriz samaksajat par to ar savu dzivibu.. Un kas bija pec tam? To pasu nakti…
        - Es nesaprotu jusu jautajumu, - Bajanovs klusi noteica.
        - Aha.. nu ir skaidrs… Man ir viss skaidrs, biedri, - acis noduris, sacija Vitovskis. - Es domaju… - vins ar zinamu piepuli turpinaja, - … es domaju, ka inzeniera Baja- nova un inzeniera Petrova priekslikums ir interesants, pie kam ta vertibu… - Vitovskis apstajas, it ka meklejat vardus. - Ja… ta vertibu nosaka ne tik daudz techniska ideja, cik pats si priekslikuma fakts vai, pareizak, zinama riciba, kas saistita ar so priekslikumu. Ja, tiesi riciba. .
        Neviens nesaprata vina pedeja teikuma jegu. Daudzi domaja, ka nesaprotama runa izriet no atzita specialista satraukuma, kad noticis uzbrukums vina autoritatei.
        No Vitovska sejas it ka vejs bija noputis starojoso smaidu. Vina skatiens kluva izklaidigs. Vins verigi klausijas visu, kas tika runats, reizem izteica piezimes, bet visu to darija gurdi, bez vina raksturiga mundruma un parliecibas.
        - Man skiet, ka Vladimirs Aleksandrovics ir noguris, - partijas komitejas sekretare Koneva pacuksteja direktoram. - Vai neta isisim partraukurau?
        Pec dazam minutem apspriedi sledza.
        V'itovskis gaja majup, dodamies pari instituta pagalmam nevis parasta, steidziga gaita, bet gausi, izklaidigi skatidamies visapkart.
        Vitovski panaca Koneva.
        - Mums laikam pa celam! Vai jus uz maju?
        - Ja, Lidija Miciiailovna. Cik nejauks laiks!
        - Ir jau vels. Oktobris. Cik nu ilgi lidz sniegam! Bet sakiet: ja uzkritis sniegs, vai vares turpinat jusu masinas parbaudi?
        - Loti gruti.. Loti gruti, Lidija Michailovna … Ka gan mes ieildzinajam darbus lidz velam rudenim? Taisni dusmas …
        - Ja, ieildzinajam, protams. Loti zel, ja vajadzes atlikt lidz pavasarim.
        - Ja… ja… - satriekts murminaja Vitovskis.
        - Vladimir Aleksandrovic, - Koneva turpinaja, - bet ja nu jus, ka saka, atceretos vecos laikus? Ka saka, izverstos visa sava speka? Man ir zinami fakti, ka, stradajot pie celu masinas «Uz prieksu», jus esat paradijis pat varonibu. Tas tacu ir tiesa! Man stastija, ka jus naktis neesot gulejis, stradajis atklata lauka stipra lietu … Es negribu teikt, ka to vajadzetu darit patlaban. Bet ja nu jus vienkarsi sanemtos, uzsaktu citu tempu?
        Vitovskis apstajas un verigi paskatijas uz savu cela biedri. Vini jau bija pienakusi pie parades durvim.
        Varonibu, jus sakat? Ja, jums taisniba. Bija dieninas.. briniskigas dieninas… Tagad citi gatavi uz varondarbu… neuzkritosu varondarbu.. Bet es. .
        - Par kuru jus runajat?
        - Vai tad maz mums cilveku, kas gatavi izradit darba varonibu! Vai tad visus iespejams minet! Es acim redzot klustu
        vecs …
        - Beidziet, Vladimir Aleksandrovic! - Koneva turpinaja. - Jums vel talu lidz vecumam! Ko jus! Spara jums papilnam. . Paklausieties, ko es jums teiksu! Redzat so zurnalu? Taja ievietots iss rakstins, ka arzemes uzsakusi buvet masinu, lidzigu jusejai. Nu, varbut ne gluzi tadu, to jau jus pats redzesiet. Bet saprotiet, sirds sap! Vai tiesam vini uzbuves atrak neka mes?
        Vitovskis sarauca pieri, panema roka plano zurnalu zeltitajos vakos un saka to skirstit. Lietus lases krita uz spidiga papira. Vini atvadijas, un Vitovskis leni gaja pa kapnem augsa.
        Te nu beidzot darba kabinets. Plats rakstamgalds, apkrauts ar gramatam un rasejumiem. Erts adas atzveltnes kresls. Pie sienam karajas arvien tas pasas gleznas un fotografijas. Uz vienas uznemts cela masinas «Uz prieksu» montazas beigu bridis.
        Vitovskis pieiet pie stipri palielinatas fotografij as un sak to verigi aplukot.
        Vins redz sev apkart vairakus tuvakos lidzstradniekus. Zem attela kaligrafiska rokraksta rakstits: «Vladimiram Aleksandro- vicam Vitovskim - labai atminai par mums un darbu nobeigsanas slaveno dienu.»
        Talak nak paraksti.

«Par slaveno dienu …» Vitovskim iesaujas prata. «Par dienu, kas atnesa man slavu.. Bet sodiena? Un vai tikai sodiena vien?..»
        Vitovskis apsezas kresla. Vinam uzmacas mokosas domas.
        Ja, ta bija diena, kas atnesa vinam slavu. Bet cik daudz pirms tam pagaja smagu dienu sasprindzinata darba! Cik daudz bija neveiksmju, domu lidojumu un kritienu … Ka vins bija tveris mazako iespeju, kas varetu uzlabot masinu, paatrinat tas pabeigsanu … Un kas iznacis tagad?
        - Tads kauns! … - klusi, gandriz bez skanas cukst Vitovskis.
        Vins atceras, cik gruti vinam agrak nacas aizstavet katru savu soli. Cik daudzas dazadas komisijas parbaudija katru vina jauno priekslikumu! Un 'pedejos gados? Ticeja tacu katram vina vardam.
        Vitovska klistosais skatiens apstajas pie cilas fotografijas, kas ielikta masiva ozola rami: vins un cienijams arzemju zinatnieks, abi blakus.
        Atmina visos sikumos skaidri ataust viesa ierasanas zinatniski petnieciskaja instituta. Vitovskis atceras, ka vins uztraucas pirms ta ierasanas, cik izsmalcinati pieklajigs pret vinu bija sis salkani smaidosais, vargais vecis, cik daudz glaimigu un, ka inzenierim likas, arkartigi aspratigu komplimentu vinam bija janoklausas daudzo instituta darbinieku klatbutne.
        Viesis bija apburis Vitovski.
        - Jus esat neparasti apdavinats inzenieris! O-o! … Pat vairak neka apdavinats, - vecis bija teicis. - Loti zel, ka man nav tiesibu izvaicat jus plasak. Es saprotu, tas var kaitet jusu firmas noslepumam.. Runasim par sikumiem …

«Loti korekts un vienkarss…» bija nodomajis Vitovskis. Bet velesanas palielities ar sasniegumiem, vel vairak parsteigt arzemju viesi urdija inzenieri, un vins ar pulem bija apvaldijis so velesanos.
        Vitovskis raugas pa logu, ko aizmiglojusas sikas lietus lases. Vins atceras to vakaru, kad redzeja Bajanovu ejam pa klajo lauku.
        Tikai nupat, apspriede, vinam kluva skaidrs, ko tas viss bija nozimejis. Bajanovs un Petrovs stipra negaisa bija devusies uzmeklet vietu, kur iesperis zibens. Vini bija gribejusi parliecinaties par zibens iedarbibu uz mitru zemi.
        Tagad Vitovskim par to nebija nekadu saubu. Un pec tam Bajanova gajiens pa lauku nakti…
        Vitovskis skaidri iztelojas, ka, parvaredams sapes, cilveks klibo uz prieksu… Iet, lai uzmekletu to vietu, pie kuras gandriz bija gajis boja.. Drosi vien vins steidzas parbaudit, vai udens neizskidina cieto klajumu, kas radas no zibens speriena.
        Vitovskis to saprot tik skaidri ka neviens. Jo kadreiz tacu vinu pasu bija interesejis jautajums, ka ar elektriskas liesmas palidzibu sacementet augsni. Vins bija interesejies, bet pameta, neizdarijis ne visvienkarsakos meginajumus.

«Pat kaut kadus aprekinus taisiju …» Vitovskis doma.
        Vins strauji atgruz masivo kreslu, izvelk rakstamgalda atvilktni un sak taja drudzaini raknaties.
        Nu ja, ta tas ir! Luk, sis nodzeltejusas papira lapas. Tas ir izraibinatas ar cipariem un sikam atzimem gar malam.
        Nosedies pie galda, vins sak uzmanigi parskatit manuskriptu.
        - Masinu izgatavos vini… - neskanigi cukst Vitovskis.
        Vina pasa vecie aprekini to apliecinaja.

«Pat ziema tada masina stradas,» inzenierim pavid doma. «Speciga elektrisko dzirkstelu plusma, Volta loka liesma, kas spej sadedzinat gandriz visu, sasildis sasaluso zemi un izkauses sniega segu. Kapec gan es pats neizmantoju so principu prakse? Vajadzeja parbaudit ari to, nevis nepartraukti nonemties ar elektrolitisko. .»
        Vitovskis atmetas pret kresla muguru, aizvera acis un iegrima vel dzilakas pardomas.

«Parak bezrupigi un parak mierigi tu esi sacis iztureties pret savu darbu,» atbildeja kada iekseja balss. «Nedrikst stradat bez degsmes, nedrikst.. Luk, cilveks ar augstu temperaturu iziet uz lauka. Slims budams, vins atrod vel sevi speku iet, lai apskatitu vecu, aizmestu masinu. Vinam gribas jo atrak iegut mate- rialu savai nakosajai radosajai iecerei. Bet tu?.. Kaut kadu nieku del atliki izmeginajumu. Atliki ne vienu reizi vien, tapec ka par kaut ko mazliet saubijies. Tu baidijies, ka jauna, neveiksmiga parbaude varetu mest kaut vismazako enu uz tavu agrako slavu.. Bet nevajadzeja baidities, vajadzeja eksperimentet pec iespejas plasak un vairak… Nedrikst, dargais Vladimir Aleksandrovic, sargajot savu slavu, baidities no klumem un neveiksmem. Paluk, arzemes censas aiziet mums prieksa..»
        Vitovska roka sniedzas pec plana zurnala zeltitajos vakos. Leni vins parskir spidigas krita papira lappuses. Beidzot inzenieris nogrimst lasisana.
        Peksni Vitovska acis pieplust asinim. Seja klust zili sarta. Vitovskis elpo smagi, aprauti.
        - Nozagusi. . - vins dobji saka. - Sikumi? … Ak tad ta … Neliesi! … Negeli!..
        Planais zurnals, kas iespiests uz briniskiga krita papira, snakdams aizlido pa gaisu pari istabai. Tas trapa ozola rami ielikto fotografiju, un ta, noravusies no naglas, krit zeme. Dzirdams viegls plistosu stiklu troksnis.
        - Negeli!.. - inzenieris, dusmas tricedams, arvien vel murmina. - Tad tadel tev bija vajadzigi sikumi!.. Nelietis!….
        Neizsakami skaidri vina prieksa atklajas noziegums, ko vins pastradajis, pasam negaidot un neapzinoties.
        Vina raksts, kas bija iespiests biezaja arzemju zurnala, protams, neizpauda nekadus razosanas noslepumus. Turpretim informacija, ko vins nupat bija izlasijis planaja zurnalina, izteica daudz ko. Nieka sikumi, par kuriem ta bija interesejies arzemju viesis, attieciga salidzinajuma un blakus nostatijuma ar vina rakstu izmainija visu ainu… Un vins, inzenieris Vitovskis, bija izplapajis sos sikumus, kas pasi par sevi, protams, neko nenozimeja, bija izplapajis tos vienigi aiz velesanas palielities, szradities vel vairak apdavinats …
        Istaba traka viesuli uzvirpuloja spidiga papira stremeles: inzenieris plucinaja sikas driskas abus arzemju zurnalus, kuros bija vina «arzemju» slava. Saja nodarbiba vins ielika milzigu fizisku piepuli.
        - Ko es esmu izdarijis! … - inzenieris aizelsdamies kraca, ar papedi mididams uz gridas radusos papiru kaudzi. - Te nu ir slava … Tagad es saprotu, kapec nodrukaja
… Saprotu!..
        - Negeli.. negeli. . negeli! … - inzenieris nemitigi atkartoja, kad, nervu drudza kratits, tika noguldits uz divana.
        Arsts slimibas celoni izskaidroja ar dzilu nervu satricinajumu un pieprasija, lai inzenieris paliek gulta.
        Mazaja laboratorijas telpa, kas piekrauta ar elektriskiem meraparatiem, ir klusu. Tikai retumis monotoni ieducas indukcijas spirale, un tad uz lezeno metala kasti, kas pieberta ar zemi, plasa strukla sak birt zilganas elektriskas dzirksteles.
        Pie smilsu kastes stav inzenieris Petrovs. Vins ar vairojamo stiklu uzmanigi apluko sikas mala drupatinas.
        Bet zemes picinas, ar kuram notiek izmeginajums, pagaidam ne ar ko neatskiras 110 parastajam. Tas joprojam ir tadas pasas mikstas un irdenas.
        Petrova roka atkal pasniedzas pie masiva sledza, un atkal dzirdama indukcijas aparata duksana.
        Pie maza galdina sez inzenieris Bajanovs. Vina prieksa kaudze aprakstitu papiru: vins nodarbinats ar aprekiniem.
        Sodien inzenieris Bajanovs pirmo reizi pec slimibas atnacis uz so mazo laboratoriju, ko steiga iekartojis vina draugs Petrovs. Vini abi atnaca surp tudal pec apspriedes pie galvena inzeniera.
        - Cik talu tad vajadzes palielinat jaudu? Vienkarsi nesaprotami, kas notiek! Varbut, gluzi otradi, vajag pamazinat?
        Bajanovs atraujas no saviem papiriem un skatas uz Petrovu.
        - Nezinu, Vana. Man te pagaidam nekas vel nav skaidrs, - vins saka, dzili nopuzdamies. - Pamegini palielinat! Man vel paliek pavisam nedaudz …
        Istaba jutama spirgta ozona smarza, kas neiztrukstosi pavada specigu elektrisko izladesanos. Ozonizeto gaisu ir tikami ieelpot, bet tikai lidz zinamam laikam. Velak rodas reibumam lidziga sajuta.
        - Vai sodien nepietiks? - Petrovs ieminas. - Jau pusvienpadsmit.
        - Ja esi noguris, - Bajanovs atbild, turpinadams rakstit, - atputies, bet man jaapvieno sis divas formulas viena.
        Petrovs nosezas blakus kresla. Bet ne uz ilgu laiku. Pec briza vins pielec kajas un dodas pie elektriskas masinas.
        Alkal atskan duksana. Atkal leka zilganas dzirksteles, soreiz cilada lenki pret zemi.
        Kad dukona mitejas un istaba iestajas dzils klusums, abi draugi peksni ieveroja, ka aiz durvim dzirdami soli.
        - Kas tur ir? - Petrovs uzsauca.
        Atbildes nebija. Soli tudal apklusa.
        - Jabeidz darbs, - Petrovs teica. - Man reibst galva. Rit vajag paprasit, lai ieriko nepieciesamo ventilaciju. Tad ari sedesim cauru nakti, ja bus patika.
        - Tev taisniba, - Bajanovs atbildeja, savakdams uz galda papirus. - Musu darbs nupat tikai sak izversties, mums jataupa* savi speki.
        Pec instituta noteiktas kartibas ikvienas laboratorijas durvis bija jasledz sargam-ugunsdzesejam. Vinam vajadzeja telpu ieprieks apskatit, parliecinaties, vai izslegti visi svirsledzi un vai kaut kur nav atstata kada kvelojosa sildama spirale vai deglis. Durvju atslega vienmer glabajas pie dezuranta.
        Inzenieri mazliet piekopa telpu un, pusbalsi sarunadamies, gaja leja pec dezuranta.
        Tobrid gaiteni atkal noskaneja nedrosi soli. Mazliet grilodamies, pa gaiteni gaja Vitovskis. Vins apstajas laboratorijas durvju prieksa, no kuras draugi tikko bija izgajusi, un nedrosi pieklauveja. Nesanemdams atbildi, Vitovskis uzmanigi pagruda durvis. Tas nedzirdami atveras.
        - Vai te kads ir? - mazliet uztraukdamies, klusi vaicaja inzenieris, aplukodams istabu. - Divaini… Kur tad vini palikusi?
        Vitovskis paspera dazus solus, velreiz uzmanigi apskatija telpu un kaut ka nenoteikti atmeta ar roku. Tad vins apnemigiem soliem piegaja pie rakstamgalda, atvera videjo atvilktni un iebaza tur papira vistokli.
        - Atradis… Rit atradis… - vins noruca, iziedams no istabas. - Ta bus pat labak..
        Bajanova un Pctrova laboratorija darba tempi pieauga atri, Viniem paliga deva pieredzejusus konstruktorus, fizikus, kimikus..
        Mazo indukcijas spirali, kas inzenieriem bija noderejusi pirmajiem meginajumiem, tagad nomainija liels augstsprieguma generators.
        Tas radija varenu dzirkstelu plusmu, kas deva specigu elektrisku liesmu.
        Bet pagaidam rezultati vel neko nesolija. Dazreiz zeme sakep a, bet klajums bija trausls un no inazaka sitiena viegli sadrupa.
        Iesakas mokosas saubu un neveiksmju pilnas dienas.
        Matematiskie aprekini, ko bija devis Bajanovs, meginajuma neapstiprinajas. Vajadzeja bez gala eksperimentet, lai atrastu isto pieeju noslepumam, ka panakt izturigu zemes sakopsanu
        Bija brizi, kad Petrovam likas, ka visa vinu iecereta doma dibinata uz parak nedrosiem pamatiem. Var but, ka akmens, ko vini atrada pec zibens speriena, radies tiem nezinamu fizisku vai kimisku celonu nejausa kombinejuma rezultata! Varbut neizdosies atkartot sos kombinejumus, vai ari tie izradisies tik sarezgiti, ka nebus nekada aprekina lietot tos prakse!
        Nolema pieaicinat paliga specialistu matematiki.
        Driz laboratorija ieradas jauns darbinieks, gara auguma kalsnejs cilveks, matematikis Olsanskis. Vins atri iepazinas ar veicamo darbu un tudal keras pie aprekiniem.
        Darba dienas beigas Olsanskis kartigi salika savus papirus un noglabaja rakstamgalda, pie kura agrak bija stradajis Bajanovs.
        Tas pasas dienas vakara, kad draugi laboratorija palika vieni, Bajanovarn ienaca prata paskatities, ko jaunais darbinieks pa dienu paveicis.
        Inzenieris saka uzmanigi parcilat papirus, kas atradas galda atvilktne. Tie bija steiga izdariti uzmetumi. Reize ar to Bajanovs nolema pilnigi sakartot savas piezimes. Vins saka raknaties pa atvilktni, izceldams no turienes veselas lapas un dazadus sikakus papira gabalus.
        Peksni vina uzmanibu saistija rupigi kaudzite saliktas lapinas, pierakstitas ar cipariem un formulam. Jau pavirsi iepazistoties ar tam, inzenieris bija parsteigts.
        - Panac surp! - vins pasauca savu draugu. - Neko nesaprotu! … Vai nu musu uzaicinatais matematikis ir tiesi genials cilveks, vai ari te ir kaut kadas burvibas. Se paskaties … - Vins pasniedza Petrovam galda atrastos papirus. - Tie tacu ir apbrinojami aprekini! - Bajanovs turpinaja. - Ka vins to tik atri vareja paveikt? …
        Abi draugi saka citigi petit manuskriptu.
        Tas bija iss pamatojums malu apdedzinasanai ar elektrisko ladinu palidzibu.
        - Apbrinojami! - iesaucas Petrovs. - Te tacu ir viss, kas mums vajadzigs! Un pat vairak … Nu paskaties uz so formulu! Vai nu tu saproti? Ja to apvienos ar noverojumiem, ko ieguvam vakar, vai zini, kas iznaks?
        Abi inzenieri priecajas ka berni. Vini bez gala parskirstija papira zuksniti, salidzinaja formulas ar savu meginajumu pie- zimem un nebeidza jusmot.
        Ir gan cilvecinu mums atsutijusi! - Bajanovs nemitejas.
        Kas par spejam! Padoma tikai! Vienas dienas laika izdarit         Ja ~.. patiesi … - Petrovs piekrita. - Bet pec izskata tads lens.
        Vispirms vini izlema tudal, neatliekot darbu uz ritu, parbaudit kadu sikumu, kas izrieteja no jaunajiem matematiskajiern aprekiniem.
        Inzenieri drudzaini keras pie meginajuma sagatavosanas.
        Viniem par laimi viss vajadzigais bija tepat pie rokas, laboratorija.
        Elektrods, no kura dzirksteles lec uz zemi, bija janem nevis plakans, kadu lietoja pirms tam, bet robains. Par tadu elektrodu pilnigi vareja noderet kada laboratorijas merinstrumenta neliela detala.
        Petrovs naigi saka stradat ar uzgriezna atslegu, cenzdamies atdalit nepieciesamo detalu no aparata, kas tiesi izradijas tepat. Pedigi tas vinam izdevas, un robaino paneli vins saka piestiprinat izmeginasanas stendam.
        Ka par spiti detala ilgi nepadevas. Tai nebija vajadziga izcilna, un beigas to nacas piestiprinat, piesienot ar vara stiepli pie izmeginasanas iekartas.
        Pienaca svinigais un reize uztraucosais bridis.
        Vai daudzi saprot to izjutu, kas parnem eksperimentetaju, kad viss sagatavots, lai ieslegtu svirsledzi vai parbiditu iedarbinamo sviru! Cik daudz domu parasti pazib prata saja bridi! Vai meginajums izdosies?. .
        Ne jau katrreiz meginajums ir sekmigs.
        Inzenieru petnieku vidu bija nostiprinajies ticejums: «Tas, kas iznak uzreiz, velak nestradas drosi - bojasies …»
        Varbut si ticejuma pamata ir zinama taisniba. Ja kaut kas izdodas uzreiz, ta var but ari nejausiba! Bet eksperimentetajs, to nezinadams, apmierinas, sak buvet modeli, balstoties uz iegutajiem rezultatiem. Tacu velak, kad modelis uzbuvets, noskaidrojas, ka tam ir dazadi trukumi.
        Meginajumi var but neveiksmigi. Tomer no neveiksmem nav jabaidas. Ar tam jacinas. Ta jau ari ir romantika, ko drosmigi petnieki, jaunu principu atklajeji technika, jaunu masinu buvetaji izbauda sava darba.
        Atskaneja augstsprieguma generatora speciga dukona, un uz ciesi nobliveto zemi kaste gazas» neganta elektriska liesma.
        Pec areja izskata si liesma ne ar ko neatskiras no tas, kas jau ne reizi vien bija apdedzinajusi zemi. Ta bija tikpat zilbinosa uguns, kas saudijas pa valgo virsmu, izplatot visapkart deguma un skurbinosa ozona smaku. Bet ta tas bija tikai no arienes - to vareja saredzet eilveka acs. Isteniba tas bija gluzi citads elektribas ladins, tas veica citadu darbu.
        Kad apklusa generatora dukona un inzenieri pievilka sev klat smilsu kasti, istaba atskaneja gavilu sauciens.
        Zemes virskartu klaja cieta akmens garoza ar tukstosiem ielasmotu siku vizulisu; kas mirgoja elektrisko spuldzu gaisma.
        Bajanovam naca prata meness nakts pec negaisa, kad vins pirmo reizi ieraudzija akmens gabalu, kas bija radies no zibens speriena.
        - Apluko so kartu. . Ta ir ta pati, Vana! Vai tu pec smilsu graudinu zaigojuma vien jau neredzi, ko mes esam panakusi? Panacam! Vai saproti? - Bajanovs liksmi sauca.
        Bet Petrovs nemaz nemeginaja iebilst. Vins pats lieliski saprata, ka izdaritais meginajums izdevies teicami.
        Akmens klajumu iznema no kastes. Tas izradijas pietiekami biezs.
        - Iedomajies tikai! - Petrovs iesaucas, izmerijis akmens kartinas biezumu. - Divdesmit tris milimetri. Un generators stradaja tikai kadas divdesmit sekundes! Vai tad var veleties vel ko labaku!..
        Inzenieri nosedeja cauru nakti, nemitigi atkartodami savu meginajumu.

*
        Viens no pirmajiem uz laboratoriju atnaca jaunais darbinieks matematikis Olsanskis, kas tikai vakar bija sacis darbu.
        Draugi vinu sagaidija ar jusmigiem izsaucieniem.
        - Paldies jums, dargais biedri! Viss ir pilniga kartiba! - Petrovs satraukts teica, ciesi spiezdams ienakusajam roku. - Tas ir apbrinojami! Mes nupat spriedam… Ka jus tik atri varejat paveikt mums vajadzigos matematiskos petijumus?.lus vienkarsi esat genials cilveks! Patiesi!
        Matematikis, neko nesaprazdams, ilgi izbrina noraudzijas uz prieka parnemtajiem inzenieriem un tikai pec briza sanemas pavaicat:
        - Sakiet, - vai tad ar siem aptuvenajiem aprekiniem, ko es paguvu izdarit, jau pietiek? Pie tam tic, liekas, nebija vel gluzi pabeigti, - vins samulsis noteica.
        - Tad nu ir gan «nepabeigti»! - Petrovs uztraucas. - Jus tacu vienkarsi kautrejaties!.. Nu padoma tikai, Misa: biedrs; uzskata, ka vina matematiskie aprekini vel nav pabeigti. Ko? Ka tev tas patik?
        Olsanskis kautri smaidija. Vins nesaprata, kada kaila dazi matematiski uzmetumi ta varejusi palidzet inzenieriem.
        - Piedodiet man… - vins beidzot ieteicas. - Jus parspilejat manu lomu. Es vienkarsi neko vel nepaguvu izdarit.
        - Beidziet, beidziet! - Bajanovs kategoriski teica. - Tagad viss ir skaidrs. Pagaidam tuvakaja laika mums jusu palidziba pat nebus vajadziga. Jus viena diena paveicat to, pie ka cits butu nosedejis veselu menesi. Sodien pat rakstisim direktoram attiecigu zinojumu.
        Arvien vel neko nesaprazdams, bet redzami aprnierinats, matematikis pateicas draugiem par uzmanibu un aizgaja uz savu konstruktoru biroju, no kurienes bija uz laiku piekomandets.

«Apbrinojami, cik maz viniem vajadzeja!» Ojsanskis nodomaja, aizejot no laboratorijas.
        Kad pirmo panakumu raditais skurbums izgaisa, Bajanovs un Pctrovs parliecinajas, ka grutibas, kas kaveja konstruet jauno celu taisamo masinu, vel nav gala. Gluzi citadi rezultati iznaca, kad primitiva, robaina elektroda vieta ielika istu, speciali izgatavotu.
        Atkal ieguta akmens karta nebija pietiekami stipra. Atkal kaut kada sika kluda trauceja sekmigi nobeigt darbu.
        Bija jaizdara daudz jaunu meginajumu, kamer iekarla saka darboties bez klumem. Bija jaizcies jaunas mokas un vilsanas, iekams inzenieri vareja stingri teikt, ka vinu prieksa ir pilnigi pabeigts, praktiski parbaudits princips, pec kura vareja drosi buvet celu taisamo masinu.

*
        Partijas komitejas sekretares Konevas kabineta sez Petrovs mi Bajanovs.
        Vini atnakusi surp, lai ar instituta partijas organizacijas vaditaju apspriestos par jautajumu, kas skar ne tik daudz tech- niku ka biedrisko etiku.
        - Lidija Michailovna! - Pctrovs uzsak sarunu. - Ka jus zinat, musu izmeginasanas darbi sekmigi beigusies. Pie viena mums japateicas jums par visam rupem musu laba

        - Nebija nekadu sevisku rupju. Kapec jus ta domajat? - Koneva atbild, atturigi smaidot.
        - Zinam, zinam! - iejaucas Bajanovs. - Kas pierunaja direktoru nonemt transformatoru no atbildiga iecirkna un nodot to mums? Kas bija parupejies, lai laboratorija viena mirkli ieriko ventilaciju? …
        - Vai tikai tadel atnacat? - Koneva vaica, uu jau stingri skatidamas i nzenieros.
        - Ne, ne tikai tadel, - Petrovs turpina. - Mums radies loti sarezgits, kuteligs stavoklis… Redziet, kas par lielu. Zemes, sakepsana tagad mums izdodas lieliski. Bet ar to tacu vel par maz! Tagad jabuve masina, rati ar elektrostaciju un zemes irdinataju, uz kura bus novietota dzirkstelu ierice. Tikai tada gadijuma darbu vares uzskatit par pabeigtu, kad pa istu zemi lauka apstaklos ies pari tada masina. Bet pagaidam tie visi tikai labo- ratorijas meginajumi.
        - Kas tad jus kave buvet tadus ratus?
        - Neviens nekave, - Bajanovs klusi atteica.
        - Nu, kadel tad saubaties? Saciet drizak!
        - Redziet … - Petrovs turpinaja. - Mes bijam domajusi' par terminiem. Rati nemaz nav tik vienkarsa lieta, tos nevar atri izgatavot - paies menesis vai vairak… Mums ir cits priekslikums … Ja nu parunatu ar inzenieri Vitovski un uzrikotu musu ierici uz vina uzbuvetajiem ratiem? Tie tacu jau parbauditi lauka apstaklos.
        - Ta, ta, biedri… Paskat, no kurienes vejs pus! - dzivi ierunajas Koneva. - Loti interesanti! Ar Vitovski var parunat. Vinam jau ir labak.. Bet vai esat padomajusi, ka gadijuma, ja Vitovskis piekritis, gala rezultata neiznaks tikai jusu konstrukcija vien? Es ceru, jus mani saprotat? Ja jus pasutitu jaunus ratus, tad visa masina butu jusu, Bajanova un Pctrova iecereta uri konstrueta. Bet, ja izlietosiet Vitovska ratus, ka konstrukcijas masina tad ta bus? Vai par to esat domajusi?
        - Esam! - abi inzenieri atbildeja viena balsi.
        - Nu, un ko izlemat?
        - Redziet, ka tas ir … - samulsis iesaka Bajanovs. - Inzenieris Vitovskis daudz stradajis pie celu masinas.. Vajadzetu vinu iesaistit.. Un ari laiks ietaupitos. . Bet, kurs skaitisies masinas konstruktors, tas nav svarigi. .
        - Tatad jus… - Koneva mirkli nogaidija, - jus gatavojaties tiesi tada veida paatrinat masinas nobeigsanu?
        - Slava nav pats galvenais … - Petrovs atbildeja.
        - Lai tikai atrak uzbuvejam ekspluatejamu masinu … - Bajanovs piebilda.
        - Jums vajadzes ar Vitovski parunat, - savilnota teica Koneva. - Es domaju.. Redziet, ka jau zinat, vins vel arvien gul slims. Pedejo reizi es pie vina biju vakar. . Vins tacu ari nav zaudejis ceribas nobeigt savu masinu. Es nu nezinu, vai piekritis… - Koneva piecelas un sniedza pari galdam roku…
        uz redzesanos, biedri, - vina nomierinajusies teica. Slava un popularitate musu zeme nekad nepaiet garam tiem, kas to- pelnijusi.
        Vitovska veselibas stavoklis jo dienas, jo vairak uzlabojas. Vina bala un novargusi seja pamazam atguva agrako ipatnejo svaigumu. Pilniga vienaldziba pret visu apkartni, ko bija radijis smagais nervu satricinajums, pamazam saka pariet. Atkal atdzima agrakais Vitovskis, kustigs, labsirdigs un vienmer smaidigs.
        Tomer apzimejums «agrakais Vitovskis» butu bijis nepareizs… Pedeja laika vina bija noticis krass garigs luzums.
        Jau sen ar arsta atjauju vinu bija sakusi apmeklet ne tikai tuvi pazinas, bet ari gluzi svesi cilveki. Vina laboratorijas darbinieki apspriedas ar vinu par darbu, nesa tam radit jaunos rasejumus un pat atseviskas sikas masinas detalas, kas izgatavotas vina prombutnes laika.
        Vitovskis dzivi interesejas par darbu gaitu. Vins bija pieprasijis sev mazu rasejamo deli un, no gultas neceldamies, meginaja izdarit dazadus schemu uzmetumus.
        Driz vinam radas jauns, loti interesants priekslikums - originala sniega tirisanas ierice, kas lautu nakamajai masinai darbu veikt ari ziema.
        Tas nebija vienkarss sniega tiritajs, kas notira sniegu masinas cela. Tas stradaja mazliet citadi. Specialam specigam silditajam vajadzeja kauset sniegu, vienlaikus sasildot augsnes kartu.
        Vardu sakot, Vitovskis bija darijis visu, lai vina masinas galigo parbaudi nevajadzetu atlikt uz pavasari.
        Darba biedri centas ne ar ko neatgadinat Vitovskim, ka tagad viena laika ar vina masinu Bajanovs un Petrovs buve- citu, neteica vinam ari, ka jaunas masinas izstradasana sekmejas.
        Tomer Vitovskis pats prasija, lai vinam pastasta par pedejiem jaunakiem notikumiem instituta un it ipasi par jauno «inzenieru darbu.
        - Ta.. ta. . Vareni! - vins parasti medza teikt, noklausijies kartejo zinojumu par jauno konstrukciju, kas veidojas, vienlaikus ar vina pasa masinu.
        Darbinieki tad pieklajigi noversas: viniem likas, ka Vitovskis to nesaka no sirds.
        - Vai jus domajat, ka man nav patiesa prieka par vinu panakumiem? - reiz vins parmetot vaicaja. - Jus maldaties.
        Ja, maldaties… Es zinu, ka viniem izdosies uzbuvet masinu, kas stradas labi. Ta bus gluzi laba masina… Un izgudrotaji to pilnigi pelna, vini ir isti entuziasti. Bet par musu masinu jasaka, ka ta ari nebus slikta. Turpmak dzive radis, uz kada zemes pamata vislabak stradas vinu masina un uz kada - museja.
        Pie tam vardu «museja» Vitovskis kaut ka ipasi uzsvera. Darbinieki atcerejas, ka so vardu vins agrak bija lietojis loti reti. Parasti vins teica: «mana» masina.
        Reiz darba biedri pastastija, ka inzenieri Bajanovs un Petrovs ludz atlauju vinu apmeklet.
        Vitovskis lika pateikt, ka vins priecasies, tos redzot, un ludza, lai tie atnak pirmaja izdevigaja bridi.
        To pasu vakaru abi inzenieri sedeja pie slimnieka gultas.
        - Mes atnacam tada liela… - Pctrovs nedrosi iesaka, kad bija beigusas visparejas sarunas un atminas. - Mcs jus loti cienijam, Vladimir Aleksandrovic …
        - Ta, ta! - mozi ieinteresejas Vitovskis. - Esmu jums loti pateicigs …
        - Mes atnacam pie jums ar milzigu lugumu, - Pctrovs turpinaja. - Lai lietu vispar paveicinatu, gribam jums piedavat. . savienot jusu ratus, kuri, ka visiem zinams, darbojas bez klumem, ar tikko pabeigto dzirkstelu iekartu. Tada gadijuma jau pec desmit dienam vares izbraukt uz lauka … Ko jus par to sakat?
        Vitovska seja sastinga nenoteikts smaids.
        - Nu, protams, ja vien tas jums ir pilnigi pa pratam, - Bajanovs piebilda. - Ja jums ir vismazaka nevelesanas… jus saprotat… Labak nevajag, protams!
        Vitovskis arvien vel kluseja. Tad vins leni un uzmanigi saka aplukot rasejuma uzmetumus, kas bija ar sprauditem piesprausti pie sienas blakus gultai. Tas bija skices sniega novaksanas "iericei.
        - Nu, redziet..'. - vins klusi teica, paceldams roku pie sienas. - Tas dos iespeju musu masinai stradat ziemas apstaklos. Bet… - Vitovskis nolaida roku, un ta nevarigi noslideja leja, - vel vajadzes laika… mazliet laika. Samera nedaudz, protams..
        - Tad par musu priekslikumu nav ko domat! - ar uzsvertu jautribu teica Petrovs. - Skaidrs, ka janobeidz jusu masina. Uzskatiet, ka saruna nav notikusi, Vladimir Aleksandrovic!
        - Ne, biedri! - Vitovskis teica, galvu mazliet paceldams. - Vai zinat, ko es jums sacisu? … Es piekritu jusu priekslikumam. Ja, piekritu! Lai masina butu kopeja, musu, ja tas kaut vai par vienu dienu paatrina tas nobeigsanu. Japasteidzas…
        pareizi, Vladimir Aleksandrovic! - atviegloti nopulies, trim Petrovs. - Masinai vispirms jabut musu, padomju razojumam un jasak darboties jo atrak!
        Vakara atlikuso dalu inzenieri pavadija, terzedami par gaidamo parbaudi un dazadiem teehniskiem sikumiem.
        Vai jus pazistat, Vladimir Aleksandrovic, matematiki Olsanski? - Bajanovs starp citu iejautajas. - Tads kalsnejs, ar brillem. .
        - Olsanski? Zinu, labi zinu, - Vitovskis atbildeja. - Loti spejigs un jauks cilveks. Un kas tad ir?
        Vai saprotat, - Bajanovs turpinaja, - vins ne tikai ir spejigs, bet tiesi genials matematikis. Iedomajieties tikai! No rita atnak pie mums darba. Vel pat nebija, ka nakas, iedzilinajies darba butiba, bet pret vakaru - ludzu, atrodam vina galda ma- tematisku pamatojumu! Taisni parsteidzosi! Tiesi septinas lappuses. Nu, un tudal pec tam mums darbs saka veikties. Devis apbrinojamu matematisku pamatojumu!
        - Septinas lappuses, jus sakat? - Vitovskis noteica, ta noslepumaini smaididams. - Pagaidiet, pagaidiet… Un vai vins.. nenoliedz, ka to uzrakstijis?
        Abi draugi brinidamies skatijas uz inzenieri, kas nezin kapec bija satraukts.
        - Protams, ka nenoliedz! - Bajanovs atbildeja. - Kas gan cits bez vina vareja to uzrakstit! Mes iesniedzam zinojumu direktoram. Olsanskis instituta pavele sanema pateicibu. Tagad vins mums kluvis slavenakais matematikis. Un ne tikai pie mums - slava par so apbrinojamo gadijumu izplatijusies talak.
        - Slava … - Vitovskis klusi teica. - Slava … - vins atkartoja, tuksu skatienu raudzidamies kaut kur sanis.
        Kadu bridi Vitovskis nekustejas, vins par kaut ko citigi domaja. Bet tad peksni izpluda jautros, aizrautigos smieklos:
        - Vai biedri!.. Vai, nevaru!.. Jus sakat, slava? Tad ta slava! Ha, ha, ha! Vai, es nevaru..
        - Nu redzi, - Petrovs teica savam draugam, kad vini, iznakusi 110 Vitovska dzivokla, kapa leja. -Vinam nedrikst minet vardu «slava». Vins vel nav gluzi atzirdzis. Vai pamaniji, ka
        vins smejas? Redzams, ka tomer slimigi pardzivo …

*
        Tas pasas dienas vakara abi draugi ieraudzija matematiki Olsanski.
        Strauji atravis vala durvis, matematikis ienaca laboratorija. Vina seja izskatijas barga.
        - Ta ir nekrietniba, biedri! Velns vinu sazina, kas tas ir! Jus mani esat apkaunojusi! - vins bargi teica.
        - Kas jums noticis? - Bajanovs kluva uzmanigs. - Kas jus apkaunojis?
        - Jus esat apkaunojusi! Jus! - Olsanskis turpinaja. - Vai saprotat, kas noticis? Jus izmantojat aprekinus, kas nepieder man. Kapec tad, velns paravis, jus zinojat, ka es tos esmu izdarijis? Kas tie par jokiem?
        Te tikai Bajanovs atcerejas, ka pirms dazam stundam aizsutijis Olsanskim aprekinus, lugdams izmainit dazas formulas.
        - Vai sos aprekinus jus izlietojat? Sos? - Olsanskis turpinaja uztraukties, iznemdams no vakiem pazistamas lapas.
        - Ja, sos, - Bajanovs izbrinijies atbildeja.
        - Bet tas tacu nav mans darbs! Saprotiet: nav mans!
        - Ka darbs tad tas ir? - Petrovs bija neizpratne.
        - Jus gribat zinat? Ludzu… Man sis jautajums nerada nekadas saubas. Ludzu, paskatieties.. paskatieties so atrisinajumu.. Vai tad jus neredzat, ka te ir raksturigs panemiens? LJn seit, paskatieties … - Olsanskis drudzaini skirstija lapas. - Seit tas pats … Kam ir tads panemiens? Nu, protams, jums to gruti noteikt, bet man tas zinams pilnigi neapsaubami: so aprekinu izdarijis inzenieris Vitovskis. . neviens cits, iznemot vinu, ta nestrada.. Vai tagad skaidrs?
        - Ne gluzi… - Petrovs atbildeja. - Vismaz nav skaidrs, ka un kapec sie aprekini atradas musu galda.
        - Tas nu uz mani neattiecas, - bedigi smaididams, atbildeja Olsanskis. - Mani vairak interese, ka reabiliteties. Jus tacu saprotat manu stPvokli! … Pateiciba pavele… Visi uz mani ar pirkstiem rada: luk, slavenais matematikis… Kas par slavu izplatijusies! Bet man ar visu to nav nekada sakara. Man nav ne mazako nopelnu pie jusu sekmem meginajumos. Labi, ka es atteicos no premijas. Kads kauns!.. Iedomajieties tikai!.. Tulit dodos pie inzeniera Vitovska … Es pieradisu, ka sie aprekini ir vina.

*
        Instituta partijas organizacijas sekretares Konevas prieksa sez galvenas parvaldes prieksnieks, inzenieris pusmuza gados, tikko ieradies no centra. Vins ir liksms un satraukts.
        - Nokavejos! Saprotiet, Lidija Michailovna, nokavejos tikai par dazam stundam! Nu vai nav zel? - vins runa, zestikuledams ar rokam.
        Nekas, biedri, vel redzesiet. Sodien bija pirmais meginajums, bet, protams, ne pedejais, - Koneva mierina savu viesi.
        Ta jau ir, ka pirmais! Pirmo nokaveju! - inzenieris joprojam uztraucas. - Nu, pastastiet ar saviem vardiem, Lidija Michailovna! Mani vienkarsi interese salidzinat to, ko stastija direktors, bet tagad stastisiet jus.
        - Ludzu! - Koneva ir ar mieru. - Jasaka, ka bija tiesam aizraujoss skats. Mes visi sapulcejamies tiesi pulksten divpadsmitos diena. Te nu sakas stridi, kas vadis masinu. Bajanovs kategoriski uzstaja, lai vada Vitovskis ka jau vecakais. Vitovskis atteicas, nekada zina! Stivejas un meginaja pierunat viens otru loti ilgi. Viniem radies apbrinojami saskanots kolcktivs! Beidzot Petrovs atmeta ar roku un nosedas pie stures.. Iesledz motoru.. Mrsina sak kusteties.. Un cik briniskigs laiks bija! Tiesi ka svetkos. Gaiss mazliet auksts, patikams, saule spid! Sniegs uz lauka dzirksti… Man patik tads ziemas laiks. Ap sirdi klust tik priecigi …
        - Nu, un masina?
        - Ko nu masina … iet apmeram traktora atruma. Aiz sevis atstaj loti labu celu. Pec izskata mazliet atskiras 110 asfalta. Cita krasa - dzelteniga. . Bet izturigs! Vesera sitieni tam neko nekait. Masina attalinas, bet aiz tas pa sniegota lauka vidu stiepjas lente… Vai saprotat, ko mes visi izjutam?.. Sadi celi tagad saks klaties pa musu zemi pasakaina atruma. Masina aizbrauc pari - un cels gatavs! Sie briniskigie celi driz aizies pat lidz vismazakajam kolchozam. Un cilveki! … Ja jus butu redzejis, ka izgudrotaji priecajas! Ka priecajas visi musu instituta darbinieki! Ta tacu ir uzvara!
        - Cik zel, ka nokaveju!
        - Nekas, pec divam trim dienam izmeginajumu atkartos, - Koneva mierinaja nobedajusos galvenas parvaldes prieksnieku.
        - Tagad es jums, Lidija Michailovna, vel ko pavaicasu, - vins nerimas. - Sakiet, ludzu… Nu, Vitovskis, to es pazistu. Vispar vins pec izskata ir diezgan ieverojams cilveks, var sacit - sava veida vienigais tads… Bet kadi ir tie divi inzenieri - Bajanovs un Petrovs?
        - Pec areja izskata un pec rakstura ipasibam vini ne ar ko sevisku neizcelas. Parasti musu padomju inzenieri izgudrotaji, kadu mums visapkart ir tukstosiem. Vardu sakot - Bajanovs, Vitovskis, Petrovs, Ivanovs … - pasmaidijusi atbildeja Koneva. - Bet, citiem vardiem, - briniskigi cilveki, - vina piebilda un pasmaidija velreiz.
        ZEMES DZILUMOS
        Pirma nodala
        kustigais skelets
        Geologiskas izlukosanas technikas instituta vaditajs galvenais inzenieris Arams Grigorjevics Gevorkjans apstajas un sastinga uz vietas.
        - Nesaprotu … - vins klusi teica. - Kas noticis? Skelets.. Kas tas ir? Ja, skelets..
        Patiesam, cauri nakts tumsai pretejas ekas loga vareja redzet divainu ainu..
        Sis divainais notikums bija sacies pavisam parasta karta. … Darba diena beigusies. Kresla sabieze. Galvenais inzenieris, domas nogrimis, solo pa savu kabinetu. Pa bridim vins pieiet pie atverta loga, ar pilnu kruti ieelpo svaigo gaisu, tad no jauna sak merot istabu no viena kakta uz otru. Rokas sabazis dzili kabatas, no ka vina garais, kalsnais augums skiet mazliet sakumpis, vins bez troksna slid pa gridsegu, supodams galvu s.olu takti.
        - Terauda caurules.. Bet ja nu diametrs ir lielaks, ko tad? Kapec nevaretu lielaku? - dzirdama vina vienmula murminasana.
        Pie tam galvenais inzenieris apstajas un jautajosi skatas istabas dziluma, kur mijkresli iezimejas rakstamgalda tumsais siluets.
        - Parrekinasim, - vins stingri nosaka, atkal uzsakdams solot pa istabu. - Parrekinasim … parrekinasim … Caurules … caurules …
        Galvenais inzenieris apstajas pie rakstamgalda un sak nervozi bungot pa to ar pirkstiem.
        - Ar lidmasinu! Lai atgada ar lidmasinu. Un punkts. Beigas! - vins dobji saka, strauji atraudamies no galda, it ka attalinatos no neredzama oponenta. - Beigas … Nevar but nekadu iebildumu. Beigas …
        Gevorkjanam patik sarunaties pasam ar sevi. Sa cilveka straujais temperaments nenorimst ne bridi. Vienatne palicis, vins joprojam jutas ka daudzu iedomatu sarunu biedru vidu. Galvenais inzenieris domas dispute ar viniem, pierada, prasa tiem padomu un pats ari vinu vieta atbild. Si radisanas procesa savdabiga forma, kas piemit daziem cilvekiem, pie vina izpauzas seviski krasi.
        Tadas iespejas!.. Bet mes? Ko daram mes!.. vins turpina, paatrinadams solus.
        Tad, strauji pagriezies, dodas uz kabineta durvim.
        Plasi atveras masivas durvis. Tas paliek vala - Gevorkjans biezi vien aizmirst tas aizvert, it ka neveledamies aizsprostot celu saviem daudzajiem iedomatajiem sarunu biedriem., Durvis aizver maza auguma meica, sekretare, kas labi zina sava prieksnieka parazas. Kadu bridi vina ieklausas aizejosajos solos, tad leni apsezas pie sava galdina.
        Bet driz gaiteni atkal sadzirdami soli. Tie ir strauji, drosi, bet ne tik steidzigi ka galvenajam inzenierim. Durvis atveras. Uz slieksna paradas zema auguma plecigs cilveks - partijas komitejas sekretars Tetis.
        isteniba vina uzvards ir Chvila, kas ukrainiski nozime «vilnis». Grigorijs Timofejevics Chvila. Bet draudziga iesauka «Tetis», ko stradnieki, vina darba biedri, devusi vinam par cienigo apdomu un labsirdigo izskatu, iesaknojusies jau sen.
        - Labs vakars! - Tetis saka, pakavedamies pie durvim. - Vai ieksa?
        - Labs vakars, Grigorij Timofejevic … Tikko izgaja, - atbild sekretare, pieceldamas no galda.
        - Uz kurieni tad vins?
        - Aizgaja klainot.
        - Aha..
        Izteiciens «aizgaja klainot» labi pazistams abiem: tas nozime, ka inzenieris pardomas staiga pa institutu, ieskatidamies visos kaktinos.
        - Vai uzmeklet vinu?
        - Nav vajadzigs, - Tetis gausi saka. - Ar labu nakti!
        Galvenais inzenieris pa to laiku iet cauri plasai zalei, ko vaji
        apgaismo dezurspuldzites. Vins uzmanigi apluko sarezgitos mechanismus, kas izvietoti uz galdiem un specialiem stendiem. Dazas masinas redzamas tikai ka apveidi, tam iemirdzas tikai atseviskas nikeletas detalas. Galvenais inzenieris pakavejas gandriz pie katras masinas.
        Leni vins iet no vienas masinas pie otras. Vins atgadina karavadoni, kas nakti apskata poziciju izvietojumu un gulosos karavirus. Rit karavadonis visa sava militara vareniba paradisies karaspeka vidu. Bet sodien tumsas aizsega vins klaino, laudamies pardomam un ieceredams planus turpmakam slavenam kaujam.
        Pneimatiskais urbis.. Hidroturbinas urbis … Daudz citu mechanismu, kas izvietoti zale, domati zemes urbsanai, lai 'iespiestos taja pec iespejas dzilak.
        Pie vienas masinas galvenais inzenieris pakavejas seviski ilgi.
        - Korpusu paplasinasim.. Ta … - vins saka, aplukojot masinu no visam pusem. - Nemaz nav slikti …
        Uzgajis otra stava, Gevorkjans iet pa garu gaiteni. Cita pec citas leni tam aizslid garam durvis, kas ved kabinetos un laboratorijas.
        - Cilveki. . Vajadzigi cilveki.. - vins murmina. - Ka strada sie tris? Liekas, nav slikti zeni. Varbut uzdot tiem? Pareizi!
        Institutam veicams jauns, neparasts darbs.
        Tiesi tapec galvenais inzenieris pa naktim klaino, nerazdams sev laiku atputai.
        Visparejos vilcienos jaunas masinas projekts gandriz gatavs vina galva. Tas butu specigs turbourbis, kas spetu ieurbties zeme joti liela dziluma. Bet ne tikai ta vien ir si urbja prieksrociba. Tas bus apgadats ar specialu radiolokacijas iekartu, kas iemonteta urbja galvina. Kopa ar stieni daudzus kilometrus dzili zeme stiepsies vadi, kas savienos radiolokatoru ar virszemi. Tadejadi, atrodoties virszeme, uz ekrana vares noverot pazemes pasaules ainu. Trisdesmit lidz piecdesmit metru radiusa no urbuma, spiezoties cauri zemes slanim, izplatisies radiolokatora vilni. Atstarojoties no geologiskiem slaniem, tie atgriezisies pie lokatora, un uz zemes virspusi pa vadiem skries elektriskie signali, kas te parvertisies uz ekrana redzama attela …
        Konstruktoru biroja, liela, labi apgaismota istaba, galvenais inzenieris leni apstaiga visus galdinus. Pie daziem vins uz bridi noliecas, uzmanigi aplukodams rasejumus. Reizem vins panem roka zimuli un izdara kaut kadas atzimes uz bieza, ar sprauditem piesprausta papira.
        - Kur tad vini sez?… Aha! - vins klusi saka, iedams uz trim galdiniem, kas stav mazliet nomalus no parejiem.
        Vins apsezas pie viena no tiem un sak aplukot papirus.
        - Ko! - zale noskan vina izbrinas pilnais sauciens. - Kapec? Vai cita darba nav?
        Uz papira, kur iesakts rasejums, vins redz divainu attelu, kuram nav nekada sakara ar techniku. Sturi uzzimets nezkads ermigs dzivnieks. Apaksa, zem rasejuma, atkal tas pats dzivnieks ar atnirgtiem zobiem.
        Pie diviem blakus galdiniem vins atkal redz rasejumos tos pasus nesaprotamos dzivnieku attelus. It ka visi tris butu sarunajusies zimet vienu un to pasu. Galvenais inzenieris klust traks aiz dusmam.
        - Nekrietniba! - vins murmina, iziedams no konstruktoru biroja. - Pretigi!

*
        driz galvenais inzenieris, ka jau Tetis bija gaidijis, patiesam ienaca partijas komitejas telpas.
        Nekrietniba! - bija vina pirmais vards. - Ar spelitem musu laudis nonemas darba laika!
        - Piever vispirms durvis, - mierigi noteica Tetis, paceldamies preti savam draugam. - Kas, tu saki, nonemas ar spelitem?
        - Saproti, man trukst cilveku! - turpinaja galvenais inzenieris, staigadams pa istabu. - Luk, sie tris, kas nesen.ieradas prakse… es uz tiem cereju. Bet vini darba laika uz rasejumiem zime nezkadus begemotus.
        - Begemotus? - Tetis brinijas.
        - Ja, begemotus… Uz zoologisko darzu vinus vajadzeja nosutit, nevis pie mums.
        - Un vai labi uzzimeti? - smaidot turpinaja Tetis.
        Gevorkjans uz bridi apstajas, verigi paskatijas uz Teti, paraustija plecus un atkal saka staigat pa istabu.
        Vins saka izklastit Tetim visas grutibas, ar kadam jau sastapies un laikam sastapsies ari turpmak, realizejot jauno projektu. Grutibu bija tik daudz, ka par tam varetu ilgi runat. Bet negaidot pie durvim pieklauveja, un uz slieksna paradijas dezurejosais sargs.
        - Biedri galveno inzenieri, - vins teica, paskieledams uz Teti, - te pa logu redzams, ka kustas skelets… Sestaja laboratorija …
        - Ko? - Gevorkjans brinijas.
        - Strada arpus darba laika, - turpinaja sargs, visa instituta pazistamais vecuks Panfjorics. - Sez tumsa un nonemas ar so pasu skeletu.
        Gevorkjans izgaja no istabas nopakal sargam.
        Vins gaja pa garu un vaji apgaismotu gaiteni. Dobji skaneja atbalss, atkartojot solu svikonu un Panfjorica seksanu. Beidzot pie viena no logiem Panfjorics apstajas.
        Apstajas ari Gevorkjans.
        Iepretim bija redzama blakus korpusa tumsa siena. Ekas lielajos kvadratveidigajos logos sur tur atmirdzeja zvaigznes. Redzams, patlaban leca meness, jo blakus ekas jumts jau vaji mirgoja sudrabota, mazliet rozaina gaisma. Kada no logiem leja skaidri bija saskatams zalgans, fosforescejoss spidums. Melnas, stipri palielinatas enas briziem pavideja loga un atri izzuda.
        Tomer nevis par fosforescejoso spidumu un nevis par enam brinijas galvenais inzenieris. Vinu parsteidza kas cits. Dzilak istaba bija redzams zals, spidoss skelets.
        Mugurkauls, ribu rinda un mazais galvaskauss nemitigi kustejas. It ipasi mugurkauls locijas plasam, pulsejosam kustibam. Galvaskauss turpretim pec vienadiem laika spriziem izdarija vienmulus pagriezienus. Gcvorkjanam likas, ka vins pat redz to atnirdzam zobus.
        - Velna busana! Ejam turp! - vins teica.
        Gandriz skriesus vini noskreja pa kapnem. Bet tuvejas ardurvis izradijas aizslegtas. Vajadzeja atkal kapt augsa, skriet pa gaiteni un velreiz kapt leja pa citam kapnem.
        Tagad viniem vel vajadzeja skersot plaso instituta pagalmu, lai apietu korpusu, no kura tikko bija iznakusi. Nu jau ari klat laboratorijas ieeja. Galvenais inzenieris speji parausta durvju rokturi. Bet durvis nepadodas: tas ir aizslegtas!
        Pec dazam minutem, kad notikuma vieta ieradas instituta apsardzes prieksnieks ar sledzenem un Gevorkjanam beidzot izdevas ieklut aizslegtaja telpa, ta izradijas tuksa.
        Otra nodala «TRIS MUSKETIERI»
        Agra rita pie galvena inzeniera pienemamas istabas durvim apstajas tris cilveki.
        - Vai tu saksi, Jermolaj? - viens no tiem vaicaja.
        - Ne tacu! Ideja pamatos ir tava, - atbildeja otrs parupja basa balsi. - Ka tu doma, Goga? - vins pec briza piebilda.
        - Hm … hm … - Goga noteica, uzmanigi aplukodams griestus.
        - Nu redzi, Sasin! - Jcrmolajs liksmi noduca. - Goga man piekrit. Vajadzes sakt tev.
        Tad visi tris cits aiz cita iegaja pienemama istaba un, cenzdamies netroksnot, sasedas uz divana.

«Pec auguma nosedusies,» uz viniem paskatijies, nodomaja instituta apsardzes prieksnieks, kas gaidija savu kartu.
        Patiesam, visgarakais no draugiem, Aleksandrs Korelins, jauneklis ar zilam, sapnainam acim, sedeja mala. Vidu sedeja Jermolajs Bogdichanovs, platiem pleciem un drukns, ar mazliet nebedigu un bledigu seju. Auguma vismazakais bija Goga Sere- metjevs, loti nopietns un koncentrejies jaunietis. Pat sobrid, aplukodams vienigi griestus, vins darija to neparasti uzmanigi un dzildomigi.
        Visi tris bija masinbuves instituta studenti, nesen ieradusies seit prakse.
        - Nu, ka jums patik pie mums stradat? - sekretare studentiem vaicaja.
        - Nekas, paldies, - Korelins atbildeja. - Esam loti apmierinati. Vienigi …
        Korelins saminstijas, jo no kabineta atskaneja galvena inzeniera balss. Gevorkjans acim redzot ar kadu stridejas un runaja tik skali, tada toni, ka praktikantiem skita, it ka kabineta ipasnieks butu ar kaut ko nemiera.
        Studenti satraukti saskatijas. Bet sekretare sedeja gluzi mierigi, nepieversdama uzmanibu izsaucieniem.
        - Desmit kilometru? Ko?… Blenas… - 110 kabineta skaneja instituta vaditaja spalga balss. - Atgr-r-r-r-iezisies! … Ko?.. Atgr-r-r-r-iezis'ies! …
        - Sakiet, ludzu … - piesardzigi ievaicajas Korelins, uzrunadams sekretari, - sakiet… vai galvenais inzenieris sodien nav laba oma!
        Sekretares seja iegula barga izteiksme, kas reize pauda neizpratni un vieglu neveribu pret jaunajiem apmekletajiem.
        - Kapec nav laba oma? - vina mierigi teica. - Gluzi otradi! Vai nedzirdat, cik vins mundri sarunajas!
        - Dzirdu, - Korelins atzinas. - Tomer..
        Bet tobrid kabineta durvis plasi atveras un uz slieksna iznaca meitene zila darba virsvalka. Studentiem par brinumu meitene laipni smaidija.
        - Luk, - vina lepni teica, sniegdama sekretarei nezkadu papiriti, - Arams Grigorjevics ludza nodot jums, lai jus uzrakstitu paveli. Te ir pateiciba elektroizlukosanas laboratorijai un personigi man.
        - Hm … - Bogdichanovs klusi nocuksteja, paversies pret Korei inu.
        Nakosais galvena inzeniera kabineta, ar zabakiem smagi klaudzinadams, iegaja instituta apsardzes prieksnieks. Masivas, ar melnu vaska dranu apsutas durvis ar troksni aizcirtas aiz vina.
        Driz draugi pamanija, ka sekretare sak izradit acim redzamu nemieru. Vina. saka verigi ieklausities tikko dzirdamajas skanas, kas naca no kabineta. Vinas seja kluva loti nopietna. Beidzot vina piecelas no sava galdina un klusitinam, gandriz uz pirkstgaliem. piegaja pie melnajam durvim.
        Lai ka tris draugi centas nojaust iemeslu, kas satraucis sekretari, tomer nevareja uzminet. Kabineta bija dzirdama klusa un gluzi neskaidra saruna.
        - Tas ir nejauki … - sekretare teica, sezdamas pie sava galda. - Arsti Aramam Grigorjevicam aizliedz parlieku uztraukties, bet sonedel tas jau tresais gadijums, kad vins zaude savaldisanos … Ias tur noticis?
        - Piedodiet… Es jus nesaprotu … - Korelins kautri ieteicas. - Ka jus zinat, ka galvenais inzenieris stipri uztraukts?
        Sekretare atkal apveltija studentus ar skatienu, kura izpaudas neizpratne. Vina velreiz uzmanigi ieklausijas saruna, kas naca no kabineta, britinu pagaidija un tikai tad atbildeja:
        - Jus nepavisam nepazistat Aramu Grigorjevicu. Vai tad nav dzirdams, ka vins kluse? Normala stavokli vins runa skali, kliedz. Bet kas tas? Paklausieties tikai! Cik talu novedusi cilveku!
        Izjutot dzilu cienu pret sadu neparastu sekretares paskaidrojumu, studenti kluseja. Tikai tagad vini pieversa uzmanibu tam, ka no kabineta bija dzirdama vienigi instituta apsardzes prieksnieka balss. Prieksnieks acim redzot par kaut ko taisnojas. Galvena inzeniera balss nebija dzirdama nemaz.
        Peksni kaut kada divaina elsana partrauca iestajusos klusumu. Tas bija Bogdichanovs, kas, sededams vidu starp biedriem, saka grozities un nez kadel steiga kerstit savas zaketes sanu kabatu.
        - Tad ta nelabais!.. Lien ara… Nu, ko tu darisi! - vareja dzirdet vinu apslapeta balsi murminam.
        - Turi vinu, Jermolaj, - Korelins klusi cuksteja.
        - Kas tur noticis? - sekretare painteresejas.
        - Ne jau… nekas… - Korelins apjucis noteica. - Tas tikai tapat.. Bogdichanovam laikam tads paradums. Nepieversiet uzmanibu, vinam tas ta gadas..
        Sekretare ar aizdomam paskatijas uz Bogdicbanovu, kas nu jau sedeja gluzi brivi, un paraustija plecus. Vina atcerejas frazi «turi vinu», un galva tai pazibeja baiga doma, ka Bogdichanovam laikam uznak lekmes.
        - Vai jums biezi ta gadas? - nu jau ar sausmam skatidamas uz Bogdicbanovu, vina vaicaja.
        - Vakar bija, - skumigi noduca Bogdichanovs. - Tagad ari, iebazu roku kabata. . Aizmirstas jau.. Bet sis ka ker!
        - Kas ker? - izbijusies jautaja sekretare, pieceldamas no savas vietas. - Es jus nesaprotu …
        Bet atbilde nesekoja. Kabineta durvis atveras, un pienemamaja istaba ienaca instituta apsardzes prieksnieks. Labu bridi vins raudzijas uz kadu nenosakamu punktu, it ka puledamies kaut ko atcereties, uzmeta studentiem tadu ka aizdomu pilnu skatienu un gausiem soliem devas uz izejas pusi.
        - Iesu meklet vainigos, - vins iedams klusi izmeta.
        Ar ozolkoka imitaciju apdarinataja galvena inzeniera kabineta studenti iegaja tada pasa kartiba ka pienemamaja istaba - cits aiz cita. Pa prieksu gaja garais un slaidais Aleksandrs Korelins, augstu pacelis galvu. Aiz vina, mazliet ligodamies.
        gaja Jermolajs Bogdichanovs. Goga Seremetjevs kustejas leni, skatidamies gnda.
        Sedieties! Kas jums tads steidzams sakams? Es klausos, - atri izrunaja galvenais inzenieris, pieceldamies no galda un spiezdams visiem pec kartas roku.
        Jus nevarat iedomaties, Aram Grigorjevic, kada neparasta liela mes atnacam pie jums! - Korelins teica, sezdamies kresla.
        Loti interesanti. Es klausos, - mierigi teica galvenais inzenieris, atmezdamies pret kresla muguru.

«Klusi runa - tatad nav laba oma,» pazibeja domas Korelinam.
        - Jus, protams, zinat, kada milziga nozime cilveka dzive ir dabai, - Korelins, stipri uzbudinadamies, turpinaja. - Ne… piedodiet, nevis cilveka dzive, tapec ka cilveks ir dala no dabas, bet zinatne un technika.. Nu ja, zinatne un technika! Es jums varu minet tukstosiem piemeru. Nemiet putnus, kas lido bezgaligajos gaisos… Nemiet, beidzot, zivis, kas rotalajas okeana dzelme …
        Korelins sastomijas; vins juta, ka aiz uztraukuma neruna to, kas vajadzigs, bet galvenais inzenieris skatas uz vinu ne visai laipni.
        - Iedomasimies, ka es nemsu putnus un nemsu zivis. Ko talak liksiet ar tiem darit?
        - galvenais inzenieris, izmantodams Korelina pauzi, iesprauda starpa.
        - Anatomet, - Goga Seremetjevs piemetinaja dobja balsi, kas nepielava iebildumus.
        Galvenais inzenieris iepleta acis un pagriezas pret Gogu.
        - Vins jums savu domu neizteica pietiekami skaidri, - Korelins saka uztraukties. - Kaut gan Leonardo da Vinci ari anatomeja balozus..
        - Tu neruna, ko vajag, Sasa, - iejaucas Bogdichanovs.
        - Izskaidro vienkarsak … Baloziem te nav nozimes, Aram Grigorjevic. Mes domajam par kadu citu dzivnieku, kas, ta sakot, ir daudz tuvaks musu interesem..
        - Ko? - galvenais inzenieris vaicaja, pieceldamies no galda.
        - Jus te ieradaties mulkot mani ar savam miklam? Jus domajat, ka es neesmu redzejis begemotus, kas sazimeti jusu rasejumos? Kas tas par balaganu?
        - Bet tie jau nav begemoti, Aram Grigorjevic! Apgalvoju jums, ka tie nav begemoti!
        - Korelins uztraucas. - Tulit jus uzzinasiet… Jermolaj, es tevi ludzu …
        Galvenais inzenieris redzeja, ka Bogdichanovs sak steidzigi taustit savas zaketes sanu kabatu. Tad vins parsteigts iesaucas un nez kadel asi iegruda roku biksu kabata.
        - Paskaidrojiet tacu cilveku valoda, kas noticis! - galvenais inzenieris teica.
        - Aram Grigorjevic! - Korelins turpinaja, arvien vel mulsdams. - Zemes dzilu petijumus var tacu izdarit ar dzivnieku palidzibu … tas ir, piedodiet, ar tiem lidzigu..
        Korelins nedabuja pabeigt savu frazi, jo durvis peksni ar troksni atveras un istaba zigli ienaca pusmuza cilveks ar portfeli.
        - Aram! Vai negaidiji? - vins sauca jau no slieksna.
        Tas bija inzenieris no centra, kas negaidot ieradas instituta kartot steidzamu jautajumu.
        Tudal aiz vina kabineta ienaca Tetis.
        - Beigsim, biedri! - atri noteica galvenais inzenieris, paversies pret studentiem.
        - Patlaban man nav valas ar jums nonemties. Citu reizi naciet ar skaidru formulejumu, ko gribat … Neka nesaprotu! - galvenais inzenieris jautri noteica, kad durvis aiz studentiem aizcirtas. - Nevaru teikt, ka tie butu parak kautrigi puisi, bet, luk, veselas desmit minutes nevareja ar jegu paskaidrot, kapec nakusi.
        - Tu laikam vinus saraji, - par begemotiem? - smaidot piebilda Tetis. - Tad nu vini parbijas.
        - Pie viena, vai zini, ka vini izskaidro begemotu paradisanos rasejumos? - galvenais inzenieris turpinaja. - Vini atnaca ar piedavajumu geologiskai izlukosanai izmantot nezkadus dzivniekus. Velak vajadzes to noskaidrot.
        - Dzivniekus geologiskai izlukosanai? - viesis brinijas.
        - Tagad, kad musu riciba ir tik daudz lielisku aparatu! Piedodiet, bet man nevilus nak prata barons Mincbhauzens. Tas kadreiz ieteica lidot ar zosim..
        - Vispar pie mums instituta pedeja laika notiek divainas paradibas, - turpinaja galvenais inzenieris, pagriezies pret viesi.
        - Vai vari iedomaties: pagajuso nakti, piemeram, es pasa acim redzeju kustigu skeletu. Nu? Ka tev tas patik?
        - Kadu skeletu? Par ko tu runa? … viesis kluva nemierigs.
        - Es atbraucu surp parunat par nopietniem jautajumiem … Pie velna, Aram, es domaju, tev tuvaka laika nepieciesams atvalinajums.
        - Labi, labi, - Gevorkjans smaidot atbildeja. - Paslaik man atvalinajums nav vajadzigs. Bet nedoma, ka skelets man regojas. Tu tacu nezini, par kadu skeletu es runaju. Es ari pats laga nezinu, kas tas bija. Patlaban apsardzes prieksnieks noskaidro so lietu.
        Driz kabineta iestajas normala darba atmosfera. Galvenais inzenieris, staigajot pa istabu un specigi zestikulejot, uzsaka karstas debates ar atbrauceju.
        - Caurules? Ja, tas jums jaatsuta ar lidmasinu… Ka gan citadi! Spried pats … Ko!..
        - bija dzirdama vina skala balss.
        liii/lem galvena inzeniera balss noklusa un to nomainija paskala, bet rama un pratiga Teta valoda. No centra atbraukusais runaja klusi.
        Mums trukst cilveku! - galvenais inzenieris uzbudinajas.
        Patlaban tiks mobilizeti visi… Cilveki! Saprotiet, cilveki mums vajadzigi! Cilveku par maz … Luk, piemeram, sie tris.. Iris musketieri, ka kads tos pie mums nosaucis.. Vai tad es uz viniem varu palauties? Ko jus ieteicat man ar viniem darit?
        - Bet, pagaidi, Aram, ko tu pret viniem pirms laika uzsac cinu! - Tetis aizstaveja. - Puisi ir jauni. Redzams, aizravusies ar kadu jaunu ideju. Vajag noskaidrot. Rit svetdiena, bet pirmdien, iespejams, es pats vinus nemsu prieksa.
        - Es tacu teicu, ka vispar vini nav slikti darbinieki, - galvenais inzenieris turpinaja. - Bet janem vera, ka tiesi vini ir aizravusies ar kadu ideju. Vai tie ir murgi vai ne, to es nezinu. Tomer tas neko nenozime, tagad javeic mums uzdotais uzdevums. - Galvenais inzenieris mitejas staigat pa istabu, apsedas sava vieta. - Urbi var lietot visparastako. Lokacijas iekartu uzmontesim, griezejinstrumenta tuvuma. Jus interese darbibas radiuss? Ludzu … Piecdesmit metru jau var garantet.. Bet tas vel nav viss! Es domaju, ka sasniegsim septindesmit metru. Varat iedomaties! Sezot saja kabineta, mes uz ekrana redzesim visu, kas notiek tris cetru kilometru dziluma. Tagad tacu mes isteniba esam akli… Mes neredzam, kas notiek te, zem mums, pavisam tuvu …
        Inzenieris strauji pavicinaja ar roku un ar raditaja pirkstu paradija uz leju, uz gridu.
        - Patiesam, neredzam, - Tetis apstiprinaja ar noslepumainu pieskanu balsi. - Bet paskatieties!.. - Pie tam vins noradija uz lielo gridsegu, kas bija izklata istabas vidu.
        Galvenais inzenieris un viesis ar izbrinu saka aplukot vietu, ko noradija Tetis. Zem gridsegas norisinajas kaut kas nesaprotams: tas vidu bija izcelies neliels uzkalnins; tas parvietojas uz dazadam pusem, visu laiku mainidams virzienu.
        - Kas tas varetu but? - vaicaja galvenais inzenieris.
        - Es domaju - zurka, - noteikti pazinoja viesis.
        - No kurienes tad mana kabineta var but zurka? - galvenais inzenieris apvainojas.
        - Ne, tas tacu vienkarsi interesanti … Japaskatas.
        To teikdams, vins strauji piecelas, piegaja pie gridsegas un saka to ar kaju velt uz augsu.
        Uz kailas gridas paradijas mazs dzivniecins spidigi melna kazocina.
        Kurmis! - iesaucas Tetis. - ists kurmis! Ka tad tas te.ieradies?
        - Velns vinu zina, ko tas nozime! - galvenais inzenieris draudigi noruca, uzmanigi ar kajas purngalu apgriezot neveiklo dzivnieku uz muguras. - Kas tie par jokiem?… Kur to lai liek?
        - Tikai nemetiet ara, - Tetis aizbildinaja, tuvodamies kurmim. - Paga, paga.. Palauj man aptvert… Nu ja! Loti noderigs dzivnieks. Zinamos gadijumos, protams. Vai zini ko? Es nemsu to lidzi. Bet pagaidam lai pastaigajas. Vins ir nekaitigs dzivnieks, nekodis..
        Galvenais inzenieris driz nosedas pie galda un, galvu rokas atspiedis, iegrima domas, turpinadams noverot kurmi, kas lodaja pa istabu.
        - Aha … a! Saprotu … - vins pec britina turpinaja. - Pareizak, saku saprast. Rasejumos viniem drosi vien bija sazimeti nevis begemoti, bet kurmji. Ta, ta.. To vini sev atnesusi lidzi. Tapec Bogdichanovs kaut ko ilgi mekleja sev pa kabatu! Nejausi izlaidis ara laikam. . To vini atnesa mari paradit. Ta, ta. . Tapec vini tik nesaprotami runaja! Tagad viss skaidrs. Musu cienijamie praktikanti gatavojas ieteikt geologisko izlukosanu veikt ar dresetu kurmju palidzibu. Ka jums tas patik?
        - Es tacu teicu, ka jusu praktikanti grib lidzinaties Minchhauzenam! - nopriecajas viesis, kas lidz sim klusedams bija noskatijies so scenu. - Un pie tam, - vins turpinaja, - eksiste nevis izdomats, bet dzivs piemers. Jus drosi vien esat dzirdejusi, ka kads fizikis dresejis ronus, lai tie izsekotu ienaidnieka zemudenem. Vinam tikai nekas nav iznacis.
        - Iznakt jau neiznaca, - Tetis piemetinaja, - bet, pateicoties sai iedomai, cik man zinams, sis fizikis uzlabojis ierices skanu saklausisanai zem udens - hidrofonus. Vins kopejis rona ausu gliemezi, zinadams, ka tas zem udens loti labi dzird.
        - Tie bija roni, bet ne kurmji, - galvenais inzenieris teica. - Pienemsim, ka mes piesienam kurmim kadu merisanas vai signalierici. Nu, un kada dziluma spej nolaisties kurmis? Piecus metrus? Desmit metrus, ne vairak. Kam tas vajadzigs! Patiesi! Nederiga ideja… Es ieteicu neteret vairak laika blenam. Darisim labak ko pratigaku.
        Kabineta atkal iestajas lietisks noskanojums.
        - Vari apstiprinat, ka teleurbi uzbuvesim laika. Ta ari saki! - galvenais inzenieris dedzigi runaja. - Bet caurules es tomer prasu sutit ar lidmasinu, tudal… Saprotams? Mobilizesim visu! Apturesim pagaidam visus eksperimentalos darbus, bet izgatavosim laika… Tikai cilveki. Kapec nesutat papildinajumu?
        Talak sarunas ievirzijas par naftu.
        Pec aptuvenas geologiskas prognozes taja apvidu, kur atradas instituts, pie vienas no Kaukaza priekskalnem bija
        iespejamas naftas atradnes. Tacu lidz sim laikam nafta vel nebija atrasta. Kaut gan instituta izstradatas masinas ar lieliem panakumiem parbaudija prakse tuvejas Kaukaza naftas atradnes, tomer vadibai un visiem darbiniekiem gribejas pasiem redzet mii vii pulu rezultatus. Instituts konstrueja masinas ne tikai naftas meklesanai un ekspluatacijai. Merki bija daudz plasaki. Te projekteja masinas ari rudu atradnu sameklesanai un oglu un katija salu uziesanai. Novietot zinatniski petniecisku institulu lada vieta, kur reize atrastos visdazadakas atradnes, bija neiedomajami un ari nevajadzigi. Tomer saja gadijuma, ja atrastu naftu, savu masinu pirmo praktisko parbaudi instituta darbinieki varetu veikt pasi.
        - Teleurbis mums palidzes noklut lidz naftai, - Tetis teica. - Ta bus pirma praktiska parbaude. Ja tikai…
        Tetis nepaguva pabeigt teikumu, kad kabineta atri iesoloja instituta apsardzes prieksnieks. Vins piegaja pie galvena inzeniera un kaut ko pacuksteja tam ausi.
        Galvenais inzenieris sadruma ka nakts.
        - Tas ir nekrietni… - vins leni noteica, skatidamies kaut kur sanus.
        Tresa nodala KURMIS
        Kaut gan bija svetdiena, tris draugi pamodas agrak neka parasti.
        - Pietiek gulsnat! Mostieties! - Bogdichanovs ieaurojas, strauji izlekdams no gultas.
        Vins pieleca pie gultas, kura guleja Korelins, un saka vinu purinat. Tads pats liktenis uzbruka ari Gogam Seremetjevam, kas vieglitem kraca.
        Istaba, ko labi apgaismoja gaisa pavasara saule, atskaneja no salda miega iztraucetu cilveku nurdesana un noputas. Tad, vala veroties, nociksteja logs, un pa to iepluda daudzbalsigs ielas troksnis.
        - Tu tomer esi briesmigs tula, Sasa, - noteica Bogdichanovs, vilkdams kajas bikses. - Zivis dzelme.. Putni gaisos … Leonardo da Vinci … - vins turpinaja, atdarinot Korelina dziedoso balsi. - Vajadzeja runat vienkarsi! Ta un ta, zemes dzilumu petisanai mes piedavajam..
        - Tu jau ari esi labs, - Korelins atcirta, miegaini staipidamies. - Galveno inzenieri esi apvainojis. Kurmi esi palaidis. Ka tu doma, Goga, kurs no mums vairak vainigs?
        - hm … hm … - Goga atbildeja, pa paradumam verigi skatidamies griestos. - Abi …
        - Vai tiesam… - Korelins turpinaja, izdaridams gimnas- tisku kustibu, - vai tiesam man nevajadzeja sakt ar dabas un technikas izskaidrosanu ka kaut ko harmoniski veselu, vai nevajadzeja galvenajam inzenierim likt nojaust musu priekslikuma augsto likumsakaribu … Tas bija mans nodoms, - vins nobeidza, pietupdamies un izelpodams.
        - Es gan butu sacis citadi, - Bogdichanovs nerimas. - Es butu teicis: «Te jums, biedri galvenais inzenieri, kurmis. Neizskatigs dzivnieks. Un tomer pieversiet uzmanibu vina mulkigajai tieksmei dzivot zem zemes. Kas no ta izriet? …»
        - Tev pasam ir «mulkiga tieksme»… Kas tad ta runa! - Korelins atcirta, «izliekot uz prieksu» labo kaju. - Tev trukst ne tikai makslinieciskas izteles, bet tu neproti ari pareizi izteikt savas domas..
        Vardu «makslinieciskas» Korelins izrunaja ar ipasu uzsvaru.
        Pec pirma acu uzmetiena bija gruti izskaidrot, kas sos tris studentus saistija. Raksturi viniem bija loti dazadi. Aleksandrs Korelins, jusmigi, romantiski noskanots jauneklis, mileja dabu un dievinaja dzeju. Tiesa, tas gan netrauceja vinu piekerties ari zinatnei un technikai. Bet techniku vins ari mileja kaut ka pa savai gaumei, ari romantiski. Vins vareja priecaties par masinu vai sarezgitu konstrukciju, priecaties par matematisku atrisinajumu ka par cilveka domas dailu izpaudumu. Ja - pat pec izskata nejauka masina vins saredzeja makslu.
        Bogdichanovs bija kaisligs technikas pieludzejs bez jebkada prieksstata, ka ta butu maksla. Vinam patika tikai tada masina, kas labi stradaja. Matematisks atrisinajums vinam patika tikai tada gadijuma, ja tas palidzeja uzlabot kadus mechanismus. Vina milaka nodarbosanas bija kaut ko pasam buvet. Par dzejoliem un dabu vins nemaz neinteresejas.
        Pilnigs pretstats abiem bija Goga Seremetjevs. Vairak par visu pasaule vins mileja matematiku. Par Gogu medza teikt, ka masinas un visu techniku vins uzlukojot galvenokart ka kadu ieganstu formulu konstruesanai. Goga bija loti nerunigs cilveks. Bet vajadzeja vinu redzet, kad saruna tika skarta matematika: vins parvertas un, parejot uz formulu valodu, kluva dailrunigs.
        Gruti pateikt, ka so triju pec rakstura tik dazado jauniesu starpa nodibinajas draudziba, kas bija sakusies jau pirmaja kursa. Skaidrs bija tikai viens: katrs
110 tiem saskatija otra kadu ipatnibu, kuras tam pasam truka. Korelina plasais veriens, Bogichanova prakticisms un Gogas matematiskas spejas, kopa apvienotas, bija varens speks. Driz tam radas pielietojums.
        Viss bija sacies ar to, ka tris draugi uz lauka blakus insti-
        tutam sastapa skolnieku barinu no vietejas arodskolas. Zeni troksnaini nesa kaut kadu tuvuma nokertu dzivnieku.
        - Ko jus tur stiepjat? - Korelins painteresejas.
        - Kurmi, - atbildeja mazais arodskolnieks Petja, kas tureja dzivnieku rokas.
        - Tad ta drankis! - Bogdichanovs piezimeja, aplukodams zverinu.
        - Pagaidiet! - iesaucas Korelins. - Biedri! Biedri! Bet ta tacu ir ideja! Paskatieties uz so putnu gaisa, - vins turpinaja, radidams uz debesim. - Ko tas jums atgadina? Ko?
        - Vanagu! - stingri teica Bogdichanovs.
        - Ne tacu, Kola, ne to! Visbriniskigaka ideja!. . Lieliska ideja!. . Nu paklausieties tikai!
        Korelins saka runat, stipri platidamies ar rokam, augstu pacelis galvu, veja planditiem matiem.
        No malas raugoties, vareja likties, ka vins deklame.
        Tad visi tris metas pakal arodskolniekiem.
        Zeni kurmi atdeva vilcinadamies. Tikai parliecinajusies, ka kurmim netaisas novilkt adu, vini atdeva to studentiem.
        Vakar draugiem uzbruka divkarsa neveiksme. Vispirms notika klumiga pirma izskaidrosanas ar galveno inzenieri. Tad pazuda kurmis, kas bija palicis galvena inzeniera kabineta.
        - Jasadabu cits, - ieteica Korelins.
        - Varbut iztiksim, Sasa? Galvenajam inzenierim var tapat visu izskaidrot, - ne gluzi parliecinati ieminejas Bogdichanovs.
        - Ne, ne, ko tu! - Korelins sasuta. - Vai ta var!
        Goga ar galvas majienu un nenoteiktu niksanu atbalstija Koreiinu.
        Tulit pec brokastim, pirms dosanas uz lauku, draugi nolema aiziet pec arodskolnieka Petjas, 110 kura rokam vini bija sanemusi kurmi. Zens, interesedamies par kurmja likteni, vairakas reizes bija iegriezies pie studentiem.
        Driz draugus vareja redzet kada no instituta maza ciemata ielinam, ko apspideja gaisa pavasara saule.
        - Mums jasatiek Petja, - Korelins teica, kad pec isas klauvesanas atveras maza vienstava namina durvis.
        - Varbut ienaksiet? Ludzu, - sarosijas saimnieks, laizdams viesus pa prieksu.
        Tas bija mums jau pazistamais vecuks Panfjorics, Petjas. vectetins.
        - Aizbega no mums tavs kurmis, Petja! - Korelins teica-, ieraudzidams zenu, kas pie galda kartigi brokastoja. - Vai tu: nenokertu mums citu?
        - Piedodiet, - iejaucas Panfjorics. - Kam jums kurmji? Es„piemeram, esmu vecs mednieks, mani tas stipri interese.
        - Nekadi nevaram bez kurmjiem, - basa balsi noteica Bogdichanovs. - Gribam likt tiem kalpot zinatnei.
        - Paskat vien! - brinijas Panfjorics. - Tatad graizisiet?
        - Kadel graizit! - Bogdichanovs turpinaja. - Agrak, protams, petijot dzivnieka organismu, vajadzeja to graizit. Tagad zinatnes riciba ir citi, daudz pilnigaki lidzekli.
        - Ak tad ta. . - vardus stiepdams, noteica Panfjorics, knibinadams bardinu un mezdams neuzticibas pilnus skatienus uz studentiem.
        Petja, teju neizdzeris, pietrukas kajas un izdrazas no istabas.
        - Pasauksu biedrus! - vins skrienot izsaucas, nozuzdams aiz durvim.
        - Ta. . ta.. - Panfjorics turpinaja, ar zestu uzaicinadams viesus sesties. - Tagad jau prato daudz, un, skaties vien, no ta patiesam nak visiem labums. Dazreiz dara tadas lietas, ka nevar ne saprast, kam tas der. Nu, piemeram, aizvakar. . Ejam tatad nakti ar galveno inzenieri Gevorkjanu pa gaiteni. Liekas, ka butu viss kartiba. Bet, tikko uzmetu acis logam, - vai manu dienin, caur stiklu regojas skelets!. . Varbut esat dzirdejusi par so joku? Es pirmais visu to atklaju … Un saku biedram Gcvorkjanam: «Skatieties, ludzu! Patlaban,» es saku, «nav darba laiks. Sai laboratorijai sobrid vajadzetu but tuksai.» Bet biedrs Gevorkjans spiez man roku un saka: «Paldies tev, Panfjoric, ka;
        pamaniji. To noklajas nekadiem skeletiem but. Ne jau tadcl ta laboratorija.. Nekrietniba!»
        Ja Panfjorics butu bijis uzmanigaks verotajs, vins drosi vien but ii pamanijis, cik nemierigi viesi noklausas vina stastu.
        lai ko vel teica galvenais inzenieris? - uzmanigi iejau- lajas Korelins.
        Ko nu teica! - Panfjorics turpinaja. - «Nepielauju domu, ka tas butu vienkarsi huliganisms. Ejam, Panfjoric,» vins saka, «janoskaidro!» Piegajam tatad pie laboratorijas, kura tas viss notiek, bet ta jau aizslegta..
        Durvis atveras, un istaba ienaca vairaki arodskolnieki aizelsusies un smaidot. Vini bija atstiepusi lidzi lapstas un kaut ko lidzigu zvejas rikiem.
        - Zeni! - Korelins vinus uzrunaja. - Mums zinatniskiem eksperimentiem atkal vajadzigs kurmis. Vai esat ar mieru velreiz nokert so dzivnieku?
        - Esam! - arodskolnieki viena balsi atbildeja.
        - Bet ko ar vinu darisiet? Vai nepaskaidrosiet? Citadi nav interesanti palidzet, - atskaneja sika balstina.
        - Tas, zeni, ir noslepums, - Bogdichanovs cienigi atbildeja.
        - Uzskatiet, aptuveni runajot, ka mes gribam to pielagot apakszemes bagatibu izlukosanai.
        - Bet vai velak paradisiet? - jautaja cita balss.
        - Katra zina, zeni! - Korelins apgalvoja. - Ejam! Dodamies uzbrukuma!
        Tuksa lauka gabals, kur, pec zenu iegalvojuma, vienmer varot nokert kurmi, atradas netalu no ciemata. Studenti un zenu barins, nogriezusies no asfaltetas sosejas, atri sasniedza to.
        Saja samera isaja cela arodskolnieki jau paguva pa istam iedraudzeties ar saviem cela biedriem. Viniem loti iepatikas Korelins, kas ejot tiem kaveja laiku, stastidams par zinatni un deklamedams. Vini iemileja ari Bogdicbanovu, kas visu laiku dzina jokus. Vienigi Goga Seremetjevs ar savu nerunibu atbaidija zenus. Vins gan centas uzjautrinat tos tadejadi, ka uzaicinaja izrekinat nelielu algebrisku uzdevumu, bet sie pulini nesekmejas. Uzdevums izradijas parak sarezgits.
        Pirmais kurmja alu pamanija Petja.
        - Tiesam, kurmis! - vins sauca.
        Visi apstajas pie nelielas alas smiltis, pie kuras atradas maza kaudzite izzuvusas zemes.
        - Liekas, nav talu aizgajis, - kads no zeniem ieminejas,
        - maz zemes izvacis arpuse.
        - Esi gan tu divains! - Petja uztraucas. - Tulin redzams, ka neko nesaproti. Arpuse smilsu vienmer paliek vienads daudzums, kaut vai vins butu aizgajis tukstos metru talu.
        Bet kur vins liek smiltis? - zens nerimas. - Vai tad ed?
        Petja nodura galvu un pagriezas pret Korelinu, it ka meklejot pie ta atbalstu.
        - Nekivej ieties, zeni! Tulit es jums visu izskaidrosu, - Korelins jautri teica, pietupdamies alas prieksa. - Ka jums no dabaszinatnem zinams..
        - Nu, kapec tu tulit sac ar «dabaszinatnem»! - Bogdichanovs vinu partrauca. - Vienmer tu ta. Ari pie galvena inzeniera tadel kritam kauna. Runa vienkarsak! Kurmis izspiez zemi, un cauri! Vai saprotat, puikas? Sakuma grauz to ar zobiem, uzirdina, sasmalcina pulveri un tad ar ketnam atspiez uz abam pusem. Tapat ka kad nuju iebaz mikla zeme. Ari tacu bus caurums. Bet virspuse kurmim zemi nav ko mest, ja nu vel sakuma mazliet, kad uzsak stradat.
        - Kurmis ap savu alu palielina zemes blivuma koeficientu, - Goga sacija arodskolniekiem.
        Zeni saka rakt, skindinadami lapstas un jautri calodami. Tulit ari pie citam, blakus ejam nolika sargus gadijumam, ja dzivnieks paraditos tur.
        - Tevoc! Bet ka tad jus kurmjus pielagosiet izlukosanai? - viens no skolniekiem vaicaja Korclinam.
        - Velak, zeni, uzzinasiet, - tas smaidot atbildeja. - Paklausieties, es jums labak pastastisu par kurmju dzivi. Varbut jus jau pasi uzminesiet.
        Korelins apsedas uz augsta cina un saka runat skali, lai visi varetu dzirdet:
        - Vai jus interese, no ka kurmis partiek? Ludzu, es jums izstastisu. Galvenokart - no lietus tarpiem. Ka vins apaks zemes redz, kur atrodas tarpi? Vinam tie nemaz nav jaredz. Vins tos saoz. Vinam ir loti smalka oza! Iedomajieties tikai: vairakus metrus apaks zemes vins jut tarpu smaku! Un tad vins sak taisit savu pazemes eju. Vispar darbs vinam loti smags. Cik daudz pulu japatere, lai kustetos apaks zemes! Varu jums pateikt, ka kurmim diennakti jaaped tik daudz tarpu, cik pats sver. . Lai sadabutu sev baribu, vinam dazkart jataisa ejas lidz simt metru talu no sava pazemes majokla.
        - Bet es zinu, ka jus pielagosiet kurmi izlukosanai! - Korelinu partrauca viens no zeniem. - Ta, ka suni kara mekle minas pec smakas. Ja jus sakat, ka kurmim loti labi attistita oza, tad tas ta.bus.
        - Nejaucies pa vidu! Velak varesi minet, - atbildeja Korelins. - Klausies talak! Vai tu zini, ka kurmji kaujas?
        - Skrapejas ar ketnam, - parliecinati piezimeja tas pats zens.
        - Skrapejas gan un pat koz viens otram, bet kur tas viss notiek? - Korelins turpinaja. - Nu, iedomajieties tikai, apaks zemes! Iedomasimies, ka divi kurmji nodomajusi izkauties. Un mi abi sak apaks zemes izgrauzt apalu telpu, ta sakot, ringu. Kad nobeidz darbu, mazliet atpusas un sak kauties! Nu! Ko jus sakat?
        Vai domajat, ka kurmis ziemu gul tapat ka dazi eili dzivnieki? Neka tamlidziga - negul! Medi tarpus, kas dzili ierakusies zeme. Tiesa, medit vinam jau ir grutak. Bet kurmis ir viltigs. Vins sev drosibas pec, teiksim, ja bus maz tarpu, ierikos konservu fabriku. Vasara nokertos tarpus, kas paliek pari, vins ar kepam saspaida apalas lodites un glaba visu ziemu… Ka redzat, zeni, kurmim gandriz visa dzive paiet apaks zemes.
        Saule jau bija pakapusies augstu, un gaiss kluva tveicigs. Vairaki zeni nometa drebes un palika vienas peldbiksites. Vinu piemeram sekoja ari Korelins.
        Tomer, kaut gan jau treso reizi zeni keras pie raksanas, kurmi neizdevas uziet. Ar sausu zali izklatas kurmja pazemes mitnes izradijas tuksas. Vai nu vins bija paguvis ieiet kada no savam neskaitamajam apakszemes ejam, kas bija liklocu sabuvetas visapkart, vai ari berniem trapijas tuksi majokli. Beidzot viniem acim redzami apnika si nodarbosanas un vini pagura.
        Studenti keras pasi pie raksanas, bet ari tiem nesekmejas.
        Nogurusi un neapmierinati draugi ap pusdienas laiku devas majup. Ari zeni bija nemiera. Vini patiesam bija gribejusi palidzet, kaut gan isti nesaprata, kadel kurmis vajadzigs.
        Vakara, kad jau bija laiks iedegt uguni, studenti sedeja sava istaba un apspriedas.
        - Neizdeviga laika mes nakam ar savu priekslikumu, - teica Bogdichanovs, atlaidies gulta.
        - Ja, ta ir, - Korelins piekrita. - Patlaban instituts pieliks visus spekus, lai steidzosi veiktu televizijas urbju konstrukciju. Ek, sasodits … vai tiesam vajadzes nogaidit?
        Kad satumsa pavisam, pie durvim pieklauveja. Bija atnacis Petja ar biedriem.
        Vini pastastija, ka nav sekmejusies ari velreizeja kurmja meklesana.
        Driz atkal kads pieklauveja, soreiz stipri un drosi.
        - Vai jus te vistinas ejat? - vaicaja kada zema balss. - Ehe, te tacu, izradas, vesela sanaksme!
        , Visi pec balss pazina Teti.
        Vins nebija viens. Reize ar vinu istaba ienaca vel kads.
        - Varat nedegt uguni, ja nu jums patik sedet tumsa, - Tetis turpinaja. - Ta ir pat omuligak… Nu, biedri izgudrotaji un dabas petnieki, - vins uzsaka, ertak ierikodamies kresla, ko bija pasniedzis Korelins, - ka jums veicas? Vai daudz kurmju sakerat?
        - Sodien nevienu nenokeram, - serigi teica kads no zeniem. - Gruti tos nokert… Nu, varbut rit, pec macibam…
        - Ja-a. . - Tetis noteica. - Grutibas medz but visur. Bez tam neviens darbs nav domajams.. Bet cik kurmju jums vajadzigs? Vai, pareizak sakot, pastastiet vispirms, ko esat nodomajusi ar tiem darit!
        - Grigorij Timofejevic! - uztraukts ierunajas Korelins. - Mes jautajumu apskatam no dabaszinatnu viedokla… Musu priekslikums saistits ar zoologiju … un no iespeju viedokla..
        Vins samulsa un apravas. Sis valodigais jauneklis parasti apmulsa, kad bija jasak izskirosais paskaidrojums.
        - Gluzi skaidri jus neizsakaties, bet kaut ko es jau saprotu, - Tetis teica. - Cik tad kurmju jums vajadzes sakumam?
        - Grigorij Timofejevic! - iejaucas Bogdichanovs. - Kad Korelins runa ar prieksniecibu, vins loti uztraucas un neka pratiga nevar paskaidrot. Bet citadi vins runa loti labi.
        - Kas tad es jums par prieksniecibu, biedri! - Tetis paklusu teica. - Uzskatiet mani ari par dabas un… visadu jaunu izdomu cienitaju. Ko jus domajat darit ar kurmjiem?
        Korelins pieleca kajas un saka dedzigi stastit. Soreiz vins runaja tekosi un sakarigi. Runaja loti parliecinati un viegli izklastija savas domas. Arodskolnieki klausijas vina uzmanigi. To nu vini nebija gaidijusi. Nebija gaidijis ari Tetis. Te tika izklastita nevis naiva un nevariga fantazija, bet pilnigi nobriedusi techniska iespeja.
        - Ka tev tas patik? - Tetis vaicaja savam biedram.
        - Vareni! - tas teica. - Ko tad jus agrak klusejat? Esat gan divaini cilveki!
        Pec balss vareja pazit instituta komjaunatnes sekretaru Semjonovu.
        - Butu labi pie galvena inzeniera aiziet kopigi! - Korelins uzaicinaja.
        - Pagaidiet, pagaidiet!.. - Tetis teica. - Jus sakat, aiziet ar so priekslikumu pie galvena inzeniera …. Ta.. Vienu mirkliti …
        Tetis padomaja un tad visiem negaidot noteikti pateica:
        - Neiznaks! Nekas neiznaks. . Patlaban ar tadam lietam pie galvena inzeniera nevar iet. Jus zinat, ka instituts parslogots ar steidzamu uzdevumu. Ta.. Bet ari sis darbs jasak nekavejoties. Tad nu padomajiet…
        - Biedri Teti, vai tad musu priekslikumam nav nozime vispareja valsts meroga?
        - Vai tad es iebilstu? - rami teica Tetis.
        Nocirksteja serkocins, un Tetes seja atspideja drebosaja gaisma; vins aizkupinaja pipi.
        - Biedri Semjonov, - atkal bija dzirdama vina balss, - kadi tev butu priekslikumi?
        - Atlaujiet man pateikt, - klatesosos uzrunaju Petja, kns lidz sim klusi bija sedejis sturi.
        - Klaj vala! Interesanti! - Semjonovs teica.
        Mes te dzirdejam, ka sakuma jaizgatavo mazs modelis, ta sakot, parbaudei… Nu tad mes, arodskolas audzekni, uzno mamies to izdarit. Apsolamies visas detalas izgatavot precizi.
        - Nu, tas tacu ir lieliski! - iesaucas Semjonovs. - Apbrinojama iniciativa! Komjauniesi naks paliga, ja netiksiet gala. Ko domajat, Grigorij Timofejevic?
        - Pareizi. To jau es gaidiju. Modelis tacu patiesam jauzbuve mazs. Zeni noteikti tiks gala. Bet, kad paradisies pirmie rezultati, tad, es domaju, viss instituts parslegsies saja darba. Ap to laiku drosi vien teleurbis bus jau pabeigts.. Vai jums vajadzigi paliga konstruktori vai aprekinataji?
        - Aprekinatajs?.. Hm … bet es? - noruca Goga.
        - Viss sakrit lieliski! - Tetis turpinaja. - Man tikai butu mazs lugums. Ka jau teicu, galvenais inzenieris saja Meta nav jatrauce. Darisim pagaidam visu klusiba. . Tu, biedri Semjonov, vienojies par visu ar arodskolas prieksnieku.. Vai dzirdat, zeni? Turiet meli aiz zobiem! - Tetis nobeidza, paversdamies pret skolniekiem.
        - Vel Vasju pieaicinasim, - klusi sacukstejas zeni. - Vinam ir stiprs uzsitiens … Ja bus kas jakniede, vins ta zvels, ka saturies!
        - Vasju nevajag, - ieteicas kada cita balss, - izplapas…
        Pustumsa neviens nevareja redzet, ka Tetis atraisija mazu
        kuliti un kaut ko iznema.
        - Kas te jums loda gar kajam? - vins peksni nopietni vaicaja. - Vai zurkas?..
        Tudal uzdedza gaismu.
        Izbrinijusies studenti ieraudzija savu kurmi, kas tekaja pa gridu.
        Ceturta nodala
        VIESIS NO APAKSZEMES
        Instituta spraigi kusaja darbs. Galvenais inzenieris, novajejis pec bezmiega naktim, jonoja no cecha uz cechu, sarunajas ar stradniekiem, visur paguva pats savam rokam aptaustit ikvienu tikko toposu detalu. Darbs, kam vins bija nodevies ar visu sirdi, tuvojas beigam. Jau pec dazam dienam bija paredzetas televi.zijas turbourbja pirmas parbaudes.
        Instituta kolektivs stradaja lieliski. «Tris musketieri» darbojas ar tadu aizrautibu, ka Gevorkjans saka just pret viniem cienu.
        Bet vinam nebija zinams, ka blakus instituta korpusiem, vieteja arodskola, kusaja cits, ne mazak spraigs darbs. Astoni skolnieki gatavoja mazu, pec izskata neieverojamu, bet komplicetu masinu.
        Galvenais inzenieris nezinaja ari to, ka, tiklidz beidzas darba diena konstruktoru biroja, «tris musketieri» ieradas arodskolas darbnicas. Kopa ar skolniekiem vini stradaja, veidodami mazo masinu.
        Biezi darbnica vareja redzet instituta komjaunatnes organizacijas sekretaru Semjonovu. Dazreiz skolniekiem paliga ieradas jaunie komjauniesi - piedzivojusi atsledznieki un virpotaji. Vini partaisija tas detalas, ko zeni nebija izgatavojusi pietiekami precizi, un apmacija tos montazas darbos.
        Oficiali sis darbs skolas nomenklatura bija ieskaitits ar vardu «Kakis». Korelins gribeja to nosaukt par «Kurmi», bet Semjonovs protesteja, jo tadejadi atklatos viss nodoms. Vardu «Kurmis» vajadzeja partaisit par «Kaki».
        Kad zinkarigie laudis vaicaja darbnicu parzinim, kas tas «kakis» tads ir un k adam nolukam to gatavo, vins parasti atbildeja ta:
        - Kas tad te nesaprotams! Ja reiz nosaukts par kaki, tad skaidrs, ka ta ir jauna, uzlabota ierice pelu kersanai. Vardu sakot, pelu slazds..
        Zinkarigie kratija galvas un neticigi smineja. Gruti bija iedomaties, ka gatavojamais modelis butu domats grauzeju iznicinasanai.
        Tiesam, vajadzeja tikai palukoties uz mazo masinu, lai tas klutu pilnigi skaidrs. Apmeram pusmetru garo terauda cilindru ietvera spiralveida caurule. Cilindra prieksgala, taja dala, kas nobeidzas ar konusveida sasaurinajumu, bija rinda pierikoti asi griezni, kas atgadinaja kada dzivnieka zobus. Aiz cilindra atradas plaksnites, lidzigas zivs spuram. Mechanisma centralaja dala bija novietots elektromotors. Elektroenergijas pievadisanai uz motora ieksieni bija nostiprinata spole ar vadiem. Daudzi redzeja, ka zeni pirms pievienosanas akumulatoram biezi vien izvilka no masinas loti garu auklu.
        Maza masina, ko gatavoja pec rasejumiem, kurus bija izstradajusi studenti, darba procesa tika bez gala partaisita un parlabota.
        Jau kops kada laika, it ipasi svetdienas, studenti kopa ar zeniem saka vest savu masinu uz lauka. Parasti vini atgriezas briesmigi novartijusies ar zemem, bet liksmi un apmierinati.
        Bija dienas, kad visiem neizprotamas masinas buvetajiem uzbruka drums noskanojums. Tad vinu vidu neiztrukstosi paradijas Tetis. Vins uzmundrinaja un mierinaja jaunos
«kaka» buvetajus.
        - Parak nesteidzieties! - vins tiem teica. - Nav vajadzigs, lai jusu masina katra zina butu gatava tiesi uz to laiku, kad saks izmeginat televizijas urbi. Nav nelaime, ja ta bus gatava ari velak.

«Kaka» buvetaji tomer nebija vienis pratis ar Teti. 'Vini no zverejas, lai lust vai plist, pabeigt masinas buvi tiesi uz televl zijas urbja parbaudes sakumu. Saja sakara viniem bija padoma savs plans..
        Beidzot pienaca instituta ilgi gaidita un sviniga diena.
        No pasa rita parbaudes laukuma, kas atradas netalu no instituta, sakas rosigs sagatavosanas darbs. Seit uzstadija izjaucamas metala konstrukcijas. Erta saliekama v telti monteja aparaturu.
        Ap dienas vidu laukuma sapluda laudis.
        Instituta darbinieki ieradas, gerbusies svetku drebes. Vienigi galvenais inzenieris, kas saudijas pa laukumu surp turp, bija gerbies kaut ari jauna, tacu krietni sanurcita un ar rnasinellu notriepta uzvalka. Pec ta, ka vins, dodams paveles, skali kliedza, vareja spriest, ka vins ir lieliska garastavokli.
        Pie ieejas parbaudes laukuma, kas bija nozogots ar augstu delu setu, staveja sargs Panfjorics un parbaudija caurlaides.
        - Sodien lieli svetki! - vins teica Korelinam, kas patlaban gaja garam. - Nu, ka jums tur, vai bus viss kartiba?
        - Bus, vecotev, viss bus kartiba, - noruca Korelins.
        Vins bija par kaut ko loti noraizejies.
        Pec tam Panfjorics sev par izbrinu ieraudzija, ka Korelins: netalu no sargbudas par kaut ko sarunajas ar vina mazdelu Petju. Vins redzeja ari, ka Petja driz laidas skriet, ko kajas nes, un nozuda aiz tuveja pakalna, kas bija biezi noaudzis ar siku, zalu krumaju.
        Panfjorics izbrinijas vel vairak, kad izdzirda, ka Tetis, pienacis pie sargbudas, acim redzot tikai tadel, lai sastaptu atgriezusos Korelinu, klusi vaicaja:
        - Vai par signalu norunajat?
        - Ja. Petja bus sakarnieks, - Korelins vel klusak atbildeja,, lukodamies apkart.
        Pedejie sagatavosanas darbi gaja uz beigam.
        Metala konstrukcija, kas bija novietota laukuma vidu un ar savam nikeletajam detalam mirguloja saule, motoram stradajot un dobji ducot, jau viegli drebeja. Beidzot pec galven a inzeniera- majiena saka rukt turbourbis.
        Gars terauda cilindrs atri grima dzilak zeme. Lidzas radas udens lama. Tas bija dulkains skidrums, kas zem spiediena bija iekluvis urbi, paveicis savu darbu - iedarbinajis turbinu mv tagad, saslapinot zemi, iznaca virspuse.
        Tacu vairums sanakuso neinteresejas par to, ka grimst zeme urbis. To visu vini redzejusi daudzkart. Viena dala darbinieku druzmejas pie telts, apskauzdami tos, kas atrodas tas ieksiene. Tur atrodas televizijas ekrans. Uz ta tulit paradisies neparasts attels. Radiolokacijas ierice, kas ietilpinata lurbourbja karba, jau suta cauri zemei radiovilnus. Atstarodamies no zemes masiva, tie no jauna noklust radiolokatora, un uz televizoru pa vadiem nak elektriski signali, kas nes pazemes pasaules attelu.
        No telts jau atskan liksmi saucieni:
        - Mali! Redziet, kur mali… Un nu kalkakmens! Tur, pa labi..
        Sapulcejusies spiezas uz telts ieeju.
        - Aram Grigorjevic, ka darbojas talmers? - kads sauc, cenzdamies pieklut tuvak ieejai.
        Visi saprot, ka tas ir konstruktors, kas veidojis talmeru.
        - Veltis lai jus parauj, visus televizistus! - sauc kada balss. - Nevareja izgatavot tadu ekranu, lai visiem butu redzams. .
        - Nu, pameginiet pats! - kads atsaucas. - Nav tacu tik vienkarsi izgatavot liela izmera ekranu!
        No telts cits pec cita saka nakt ara darbinieki, lai atbrivotu vietu tiem biedriem, kas vel nebija redzejusi televizoru darba.
        Urbis jau bija iegrimis krietna dziluma, un masinas ruksana vairs nebija dzirdama.
        Tikai udens klusi urdza, nakot no zemes pa izurbto caurumu un nesot sev lidzi uzirdinata ieza dalinas.
        Galvenais inzenieris sedeja uz kresla ekrana prieksa un nolukojas taja, skiet, ar mazliet vienaldzigu skatienu. Pedeja laika vinam bija nacies pardzivot parak lielu sasprindzinajumu. Par- baucle vilksies ilgi. Pa so laiku televizijas urbis sasniegs milzigu dzilumu - apmeram piecus kilometrus. Bet jau tagad bija skaidrs, ka tas darbojas labi, un nekadi sarezgijumi nebija gaidami. Galvenais inzenieris gurdi atbildeja uz apsveikumiem un lidzstradnieku rokas spiedieniem.
        - Sanemies, Aram, nu vairs daudz nekas nav atlicis, - klusi teica vinam Tetis. - Iziesim lauka.
        Galvena inzeniera un Teta paradisanos visi lidzstradnieki sanema ar ovacijam. Vini sadruzmejas tiem apkart acim redzot ar noluku tos izsupot.
        Tiesi taja mirkli vecais Panfjorics iztalem pamanija kadu nekartibu. Visvairak vins sasuta par to, ka saja nekartiba piedalijas tiesi vina pasa mazdels.
        Vairaki arodskolnieki bija pienakusi klat pie setas, kas iezogoja parbaudes laukumu. Vinu vidu bija ari Petja. Vins aizdomigi lukojas apkart un, ka Panfjoricam likas, grasijas kapt pari setai.
        Saprazdams, ka vina sauciens tikpat nesasniegs merki, Pati ijorics, iznacis no savas sargbudas, energiski padraudeja ar duri, pusbalsi teikdams: «E-e-e-es tev gan!..»
        Ieklausies, Aram, troksni zem zemes, - Tetis teica. Vat dzirdi?
        Neraugoties uz daudzbalsigo calu visapkart, bija skaidri sa dzirdams, ka no zemes atskan ipatneja rukona. Ta pamazam pieauga, kludama arvien skaidraka.
        - Kas tas? - galvenais inzenieris vaicaja, pagriezdamies pret klatesosajiem.
        Visi sastinga.
        Tagad rukona bija dzirdama pavisam skaidri. Vairaki cilveki, noliekusies tuvak zemei, saka meklet to vietu, no kuras skana naca visstiprak. Ta izradijas gandriz blakus teltij.
        Ta bija gluzi nesaprotama paradiba. Cilveki bliva loka sastajas apkart noslepumainajai vietai un sarunajas pusbalsi, mutsdami minejumos.
        Pa to laiku uz televizijas ekrana, kas atradas telti, pazemes pasaules ainava kluva arvien pasakainaka. Urbis jau bija iespiedies liela dziluma.
        Divi geologi, kas bija uzaicinati uz pirmo televizijas urbja parbaudi, steiga pierakstija bloknotos savus noverojumus.
        - Vai nevarat savu masinu laist mazliet lenak? - viens ludza, griezdamies pie dezurejosa inzeniera.
        - Luk, kad nodosim urbi jums ekspluatacija, tad varesiet to laist velama atruma, - tas atbildeja, laipni smaidot. - Soreiz mums jasasniedz vislielakais dzilums visisaka laika. Mums ir tads uzdevums. Masina tacu japarbauda!
        Neapmierinatie geologi nemas vel atrak stradat ar zimuliem.
        Pa to laiku divaina skana no zemes apaksas kluva arvien dzirdamaka. Pedigi ta bija dzirdama gluzi tuvu.
        - Zeme celas uz augsu, biedri! … - kads iesaucas, mazliet atkapdamies atpakal.
        Pec daziem mirkliem zeme sakustejas, it ka celdamas neredzama pazemes speka iespaida. Peksni virspuse paradijas kada mechanisma spidosas dalas …
        Ka apstulbusi cilveki veroja no zemes izlienam neparastu viesi.
        Driz visa masina izlida virspuse un gurdeni ka no udens iznemta zivs turpinaja kustinat savas metala lapstas. Asie metala zobi, kas atradas cilindra priekspuse, kurs mirdzeja ka tikko no zemes izcelts arkla lemesis, ari turpinaja griezties. Masina uz zemes kustejas surp turp, savilkdama elektrisko vadu, "kas naca lauka no atstatas alas.
        - Vai tu kaut ko saproti? - galvenais inzenieris vaicaja Tetim, sakerdams to aiz rokas.
        - Saprotu, - mierigi atbildeja Tetis, novedot galveno inzenieri sanus.
        - Tad paskaidro man, ludzu! Kas te notiek?
        - Viss ir pavisam vienkarsi, - Tetis turpinaja. - Vai atceries tris praktikantu piedavajumu? Vini gribeja izlukosanai nemt kurmi. Te nu ir tas kurmis! Tikai mechanisks..
        - Kapec tad man agrak nekas nebija zinams?
        Tetis smaidot panema galveno inzenieri aiz rokas.
        - Mans dargais Aram, - vins turpinaja, - vai tad tev vareja ko teikt par sadu lietu! Tu butu tudal aizravies, un tas tevi butu traucejis stradat pie televizijas urbja. Vai nu mes tevi nepazistam! Tu jau pats vienmer saki, ka stradat vajag ar aizrautibu, realizejot tikai vienu ideju, neizskiezot spekus … Nu, luk! So pirmo mazo modeliti izgatavoja arodskolas audzekni, Tagad jabuve liels. Te nu bus vajadziga tava pieredze, tava energija. Redzi, viss ir iznacis tiesi ista laika..
        Bet Gevorkjans vairs neklausijas Teti. Vina nogurumu nomainija mundrums un spars. Acis atspulgojas gaiss mirdzums. Asiem soliem vins piegaja klat mechaniskajam kurmim un, lai to labak apskatitu, nolaidas pie ta uz celiem. Skatitaji izbrina sastajas ap vinu vel ciesak.
        Galvenais inzenieris tudal atcerejas studentu divaino un mulso izturesanos vina kabineta. «Putni gaisos. . Zivis dzelme …» iesavas vinam prata. Nu bija skaidrs, ko studenti bija gribejusi teikt. Vinu priekslikums bija radies no zinasanam zoologija. Un vai tas ir pirmais gadijums? Ne, nav pirmais. Patiesi, Leonardo da Vinci anatomeja balozus, lai izpetitu vinu lidosanas mechanismu. Patiesi, zemudenes iegrimsanas un pacelsanas princips aizguts no zivim. Zivs peldpuslis, kas izmaina tas ipatnejo svaru, ir ari zemudenei un izpilda tas pasas funkcijas. Pat salaika zemudenes arejais izskats atgadina zivi.
        Ne, tas nav pirmais gadijums, kad daba cilvekam palidz atrisinat technisku uzdevumu …
        Gevorkjans atcerejas, ka pirms daudziem gadiem izgudrotajs Ignatovs konstrueja nazi, kas nekad nenotrulinas. Autoru pat nevareja saukt par izgudrotaju - vins bija vienkarsi zoologs. Vins petija problemu, kapec grauzejiem- dzivniekiem zobi neklust neasi un ka vini tos uzasina. Izradijas, ka grauzejam ir ipasas konstrukcijas zobs. Tas sastav no dazada stipruma kartam. Viscietaka karta atrodas vidu, apkart tai ir mikstakas kartas. Arejas, mikstas kartas nodilst atrak, bet cieta serde visu laiku paliek augstaka par tam, un zobs vienmer ir ass. Izgudrotajs izgatavoja griezni no loti planam terauda kartam. Vidu vins ievietoja viscietako teraudu, gar malam mikstaku. Tadejadi? grieznis stradajot vienmer ir ass. Tas atgriezas tikai tad, ja stav dika.
        un nu vina prieksa ir masina, kas gandriz pilnigi atveido kurmja darbu apaks zemes. Prieksgala novietotie zobi uzirdina iezus. Ar savu kermeni masina aizstumj zemi sanus. Lai varetu kustoties uz prieksu, masinai ka kurmim ir «pakalejas ketnas», ar kuram tas atspiezas pret zemi.
        Cievorkjans, budams pieredzejis praktikis, uzreiz saprata, cik milziga nozime zemes urbsanas technika ir jaunajiem principiem, pec kuriem uzbuveta masina. Lidz sim tacu gandriz visi instrumenti, ko lietoja, lauzoties cauri zemei, tikai uzirdinaja un drupinaja to. Uzirdinatos iezus vajadzeja izvakt, celot tos augsa ar visdazadakam iericem. Turpreti si masina ka kurmis aizspiez zemi sanus. Miksta zeme ta var parvietoties brivi. Ta jau ir ista pazemes laiva!
        - ur-ra-a-a-a! - aiz zoga noskaneja skalas zenu balsis.
        Tad bija dzirdams Panfjorica bargais, aizsmakusais sauciens:
        - Pagaidiet vien! E-e-es.. jums! Ek!
        - Tur jaunie mechaniska kurmja buvetaji sanemusi vesti par savas masinas veiksmi,
        - Tetis piebilda. - Nu, Aram, vai pareizi dariju, ka neatravu tevi no teleurbja buves?
        - Piekritu, pareizi! - galvenais inzenieris skali noteica, pieceldamies stavus, un stingri paspieda Tetim roku. - No kurienes vini to palaida?
        - Tur no pakalnina, - Tetis paradija ar roku.
        - Tatad vini to vadija ar stieplem. Labi notrapijusi! Ta ari vajag! … - kads no apkartstavosiem teica.
        - Biedri! - Gevorkjans savilnots uzrunaja klatesosos. - Musu prieksa ir piemers, kas liecina, cik neizsmelamas ir musu iespejas, kad cilveki izrada iniciativu un cinas par tas realizesanu. Jus zinat, cik loti musu instituts bija noslogots ar televizijas urbja buvi. Sis apstaklis tomer neattureja modela buvetajus. Vini izmantoja tos sikos resursus, kurus mes dazkart aizmirstam. Tagad mes vinus apsveiksim… Kur tad vini ir? - vins apjucis jautaja.
        - Autorus!.. Autorus! … - lauzu pulis sauca.
        Daudzi metas meklet praktikantus. Bet tie bija ka zeme iegrimusi.
        - Kamer tos mekle, iesim paraudzisimies, ka strada tele- urbis, - Tetis aicinaja, panemdams savu satraukto draugu zem rokas.
        Telti, kur atradas televizijas iekarta, valdija svinigs, sasprindzinats klusums. Abi geologi, ar acim ieurbusies ekrana, skita neredzam neko citu ka attelus uz ta. Vini turpinaja veikli rakstit, paretam apmainoties isiem teicieniem.
        Blakus viniem uz kresliem apsedas Gevorkjans un Tetis.
        Peksni galvena inzeniera seja krasi parvertas.
        - Skaties… - vins cuksteja Tetim. - Ko tas nozime? Ne, tas ir loti pazistams..
        - Te redzams kada aizvesturiska dzivnieka skelets, kas atrodas teleurbja redzes lauka, - sausi piemetinaja viens no geologiem.
        - Vai saprati, kas tas ir? - galvenais inzenieris turpinaja, piesezdamies tuvak Tetim. - Atceries, es nakti redzeju sestaja laboratorija.. Tas tacu ta ari palika nenoskaidrots!
        Piekta nodala GATAVIBA VARONDARBAM
        Komisijas sede soreiz notika sestaja laboratorija - defektoskopijas Iaboratorija.
        Ap lielu rentgenoskopisku aparatu pusloka,bija sasedusies komisijas locekli un instituta darbinieki.
        Parasti so aparatu instituta lietoja, lai skatitos cauri metala detalam vai atlejumiem. Tada karta metala masa vareja uziet dobumus vai nesaskatamas plaisas. Soreiz specigajai rentgena iericei bija javeic cits uzdevums.
        Gara koka kaste, kas bija piepildita ar smiltim, kustejas kurmis. Vins raka savu parasto eju, cenzdamies noklut pie zeme paslepta galas gabalina. Un nu sapulcejusies uz fluorescejosa ekrana ierauga stipri palielinatu kurmja skeletu. Dzivnieka kermena neskaidraja silueta kustedamies skaidri iezimejas kauli un zokli.
        - Pazistams skats! - Gevorkjans smaididams saka Tetim. - Veikli gan jus visu to noslepat no manis!
        - Te jau nebija neka, ko slept, - Tetis atbildeja, ertak ierikodamies atzveltnes kresla. - Praktikanti so eksperimentu izdarija nakti ar laboratorijas prieksnieka atlauju. Vini aizgaja no laboratorijas tiesi pirms tavas atnaksanas. Pec tam, ka tu zini, prieksnieks otra diena aizbrauca komandejuma. Bez vina neviens cits to nezinaja. Velak es vinu paludzu, lai netrauce tevi ar tadiem niekiem. Un tu jau pats ari aizmirsi so atgadijumu.
        - Pamatigi izdomajusi! - galvenais inzenieris turpinaja, uzrunadams vienu no komisijas locekliem. - Nu paskatieties tikai! Kauli tacu ir gluzi ka masinas sviras! Tulit redzams, kas jaievero konstruejot. Ja, dziva organisma reti kaut kas ir lieks. .
        Nakosas «pazemes laivas» konstruesana izraisija karstas debates. Izvirzijas divi galvenie lemumi. Pirmais bija tads, ka laiva jabuve lidziga jau gatavajam modelim, ko vada pa stiep- lem telemcclianiski. Ierosinaja apgadat to ar radiolokacijas iekartu, kas sekmigi pielietota televizijas urbi. Tadejadi no virs zemes laivu vares ne tikai vadit, bet ari redzet visu, kas noliek apaks zemes.
        Saskana ar otro priekslikumu vadzeja buvet laivu, ko vaditu cilveki, atrazdamies tas ieksiene. Protams, laiva butu nepieciesama ari radioiokacijas iekarta, lai cilveki varetu redzet savu celu un veikt geologiskus petijumus.
        Pedeja priekslikuma atbalstitaji atsaucas uz to, ka uzbuvet liela dziluma stradajosu telemechanisku ierici ir loti sarezgits darbs un prasa daudz laika. Daudz vienkarsak un atrak ir uzbuvet laivu, ko vaditu cilveki.
        Pirma priekslikuma atbalstitaji piekrita, ka telemcchaniskas- laivas buve tiesam prasis daudz laika, bet noradija uz lielajam briesmam, kadam bus paklauti cilveki laivas ieksiene. Un patiesi, ka izglabt cilvekus, ja gadijuma laiva pazeme sabojajas?
        - Kas uznemsies atbildibu par pirmo celotaju dzivibam? - uztraucas galvenais inzenieris, kas vadija sedi.
        Tomer ari vins pats bija noraizejies par laiku,~ kas paietu, kamer izgatavo pa radio vadamu laivu. Zeme loti slikti vada radiovilnus. Vai vadibas iekartas signali bus pietiekami skaidri? Un cik daudz meginajumu bus jaizdara, kamer iegus drosus rezultatus? Par vadu, kas stiepsies no laivas, tapat ka tas bija mazajam modelim, viss bija skaidrs. Ja lietos resnu un izturigu vadu, tad laiva nepietiks vietas, kur novietot spoli. Lai kabelis zeme neiesprustu, tam tacu katra zina jaizritinas no laivas. Bet laivai jacelo desmitiem kilometru talu! Un pie tam - kas tad ta bus par laivu! Ta tacu nevares brivi parvietoties pazemes dziles. .
        Balsojot komisijas loceklu balsis dalijas uz pusem. Pat ilgstosas debates neko neizmainija.
        - Neizdeviga stavokli jus esat mani nostadijusi, biedri, - skumigi noteica Gevorkjans, - mana puse izskirosais parsvars. . Iznak, ka man vienam jaizlemj sis jautajums. Tas nav biedriski, - vins nobeidza, sezdamies kresla.

…. Atkal galvenajam inzenierim sakas bezmiega naktis.
        - Cilveki. . Automati. . Cik cilveku … - vins klusi bubina, tumsa staigadams pa savu kabinetu.
        Galvenais inzenieris atstaj kabinetu, ka vienmer aizmirsdams aizvert aiz sevis durvis. Pec daziem mirkliem vins jau ir Teta istaba.
        - Aizver durvis, - Tetis vinu sagaida ar parastajiem vardiem.
        - Es vairs nespeju, - galvenais inzenieris saka, sezdamies atzveltnes kresla. - Spriedisim kopigi. Reiz par visam reizem. Cilveki vai automati? Nu? Atbildi!
        - Doma, Aram. Apsver visu, - Tetis vinam atbild. - Atceries tikai: ar cilvekiem risket nedrikst. . Tadel jau tev ari ir rgaisa galva, lai izlemtu, vai var uzbuvet pilnigi drosi darbojosos masinu. Bet varbut labak telemechanisku? Laiku zaudet ari nav ieteicams. Tada masina musu zemei vajadziga jo drizak..
        - Bet zemudenes tacu ir! - Gevorkjans aizrautigi saka, zestikuledams ar rokam. - Ir! Ar tam tacu brauc cilveki. Nu, kas tad seit par kavekli? Musu dienas, kad technika tik augsti attistita, pazemes mechanisma bojasanas iespeja ir simtkart mazaka neka pirmajam zemudenem. Vai saproti?
        Galvenais inzenieris atkal nosezas kresla un sak ar pirkstiem bungot pa galdu.
        - Diezgan! - vins peksni saka, sizdams duri uz galda. - Diezgan! - vins pieceldamies atkarto. - Buvejam laivu, ko vadis pasi cilveki … Es pats to vadisu pirmaja pazemes celojuma! - vins piemetina. - Pats! Parbaudisu to visu! Un parbaudisu tik ilgi, lidz klus skaidrs, ka ta darbojas absoluti bez klumem un tas pasazieri var justies pilnigi drosi …
        Tetis piegaja pie sava drauga un ciesi paspieda ta roku.
        Pec daziem menesiem, kops bija sakusies darbi, mechaniskaja cecha staveja skaista un ipatneja metala konstrukcija.
        Ta stipri atskiras no pirma mechaniska kurmja modela un vairak izskatijas pec mazas zemudenes. Tomer pec uzbuves principa masina joprojam palika liels mechanisks kurmis.
        Tapat ka pirmajam modelim, olveidiga terauda korpusa prieksgala bija novietoti
«zobi» - asa grieznu rinda. Korpusu apvija terauda spirale, kuras uzdevums bija aizspiest un noblivet gar saniem uzirdinatos iezus. Pakaleja gala atradas «peld- spuras», kas apaks zemes virzija un vadija laivu.
        Ta jau bija ista pazemes laiva. Pa korpusa ierikotajam at- skruvejamam lukam laiva sakaps cilveki. Celojuma laika vini atradisies erta kabine. Vinu riciba bus vesela virkne apbrinojamu aparatu. Starp tiem ari pazemes radiolokators, kas celotajiem. laus saskatit prieksa esoso zemes masivu.
        Tiesa, ne jau viscaur zeme laus sai masinai netrauceti vagot savas dziles. Cietajos akmens masivos laiva nespes virzities uz prieksu. Tai vajadzigi samera miksti slani, kurus iespejams sablivet. Bet ari sada gadijuma masina, kas kustas apakszemes, ir neatsverama geologiska izlukosana. Cietiem masiviem un lieliem akmeniem, ja tie patrapisies mikstaja pamata, pazemes laiva vares apiet apkart, tapat ka zemudene apiet zemudenes rifus un akmenus.
        Vislielaka nozime laivas iekartojuma bija aparaturai, kas uztureja sakarus ar virszemi. Ka zinams, udeni un zeme radiovilni neizplatas pietiekami talu. Tiesa, laiva iebuveja loti specigu radioraiditaju, kas stradaja ar ipasu vilni (ar kuru radiosignali vislabak izspiezas zemei cauri), tomer pilnigas garantijas vel nebija. Zeme vareja uzdurties slaniem, kas iedarbosies ka radiovilnu ekrans, un sakari partruks.

*
        Nogurusi, bet laimigi majup no darba gaja tris neskiramie draugi. Lidztekus konstruktora darbam vini tagad bija nodarbinati ari pazemes laivas montesana. Kopa ar galveno inzenieri vini veselam stundam uzturejas pazemes masinas kabine, censoties iztaustit un parbaudit katru detalu.
        Vakaros pie studentiem biezi medza iegriesties Petja ar saviem biedriem, kas bija piedalijusies mechaniska kurmja buve. Sad un tad kopa ar Petju atnaca ari vecais Panfjorics.
        Reiz sada vakara izraisijas saruna par pedejo notikumu, kas bija satraucis visu institutu.
        Televizijas urbis, kas pec kartas turpinaja stradat dazadas vietas, nesen bija atklajis naftas iezimes. Naftu saturosais slanis ka miglains attels bija paradijies uz televizijas ekrana. Slanis atradas diezgan talu no urbuma, un tapec radiolokators ar pulem speja noteikt ta isto atrasanas vietu. Tika nolemts izdarit urbumu cita vieta, kur varbut izdotos trapit uz dzili ieguluso slani ar naftu vai ari pienakt tam tuvak.
        Negaidot saruna iejaucas Panfjorics.
        - Es nu nezinu, - vins iesaka, - vai nostastiem var ticet vai ne, bet gan labi atceros, ko man stastija mans vectevs. Mez- malite, kalna piegaze, tur, kur iegriezas upite, agrak bijusi ieeja ala..
        Arodskolnieki pavirzijas tuvak stastitajam, gaididami kaut ko interesantu. Majigaja istaba, ko apgaismoja vienigi galda lampa, iestajas klusums.
        - Tad ta, - Panfjorics turpinaja, - ala bijusi dzila. Gajusi pa to ar lapam, bet ta vedusi arvien zemak un zemak', it ka tai gala nebutu. Tomer atradusies drosinieki, kas nolemusi aizstaigat pa to, cik dzili tik var, - lidz pasam galam, vardu sakot. Sacits - darits. Apgadajusies ar edamo, panemusi ierocus un lapas un gajusi …
        - Cik tad vinu bija? - kads nepacietigi iejautajas.

113
        -Nu pagaidi, netrauce! - Panfjorics atcirta. - Ka lai es zinu! Vectevs netika man teicis - un diezgan… Gajusi, ar vardu sakot, kapusi arvien zemak un zemak … Tur, protams, cuskas un visadi citadi rapuli, bet vini par to neko nebedajusi.
        ft Meklejumu pasaule
        Iet tik vien talak.. Vai ilgi gajusi vai ne, par to es ari neko nezinu, bet iegajusi liela ala.. Augsta! Pat griestu neredz.. Iekliegusies puisi:
«Ehe-he-e-e-e!» Ala ilgi skanejusi dardi: liela ala.
        - Ta bija atbalss, - atkal kads no zeniem nenocietas.
        - Nu, tad nestastisu. Ko jus traucejat! - Panfjorics apvainojas.
        - Turpini, Panfjoric … tas ir tik interesanti! - Korelins saka uztraukties.
        - Kas nu tur ko turpinat, - Panfjorics atsaka. - Nav jau neka isti, ko turpinat… Gajusi talak. Jut tadu ka smaku arvien stiprak un stiprak. Paskatas uz kajam: manu dienin, slapjums plunksk zem zabakiem! Vai udens? Ne, nav vis udens.. parak nejauki smird. Tiri ka pec petrolejas. . Un tad «tas» ari noticis. Nevienam nebijis skaidrs, ka vini dzivi izkluvusi lauka.
        Stastitajs apklusa un verigi parlaida skatienu par saviem klausitajiem. - Nu, ka jums skiet? - vins turpinaja. - Vai ta nebija nafta apaks zemes? Manuprat, ta pati bija. Drosi vien puisi aiz nezinasanas aizdedzinaja to ar lapam, un ta nu tad uzliesmojusi…
        - Bet ta tacu nevareja degt bez gaisa, - Bogdichanovs apsaubija.
        - Kapec ne? - Korelins dedzigi aizstaveja. - Panfjorics tacu;
        stasta, ka pazemes grote bijusi loti liela. Ja jau cilveki vareja elpot, tas nozime, ka tur bija uzkrajies skabeklis. Kaira zina jauzmekle alas ieeja!
        - Neatradisiet! - Panfjorics noteikti apgalvoja. - Ir jau meklets. Kad es vel biju puiselis, visas pedas bija izzudusas. Ka jus to uziesiet? Aizgruvusi! Pazemes ugunsgreka aiz gruvusi..

… Ja-a-a … - Panfjorics pec briza turpinaja. - Divi no tiem, kas nokapa pazeme, ta ari vairs neparnaca. Palika tatad apaks zemes …
        Nostasts par pazemes ugunsgreku loti ietekmeja Korelinu. Vins runaja par to vel pec viesu aiziesanas. Bogdichanovu turpreti nodarbinaja, no vina viedokla raugoties, daudz svarigaka doma, un vins ar redzamu nepatiku klausijas sava drauga spriedelejumos par tautas gudribu, par to, cik vertigi ir vietejie nostasti, un daudz ko citu.
        Lieta ta, ka ar pazemes laivu jau bija veikti nelieli parbaudes braucieni. Ta ielaidas zeme ne visai dzili, ne vairak ka pieci lidz astoni metri, un tada dziluma nobrauca nelielus attalumus. Drizuma bija gaidama nopietna parbaude dziluma, kad laivai vajadzes iegremdeties divus tris kilometrus dzili. Tiesi sada gadijuma varetu pilnigi attaisnoties tas noderiba geologiskiem petijumiem. Geologi jau bija sagatavojusi kartes laivas nakamajam marsrutam.
        Parbaude bija paredzeta visdrizaka laika.

*
        Teta darba kabineta ienaca mazliet sakumpis cilveks. Vins nosedas atzveltnes kresla, nonema raga brilles un nosalaucija tas mutautina, piemiegdams savas tuvredzigas acis. Tas bija inzenieris, vecs instituta darbinieks.
        - Grigorij Timofejevic, - vins teica rama, vienmula balsi, - esmu visu apdomajis. Pie galvena inzeniera ir veltigi iet, tadel atnacu pie jums.
        - Kada palidziba jums vajadziga?
        - Redziet, kada lieta … Kas es vairs par stradnieku! Patiesam … Visa laika, kops stradaju instituta, neesmu neko ieverojamu paveicis.
        - Jus maldaties. Jus tiekat augstu vertets.
        - Ne jau tas ir galvenais! Es stradaju daudz, bet, saprotiet, ne ar ko neizcelos. Ar vardu sakot, ierindas darbinieks. Jus tacu to loti labi zinat! Nu, kapec tad, sakiet, lai riske ar dzivibu tik izcils darbinieks, tik briniskigs cilveks … Vai nojausat, par ko es runaju?
        - Nojausu, - Tetis klusu teica, uzmanigi verodams inzenieri.
        - Apgalvoju jums, ka laivas parbaudi apaks zemes es veiksu ne sliktak par vinu.
        - Tas nav iespejams. Galvenais inzenieris piekrita buvet laivu, ko vaditu cilveks, nevis telemechanisms, tikai ar to noteikumu, ka pirmo parbaudi dziluma izdaris vins pats. Tas jazina ari jums.
        - Bet es piedavaju ko citu, - inzenieris teica. - Galvenajam inzenierim nemaz nav jazina, ka es atrak par vinu dosos pazeme.
        - Ka-a-a? - Tetis leni jautaja.
        - Ta, ka jus dzirdat.. Parbaude paredzeta otrdien desmitos no rita, bet es startesu nakti pirms otrdienas.
        - Ak tad ta!.. - Tetis pardomas noteica. - Ne, tas nav iespejams… Meginiet parunat par so jautajumu ar galveno inzenieri.
        - Nav nozimes. Ka jus, ta ari es parak labi pazistu Aramu Grigorjevicu, - inzenieris noskumis sacija. - Es cereju tikai uz jusu palidzibu …
        Todien ar lidzigiem priekslikumiem pie Teta ieradas vel dazi.
        Gandriz visi uzsaka sarunu aplinkus. Beidzot Tetim apnika sie svetcelojumi, un vins atnacejus sanema ar ieprieks sagatavotu frazi:
        - Taisaties braukt ar laivu?
        - Ka jus to zinat? - viesis brinijas.
        - Pec izskata redzams. Nekas nebus! Visu labu, biedri!
        Pedejie sagatavosanas darbi jau tuvojas beigam.
        Parbaudes laukuma blakus pazemes laivai, kas ar prieksgalu jau bija atspiedusies pret zemi un tapec staveja mazliet slipi, rosijas laudis.
        Bogdichanovs, kuram bija uzdota atbildiba par laivas sarikosanu, parbaudija katru sikumu, ik bridi rapdamies atvertaja ovalaja luka.
        Jo rupigi Bogdichanovs parbaudija akumulatorus, kas glabaja laivas brauksanai nepieciesamo elektroenergijas krajumu. Tie bija jauni, neparasti akumulatori, kas, neraugoties uz nelielajiem apmeriem, uzkraja milzigu energijas daudzumu; tos bija nesen izstradajusi padomju zinatnieki. Ekspluatacija tie apliecinaja savas labas ipasibas. Tomer pazeme, pie tam vel tik neparastos apstaklos, tie tiks lietoti pirmoreiz.
        Rit no rita agri laukuma sapulcesies visi instituta darbinieki, lai pavaditu savu galveno inzenieri pirmaja riskantaja parbaudes brauciena. Dazi uzskatija so parbaudi par tik bistamu,
        ka ieradas atvadities no instituta zinatniska vaditaja ka no puslidz «navei nolemta cilveka».
        Patiesam, izmeginajums ar sada veida masinu, kas kopa ar cilveku dodas pazeme daudzu kilometru dziluma, bija pirmais technikas vesture.

*
        Parbaudes prieksvakara tris draugi viesojas galvena inzeniera dzivokli. Pec atgriesanas savas majas studenti izturejas mazliet divaini.
        - Milais Goga, - Korelins runaja, cenzdamies apskaut Sere- metjevu, - kapec tu tik noskumis? Man gribetos redzet tevi jautraku. Vai zini, es skatos tevi, un nez kadel nak prata, ka mes sapazinamies pirmaja kursa … Jauks laiks tas bija!
        - Tu ari esi mazliet skumjs, - Bogdichanovs uzrunaja Korelinu. - Ak biedri!.. Daudz jauku brizu esam kopa parlaidusi. Butu zel, ja …
        Bet, kas tiesi «ja», to Bogdichanovs nepateica. Neviens vinam ari nevaicaja. Ikvienu tirdija sava uzmaciga doma. Draugi izturejas cits pret citu ar gluzi neparastu maigumu.
        - Piedodiet, biedri, - Korelins beidzot teica, - man uz stundinu jaaiziet. Negadiet mani, liecieties gulet!
        Korelins ciesi palukojas savos draugos un izgaja no istabas.
        Bogdichanovs, skumju skatienu noraudzijies tam pakal, nosedas pie galda rakstit vestuli, retumis uzmezdams skatienu apklususajam Gogam, kas sedeja uz divana.
        Tobrid Korelins pa tumsu soloja uz parbaudes laukumu.
        Sargbudina vins sastapa dezurejoso Panfjoricu. Korelins paskaidroja tam, ka aizmirsis laiva parbaudit kadu nieku un nevelas to atlikt lidz ritam. Pie viena vins paludza Panfjoricam papira lapu un aploksni.

«Dargie biedri!» Korelins rakstija, sededams sargbudina. «Es izskiros par so soli, lai atbrivotu Aramu Grigorjevicu no riska. Ludzu, neuzskatiet manu ricibu par celu un varonigu. Uz to mani pamudina vienigi sirdsapzina. Jusu Aleksandrs Korelins.»
        Pec tam Korelins aizlimeja aploksni un paludza Panfjoricu, lai tas rit agri, kad bus beigusies dezura, nodod vestuli instituta kanceleja. Piepesi vins apskava Panfjoricu un noskupstija uz vaiga.
        - Kas tad tev? - Panfjorics pabrinijas.
        Korelins neko neatbildeja un nozuda aiz durvim.
        Pec dazam minutem kontroles budina ienaca Bogdichanovs.
        Spozaja spuldzes gaisma vins saka parlasit vestuli, ko bija uzrakstijis majas:

«Biedri! Kadej galvenais inzenieris lai riske ar dzivibu? Tas butu nepareizi. Ceru, ka veiksu parbaudi labi. Uz drizu redzesanos! M. Bogdichanovs.»
        - Aizmirsu kaut ko apskatities, - vins paskaidroja Panfjori- cam, nododot vestuli.
        - Atdod kanceleja pec dezuras.

«Uztraucas puisi,» Panfjorics nosprieda, atcerejies gaidamo parbaudi. «Tas labi. Uz viniem gulstas liela atbildiba..»
        Tacu, kad sargbudina ieradas Seremetjevs un pasniedza nododamu vestuli, Panfjoricam pavideja neskaidras aizdomas.

«No vienas puses, studenti laivu buveja un monteja,» Panfjorics apsvera. «Viniem atlauts nakt uz laukumu jebkura laika … Man nav tiesibu aizliegt viniem iet… Bet ja nu vini pasi nodomajusi braukt galvena inzeniera vieta? Dross paliek dross, jaiet paskatities,» vins pec briza izlema.
        Panfjorics pasauca vel divus sargus un kopa ar tiem devas uz laukumu.
        Tomer bija jau par velu.
        Kad vini tuvojas melnajam laivas milzenim, spozas gaismas starins saruka arvien mazaks un mazaks. Pedigi tas izzuda pavisam.
        Tur pilnigi nosledzas luka.
        Tudal atskaneja dobja motora rukona, un skrejosiem cilvekiem preti pasitas puteklu un miklu zemes piku viesulis.
        Sesta nodala Divas zemes
        Pazemes laivas kabini piepildija dobja, vienmula duksana. Korpuss paretam sadrebejas, un bija dzirdama metala snirkstosa. Asie terauda griezni, grauzdamies zeme, atsitas pret sikiem akmentiniem. Dazbrid sie akmeni trinas gar arejam sienam, un kabine kluva dzirdama attala, stiepta, grieziga skana.
        Laivas ieksieni vaji apgaismoja mazas elektriskas spuldzites, kas bija iebuvetas sienas. Liega, izkliedeta gaisma tas apgaismoja nelielu, mazliet ovalu telpu.
        Pazemes celojumu sakot, draugi labu bridi nemaz nerunaja. Acim redzot ikviens uzskatija sevi kaut kada zina par vainigu parejo prieksa. Patiesam, katrs atseviski tacu bija nodomajis aizbraukt viens..
        Kabine bija ierekinata diviem celotajiem (kaut gan laivu viegli vareja vadit ari viens cilveks). Tresa cilveka klatbutne padarija telpu diezgan neertu. Tapec Gogam, kas laiva ienaca pedejais, vajadzeja stipri saliekties, lai piemestos uz akumulatoru kastem.
        Jaiesledz radiouztverejs, - Bogdichanovs beidzot sausi
        teica.
        Tacu Korelins, kas sedeja pie vadisanas ierices, neko neatbildeja. Vins baidijas runat ar «virszemi». Vins labi iedomajas to uztraukumu, kas drosi vien valda
«tur». Jau sen cits aiz cita lido lejup uz pazemi radiosignali ar paveli atgriezties. Ko lai vins atbild uz tiem? Vai tad patiesam jaatgriezas? Ne, tagad tas nav iespejams. Nodomas vel, ka vini nobijusies …
        Korelins klusejot pasniedza Bogdichanovam biezu burtnicu, kas atradas vina prieksa, un ar zimi paradija, lai tas turpina ierakstus.
        - Janoraida zinojums, ka pie mums viss ir laba kartiba, - Goga ieteica.
        Korelins tam tudal piekrita, un pec dazam sekundem uz virszemi nosutija isu radiogramu: «Viss laba kartiba. .»
        Sadas radiogramas nu saka sutit ik pec noteiktiem laika spriziem.

*
        Par ekranu leni aizpeld divainas ainas. Mainas fantastiski.geologiski noslanojumi. Retumis laiva uzduras praviem akmeniem, un tad no dobja trieciena sadreb viss korpuss. Saskana ar geologisko prognozi mikstajiem ieziem, pa kuriem laiva var brivi parvietoties, jabut izvietotiem krietni dzili. Tacu negaidot uz ekrana paradas tumss aizkars - sikkristaliska granita masivs. Ceredams uziet izeju, Korelins pavirza radiolokatora staru lejup. Tomer siena sniedzas parak dzili. Jagremdejas zeme paraleli granita aizsprostojumam.
        Laiks rit atri. Noverojumos iegrimusi, celinieki to nejut. Korelins izbrina pamana, ka vini atrodas pazeme jau vairak neka cetras stundas.
        - Japaklausas, ko saka zeme, - nolemj Bogdichanovs.
        Ta bija pirma skali izteikta fraze. Neviens neieveroja, ka Bogdichanovs, ka liekas, to neapjausot, virszemi nosauca par «zemi». Redzams, cilveku apzina ciesi iesaknojusies parlieciba, ka ar vardu «zeme» saistas prieksstats par tas virsmu. Nevienam neienaca prata, ka vini pasi atrodas «zeme», tagad jau ieverojama dziluma.
        Korelins iesledza radiouztvereju.

«…jums komats velam sekmes punkts,» klausule bija dzirdami Morzes telegrafa pikstieni, un lidz ar to parraide beidzas.
        - Mums novel sekmes! - liksmi iesaucas Korelins. - Viss kartiba, biedri!
        Uz ekrana paradijas gaisums. Prieksa tagad bija kalkakmens nogula, kurai laiva vareja viegli tikt cauri.
        Tomer draugu prieki nebija ilgstosi. Arvien biezak un biezak cela patrapijas sikas marmora dzislinas.
        - Skiet, ka bus bazalts, - Korelins drumi teica. - Marmors veidojies vulkaniskaja perioda, bazaltam un kalkakmenim sakarstot.
        Un patiesi, driz laivas prieksa nostajas vilnaina bazalta siena. Ta tomer neaizskersoja celu pavisam - sur tur vairakas vietas bija redzami kalkakmens ieslanojumi - spraugas.
        - Meginasim izspraukties pa spraugu, - Bogdichanovs ieteica. - Laiva tacu japarbauda, ka pienakas.
        - Aha … - Goga piekrita.
        Notrisedama, saduroties ar cietajam iezu dzislam, laiva iegaja sauraja eja.
        Kabine troksnis manami pastiprinajas. Cietas akmens sienas stiprak atbalsoja skanu, un pat bez radiolokacijas ierices viegli vareja noprast, ka laiva virzas pa spraugu. Ta vilciena pasazieri pat ar aizvertam acim jut, kad cels iet caur tuneli.
        Sprauga klust arvien sauraka. Arvien biezak un biezak laivas sienas trinas gar akmens sienam.
        - Jagriezas atpakal, - Goga tikko paguva izteikt, kad atskaneja spalga cirkstona.
        Laiva apstajas, ieznaugta akmens spiles.

*
        Galvena inzeniera kabineta gandriz skriesus iedrazas radists..
        - Sliktas zinas, Aram Grigorjevic… - vins ienakot saka.
        - Ko-o-o?
        - Signali tik tikko vairs dzirdami… Pedejais, ko vareju saprast: «… iespiesti … klinti. . koordinatas. .» Un tas viss.
        Gevorkjans leni piecelas no galda un stingriem soliem iet: uz durvim.
        Vins rupigi aizver aiz sevis kabineta durvis.

*
        Motora duksana apklusa, un pazemes laivas kabine iestajas sasprindzinats klusums.
        Korelins iesledz radiouztvereju un sak ieskanoties. Vins verigi ieklausas. Vina seja klust bala aiz piepules, uz platas pieres paradas sviedru lases.
        Tacu visas pules bija veltas. Laivu tagad sasniedza tikai arkartigi vaji, nesaprotami signali. Vienu bridi Korelinam likas, ka vins sapratis dazus vardus, bet tikko saklausamie Morzes.
        aparata pikstieni driz vien pavisam noslapa radiouztvereja vienmulaja salkona.
        - Beigas, biedri… mus nedzird, - Korelins gluzi klusi teica, nonemdams radioaustinas.
        - Var but, ka mes vinus nedzirdam, bet vini mus dzird, - piesardzigi iebilda Bogdichanovs.
        - Hm-m… - Goga noteica tada toni, no kura vareja spriest, ka tas nevar but.
        No jauna tiek ieslegts motors, un kabine ieplust dukona. Laiva krampjaini raustas, puledamas ar savu korpusu atbrivoties no akmens skavam. Bezgaligi ilgs skiet sis laiks. Ar krak- stosu skanu kabine atbalsojas viscietaka terauda cina ar akmeni.
        Motoru aptur.
        Pec Gogas ieteikuma tiek atskruvetas mazas lukas, kas paredzetas paraugu nonemsanai. Kabine ielauzas kodigi kalka putekli, kas, sienam berzoties, sasilusi.
        Pa luku izliek perforatorus - elektriskos atskaldamos veserus. Kabini piepilda apdullinosi lozmeteja spraksti. Cieta siena, kas iespilejusi laivu, pamazam parversas smalkas skembas un puteklos.
        Lukas no jauna aizgriez, un laiva dreb, motoram stradajot ar pilniem apgriezieniem.

*
        - Nedrikst lauties panikai, - klusi, bet stingri galvenais inzenieris uzruna sanakusos. - Mes vinus izglabsim jebkuros apstaklos. Apspriedisim ta skaidri… Udens un partikas krajumu viniem pietiek ilgam laikam. Skabekla ari ir parpilnam. Tatad… - Vins apklust un bridi uzmanigi vero klatesosos. - Tatad mums vienigi precizi janosaka - es atkartoju: precizi janosaka vinu atrasanas vieta. Un turpmako paveiks atrgriezejs turbourbis.
        - Un ko pec tam? - kads uztraucas.
        - Pirmam kartam pa urbumu mes varesim viniem padot partiku un skabekli. Ta tas turpinasies tik ilgi, kamer urbumu paplasinas lidz vajadzigajam apjomam. Es runaju par urbi ar plasu radiusu, kura urbums ir pusotra metra diametra.. Ja tikai varetu precizet atrasanas vietu! Atrasanas vietu! - vins nobeidza, uzsverdams pedejo vardu.
        Noverojumi ar radiolokacijas ekranu liecinaja, ka laivas prieksa atrodas telpa, kura nav cieto iezu. Tatad laivai vajadzeja izlauzties uz prieksu. Neviens ari nedomaja griezties atpakal pa sauro spraugu, kas pirmajiem pazemes celotajiem gandriz bija kluvusi par kapu.
        - Manuprat, laiva ir izturejusi vissmagako parbaudi, - jautri runaja Korelins, kad vini jau virzijas pa mikstu mala slani. - Izturiga masina …
        - Pagaidi vel. . - drumi iebilda Bogdichanovs. - Spriedisim tad, kad iziesim virszeme. Kaut gan jasaka, ka es tev piekritu. Tadu parbaudi domadams neizdomasi.
        Korelins atkal saka darboties ap radiouztvereju. Vins ilgi ieskanojas, citigi ieklausidamies radioaustinas.
        - Nekas nav dzirdams, - vins beidzot klusi noteica. - Jagriezas atpakal, zeni…
        isi apspriedusies, vini nolema uziet virszeme, iegriezoties taja vieta, kur bija gajis televizijas turbourbis. Jo tad tacu pie reizes vares izpetit to apgabalu apaks zemes, kur bija domajama naftas atradne.
        Laiva uznema attiecigu virzienu un saka atri kusteties pa samera mikstu un brauksanai piemerotu slani.
        Paretam Korelins iesledza radioraiditaju un noklaudzinaja ar atslegu standartfrazi: «Viss laba kartiba.» Tomer no «zemes» nekadas atbildes ta ari nebija.
        Bet kas tur redzams prieksa? Ainava bija visiem mazliet pazistama. Draugi atcerejas savus pirmos meginajumus ar kurmi, kad to vajadzeja izskatit ar rentgena aparatu. Ja, tie ir kauli. Tikai ne jau mazi ka kurmim. Vinu prieksa aizslid kada aizvesturiska dzivnieka milzigais skelets.
        Driz skeleti patrapijas arvien biezak. Laiva gaja cauri veselai aizvesturiskai kapsetai. Vareja dzirdet, ka parakmenojusies kauli kraksk mechaniska kurmja zobos.
        - Naftai jabut tuvu! - svinigi pavestija Korelins. - Dzivnieku atliekas loti biezi sastopamas ar naftu bagatas atradnes.
        - Ka nu ne! - Goga piebilda. - Nafta tacu radusies, dzivniekiem satrudot. Tas vel pilnigi drosi pieradits nav, bet vispar, protams …
        Luk, iztalem jau redzama teleurbja caurule, kurs lidz pat sim laikam turpina parbaudi dazadas vietas. Uz ekrana caurule iezimejas ka loti taisna vertikala linija.
        Laiva brauc caurulei apkart, taustidama celu pa blakus gulosiem slaniem. Tomer meklejumi nesekmejas. Laiva met arvien plasakus lokus. Uz radiolokatora ekrana turbourbja caurule vairs nav redzama. Laiva aizgajusi no tas krietni lielu gabalu "talak.
        Korelins ieveroja, ka virziena uz ziemelrietumiem no urbuma vietas dzivnieku skeleti bija sastopami visbiezak.
        - Nafta jamekle taja virziena, - vins parliecinati iegalvo, uzguldamies sturei.
        Atkal dzirdams druposu kaulu troksnis. Laiva velreiz ieklust aizvesturiskaja kapseta.
        Pirmais naftas pazimes pamanija Bogdichanovs. Vins ieraudzija, ka ekrana kreisaja sturi paradas divains apveids. Tas vareja but tikai naftu saturosais smilsu slanis.
        - Nafta!.. - vins liksmi iesaucas. - Aleksandr, griez tuvak!
        Bet vina prieku atvesinaja isa un skeptiska Gogas piezime:
        - Paskaties uz talmeru, - tas noruca, noradot ar roku uz nikeleto ierici, kas bija piestiprinata pie sienas.
        Patiesi, lidz prieksa redzamajam naftu saturosajam slanim 'bija loti talu. Tad tapec urbsana nemaz nesekmejas! - Urbums jataisa daudz vairak uz dienvidiem no tas vietas, kur tas atrodas- patlaban.
        - Mes esam parbaudijusi vel vienu pazemes laivas prieksrocibu, salidzinot ar urbsanas instrumentiem! - priecigi runaja Korelins. - Paskatieties, cik te vienkarsi var orienteties pazemes apstaklos!
        - Nemsim un savienosim atradni ar tagadejo urbuma vietu, - Goga rami teica. - Slanis ir piemerots. Laiva taja atstaj aiz sevis platu kanalu.
        So priekslikumu uznema ar skalu «ura» saucienu, kas dobji atbalsojas mazaja, ovalaja kabine.
        Draugi iztelojas, ka priecasies virszeme palikusie laudis, ieraugot, ka no urbuma paradas nafta. Varbut ta pat slaks ar struklu.. Tur bus daudz jaunu tonnu melna zelta, kas valstij loti nepieciesams …
        - Bet virpirms japarbauda, vai mums akumulatoros pietiks energijas, lai izklutu virszeme, - Bogdichanovs atgidas.
        Korelins aptureja laivu, un pilniga klusuma draugi keras pie aprekiniem un merijumiem.
        - Ne visai… - Bogdichanovs skumji apstiprinaja, kad Goga bija beidzis savus aprekinus uz papira lapinas. - Tik tikko. . Varbut nav verts risket?
        Patiesam, atradne bija samera talu. Vel nebija gluzi skaidrs, kadi skersli laivai var gadities cela. Tomer velesanas «padot naftu augsa» parspeja visu.
        - Pameginasim uznemt sakarus ar zemi, - Korelins ieteicas un saka ieskanot radioraiditaju. Atskaneja siki telegrafa atslegas klaudzieni. Tad iestajas sasprindzinats gaidu bridis.
        Tacu nekas cits ka tikai spuldzu melodiska dzinkstesana nebija dzirdams.
        - Vai riskesim, biedri? - Korelins skali vaicaja, nonemdams radioaustinas.
        - Ja, - klusi atbildeja Bogdichanovs.
        - Aha, - tikpat klusi atkartoja Goga.
        Apejot sikos akmenus, laiva strauji devas uz naftu saturoso slani.

*
        Cels izradijas neparasti gruts.
        Vairakkart nacas virzit masinu atpakal, lai apietu neparvaramus skerslus. Visnepatikamakais parsteigums atgadijas, kad laiva ar prieksgalu atduras smilsu slani, kas bija piesatinats ar naftu. Acim redzot melnais skidrums, ka tas parasti medz. but, atradas taja zem liela spiediena. Nafta iebrazas eja, ko laiva braucot bija atstajusi aiz sevis, un kabine vareja dzirdet, ka mutulo varena straume, nesdama sev lidzi sikus un palielus akmenus. To bungosana pa masinas sienam gandriz pilnigi apslapeja motora troksni. Sarunaties bija gruti.
        Laiva saka stipri supoties un valstijas no viena sana uz otru. Reizem ta nostajas pilnigi vertikali, un celotaji velas lejup, uz laivas astes galu.
        Ar lielam pulem draugiem izdevas izvest savu kugi no specigas pazemes aukas. Tomer ari atcels nebija tads, kadu vareja gaidit. Laivai pa pedam sekoja naftas spiediens. Tas uzgula astei un loti apgrutinaja laivas vadisanu. Tikai ar milzigu piepuli draugiem izdevas izglabt pazemes kugi no sadursanas ar akmens masiviem.
        Kad laiva pienaca pie urbuma, ta vairakas reizes atsitas pret terauda cauruli. Tomer viss jau bija gala: pa brivo telpu starp cauruli un urbumu spiedas nafta, kapjot augsup.
        Ilgs laiks pagaja, kamer viniem izdevas aiziet no trakojosas naftas spiediena. Laiva no ta izglabas, uzmeklejot irdenu slani. Beidzot atskaneja samalto smilsu cirkstesana, un laivu vadit kluva vieglak. Smiltis aizbera aiz laivas atstato eju, un pazemes vetra pamazam saka aprimt.
        Kad laiva beidzot iznaca «mierigas» zemes slani, celotaji apjedza, ko viniem bija maksajis nodomatais pasakums.
        Akumulatoros elektroenergijas bija palicis loti maz. Ta bija- izlietota, masinai cinoties ar satrakotajiem pazemes spekiem.
        Atkal Korelins keras pie radioraiditaja. Atkal radioaustinas dzirdami tikai klusi spraksti un snakona. «Zeme» neatbild. Un., jadoma, ari vinus ta nedzird.
        Galvena inzeniera kabineta, kas kluvis par glabsanas darbu stabu, uzturejas daudz cilveku. Ik bridi naca ieksa jauni, skaneja telefons.
        Galvenais inzenieris, kas vadija glabsanas ekspediciju, ari nesedeja miera. Vins biezi pameta kabinetu un pats parbaudija noritosos darbus.
        Luk, vins kopa ar Teti ieiet telpa, kur novietota radiostacija.
        - Vai ir kas jauns?
        Radists noliedzosi pakrata galvu. Tetis uzliek radioaustinas un citigi klausas.
        Dobji sic radiolampas. Pa bridim dzirdams vajs spraksticns, kas celas no negaisa ladiniem taluma. Un tikai pavisam klusu, paretam izlauzas kadi loti vaji radiosignali. Varbut no zemes otras puses, apliecot to, atnakusi vilni, kas pec garuma sakrit ar laivas raiditaja vilniem. Bet var ari but, ka tie ir pasas laivas signali. Tacu tie ir parak vaji, kaut ko saprast nav iespejams …
        Galvenais inzenieris un Tetis sezas masina un dodas uz lauku. Seit ir noorganizeta akustiska izsekosana, lai uztvertu troksnus zemes masiva. Vairaki loti jutigi mikrofoni, dzili ierakti zeme visdazadakas vietas, uztver vissikakos troksnisus, kas nak no zemes. Tadejadi vares uztvert troksni, kas rodas, laivai kustoties, un pat aptuveni noteikt tas atrasanas vietu. Bet nekur nav dzirdams raksturigais pazeme braucosas masinas troksnis. Mikrofoni uztver tikai skanas, kas rodas zemes virspuse. Lai samazinatu sos traucejumus, jau sen ir norikots visiem mechaniskiem darbgaldiem partraukt darbu. Aptureti ari urbsanas darbi visos izmeginajuma urbumos. Pat cilveki censas staigat klusi, uz pirkstgaliem.
        Ap pusdienas laiku, kad galvena inzeniera kabineta notika glabsanas darbu dalibnieku karteja apspriede, istaba peksni ienaca instituta apsardzes prieksnieks.
        - Paradijas! Nupat ka paradijas! - uztraukuma aizelsdamies, vins teica.
        Visi, kas atradas istaba, pieleca kajas.
        - Kur? Kur? - bija dzirdami priecigi saucieni.
        - Pa treso urbumu … Nupat ka paradijas. . Burbulo pilna spara!
        Tikai tagad visi aptvera, ka paradijusies nevis laiva, bet nafta.
        Cita laika sis notikums butu bijis lieli svetki. Bet tagad, kad apaks zemes gaja boja cilveki, sanemtais vestijums izklausijas tiri ka aizvainojums un naca nelaika.
        Drizuma visus instituta darbiniekus satrauca vel kads loti divains apstaklis. Izradijas, ka cilveki, kas dezurejusi pie tresa urbuma, bija skaidri sadzirdejusi metaliskus klaudzienus: it ka kads ar veseri butu dauzijis pa dziji zeme ielaisto terauda cauruli. Visi zinaja, cik labi izplatas skana pa metalu. Varbut tie bija signali, ko raidija cilveki, kas pazeme gaja boja.
        Pie tresa urbuma steidzigi novietoja jutigu mikrofonu. To pievienoja pie terauda caurules, kas ielaista zeme. Tomer neka cita ka tikai specigas naftas struklas rekonu telefona klausules nevareja sadzirdet.
        Velu vakara kads nedrosi pieklauveja pie Teta kabineta durvim. Tad uz slieksna paradijas melnigsnejs zens melniem matiem - arodskolas skolens Petja. Vinu pavadija biedri.
        - Mums ir priekslikums, - Petja bikli ieminejas, minadamies no vienas kajas uz otru.
        - Kada lieta? - Tetis, aplukodams zenus, klusi vaicaja.
        - Mes te visi esam radioamatieri, - Petja turpinaja, nu jau drosi panakdamies uz prieksu. - Mes saprotam, jo augstaka antena, jo labak dzirdams raidijums. Tad nu mes domajam ta: ja metala caurule iesniedzas dzili zeme, tad ari ta var noderet par antenu, lai uzturetu radiosakarus ar laivu … Caurule, protams, neatrodas augstak, bet zemak, tacu saja gadijuma tas ir vienalga - tuvak laivai …
        - Nu, paskat, cik manigi! - Tetis nobrinijas, atri pieceldamies no savas vietas. - Naciet nu, aiziesim pie radista, ko tas uz to sacis!
        Pec dazam minutem Tetis ar zeniem iegaja radista kabinite.
        - Redz, te zeni ieteic, lai uzlabotu sakarus ar zemi, izmantot par antenu turbourbja metala cauruli. Ko jus par to sakat?
        Atbildes vieta radists apjucis pabtenza zenos un metas pie lielas metala kastes. Ta bija parnesajama radiostacija.
        - Ziglak! - vins skriedams sauca. - Puikas, stiepiet man pakal akumulatorus. Ziglak!
        Radioiekartu uzstadija uz zemes blakus tresajam urbumam. No tas aizvilka vadus, ko arodskoleni steiga apvija ap resno terauda cauruli.
        Un vel pec dazam minutem no telefona klausulem atskaneja tik skali radiosignali, ka tos vareja dzirdet vairaku solu atstatuma.

«… energijas krajums izsikst punkts sveiciens visiem.»
        - Ura! - radists iekliedzas. - Sakari atjaunoti.
        Vins sakera atslegu un atri saka klaudzinat atbildi.

«Pareju uz uztversanu,» radists nobeidza savu raidijumu.
        Bet atbildes nebija. «Zeme» kluseja. Morzes aparata signalu
        vieta bija dzirdami tikai skali un vienmuli spraksti.
        - Vareni strada pazemes antena, - radists, mazliet saraukdams pieri, noteica. - Pat traucejumi laivas elektromotora dzirdami lieliski. Bet kapec vini neatbild? Vai tiesam izslegusi uztvereju?
        Arvien klusaks un klusaks kluva aizejosas laivas elektromotora troksnis.
        Apmeram pec trim stundam glabsanas darbu istaba ienaca jauns, soreiz galigi miklains pazinojums. Skanu metrikas stacija, kas bija uzstadita, lai uztvertu no pazemes nakosos troksnus, sadzirdeja kadas divainas skanas. Tas izklausijas pec kaplu atsitieniem miksta zeme.
        Gevorkjans un Tetis, kas tudal ieradas, driz pasi parliecinajas par si pazinojuma patiesigumu. Talu apaks zemes patiesam riteja nezkadi nesaprotami darbi.
        Kapec isti Korelins izvelejas laivas virzienu uz ziemelrietumiem, to parejie ilgi nevareja izprast. Tomer gala rezultata bija tacu gluzi vienalga, kada virziena kusteties uz prieksu. Laiva nevareja celties augsup pilnigi vertikali. Tai bija pamazam «jauznem augstums», tapat ka to dara lidmasinas.
        Visi pulini atjaunot sakarus ar virszemi pa radio palika bez. sekmem. Korelins pedejo reizi telegrafeja par laivas atrasanas vietu, par to, ka viniem izbeidzies elektroenergijas krajums, un nolema aparatu vairs neieslegt. Tiesi tapec vins ari nezinaja, ka vina pedejie radiogramas vardi virszeme bija lieliski sadzirdeti.
        Bija skaidrs, ka elektroenergijas tikpat nepietiks, lai izklutu virszeme. Bet palikt uz vietas ari bija mulkigi. Un ta pazemes masina devas tai virziena, ko izvelejas Korelins.
        No ka tad vadijas Korelins, loti stingri uzstajot, ka laivai javirzas tiesi uz ziemelrietumiem? Vins uzmanigi izpetija karti, kas bija sastadita celojuma vajadzibam. Tiesa, karte bija diezgan nepilniga, taja bija palikusas daudzas ta saucamas «baltas vietas». Bet vins pastaveja uz to, ka laivai javirzas tiesi uz vienu no siem ka rte neapzimetiem apgabaliem. Varbut tur bus jasastopas ar necaurejamiem akmens masiviem. Varbut vini sadursies ar irdenam smiltim, pa kuram laivai bus gruti tikt uz prieksu.
        Bet Korelins neatlaidas.
        Un tikai pec vairakam cela pavaditam stundam biedri saprata, no ka isti vadijas Korelins. Uz televizijas ekrana vini laivas prieksa ieraudzija milzigu tuksumu..
        - Pazemes grote! - liksmi iesaucas Korelins. - Te ta ir!
        Nu tikai draugi atcerejas no Panfjorica dzirdeto nostastu.
        Tad, luk, kas! Vinu biedram, dabas, dzejas un tautas ticejumu cienitajam, ari soreiz, varbut nejausi, tomer bija taisniba. Vini tuvojas milzigam tuksumam apaks zemes.
        - Vai te ir ko elpot vai nav? - dobji noruca Bogdichanovs, atskruvejot luku, kad laiva ar prieksgalu iegaja tuksaja telpa.
        Laiva tudal iepluda saspiests, smacigs gaiss.
        Bogdichanovs izliecas no lukas un apgaismoja pazemi ar elektrisko lukturiti.
        Apaksa regojas no griestiem nobrukusu akmens bluku juceklis. Melnas sienas stav drumi un nosledzas ar lokveidigu velvi, no kuras nokarajas akmeni, kas tepat vai grasas krist leja. Si milziga pazeme dves miklumu un aukstumu.
        - Izejai jabut! - Korelins parliecinati saka, savukart, aplukodams pazemes valstibu. - Nostasts tacu izradas par patiesibu! Mes atraksim aizgruvumu un iziesim..
        Draugi sparigi saka gatavoties celojumam pa apakszemi. Virve nolaida lejup visu nepieciesamo. Un pedigi cits aiz cita vini nokapa pasi.
        Grotes apmeri ir neaptverami. Elektriska lukturisa gaisma zud bieza tumsa. Tomer draugiem izdodas saskatit vairakas alas. Rapdamies pa slideniem un asiem akmeniem, vini verigi apluko ikvienu no tam.
        Peksni lukturisa stars negaidot uzduras uz kaut ko gaisu starp tumsajiem ieziem.
        - Skelets, - klusi bilst Goga, kas stav vistuvak apgaismotajam prieksmetam, un vina balss skana, kas tukstoskart atsitas pret akmens sienam, parversas dunosa atbalsi.
        Tas patiesam ir cilveka skelets, kas gul pie alas ieejas.
        - Pieversiet uzmanibu … - Korelins turpina. - Vai redzat, ka tas gul ar galvu pret alas ieeju? Cilveks skrejis uz to, paklupis un uguni gajis boja. Es domaju, mes esam uz pareiza cela. Ieiesim saja ala.
        Korelina domas apstiprinajas. Pec desmit minusu gajiena draugi ieraudzija vel vienu cilveka skeletu.
        Virzisanas uz prieksu ik ar soli kluva grutaka. Eja saka vest stavus uz augsu. Vietam griesti nolaidas tik zemu, ka nacas mesties cetrrapus un pat list pa zemi. Draugi tomer nezaudeja drosmi.
        Nepartraukti virzidamies uz prieksu, apmeram pec trim stundam vini sasniedza alas galu. Viss noradija, ka seit patiesam kadreiz noticis nogruvums. Bogdichanovs pat uzgaja pussatru- nejusus augu zarus. Tatad virszeme vairs nebija talu.
        Mazliet atputusies, studenti saka stradat ar lapstam un kapliem.
        Tiesi so troksni sadzirdeja zemes virspuse.

*
        Milziga urbjmasina, kas zeme urba nevis sauru spraugu, bet vairakus metrus platu eju, savu darbu paveica atri. Jau pec stundas kops darbu saksanas sachta nolaidas cilveki, un pec nedaudzam minutem tris pazemes celiniekus izcela virszeme.
        Daudziem par izbrinu vini jutas lieliski. Ieelpojusi svaigu gaisu, draugi kluva vel jautraki.
        Nu, biedri, - Gevorkjans vinus uzrunaja, apskatidams katru pec kartas, - neuzplisos ar jautajumiem. Sakiet tikai vienu: vai masina bojata?
        - Ko jus, Aram Grigorjevic! - atbildeja Korelins, izrauda- rnies no galvena inzeniera straujajiem skavieniem. - Pilniga kartiba. Parbaudi iztureja teicami. Atrodas pazemes grote…
        - Par groti nestastiet, - Gevorkjans vinu partrauca. - Mes jau ta nospriedam, ka busiet iekluvusi tiesi tur. Panfjorics pastastija teiku un palidzeja mums uzmeklet so vietu.
        - Bet sakari gan mus piekrapa, Aram Grigorjevic, - Korelins turpinaja, notiridams sev puteklus. - Jums bija taisniba, kad saubijaties, vai radiovilni spes iziet cauri tik biezam zemes slanim.
        - Sakiet, cik sen jus nelietojat radiouztvereju! - iejaucas radists.
        Korelins pardomadams palukojas pulksteni un pateica laiku, kad bija nosutijis pedejo radiogramu.
        - Ak jus! - Gevorkjans tudal iesaucas. - Seit jusu sirdsdraugs Petja ar saviem biedriem ieteica tadu joku, ka visiem lielakajiem radiotechnikiem bus skaudiba … Tagad mums radiosakari ar pazemes laivam nodrosinati pilnigi, - vins nobeidza, vilkdams aiz piedurknes Korelinam tuvak melnigsnejo zeninu, kas stivejas preti.
        - Vai galvenais inzenieris uz mums dusmojas? - paklusu vaicaja Bogclichanovs, apskaudams Teti.
        - Tas viss jau pagajis… - vel klusak atbildeja Tetis. - Nakti, kad jus devaties celojuma, sanemam teiegramu, kas aizliedza Gevorkianam pirmajam izdarit parbaudi, bet reflektantu, ka jau zinat, bija daudz..
        To pasu nakti laivu, kas atradas grote, apgadaja ar jaun- sazpilditiem akumulatoriem un skabekla krajumu. No rita ta, milziga lauzu pula sagaidita, paredzeta vieta iznaca zemes virspuse.
        STASTS PAR KADU SPRADZIENU
        - Vai gribat, pastastisu jums kadu notikumu? Var teikt, neparasts gadijums, - kadreiz piedavajas leitnants Voronovs.
        Tas notika tai laika, kad mums, petnieciska instituta darbiniekiem, vel bija kazarmu stavoklis. Pirms guletiesanas mes biezi medzam sapulceties maza, majiga istabina, lai patriektos par visdazadakajiem tematiem.
        - Nav nekas pretim! - es atbildeju. - Tikai kaut ko labi jocigu.
        Gara auguma leitnants, liels jokupeteris un terzetajs, sniedzas kabata pec portsigara un, cenzdamies but nopietns, uzsaka savu stastu apmeram sadi:
        - Zinatniski petnieciska instituta teritoriju, kuram es biju piekomandets kara sakuma, jus laikam pazistat…
        Nu, luk, jums tikai bus gruti izteloties, cik nemiliga ta izskatijas pec evakuacijas. Visur tukss. Metajas grabazas. Pilnigs, izpostitas ligzdas iespaids.
        Iekarta jau aizvesta. Ari cilveki aizbraukusi. Pagaidam esam palikusi tikai es un mechanikis Petja Janins - tads vienkarss zens un briniskigs biedrs.
        Tolaik mes vairs nebijam parak aiznemti. Sainojam sadus tadus sikumus, klainojam pa tuksajiem korpusiem, lai paskatitos, vai nav palicis kaut kas vajadzigs, un gaidijam lidmasinu aizbrauksanai. Vispar briva laika mums bija atliku likam.
        Petjam tai laika radas jauns laika kaveklis, ja ta varetu sacit. isteniba ta del jau viss ari notika …
        Mums vel bija palicis neaizsutits parasts aparats, ar ko pieraksta skanas gramofona plates. Cik reizu netiku teicis: «Petja, iesaino aparatu kaste. Peksni atbrauks masina - tu mani ar to aizkavesi!» Bet vins runaja preti, zvereja, ka neaizkavesot, un turpinaja darit savu.
        Ko tad vins ar to darija? Nu, kaut ko pavisam vienkarsu. Tiklidz izdzird gaisa trauksmes signalu, tudal stiepj mikrofonu seta vai izbaz lauka pa logu. Nu, bet, ka jums jau zinams, - kas tobrid notiek atmosfera? Lidmasinas duc, zenitlielgabali sauj, bumbas kauc un plist, reizem pat mums gluzi tuvu. Bet vins tik sez pie aparata un visas sis skanas pieraksta plate.
        To vins darija diezgan biezi.

«Es gribu,» vins medza teikt, «atstat musu pecnacejiem pieminu skanas par sim dienam.»
        Vispar, protams, tas bija interesanti! Tikai vins man bija ar to parak apnicis. Uzlidojumi tolaik notika biezi, un gandriz vaf ik pec katra Petja rada man plati. Tas bija tads caurspidigs disks.

«Luk,» vins saka, «briniskiga skanu aina uznemta, biedri Voronov. Tie, kas sajas dienas Leningrada nav bijusi, iegus pilnigu prieksstatu. Vai gribi noklausities?»
        es tad parasti saku pukoties un atkal atgadinaju, lai aparatu tudal iesaino.
        It ipasi vins man uzmacas pa vakariem, kad lika noklausities savu piaso kolekciju uz elektriska gramofona, kuram bija liels, oli specigs reproduktors. Atskanojums bija tik skals, ka istaba radas istas bombardesanas iespaids.
        Toreiz mes dzivojam viena 110 lejas stava istabam «B» korpusa. Ta ir veclaiciga eka ar bezgaligiem, sauriem gaiteniem, kuros var pat nomaldities.
        Nu, luk, viss sis atgadijums saka risinaties manu acu prieksa tiesi tur …
        Leitnanta stasts par atgadijumu, kas noticis pazistama zinatniski petnieciska instituta teritorija, ieintereseja mus, kaut gan pagaidam taja neka neparasta nebija.
        Mes centamies iztelot sev Leningradu blokades dienas, tukso instituta eku, kas atradas pilsetas nomale, un visus tos apstaklus, par kadiem runaja Voronovs.
        Parliecinajies, ka vina klausas pietiekami uzmanigi, leitnants acim redzami iejutas sava stastijuma.
        - Reiz gaisa trauksmes laika, diena, - vins turpinaja, - es atrados kada no otra stava istabam taja pasa «B» korpusa trn lukojos pa logu. Jasaka, ka trauksme nebija tada ka ista. Vispar, protams, bija dzirdams, ka gaisa ar raksturigu skanu duc vacu lidmasina. Bet ta laikam atradas loti augstu un, ta ka debess bija viscaur apmakusies, nemaz nebija redzama. Zenitlielgabali kluseja. Ari bumbas nekrita. Vispar - nevis uzlidojums, bet tiras blenas …
        Peksni dzirdu, taluma atskan skals, tomer loti savads spradziens. Pat nezinu, vai to var nosaukt par spradzienu.
        Vispar es esmu tiku tikam dzirdejis loti daudz visadu spradzienu. Visus tos labi pazistu un atskiru citu no cita. Bet soreiz - kaut kas pilnigi neparasts: nepartraukti dardi, kurus pavada kauksana un loti grieziga svilpsana. Taja pasa laika ieveroju, ka kaut kur pie mums eka noskind stikli.
        Jasaka, ka pedejais apstaklis mani pat satrauca. «No ka gan tas?» es domaju.
«Fugasu bumbas ir kritusas pavisam tuvu - un nebija neviena plisusa stikla visa korpusa. Bet nu - tals spradziens, un peksni saplist…»
        Tikko es gribeju iet paskatities, kur tas noticis, kad mana redzes lauka paradijas kaut kas jauns.
        Iedomajieties: pilna spara kuleno no augsas lejup vacu lidmasina. Krit gluzi tuvu mums. Loti labi redzams, ka tas ir bumbvedejs «Junkerss 88». Ir ari skaidrs, kadel tas gazas leja.
        No viena sparna tam palikusas pari tikai atminas jeb, precizak izsakoties, neliels gabals. «Ta,» es domaju, «tatad noravusi spar- ninu. Nu, to tu ari esi pelnijis…»
        Es pagaja no loga drusku sanis - gadijuma, ja kritot spragtu bumbu krava. Tomer ne, dzirdu, lidmasina nokrit klusi. Paskatijos atkal pa logu. Redzu, gul, baloditis, uz lauka. Turp jau skrien laudis, ka tas tados gadijumos medz but, un viss ir ka parasti.

«Te,» es domaju, «viss norit normali. Labak iesu paskatities, kur man ir cietusi logi.»
        Saku staigat pa istabam un redzu, ka visi logi ciesi aizverti un stikli ir pilniga kartiba. Ta es butu varejis meklet vel ilgi, ja nebutu ieverojis, ka sur tur uz gridas metajas to mateto plafonu stikla lauskas, kuri sedz elektriskas griestu spuldzes. Te es atcerejos, ka tikko biju tos redzejis pilnigi veselus. «Ka gan tie ta uzreiz vareja saskist?» es domaju. Pie tam, iedomajieties, neizskatas, ka tie butu kritot saplisusi. Sur tur pie dzelzs armaturas vel karajas atliekas, no ka var spriest, ka plafoni saplisusi jau augsa.
        Es, protams, vaji izprotu sarezgitas fizikalas paradibas, tomer man jums jasaka, ka man bija skaidrs viens apstaklis. Sie pasi plafoni nevareja saplist no spradziena, ja logu stikli istabas izradijas veseli. Tie tacu saskaras ar arejo gaisu un noder tam pat par skersli, ja logi ir aizverti.

«Apbrinojami!» es domaju. «Bet ta ka negribas ticet.»
        Velreiz paskatijos: logi pilnigi veseli.
        Es saskaitiju septinus saplisusus plafonus dazadas istabas. Nesaprotams skita vel tas, ka plisusi bija tikai noteiktas formas plafoni - plakanie, ar noapalotam malam. Bet lodveidigie karajas turpat blakus, it ka nekas nebutu bijis.
        Es drusku pastaveju, padomaju … un nolemu, ka tas viss ir loti interesanti, bet ka tam, protams, nav nekadas nopietnas nozimes. Drusku pagrustiju lauskas ar kaju, pat uzsplavu tam, pec tam klusinam devos leja.
        Nonaku istaba, kur mes dzivojam. Tiklidz atveru durvis, te - ludzu! Man pretim - Petja. Atkal ar jaunu gramofona plati!

«Luk,» vins saka, «ir pierakstijies pilnigi savdabigs spradziens.»

«Liecies miera!» atbildu. «Es dzirdeju so spradzienu. Mums no ta pat vairaki plafoni saplisusi. Bet, ka vacu lidmasina gazas, to, luk, tu gan laikam neredzeji. Tas tik bija skats! Ja tu nebutu nodarbojies ar savu mulkigo skanu pierakstisanu, tad varbut ari tu butu bijis liecinieks …»
        Ar vardu sakot, sakas musu parastais strids.
        Tas dienas vakara rnes nodarbojamies sava istaba ar vis- parastakajam lietam.
        Apgaismojums mums toreiz bija diezgan primitivs: automo- bila prozektors ar pustuksu akumulatoru.
        Protams, tik vaja gaisma neka ieverojama neizdarisi. Tadel bija jaiet gulet loti agri.
        Tomer, iedomajieties, sai vakara it ka tisam miegs nemaz nenaca. Es pat apskaudu Petju, dzirdot, ka tas krac.
        Neatlika nekas cits ka noklausities «pilsetas sirds», citiem vardiem sakot, metronoma skalaja tikskesana, kas vienmer atskaneja no ielu reproduktoriem, kad nebija radioparraides.
        Ai, si Leningradas sirds! Cik labi ta palikusi man atmina: var teikt, uz visu muzu. Un kurs gan to neatceras, kas tai laika atradas Leningrada!
        Parasti, kad nebija trauksmes, sis metronoms klauveja loti gausi. Kad tika izzinota gaisa trauksme, tas tudal saka dauzities atrak, it ka bridinadams:
«Pasteidzieties!»
        Sai skumjajai ainai pievienojas vel veja gaudosana. Tas notika, ka jus zinat, vela rudeni.
        Peksni man likas, ka kads augsa staiga.

«Kas tas?» es domaju. «Apsardzibas mums saja korpusa nav nekadas. Durvis visas noslegtas. Kas gan tada gadijuma varejis tur ieklut?»
        Saku uzmanigi klausities … Atkal aizdomigs troksnis.

«Ehe,» es domaju, «te kaut kas nav kartiba. Bus jaiet paraudzit…»
        Piecelos. Panemu lidz naganu. Uz pirkstgaliem, balansedams ar rokam, lai noturetos lidzsvara, saku virzities uz durvim.
        Eju pa pilnigi tumsu gaiteni. Tikai sad un tad, kad meness paspid caur makoniem, uz gridas paradas gaisi kvadratveida plankumi no logiem.
        Nejausi aizkeros aiz kadas kastes. Atskaneja neparasti skali dardi. Jus zinat, ka tas medz but tuksas telpas. Bija jaapstajas, Klausos … Neka nedzirdu, vienigi pasa elsanu, kas ari daudzkartigi atbalsojas no sienam un tapec skiet pardabiski skala.
        Pec kada laicina taluma kaut kas ieskindejas.
        Orientedamies pec solu troksna, kas atnak lidz manim, pamazam noklustu lidz otrajam stavam. Uzmanigi aizslepies aiz gaitena stura, redzu meness gaisma uz mirkli pazibam kadu stavu. Tas ir kads vajins, sakumpis subjekts, terpies melna meteli un ar raga brillem uz acim. Meness gaisma, pavidot uz isu bridi, nelava man to apskatit tuvak.
        Redzu: iegajis viena no istabam un tur kaut ko mekle.
        Jus, protams, loti labi saprotat, ka mani tas stipri ieintereseja. Kas vins tads? Kas vinam te vajadzigs?
        Pec kada laika vins dodas lauka …
        Tagad man kluva skaidrs, ka vins noteikti ir kaut ko nozadzis. Es ieveroju: piesardzigi ries rokas kadu baltu prieksmetu, kuru agrak es vinam neredzeju.

«Nu,» es domaju, «tas tev neizdosies!..»

«Pilsoni! Staviet!» es kliedzu skala balsi un melos uz prieksu.
        Vins - prom. Es - pakal.
        Man jums jasaka, ka vajasana bija loti savdabiga. Musu solu dunona bija arkartiga.
        Tumss.. Pasa rokas nav redzamas; tikai sad tad pamanu, ka kaut kas melns pazib gar logiem. Vins - pa kapnem leja. Es - vinam pakal. Atstatums starp mums pakapeniski samazinas. Tagad jau es esmu vinam samera tuvu.
        Sai mirkli mes abi noklustam gara meness gaismas josla. Un man beidzot izdodas saskatit prieksmetu, kas atrodas vinam rokas. Tas mani neiedomajami parsteidza. Nu, ka jus domajat, kas tas bija?
        Leitnants noslepumaini paskatijas uz mums un nemas aizsmeket jaunu papirosu.
        Neviens neatbildeja uz vina jautajumu. Visi ar zinkari skatijas uz stastitaju, kas bija iegrimis tabakas dumu makoni. Nesagaidijis atbildi, leitnants turpinaja:

«Divaini gan,» es domaju, «kapec vinam tas vajadzigs? Kapec vins to nemet zeme? Vinam tacu loti neerti skriet.»
        Diemzel, ilgi es nedabuju domat: pagrieziena paslideju un nokritu uz gridas.
        Es piecelos. Mani parnem sausmigas dusmas. Saut vajadzeja, vai?. . Ek velns!
        Un te es dzirdu, ka noklaudz ardurvis. Tatad beglis ir izsprucis uz ielas. Nu, saprotams, es vinam pakal. Tikai kada gan te var but vajasana! Tudal sakas biezs parks. Meness pilnigi ietinies makonos. Visparigi sakot - aizlaidas lapas!
        Es drusku pastaveju. Paklausijos. Nekas cits nav dzirdams ka tikai koku salkona un metronoma tikskesana.. Atlika vienigi izlamaties un nostiprinat durvis ar turpat atrastu dela balstu.
        Ja, vai patiesi es jums nepastastiju, kas tas bija par prieksmetu, ko sis tips aizstiepa?
        Iedomajieties … dazi stikla gabali no sasistajiem plafoniem!

«Kas tas?» es domaju. «Kam vinam tie vajadzigi? …»
        Klausitaji smaidot saskatijas.
        - Ja.. - turpinaja leitnants. - Atmostamies nakamaja rita un ejam kopa ar Petju apskatit, ta sakot, nakts notikumu vietu. Uzkapjam otraja stava.

«Var but, ka vins veselo plafonu nozadzis?» Petja man saka, apskatidams uz gridas gulosas lauskas.
        Jasaka, ka es tiesi seit pirmo reizi ieveroju, cik neparasti nopietns kluvis mans Petja. Stav un dzildomigi apluko lauskas.
        taisa secinajumus,» es domaju. «Ka Serloks Holms. Nu, ir jau ari interesanti. Man pasam, jaatzistas, patik tadas lietas. Lai jau. .»
        Tacu Petjam, redzams, driz apnika sarunaties par saslaukam. Mes abi piegajam pie loga, pa kuru bija redzama vakar nokritusi lidmasina.

«Zini ko?» negaidot saka man Petja. «Es gribetu iet aplukot notriekto «Junkersu» tuvuma. Vai nevelies kopa ar mani izstaigaties?»

«Lai paliek!» es atbildu. «Kam tas man vajadzigs! Ej, ja gribi …»
        Petja aiziet, bet es palieku viens. Turpinu skatities pa logu. Stavu un sakuma neka seviska neieveroju. Paiet kads laiks, pec mana aprekina, Petjam jau vajag but nonakusam pie lidmasinas. Ciesi ielukojos … un neticu pats savam acim. Kludisanas nav iespejama. Pie lidmasinas atrodas tas pats tips, kuram es sonakt dzinos pakal. Pazistu vinu pec auguma, pec kustibam. Vins loti steidzigi staiga apkart lidmasinai un, liekas, kaut ko peta.
        Luk, redzu, pagriezas pret mani saniski un baksta ar pirkstu stabilizatoru … Ko te lai saka!
        Si subjekta talaka izturesanas kluva pavisam aizdomiga. Vai nu vins ieraudzija tuvojosos Petj u, vai ari kas cits to pamudinaja, tikai redzu, sak saudities no astes uz propeleru un atpakal. Es pat uzreiz nesapratu, ko vins dara. Izradas.. Saprotiet!.. meri, nelietis, ar ruleti meri lidmasinu. Steidzigi vien stiepj lenti gar lidmasinas kermeni.
        Tad ta divaini!
        Nu, bet Petja, dabiski, beidzot klust redzams un dodas uz lidmasinu.

«Ir gan kibele! Ka lai vinu bridina?» es domaju.
        Jus viegli sapratisiet manu nemieru, ja atceresieties, ka diversanti un spiegi tika iesutiti pie mums tolaik liela skaita.
        Vai skriet Petjam paliga?
        Bet te redzu: Petja pienacis jau pavisam tuvu pie lidmasinas. Apstajas. Skatas uz manipulacijam, kadas izdara sis tips. Pedejais, pamanijis Petju, ari apstajas. Kadu laiku skatas viens otra. Pec tam..
        Blakus istaba griezigi ieskanejas talrunis. Leitnants atvainojas un aizsteidzas pie aparata.
        - Nu, un kas talak? - nepacietigi iejautajas kads no klatesosiem, kad leitnants atgriezas.
        Stastitajs gausi apsedas sava vieta un bez steigas parlaida acis par klausitajiem.
        - Pagaidam nekas briesmigs ari nenotika, - vins mierigi turpinaja. - Sis pats subjekts negaidot un loti atri aizgaja. Bet
        Petja vel kadu laiku pastaigajas ap lidmasinu un atgriezas; instituta.

«Vai tu ari zini, kas tas bija?» es vinam jautaju. «Tas tacu ir tas pats, kuram es sonakt dzinos pakal!»

«Nevar but!» Petja atbild.
        Es redzu, ka mans pazinojums atstajis uz vinu stipru iespaidu.

«Ko tu skaties mani ar tadu izbrinu?» es jautaju.

«Nu, ta, zini, viss tas ir loti savadi … Man liekas, ka..»
        Redzu, Petja sak stomities un kaut ko neizsaka lidz galam.

«Atkal taisa secinajumus,» es domaju.

«Vai tu kaut ko ieveroji?» es jautaju.
        Vins kluse, iedomajieties tikai, un drumi skatas.

«Nu, velns ar tevi!» es domaju. «Ir gan detektivs!»
        Tovakar, kad jau kresloja, bet aizdedzinat musu prozektoru bija vel par agru, Petja negaidot loti nopietni uzrunaja mani.

«Vai tu nedoma,» vins jautaja, «ka starp fasistu lidmasinas avariju un musu plafonu plisanu pastav kads sakars?»

«Loti iespejams,» es atbildeju, «ka plafoni ir plisusi no spradziena, kas noticis uz lidmasinas.»

«Ta jau ir ta lieta,» turpina Petja, «ka lidmasina nekads spradziens nav noticis. Es to noteikti konstateju. Viss bumbu krajums acim redzot bijis izlietots jau agrak, vai ari bumbu tai vispar nav bijis, bet zenitartilerija, ka tu atceries, pirms lidmasinas kritiena kluseja.»

«Bet no ka tad ta vareja aiziet boja?» es jautaju. «Musejo- lidmasinu gaisa ari nebija - es tas labi pazistu pec skanas, - vacu lidoja viena pati.»

«Es zinu,» saka Petja, «ka nebija. Es daudz domaju un visu apsveru, un beidzot esmu nonacis pie ciesas parliecibas.»
        Vins uzmanigi paskatijas mani un teica:

«Seit ir kads noslepums… Tas viss nav tik vienkarsi: gan sis neparastais spradziens, ko dzirdejam, kad plisa plafoni, gan vacu lidmasinas boja eja, gan cilveka paradisanas, kurs interesejas pat par so plafonu drumslam.»
        Si saruna atstaja uz mani toreiz smagu iespaidu.
        Es stavu un domaju: «Kas tas par nejedzibam, ko vins te runa?» Bet pasam tads ka nemiers rodas …
        Leitnants iegrimst domas, it ka kaut ko atceredamies.
        - Apkartne stipri ietekme, - vins stastija talak, aizdedzinadams nodzisuso papirosu. - Iedomajieties.. Mes atrodamies divi vien milziga, tuksa eka. Visapkart dzila tumsa. Lauka turpina gaudot vejs.. Man sak likties, ka augsa atkal kads staiga. Man, protams, nav bail, tomer, bez saubam, esmu paklauts arejo apstaklu ietekmei ka ikviens dzivs cilveks. Atceros, ka toreiz man no visa ta kluva ne visai omuligi. Tacu tikai isu bridi. «Jatiek vala,» es domaju, «no si garastavokla.»

«Zini ko?» es saku Petjam. «Ko tu man jauc pratus? Te neka noslepumaina nav. Tas viss ir blenas. Ja ari cilveks nozaga lauskas, tad vienkarsi aiz huliganisma!»
        Vispar - saku vinu norat.
        Viss beidzas ar to, ka Petja apvainojas un ar mani vairs nerunaja.
        Tacu, iedomajieties, nedaudz velak notika atkal aizdomigs gadijums! Nu, protams, ja ievero visu to, kas bija noticis agrak.
        Tas bija, luk, ta.
        Petja palaiz vala savu elektrisko gramofonu, acim redzot garlaicibas makts, un sak citu pec citas klausities plasu kolekciju ar siem spradzieniem. Seviski vinam iepaticies pedejais ierakstijums, un vins skandina to, var teikt, bez partraukuma.
        Visu to noklausities, bez saubam, man bija pretigi. Tomer, lai galigi nesanistos ar Petju, es paciesu un izliekos, ka man tas ir vienaldzigi.
        Britinu velak es nolemu pieiet pie loga un paskatities, kads ara laiks, domadams, vai ir iespejams uzlidojums. Sai noluka- es mazliet atbidiju aptumsosanas priekskaru un uzmanigi palukojos pa radusos spraugu - ta, lai gaisma no istabas neizklut u lauka.
        Parsteigts ieraugu: pie loga regojas nezkadi tris silueti. Uzmanigi klausas. Kad es ieskatijos, tad, iedomajieties tikai, klausitaju vidu pazinu atkal to pasu sakumpuso tipu. Bet galvenais - vins acim redzot vairak par citiem interesejas par to, kas notiek pie mums istaba, jo tuvak par visiem pievirzijis logam savu fizionomiju.

«Ak ta, balodit!» es domaju. «Atkal esi ieradies!»
        Izrauju no kabatas elektrisko lukturiti un paversu vinam virsu staru kuli.
        Un, luk, melnaja nakts fona es redzu to pasu pazistamo seju, kas toreiz sakara ar manu nervozo garastavokli likas briesmiga, nepatikami atnirgtiem zobiem. Sis skatas man ciesi virsu ar stivu skatienu caur savam lielajam raga brillem.
        Tas viss, protams, turpinajas tikai vienu acumirkli. Seja tudal pazuda.
        Izskrienam abi ar Petju lauka. Rupigi izmeklejamies visapkart - neviena nav. Ja, taisnibu sakot, tur nav neka, ko brinities. Tada parka ka pie mums katrs var viegli noslepties pat diena.
        Jasaka, ka mes tai nakti negulejam. Es izsaucu dazus cilvekus no apsardzes un novietoju tos sleptuves pie ekas dazadam durvim. Es pats novietojos sardze gaiteni, ik pa bridim pametot skatienu lauka pa logu. Tacu viss tas izradijas pilnigi veltigi. Neviens neradijas, un nekas sevisks tai nakti nenotika.
        Bet pec dazam dienam saku ieverot, ka ar Petju notiek kaut kas nelags.
        Vins kluvis drums ka velns. Kaut kur uz ilgu laiku nozud un pat dazreiz neparnaksno majas. Tudal redzams, ka vinu nospiez kadas rupes.

«Vel arvien turpina telot detektivu,» es domaju. «Tas ir gan savadnieks!»
        Tomer savus pienakumus vins pilda nevainojami. Nav kur piesieties.
        Nezin kapec es nakti nejausi pamostos. Saku uzmanigi klausities.. Trauksmes, skiet, nav - metronoms tiksk lenam. Bet.pedeja laika man ir izveidojies paradums: naktis ieklausities dazados klusos troksnos. Un, luk, es dzirdu: kaut kur no talienes plust pazistamas skanas. Saku apjegt, ka ta ir gramofona plate, kas tiek atskanota caur reproduldoru. Pat adatas snaksana dazbrid dzirdama - acim redzot veca.
        Bet kas tad ta par plati? «Vai tad tiesam,» es domaju, «vel kads bez Petjas nodarbojas ar bombardesanas skanu pierakstu?» Dzirdu - pieraksts tiesi tads ka Petjam. Izbeidzas viena plate. Uzliek otru ar tadu pasu saturu. Vejs atnes skanas brazmam - te klusakas, te skalakas. Saku modinat Petju.

«Paklausies,» es vinam saku, «kadu muziku parraida.»
        Bet te it ka tisam viss sak apklust.

«Neka seviska,» Petja man atbild.

«Skanu pieraksts,» es vinam saku, «pilnigi tads pats ka tavejais. Tikko ka taluma bija dzirdams.»
        Petja piecelas, ar rokam izberz acis un satraukts saka man:

«Nevar but! No kurienes gan tads pats ka man? Tev drosi vien tika i ta likas.»
        Mes vel kadu laiku pasedejam un gaidijam, bet neka vairs nesaklausijam.
        No rita - neatceros, kada sakara - ar acim mekleju Petjas sominu, kura vins glabaja gramofona plates, un nekur to neatradu. Bet agrak ta staveja vienmer redzama vieta.
        Tas mani ieintereseja. Es saku sominu neatlaidigi meklet un driz parliecinajos, ka tas patiesam nekur nav!

«Kur gan ta vareja palikt?» es jautaju Petjam.

«Luk, to es ari nezinu. Nesaprotami!..» vins atbild.
        Man jums jasaka, ka es saku pamazam uztraukties ne pa jokam.
        Petja aizgaja kartot savas lietas, es paliku viens.
        Pirmo reizi pa visu so laiku es nopietni saku domat par visiem siem notikumiem. Iekseji saku pievienoties Petjam, ka visa sai lieta patiesam pastav kads noslepums. Mani sagraba nemiers. Turklat vel ara ir nejauks rudens laiks. Migla tada, ka desmit solu attaluma nekas nav redzams.
        T,s staigaju viens pa gaiteni - tapat bez merka. Viss man 1agad liekas aizdomigs. Pat pasa solu dunona, kas skan gaiteni, es sadzirdu kaut ko nedabisku.

«Ko gan tas viss nozime?» es domaju. «Kam gan ievajadzejies Petjas mulkigo plasu, un kas ir tas, kas iedomajies tas nakts laika skandinat? Kas tie par jokiem? …»
        Tatad es staigaju, biezi apstajos, ieklausos, verigi noskatos uz dazadiem prieksmetiem. Ar vardu sakot, nervi nav vairs isti kartiba.
        Bet vakara, iedomajieties tikai, man, gluzi otradi, uznaca kaujiniecisks noskanojums.

«Katra zina atrisinasu so lietu,» es domaju. «Atrisinasu, kaut ari man butu jaatliek aizlidosana. Varbut seit patiesi tiek gatavota kada nopietna kaitnieciba. Bet pasreiz pat neerti kaut kur griezties pec palidzibas. Nems vel un izsmies. Jasavac nopietnaki fakti. Kaut varetu nokert so sakumpuso, brillaino! Kalab gan vins visu laiku ap mums trinas? Tad es uzreiz dabutu zinat, ko tas nozime …»
        Es izeju parka.
        Tada cilveka izskata, kurs vienaldzigi pastaigajas, es saku izmanigi klejot, aplukodams apkartejas ekas.
        Bet visapkart, kurp vien skaties, - lieli korpusi, kas pieder citiem institutiem, dazdazadas laboratorijas, darbnicas un pat nelielas rupnicinas.
        Dazas no tam kusa darbs. Pie mums, Leningrada, blokades laika tika izmantota vismazaka iespeja, lai razotu apbrunojumu un vispar visu frontei nepieciesamo. Bet bija ari daudz tuksu korpusu, no kuriem iekartas bija evakuetas. Tie izskatijas ka nedzivi.
        Ilgi es ta staigaju, cenzdamies visu uzmanigi aplukot.
        Saka tumst.
        Driz saka kaukt gaisa trauksmes sirenas. Metronoms izriiai nija ritmu un saka tiksket atri.
        Es jau gandriz saku saubities par savu noverojumu lietderibu un nolemu atgriezties majas, k ad peksni ieraudziju dzili parka tris cilvekus, kas steidzigi soloja pa aleju.

«Laikam steidzas uz patvertni,» es nodomaju.
        Drosibas del devos pie viniem tiesi caur parka krumajiem.
        Jasaka, ka se man tiesam laimejas. Nebiju vel paguvis tikt viniem tik tuvu, ka varetu tos krietni apskatit, kad maniju to skaita atrodamies to pasu sicino, sakumpuso subjektu, ko tiesi velejos sastapt.
        Atstatums starp mums arvien samazinas …
        Tas ir tas pats! Vins iet starp diviem citiem. Ko tu te izdarisi! Vini tomer ir trijata, bet es - viens. Nekas cits neatliek ka vienigi viniem sekot.
        Piesardzigi, slepdamies aiz kokiem un krumiem, es eju, neiz- laizdams vinus no acim nevienu sekundi.
        Trauce noladetie krumi! Zari sitas seja.
        Kurp vini iet? Luk, paiet garam kimiski techniska instituta korpusiem. Talak nak fizikali techniska instituta korpusi. Vel talak - kaut kadas pa pusei bumbu sagrautas darbnicas. Vini iegriezas pagalma - es tiem pakal.
        Driz visi tris pieiet pie mazinas vienstava ekas durvim un. pazud tajas.
        Es saku petit eku. Apeju tai apkart, turedamies krietna atta- luma, lai mani nepamanitu.
        Redzu, kada loga, kas atrodas ieejai preteja puse, paradas gaisma. Ta vaji spid pa kadu aptumsosanas aizkara spraugu.
        Es tudal tai klat. Redzu, man labi veicas. Pa so spraugu, protams, ja krietni izmanas, iespejams skaisti noverot apgaismoto telpu.
        Es stavu, elpu aizturejis, un man liekas, ka manas sirds puksti skan skalak par metronoma tikskiem no tuvaka ielas reproduktora.
        Lauka jau bija pilnigi satumsis. Vejs pienemies. Koki salc skumji, it ka tiem butu loti zel skirties no nodzeltejusam lapam. Bet es piespiedu degunu pie ruts un sastingu …
        Liekas, ka manas launakas bazas apstiprinas.
        Visi tris ienakusie - un starp tiem mans vecais pazina, sa- kumpusais, tas ar brillem - tagad man lieliski redzami. Istaba, kura vini atrodas, - ne isti darbnica, ne isti laboratorija: stav dazi mechaniskie darbgaldi, visur dazadi aparati, starp tiem daudz elektrisko meraparatu. Tacu pirmam kartam, protams, man duras acis labi pazistamie preseta piroksilina gabali dazada lieluma, kas izmetati visur. Piroksilins ir bistama spragstviela, ar to nav joki.

«Ta,» es domaju. «Saprotams …»
        Tagad jau man vairs nevareja but nekadu saubu, ka ta ir ista diversantu grupa.
        Sakuma es neko daudz neieveroju, ka telpas vidu stav kada ierice ar lielam taurem, kadas ir vecmodigiem gramofoniem, tikai sis izgatavotas no loti bieza dzelzs skarda. No sis masinas aizstiepjas dazada veida un resnuma vadi, bet pati ta apspraudita ar visvisadiem klokisiem, spozam svirinam un citiem rikiem.
        Bet pec tam es redzu, ka visi tris darbojas galvenokart ap so pasu gramofonu. Ari piroksilina gabali ir vinu uzmanibas centra, jo vini tos skiro vai vel kaut ko ar tiem dara, vispar parnesa no vienas vietas uz otru.
        Viss skaidrs,» es domaju. «Var izbeigt noverosanu, atrak jaskrien pec palidzibas.»
        bet tad mani ieintereseja diversantu izturesanas. Acim redzot kads dauzijas pie durvim, jo visi tris uzreiz kluva uzmanigi.
        un te, luk, notika visnesaprotamakais visa sai notikuma.
        Es skatos, pie viniem istaba ienak…
        Stastitajs apklusa un parlaida mums visiem skatienu. Pustumsa, kas valdija istaba, nelava pienacigi saskatit vina sejas izteiksmi, bet man toreiz likas, ka ta bija neparasti skumja.
        - Tas nu gan bija parak negaiditi… - pec briza vins turpinaja. - Iedomajieties, es ieraudziju savu Petju!
        Es pilnigi apstulbu. Ko gan te vareja domat? Ka lai to visu izskaidro? Ka tas vareja gadities, ka Petja 110 manis kaut ko slepis?
        Es nolemu palikt un turpinat savus noverojumus.
        Skatos, Petja pie viniem pilnigi ka pasu cilveks. Ari sak tur kaut ko darit. Saprotams, katra iespeja logiski domat man pamazam zud. Ka lai noverte Petjas ricibu?
        Vai es ta ilgi nostaveju pie loga pilniga nezina, neatceros. Pat tagad man ir gruti noteikt, cik ilgs laiks toreiz pagaja.
        Es tikai ieveroju, ka Petja acim redzot nav ar kaut ko apmierinats. Sak strideties ar sakumpuso, kaut ko vinam pierada. Redzu, ka strids viniem iedegas arvien vairak un vairak. Petja nomet zeme uzgrieznu atslegu un demonstrativi sak slaucit rokas kada lupata. Visi vinam sastajas apkart un, redzams, megina pierunat. Tomer viss beidzas ar to, ka vins pagriezas uz ardurvim ar skaidri redzamu noluku aiziet.

«Interesanti,» es domaju, «par ko vini tur saskrejas?»
        Nolemu, ka labak bus, ja noklusu majas agrak par Petju un parunasos ar vinu, it ka neka nezinatu.
        Ta ari izdariju.
        Varu jums teikt, ka mani gaidija nepatikama perspektiva. Noklut musu istaba agrak par Petju nebija nekas gruts. Bet ka lai es ar vinu runaju?
        Dzirdu - nak. Atver durvis, ienak …

«Nu, ka sviezas?» es jautaju, cenzdamies pieskirt balsij pilnigas vienaldzibas nokrasu.

«Nu, ta, nekas,» skan atbilde.
        Es skatos uz vinu un domaju: «Vai tas ir Petja? Vai tiesam tas ir tas pats Petja, labsirdigais, visu ieredzetais, sirsnigais puisis?»
        Man kluva gruti skatities uz vinu.
        Bet vins tikai staiga pa istabu loti uztraukts un, iedomajieties, nepiegriez man pat veribas.

«Saki, ludzu,» es vinam prasu mieriga balsi, «vai tu nekur neesi sastapis to pasu cilveku ar brillem, kuru tu redzeji pie lidmasinas?»
        Petja paskatijas mani uzmanigi, padomaja un tad peksni teica:

«Es to cilveku pazistu loli labi. Tas tacu ir fizikas un rnate- matikas zinatnu kandidats Michails Stepanovics Boguckis.»
        Tadu atbildi, jaatzistas, es nepavisam nebiju gaidijis. Iestajas neveikls klusums.

«Loti labi, ka tu par vinu ieminejies,» Petja turpina. «Man pasreiz nepieciesams par vinu ar tevi parunat. Jautajums ir loti nopietns un nav atliekams.»

«Nu, lai notiek, stasti,» es saku.
        Sasprindzinu uzmanibu un klausos, ko Petja man teiks.
        Skatos, tiesam, joki nav.
        Bet, lai jus to visu varetu saprast, man vajadzes jus mazliet iepazistinat ar daziem fizikas pamatlikumiem.
        Es, protams, neesmu profesors, un institutam mani pieko- mandeja tikai pasa kara sakuma, tomer nevaru teikt, 1         Leitnants neverigi parmeta vienu kaju pari otrai un nosedas brivaka poza. Klausitajiem kluva skaidrs, ka stastitajam stav prieksa gruti parvarams uzdevums un vins to censas slept ar parspiletu vienaldzibu.
        - Es centisos jums visu to izskaidrot vispopularaka veida, ta sakot, ar noluku izvairoties lietot kadas sarezgitas matematiskas formulas.
        Jus zinat, ko izdod kads ciets prieksmets, ja pa to, piemeram, ar kaut ko iesit! Skanu! Bet ko tas nozime? Tas nozime, ka prieksmets no sitiena mazliet saspiezas vai, iespejams, izliecas. Sakuma, protams, uz vienu pusi, bet pec tam elastibas iespaida uz otru. Nu, un tada karta tas sak kadu laiku svarstities jeb, runajot parasta valoda, triset.
        So trisesanu zinama mera parnem apkartejais gaiss, bet no ta jau svarstas bungadina musu ausi.
        Luk, tada karta mes uztveram gaisa, svarstibas skanu veida.
        Kad mes, piemeram, runajam vai, pienemsim, kliedzam, tad tobrid musu rikle ari tric balss saites, tapec viss klust diezgan labi dzirdams. Ja turpretim sis saites netricetu, tad runat vai dziedat butu pilnigi neiespejami.
        No skanas, ka jus drosi vien jau esat ieverojusi, tric, protams, ne vien bungadina cilveka ausi, bet ari dazadi prieksmeti, kaut ari, protams, nieciga, acij nemanama mera.
        Un te nu man javers jusu uzmaniba uz vienu no visinteresan- takam zinatniskam paradibam. Ta ir sada.
        Redziet, vispar no jebkura augstuma skanas vairak vaii

«Savadi,» es Petjam piezimeju, «ka tu neesi uzskatijis par vajadzigu visu to man pastastit agrak.»

«Nevareju,» Petja atbild. «Apsolijos. Klausies, kas notika talak …»
        Talak notika ta. Pec dazam dienam Boguckis satika Petju parka.

«Vai tas taisniba,» vins jautaja, «ka jus pierakstat bombardesanas skanas gramofona plates?»

«Taisniba,» atbild Petja.

«Es loti veletos dabut no jums vienu plati, kura jus esat uznemis spradzienu, kas atgadina ilgstosu skanu. Skiet, ka tadu pie jums dzirdeju.»
        Protams, ka Petju tas viss loti ieintereseja. -

«Kadel,» vins saka, «jums ta vajadziga?»
        Boguckis atbildeja kaut ko nenoteiktu. Petjam turpretim bija zel skirties no savas plates.

«Paskaidrojiet sakarigi,» vins saka, «citadi nedosu!»
        Profesoram pec tam nekas cits neatlika ka visu izstastit.

«Un tad nu,» Petja saka, «es ari dabuju dzirdet kaut ko parsteidzosu!»
        Stastitajs apklusa un nogrima domas, it ka sakartodams tas.
        - Tris kilometru attaluma no mums, - vins pec kada briza turpinaja, - aiz nenoskaidrota iemesla bija uzspragusi gaisa neliela municijas noliktava. Noskaidrojas vienigi tas, ka ladini, kas atrodas noliktava, spragusi nevis viena laika, bet cits pec cita, zinama seciba, tadel ari spradziena troksnis izklausijies ka ilgstosa dunona.
        Kadel tas notika, to ari toreiz neizdevas noskaidrot. Varbut ladinu savstarpejais izvietojums dazadas telpas kaut ka ietekmejis, vai ari bijusi citi celoni, tomer neiznaca viens kopigs spradziens, bet virkne dazadu spradzienu, kas atskiras pec stipruma un rakstura un sekoja cits citam gandriz nepartraukti.

«Tu drosi vien atceries,» saka man Petja, «ka bija dzirdams tads ka nepartraukts reciens un kauciens. Un, luk, sis vienigais tada veida gadijums radija gaisa neparasti specigu skanu vilni, kas izplatijas uz visam pusem.»

«Man vajag,» Boguckis saka, «loti rupigi iepazities ar sis skanas raksturu. Es biju domajis, ka tas man izdosies, izpetijot plafonu rezonanses ipasibas, bet, diemzel, iegutie dati ir nepilnigi. Ar sadas metodes palidzibu man izdevas noteikt skanas raksturu, bet pakapenibu, kada si skana pieaugusi, un to, kada kartiba sekojusi dazadie toni, konstatet loti gruti. Luk, ja analizetu jusu plati, butu pavisam cita lieta.»

«Jus drosi vien neticat,» leitnants versas pie klausitajiem, «ka no skanas var sairt kads prieksmets! Izradas, ka pie zinasu iem rezonanses nosacijumiem un loti stipras skanas tas ir pilnigi iespejams. Vispar ar rezonansi nav joki. Luk, piemeram, vecajp Peterburga, ziniet, musu gadsimta sakuma notika katastrofa. Iedomajieties parastu visnormalako tiltu pari Fon- tankgj. Pa to plust daudz lauzu. Un viss norit normali. Tilts turas. Bet tad tam pari dodas samera neliela kareivju grupa, vienkarsi vads, nu, un, protams, saskana ar kara reglamentu visi censas iet kopsoli. Un vajadzeja ta gadities, ka vinu solu ritms nejausi sakrita ar sis celtnes passvarstibu! Tilts, varat iedomaties, sabruka, un viss vads pilna sastava negaidot atradas udeni.
        Luk, tapec tad ari visas zemes ir izdots likums, ka karaspeka dalas nedrikst iet pari tiltam kopsoli.
        Taisniba, kareivji iedarbojas uz tilta rezonejoso sistemu tiesi ar saviem zabakiem un tadejadi to sasupoja, bet uz apgaismosanas plafoniem iedarbojas, ta sakot, gaisa svarstibas. Tacu pats galvenais te ir rezonanse un skanas stiprums.
        Bet kas notiek ar lidmasinam izmeginasanas laika? Iedomajieties: konstrue jaunu masinu - vienkarsi, sacisim, technikas brinumu. Ir atrums ieverojams, ir lidojuma radiuss pamatigs. Bet parbaude ta dazreiz izjuk gaisa! Kapec tas ta? Sak petit - izradas, motora vibracija gadijusies rezonanse ar kadam tricosam detalam. Lidz pat sim laikam aviokonstruktori nopulas ap so jautajumu. Pat matematiskiem aprekiniem tas ne vienmer padodas. Loti gruts jautajums. Visu nevar paredzet.. Bet dazreiz motors maina savus apgriezienus, tadejadi radidams lidmasina visdazadako vibraciju. Kads man pazistams lidotajs un izmeginatajs jau 1934. gada saduras ar so jautajumu. Vins stasta: «Pacelos jauna, tikko ka konstrueta masina. Viss norit labi. Lido viegli, labi klausa sturei un ta joprojam.» Bet tad vins, ka paredzets saskana ar parbaudes programu, dod pilnu gazi un sak palielinat atrumu. «Peksni jutu,» vins saka, «sakas speciga vibracija. . Divus menesus noguleju hospitali!» Bet masinu pa to laiku, protams, parveidoja, kaut kadas ribas saisinaja, pagarinaja sajugus - ar vardu sakot, darija ta, lai gaisa tie nerezonetu
no motora vibracijam.
        Vispar Petjam driz kluva skaidrs, kapec Boguckim bija ievajadzejies rupigi analizet si spradziena skanu. Pec vina domam, no sis arkartigi specigas skanas saskidusi ne tikai apgaismosanas plafoni vien..

«Man,» Petja teica, «ilgi negribejas ticet, ka rezonanse izradijusies vienada ir mazajam apgaismosanas plafonam, ir milzigajam bumbvedejam «Junkerss 88», kas, pec Bogucka apgalvojuma, izjucis gaisa tikai no skanas.»
        Tomer profesors izskaidroja visu loti precizi. Izradas, ka pat pec lieluma un formas visdazadakiem prieksmetiem var but vienada rezonanse. Ka piemeru vins Petjam mineja divas stigas, no kuram viena resna, otra tieva, bet, attiecigi nostiepjot, tas Iespejams noskanot viena toni.
        Protams, gruti bija iedomaties, ka tada stipra konstrukcija, kada ir lidmasinai, butu varejusi sabrukt no skanas. Nu, pla- loiii pavisam cita lieta, tie tomer ir no stikla.
        Tacu Boguckis, noradot uz skanas vilna lielo speku, palika pie sava un mineja Petjam vel daudz dazadu pieradijumu.

«Redzams,» Boguckis teica, «ka sis briesmigas skanas «notis» nejausi noteikta seciba iedarbojusas uz noteiktam lidmasinas detalam, liekot tam vibret. Noteikta bridi notika speku sumesanas un iestajas sabrukums.»

«Palidziet mums, biedri Janin, vai, vel labak, pat iesaistieties sai darba,» vins teica Petjam. «Jautajums ir loti svarigs, jo runa ir par musu dzimtenes aizsardzibu. Kopa ar jums mes tacu radisim tadu ieroci, kads, iznemot musu valsti, nebus nevienam. Izdarisim to atri, bez troksna. Iedomajieties, kadu paldies mums par to pateiks valdiba un tauta!»

«Es stavu,» Petja saka, «un neka neredzu sev prieksa aiz prieka un brinumiem.»

«Izdarisim! Saprotams, ka izdarisim!» vins atbild Boguckim. «Ja vajadzigs, es atliksu aizbrauksanu no Leningradas. Lai notiek, es palidzesu!»

«Tikai viens noteikums,» saka vinam Boguckis, «visam tam janotiek, ka jus pats saprotat, slepeni. Neviens lieks cilveks to nedrikst zinat, pat jusu biedrs leitnants ne.»

«Es jau gribeju iebilst,» Petja saka, «bet vins tik loti pastaveja pie sava.»
        Pec sis sarunas Petja aizgadaja savas plates profesoram, man nebilzdams ne varda, un saka ar vinu kopa stradat. Boguckim bija palicis daudz neevakuetu iekartu un darbgaldu. Tikai cilveku truka.

«Es pat nezinu, ka vini bez manis butu iztikusi,» Petja man saka.

«Nu, un cik talu viss tagad ir?» es jautaju.

«Vai vari iedomaties, aparats ir pilnigi gatavs!» Petja man atbild. «Jasaka, ka mes stradajam nenogurstosi. Bet tu tacu pats pagajusa nakti.dzirdeji manu plati. . Ta jau bija regulesana.»

«Aparata uzbuve ir loti vienkarsa,» Petja turpinaja. «Specials elektriskais komutators pec stingri aprekinata laika iesledz elektriskos deglus dazadiem spragstvielu ladiniem, kas atrodas rezonanses kameras. Tapec janotiek nevis vienam, bet vairakiem citam aiz cita atri sekojosiem spradzieniem. Viss sa- pludis speciga skana, tiesi tada, kada man fikseta uz plates. Un, j;i si lidmasina tiesam gajusi boja no skanas, tad iespejams, ka ari citas tadas pasas konstrukcijas lidmasinas tai sekos. Bet redzi, kas man tev jasaka…»
        Petja klust neparasti nopietns un nu jau sak runat cukstus:

«Manuprat, aparata ir dazas neskaidribas… Vai atstarotajs, kas paredzets skanas vilna virzisanai augsup, iztures slodzi? Vai pietiekami stipras ir starpsieninas, kas atdala vienu rezonanses kameru no otras? Nu, un vel citi sikumi … Masina, saproti, domata vismaz divsimt skanas «savienu» radisanai. Un, luk, pats pirmais mani dara stipri nemierigu… Boguckis ir dzirdet negrib, ka musu darba piedalitos vel kadi cilveki. Pedeja laika vins pat pret mani sacis iztureties mazliet neverigi. Pastavigi noniecina manas plates nozimi, apgalvo, ka esot bijis iespejams iztikt ari bez tas un konstruet iecereto masinu, pamatojoties vienigi uz matematiskiem aprekiniem.
        Es nemaz nejutos apvainots un esmu ar mieru, ka par manu lidzdalibu neviens pat nezinatu, ja vien aparats tiesam saktu stradat,» Petja saka. «Ja es ka mechanikis sobrid nebutu vajadzigs, tad jau sen butu vinam licis mieru. Bet saproti, viniem tur bez manis tik un ta bus gruti iztikt…
        Un vajadzetu pieaicinat paliga vel dazus specialistus. Deretu so pasakumu izverst plasak..
        Saproti jel, vins visu to gatavo ka parsteigumu. Tas nu nekur neder. Vins, protams, censas sagadat musu Dzimtenei labumu un pie tam ne jau mazo. Bet nevar atstat vinu vienu, bez laba, biedriska kolektiva. Divi darbinieki, kas strada kopa ar vinu, ari sak saprast, ka tik atbildigu darbu nedrikst ta veikt. Luk, piemeram, sonakt…»
        Te Petja palika pusvarda, saka uzmanigi klausities un peksni nobala.

«Kas tev?» es vinam jautaju.

«Vai tad tu nedzirdi? Gaisa trauksme!»
        Bet es biju iegrimis domas par to, ko vins man stastija, un tiesam nepamaniju, ka lauka bija sakusas gaudot sirenas.

«Nu, un kas tur liels, ka trauksme? Vai tad tu pirmo reizi to dzirdi?» es vinam saku.
        Petja piecelas un sak staigat pa istabu.

«Es tomer iesu,» vins atbild. «Es nevaru vinu atstat vienu, bez manis vinam bus gruti. Sodien paredzets neliels meginajums.. Iespejams, ka viss norites labi.»
        Es vinu nemeginaju aizturet, un vins aizgaja.
        Toreiz man bija gruti visu to saprast.
        Tiesam, stavoklis ir nopietns! Kaut ka jaietekme Boguckis, japalidz vinam.
        Drusku padomajis, es ciesi nolemu: tulin jadodas uz stabu un tur japaskaidro lietas apstakli.
        Kad §s izgaju lauka, bombardesana pasreiz bija pilna speka. Augstu pie skaidras debess duca ienaidnieka lidmasinas. Mene- saina, dzestra nakts drusku nomierinaja manus nervus, bet smaga prieksnojauta, kas bija radusies driz pec Petjas aiziesanas, palika.
        Zigliem soliem devos uz tuvuma esoso tanku dalu, kur man varetu iedot automasinu, un jau pec dazam minutem es taja braucu pilsetas virziena.
        Automobila motora vienmerigo troksni, tam darbojoties ar pilnu atrumu, sad un tad partrauca tuvi fugasa bumbu spradzieni. Katru no tiem es nevilus uzmanigi noklausijos, gaididams, ka sadzirdesu pavisam ko citu.
        Mes bijam puscela uz stabu, kad aizmugure skaidri atskaneja labi pazistamais dardiens.
        Es izlecu no masinas, cenzdamies uzminet virzienu, kur jaatrodas institutam.
        Dardiens, kas turpinajas tikai dazas sekundes, bija jau apklusis, un apkart bija samera klusu. Es ieraudziju vairakas degosas un kritosas lidmasinas, bet mana apzina to uztvera kaut ka vaji. Mani darija loti nemierigu Petjas un parejo biedru liktenis. Vai ar viniem nav kaut kas noticis, vai vini dzivi?
        Jadodas drizak atpakal! Un mes aizjonojam preteja virziena, attistot sausmigu atrumu.
        Kad tuvojamies instituta teritorijai, jau skaneja trauksmes atsaukums un no patvertnem naca lauka cilveki.-Man bija jaskrien cauri parkam Bogucka laboratorijas virziena kopa ar glabsanas brigades dalibniekiem.
        Eka bija liesmas. Blakus ekai bija redzama milziga, piltuv- veidiga bedre, acim redzot taja vieta bija stavejusi rezonanses masina. Pec kada laika es nospriedu, ka ne Petjas, ne parejo biedru drosi vien vairs nav starp dzivajiem.
        Nakama diena man steidzami bija jaaizlido no Leningradas bez Petjas..
        Stastitajs apklusa, it ka ieklausidamies lietus pilienu bungosana pret logiem, un mums kluva skaidrs, cik smagas vinam ir sis atminas.
        - Kad es zinoju par notikuso, - vins turpinaja, - man neticeja. Kaut cik nopietnu pieradijumu, taisnibu sakot, nebija palicis. Ekas degsanu, bedri tai blakus un biedru boja eju ikviens viegli vareja izskaidrot ar parasto bumbas trapijumu.
        Vienigi tas nebija apsaubams, ka sai nakti pilsetas teritorija un tas apkartne atrada cetrus notriektus «Junkersus-88». Pec pretgaisa aizsardzibas staba zinojuma, tie bija visi «Junkefsi», kas vien piedalijas sai nelielaja uzlidojuma.
        Leitnanta Voronova savado stastu man iznaca atcereties velreiz un pie tam gluzi nesen.
        Kada no musu zinatniski petnieciskajiem, institutiem man pastastija, ka mechanikis Petja Janins palicis dzivs un pec kada laika pilnigi vesels atstajis hospitali. Nebija cietusi ari Bogucka. lidzstradnieki. Par pasa Bogucka likteni man neka nezinaja pateikt.
        Netalu no nodegusas laboratorijas drupam Janinam bija izdevies sameklet savu neparasto gramofona plati, un vins turpinaja darbu pie izgudrojuma.
        TROKSNI APAKS ZEMES
        - Es to esmu dzirdejis jau daudz reizu.. Saprotiet, it ka kaut kas neredzams staigatu pa gridas deliem un tie klusu iecikstetos.. Troksnis tads … loti savads.
        Saehtas direktors paraustija piecus.
        - Blenas, - vins teica. - Tas vienkarsi uz nervu pamata… Jus neuztraucieties! - Bet pie sevis nodomaja:

«Skaties tikai, kas to butu varejis gaidit! Pec izskata tads veseligs, un peksni - psichoz.e! Vinam skiet, ka dzird troksnus apaks zemes.»
        Petrenko, pazems, plecigs cilveks ar iedegusu seju, nervozi piecelas un saka staigat surp un turp pa kabinetu.
        - Vienmer viena un tai pasa laika, - vins teica, apstadamies direktora prieksa un ciesi vina skatidamies. - Un kustas. Ta klusi caukst un aiziet kaut kur taluma. .
        - Nieki, - atkartoja direktors. - Ka zinams, tad kalnu garu nav, bet nepieradusam sachta var daudz kas likties. Es pats apmeram prieks divdesmit gadiem, kad pirmo reizi nolaidos sachta, atceros, atlauzu pamatigu karnalita gabalu. Tam nobrukot, sacelas tada dunona, it ka vairaki cilveki skrietu uz izeju. Nu, es domaju, kaut kur ir nogruvums… Ieklausos:*viss klusu. Izradas, mans gabals sacelis tadu dardonu
… Jus atputieties vienu dieninu un pec. tam pie darba ar jauniem spekiem. Bet troksni.. velns ar tiem! Kadi tikai troksni nemedz but apaks zemes!
        - Ne tacu, - nepacietigi iebilda Petrenko. - Jus nedomajiet neko tadu … Es pats daudz dazadu skanu esmu dzirdejis sava muza. Ne velti nodarbojos ar akustiskas aparaturas izgudrosanu. Jus zinat, ka ta aparata jutigums, ar kuru es pasreiz stradaju, ir loti liels. Mes dzirdam, ka brauka elektriskas lokomotives, ka strada skaldamas masinas, un dzirdam visu to daudzu kilometru attaluma. Kadreiz, iedomajieties, pilnigi skaidri sadzirdejam apakszemes upes troksni … upes, ko nav redzejusi neviena cilveka acs. Bet tas, kas dzirdams tagad, - nu atvai- nojiet, tas ir loti savadi. Es vienkarsi mulstu minejumos..
        Kalija sachtas direktora Nikolaja Ivanovica Gubanova seja izpaudas lidzjutiba. Tacu vins bez seviskas patikas noklausijas zinatnieka satrauktaja runa. Kadas gan skanas var but dzirdamas apaks zemes! Un kads, taisnibu sakot, tam sakars ar vina darbu!
        Direktoru uztrauca kas cits.
        Luk, jau divas nedelas turpinas sachta jaunas aparaturas parbaude, kura paredzeta vietejai geologiskai izlukosanai. Valstij vajag milzigi daudz kalija sala, kas palielina zemes auglibu. Kalija meslojuma ieguve ir krasi japalielina, salidzinot ar pirmskara limeni. Bet te nopietns cilveks, zinatnieks, no kura vins gaida jaunus atklajumus, ir aizravies ar kaut kadam blakus lietam.
        Petrenko bija atvedis uz sachtu pasa izstradatu jaunu akustisku aparaturu. Tas darbiba pamatojas uz to, ka specigam skanas signalam, kas noraidits zeme, atstarojoties vajadzeja atgriezties speciala uztvereja un pastastit par to slanu strukturu, uz kuriem tas atduries. Ta tas bija teorija. Prakse skana aizgaja pazeme un pazuda iezu inasiva. Taisniba, skana pie tam atstarojas un luza tapat ka saules stars udeni, tacu uztvereja atgriezas tik nieciga tas dala, ka pec aparata radijumiem nevareja iegut skaidru ainu par apakszemes bagatibam. Aparatam bija nepieciesami kaut kadi uzlabojumi.

«Ir gan ienemis vins tos troksnus galva!» domaja Gubanovs, igni pablenzdams uz sava sarunu biedra norupejusos seju. «Ne, ne, redzams, izlukosana bus javeic ar parastajam metodem. Tomer zel: Petrenko aparats solija visu darbu ieverojami paatrinat…»
        Klauvesana pie durvim partrauca direktora pardomas. Ienaca gara auguma kalsns cilveks ar apalam raga brillem. Tas bija fizikas un matematikas zinatnu kandidats Konstantins Sergeje- vics Sabalins, kada Leningradas petnieciska instituta darbinieks. Seit, sachta, vins parbaudija savu aparatu, kas ari bija paredzets sala slanu izlukosanai.
        - Nu, ka veicas? - direktors jautaja, spiezdams sauso, kaulaino zinatnieka roku.
        Tas sakartoja brilles un sarugtinats papleta rokas.
        Pec Sabalina. metodes izlukosanai zemes masiva tika noraidits noteikta garuma radiovilnis. Radiovilni no dazadiem ieziem atstarojas dazadi, un uz uztvereja iekartas ekrana Sabalina aparata paradijas zinami atteli, kas stastija par zemes dzilu geologisko uzbuvi. Tas ta bija ne tikai teorija, bet ari aparata laboratoriska parbaude. Tomer sachta vairs neveicas: nezkada dumaka aizklaja ekranu dazas minutes pec darba sakuma. Viss pazuda sai migla. Sabalins pielika visas pules, mainija vilni, pat partaisija savu aparatu, tacu pagaidam nesekmigi.
        Petrenko, kas uz britinu bija apklusis, atkal kluva runigs.
        - Es, luk, pasreiz stastu Nikolajam ivanovicam par savadam paradibam sachta, - vins teica, uzrunadams kolegi. - Kaut kadas nesaprotamas skanas dzirdamas pat tad, kad musu skanas generators ir izslegts.
        - Skanas? - izklaidigi parjautaja Sabalins. - Nu, un kas tad ir?
        - Ziniet, tada viegla caukstesana … un lenam parvietojas no vienas vietas uz otru

        Leningradietis greizi paskatijas uz Petrenko.
        - Vai jus nemaldaties? - vins jautaja.
        Un tudal pastastija gadijumu, kas kadreiz noticis rudas slanu seismiskas izlukosanas laika. Seismografs, kas bija novietots uz zemes virsmas, registrejis apmeram desmit ballu stipru zemestrici. Bet zeme apaks petnieku kajam tobrid bijusi pilnigi mieriga. Parbaude izradijies, ka netalu no seismografa kada bedrite ievelies vardulens. Tas centies izklut lauka un spardoties pavisam viegli satricinajis zemi. Bet aparata jutigums bijis tik liels, ka tas registrejis specigus grudienus.
        - Luk, nu jums tapat, - vins piemetinaja, - kada pele lozna.. Skanas pastiprinajums jusu aparata ir tik liels, ka musa liksies pec zilona, bet pele troksnos ka vilciens.. jusu ausi…
        - Ne tacu! - Petrenko vairs nevareja valdities. - Skana tacu nak no zemes masiva. . Kada tad tur var but pele. . Jus vienkarsi smejaties.. Protams, jus neticat skanu izlukosanas efektivitatei …

«Te nu bija, liekas, sakusi strideties,» Gubanovs nodomaja. «Noladeta patmiliba kremt. Nevar mierigi izskirt lietas butibu. Kopigiem spekiem … Bet ne, katrs uzskata savu metodi par vislabako un gatavs skriet vai ar pieri siena.»
        Direktors iegrima doma's un strida gandriz nemaz vairs neklausijas.
        - Nu, to nu jus lieciet miera, - bija dzirdama Sabalina balss. - Radiovilnu iespiesanas zemes masiva ir izpetita loti' labi. Turpretim jusu skanu svarstibam, atvainojiet, vajadzigi petijumi un velreiz petijumi.
        Beidzot istaba iestajas klusums.
        - Kurp jus, Pjotr Timofejevic? - direktors uzrunaja Petrenko, pamanijis, ka tas piecelas.
        - Iesu, - tas drumi atbildeja, - aparaturu gatavot. Apmeram pec stundas sai skanai atkal jabut klat.
        - Savads cilveks … - noruca Sabalins, nosezdamies tuvak direktora galdam. - Ar vinu nepavisam nav iespejamas zinatniskas debates: iekarst. Jus dzirdejat musu sarunu?
        Direktoram bija neerti atzities, ka vins gandriz neka nebija dzirdejis.
        - Ja, protams. Bet ari jums acim redzot nav taisniba, Kon- stantin Sergejevic. Ta tacu nevar, - vins teica ar parmetumu balsi, - japalidz. Bet kas jums iznak! Stridi bez gala. Cilveks neveiksmju del kluvis nervozs. Ar vinu vajag uzmanigi. .
        - Zinatne stridi ir neizbegami, bez ta nenonaksi pie patiesibas. Nu, paklausieties tikai! Vins apgalvo, ka skana apaks zemes izplatoties tada karta, it ka. .
        - Es negribu dzirdet ne par kadam skanam, - direktors atgainajas ar roku. - Es neesmu specialists akustika un sos jautajumus nevaru izskirt. Dodiet man labi stradajosu aparatu izlukosanai, vienalga, uz kada principa tas butu pamatots, - uz jusu vai uz Petrenko, - ja vien tas strada. Luk, kas pasreiz vajadzigs. Razosana tacu mums jaizvers arkartigi liela apjoma. Vai jus ari zinat, kas tas ir - kalijs?
        Un Sabalinam atkal bija janoklausas Gubanova uztraukta runa par kalija rupniecibas nozimi valsts tautsaimnieciba.
        - Es esmu vecs darbinieks saja nozare. Tad nu atcerieties vien, - Gubanovs runaja ar parliecibu balsi, - ka cariskaja Krievija nepavisam neieguva kaliju! Amerikai ari pasreiz nav savu kalija raktuvju. Bet mums? Izpetito kalija krajumu zina mes tacu tagad esam pirmaja vieta pasaule. Tikai izstradat vajag! Viena pati musu Kamas augsteces atradne satur tadu krajumu, ka gandriz piecas reizes parsniedz visus parejos kalija krajumus pasaule.. Sali, kurus mes iegustam, satur ne vien kaliju, bet ari magniju. Bet vai iespejams uzbuvet musdienu lidmasinu bez magnija! Saprotat, kas par lietu? Mes gaidam no jums palidzibu. Dodiet uzlabotu aparatu, kas atri un precizi atbildetu uz jautajumu: vai ir verts rakties dotaja virziena? Bet Petrenko sacis intereseties par nezkadam noslepumainam skanam. Jums ari neveicas … Un pat nav zinams, no kurienes uz ekrana rodas ta dumaka, kas visu saboja.
        Gubanovs panema roka sausinamo spiedi, kas, tapat ka visi rakstamgalda piederumi, bija izgatavota no sniegbalta, marmoram lidziga slipeta karnalita, un pagrieza to ta, ka tukstosiem dzirkstelu iemirdzejas uz puletas skaldnes.
        - Es saprotu jusu nepacietibu, - Sabalins atbildeja, - tacu ne vienmer laboratorijas var visu paredzet. Apstakli tacu pavisam jauni … Bet, no kurienes rodas si dumaka, - nevaru tikt gudrs.
        - Protams, ka ne visu uzreiz, - jau drusku pielaidigak atsaucas direktors. - Bet jus ar Petrenko parak stridaties. Kaut
        kads apslepts naids, manuprat, radies jusu starpa. Katrs doma galvenokart par to, lai tiesi vina metode gutu virsroku. Jus negribat raudzities uz so darbu visas valsts meroga. Sabalins kluva neparasti nopietns.
        - Nu, te jus maldaties, - vins parmetosi, bet eieti noteica.
        - Tautsaimniecibas attistibas panakumus es verteju tikpat augistu ka Petrenko un jus. Zinatniskie stridi nemaz nenozime personigu naidu. Man patik Petrenko un vina darba stils - plasais veriens un katra fakta godiga izpetisana. Bet par vina teorijam man jasaka, ka dazas no tam..
        - Nu, labi, labi, - direktors pasteidzas. - Jums tacu, man skiet, laiks doties uz parbaudem.
        - Starp citu, - jau projam iedams, Sabalins piezimeja,
        - Petrenko izturesanas kops vakardienas kluvusi tada savada … Vai jus ta-nedomajat? Jeb vai tas man tikai ta liekas?

«Bus jasak ar viniem nopietni nodarboties,» Gubanovs nodomaja, kad Sabalins bija aizgajis. «Kaut kas tur viniem nav kartiba.»
        Pasakaina ir karnalitu sachtas apakszemes pasaule! Ta parsteidz vispirms ar savam kosajam krasam. Tadas krasas neesi cerejis sastapt apaks zemes. Sienu mozaiku daba ir izveidojusi no dazada lieluma un krasas rombiskiem kristaliem. Dzirkstosas skaldnes veido fantastiskus rakstus - gan zalus, gan sarkanus, gan piena baltuma. Tie maina savus apveidus lidz ar kalnracu spu 1 dzes pa rvietosa nos.
        Konstantins Sergcjevics ar labpatiku aplukoja milzigo apakszemes telpu. Vinu parsteidza neparasti daudzkartiga atbalss, kada sastopama vienigi tuksas akmens grotes.
        Sai maksligaja grote, kas bija izveidojusies pec ieza izstrades, vajadzeja notikt kartejai parbaudei.
        - Kon.. stan.. tin … Ser … ge-je-e-e-vic! … - atskaneja no grotes dziluma.
        Sabalins, kas staveja pie ieejas, atsaucas un devas uz spidoso punktu pusi.
        Pie pasas sienas dazi laboranti darbojas gar savadu elektrisku aparatu. Aparata lielais cigarveida korpuss, kas balstijas uz rnasiva trijkaja, meta uz sienas garu enu, ne mazak divainu ka pats aparats. Vairaki vadi to savienoja ar parvietojamu aku- mu 1 a toru apaksstaciju.
        - Gatavs, Konstantin Sergejevic! Var sakt..
        Grote saka pildities ar monotonu dukonu.
        Sabalins grozija regulatora rokturus. Apalais ekrans iegais- mojas vaja zalgana gaisma.
        Tad zalaja laukuma paradijas kaut kadas miglainas konturas. Attels uz ekrana kluva arvien skaidraks.
        - Skatieties! - Sabalins priecigi iesaucas. - Karnalita linija: luk, viena, divas, tris. . O! Seit tacu ir daudz!. .
        - Un pavisam tuvu mums! - piezimeja laborants, neatraudams acis no aparata sanu skalas. - To aizsedz apmeram tris metrus biezs akmenssals slanis. Zel, ka sis raktuves pametusi. Ja-a, tads varens iezis! …
        Bet kas tas? Attels uz ekrana kluva blavaks. Izzuda pazistamas karnalita linijas, fluorescejosa virsma parklajas ar matetu dumaku. Bieza, zalgana migla. Atkal neveiksme…
        - Izslegt aparatu! - sasutis komandeja Sabalins. - Pietiek …
        Aparatu iesledza vel vairakas reizes, tacu rezultati bija tadi pasi.
        Negaidot zinatnieka uzmanibu saistija spidoss punkts, kas paradijas pie ieejas grote. Kads lenam gaja ar kalnraca spuldzi roka, pec tam apstajas it ka pardomajot.
        Spidosais punkts palika miera tikai dazas minutes, pec tam peksni saka lekat. Cilveks saka skriet, tacu nevis uz eksperimen- tatoru grupu, kas bija sastajusies ap aparatu, bet uz grotes izejas pusi. Apkarteja tumsa bija gruti pazit skrejoso. Bet, luk, pagrieziena iemirdzejas gaiss atspidums. Ta gaisma Sabalins saskatija Petrenko drukno stavu.
        Direktors mekleja Petrenko.
        Solojot pa garam, likumainam ejam, vins biezi apstajas, lai pa celam ielukotos visos savas plasas apakszemes saimniecibas kaktos.
        Visur dega spoza elektriska gaisma. Garam skreja vagonetu vilcieni, piekrauti ar dazadu krasu ieziem. Certamas vietas mozi tarkskeja skaldamas masinas. Ar asiem zobiem, kas bija novietoti uz rotejosas kedes, tas grieza akmeni. Ka lozmeteji klaudzeja atskaldamie veseri. Elektriskas urbjamas masinas garie urbji grauzas mirdzosaja akmeni. Velak izurbtajos caurumos ievietos amonitu, lai karnalita un akmenssals masivus uzspridzinatu, parverstu mirdzosas slakatas.
        Dazadas masinas palidzeja kalnraciem sadauzit, sadrupinat stipro kristalisko iezi, lai to erti varetu transportet uz augsu.
        Viena no talajam eiam, kur raksanas darbi sen vairs nenotika, vajadzeja atrasties Petrenko grupai. Gubanovs viegli uzgaja so vietu, orientedamies pec kartes.
        Bet izradijas, ka zinatnieka seit nebija. Laboranti paskaidroja, ka vinu vaditajs te bijis vairakas reizes, bet tudal atkal nezinkur pazudis.
        - Vins par kaut ko ir loti satraukts, - Gubanovam teica kads no zinatniskajiem lidzstradniekiem.
        - Mes nekad neesam redzejusi vinu tik uztraukta stavokli, - otrs piebilda.
        Gubanovs paraustija plecus. Vins ludza pateikt zinatniekam, ka patlaban dodas pie Sabalina un iegriezisies seit, atpakal nakot.
        Pie ieejas grote, kur stradaja Sabalina grupa, Gubanovs pamanija kadu tumsu plankumu. Direktors pacela lukturi: kakta bija paslepies cilveks. Uz celiem saknupis, tas paslaik pielagoja pie sienas kaut ko kastei lidzigu. Gubanova lukturis apgaismoja pazistamo drukno augumu.
        - Pjotr Timofejevic! - direktors izbrinijies iesaucas. - Ko jus seit darat?
        Petrenko saravas, atliecas taisns, arvien vel stavedams uz celiem, un, ka direktoram skita, aizsedza kasti. Kalnraca lampa vina roka nodzisa.
        - Klusak! … - vins tumsa cuksteja. - Acumirkli. .
        Gubanovs versa sava luktura gaismu uz Petrenko. Tas steigdamies un nervozedams atvienoja no garenas kastes elektriskos vadus.
        - Atvainojiet mani, - vins nomurminaja, bazdams vada galus kabata un tidams kasti darba terpa, kuru vins jau ieprieks bija nogerbis. - Es tudal …
        Pasitis kasti paduse, Petrenko aizskreja projam pa eju, saliecies it ka zem liela smaguma.
        Direktors brinidamies noskatijas vinam pakal. Pec tam vins atri devas uz groti.
        - Nu, ka iet? - vins jautaja, pieiedams pie Sabalina grupas.
        - Sakuma viss bija labi, - tas atbildeja, slaucidams rokas kabatas lakata, - bet pec tam viss aizmiglojas. It ka kadi atmosferas traucejumi … Bet kur tie var rasties seit - apaks zemes?

*
        - Es jus lugsu, Nikolaj Ivanovic, nekavejoties parupeties par teju, - satraukts teica Petrenko, griezdamies pie direktora. - Citadi nekadas sarunas nevar notikt…
        Petrenko bija seviski uztraukts. Sabalins ar izbrinu noveroja savu kolegi. Mazaja, majigaja viesistaba valdija puskresla. Galda lampa ar zalu abazuru atstaja ena zinatnieka seju, kurs soloja no viena kakta uz otru.
        - Kadas sekmes, Pjotr Timofejevic? - Sabalins jautaja, kad direktors izgaja parupeties par pacienasanu.
        - Man sekjmes? - atbildeja Petrenko, strauji apstadamies leningradiesa prieksa. - Jus jokojat? Luk, jums ir panakumi - tas tiesa! Ir par ko apsveikt.
        Vins piepesi ciesi paspieda Sabalina roku. Petrenko roka bija sausa un karsta.
        - Es jus nepavisam nesaprotu, - brinijas Sabalins. - Pedeja laika jus runajat loti miklaini.
        - Mikla ir atmineta! - Petrenko pasita knipi. - Tagad es zinu, kas tur klainoja apaks zemes!
        Viesistaba ienaca direktors. Tulit ari ienesa teju.
        - Tad, luk, attieciba uz to cikstesanu un caukstesanu, par ko es jums jau stastiju
… - Petrenko iesaka, nosezdamies pie galda.

«Atkal ar savam noslepumainajam skanam!» direktors nodomaja. «Kalab gan tas vinam nedod mieru?»
        - Daudz dazadu skanu nakas dzirdet ar apakszemes akustiskas aparaturas palidzibu,
        - Petrenko turpinaja. - Bet te, iedomajieties, it ka kaut kas drusku pazistams..
«Kas gan tas varetu but?» es domaju. «Tada raksturiga caukstesana ar sprakstesanu
…»
        Stasts direktoru ne tik daudz ieintereseja, cik darija nemierigu. Direktoram likas, ka Petrenko acis spulgo ar nenormalu, slimigu spidumu. Ari vina jautriba bija tada ka tisa un nedabiska.
        - Dzeriet teju, Pjotr Timofejevic, - Gubanovs teica. - Atdzisis …
        - Ak, ja, ja! Teja! … - Petrenko sarosijas. - Bet kadel jus nedzerat?
        Pec tam, neteikdams vairs ne varda, vins izvilka no sanu kabatas dazus spozus, kosi sarkanus akmentinus un saka tos likt glaze.

«Gatavs!» direktoram pazibeja galva. «Sajucis prata! Liek karnalitu cukura vieta …
        - Pjotr Timofejevic … - direktors metas vinam klat.
        Vinu aptureja Petrenko bridinosais zests.
        - Klusak! Acumirkli klusak… - vins svinigi izdvesa, atbididams glazi ar karnalitu uz galda vidu. - Klausieties!
        Tejas tumssarkanaja skidruma strauji saka kapt augsup daudz burbulisu. No glazes, kura skida karnalits, bija dzirdami spraksti un klusa snaksana.
        - Nu, ko? - Petrenko triumfedams iesaucas. - Dzirdat? Kas tas ir?
        - Tur no skistosiem kristaliem izlauzas ta saucama mikro- ieslegta gaze, - direktors atbildeja.
        - Pilnigi pareizi! Petrenko vinu partrauca. - Gazes dalinas ielasmotas kristalos un atrodas tur gandriz zem vairakus desmitus atmosferu lieki spiediena. . Gaze, kas nokluvusi kristalos jau tad, kad veidojas Perinas sistemas Kunguras slanis, tagad lauzas ara. Tiklidz suninu sienas, aiz kuram gaze ieslegta, skisanas procesa kluvusas planakas, gaze izlauzas no daudzo gadsimtu gusta. . Vai jums skaidrs, Konstantin Sergejevic?
        - Ne gluzi, - noteica Sabalins.
        Vai jus neatskarstat, kadel jums uz ekrana rodas miglaina dumaka? Gaze tacu klust par elektribas vaditaju! Nu, bet jums, fizikim, viss parejais tacu tagad ir skaidrs. .
        - Jus gribat teikt..
        Sabalins apklusa. Parak negaidits vinam bija prieksa pateiktais atminejums. Decimetra vilnu ietekme iezi rodas jonizacijas procesi un notiek gazu sasilsana. Gaze izplczdamas salauz sieninas un sagrauj kristalus. Tatad decimetra radiovilni neder izlukosanai kalija raktuves. Kristalu sabruksana - luk, ko vesta dumaka, kas rodas uz ekrana un trauce petijumus.
        Sabalins paskatijas uz Petrenko. Cik uzskatami un parliecinosi tas pieradija Sabalina aparata nederigumu kalija raktuves! Un sis nezeligais trieciens tiek dots direktora klatbutne, apspriede, kas sasaukta pec pasa Petrenko pieprasijuma.
        - Es konstateju, - Petrenko turpinaja arvien vel taja pasa priecigi satrauktaja toni, - ka sis raksturigais troksnis rodas tiesi tad, kad darbojas jusu aparatura, Konstantin Sergejevic. Tiklidz dzirdu troksni, skrienu uz jusu eju, skatos: strada. Kad jusu aparats izslegts - ari troksna nav. Vakar aiznesu parnesajamo akustisko aparatu tiesi uz jusu groti. Skraidit jau vairs nebija speka, piekusu… Visu nakti nosedeju pie aprekiniem.. Atvainojiet, es varbut jums liekos drusku savads..
        Loti pateicos jums, - Sabalins sausi noteica. - Jus esat veltijusi man daudz uzmanibas. Jus pieradijat, ka manu aparatu kalija raktuves lietot nav iespejams. Tagad man nebus jatere laiks, lai risinatu neatrisinamu uzdevumu.
        Sabalins strauji piecelas no galda.
        - Atlauiiet, biedri, - direktors saka uztraukties, - vai jus atkal taisaties strideties, vai?
        - Kadel strideties! Par ko? - Petrenko iekliedzas, uzlekdams no savas vietas. - Konstantin Sergejevic, dargais! Atlau-, jiet man jus noskupstit aiz prieka. . Vai tiesam jus vel neesat sapratis? Musu prieksa tacu ir atklajums! Un kads vel! Es esmu loti priecigs, ka palidzeju saja lieta. . Mes raiditaja jaudu palielinasim un. . Saprotat?
        Petrenko ar plasi izplestam rokam tuvojas Sabalinam. l.Jn peksni Sabalins, priecigi iekliedzies, metas vinam pretim.
        - Gazu suninu jonizacija!.. - vins sajusma izsaucas. - Tatad, jo lielaka jauda, jo biezaka dumaka, jo energiskak sabruk kristali … Pjotr Timofejevic, laujiet sevi noskupstit!

«Nu, tagad, skiet, vini abi ir jukusi!» nodomaja direktors.

* *
        Apakszemes grote bija dzirdami metala instrumentu klaudzieni, solu cirkstona. Nosledzas jauna, loti speciga aparata uzstadisana.
        - Vai uztraucaties? - klusi iejautajas Petrenko, pieiedams pie Sa balina.
        Atbildes vieta Sabalins panema vinu zem rokas.
        - Cinisimies kopa, - vins teica. - Lai ari kadi butu pirmie rezultati, - neatkapties! Jus man pieradijat, ka ari neveiksmes daudz ko atklaj.
        Sakums nevestija neko labu. Pec tam kad aparats bija iedarbinats, uz sienas paradijas gaisi zils plankums, kas apgaismoja groti vaja, mirgojosa gaisma. Pagaja dazas minutes. Zilais plankums apdzisa. No sienas atluza dazi siki gabalini - it ka butu nobirzis apmetums.
        Tas nepavisam nebija tas, ko gaidija zinatnieki.
        - Saisinasim vilni, - ieteica Sabalins. - Atkal sakas neveiksmes saja apburtaja grote.
        Vins piegaja pie aparata un saka griezt noskanosanas pogu. Gaismas plankuma spozums palielinajas. Nu jau tas iemirdzejas apzilbinosa ziluma. Dazi lieli gabali izkrita no plankuma vidus.
        Sabalins vel pagrieza pogu.
        Un peksni siena, uz kuru bija versts decimetra vilnu izsta- rojums, saka kust skatitaju acu prieksa. Snaca plistosie kristali. Likas, tukstosiem asu adatu duras iezi. Taja vieta, kur spideja gaisi zilais plankums, siena saira, izkusa.
        Sabalins pieliecas pie aparata. Zilais, spidosais plankums saka kusteties. Un visur, kur vien krita stari, apakszemes grotes siena atdzivojas.
        Speciga decimetra vilnu plusma, daudzreiz specigaka par to, kuru Sabalins agrak lietoja geologiskai izlukosanai, sakarseja mikroieslegto gazi. Miljardiem gazes puslisu, lauzoties lauka, plesa pusu savas sunas. No ielcsienes saplestie kristali sa- birza smiltis.
        Tas bija pasakains skats. Neredzamais radiostars kala cieto iezi atrak neka skaldamas masinas un atskaldamie veseri un pie tam mazak bistami neka amonits.
        Direktors piegaja pie zinatniekiem, kas staveja turpat lidzas, un uzlika viniem rokas uz pleciem.
        - Un es jau gandriz domaju, - vins teica smaididams, - ka jums biedrisko attiecibu zina nav viss gluzi kartiba. Bet izradas, ka jums ir radosa sacensiba!
        Noknikskeja Sabalina pagrieztais izsledzejs. Gaisi zilais plankums nodzisa. Aparats parstaja dukt. Iestajoties klusumam, bija dzirdama viegla spregasana - it ka sprakstetu oglites dziestosa patvari. Kaut kur dziluma dziestosie kristali vel turpinaja plaisat.
        Petrenko piegaja un pielika ausi pie sienas.
        - Nu, ka ir, vai caukst? - jautri jautaja direktors.
        - Caukst! - Petrenko atbildeja. - Dzirdat?
        Klusa caukstesana ka izskanoss tonis gausi dzisa zem apakszemes velvem.
        ELEKTRISKIE SAVINI
        Katrs sitiens, vienmerigi skaitidams sekundes, dobji atbalsojas zem vecas instituta ekas tuksajam velvem. Agrak sie pierastie klaudzieni nevienam nelikas tik skali - tie pazuda studentu druzmas troksnainaja cala. Un, tikai rosigajai dienai dziestot, tie, daudzkart atbalsodamies bezgaligo gaitenu augstajas velves, papildinaja to netveramo svinigumu, kas pildija vecas ekas vakara klusumu.
        Turpretim tagad sie tikskosie elektriskie pulksteni, kas atradas gandriz visas Leningradas Politechniska instituta istabas, vakara, nakti, no rita un diena bija vienigie, ka atgadinaja par dzivi. Visur bija redzamas nesenas un steidzigas evakuacijas pedas.
        Tacu viena no istabam pulkstenis nebija vienigais valditajs. Ta nebija tuksa ka parejas. Taja arvien vel atradas sarezgiti fizikas aparati.
        Istaba uzturejas meitene.
        Rietosas saules sartie stari krita tas gaisajos matos. Tacu Zoja (ta sauca meiteni, profesora Leontjeva meitu) centas paslepties ena, noliecoties par zemu laboratorijas galdu. Nopietni koncentrejusies, vina nodevas noverosanai. Uz fluorescejosa, apala ekraina, kas atradas tas prieksa, mirgoja zili, skrejosi vilni, nemitigi mainidami savus divainos veidus. Meitene stradaja ar katodoscilografu - musdienu elektronu technikas augstas poezijas briniskigu, dzivu iemiesojumu.
        Vai gan ir iespejams priecaties par zila, vilnojosa raksta fantastisko rotalu uz dumakaina, balta ekrana, neinteresejoties par to procesu briniskigo noslepumu, kas norisinas saja aparata! Taja norisinas arkartigi siku elektrisko ladinu - elektronu vetra. Augsts potencials tos izravis no nokvelinata metala pavediena, un tie ka saurs stars jono stikla kolbas tuksuma, bombardejot fluorescejoso mateto ekranu. Tiesi sis elektronu stars, kas spej atri sekot vismazakajam izmainam elektriskaja lauka, parvietodamies pa spidoso ekranu, tam pieskaroties ka makslinieka zimulis, atstaj zilas svitras. Katodoscilografs ir fizika teiksmu acis. Ar tam vins ir varejis ieraudzit vissarezgitakos, visatrakos elektriskos procesus, kas nav ar aci redzami, nav sajutami un agrak bija pazistami tikai, pateicoties matematikai un prata sledzieniem.
        Meitene uzmanigi veroja apalo ekranu, ieklausidamas pulkstenu tikskesana, un ik pec noteiktiem laika spriziem ar zimuli kaut ko pierakstija burtnica. Vinas jaunaja, energiskaja seja izpaudas nogurums.
        Peksni meitenes uzmaniba speji saasinajas. Vina sastinga ar paceltu zimuli roka, neatraujot acis no aparata.
        Uz apala ekrana pa bridim paradijas nesaprotams un divains attels. Tas auga arvien lielaks un piepildija visu redzamo laukumu. Pec tam ara atskaneja spalgs, izlocits svilpiens, kas laboratorija iespiedas pa lielajiem krusteniski ar papiriem aizlimetajiem instituta logiem.
        Meitene nobazijusies piecelas. Tomer vina visu laiku turpinaja verot aparata radijumus, nenoversot no ta satraukto skatienu. Vina redzeja, ka izzud divainais zimejums un lidz ar to attalinas ari spalga, grieziga skana.
        Zoja vel ilgi klausijas. Vina uzmanigi noveroja ekranu, cenzdamas izprast notikuso, tacu oscilografs darbojas tapat ka ieprieks. Nesaprotama paradiba, kas vinu bija satraukusi, izzuda kopa ar skanu un vairs neatkartojas.
        Mazliet satraukta, meitene palukojas pulksteni, lai atzimetu laiku, un saka siki pierakstit savus noverojumus parasta
        skolas burtnica, kas atradas tai prieksa uz galda.
        Kad peleks rudens mijkreslis nolaidas par milzigo instituta parku un melni kovarnu bari, gatavodamies naktsdusai, troksnodami beidza savu kartejo kivesanos, lielajam dzivojamam korpusam, kas atradas gandriz parka centra, leni tuvojas slaida auguma sarkanarmietis, terpies jauna sineli. Pirms ieiesanas pa parades durvim vins uzmanigi palukojas apkart. Tuvuma neviena neredzeja. Pie tam ari pati eka skita neapdzivota. Pa durvim ieejoso sarkanarmieti kovarni pavadija, skali plikskinadami sparnus un kliegdami dazadas balsis.
        Pie durvju plaksnites, ko vaji apgaismoja zila spuldzite, sarkanarmietis saubas apstajas. «Profesors Pjotrs Nikanoro- vics Leontjevs» - uz tas bija iegravets plasa rokraksta. Piespiezot pogu, kaut kur talu dobji notrinkskeja zvans. Tomer kapnu telpas klusumu nekas vairs netrauceja. Neviens nedomaja atvert lielas masivas, ar melnu vaska dranu apsistas durvis.
        Sarkanarmietis pardomadams britinu pastaveja un gausiem soliem devas uz vartiem, kas veda parka.
        Pie vienam instituta galvena korpusa ieejas durvim riteja spraigs darbs. No rucosam, leni manevrejosam automasinam, ko apgaismoja pa sauram prozektoru spraugam izlauzusies zilas gaismas kulisi, steiga izkrava smagas kastes. Bija dzirdama durvju atsperu cikstesana, aprauti komandas vardi un ka parasti, lielus smagumus nesot, dobjs slucosu solu troksnis. Bija pienacis pirmais sutijums ar medicinisku iekartu. Galvenaja korpusa bija paredzets ierikot hospitali.
        Slaidais sarkanarmietis ilgi staveja, noskatidamies izkrausanas darbos.
        Ja Zoja Leontjeva, kas bija tikko iznakusi no savas laboratorijas, butu gajusi pa centralo aleju un nevis pa sauro tacinu taisnaka cela uz maju, vina butu pamanijusi pie koka paslepusos cilveku. Bet, dzili nogrimusi savas domas, meitene pagaja garam.
        Naigiem, noteiktiem soliem sarkanarmietis devas uz instituta ieeju. Vins pagaja garam stradajosiem laudim un nokluva kada no garajiem gaiteniem.. Taustidamies pa tumsu un ik mirkli ar elektrisko lukturiti apgaismodams durvju rindu, vins centas saskatit pie tam piestiprinatas mazas tafelites ar numeraciju. Pie kadam durvim sarkanarmietis apstajas un ieklausijas. Pec briza iztalem vaji dzirdamajam izkrausanas troksnim pievienojas jaunas, skindosas skanas, ko tuksais gaitenis sakopota un pastiprinaja.
        Nepazistamais, pielagodams atslegas, meginaja atvert durvis.
        Griezigs un nepartraukts zvans lika Zojai pietrukties no gultas. Pec leningradiesu parasas vina guleja neizgerbusies, lai trauksmes gadijuma butu gatava.
        - Man vajadziga biedre Leontjeva! - aiz durvim noskaneja suliga balss.
        Prieksnama ienaca leitnants.

• -Atlaujiet iepazities, - vins teica, nonemdams cepuri. - Leitnants Kovalevs.. Naku pie jums sada lieta … Man
        uzdots sameklet jus un norunat par jusu teva laboratorijas atlikusas iekartas evakuesanu. Ceru, ka jus brauksiet ar so pasu vilcienu.
        Gluzi nevilus Zojai nolaidas rokas. «Evakuacija» - loti vienkarss vards, ko vina gaidija jau vairakas dienas, tagad tai skita jauns un nelaika.
        - Paklausieties … - vina mazliet nedrosi teica, - es laikam tagad nevaresu… Un atlikuso iekartu ari nedrikst aizvest …
        - Kapec tad ta? - leitnants brinijas. - Man ir rikojums. Ludzu, te bus dokumenti…
        - Lai vai ka, - turpinaja Zoja, aplukojot leitnanta pasniegto papiru, - man nepieciesams uzkaveties seit kaut vai dazas dienas. Tas ir tapec … Man pat gruti jums izskaidrot. . Sovakar es noveroju loti divainu paradibu. . Man ta jaizpeti. Man ir aizdomas, ka …
        Pusteikuma Zoja apravas. Sis aizdomas bija parak neskaidras, un vai maz bija verts stastit par tam maz pazistamam cilvekam!
        - Ja jums ir iespejams, butu labi tulit apskatit iekartu, - leitnants aicinaja. - Man nepieciesams prieksstats par aparatu daudzumu un lielumu.
        Driz vien vini gaja pa parku uz galveno korpusu.
        - Vai jus domajat, ka man pasam viegli nakas atstat Lenin-
        gradu? - leitnants it ka mierinaja savu cela biedri. - Kaut jus zinatu, cik tas gruti! Kads mans biedrs…
        Leitnants nepaguva pabeigt, jo meitene ciesi iekeras ta roka.
        - Skatieties!.. vina cuksteja, noradot uz tumsa redzamo ekas masivu. - Vai redzat?
        - Ne, neredzu, - Kovalcvs apstadamies dobji atbildeja.
        Sacelas viegls vejins un sakustinaja tumso koku retas lapas.
        Parku piepildija liega rudens salkona.
        - Luk, tur maleja loga, - Zoja turpinaja, - briziem pavid un izgaist gaisma… - Vai nu redzat?
        - Ja, redzu. . Bet kapec jus tadel esat tik loti uztraukta?
        - Kads klaino pa istabu, kur atrodas musu laboratorija.. Ta ir elektriska lukturisa gaisma. . Bet durvis aizslegtas un atslega pie manis, - Zoja teica, vilkdama leitnantu uz prieksu.
        - Ceru, ka jums tur neglabajas nekas slepens? - leitnants klusu sacija, kad vini jau bija iegajusi patumsaja instituta gaiteni.
        Laboratorijai vini centas tuvoties bez troksna. Leitnants meginaja ar ravienu atvert durvis, bet tas izradijas aizslegtas.
        - Atslegu! … - Kovalevs cuksteja.
        Tacu durvis nevareja atslegt.
        - Agrak ta nekad nav bijis, - Zoja klusu stastija. - Durvis vienmer vareja atslegt viegli. Var but, ka atslegas cauruma kads lauzijies ar mukizeri un sabojajis to …
        Beidzot pec ilgam pulem noklikskeja sledzene un smagas durvis cikstedamas atveras.
        Leitnants tudal negaja istaba. Vins labu bridi ar kabatas lukturiti apgaismoja visus attalakos sturisus, verigi petidams divainas enas, kas krita no fizikas aparatiem.
        Istaba neviena nebija.
        - Redzat nu! - leitnants sacija, palidzedams meitenei nolaist aptumsosanas aizkarus. - Velti jus uztraucaties. Drosi vien sajaucat logus.
        Zoja gribeja atbildet, ka sie logi tai pazistami jau kops bernibas un kludisanas nevareja but, bet tai mirkli izdzirda kadu skanu un saka klausities.
        Lauka klusi snaca vejs. Skaitot sekundes, skaidri tikskeja sienas pulkstenis. Bet nezin no kurienes iztalem tuvojas spalgs, gaudojoss svilpiens.
        - Kas ta par skanu? - meitene, leitnantam pieiedama, vaicaja.
        - Tas laikam ir savins, - Kovalevs atbildeja. - Un, ka radas, liela kalibra. Vai tad jus nezinat, ka kops vakarvakara ienaidnieka artilerija uzsakusi apsaudit musu rajonu?
        - Es jau ta domaju, ka tas ir savins. Jau vakar es dzirdeju
        so svilpsanu. Bet pastastiet man, kas tas ir par savinu! Tas nevar bni parasts artilerijas savins! - Zoja atri runaja.
        Nenogaidijusi atbildi, meitene steidzas ieslegt svirsledzus uz sadales dela, un jau pec dazam sekundem pa oscilografa apalo ekranu saka skraidit zilas liklocu svitrinas.
        - Ko jus gribat darit? - leitnants izbrinijies prasija. - Un kas tas par neparasto savinu, par ko jus runajat?
        - Vienu mirkliti, es jus ludzu … - sacija Zoja, spraigi verodama aparata darbibu.
        Piesardzigi, cenzdamies nesacelt troksni, leitnants pienaca pie meitenes.
        - Ko tas viss nozime? - vins velreiz vaicaja, uzmanigi lukodamies ekrana fluorescejosa virsma.
        Tobrid cauri veja salkonai atkal izlauzas pari lidojosa savina' pazistamie, gaudojosie svilpieni. Leitnants ieraudzija, ka nirbosas, zilas svitrinas uz ekrana atri sak mainit savu veidu, sarezgiti locidamas un izplatidamas uz visam pusem. Uz mirkli paradijas asas, augstas svitras, kada sekundes dala piepildot visu ekranu, bet pec tam attels uzreiz nozuda. Kaut kur taluma noskaneja smags un dobjs spradziena troksnis.
        - Biedre Leontjeva! - leitnants kluva nemierigs. - Jums katra zina janokapj patvertne. Musu rajonu apsauda.
        Meitene atkal neko neatbildeja. Ka apburta vina raudzijas uz ekranu.
        - Vai redzejat? - vina cuksteja it ka atjegdamas.
        - Nesaprotu, par ko jus ta uztraucaties! - leitnants sacija. - Jus laikam runajat par kadu neparastu savinu …
        - Ja, ja… savini nav parastie. Parastie savini nevaretu tik loti iedarboties uz manu oscilografisko iekartu. A4es esam atklajusi, ka lido savini, kas satur milzigi lielu elektrisko ladinu. Te ir kads noslepums. . ienaidnieks sacis lietot jaunu ieroci, - meitene satraukta atri runaja.
        Leitnants vina ilgi nolukojas, apsverdams, cik nopietni jauznem sads pazinojums. Vins redzeja, ka Zoja nemierigi kaut ko mekle pa galdu. Vina atvera rakstamgalda atvilktnes, aplukoja gridu. Tacu acim redzot meklesanai nebija panakumu.
        - Es seit uz galda atstaju savu burtnicu ar piezimem, - vina teica. - Nu burtnicas vairs nav. Ta ir nozudusi.
        Kad pie apvarsna tumssartas krasas uzausa salts rudens rits un par laukiem nolaidusies pirmsausmas miglas dumaka kluva gaisaka, vareja redzet, ka no smagas masinas, kas apstajusies 11/ cela, izleca slaids, jauna sineli terpies sarkanarmietis. Vins
        ilgi raudzijas apkart un beidzot, izvelejies vajadzigo virzienu, naski aizsoloja projam no cela.
        Taluma gandriz nepartraukti smagi bukskeja lielgabali. Kanonade biezi sapluda apslapeta, ilgstosa rukona, no kuras reizem izlauzas atseviski, skali, cits citam neritmiski sekojosi dardi.
        Sarkanarmietis reizem apstajas un palukojas visapkart. Aizmugure uz gaisas debess fona neskaidri iezimejas talas pilsetas namu tumsie silueti, virs kuriem pacelas milzigs zelta kupols un divas tievas tornu smailes. Ta bija Leningrada.
        - Kas nak? Caurlaidi! - pie dzelonstieplu aizzogojuma atskaneja sargkareivja balss.
        Slaidais sarkanarmietis radija sargam papiru. Tas ilgi grozija to rokas, rupigi aplukodams no abam pusem.
        - Ejiet! - vins pedigi teica un atgruda vartinu aizbidni.
        Nelielaja, ar dzelonstiepli iezogotaja platiba nebija redzams
        nekas, kas durtos acis. Sur tur virs zemes pacelas plakani paaugstinajumi, kas liecinaja, ka tur ir zemnicas. Pa sauram koka kapnitem atnacejs nokapa viena no tam. Vins saka uzmanigi spraukties gar komplicetiem elektriskiem aparatiem, kas bija salikti apakszemes telpa. Novilcis sineli, sarkanarmietis apsedas pie galda un saka izdarit atzimes desmitverstu apvidus karte, kas atradas vina prieksa.
        Cilveki, aizravusies spraiga darba, atnacejam gandriz nepieversa uzmanibu. Vienigi kads serzants klusitem piecelas no savas vietas un piegaja pie sarkanarmiesa.
        - Nu? Vai biji Politccliniskaja? - vins cukstus vaicaja, pieliecies pie pasas auss.
        - Biju, - klusi atbildeja sarkanarmietis.
        - Atradi?
        - Patlaban nav istais laiks, pastastisu velak… Jazino prieksniekam.
        Durvis atvera". un telpa atriem soliem ienaca apakspulkvedis.
        - Biedri Krichalov, kapec nav zinu no sesta iecirkna? - vins jautaja, apstajies pie ieejas.
        Mazliet sakumpis maza auguma kapteinis, prieksniekam ienakot, panacas nedaudz uz prieksu.
        - Atlaujiet zinot, biedri apakspulkvedi, - vins iesaka. - Zinojumu patlaban vel papildina. Sonakt pulksten divos un trisdesmit astonas minutes registreta jauna savinu grupa. .
        - Ienaciet pie manis pec divdesmit minutem ar visiem materialiem, - basa balsi noteica apakspulkvedis un nozuda aiz durvim.
        Kapteinis Krichalovs piegaja pie viena no aparatiem un apsedas uz taburetes. Klusumu zemnica trauceja tikai aparatu vienmeriga siksana.
        Kapteinis uzmanigi ieskatijas horizontalaja paneli virs sava aparata, kuru apgaismoja sika elektriska spuldzite. Pa paneli nepartraukti slideja plata papira lente, tidamas no viena veltnisa uz otru. Uz lentes leni paradijas vairakas smalkas linijas, kuras aparats automatiski uzvilka ar tinti.
        - Biedri kapteini, atlaujiet zinot! …
        Krichalovs pagrieza galvu un ieraudzija sava prieksa nesen zemnica atnakuso sarkanarmieti.
        - Zinojiet!
        - Ierindnieks Ozerovs ieradies no Leningradas, kur izpildija jusu uzdevumu.
        - Nu, un kadi ir rezultati?
        Bet sarkanarmietis nepaguva neko atbildet. Aparata bija dzirdama viegla, caukstosa skana. Kapteinis tudal paversas pret aparatu. Sastinga ari sarkanarmietis Ozerovs, acim ieurbies slidosaja lente. Viena no zimetajam linijam izdarija speju lecienu. Tai sekoja ari citas. Pec dazam sekundem papiru noklaja liklocu linijas, kas dazkart cita citu krustoja. Tad liniju svarstibas saka norimt un no aparata aizstiepas lente ar vienadam, paraleli novietotam svitrinam.
        Krichalovs paskatijas pulksteni un ar skerem nogrieza slidoso papiru.
        - Steidzami atsifrejiet, biedri Ozerov, - vins teica. - Par brauciena rezultatiem zinosiet pec tam.. Atkal, skiet, uz Leningradu! - kapteinis pieceldamies skali noteica. - Soreiz, redzams, loti liela kalibra.
        Krichalovs devas uz izeju, vinu pavadija pie aparata stradajoso cilveku satrauktie skatieni.
        Pazemes istaba atkal iestajas klusums.
        Seit atradas skanu merisanas punkts. Ta bija aplenktas pilsetas artilerijas akustiskas izlukosanas sirds. No sejienes ar desmitiem jutigu skanu uztvereju un mikrofonu, kas bija novietoti uz lauka un ar vadiem savienoti ar registrejosiem aparatiem, izdarija pari lidojoso savinu skanu noverojumus. Zemnicas atradas aparatura, ar ko pec skanas vareja noteikt ienaidnieka artilerijas atrasanas vietu.
        Uz rotejosas papira lentes ar smalkam tintes liklocu linijam tika atzimets, kada seciba savins gajis pari vienam vai otram mikrofonam. Izmerijot iegutas liknes un izdarot aprekinus, vareja uz kartes noteikt vietu, no kuras bija izsauts ienaidnieka savins. Izlukosana ar skanu merisanu, kada jau sen pastav visas armijas, diezgan precizi norada ienaidnieka lielgabalu novietojumu.
        Bezjedziga, barbariska Leningradas apsaude bija sakusies nesen. Skanu merisanas punkta darbinieki stradaja ar lielu atbildibas izjutu.
        Sarkanarmietis Ozerovs, tikko sanemis uzdevumu, zemu noliecas par savu galdu, petijot papira lenti, uz kuras bija registrets jauna savina lidojums.
        Zemnica atgriezas kapteinis Krichalovs. Vins nemas sakartot savu aparatu, likdams taja jaunu lenti. Driz vina masinas ruksana sapluda ar kopejo vienmerigo troksni, ko radija parejie a pa rati.
        Peksni Krichalovu ieintereseja sarkanarmiesa Ozerova izturesanas, kas sedeja, pagriezis vinam muguru. Kapteinis nu jau arvien biezak palukojas uz to pusi. Sakuma vinam skita, ka Ozerovs parak daudz skatas apkart un tatad nesteidzas izpildit steidzamo uzdevumu. Tad vins pamanija, ka sarkanarmietis izvilka no kabatas sanurcitu skolnieka burtnicu un saka to uzmanigi lasit.
        Kapteinis par visu to loti brinijas. Lidz sim sarkanarmietis Ozerovs, bijusais Leningradas Politechniska instituta students, kas skanu merisanas punkta stradaja par aprekinataju, bija noderejis par disciplinetibas paraugu un izcelies ar rupigu darba izpildi. Pirms dazam dienam vins bija ludzis punkta prieksnieku atlaist vinu uz Leningradu, lai no laboratorijas, kur agrak stradajis, dabutu meraparatus, kuru sobrid loti truka. Un nu sodien, atgriezies no komandejuma, vins izturas loti divaini.
        Tacu tas, kas norisinajas talak, kapteini galigi parsteidza.
        Klusi un vienmuli duca skanu metrisko masinu motorini. Paretam lidz zemnicai atnaca apslapeta tala artilerijas kanonade.
        Peksni kritot skali noribeja speji atgrusta taburete.
        Kapteinis ieraudzija, ka sarkanarmietis Ozerovs, turedams rokas skolnieka burtnicu, pietrukstas kajas un plasi atvertam acim, turpinadams blenzt burtnica, metas uz izeju.
        Kada no Leningradas centralajam ielam pa ietvi gandriz vai skreja Zoja Leontjeva, Leningradas Politechniska instituta aspirante. Gajeji apstajas un neizpratne pavadija to ar acim. Vinus intereseja ne vien meitenes uztrauktais izskats, bet ari kads cits apstaklis, ko pati meitene acim redzot nemaz nemanija. Vinai loti nemakuligi sekoja neliela auguma jefreitors, gerbies apvalkata, peleka kareivja sineli.
        Druma izskatijas aplenktas pilsetas iela. Iedomasimies pelekas rudens debesis, smalkas lietus lasites, kas it ka turas gaisa, un valgme spidosus eku granita pamatus. Dazadas, reizem pat gluzi negaiditas vietas darbojas kaujas lidmasinu motori. Nemiera pilna aizskan vinu rukona - gan skala, gan leni gaistosa. Pa ietvem steidzigi un drumi aizsolo cilveki. Vinu sejas ir seviski sasprindzinata izteiksme. Bet tam visam pari atskan vienmerigie un dobjie metronoma pukstiem, kas dzirdami no visiem ielas novietotajiem reproduktoriem.
        Gauss un tiri ka svinigs ir so sitienu ritms. Tas aizskan pari pilsetai, it ka vadidams tas ritmisko dzivi. Leningradiesi pie ta pieradusi. Tas skiet dienas rupju un garas nakts modra klusuma neatnemama sastavdala. Ramie un lenie sitieni nemitigi stasta par to, ka pilseta-cinitaja modri stav sardze. Bet, ja skumjais sirenas kauciens, parskrienot visai skanu gammai, sakot ar zemajiem un beidzot ar visaugstakajiem toniem, pavesti, ka tuvojas uzbrukums no gaisa, tad reize ar to metronoma tikskieni klust jau biezaki un nervozaki. Pilsetas pulss izmainas. Tas sak sist n'eatlaidigi, asi ka organisma, kas sakopojis spekus, gatavodamies cinai uz dzivibu un navi.
        Zoja apstajas pie lielas ekas parades durvim. Tudal netalu apstajas ari jefreitors, kas visu laiku bija tai sekojis. Kad meitene nozuda aiz durvim, vins leniem soliem pargaja otra ielas puse un saka no avizu papira tit garu smeki, izlikdamies, ka nogrimis saja darba.
        Burzidama sauja caurlaidi, Zoja knasiem soliem uzkapa pa platam marmora kapnem un driz vien atradas ar mikstam adas mebelem iekartota, plasa kabineta.
        - Ludzu, sedieties! Es klausos, - aiz galda atskaneja labsirdiga balss.
        Meitene saka atri un energiski stastit, nervozi grozidama pa rokam jau ta sanurcito caurlaidi.
        - Jus sakat, - generalis teica, uzmanigi noklausijies vinas paskaidrojumu, - ka tie nevar but parasti savini? Ta, ta.. Interesanti. .
        - Bez saubam! - meitene dedzigi turpinaja. - Mana iekarta, kas paredzeta elektrisko spriegumu petisanai atmosfera, nespej reaget uz parastu savinu tuvosanos. Tas ir pilnigi skaidrs…
        - Ta, ta. . Un kadas ir jusu domas?
        - Var domat visu, ko velas, - meitene turpinaja. - Man skaidrs ir tikai viens: sie savini satur kadu elektrisku ierici.. Varbut fasisti suta uz mums. . automatiski vaditus savinus vai ari vada tos pa radio, - vina bikli nobeidza.
        Generalis verigi uzlukoja vinu.
        - Mes pagaidam ta ka neka nezinam par sadiem saviniem, - vins leni noteica.
        - Nu, redziet nu! Vajag tacu kaut ko saja lieta darit! - meitene uztraucas.
        Pec dazam minutem generalis Zoju pavadija uz sava kabineta durvim.
        Tatad esam norunajusi, - vins sacija, atvadoties spiezdams tas roku. - Bet pielukojiet, velti nedodieties briesmas… Patvertne tacu jums tur ir?
        - Nekas, esiet bez bazam!.. Visu labu! - meitene pasmaidija un nozuda aiz durvim.
        Driz Zoja Leontjeva pa slapjo ietvi steidzas atpakal. Tapat ka ieprieks vinai sekoja mazais jefreitors, visai nemakuligi izpildidams so pavadona lomu. Itin gruti vinam klajas, kad meitene iekapa tramvaja. Vins tikko paguva ielekt taja pasa vagona.
        Jefreitors neatkapas no vinas ari tad, kad tramvajs pietureja pie parka, kur atradas Politechniskais instituts. Gan ziglak, gan gausak, cenzdamies palikt nemanits, vins sekoja tai pa smilsainajam alejam.
        Peksni spalgs, neparasti stiprs, apdullinoss graviens apstulbinaja Zoju. Meitene pakrita slapjaja zale un instinktivi sakera ar rokam galvu. Acu prieksa cits aiz cita novirmoja zili loki. Cauri uzmacigajam, dzinkstosajam troksnim ausis vina gluzi tuvu sadzirdeja gari stieptu cilveka kliedzienu.

«Kas tas? Vai patiesam esmu ievainota?» Zojai neskaidri pavideja prata.
        Piecelties vina vareja tikai ar lielam pulem.
        Aizmugure vina ieraudzija melnu dumu mutuli. No turienes skaneja smagi, dobji kunkstieni.

«Tas ir savins,» vinai iesitas apzina.
        Kad dumi kaut cik izklida, vareja saskatit, ka sadragata koka tuvuma uz vedera gul maza auguma cilveks gara, saplosita un asinis samirkusa sineli.
        Asinim notriepusies, Zoja vilka ievainoto jefreitoru, kas bija iekaries vinas pleca un ar pulem kustinaja kajas. Pcc vienadiem laika spriziem gluzi tuvu arvien vel plisa savini. Tie griezigi svilpa un gaudoja, bet reizem, sausmigi rekdami, parlidoja pari galvai. Tuvuma neviena nebija. Sadas reizes cilveki parasti slepas bumbu patvertnes vai ciesi pieplaka pie sienam. Beidzot pie pasas ieejas instituta eka parguruso meiteni sastapa divi sarkanarmiesi. Vini piesteidzas tai paliga un sanema vaidoso cilveku.
        - Ir gan nelaime! - viens no sarkanarmiesiem juta lidzi Zojai. - Nav jau kur novietot! Hospitalis vel nestrada. Arstu tuvuma nav. Kur tad mes lai vinu nesam, ko?
        - Nesiet vinu augsa pie manis, - Zoja teica un naigi devas uz prieksu, radidama celu.
        Garaja instituta gaiteni dobji skaneja smagi, apspiesti^ vaidi.
        Pie savas laboratorijas durvim meitene izbrina apstajas. Pie ieejas staveja sarkanarmietis un ar neuzticibu noskatijas uz tas asinim notriepto meteli.
        - Kurp jus, pilsoni!?
        - Man jaiet seit, ta ir mana laboratorija! Es seit stradaju, - Zoja atbildeja.
        - Uzradiet dokumentus!
        Zoja pasniedza vinam savu veco instituta apliecibu.
        - Leontjeva. . Viss kartiba. Varat slegt durvis vala, - sargkareivis teica. - Bet citu nevienu es seit nedrikstu ielaist.
        Tobrid sarkanarmiesi saudzigi pienesa pie durvim ievainoto.
        - Biedri nupat ievainoja savins, - Zoja versas pie sargkareivja. - Vinam jaizdara parsejums. Man tur ir sanitara soma.
        - Es nu nezinu… Pavelets tikai jus… Protams, cilveks ir ievainots … tas jau redzams.
        - Bet kas tad jums paveleja? Kas jus seit norikojis? - Zoja uztraucas.
        - Mani te norikoja leitnants Kovalevs, - atbildeja kareivis. - Vins deva man ari attiecigu instrukciju.
        Zoja saprata, ka strideties nav verts. Vina loti labi zinaja militara reglamenta stingribu. Ar sarkanarmiesu palidzibu, kuri atnesa matraci, gaitena sturi pie loga ievainotajam ierikoja gulvietu. Cinidamas ar nogurumu, meitene nemas vinu parsiet.
        Ievainotais bija mazliet aprimis. Vins ilgi noraudzijas Zoja ar nespodru, skumju skatienu, smagi elpodams un ar meli aplaizidams sakaltusas lupas.
        Metas kresla.
        Gaitena gala iztalem paradijas divi sanitari ar nestuvem. Vini naca, skali klaudzinadami ar zabakiem un ejot sarunadamies.
        Zoja pamanija, ka vinu paradisanas padarija uz gridas guloso jefreitorii nemierigu. Vins redzami pulejas pieaicinat vinu sev klat. Meitene piecelas no kresla un parliecas par ievainoto. Uzmanigi vina centas saklausit ta vargos cukstus, bet saprast vareja tikai nesakarigus, aprautus teikumus.
        - … Jums sekoja. . Jus esat laba. . Paldies. . Uzmanieties.. Es laikam mirsu. . Va-a-ai! …
        Atskaneja smags vaids, ievainotais aizvera acis, un vina seja sapes saviebas.
        Pienaca sanitari.
        Satraukta Zoja noskatijas pa gaiteni pakal nestuvem. Mirstosa divainie vardi skaneja tai ausis.

««Jums sekoja.. Uzmanieties. .» Ko tas viss nozime?» Zoja pratoja.
        Vina iedomajas laboratorijas logos redzeto kabatas lukturisa gaismu un burtnicas nozusanu.
        Meiteni parnema neskaidra tuvu briesmu nojauta.
        Pie skanu merisanas punkta prieksnieka atradas kapteinis Krichalovs.
        - Paslaik pulkstenis ir piecpadsmit un astonpadsmit minu-
        tes, - vins teica, palukojies rokas pulksteni. - Ja mes izbrauktu pec stundas ceturksna …
        - Bet kur atrodas tas Politechniskais instituts? - apakspulkvedis vinu partrauca, pieiedams pie sienas, kur karajas Leningradas karte.
        Vins saka vilkt ar pirkstu pa karti.
        - Divdesmit tris kilometri… tad vel astoni… Liekas, ka pagusiet…
        Taluma, atri cita citai sekodamas, smagi nodimdeja lielgabalu zalves.
        - Vajadzetu panemt lidzi vel tris cilvekus, - teica kapteinis Krichalovs, tuvojoties kartei.
        - Panemiet… Protams, panemiet! - apakspulkvedis piekrita. - Vai esat padomajusi, kurus?.. Tad ta lietinas! Un vajadzeja ari, lai ta… - vins turpinaja, skatidamies kapteini. - Rikojieties veicigak! Ko jus vel stavat?
        Pec dazam minutem viegla masina, supodamas pa grambam, ko vaji apgaismoja sauras zilas gaismas svitrinas, izbrauca lauka no dzelonstieplu aizzogojuma un devas uz sosejas pusi.
        Drizuma ta jonoja pa soseju pilna gaita.
        Nemiera pilna Zojai tagad skita laboratorija. Blavi spideja elektriska galda lampa. No aparatiem, kas nekartiba staveja uz galdiem, uz sienam krita ermigas, garas enas.
        Meitene ieklausijas ikviena vismazakaja troksniti. Lauka atkal bija sacelies stiprs vejs. Paretam vareja dzirdet, ka pie durvim minajas un klusitem ieklepojas sargkareivis.
        Zoja sedeja pie ieslegta oscilografa un veroja fluorescejoso ekranu.
        Vina jau bija registrejusi astonus savinus. Dazreiz tie aizlidoja garam kaut kur taluma, bet reizem ar sausmigu troksni un rekona parskreja pari itin tuvu, un tad tulit sekoja apslapets spradziena troksnis, no ka nodrebeja logu rutis. Meitene, cik vien iespejams, precizi izdarija noverojumus, pierakstot laiku un sava aparata radijumus.
        Pa loga stikliem bungoja rupjas lietus lases, un si saraustita bungosana briziem nomaca veja aurus.
        - Biedre Leontjeva! - atskaneja sargkareivja balss, kad savins spraga pavisam tuvu. - Vai nebutu labak, ja jus ietu uz patvertni? Vins nez kapec parak uzkritis musu rajonam. .
        Zoja pateicas sargkareivim un atbildeja, ka patlaban nekadi nevarot iet.
        Meitene savu noverojumu rezultatos skita saskatijusi tadu ka likumibu. Ar interesi vina apskatija tikko sarakstito tabulu. «Ne, paslaik nevaru aiziet,» Zoja nodomaja.
        Lietu salijis slapjs, durvis nostajas leitnants Kovalevs.
        Zoja Petrovna, ko tad jus vel te sezat!.. Nu, tas tacu nekur neder! Ejam uz patvertni!
        Taluma noskinda birstosi logu stikli.
        - Es paslaik nevaru partraukt noverosanu … Loti interesanti rezultati, - meitene teica, atri pierakstot uz papira aparata kartejos radijumus.
        Pa gaiteni tuvojas balsis un solu dipona. Leitnants steigsus devas uz durvim un izgaja vaji apgaismotaja gaiteni. Vins ieraudzija karaviru grupinu. Tie bija cilveki, kas naca no skanu merisanas punkta.
        - Uz kurieni jus, biedri? - leitnants iesaucas.
        Atbildi vins nedabuja. Noribeja briesmigs speriens, kas satricinaja visu eku.

*
        Leitnants strauji ieskreja laboratorija.
        Apgaismodams istabu ar elektrisko lukturiti, kura gaisma ar pulem spraucas caur biezo puteklu makoni, vins ieraudzija baigu postazu. Visur metajas salauziti fizikas aparati. Pa melnajiem logu caurumiem drazas ieksa vetra. Pa istabu traucas vejs, izdzenadams kodigos, smacigos dumus.
        Pie apgazta galda, uz mutes iekritusi baltu apmetumu gruvesu kaudze, uz gridas nekustigi guleja Zoja. Roka vina bija
        krampjaini saznaugusi zimuli. ..

*
        - Ja… Kadreiz viss Sis gadijums sagadaja mums daudz raizu, - generalis saidzis turpinaja. - Vai jus par to neka nezinat?
        Vina prieksa sedosais pulkvedis pakratija galvu.
        - Sadas tadas visai pretrunigas baumas mes Maskava dzirdejam, - vins domigi noteica.
        Sirmais artilerijas generalis uzrava serkocinu un, aizkupinajis papirosu, piecelas kajas. Spozas ziemas saules stari, pa logiem slipi kritot pari visam kabinetam, spraucas cauri no gridas kapjosiem zilu tabakas dumu mutuliem.
        - Atnak pie manis meitene, - generalis turpinaja, staigajot pa istabu. - Nu, jus jau drosi vien esat dzirdejis par profesoru Leontjevu? Ta ir vina meita. Nu, ta. Es vinai jautaju, kas atgadijies. Izradas, vina noverojusi, iedomajieties tikai,
        loti divainu un neizskaidrojamu paradibu … Japiebilst, ka viniem instituta bija ierice, izgatavota isi pirms kara, gaisa t elektrisko spriegumu petisanai. Tas bija loti precizs aparats, uzbuvets, ka saka, ieverojot jaunakos zinatnes un technikas sasniegumus, bet butiba pavisam vienkarss. Uz jumta vini stingri noteikta kartiba bija uzstadijusi vairakas antenas un savienojusi tas ar katodoscilografu. Vismazakas izmainas atmosferas elektribas stavokli sis aparats uzrada lieliski …
        Jaatzistas, es par meitenes pazinojumu loti izbrinijos… Vina man stasta, ka citadi neesot, - ienaidnieks Leningradu apsaudot ar ipasiem - elektriskiem saviniem.
«Mana oscilo- grafiska iekarta,» vina saka, «pilnigi skaidri rada, ka savins nes sev lidzi milzigi lielu elektribas potencialu. Parastie savini tacu nevaretu kaut cik ietekmet manus aparatus!» - «Patiesam,» es nodomaju. «Bus japapeti…» Bet nu klausieties talak. Kada musu skanu merisanas punkta par aprekinataju stradaja sarkanarmietis Ozerovs, Nikolajs Ozerovs.
        Generalis atgriezas pie galda un apsedas sava kresla.
        - Tas ir Politechniska instituta bijusais students, - generalis turpinaja. - Vins vairakus gadus stradajis profesora Leontjeva laboratorija. Un nu, iedomajieties, so pasu Ozerovu suta komandejuma uz Leningradu, lai tas atvestu merisanas ierices, kadu tobrid pagaidam trucis. Vins atbrauc Politechniskaja instituta. Skatas - par velu ieradies. Vinam pastasta, ka instituts un visas laboratorijas jau evakuetas, patlaban tur iekartojot hospitali.. «Nu,» vins nodoma, «pameginasu ieklut sava laboratorija. Varbut tur kaut kas no iekartas bus palicis.» Vins pieiet pie laboratorijas durvim. Megina atvert - aizslegtas. Tad vinam ienak prata; ka sis durvis var atslegt ar sava dzivokla atslegu. Vins ieiet laboratorija. «Brinums gan,» vins doma, «kapec vini atstajusi tik daudz aparatu?» Apskatijas - nav neka tada, kas varetu noderet skanu merisanas punktam. Un tad, posdamies projam, vins pakeris lidzi burtnicu, kas ar zimuli bijusi pierakstita Zojas Petrovnas pazistamaja rokraksta. «Panemsu par pieminu,» vins doma, «un pie viena paskatisos, ar ko vini te bez manis nodarbojusies!» Vinam ne prata nenaca, ka Zoja
Pctrovna vel nav aizbraukusi..
        Generalis smaidot uzlukoja savu sarunu biedru.
        - Nu, tad ta, - vins pec briza turpinaja. - Ozerovs atgriezas sava dala un sak parskatit panemto burtnicu. Un ko vins redz? Tiesi tas piezimes par so divaino paradibu, ko Zoja Pctrovna noverojusi! Nu vins sak pamazam apsvert. Redz - kaut kas nav gluzi kartiba … Un, iedomajieties tikai, uzmineja gan! Vinam jau nu, protams, bija daudz vieglak neka pasai Zojai Petrovnai, jo vins tacu stradaja pie savinu lidojumu noverosanas. .
        - Un kas tad tas bija? - nepacietigi jautaja pulkvedis.
        Klausieties talak! … - generalis turpinaja. - Radas loti
        interesants stavoklis. Divi cilveki, nemaz nenorunajusi, viena un taja pasa nakti nodarbojas ar vienu un to pasu jautajumu. Ozerovs skanu merisanas punkta registre un apstrada datus par visiem saviniem, kas aizlido pari Politechniska instituta virziena, bet Zoja Petrovna tai pasa laika, nepieversot uzmanibu apsaudei, pieraksta sava aparata radijumus.
        - Nu, bet vai savini patiesam bija elektriski? - pulkvedis velreiz jautaja.
        - Ta jau ir ta lieta… Bet klausieties visu pec kartas!.. Viss tas gandriz beidzas loti bedigi, savins bija trapijis ta nama siena, kur stradaja Leontjeva. Meitene tikko nesamaksaja ar savu dzivibu. Pusotra menesa noguleja hospitali… savins bija trapijis tiesi taja mirkli, kad Politcchniskaja instituta ieradas cilveki no skanu merisanas punkta kopa ar sarkanarmieti Ozerovu. Nu, ta.. Salidzinaja piezimes.. Redz - lieliski sakrit. Pat lidojuma virzienu var noteikt pec oscilografiskas ierices radijumiem. Bija atvedusi sev lidzi visus datus un kartes. Tagad jau bija viegli salidzinat: virzieni pec skanu merisanas datiem zinami. Paskatas uz signaliem, ko atzimejis oscilografs. Atzime tas vietas uz kartes. Tulit vareja sastadit jaunu tabulu. - Generalis piecelas. - Panaciet uz britinu man lidzi, - vins teica. - Es jums kaut ko paradisu.
        Vini nokapa vienu stavu zemak un iegaja plasa istaba. Uz galdiem, kas bija salikti gar sienam, vareja redzet daudz nepazistamu aparatu. Ap tiem nodarbojas cilveki, tos montejot un regulejot.
        - Papriecajieties nu! - generalis teica, noradot uz aparatiem. - Jauna, nesen izstradata aparatura pec Zojas Lcontjevas un Nikolaja Ozerova sistemas ienaidnieka savinu trajektoriju noteiksanai.
        - Atlaujiet, biedri generali! - pulkvedis uztraucas. - Es neka nesaprotu. Vai savini patiesam bija elektriski?
        - Kur nu elektriski! - generalis atbildeja. - Nekadu elektrisku savinu fasistiem nav bijis un nu jau vairs nebus. Izskaidrojums bija loii vienkarss. Oscilografiska ierice, ar kuru Zoja Leontjeva agrak stradaja, loti labi noteica visparastako savinu virzienu. Redziet, kas par lietu: ikviens savins sakara ar berzi gaisa vienmer elektrizejas lidz augstam potencialam. Aparats, kas bija paredzets elektrisko spriegumu merisanai gaisa, to ari atklaja. Vai nu saprotat, ka tas bija?.. Patlaban beidzam pirmo seriju, kas domata Leningradai, - generalis turpinaja.
        Aparati darbojas arkartigi precizi, daudz labak par skanu merisanas aparaturu. Tur, redziet, radijumus ietekme vejs. Nakas izdarit labojumus. Tad vel - jaunajai aparaturai iespejams atrak apstradat iegutas zinas … Naciet, es jus iepazistinasu ar izgudrojuma autoriem.
        Generalis ar savu cela biedru iegaja maza istabina. Pie rasejumiem apkrauta galda staveja Zoja Leontjeva un Nikolajs Ozerovs.

*
        Todien Zojai domas bija velreiz jaatgriezas pie aizvaditajam, neaizmirstamajam rudens dienam.
        - Zoja Petrovna, jus kads mekle!
        Izgajusi pa durvim, meitene izbrina pakapas atpakal: vinas prieksa staveja neliela auguma jefreitors, tas, kuru vina kadreiz pec ievainojuma bija parsejusi.
        - Sveiki, biedrene Leontjeva! Ar pulem jus samekleju. Piedodiet nu, ka trauceju, - vins samulsis turpinaja. - Atnacu jums pateikties… To es nekad neaizmirsisu.
        - Paldies, biedri jefreitor, par paradito uzmanibu… - Zoja teica, cenzdamas kaut ko atcereties. - Sakiet.. vai nu man ta bija licies, vai ari jus isteniba to teicat… jus sacijat, ka man draudot kadas briesmas, ka mani kads noverojot…
        Jefreitors plati un valsirdigi pasmaidija.
        - Saciju … protams … Ka gan citadi.
        Zoja vinu uzlukoja nesapratne.
        - Ka nu ne! - jefreitors turpinaja. - Es pats jau jus uzmaniju. Man toreiz leitnants Kovalevs uzdeva. «Es,» vins saka, «pie laboratorijas durvim norikosu sargu, lai, redzi, sadi tadi diversanti tur neieklust, bet tu, esi tik labs, ja nu vina kaut kur iet, tad, redzi, lai nebutu viena.» Leitnants man paskaidroja, ka jums esot kads militara rakstura izgudrojums, nu, un drosibas del jabut uzmanigiem, ja ienaidnieks kaut ko gribetu uzsakt. Ar vardu sakot, lika man jus nemanot apsargat. «Tas ta pagaidam,» vins saka, «kamer viss nokartosies. Citadi, redzi, burtni- cinu ar svarigam formulam jau nozagusi.»
        Meitenei viss kluva skaidrs. Vina velreiz ciesi paspieda jef- reitoram roku.
        - Pats leitnants Kovalevs aizbrauca tulit pec tam, kad jus ievainoja, - vins turpinaja, - bet bez vina man bija lielas pules, kamer jus samekleju. Un katram tik nem un skaidro, kas un kapec. .
        Kad jefreitors aizgaja, Zoja atgriezas sava istabina un keras pie darba.
        Ap sirdi kluva liksmi un labi. Mazo istabinu pildija miliga saules gaisma, spiezdamas caur aizsaluso, blavo stiklu.
        OGLU GENERATORS
        Gluzi ka acu prieksa redzu savu agrino jaunibas dienu draugu Semjonu Krapko, domigu ukrainu jaunieti skaidram, zilam acim, mazliet sakumpusu un loti nopietnu.
        Semjons bija nedaudz vecaks par mani. Mes dzivojam maza aprinka pilsetina, kas atradas divdesmit kilometru nomalus no tuvaka dzelzcela un bija krietni nopostita pec neseneja pilsonu kara. Es biju realskolas audzeknis, vins - masinista paligs turienes mechaniskaja darbnica, abi bijam kaisligi aizravusies ar fiziku un elektrotechniku. Budami nepagurstosi eksperimentetaji un sapnotaji, mes spejam parastaja sarusejusaja elektriskaja zvana saskatit pilnigi realu pamatu specigas dzirkstelu radiostacijas izgatavosanai.
        Mus saistija ciesa jauniesu draudziba.
        Divainais notikums, par ko es gatavojos stastit, isteniba sakas ar to bridi, kad man pazinoja par atgadijumu ar kapsetas krustiem.
        Kadreiz vela vakara uz ielas man pienak klat kada vecite un saka:
        - Ka gan tev nav kauna, Serjozenka! Tas tev netiks piedots.. Pagaidi vien, gan tu atceresies manus vardus. Vai tad drikst nirgaties par aizgajejiem?
        - Es nesaprotu, vecmarnin, kapec jus man to visu stastat! - ˆs vinai atbildu.
        - Neniekojies nu! Sis nesaprotot! - vina turpina. - Tu tacu tomer esi zens no inteligentas gimenes. Kauns gan. Lai jau nu tas Krapko vai, sacisim, tas pats Gricko Gorobecs, kuru nupat aizgadaja uz miliciju, tie jau abi tumsu lauzu. Bet tev tas nav piedodams.
        Vecite padraudeja man ar pirkstu un aizcapoja savu celu. Es ilgi noraudzijos vinai pakal.
        Lidzko sadzirdu pieminam Gricko Gorobeca vardu, man radas sausmigas aizdomas.
        Lieta tada, ka vel nesen vins atstiepa mums cinka plaksnites, kas bija izgrieztas no divaina veida trauka. Cinks mums bija vajadzigs galvanisko bateriju izgatavosanai, un mes likam Goro- becam pagadat vel.

«Ak tad no tada cinka mes ar Semjonu meistarojam savas baterijas?» man pazibeja baiga nojauta. «Vai patiesi Gorobecs butu nociepis kapsetas krustam ovalo karbu, kura parasti atrodas vainagi, un uzdevis to par vecu mazgajamo trauku?»
        Es uz pedam devos pie Semjona.
        Man bija jaiet garam musu vienigajai pilsetas kapsetai. Es eju pa sauro tacinu un nez kadel censos tik daudz neskatities uz il<> pusi, kur regojas tumsie krustu apveidi. Nevis tapec, ka es toreiz butu bijis bailigs, bet vienkarsi tapat. Man ap sirdi bija kaut ka neomuligi. Redzams, apzinajos, ka netiesa karta esmu piedalijies kapu apganisana. Nakts bija brinum jauka. Smarzu pilnaja pavasara gaisa nav dzirdama ne skana. Virs plasam koku galotnem iekaries meness, apgaismojot mazas kapu bazni- einas zvanu torna smaili. Iztalem dzird dziedam meitenes.
        Peksni es parsteigts ieraudziju kaut ko divainu. Gluzi skaidri saredzeju, ka zvanu torna smaile iedzirkstas zilganas liesminas. Es pat apstajos. Kas tas ir? … Ta pabailigi veroju vel. Skiet, ka neka nebutu … Bet es tacu redzeju itin skaidri!
        Atceros, ka pec tam saku solot, cik iespejams, asi un jo driz, aizelsies un mazliet uztraukts, nonacu pie Semjona majas.
        Loti gruti aprakstit, kada izskatijas mana drauga Semjona istaba.
        Lai pa to varetu brivi staigat, ieprieks vajadzetu pargriezt ne mazak par pussimtu vadu, kas izvilkti krustam skersam.. Vienigais galds bija apkrauts ar tadam lietam, kadu cita maja neredzesi. Tur bija pasizgatavotas dinamomasinas, elektromotors, indukcijas spirale, dazadi rupji elektriskie meraparati, bet visvairak bija burku. Tas mums bija vajadzigas visdazadako galvanisko elementu izgatavosanai.
        Virs galda dega sika kabatas lukturisa spuldze, kas elektrisko energiju sanema no baterijas, kura, kaut ari milziga, tacu bija loti originali konstrueta. Tolaik pilseta elektriskas apgaismosanas, protams, nebija, un si spuldzite, kas trucigi apgaismoja- istabas baltas sienas, radija sajusmu daudzos pilsetas Iedzivotajos un arkartigi nostiprinaja musu a.utoritati vinu vidu.
        Vardu sakot, Semjona istaba bija ipatneja laboratorija, kura mes izdarijam savus meginajumus elektrotechnika, kas daudziem nebija saprotami.
        Protams, kads inzenieris elektrikis butu pabrinijies, ka mums izdevas sameistarot visas sis ierices no tik nepiemerotiem materialiem. Butu verts paskatities kaut vai uz dinamomasinu, kas bija izgatavota no jumta skarda. Vel vairak inzenieris izbrinitos, ja uzzinatu, ka mes ne tikai buvejam elektriskos aparatusL bet ari eksperimentejam ar tiem, censoties atklat elektrotechnika vel jaunus, nezinamus celus. Turklat vel japiebilst, ka pasdarinato aparatu izgatavosanai un meginajumiem Semjons izdeva krietnu dalu no savas nelielas izpelnas.
        Mans draugs sanema mani tads ka stipri satraukts, kadu es agrak vinu netiku redzejis.
        Semjon! Gricko Gorobecs ir zadzis cinku… - es jau iesaku.
        Tacu vins strauji mani partrauca:
        Klusak! … Pagaidi mazliet! … Sakas atkal…
        Basam kajam, atrotitam piedurknem vins staveja istabas vidu, izstiepis trisoso roku lidz lielam paspagatavotam voltmet- ram, kas bija uzstadits uz galda malas. Izbrina cs skatijos gan uz voltmetra kustigo bultinu, gan uz Semjonu, gan uz ta melno enu, kas krasi izdalijas uz baltas sienas. Zemaja istabina bija deguma smaka.
        - Vai redzi? - vins draudiga balsi cuksteja. - Strava lielaka par vienu voltu.
        Es nez kadel atcerejos, ka musu baterijas ievietots kapos nozagtais cinks, un man kluva mazliet neomuligi.
        - Semjon! - es atkal uzsaku. - Cinks, kas ir musu baterijas..
        - Kas par cinku! - Semjons peksni man uzkliedza. - Pasreiz nav cinks, bet ogle.. Vai saproti: ogle! Un ta jau iet visu vakaru: gan paradas, gan nozud. Vai saproti? Bet vel nesen …
        Vins nograba mani aiz rokas un vilka uz galda pusi.
        Voltmetra bultina supojas drudzainiem ravieniem. Briziem ta radija diezgan lielu spriegumu.
        Un tad es ieraudziju kaut ko tadu, ka aiz parsteiguma saravos.. Tiesi man preti atradas mazs lodzins.
        Blakus esoso kapu baznicinu gaisi apgaismoja meness, un no loga ta bija labi redzama. Tagad, kad jau pagajis daudz gadu, es arvien vel to atceros gluzi skaidri. Semjons turpretim, budams mazliet tuvredzigs, skiet, vairak noticeja maniem vardiem neka ieraudziju pats savam acim. Varbut tapec vins tik neatlaidigi, bet gluzi nesekmigi turpinaja savus meginajumus pat tad, kad kluva saprotams, ka tos vajadzetu atlikt lidz labakiem laikiem.
        Es gluzi skaidri ieraudziju, ka baznicas smailes tuvuma iemirgojas zilganas uguntinas, ko neskaidri biju pamanijis jau agrak. Bet visapbrinojamakais bija tas, ka ikvienu iemirgosanos pavadija straujs sprieguma kapinajums musu voltmetra.
        - Vai redzi, Semjon? - es, uztraukuma aizelsdamies, izteicu un ar pirkstu paradiju uz logu.
        - Ja, ja… Kas ir? - vins kluva nemierigs un ciesi saznaudza manu roku.
        - Baznicinas tornis. . augsa … pa kreisi. .
        Bet tai bridi ari es neko vairs neredzeju. Musu loga prieksa negaidot izauga tumss cilveka stavs un visu aizsedza. Pie durvim neatlaidigi klauveja, un pec briza musu istaba-laboratorija iniaca divi liela auguma milici, gerbusies pelekos zaldatu
        - Izdarisim kratisanu, - viens no viniem lietiski teica.
        Tikai tagad es atcerejos, ka nepaguvu Semjonam pateikt par
        mums draudosajam nepatiksanam.

*
        - Ar kadam velna busanam jus tur nodarbojaties? - mums bargi noprasija aprinka milicijas prieksnieks, neliela auguma cilveks ar apalu seju, kad mes ieradamies pie vina.
        Mes sedejam uz taburetem plasa istaba, kas smarzoja pec machorkas un bagatigi ar degutu saziestiem zabakiem.
        Mes bijam nakusi uz miliciju, pilnigi apzinadamies sevi bez vainas, jo patiesam nezinajam, no kurienes Gricko Gorobecs bija nemis cinku. Prieksnieku pilseta pazina ka labsirdigu un
        jautru cilveku. No vina baidities mums nebija iemesla.

*
        - Vai esat kadi alkimiki? - vins smaidot noprasija.
        - Ne, alkimiki neesam, - es atbildeju. - Mes esam elcktrotechniki - eksperimentetaji.
        - Elektrotechniki? Bet kadel tad jus lietojat zagtus kapsetas piederumus?
        - Mes nezinajam, ka tie ir zagti, un nepavisam jau ne, ka no kapsetas, - es atbildeju. - Mums tikai bija vajadzigas cinka plaksnites.
        - Jums vajadzigas cinka plaksnites … Kapec tad isti cinka? Bet dzelzs? Vai dzelzs jums nav vajadzigas? Un ka tad ar jumtiem, - vai es varu but dross?
        Semjons bija iegrimis domas. Redzams, ka vins arvien vel domaja par partraukto meginajumu un ta neparastajiem rezultatiem.
        - Bet nu paskaidrojiet, kapec jums vajadzigs cinks! - prieksnieks tincinaja.
        - Jus, protams, zinat, ka buveti galvaniskie elementi… - es nedrosi iesaku.
        - Ne, nezinu, nav nekadas jegas, - prieksnieks atbildeja, atzveldamies pret kresla muguru. - Vai tie, ko lieto zvaniem, vai?
        Prieksnieka balss man skita tik labsirdiga, ka es sanemos paskaidrot vinam visu, cik vien labi var.
        - Panemiet trauku ar udeni, - es pabikli iesaku, - un ieberiet tur galda sali, lai udens labak vaditu elektribu..
        - Nu…
        - Un tad taja pasa trauka vajag ielikt vara plaksniti un cinka plaksniti.. Bet pielukojiet, lai abas nepieskartos viena otrai!
        - Nu, un tad?
        - Tad jums uzreiz bus visvienkarsakais galvaniskais elements. Vaditaju galos, kas piestiprinati pie plaksnitem, radisies elektrisks spriegums..
        - Tad ta vienkarsi! - prieksnieks pabrinijas.
        - Vai saprotat? - es turpinaju. - Cinks tacu, skidruma oksi- dejoties, tas ir, savienojoties ar.ta skabekli, izdalis energiju. Nu, gluzi tapat, ka, sacisim, ogle, kas, gaisa oksidejoties, citiem vardiem - sadegot, izdala energiju siltuma veida. Iur tad lai paliek energija pec cinka oksidesanas, ka jus domajat? Nu, tatad parversas elektriskaja strava. Nemanot skidruma sadegdams, cinks izstrada elektroenergiju. Vai saprotat?
        - Liekas, ka butu samera skaidrs, - prieksnieks drumi noteica.
        - Dazreiz vara plaksniti, - es turpinaju, - var aizstat ar presetas ogles plaksniti. Ta, tapat ka vara plaksnite, skidruma neskist un vajadziga tikai tam nolukam, lai elektrisko stravu izvaditu no skidruma ara.
        - Bet vai cinku ne ar ko nevar aizstat? - prieksnieks uzmanigi ievaicajas.
        - Cinku nevar nekada gadijuma, - es cicti noteicu. - Bez ta pagaidam nav domajams neviens praktiski izmantojams elements. Ja nu tikai..
        Es jautajosi palukojos Semjona, nezinadams, vai drikstu atklat musu noslepumu. Tomer prieksnieks manu samulsumu nepamanija.
        - Loti zel, - vins nopuzdamies teica, laikam atcerejies aplaupito kapsetu. - Redziet ta, - vins turpinaja. - Man ir viss skaidrs. Paldies, protams, par popularo izskaidrojumu. Es nesaprotu tikai, kadel jums vajadzigs tik daudz so elementu. Nu, butu izgatavojusi vienu, nu - divus. Es saprotu, ka jus si lieta loti aizrauj. Bet kapec - es jums jautaju, - visa kapseta sapostita? Ta tacu nevar, zeni! Pie mums, protams, cinku te nekur nevar dabut, bet nedrikst tacu apsmiet mirusos!
        - Mes eksperimentejam, - Semjons, galvu noduris, teica. - Mes gribam uzbuvet tadu bateriju, lai varetu apgaismot visu pilsetu …
        - Ko? - prieksnieks velreiz jautaja. - Visu pilsetu? Bet, ja jau jus paskaidrojat, ka bez cinka baterijas nav iespejamas, uz kadam kapsetam tad jus cerat?
        Un te nu Semjons, man gluzi negaidot, atklaja prieksniekam musu noslepumu.
        - Tie ir tadi iepriekseji meginajumi, - vins iesaka, - mes, t;i teikt, praktizejamies. Bet turpmak cinks mums nebus vajadzigs. A4es izgudrojam tadu galvanisku elementu, kura izskist nevis cinks, bet ogle. Oglei vajag sadegt elementos un dot elektroenergiju. Tad to nevajadzes dedzinat tvaikmasinas kurtuve, lai no dinamomasinas griesanas iegulu elektribu. Elektrostacijas nebus vajadzigas. .
        Prieksnieks pa smaidij a.
        - Bet vai, iznemot jus, nav bijusi gudrinieki, kas ta gribetu izdarit? - vins jautri ieprasijas.
        - Ne, nav bijusi! - es dedzigi pasteidzos atbildet.
        - Tatad jums skiet, ka elektrostacijas velti tiek buvetas? - prieksnieks turpinaja.
        - Cilveki vel nevar ogles kimisko energiju tiesi parverst elektriskaja, - Semjons pieceldamies svinigi teica. - Tapec, luk, buve elektrostacijas ar tvaika masinam.
        - Paga, paga! - prieksnieks uzbudinajas un ari piecelas kajas. - Masina tacu razo milzigu jaudu, bet cik tad elementu vajadzes, lai apgaismotu kaut vai tik mazu pilsetu, kada ir museja?
        - Tas nemaz nav svarigi! - Semjons iekarsa. - Sakuma jaatrisina pati parversanas problema un tikai tad jagudro par jaudam. Jusu uzskats ir, ka elektrostacijas ar dinamomasinarn buve labprat. Jums liekas, ka prieka del ogli sadedzina tvaik- masinu kurtuves, lai varetu darbinat dinamo. Neka tamlidziga! Nekur pasaule ogli neprot ta sadedzinat, lai uzreiz dabutu tiesi elektroenergiju. Ar cinku to galvaniskajos elementos var dabut, bet ar ogli ne.. Un tomer ogle apslepta kimiska energija ir desmitkart lielaka par to, kas slepjas cinka!
        Mes laikam prieksnieka kabineta bijam sacelusi lielu jandalu, jo pa valejam durvim saka ielukoties milici, kas pirmo reizi dzive redzeja nopratinasanu parversamies par zinatnisku disputu.
        - Ko tas nozime - labprat? - prieksnieks sauca pilna balsi. - Ja reiz tvaika elektrostacijas tiek buvetas, tad laikam tas ari ir vajadzigas!
        - Ja, ir gan vajadzigas, - dzeligi turpinaja Semjons. - No ogle ieslegtas siltuma energijas tvaika masina tikai caurmera piecus lidz septinus procentus parvers varpstas griesanas energija. Un tad vel zudumi, so griesanos parnesot uz dinamo. Un tad vel zudumi, kas rodas pasa dinamomasina. Tapec ari elektriba parversas tikai dala no ta, ko varetu parverst pilnigi.
        - Bet galvaniskajos elementos, - es metos starpa, - cinka ieslegta kimiska energija gandriz visa parversas elektriskaja. Zudumi tikai kadi piecpadsmit divdesmit procenti. Tas ir zinatniski pieradits. Luk, ja ari ar ogli varetu panakt to pasu.
        Prieksnieks sabaza rokas kabatas un nopietni uzlukoja mus.
        - Un vai tad jums… tur kaut kas iznak? - vins pavaicaja, sezdamies pie galda.
        - Nu, redziet … - Semjons mazliet apmulsa. - Tiesi vakar… Tas nu gan, ka strava briziem radas, briziem izzuda…
        - Ta tada savada lieta, - es Semjonu partraucu. - Es ieve- roju, ka stiprs spriegums raclas tad, kad kapu zvanu torni… iemil gojas …
        Apravos un nezinaju, ka lai paskaidroju talak. Un, kad beidzot izstastiju savus noverojumus, prieksnieks ar izbrinu ilgi un verigi.noraudzijas mani.
        - To man vajadzes izdibinat. Loti interesanti! Loti interesanti!.. - vins sacija.
        - Es driz pie jums ieradisos. Liekas, ka bus jums japalidz, - vins nobeidza, pieceldamies no kresla, lai atvaditos no mums.
        Mes sedejam Semjona istaba un skumigi noraudzijamies uz musu bateriju, kurai cinka vieta vajadzeja pateret ogli. Ta bija pavisam bez dzivibas. Nemaz nevareja ticet, ka vel vakar lai bija spriegums. Te bija kads loti liels noslepums.
        Tadu galvanisku elementu, protams, bija meginajusi uzbuvet ari citi pirms mums.
        Ja, piemeram, serskabes skidinajuma ieber Bertole sali, tad rodas tik stipri oksidejoss savienojums, ka zinamos apstaklos tas var oksidet pat ogli. Elementa ar tadu skidrumu cinka vieta tad skist ogle. Tomer tada elementa spriegums ir niecigs. Stravu "var konstatet tikai ar loti jutigu aparatu. Bet par to, ka tas varetu atvietot elektrostaciju, nevar but ne runas. Tacu vakar …
        Seit acim redzot norisinajas kaut kas tads, ko mes vel nesapratam. Skaidrs ari, ka ta bija nejausiba. Bet, kas tas isti bija, mes nevarejam tikt gudri. Es atkal un atkal domaju par divaino mirgojumu zvanu torni, jo skaidri biju redzejis, ka spriegums toreiz radas tiesi taja mirkli. Turpreti Semjons, kurs nekadu mirgojumu, skiet, nebija redzejis, par to daudz neko nebedaja un turpinaja nonemties gar stikla burkam, kas bija pilditas ar dulkainu skidrumu.
        Laiks riteja gausi. Pilsetai cauri gaja kada karaspeka dala, un gar musu logu bezgaliga rinda vilkas vezumi, piekrauti ar dazadam mantam. Es jau gatavojos aiziet lidz kapu baznicai, lai tur uz vietas izpetitu, kads celonis bija divainajam mirgojumam, ko tiku noverojis, kad negaidot uz slieksna paradijas milicijas prieksnieks.
        - Sveiki, ergli! - vins jautri uzsauca, ienakdams musu istaba. - Ka veicas ar galvanisko elektrostaciju? Vai var jau rakt stabus?
        - Nelagi, - es atbildeju. - Sodien nav nekada sprieguma. Bet vakar bija … Gluzi nopietni - bija.
        - Nu, ko tad jus nolaizat rokas? - prieksnieks turpinaja, sezdamies kresla. - Ja jau vakar bija, tad skaidrs, ka kadreiz bus atkal… ir gan jums te alkimija!
        Prieksnieks sajusminats aplukoja musu laboratoriju.
        - Kur tad jums ta baterija, kura cinka vieta darbojas ogle?
        - Te ta ir, - Semjons drumi novilka, radidams uz burkam, no kuram regojas rupji, nenogludinati koksa gabali.
        - Ak ta, pie viena, - prieksnieks teica. - Es pacentos uzzinat par mirgojumu zvanu torni, kuru jus vakar redzejat. Karaspeka vieniba, kas patlaban iet cauri pilsetai, vakar uzstadija radioraiditaju, un antena bija izvilkta uz torni. Antena, ta runa, dazreiz, ja gaiss ir sauss, tumsa spid - laikam no sprieguma. Ar vardu sakot, elektriba it ka aiztek gaisa. Sodien antena nonemta.
        Es aiz parsteiguma sastingu. Sernjonam no rokam izkrita liels koksa gabals un iekrita burka ar apskabloto udeni; seja vinam iesitas slakatas, bet vins to nemanija.
        Tad tads vareja but celonis tam, ka vakar musu oglu elektro- generators peksni negaidot saka darboties. Ka nu tagad lai atkartojam so meginajumu?
        Tomer, neraugoties uz visiem musu puliniem, neraugoties uz.
        visdazadakajiem meginajumiem, musu oglu baterija nedarbojas.

*
        Aizriteja daudz gadu.
        Laiks skira mani no bernibas drauga Semjona Krapko. Es par vinu vairs neko nezinaju.
        Bet tad nesen, iedams pa ielu, es peksni apstajos pie sludinajuma, kas bija uzlimets uz sienas. Man uzbrazas talu atminu vetra. . Nevar but! Vai tiesam tas ir
«vins»?
        Afisa uz sarkana spodrpapira lieliem burtiem bija iespiests:

«Technisko zinatnu doktors profesors S. M. Krapko nolasis publisku lekciju par tematu «Padomju zinatnes panakumi kimiskas energijas tiesa parveidosana elektriskaja energija».»
        Zale, kur bija paredzeta lekcija, es ierados viens no pirmajiem,
        Neparasti pacilats garastavoklis neatstaja mani ne mirkli. Pat publikas knada un zales gaisais apgaismojums man skita svetku izjutas pilns, neparasts. Mani gumdija velesanas griezties pie blakus sedosajiem un sacit tiem:

«Tas tacu ir mans Semjons, kas tagad jums nolasis lekciju! Mans bernibas draugs, tas pats Semjons, masinista paligs, kas, muzigi notriepies ar rnasinellu, toreiz skraidija basam kajam … Padomajiet tikai, par ko vins tagad kluvis!»
        Ar pulem valdijos, lai neizpilditu so velesanos.
        Es sedeju pirmaja rinda un uzsmaidiju savam bernibas draugam - solidam loti impozanta izskata profesoram. Varbut tikai es vienigais vareju uztvert vina rami plustosaja valoda vaju ukrainu akcentu. Profesors mani neredzeja un nezinaja, ka esmu seit..
        Kaut gan bija vels vakars, mes tudal pec lekcijas gajam uz Semjona institutu, jo vins ta velejas. Profesors nevareja nociesties, neizradijis man savu laboratoriju.
        - Bet vai atceries, Semjon … - es teicu, raudzidamies sava drauga seja, ko caur automasinas rutim vaji apgaismoja galvaspilsetas vakara ugunis, - vai atceries gadijumu ar musu meginajumu tava maja, kad zvanu torni paradijas gaisma?
        - Ka nu ne? - profesors jautri atsaucas.
        - Un ka tacl toreiz bija? Vai tiesam;ta bija ogles kimiskas energijas parversanas elektriskaja?
        - Diemzel, ne, - profesors atbildeja. - Izskaidrojums bija pavisam cits.. Istaba izvilktie vadi kalpoja par antenu, kas uztvera torna tuvuma islaicigi uzstaditas radiostacijas specigos signalus. Pie tam vienam no musu elementiem laikam bija vajs kontakts starp ogli un terauda stiepli. Ta ari nejausi radas «detektors» - ierice, ko tagad labi pazist katrs radioamatieris.. Tas nozime, ka toreiz mes uztveram radiostacijas energiju un musu voltmetrs to uzradija. Kad radiostaciju aizveda, paradiba izzuda. Vai tagad saproti? Bet sis gadijums man ilgi nedeva mieru! Jasaka, ka tiesi si neatrisinama mikla mani ietekmeja izveleties virzienu sava zinatniskaja darba. .
        Apskatot sava drauga lieliski iekartoto laboratoriju, kur sekmigi tiek atrisinata viena no musdienu technikas interesantakajam problemam, es nevilus atcerejos pirmos gadus pec pilsonu kara izbeigsanas, nomalo aprinka pilsetu, zemo majinu ar mala klonu - musu primilivo laboratoriju - un domaju par to, cik liels speks ir dedzigai, nevaldamai dzinai pec atklajumiem un izgudrojumiem, kura nemitigi bango musu tauta, un par to, cik plasas tiesibas tauta tagad iekarojusi, lai so dzinu piepilditu.
        NOBIEDETAIS ZIBENS
        Darbs pie mums ir nopietns. Te nav vis kaut kas, bet zinatniskas izmeginasanas poligons, kur parbauda jaunakos izgudrojumus un atklajumus. Pasi saprotat: te nav vis joki…
        Nemiet kaut vai mani. Kads tad isteniba man amats? Poligona komandants. Ta sakot, saimniecisks darbinieks. Bet vai domajat, ka es vaji orientejos zinatniskos jautajumos? Pie mums bez ta nekadi nevar iztikt. Tiesa, man nav attiecigas izglitibas, bet cilvekus seit pienem ar arkartigi stingru izlasi. Domaju, ka ari mani seit netur pa niekam, bet nem vera manu tieksmi intereseties par dazadiem zinatnes jautajumiem.
        Ta, piemeram, lidzko pie mums atbrauc profesors Pjotrs Sidorovics Semjonovs, vins tudal apvaicajas: «Bet kur ir biedrs Voronovs? Sameklejiet vinu, ludzami!» Ar jo lielu cienu profesors saka iztureties pret mani kops ta laika, kad es nobiedeju zibeni.
        Ja gan, nobiedeju zibeni! Ludzu, liecinieku bija, cik tik vajag. . Nu, ko lai dara, ja jus vel arvien smaidat, tad ludzu: izstastisu jums so nieka lietu visos sikumos. Nezinu tikai, cik stipri esat zinatnes, vai varesiet mani saprast.
        Poligona parzinis izsauc mani pie sevis un saka:
        Apgadajiet uz meginajumu sabraukusos zinatniekus ar materialiem un visu parejo.
        - Tiks darits.! - es atbildu. - Iesim, biedri! Kadas jums butu prasibas? - es vaicaju atbraucejiem.
        - Vajadzes, biedri komandant, izrakt gravi, lai mes visi varetu tur paslepties un no turienes noverot zinatnisku paradibu, - profesors man saka. - Aparatu izmeginam pirmo reizi. Ta ka tas nav gluzi pabeigts, iespejams, ka var mus zinama mera apdraudet.
        - To var, - es saku. - Gravis mums ir. Ta jau nav pirma reize.
        Es nu skatos: zinatniskie lidzstradnieki, kas atbraukusi reize ar profesoru, pie izraktas transejas sak uzstadit kadu sarezgitu aparatu. Tam tik daudz rokturisu, spidosu knibucisu, ka ne saskaitit! Vadus aizvilkusi lidz pasleptuvei. Izdara dazadas parbaudes un merijumus.
        - Izstarojumu virziet uz meza pusi, - saka Pjolrs Sidorovics. - Kapiet, biedri, patvertne, tudal saksim. .
        Paslepjamies gravi un gaidam.
        Peksni, iedomajieties, paglunu lauka - un ko es redzu? Ugunigu bumbinu vistas olas lieluma. Izlien no aparata un leni leni sak slidet pa gaisu. Gaisa jutama tada ka sera smaka.
        - Aha! - Pjotrs Sidorovics sauc. - Paradijas? Palieliniet, biedri, jaudu! Vairak, vairak, nezelojiet! Jau attalinas. .
        Redzot, ka si snacosa bumbina patiesam gazeledamas aizpeld sanis, mes visi pamazam daudzmaz nomierinajamies un sakam list no gravja lauka.
        - Lieliski! - zinatniskie lidzstradnieki- klaiga. - Apsveicam jus, Pjotr Sidorovic!
        Bet tad skatos: kas noticis? Visi ta ka apmulst.
        - Uzmanigi, biedri, - profesors saka, - vel par agru priecaties - redziet, radas, ka lien atpakal. Labak paslepsimies. Visadas nejausibas iespejamas. Sis atklajums vel nav pilnigi parbaudits. Slepieties! …
        Skatos, bet uguniga bumbina, ko domajat, nak atpakal.
        Tiesi uz mums! «Ai, ai,» es domaju, «labi nav.» Visi darbinieki steigsus paslepjas gravi. . Bet bumbina nak tikai arvien tuvak. Dzirdu, ka nu jau snac gluzi tuvu..
        - Palieliniet izstarosanas jaudu! - Pjotrs Sidorovics kliedz.
        - Ir jau visa! - kads atbild. - Vairak nevar. Kas nu tagad bus?
        Un tad - tas notika. Bet, iekams es jums to stastu, japaskaidro pasa meginajuma butiba, lai jums butu skaidrs, par cik mana iejauksanas palidzeja so jautajumu pareizi atrisinat.
        Iedomajieties tikai, daba pastav kada loti divaina paradiba. To sauc par bumbveidigo zibeni. Loti jociga lieta! Parastais zibens - tas ir visiem saprotams. Ta ir visistaka elektriska dzirkstele, tikai loti liela. Ta leka no viena makona uz otru, bet dazreiz ari no makona uz zemi. Ka nu kuro reizi. Bet bumbveidigais zibens - tas gan izstrada trikus. Nez kadel tas savelies bumba un traucas pa gaisu, ka pagadas. Labi vel, ja butu tik vien! Bet gadas, piemeram, ka pa valeju logu vins ielien istaba un sak tur ardities pec patikas. Vai ari peksni ar lielu troksni parspragst. Vispar ar to nav joki. Ardosais speks tam ir milzigs.
        Si paradiba, vispar runajot, pati par sevi ir loti noslepumaina. Redziet, kas par lietu: lidz pat sim laikam nevienam zinatniekam nav izdevies, teiksim, notvert tadu zibeni un izpetit, ka pienakas. Ta ir loti reta paradiba, un pie tam - pameginiet vien pasi notvert so zibeni! …
        Jau sen daudzi zinatnieki centusies maksliga cela laboratorijas izgatavot bumbveidigo zibeni. Bet atkal jasaka, ka tu to izgatavosi, ja ta iekseja uzbuve nav zinama! Luk, Pjotrs Sidorovics man pastastija, kadi tikai meginajumi nav tikusi izdariti! Piemeram, kads arzemju zinatnieks, tas, ko domajat, ar petroleju aplaistijis elektriskos vadus, starp kuriem lekajusi parasta dzirkstele. Tad publicejis zinatnisku pazinojumu, it ka ar palielinamo stiklu esot redzejis mazas bumbinas, uz mata lidzigas siciniem bumbveidigiem zibeniem. Bet musu Pjotrs Sidorovics atkartojis so meginajumu un pazinojis, ka viss tas ir blenas, vienkarsi kaut kads petrolejas uzliesmojums, nevis zibens. Tas jau ari saprotams. Ar petroleju tur nevar lidzet, ta ir smalka lieta..
        . . Ta nu sezam transeja. Snakona arvien vairak pieaug. Palukojos lauka -bumbina gluzi tuvu!
        - Biedri profesor! - es saucu. - Nak surp! Jau blakus!
        - Noliecieties zemak! - profesors izriko. - Iespejams, ka bus spradziens. Neuztraucieties, biedri! Ieverojiet kartibu!
        Peksni mes atradamies cits citam virsu. Es, protams, pasa - augsa …
        Nu jus man jautasiet: kapec tad vajadzigs tads atklajums, ja tas tik' negliti uzvedas? Es jums to paskaidrosu itin vienkarsi.
        Musu izgudrotajiem bija izdevies uzbuvet aparatu, ar ko iegut bumbveidigo zibeni. Vel tikai par daziem sikumiem saja. aparata Pjotrs Sidorovics man nav neka paskaidrojis. Tapec man pagaidam gruti pastastit, ka aparafs uzbuvets. Un tas jau ari nav tik svarigi. Bet, kadel tads zibens vajadzigs, - tas ir pavisam kas cits.
        Ar to, ziniet, atrisina loti daudzas fizikas problemas. Kapec elektriba savelas bumba? Kadel tas ta? Vai so paradibu var izmantot, piemeram, saimnieciskiem vai militaras aizsardzibas- merkiem? Un ko domajat! Mazaja bumbina sakopojas milzigs elektribas daudzums. Bumbina ir viegla, lido pa gaisu. Ja varetu to kada burka iesedinat - un ludzu! No tas var elektrisko apgaismosanu ierikot vai, teiksim, caur elektromotoru darbinat kuleju. Ir jau, protams, akumulatori, tikai tie, noladetie, loti; smagi. Es, piemeram, nesen tikko neparstiepos, palidzot tos nest uz lauku. Un elektribas tajos gauzi maz. Nepilnigi, ar vardu sakot..

… Sezam sava ierakuma un klausamies apnicigaja snakona.
        - Kur ta ir? Kurs tuvak, paskatieties! - profesors paludza.
        - Blakus snac! - es saucu. - Pavisam klat!
        - Tas, liekas, biedri, esmu es, - kads ierunajas. - Man kaja saspiesta.. Ja kaju varetu atbrivot, tad varbut es vairs nesnaktu.
        Es palukojos lauka - bumbina patiesam itin tuvu. Ko tad, domaju, ja nu no tiesas spragst? Jus drosi vien nospriedat, ka sads zibens nevar noderet par aizsardzibas lidzekli. Tapec, luk, ka tas lido, kurp velas, un spragst, kad velas. Neka tamlidziga? Vajag tikai iemacities to, ka nakas, vadit. Sis meginajums, par kuru patlaban stastu, bija, ta sakot, pirmais. Sada gadijuma vienmer iespejamas kadas kludas. Tas ir dabiski. So to nav paredzejusi, vel kaut ko aizmirsusi, tur kada formula izradijusies parak sarezgita. Tas nu pirmaja parbaude tad ari noskaidrojas- Vispar jasaka, sadas parbaudes dazreiz var but arkartigi bistamas. Nu, bet ko lai dara! Zinatnieki riske, un ari mes, poligona darbinieki, dazreiz dabujam savu tiesu. Es jau jums teicu, ka darbs mums ir loti nopietns …
        Es atkal palukojos no pasleptuves. Redzu - ta ka mazliet attalinatos …
        - Biedri profesor! - es saucu. - Lido atpakal!
        - Bet kadel snac? - vaica Pjotrs Sidorovics.
        - Vai, mana kaja! Laidiet kaju vala! - zelabaini saka saspiestais biedrs.
        Ieklausos: snakona patiesam pastiprinas. Skatos - nak atkal surp.
        - Biedri profesor! - es saku. - Virzas surp. . Un vai ilgii tas mus ta mulkos?
        - Nezinu, dargais … Viss tagad ir atkarigs no gaisa mitruma un no ta, kada pakape ar elektribu piesatinats pats zibens, - profesors atbild.
        Nedomajiet tikai, ka saja aparata nebija paredzeta tada ierice, lai, proti, varetu zibeni vadit, kad tas izlidis no aparata. Neka tamlidziga! Tam nolukam bija specials radioraiditajs. Tam, proti, ir tads vilnis, kas satver elektrisko bumbinu un dzen to attieciga virziena. Nu, apmeram ta, ka vejs dzen ziepju burbuli! Bet tiesi taja bridi, par kuru es stastu, si ierice vel nedarbojas pilnigi drosi, to, ta sakot, vajadzeja vel papildinat. Tapec ari viss ta iznaca …
        Paslaik es nevaru pat aptvert, cik ilgi tas viss vilkas. Zibens, saprotiet, gan attalinas, gan tuvojas mums. Gan ari, ko domajat, paradas virs pasas galvas. «Cik tad ilgi,» es domaju, «si nekrietniba vilksies? Seit atrodas musu zinatnieki. Es tacu nevaru pielaut, ka vini riske ar savam dzivibam. Kaut kas jadara..»
        Nolukoju bridi, kad zibens atradas samera patalu, bet redzams, ta sakot, ka grib nakt atpakal, un.. izskiros. «Lai ari,» es domaju, «iesu boja. Zinatnieku dzivibas tomer vairak verts. Kapec gan,» domaju, «es nevaretu uzupureties zinatnes laba, ja reiz tada lieta …»
        Satveru, ko domajat, blakus esoso sapieru lapstu, izlecu Jauka un skriesus vien … tiesi uz ugunigo bumbu.
        - Biedri komandanti Ko jus darat? - dzirdu, ka aizmugure sauc. - Atgriezieties!
        Pieskrienu zibenim klat. Kadu tris solu attaluma atvezejos ar lapstu … Un ko jus domajat? Atlec.. sanis!
        Atlec, proti, un apstajas. Skatos - atkal virzas uz pasleptuves pusi.
        Ak, ka es tad parskaitos!

«Ko tad tu,» es domaju, «vai atkal lien? Kaut ari esi augsti zinatniska paradiba, tomer nobijies no parastas lapstas!»
        Un metos, proti, atkal tam virsu.
        Kas tad notika, biedri! Visi klatesosie izbaza galvas, lai labak redzetu so skatu. Pjotrs Sidorovics man velak stastija, ka neviens zinatnieks, kas agrak petijis bumbveidigo zibeni, to nebutu pat nosapnojis.
        Ilgi es tam dzinos pakal ar lapstu. Tiklidz atvezejos, sis, proti, no manis prom … Es tam pakal.. Atkal ar lapstu. . Sis atkal metas prom. .
        Visi sauc:
        - Beidziet, biedri Voronov! Metiet mieru! Vai jus bez prata!
        Es pat neklausos. Biju par daudz aizravies.
        Un nu, iedomajieties tikai, sada karta es to dzenu uz meza pusi. Redzu, aizpeld, dargumins, pilnas buras. Un kapj pat augstak.
        Es vel paris reizu kartibas labad padraudeju tam ar lapstu, britinu pastaveju un gluzi mierigi griezos atpakal pie savejiem.
        Tur nu, protams, pilnigs triumfs.
        - Biedri Voronov! Tas tacu ir apbrinojami! - saka Pjotrs Sidorovics. - Jusu solim, nerunajot nemaz par ta varonibu, ir milziga teoretiska nozime. Jus pat iedomaties nevarat, ko esat izdarijusi.
        - Nu, kas tad tur liels, - es saku, lapstu vicinadams. - Ko fu neteiksi - zibens.. Kapec tad sis lien mums virsu?
        - Ne tacu, - profesors turpina, - tas nav vis vienkarsi tapat. Seit slepjas dzila fizikala paradiba… Lielais paldies! Jus man palidzejat saskatit, kada cela mans aparats japapildina.
        Visi spiez man roku un dazada citada veida izrada sajusmu.
        - Atlaujiet panemt jusu lapstinu, - man saka viens zinatniskais lidzstradnieks. - Nepieciesams to, cik iespejams, izmerit.
        - Ludzu! - es atbildu. - Ta ir visparastaka lapsta.
        Visi sanak man apkart, uzmanigi apluko lapstu, meri tas garumu.
        - Neticami, bet fakts! - pec briza iesaucas Pjotrs Sidorovics. - Lapstas izmeri gandriz atbilst pusei no musu radioraiditaja vilna. Ta, biedri, patiesam darbojusies ka atvaiross ekrans. Nu ir viss pilnigi skaidrs. Vai atceraties, es jau sen izteicos, ka mes varbut nevaresim iztikt bez virzosiem ekraniem. Tagad meginajuma par to esam parliecinajusies pilnigi. . Velreiz pateicos, biedri Voronov!
        - Ne par ko, - es saku. - Ko tu neteiksi, tads sikums! Tas tacu bija mans tiesais pienakums.
        - Bet nu, biedri Voronov, - Pjotrs Sidorovics griezas pie manis, - pielieciet savu lapstinu pie aparata, luk, saja vieta. Turiet ta, lai plakana puse butu versta pret mezu.
        Es, proti, pielieku lapstu pie aparata, bet Pjotrs Sidorovics piespiez nezkadu podzinu, un … ludzu! Meza norib spradziens.. Tur, proti, eksplodejis musu zibens …
        - Redziet nu! - profesors liksmi saka. - Viss ir pareizi! Saja vieta tiesi truka dzelzs ekrana. Tagad vilnis tiek izstarots vajadziga virziena.
        Un ko jus domajat? Kad atbrauc nakosreiz, vinu masinai gar saniem piestiprinatas jaunas ierices.
        Kops ta laika ar katru vinu ierasanos bumbveidiga zibens vadisana tiem sokas arvien labak un labak. Un pasu pedejo reizi - tad jau pavisam lieliski veicas.
        Nu jau driz viniem visa problema bus atrisinata.

…Tad es jums jau saku, tiklidz uz poligonu atbrauc profesors Pjotrs Sidorovics Semjonovs, tudal apvaicajas: «Bet kur tad biedrs Voronovs?»
        Ar vardu sakot, pie zinatnes viriem esmu liela ciena.
        SARKANKOKA IZGUDROTAJS
        .. Dazreiz ir gruti spriest par cilvekiem no pirma acu uzmetiena.
        Ka tad, isti sakot, viss tas iesakas?
        Atnak pie manis darbu vaditajs Vasilijs Vasiljevics Tere- chovs. Solids virietis. Jau kadus divdesmit gadus strada kokmaterialu sagatavosanas darbos. Koku sugas, kvalitati un visu. parejo parzina lieliski. Atnak un pazino:
        - Nu, biedri kolchoza vaditaj, mums meza notiek kaut kadas burvibas. Pat kauns sacit!
        - Kas par burvibam? - es vaicaju.
        - Nu, ta, nupat nocirsts koks. Pec visam pazimem spriezot., iznak, ka butu parasts ozols, bet koksne vidu sarkana.. Ludzu, te es atnesu tev skaidu.
        Aplukoju so skaidu - patiesi, redzu, ka gluzi nesaprotama; paradiba. Tiesam, sarkankoks …
        - Sarkankoks, - es Vasilijam Vasiljevicam saku, - nevar augt musu klimatiskajos apstaklos. Ta dzimtene ir kaut kur Indija vai Afrika. Tu kaut ko jauc.
        Sis apvainojas.
        - Pareizi gan, - vins saka, - le nav Afrika, bet fakts ir acim redzams. Tu, varetu teikt, turi to rokas!
        Gajam abi uz mezu. Redzu, gul nocirsts ozols. Nav neka seviska, koks ka jau katrs koks. Apkart aug desmitiem tadu. Lapas, miza, zaru sakartojums - viss sakrit. Bet nocirstajam; ozolam koksne sarkana krasa. Nolauzu zaru - ari sarkans.
        - Ta, Vasilij Vasiljevic, ir augu pretdabiska tieksme, - es saku darbu vaditajam.
        - Vajadzes zinot uz augkopibas zinatnisko centru. Varbut, -es saku, - musu atklatajam faktam bus ne vien arkartigi liela zinatniska nozime, bet tas noderes ari praktiskiem merkiem. Iedomajies tikai! Pienemsim, ka sadu< skirni izdotos ieaudzet musu mezos. Sarkankoks ir briniskigs materials. No ta izgatavo loti dazadus vertigus prieksmetus..
        Pastavejam vel britinu, ta sakot, mulsdami dazados mokosos minejumos, un gajam atpakal uz kolchozu.
        Bet jau tas pasas dienas vakara si noslepumaina paradiba- saka mazliet noskaidroties …
        Es nosedos pie galda un saku saceret vestuli. Sak, ta un ta, nekavejoties sutiet zinatniskus spekus … Sis darbs man sokas leni. Negribas uzrakstit sa ta. Nepatik macitu lauzu prieksa izradities par nejegu. Nu, skaidrs, ka skaisos.
        Peksni kads klusitinam klauve pie durvim.
        - Ienaciet! - es saku.
        Klusums. Pec briza klauve atkal.
        - Kas tad tur ir? Ienaciet!
        Redzu, durvis lenam atveras un uz slieksna nostajas Vana Cirulins. Apstajas, stav.
        Es jau vienmer esmu teicis, ka reizem loti gruti spriest par cilveku, kamer neesi vinu iepazinis, ka nakas. Kas tad isti ir sis Vana Cirulins? Gadus divdesmit vecs puisis. Strada par galdnieki! musu kolchoza darbnica. Ja nu uz vinu t,a paskatitos
        - ko tad redzam? Neko sevisku. Mazliet pastrups deguns. Acis zilas. Mati vijas … Bet tad ta kautrigs - nu, gluzi neparasti. Nedross. Lens. Saja zina vienigais mums tads.
        Ta ari tagad. Skatos, nostajies uz slieksna tada nenoteikta.poza un nevar isti sanemties.
        - Ko tev vajag, Vana? - es vinam vaicaju.
        Sis neatbild.
        - Nu, cik ilgi tad tu ta stavesi?
        Sis neatbild.
        - Vai steidzama lieta? Es gan patlaban rakstu nopietnu zinojumu. Vai nepienaksi rit?
        Redzu, vins pulas kaut ko pateikt, bet nevar un nevar sadusoties. Ko tu ar tadu iesaksi! Nolieku pildspalvu uz galda, lai varetu pieiet viesim tuvak, bet si - pildspalva - aizripo pari visam uzrakstitajam. Iznaca gars tintes traips.
        Tad nu gan es parskaitos.
        - Se nu, paskaties, - es Cirulinam saku, - redz, kas tevis del iznaca!
        Un nu tik nemos so rat.
        - Ka tev nav kauna! - es vinam saku. - Kas tu esi par cilveku? Gluzi ka apdauzits, ne varda no tevis nevar izspiest. Visur tu mulsti un kautrejies.
        Vins pienak ta bikli man klat un apsezas uz kresla malinas. Sez un burza cepuri pa rokam.
        - Piedodiet, - vins beidzot saka. - Bija loti neerti jus traucet. Un tagad redzu, ka pavisam iztrauceju …
        - «Iztrauceju, iztrauceju»! - es medijos vinam pakal. - Saki, kas tev sobrid vajadzigs!
        - Tads neliels lugums …
        - Kads?
        - Tur, redziet, sodien meza iecirkni… nocirtusi koku, kas bijis … sarkans …
        - Ja, ir gan nocirtusi! - es saku. - Bet ko tad tu gribi?
        - Netalu ir vel divi tadi pasi … Es nu gribeju lugt, lai tos necirstu. Tos es esmu atzimejis ar krustinu miza.
        - Vai tik tu nebusi tos iestadijis? - es zobgaligi vaicaju.
        - Ne, stadijis vis neesmu, - Vana nopietni atbild. - Vini izaugusi parasta, dabiska karta.
        - Kada tad tev gar tiem dala?
        - Es tos padariju sarkanus.
        Man pat mute aiz brinumiem palika vala.
        - Vai tu joko, vai? ka tu vareji no iekspuses nokrasot dzivu, augosu koku? Vai tu sajedz, ko runa?
        Neatbild.
        - Vai tas tev kads noslepums?
        - Kas nu par noslepumu!' -vins saka. - Nekadu noslepumu mums nedrikst but. Tikai ta neerti, vel jau nav viss parbaudits. Varbut nejausi iznacis. Viss japarbauda, ka nakas. Citadi ta neerti …
        Skatos uz vinu un domaju: «Ej nu sazini, kas tu tads esi! Pec izskata spriezot - pamatigs tula. Bet iznak, ka izgudrotajs!»
        Nonemos ar vinu ilgu laiku, katrs vards ka ar knaiblem javelk ara. Sis tik mulst un kautrejas. «Par agru,» saka, «to visu uzskatit par izgudrojumu!» Paraknajas kabata un izvelk: sakaltusus zarinus. Tepat iegriez koksne ar kabatas naziti, rada,
        - Krasa neiegulas vienmerigi, - vins runa.
        - Ko tad tu, - es vinam saku, - uz pasa spekiem vien palaujies? Pirmie rezultati ir, tad jau pietiek. Tagad tikai vajag jo atrak iesaistit zinatniekus, agronomus, botanikus, kimikus. Tie tev tulit palidzes. Vari iedomaties, cik milziga tautsaimnieciska nozime ir koka krasosanai augosa, dziva veida? Ko? … Par to es ta ari uzrakstisu..
        Paiet dazas dienas. Sanemu zinojumu: pie mums braucot profesors. Nakamaja diena nosutu Vasiliju Vasiljevicu ar masinti uz dzelzcela staciju sagaidit.
        Ta es ari tagad saku: ej nu sazini cilveku pec areja izskata. Saja pasa telpa, kur mes ar jums patlaban atrodamies, ienak kads gara auguma izskatigs cilveks. Sejas izteiksme vinam stingra, es pat teiktu - tada ka uzputiga un loti pasparliecinata.
        «Nu,» es domaju, «tudal redzams, ka profesors.»
        - Labdien, - es saku. - Jus laikam sakara ar sarkankoku?
        - Pilnigi pareizi, - vins atbild. - Atlaujiet iepazities. Mans, uzvards Pavlinskis

        Es nu, protams, saku uztraukties. Nosedinu viesi. Pavaicaju; vai vins pec cela nav noguris, un so to citu un driz saku stastit par musu kolchoza izdarito atklajumu. Ar vardu sakot, uznemu lietiskas sarunas.
        Profesors runa tik skala balsi, mazliet vardus stiepdams, it ka lasitu lekciju. Pie tam lielako tiesu lieto svesvardus. Ta, piemeram:

«Pigmentacijas process savienojuma ar disociaciju jeb cirkulaciju, pastavot konvencialam stravam, zinatne nav jaunums. .»<
        Jus, protams, vaicasiet, ka es vareju paturet prata visus sos vardus. Nu, gluzi vienkarsi!
        - Piedodiet, - es profesoram saku, - jusu noradijumus» kuriem ir milziga zinatniska nozime, man nepieciesams pierak- stif, citadi aizmirsisu.
        Vins parausta plecus (sak, ir gan nejega!) un atbild:
        - Nu, labi, rakstiet vien!
        Asi uzskribeleju un domaju: «Velak izpetisu…»
        - Jusu izgudrotajs, - profesors turpina (pie kam vardu «izgudrotajs» izruna ta seviski sausi), - jusu izgudrotajs, pec manam gluzi subjektivajam domam, protams, neko nav izgudrojis un neko nav atklajis, spriezot pasaules zinatnes plasaja meroga.
        - Vai tiesam, - es vaicaju, - augosu koku koksnes krasosana jau kaut kur tikusi izmantota?
        - Tas ir fakts, - vins atbild, - kas vel absoluti nav aprobets. Tomer domaju, ka fundamentalo avotu skrupuloza studesana dos konstataciju par analogu vai pilnigi identisku gadijumu …
        Es noputos un atkal pierakstiju.
        Aizsutiju pec Vanas Cirulina, kas tobrid atradas meza. «Nu,»         Profesors iznema no sava portfela kadu biezu gramatu un iebaza taja degunu.
        Pec kada laicina dzirdu, prieksnama kads knosas. Minajas uz vietas. «Tatad skaidrs,» domaju, «tur musu Vana stivejas. Baidas nakt ieksa. Kautrejas.»
        Ta ari ir. Ar mokam so iedabuja ieksa. Vins apstajas istabas vidu, viss piesarcis, acis noduris, els ka zirgs.
        - Tas ir musu izgudrotajs, - es profesoram saku. - Iepazistieties: Ivans Cirulins, kolchoza galdnieks.
        Pavlinskis piecelas un sausi paspieda Vanam roku.
        - Vai koksnes paraugi ir lidzi? - es Cirulinam prasu.
        Vins klusedams raknajas pa kabatu. Snac. Redzams, ka
        rokas dreb. Iznem zarinus un uzmanigi noliek tos uz galda.
        Profesors sak uzmanigi aplukot sos gabalinus. Piemiedz acis un kaut ko bubina sev zem deguna.
        - Sis, - es paskaidroju, - ir nesen nocirstais ozols. Sis ir berzs, sis alksnis.
        - Nu, un kas tad, - profesors saka, pabeidzis apskati. - Pec amana subjektiva sprieduma koks ir manami iekrasojies. Bet, ko radis analitiskie petijumi, tas vel pagaidam nav zinams. . Ka jus ieguvat tadu pigmentaciju? - vins jauta Cirulinam.
        Zinadams, ka musu izgudrotajs ir loti kautrs, es pacensos atbildet vina vieta.
        - Ja… -'profesors nosaka, noklausijies manu paskaidrojumu. - Primitivs process.. Tomer vienalga, ta zinatniskai izpetisanai bus vajadzigi vairaki gadi, iekams tas iegus kadu utilitaru nozimi.
        Kapec vairaki gadi? - peksni atskaneja stingra balss.
        Es pat satrukos: Vanka Cirulins sacis runat! Un pie tara, ieverojiet, tik parliecinati, uzstajigi. Kur palicis vina biklums?
        Profesors paskatijas vina un sacija:
        - Ka gan citadi, jaunais cilvek? Pat arzemes nav lidzigas pieredzes!
        Un sak tik bert pargudrus vardus: pigmentacija, disociacija, cirkulacija, konventacija, nepastavigs reziras un ta vien.
        Es skatos uz Vanu un neticu savam acim. Pilnigi parverties. Iur palikusi agraka kautriba? Vina izturesanas ir izaicinosa. Acis spulgo.
        - Kapec jus uzskatat, ka pigmentacijas process varetu but nepastavigs? - vins profesoram prasa.
        Un nu tik sak!.. Kur gan vinam sadas zinasanas! Reizem tapat izsaka pa tadam vardam ka: stabilizacija, cirkulacija un pat disociacija. Tomer lielako tiesu runa vienkarsi un loti saprotami.
        Strids iedegas. Profesors nemas nosaukt kadus divdesmit arzemju zinatnieku vardus.
        - Timirjazevu aizmirsat. Vins viens ir visu to verts, - Cirulins saka.
        - Tas jau ir akvantitates jautajums, - svinigi iebilst profesors.
        - Nevis «akvantitates», bet «adekvates», tas ir, lidzvertibas, - Vana izlabo. - Vai tad tiesam.. piedodiet, protams … krieviski gruti runat?
        Redzat nu, es saku… Kas to butu domajis! Ja paskatas - nerunigs un kautrigs, bet, tiklidz nonak lidz tam, kad jaaizstav savs ierosinajums, ar kuru domats veicinat, ta sakot, musu tautsaimniecibas uzplaukumu, tudal parversas. Uguns! Vai to varetu teikt pec izskata, ka vins pasmacibas cela tik pilnigi apguvis botaniku un kimiju? Nevar …
        Tapat ari ar so «profesoru»..
        Paiet kadas divdesmit minutes. Kopa ar Vasiliju Vasiljevicu Terechovu istaba ietuntulo kads videja auguma vecuks. Sejas izteiksme vinam labsirdiga, skiet, ka smaiditu visu laiku. Gerbies pieticigi.
        - Labdien, biedri! - tas saka. - Piedodiet, ka aizkavejos! Pa celam kritu kardinajuma. Nenocietos. Darga Vasilija Vasilje- vica laipna pavadiba aplukoju jusu mezsaimniecibu. Varbut nebija isti labi, ta sakot, bez saimnieka, kolchoza priekssedetaja … Vai jus tas butu? - vins versas pie manis.
        - Es pats … Bet kas esat jus?
        - Atlaujiet iepazities: profesors Stekolnikovs. Mani surp atkomandeja zinatniski petnieciskais instituts.. Nu, Arkadij Agafonovic? - vins uzruna biedru, kuru agrak noturejam par profesoru. - Vai jau sarunajat par telpam un visu parejo?

«Tad ia joks!» es domaju. «Kas gan varetu teikt, ka tas ir profesors! Parak neizskatigs …»
        Vins sak izvaicat Vanu Cirujinu. Runa vienkarsi, bez jebkadam «cirkulacijam». Viss saprotams. Bet Pavlinskis izradijas, ta sakot, tikai techniskais paligs, bez jebkada zinatniska grada. Vins pavadija gados veco profesoru.
        Vini nodzivoja pie mums divas nedelas. Pa so laiku Vana Cirulins vinu klatbutne nokrasoja tris desmitus visdazadako skirnu augu. Izmeginaja dazadas krasas: sarkana, zila, zala, violeta..
        - Tas gan ir lielisks priekslikums! - profesors reiz man saka. - Cik skaistas mebeles var darinat no tada koka! Kadas dargas ietaises butu jaizgatavo, lai ar krasu piesatinatu koksni, un tomer tadu sarkankokam lidzigu materialu nedabutu. Jusejo biedru Cirulinu es nemsu lidzi uz Maskavu. Lai nolasa zinatnisku referatu par savu originalo panemienu. Visvairak ticams, ka mes vinu tur paturesim. Lietpratigi un apdavinati cilveki mums vajadzigi, tikai vins parak kautrigs. Bet tas nekas, gadas jau …
        Jus, protams, interese, kads tad isteniba bija Cirujina izgudrojums, ka vins iemanijas nokrasot augosa koka koksni.
        Gluzi vienkarsi!
        Koka pie pasas saknes izurbj cauruminu. Tadu, kadu berni ietaisa, kad pavasari grib dabut saldo liepu sulu. Saja caurumina iesprauz gumijas cauruliti. Viens caurulites gals, proti, Ielikts caurumina, bet otrs savienots ar pudeles kaklinu, kura Ieliets kaut kads krasu skidums. Pudeli pakarina turpat taja
        pasa koka, mazliet augstak. Vai saprotat? Krasa, proti, pa cauruliti noklust koka un sajaucas ar tam sulam, kuras koks dzerot ar sakneni iznem no zemes. Sulas izplust pa visu koku un aiznes krasu sev lidzi. Pat zarini pie pasam lapam - ari tie nokrasojas! Paiet kads laiks - koks nokalst, jo krasa satur indigas vielas. Bet krasa piesatinajusi koksni tik stipri, ka to ne ar ko nevar izkodinat. Katra sunina nokluvusi! Tada karta iegust istu sarkankoku.
        Protams, pirmajos meginajumos, ko izdarija cirulins, tas viss bija nepilnigi. Krasa nosedas nevienmerigi - krasvielas kimiskais sastavs nebija izvelets pareizi. Bet, kad sim priekslikumam atrada stingru zinatnisku pamatojumu, viss nokartojas. Tagad pat mums seit ir krietni meza gabali iedaliti izmeginajumiem.
        Jus interese Vanas Ciruliria liktenis? Tagad vins liela goda. Bet kautrigs un bikls, kads bijis, tads ari palicis.
        Ej tad nu izproti, kas par cilveku, ja spriez tikai pec izskata!
        RAKSTNIEKA AUTOMATI
        Tieksmi klut par rakstnieku es jutu jau sen.
        Draugi no literatu aprindam man neticeja:
        - Nu, pameginiet vien! Vai domajat, ka tas viegli? Tas vis nav ta ka masinas izgudrot. Tur visu iespejams matematiski aprekinat un tudal redzams, kas vajadzigs. Bet literaturas lauka tik daudz neskaidribu …
        - Vai varat iedomaties, - man sacija kads pazistams rakstnieks, - es savus darbus parrakstu divdesmit piecas reizes. Saprotiet: divdesmit piecas reizes!
        - Blenas vien! - es augstpratigi atbildeju. - Man, piemeram, ir daudz interesantu atminu. Sedies tikai un raksti.
        Kad biju nosedies pie baltas papira lapas, man loti driz uzmacas grutsirdiba.

«Patiesi, gruts darbs,» es nodomaju. «Ar ko tad lai sak?»
        Man nez kapec visu laiku ta vien gribejas risinat uz papira matematiskas formulas. Vai ari vismaz velreiz uzrakstit parskatu par savu pedejo darbu, kas saucas
«Jautajuma par pseido- parametrisko rezonansi cetrpolu schemas pie nenostabilizeta konturu rezima».
        Kaut kur apzinas dzilumos grozijas ne visai saprotamais vards «sizets».

«Par ko isteni lai rakstu?» prata saudijas doma. «Medz teikt, ka literatura pastavot makslinieciski teli. Kas tie tadi par teliem? Jasak tikai ar kaut ko, tad jau redzes. Ko tu neteiksi - teli!»
        Pedigi es sadusojos iemerkt spalvu un kerties pie darba: «Manas atminas, dargie biedri, kas skar…» Ko talak rakstit, es ta ari nezinaju. Un tad vel no manas spalvas, kas nevarigi karajas gaisa, noslideja tintes piliens, un uz raksta radas traips.

«Pikis vinu zina, kas te ir!» es nodomaju. «Vai tad var rakstit ar tik drankigu spalvu! Rakstnieka darbibai nepieciesamas maksimalas ertibas. Kapec, piemeram, ik bridi spalva jamerc tintnica? Tas tacu novers no dailrades procesa. Un tad vel sis traips. . Ne, vajadziga pildspalva. Loti ideala, speciala pildspalva. Brinums, ka uzreiz par to nepadomaju.»
        Vairakas dienas man pagaja, kamer samekleju labu pildspalvu, gar kuru es vel pec tam ilgi nonemos, parveidodams un papildinadams to lidz iespejamam robezam. Man izdevas panakt, ka pildspalva uznema sevi tik daudz tintes, ka tas pietiktu, lai uzrakstitu vismaz «Karu un mieru».
        Apmierinats ar sasniegto, sedos atkal pie rakstamgalda.

«Manas atminas, dargie biedri, kas skar …» es uzrakstiju itin veikli.
        Bet talak par to atkal nevedas. Sakuma, kad spalva pieskaras papiram, man skita, ka domas rites viegli un brivi. Tacu, kamer es uzrakstiju so mazo frazi, domas aizsteidzas rakstitam prieksa, kaut ka sapinas un parvertas neiedomajama jucekli.

«Roka nepagust tikt lidzi domam. Nav iemanas,» es spriedu. «Ir gan labi tiem rakstniekiem: vini tikai zina rakstit..»
        Peksni man prata iesavas briniskiga ideja. Es pat gaisa palecos aiz prieka. Nu, ka tad! Tas tacu tik vienkarsi. Visi rakstnieki aiz skaudibas plisis. Jauzbuve ipasa masina.
        Es dzivi iztelojos so masinu. Loti pilnigs skanu pierakstisanas aparats. Es, luk, staigaju pa istabu surp turp un skala balsi izklastu savas atminas. Jutigs mikrofons uztver manu brivo stastijumu, un aparats pieraksta to uz lentes. Istaba klusums. Nekas nenovers manu uzmanibu. Kads te var but salidzinajums ar masinrakstitaju vai stenografisti. Masina vis nekludisies un ne- parvaicas. Pedigi
        - svesa cilveka klatbutne ierobezo domas brivo lidojumu.

*
        Kads menesis pagaja, kamer projekteju un izgatavoju so neparspejamo rakstnieka diktografu. Tiesa, tas iznaca loti masivs un aiznema visu rakstamgaldu, toties stradat ar to bija neparasti erti.
        Skanu pieraksta uz magnetiskas lentes. Viegli piespiezot
        pogu, aparats tiek parslegts un no reproduktora atskan mana pasa balss, kas atkarto sacito. Ja man nepatik, piemeram, kads izteiciens vai izteikta doma nav pietiekami skaidra, tudal nospiezu otru pogu. Neizdevies posms tiek izdzests.
        Tagad velreiz var atkartot teikumu, parveidojot to labak. Turklat vel japiebilst, ka, lai autoram raditu atbilstosu garastavokli, no otra rupora, ja es to velos, atskan viegla, uzmundrinosa muzika.
        Skaidrs, ka masinrakstitaja, uzmanigi klausoties reproduktora, nu jau bez manis viegli parrakstis fikseto runu un man rokas nonaks pilnigi gatavs manuskripts.
        Aparata pirma parbaude prakse izradijas neparasti sekmiga.
        Es runaju, ka man likas, arkartigi skaisti. Pastaigajoties pa istabu, situ sev pa krutim ar duri, bet savas runas beigas pat nedaudz apraudajos. Man skita, ka negaidot esmu radijis genialu aparatu.
        Toties cik loti biju vilies, kad visu dikteto ieraudziju parrakstitu uz masinas!
        Izskatijis manuskriptu, es sausmigi parbijos.
        - Jus te esat kaut ko saputrojusi! - es masinrakstitajai noskumis teicu. - Vispirms, pieturas zimes nav ista vieta.
        Nu, paskatieties: «Manas atminas dargie. Biedri, kas skar. .» Iznak absurds. .
        Masinrakstitaja aizgaja apvainojusies un sasutusi. Turpretim man visu dienu nebija miera. Vajadzetu nemt parasto spalvu, izlabot kludas. Bet ne jau tads bija mans lepnais izgudrotaja gars. Mana iztele jau veidojas cita, daudz pilnigaka masina. Taja, protams, nedriksteja but vietas tadai detalai ka jutiga un untumaina masinrakstitaja.
        Vakara pie manis atnaca rakstnieks S., kurs visos disputos par tematu, ka jaraksta, bija pazistams ar savam dedzigajam runam, tacu pats vel neka nebija uzrakstijis.
        - Ka nu veicas? Vai rakstat? - vins bargi noprasija.
        - Protams. Pateicos jums, - es mierigi atbildeju. - Iznak diezgan labi.
        Rakstnieks visu vakaru norunaja par jauno prozas teoriju un nokritizeja pieeju sizeta attistibai, ko bija izdomajis rakstnieks S. Es turpretim nopulejos pieradit, ka musdienu literati neprot zinatniski pieiet pasai rakstisanas procesa technikai. Mes loti maz sapratam viens otru, bet vispar palikam apmierinati.
        - Gribu jums uzdavat so skanu pierakstisanas masinu, - es atvadoties piedavaju. - Ta jums krietni vien palidzes.
        Rakstnieks aizdomu pilns palukojas uz sarezgitajiem apara- tiem, kas bija salikti uz galda, bet manu piedavajumu pienema.
        - Labi. Pateicos, pacentisos jusu aparatu izmantot, - vins nedrosi teica.
        Jauno aparatu buvejot, aizriteja tris menesi. isteniba to vairs nevareja saukt par aparatu. Ta bija kompliceta ietaise, kas aiznema pusi istabas.
        Milzigos metaia skapjos bija novietoti masivi skanu anali- zetaji. Katram burtam bija atbilstoss skanu filtrs. Tiklidz mikrofona prieksa nosauca kadu burtu, aparatura tudal iedarbinaja atbilstosu rakstammasinas taustinu. Vareja runat, cik vien atri tik, un reize ari nopriecaties, ka no masinas slid lauka uzrakstitais teksts.
        No modernas zinatnes un teclmikas viedokla tas bija loti pilnigs aparats. Bet.. Atkal radas «bet».
        Atceros, cik brasi, automatiskas klaviaturas sparigo klaudzienu uzmundrinats, saku diktet. Viss gaja lieliski, bet, diemzel, tikai tik ilgi, kamer panemu rokas pirmo uzrakstito lapu.
        Luk, kas tur bija rakstits:

«Manas atminas dagie biedri kas kar …»
        Es paliku gluzi mems aiz sarugtinajuma. Mana rnasina rakstija ka pilnigs analfabets. Ka tas vareja gadities? Un tacl tikai man ienaca prata, ka vainiga nav vis masina, bet cilveki, kas vardus biezi raksta pavisam citadi, neka izruna. Tiesam, burtu «r» aiz gara patskana biezi neizrunajam pietiekami skaidri, bet divus blakus stavosus vienadus lidzskanus parasti izrunajam tikai vienreiz. Masina so aplamibu neievero. Ta godigi raksta visu ta, ka dzird, un neizdara nekadus labojumus.
        Masinu uzlabojot, pagaja vel divi menesi. Tagad ta aiznema jau gandriz visu istabu, toties rakstija pilnigi bez kludam.
        Nestastisu sikak, kadu vilsanos man sagadaja ari si masina. Sacerejums, kas radas ar tas palidzibu, man skita arkartigi jucekligs un tukss.

«Acim redzot es neprotu savas domas dzivi un spilgti ieterpt vardos. Man nav tadu speju,» tads bija mans neiepriecinosais sledziens.
        Par pasam domam man gan nebija nekadu saubu. Domas vareja but tikai lieliskas. Es jutu, ka tas virmo mana galva, lauzas uz aru, bet, izteiktas ar smagas meles palidzibu, klusi balas un neizteiksmigas.
        Lemums uzbuvet vel vienu arkartigi pilnigu aparatu radas man tiesi taja mirkli, kad pie manis viesos atnaca rakstnieks G., kas bija sarakstijis milzum daudz darbu, kurus nez kadel neviens negribeja lasit.
        - Nu, ka iet? Vai stradajat? - vins laipni apvaicajas.
        - Dzirdeju, ka jums jau daudz uzrakstits.
        - Ja, sis tas ir gan, - es drumi atbildeju.
        - O, tas tacu loti interesanti! - rakstnieks G. turpinaja.
        - Zel, ka esmu nevaligs, citadi gan izlasitu. . Patiesibu sakot, es atnacu darisanas. Rakstniekam S. jus uzdavajat uzlabotu diktografu. Iedomajieties, vins visas izdevniecibas parpludinajis ar saviem manuskriptiem! Tas tacu velns zina kas! Vai es ari nevaretu dabut tadu aparatinu? Gauzi ludzu jus: pagadajiet! Vai ja?
        Atbildes vieta panemu rakstnieku zem rokas un ievedu istaba, kur bija novietots mans pedejais burtu drukatajs modelis.
        - Davinu jums vel labaku aparatu neka rakstniekam S., - iedams muminaju. - Pats rakstis pec jusu balss skanas. Nemiet tikai. Tas mani trauce.
        Ieraudzijis parmerigi piebliveto istabu, rakstnieks G. mazliet nobala.
        - Bet vai to visu vares… salikt vasarnicas skuni? - vins pabailigi ieprasijas, acim redzot nobijies no skapju lielajiem apmeriem.
        - Vares, - es noteikti apliecinaju. - Dosu smago masinu. parvesanai. Aizsutisu cilvekus … Tikai nemiet!
        Pagaja pusgads spraiga darba.
        Nu beidzot ir gatava jauna, vispilnigaka rakstisanas masina, kadu vien var iedomaties.
        Ta patiesi ir brinums. Seit vienkopus apvienoti jaunakie sasniegumi radiotechnika, telemechanika, automatika un elektro- fiziologija. Visa iekarta aiznem tris istabas.
        Speciala, erta kresla nosezas rakstnieks - autors. Tiesa, izskats vinam mazliet divains. Daza zina vins atgadina notiesato uz elektriska kresla. Rakstniekam galva kupolveidiga metala cepure, no kuras stiepjas spiralveidigi vadi. Tadi pasi vadi piestiprinati pie radosa rakstnieka rokam un kajam.
        Patiesibu sakot, jaunas masinas darbibas princips loti vienkarss.
        Visiem labi zinams, ka musu organisma rodas vajas elektriskas stravas, kas klist pa kermeni. So stravu raksturs atbilst dazadu cilveka organu darbibai. Medicina jau labi sen lieto aparatus, ar kuru palidzibu elektriskos signalus, kas rodas, piemeram, no sirdsdarbibas, pieraksta uz papira lentes un arsti tos uzmanigi izpeta.
        Nervu sistemas petisana, pamatojoties uz elektrofiziologis- kam stravam, ari pazistama jau sen. Par savu nopelnu es
        uzskatu tikai to, ka man izdevas atsifret niecigos signalus, kas pavada musu domasanu. Taisniba, nebija viegli parverst tos specigu elektrisku impulsu sistema. Bet nu jau esam tam visam pari. Cetrpadsmit skapju, piepilditi ar simt divdesmit piecam elektronu lampam, lieliski veic so uzdevumu. Manas domas viegli parversas skaidra masinraksta teksta.
        Ilgi neuzdrosinajos izmantot so neparasto brivo dailradisanas iespeju. Arvien gaidiju iedvesmu un labu garastavokli. Un nu beidzot sis bridis bija klat… Stingri tiek piestiprinatas aproces - rokasspradzes. Gludi noskutaja galva tiek uzmaukta kupolveidiga elektriska cepure. Tagad, skiet, viss ir gatavs. Sig- nalaparati rada, ka vienpadsmit laborantu atrodas savas vietas. Var sakt.
        Drebosu roku piespiezu iedarbinamo pogu. .

…Tekstu, ko biju ieguvis ar domu pierakstisanas masinas palidzibu, verigak petiju jau gulta, kur iegazos, parpulesanas un jaunas neveiksm.cs pieveikts.
        Luk, kas lekaja manu iekaisuso acu prieksa:

«Manas atminas.. manas atminas. . Kaut tikai neatslabtu spriegums tikla!. . Par kadam atminam tad isti gribu rakstit? Ne, labak saksu ta: «Raugoties klusaja Melnaja jura. .» Nav labi «klusa Melna jura…» Ir tads «Klusais okeans»… Kaut gan. . atceros gluzi labi, ka jura toreiz patiesam bija klusa.. Divaini … Ka tad saja gadijuma lai raksta?.. «Raugoties Melnaja jura, kura tobrid bija klusa.. un kura..
        Si mulkiga cepure spiez galvu!. . Vajadzes uzlabot… Nu ko tad, velns paravis, lai iesaku ar so kluso juru?»
        Un ta vien.
        Domu pierakstisanas aparatu es uzdavinaju dramaturgam N. Pedeja laika sabiedriba ne vienu vien reizi bija parmetusi sim autoram domas sastingumu. Vins savukart taisnojas ar to, ka sapni tas biezi redzot dazadus skatuves telus, bet, kadus isti, to vins atmodies nevarot atcereties.
        Mana masina sim autoram krietni vien palidzeja.
        Arsti atzina, ka esmu arkartigi parpulejies.
        - Jums nepieciesams kadus tris menesus atpusties vientula lauku apvidu, - vini teica. - Jus tacu esat veicis tadu milzigu darbu! Tik arkartigi panakumi! Visas mediku aprindas parsteigtas. . Jusu aparats, kas registre smadzenu darbibu. .
        Vini acim redzot mani nesaprata.
        Nevis divu gadu spraigais darbs sabeidzis manus nervus, ne! Manu veselibu iedragaja sura neveiksme.
        Es tacu gribeju klut par rakstnieku!
        Tikai saja noluka es uzbuveju tik daudz sarezgitu masinu. Visas tas izradijas lieliskas un derigas. Diktografus un burtu pieraktisanas masinas izlietoja citi literati. Rakstnieks G., neskaitamo, neviena nelasito gramatu autors, savu razigumu palielinaja tiktal, ka vinam pasam apriebas un vins peksni atmeta rakstisanu. Domu pierakstisanas masinu plasi izmantoja medi- cina un lai sazinatos ar kurlmemiem. Skatuves gaismu ieraudzija briniskiga luga, ko dramaturgs N. bija iecerejis sapni.
        Tomer es par rakstnieku nekluvu.

«Kapec ta?» mocijos ar.domam. «Liekas tacu, ka visa mana darbiba bija versta tiesi uz to..»
        Ilgi nomocijos ar rugtiem pratojumiem, kamer man paliga naca kads, skiet, pavisam niecigs gadijums.
        Kadreiz laukos, pastaigadamies gar maza ezerina krastu, es ieraudziju zeme nomestu skaistu zoss spalvu.

«Ar so primitivo riku cilveki rakstijusi vel nesen,» man iesavas prata. «Cik nozelojama limeni toreiz atradas technika! Interesanti, ka to darija?»
        Pacelis spalvu, es devos uz lapeni. Ar kabatas naziti apdrazu spalvu ta, lai varetu rakstit. Pec mana luguma tudal atnesa papiru un tinti.
        Sakuma es uzzimeju dazus ermigus velninus. Tad pameginaju rakstit.

«Ja …» es domaju. «Rakstit var. Patiesibu sakot, ar tadu pasu spalvu stradajis Puskins, Lermontovs, Gogolis, Sekspirs, Dante. Un viniem iznaca itin labi. Bet man nez kadel neveicas. Ar tik lieliskiem lidzekliem! … Redzams, ka izskirosie seit nav vis mechanismi, bet spejas un siksts darbs. Bet ja nu pameginatu ar so spalvu?
        Sirdigi keros pie rakstisanas, sasvitrodams veselas lappuses.
        Ta radas sis isais stasts, ko uzrakstiju savas atputas laika, parrakstidams trisdesmit sesas reizes. Vai domajat, ka ar zoss spalvu? Ne, ar visparastako!
        SATURS

1. Karsta alas noslepums………………… …………………… 3

2. Jauni celi………………………………………………………. 50

3. Zemes dzilumos……………………………………………… 84

4. Stasts par kadu spradzienu………………………………. 130

5. Troksni apaks zemes……………………………………… 150

6. Elektriskie savini………………………………………….. 160

7. Oglu generators…………………………………………….. 177

8. Nobiedetais zibens………………………………………… 185

9. Sarkankoka izgudrotajs…………………………………… 191

10. Rakstnieka automati……………………………………… 197
        Redaktore V. Â r u t a.n e. Maksi. red. R. J a n s î n s. Techn. red. I. S à u l e. Korektore I. Lasmane. Nodota saliksanai 1952. g. 10. augusta. Parakstita iespiesanai 1952. g. 8. oktobri. Papira formats 60x92J /n;- <>.88 pap. 1., 12,75 iespiedi. -)-0,5 iespiedi, ielimejumu, 13,79 izdevn.!. -l- 0,47 izdevn. I. ielimejumu. Metiens 10 000 eks. JT 44512. Izdevn. ¹ 5319-JSG0. Tipogr. pasut.
¹ 1325. Iespiesta Poligrafijas makslas arodskola Nr. 2 Riga, Palasta iela 3. Maksa bez' iesejuma 4 rbl. 15 êàð. - l- 80 êàð. ielimejumi. Iesejums 1 rbl.
        ËÀÒÃÎÑÈÇÄÀÒ - ÐÈÃÀ Îòïå÷àòàíî â Õóäîæåñòâåííîì ðåìåñëåííîì ó÷èëèùå ¹ 2 ïîëèãðàôèñòîâ, ã. Ðèãà, óë. Ïàëàñòà, 3.

 
Êíèãè èç ýòîé ýëåêòðîííîé áèáëèîòåêè, ëó÷øå âñåãî ÷èòàòü ÷åðåç ïðîãðàììû-÷èòàëêè: ICE Book Reader, Book Reader BookZ Reader. Äëÿ àíäðîèäà Alreader, CoolReader Áèáëèîòåêà ïîñòðîåíà íà íåêîììåð÷åñêîé îñíîâå (áåç ðåêëàìû), áëàãîäàðÿ ýíòóçèàçìó áèáëèîòåêàðÿ.  ñëó÷àå òåõíè÷åñêèõ ïðîáëåì îáðàùàòüñÿ ê